Izlasīju Nacionālajā enciklopēdijā 2021. gada 26. jūlijā publicēto šķirkli ar nosaukumu “Ārsta asistēta nāve” un gribu izteikt dažas piezīmes.[1] Rakstu sadalīšu divās daļās. Pirmajā komentēšu šķirkļa uzbūvi un galvenos tajā izteiktos apgalvojumus. Savas piezīmes esmu sanumurējusi, lai tās būtu vieglāk pārskatāmas. Otrajā daļā pievērsīšos jautājumiem par Nacionālās enciklopēdijas vadlīnijām, mērķiem, ekspertu atlasi, viņu darba uzraudzību un enciklopēdijas tapšanas procesu.
(1) Izvēlētais šķirkļa nosaukums “ārsta asistēta nāve” ir mulsinošs. Nezinātājs varbūt pat nesaprastu, par ko ir runa. Nosaukums, protams, tulkots no angļu valodas (physician assisted death) – droši vien uzskatot, ka gan “pašnāvība”, gan “eitanāzija” tautā tiek uztverti negatīvi. Spriežot pēc literatūras saraksta un argumentiem, šķirkļa saturs ir ieturēts anglosakšu 20. gadsimta utilitārisma (derīguma ētikas) tradīcijā, kas arī ieviesa šo eifēmismu. Tomēr jēdziens “ārsta asistēta nāve” ir viegli pārprotams. Galu galā pie daudziem mirējiem gan mājās, gan slimnīcās ir ārsti, kuri kaut kādā veidā savam pacientam “asistē” – piemēram, atvieglo sāpes, neērtības vai psiholoģiskas ciešanas.
Manuprāt, būtu bijis sakarīgāk un godīgāk kā šķirkļa nosaukumu izvēlēties “eitanāziju” un tad ārsta asistēto pašnāvību skatīt kā vienu no eitanāzijas apakšgadījumiem. Šādu eitanāzijas klasifikāciju piedāvā, piemēram, Rihards Poļaks savā apjomīgajā pētījumā Tiesības uz nāvi. Eitanāzijas krimināltiesiskie, medicīniskie un ētiskie aspekti.[2] Šī latviešu valodā sarakstītā monogrāfija šķirkļa bibliogrāfijā nav pieminēta. Iespējams, tāpēc, ka Poļaka slēdzieni par eitanāzijas ētisko un legālo pieļaujamību ir pilnīgi pretēji šķirkļa autora Ivara Neidera slēdzieniem. Taču, pragmatiski raugoties, līdzās vienīgajai atsaucei latviešu valodā (paša Ivara Neidera publikācijai), manuprāt, būtu bijis vērtīgi minēt arī 399 lappuses biezu pētījumu, kurš iznācis latviski un ietver sīku pārskatu par visu latviešu valodā šajā jomā publicēto (ieskaitot Neidera rakstus).
(2) Otrs un, iespējams, izšķirošais iemesls, kāpēc šķirklis saucas “ārsta asistēta nāve”, ir pats šķirkļa nolūks. Nolūks ir pārliecināt lasītāju, ka, pirmkārt, atšķirība starp mirt (no slimības) un nogalināt (slimo) ir ētiski nenozīmīga (faktiski neeksistējoša); otrkārt, nenozīmīga un vērā neņemama ir arī atšķirība starp pacienta atteikšanos no ārstēšanas vai dzīvības mākslīgas uzturēšanas un palīdzību pašnāvības veikšanā; treškārt, nenozīmīga ir arī atšķirība starp palīdzību pašnāvības veikšanā un pacienta eitanizēšanu; un, ceturtkārt, visi ētiskie un arī legālie argumenti pret eitanāziju un tās apakšformām ir vāji un izgāzušies. Šķirkļa argumentācijas stratēģija ir šāda: uzsvērt terminālo sedāciju[3] un mākslīgo dzīvības uzturēšanas līdzekļu atslēgšanas procedūru, lai pierādītu, ka likums jau tagad respektē autonomiju, kā arī paredz iespēju atturēties no nelietderīgas terapijas gadījumos, kad uzlabojumi nav paredzami; tad pierādīt, ka tas būtībā nekādi neatšķiras no palīdzības pašnāvības izdarīšanā; tad pierādīt, ka palīdzība pašnāvības izdarīšanā būtībā neatšķiras no aktīvās eitanāzijas. Bet neviena no šīm pārejām nav “ētiski nenozīmīga” un, pakāpeniski griežot desu plānās šķēlītēs, tā beigās tik un tā visa ir sagriezta. Šķirklis ir veidots kā viedokļraksts, varētu pat teikt, lobija raksts un es pat teiktu – diezgan brutāls lobija raksts. Vismaz divas trešdaļas no šķirkļa ir veltītas eitanāzijas kritiķu argumentu atspēkojumam un paši šie argumenti minēti tikai tāpēc, lai parādītu, cik slikti, pēc šķirkļa autora domām, tie ir.
(3) Atbildēšu uz dažiem apgalvojumiem. No tā, ka pacientam ir tiesības atteikties no ārstēšanas vai noteiktas procedūras, neizriet, ka starp neārstēšanu (slimnieks nomirst no slimības) un eitanizēšanu (slimnieks nomirst no injicēta nāvējoša medikamenta) nebūtu būtiskas atšķirības, jo iznākums ir tieši tāds pats – pacienta nāve. Pacienta autonomijas un pašnoteikšanās respektēšana automātiski neietver pacienta vēlmes tikt nogalinātam apmierināšanu. Tādēļ jūsmīgie citāti no Jesajas Berlina par būšanu tikai “pašam savas, nevis citu cilvēku gribas instrumentu” un būšanu “par subjektu, nevis objektu” nekādi nav saistīti ar apspriežamo jautājumu. Eitanāzijas ētiskā problēma nav pacienta vēlmē tikt nogalinātam – tā pietiekami daudzos apstākļos ir labi saprotama –, bet prasībā citiem šo vēlmi apmierināt. Šī prasība ir asā pretrunā ar deontoloģisko, tas ir, pienākumā balstīto aizliegumu nogalināt un ar ārsta darba pamata principiem – vismaz tādiem, kādi tie līdz šim ir saprasti.
Piedāvājot domu eksperimentu ar mantkārīgu radinieku, kurš ielaužas slimnīcā un atslēdz slimnieka plaušu ventilēšanas iekārtu, tādējādi tiekot apsūdzēts slepkavībā, Neiders mēģina pierādīt, ka nošķīrums starp “nomira no nespējas elpot bez palīgiekārtas” un nomira “no nāvējošas injekcijas” ir nebūtisks. Taču krimināltiesības pazīst mens rea un zina, ka rīcības veicēja nolūks ir vismaz tikpat nozīmīgs kā konkrētais, fiziskais nāves cēlonis. Piedāvājot citu piemēru, jautāšu, kā atšķiras šie gadījumi: “persona tīši pameta zīdaini vienu pašu vannā, zinot, ka viņš noslīks”, “persona nepievērsa uzmanību jūrā slīkstošajam” un “persona nespēja izglābt slīkstošo, jo nemācēja peldēt”? Visos gadījumos slīcējs iet bojā noslīkstot. Nāves cēlonis nav vienīgais apstāklis, kuru ņem vērā, izvērtējot personas līdzatbildību vai vainu – būtisks ir arī nolūks, motivācija un darbības vai bezdarbības mērķis. Elpināšanas iekārtu vai sirdsdarbības aparātu var atslēgt apstākļos, kad dzīvības tālāka mākslīga uzturēšana slimniekam ir pārāk mokoša vai nav paredzama dabīgo elpošanas funkciju atjaunošanās (medicīnas mērķis ir palīdzēt atjaunot organisma dabīgās funkcijas, nevis aizvietot tās!), bet tas nepadara šo darbību vienlīdzīgu tādai darbībai, kuras mērķis ir slimnieka organisma iekšējo procesu mākslīga apturēšana ar nāvējoša medikamenta palīdzību. Pacienta vēlmes šajā vienādojumā neko nemaina. Vēlme nav nekāds “izšķirošais” arguments.
Vai ir tādi gadījumi, kā apgalvo Neiders, kad “nāve var būt labums”? Manuprāt, nē, jo tā ir loģiska pretruna. Dzīvība ir pamata labums; nevar kaut ko atzīt par labumu personai, kuras vairs nav. Lai persona varētu iegūt un baudīt kādu labumu, tai visupirms ir jābūt dzīvai. Tieši tas pats attiecas uz pašnāvību. Neko nedod teikt, ka dažos gadījumos tā var būt “racionāla izvēle” un ka tā pati par sevi “nav ētiski nosodāma rīcība”. Eitanāzijas problēma nav tajā, ka dažkārt cilvēki izdara pašnāvību un viņu personīgo motivāciju var saprast, – eitanāzijas problēma ir tajā, ka no šīs saprašanas neizriet pienākums atbalstīt pašnāvnieka darbību vai tajā piedalīties.
(4) Iebildumam, ka ārstu misijā neietilpst pacientu nogalināšana, šķirkļa autors atbild ar norādi, ka tas esot “balstīts pārlieku šaurā medicīnas un ārsta misijas izpratnē”. Komentējot šo pārlieku šauro izpratni, autors nez kāpēc pieņem, ka oponenti par ārsta misiju uzskata dzīvības glābšanu par katru cenu (kas daudzos gadījumos, kā zināms, nav iespējams). Taču ārsta pirmējais uzdevums, kas vairākkārt uzsvērts nākamajā rindkopā minētajā Hipokrata zvērestā, ir nevis glābt par katru cenu, bet “pirmām kārtām nekaitēt”. Pacienta indēšana Zvēresta skatījumā nepārprotami pieder pie kaitēšanas. Neidera komentārs par Hipokrata zvērestu ir grūti saprotams, jo tajā šķirkļa autors mēģina vienlaikus pierādīt vairākas savstarpēji pretējas tēzes: a) Zvērests ir vēsturisks dokuments no senatnes bez normatīvas nozīmes; b) eitanāzija nav pretrunā ar Zvēresta punktu: “Nedošu nevienam nāvējošas zāles, ja man to lūgs, un neizteikšu šādu piedāvājumu”, jo antīkajā pasaulē cilvēki esot baidījušies no ļaunprātīgiem indētājiem, kuri varēja no ārstiem farmaceitiem iegūt indes; c) Zvēresta aizliegums noindēt pacientu nav jāņem vērā, jo jau tagad daudzas mūsdienu valstis pārkāpj citu Zvēresta aizliegumu, proti, “nodzīt sievietei augli” (mākslīgi pārtraukt grūtniecību).
Ja Zvērests ir novecojis un tāpēc nav normatīvs teksts, tad par to nav vērts pat runāt. Taču ne to Ivars Neiders grib sacīt. Arī viņš droši vien kaut kādā mērā atzīst, ka nebūtu slikti ārstu darbību iegrožot ar vismaz dažiem deontoloģiski formulētiem aizliegumiem, kuriem būtu jābūt spēkā neatkarīgi no apstākļiem, valdošās varas, ideoloģiska spiediena, laikmetu vēsmām un tamlīdzīgi. Galu galā ārstu rokās bieži ir cilvēku dzīvība. Ja cilvēka dzīvība netiek novietota labumu hierarhijas virsotnē, interesanti, ko citu tur varētu novietot? Un galu galā 20. gadsimts ar bēdīgi slavens ar dažādu augstākās raudzes ārstu un medicīnas profesoru darbošanos zinātniskā rasisma un biomedicīnisku eksperimentu tumšajā ietvarā. Taču, kā redzams, šiem deontoloģiskajiem aizliegumiem, pēc šķirkļa autora domām, būtu jāmainās atkarībā no katra laikmeta izpratnes par tiesībām un brīvībām – proti, īstenībā tiem nav jābūt deontoloģiskiem. Šīs problēmas dziļāko sakni viņš nesaskata vai nevēlas redzēt.
Īpaši absurds šķiet apgalvojums, ka Zvēresta teksts “nedošu nevienam nāvējošas zāles” ietverot aizliegumu nedot šīs zāles kādai trešajai personai, bet neietverot aizliegumu dot pašam slimniekam, ja viņš tās lūdz. Garām paslīdējis ir arī apstāklis, ka tie morālfilozofi, kuri iestājas pret eitanāziju, gandrīz vienmēr iestājas arī pret “augļa nodzīšanu”. Šāds piemērs ir šķirklī minētais Džons Finniss. Viņa argumentiem par labu kā minimums varētu minēt to, ka tie vismaz ir loģiski sakarīgi un principiāli aizstāv dzīvību kā neatsvešināmu labumu. Plašākam kontekstam varētu piemetināt, ka jau daudzas desmitgades neapklust ētiski formulēti iebildumi pret ārstu dalību nāvessodā (kopš vairums ASV pavalstu no šaušanas, kāršanas vai sēdināšanas elektriskajā krēslā ir pārgājušas uz nāvējošu injekciju, kuru drīkst veikt un uzraudzīt tikai ārsts vai mediķis) – ar tādiem pašiem argumentiem, proti, ka tas ir Hipokrata zvēresta pārkāpums. Turklāt no tā, ka vismaz viens vai vairāki Zvēresta punkti mūsdienu valstīs tiek pārkāpti vai neņemti vērā, neizriet, ka būtu jāatsakās arī no atlikušā – neizmantot ārsta zināšanas un prasmes ar mērķi nogalināt smagi slimos.
(5) Nozīmīga šķirkļa argumentācijas stratēģijā ir tēze, ka, lai arī ikvienam cilvēkam ir tiesības uz dzīvību, viņam ir tiesības arī no šīm tiesībām atteikties un attiecīgi šis tiesību paplašinājums citiem ir saistošs. Šī tēze balstās pieņēmumā, ka tiesības ir atkarīgas no personas gribas un tādējādi, piemēram, tiesības netikt nogalinātam dažos gadījumos ietver arī tiesības tikt nogalinātam. Bet tas ir absurds. Gan pēc būtības, gan arī tādā ziņā, ka tiesības kā ētisks nojēgums tādējādi tiek pilnīgi iztukšots no sava satura. Vai, piemēram, tiesības netikt paverdzinātam ietver arī tiesības brīvprātīgi kļūt par vergu, ja to vēlas? Vai arī drīzāk, ja tiesības vispār kaut ko nozīmē, tad tās (citējot kādu Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumu) ir līdzīgas “vienvirziena alejām” – tām ir tikai pozitīvais aspekts, tās neietver šim aspektam pretējo.
Lai pamatotu tiesības atteikties no tiesībām uz dzīvību, Neiders piesauc jau minētās tiesības atteikties no ārstēšanas, pat ja tas nozīmē drīzu slimnieka nāvi. Viņš apgalvo, ka, ja neatzīst tiesības atteikties no tiesībām uz dzīvību, tad nedrīkstētu atzīt arī tiesības atteikties no ārstēšanas. Bet šis arguments balstās pārpratumā. Pirmkārt, tiesības uz dzīvību nav tiesības, kas tiek pieprasītas no dabas, tas ir, šajā gadījumā no slimības, kura grasās “nogalināt”. Daba (teiksim, vēža šūnas) nevar būt prasības saņēmējs un izpildītājs. Prasības saņēmējs un izpildītājs var būt vienīgi cits lemtspējīgs un rīcībspējīgs cilvēks vai cilvēku kopums. Otrkārt, tiesības atteikties no ārstēšanas ir sekundāras un graduālas, un atkarīgas no daudziem apstākļiem. Piemēram, tās neskar dzīvības glābšanu ārkārtas apstākļos. Slīcēja prasību glābējiem viņu neglābt glābēji pamatoti neņemtu vērā – nevis tāpēc, ka noraidītu kāda tiesības uz autonomiju un pašnoteikšanos, bet tāpēc, ka slīcēja psihisko stāvokli atzītu par tādu, kādā persona nav spējīga pieņemt apdomātu lēmumu un paust savu gribu. Savukārt gadījumos, kas nav ārkārtas gadījumi, atteikšanās no ārstēšanas neizraisa tādas galējas un neatgriezeniskas sekas kā asistētā pašnāvība vai eitanāzija, proti, tūlītēju nāves iestāšanos. Atteikšanās no ārstēšanās vai kādas noteiktas terapijas nav vienādojama ar pašnāvību.
Šādi varētu turpināt par katru šķirkļa paragrāfu, bet diez vai tas ir vajadzīgs. Es nepārliecināšu eitanāzijas aizstāvjus, un viņi nepārliecinās mani. Kā citos ētiska rakstura jautājumos, debates par eitanāziju balstās ļoti dziļās un fundamentālās atšķirībās gan tiesību un pienākumu izpratnē, gan arī pašu šo nojēgumu pamatojumā noteiktā filozofiskā antropoloģijā un attiecīgi metafizikā. No viena šķirkļa Nacionālajā enciklopēdijā nekādus šādus iztirzājumus nevar sagaidīt, un tas arī nav vēlams.
Taču būtiskāks šoreiz ir cits jautājums: kādas ir Nacionālās encikopēdijas redakcijas vadlīnijas, ja šķirkļi tādos sabiedrībai nozīmīgos jautājumos kā eitanāzija, ārsta pienākumi un tiesības uz dzīvību nevis skaidro lietas būtību un konflikta pamatu, bet enerģiski aizstāv viena autora vai noteiktas bioētiķu grupas nostāju?
Atgādināšu, ka Nacionālā enciklopēdija nav privāts projekts vai domubiedru publikāciju vietne, vai blogu portāls. Par enciklopēdijas radīšanu un finansēšanu ir atbildīga Kultūras ministrija. Projekts tika uzsākts ministres Daces Melbārdes un turpināts ministra Naura Puntuļa laikā (abi no Nacionālās apvienības). Pēc Kultūras ministrijas paspārnē esošās Latvijas nacionālās bibliotēkas sniegtajiem datiem laikā no 2014. līdz 2021. gadam enciklopēdija saņēmusi EUR 2 088 531. Piekrītu, ka, ņemot vērā darba apjomu un vērienu, astoņiem gadiem arī divi miljoni eiro nešķiet pārmērīgi, turklāt runa primāri nav par valsts naudas izmantojumu (lai gan arī par to). Runa ir par pašas enciklopēdijas “ētiskajiem uzstādījumiem” – proti, tās neitralitāti.
Šīs piezīmes rakstot, nesaku, ka minētā šķirkļa izstrādāšanā nebūtu iesaistīts attiecīgās jomas lietpratējs. Protams, ka Ivars Neiders ir jomas lietpratējs un eksperts – viņš ar asistētās pašnāvības un eitanāzijas jautājumiem ir nodarbojies lielu daļu no savas profesionālās dzīves. Viņa problēma ir tajā, ka viņš lobē noteiktu pozīciju – eitanāzijas legalizāciju Latvijā un ka enciklopēdijas šķirkļos šādam lobijam nav vietas. Enciklopēdijas netiek radītas un uzturētas ar ideoloģisku un politisku mērķi. Šķirkļiem būtu jābūt sastādītiem, cik vien iespējams, aprakstošā un atturīgā veidā. Šķelošos jautājumos ir jāatspogļo abu pušu argumenti to labākajā atrodamajā versijā. Šādu attieksmi sauc par intelektuālo godīgumu. Ja viens nozares speciālists šādu šķirkli nav spējīgs uzrakstīt, jo cieši turas pie savas pārliecības, tad būtu vēlams tā paša šķirkļa izstrādē piesaistīt vēl citu nozares speciālistu, kura skatījums atšķiras. Tikai tad šim šķirklim un attiecīgi enciklopēdijai būtu kāda jēga un tā spētu izpildīt savu “augsti ticama informācijas kopuma” funkciju.[4] Pašam Ivaram Neideram un Artim Svecem, kurš ir atbildīgs par filozofijas sadaļu enciklopēdijā, manuprāt, vajadzētu ņemt vērā, ka, ja Nacionālā enciklopēdija (vai tās filozofijas, vai bioētikas sadaļa) jau pašos pirmsākumos kļūst par noteiktas ideoloģijas nesēju un aizstāvi, tā tuvākajā laikā daudzu lasītāju acīs pilnībā zaudēs savu uzticamību. Tā būs lietojama tikai attiecīgās nostājas lobētāju vai noteiktu partiju un nevalstisko organizāciju vajadzībām. Bet diez vai tāds bija šī Latvijas simtgades projekta mērķis. Un diez vai Kultūras ministrijai vajadzētu šādu projektu attīstīt.
[1] https://enciklopedija.lv/skirklis/126630-ārsta-asistēta-nāve. Šķirkļa autors Ivars Neiders, Dr. phil.
[2] Rīga: Tiesu nama aģentūra, 2016.
[3] Mirstoša, nemierīga cilvēka medikamentoza atsāpināšana un sedācija tādā apmērā, ka panākts daļējs vai pat pilnīgs apziņas zudums. Pati prakse bieži kritizēta kā “slēptā eitanāzija”.