Īsa cieņas analīze

“Cieņa” varētu būt viens no pēdējo gadu laikā visbiežāk lietotajiem jēdzieniem. Piemēram, brīdī, kad šo rakstu, Latvijas presē var lasīt dažādus iztirzājumus par piedāvāto “naida runas” likumprojektu. Šajos iztirzājumos, kā likums, būs lietots jēdziens “cieņa”, nereti kā sinonīms “tolerancei” un antonīms “naidam” vai “neiecietībai”.

Arī citās valstīs tieši pēdējos gados šo jēdzienu, tas ir, tā ekvivalentus attiecīgajā valodā lieto ar pārsteidzošu neatlaidību. Tie, kas seko līdzi, būs pamanījuši, ka bieži pat cilvēki vai grupējumi, kuri pārstāv pretējas nostājas kādā strīdīgā morālā jautājumā, apelē pie “cieņas” un tās izšķirošā nozīmīguma. Viens šāds paradoksāls “cieņas” lietojums ir tieši šobrīd notiekošās debates Francijas Parlamentā par aktīvās eitanāzijas legalizāciju. Tie, kuri aizstāv likumprojektu, uzsver valsts pienākumu nodrošināt “nomiršanu ar cieņu” vai “cieņpilnu nāvi”. Viņuprāt, ir gadījumi, kuros vienīgais veids, kā uzturēt spēkā cilvēka cieņu (dignité) ir medicīniskiem līdzekļiem panākt viņa nāves iestāšanos. Strīdā par eitanāziju un asistēto pašnāvību “cieņa” burtiski pārtrumpo citus apsvērumus un bažas – tā, it kā noteikta veida “cieņas” izrādīšana būtu galvenais pienākums no valsts iedibinājumu vai citu pilsoņu puses. Nedaudz pārspīlējot, varētu pat teikt, ka svarīgākais, kas mums citiem būtu jāsniedz, ir cieņa. Ja tā, tad vēl jo būtiskāk jānoskaidro, kas tieši ir šī cieņa, kā tā izpaužas un ar kādu rīcību tā citam ir jāizrāda.  

Jēdzienu “cieņa” ar līdzīgu svaru lieto arī franču likumprojekta oponenti. Piemēram, rakstnieks un publicists Mišels Velbeks, kurš par sabiedriski nozīmīgiem notikumiem izsakās reti un gandrīz nekad neizmanto savas “viedokļa līdera” iespējas, pirms mēneša laikrakstā Le Figaro publicēja nelielu eseju. Tajā viņš runā par miršanu un nāvi un to noslēdz ar rindkopu par “cieņu”. “Kad kāda valsts – vai sabiedrība, vai civilizācija – nonāk līdz eitanāzijas legalizācijai, tā manās acīs zaudē jebkādu cieņu,” viņš raksta.[1]

Šajā apgalvojumā tas pats jēdziens “cieņa” acīmredzami ir lietots ar pavisam citu nozīmi. Izsakot rakstnieka domu tēzēs un nedaudz izvēršot esejas sākumā minētās premisas, šķiet, ka spriedums ir šāds:

  • Civilizācijas iedalās tādās, kuras ir pelnījušas cieņu, un tādās, kuras to nav pelnījušas.
  • Cieņa, ko iedveš vai neiedveš kāda civilizācija, tieši izriet no šīs civilizācijas attieksmes pret šīs civilizācijas locekļu dzīvības vērtību un aizsardzību.
  • Tīša nevainīgu civilizācijas locekļu dzīvību atņemšana laupa attiecīgajai civilizācijai cieņu.

Salīdzinot šo jēdziena “cieņa” lietojumu ar iepriekš minēto, kļūst labi redzams jēdziena paradokss: prasība noteiktā veidā izrādīt kādam indivīdam cieņu atņem cieņu šīs cieņas izrādītājiem – šajā gadījumā valstij. Kā noprotams, šeit ir runa par cieņu divās dažādās, lai gan ne obligāti vienmēr pretmetīgās nozīmēs. Prasība izrādīt kādam indivīdam cieņu tādā veidā, kādā viņš pats to vēlētos (šajā gadījumā: viņu eitanizējot), var būt pretrunā ar paša darbības veicēja vai šīs darbības pieļāvēja cieņu. Abas cieņas izpratnes viena no otras atšķiras, ja tā var izteikties, divos līmeņos vai divās asīs.

Pirmā nošķīruma ass ir morāla: pēc eitanāzijas oponentu domām, lai kāds būtu pamatojums un lai cik smagi būtu apstākļi, nav iespējams izrādīt kādam cilvēkam cieņu, viņu nogalinot. Cieņas jēdziens eitanāzijas oponentu skatījumā ir neatraujams no rīcības ētiskā izvērtējuma, kurš šajā gadījumā, viņuprāt, ir negatīvs.

Otra cieņas izpratņu nošķīruma ass atdala kopienas locekļu individuālās vēlmes un vajadzības (kuras nenoliedzami ir dažādas, kā arī mainīgas) no kopienas kā veseluma rakstura. Eitanāzijas oponenti neteiktu, ka indivīdu ciešanas ir mazsvarīgas vai ka tām nav jāpievērš uzmanību. Taču viņi teiktu, ka kopienas kā veseluma raksturs, morālā kultūra, idejiskais vektors un vērtības ir nozīmīgākas. Savukārt šo raksturu, kultūru, vektoru un vērtības uztur spēkā noteikti aizliegumi un noteiktu darbību asa nosodīšana.

Var būt kārdinājums sacīt, ka šajā konfliktā saduras individuālistisks skatījums uz cilvēku ar kolektīvisku skatījumu. Ir pat kārdinājums šos abus nosaukt par radikāliem. Bet tas ir pārāk vienkārši. Nav neviena tāda, kuram nekādā mērā un nevienā jautājumā nebūtu būtiski, kāda ir kopiena, kuras loceklis viņš ir. Kopienas raksturs cilvēkiem ir svarīgs vienmēr vai gandrīz vienmēr. Tieši tāpēc jau arī notiek cīņas laikrakstu slejās, vēlēšanu urnās un tiesas zālēs. Kad Velbeks runā par kādas civilizācijas cienīšanu vai necienīšanu, viņš skatās it kā no malas. Bet arī mēs tā darām – uz savu valsti un civilizāciju un citām. Mēs izvērtējam citas kultūras (senatnē pastāvējušas vai joprojām dzīvas), piemēram, pēc tā, kā tās izturas pret invalīdiem, veciem cilvēkiem, grūtniecēm, pedofiliem, slepkavām, senu karu varoņiem, pārtikā izmantotajiem dzīvniekiem un tamlīdzīgi. Visas šīs attieksmes veido to, ko Velbeks sauc par cieņu vai cieņas trūkumu, ko pelna attiecīgā kultūra. Kritēriji, kas nosaka šo cieņu, ir objektīvi tik lielā mērā, cik ir iespējams teikt, ka kanibālu kultūra vai ārstu nogalinātāju kultūra nav kultūra un, kā Velbeks pareizi uzsver, šādu kultūru izzušana nebūtībā nevienam neizraisa žēlumu.

Taču atgriezīsimies pie cieņas un tās paradoksiem. Iespaidīgs materiāls šo paradoksu studijām ir Satversmes tiesas 2020. gada 12. novembra spriedums. Ja atceraties šo spriedumu, tajā bija runa par jēdziena “ģimene” paplašināšanu tādā veidā, lai tas ietvertu arī “stabilā kopdzīvē dzīvojošus viena dzimuma partnerus” un bērnus, kuri aug šādās savienībās. Sprieduma taisītājiem rūpēja nepieciešamība “nodrošināt ekonomisko aizsardzību viendzimuma ģimenēm”, kuras ar šo spriedumu par tādām tika atzītas.

Cieņas jēdziens sprieduma tekstā lietots ar pārsteidzošu neatlaidību un dažādos kontekstos. Piemēram, Secinājumu daļā lasām šādu definīciju: “Ģimene ir sociāla institūcija, kas balstās uz sociālajā realitātē konstatējamām ciešām personiskām saitēm, kuru pamatā ir sapratne un cieņa.”[2] Šajā definīcijā “cieņa”, šķiet, ir vērtējošs starppersonu attiecību raksturojums. Tas, visdrīzāk, lietots kā nedaudz piepacelts sinonīms tādiem jēdzieniem kā pieklājība, iejūtība, pretīmnākšana, atturēšanās no emocionālas un fiziskas vardarbības un tamlīdzīgi. Taču tas neko nepaskaidro par “ģimeni” – vismaz ne tādā nozīmē, kādā tā līdz šim saprasta civillikumā. Vai ģimene beigtu pastāvēt, ja personu starpā izbeigtos vai nu sapratne, vai cieņa, vai arī abi kopā? Nē, jo, piemēram, vecāki, kuri bez “sapratnes” izturas pret savu bērnu pusaudzi, joprojām ir viņa vecāki, un pusaudzis, kurš bez “cieņas” izturas pret saviem vecākiem, joprojām ir viņu bērns un attiecīgi ģimenes loceklis. Vienlaikus, ja atzīstam, ka kopdzīve un attiecības, kas balstās sapratnē un cieņā, juridiskā nozīmē izveido “ģimeni”, nav saprotams, kāpēc kopā dzīvojošo partneru skaitam būtu jāaprobežojas tikai ar diviem, nevis, piemēram, divdesmit diviem.

Tālākā tekstā – iespējams, jūtot, ka skaidrojošajā daļā trūkst pamatojuma, – lasām veselu, gandrīz piecas lappuses garu referātu par “cieņu”, bet ne vairs kā starppersonu attiecību raksturojumu. Šis izklāsts atsaucas uz prasības iesniedzējas pārstāvja apgalvojumu, ka “[v]iendzimuma partneru ģimenes neatzīšana par ģimeni Satversmes 110. panta pirmā teikuma izpratnē [ir] pretrunā ar cilvēka cieņas principu.”[3]

Minētais “cieņas princips” ir izvērsts un skaidrots šādos apgalvojumos (citēšu tikai dažus): “Latvija kā demokrātiska tiesiska valsts balstās uz cilvēka cieņu un brīvību”. “No Latvijas kā neatkarīgas, demokrātiskas un tiesiskas valsts pamatnormas izriet, ka valsts konstitucionāla vērtība ir cilvēka cieņa. Cilvēka cieņa raksturo cilvēku kā augstāko demokrātiskas tiesiskas valsts vērtību. Katra indivīda vērtība ir pamattiesību būtība. Cilvēka cieņa ir jāaizsargā gan attiecībās starp valsti un cilvēku, gan cilvēku savstarpējās attiecībās. (..) Arī Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas 1. pantā ir nostiprināts tas, ka visi cilvēki piedzimst brīvi un vienlīdzīgi cieņā un tiesībās.” Kā arī:  “Ar cilvēka cieņas principu nav savienojams uzskats, ka viena cilvēka cieņai varētu būt mazāka vērtība nekā cita cilvēka cieņai. Cilvēka cieņas princips neļauj valstij atteikties no pamattiesību nodrošināšanas noteiktai personai vai personu grupai. Sabiedrībā pastāvoši stereotipi nevar kalpot par konstitucionāli attaisnojamu pamatu noteiktas personas vai personu grupas pamattiesību liegšanai vai ierobežošanai demokrātiskā tiesiskā valstī.”[4] Un tamlīdzīgi.

Šajā izklāstā cieņa nozīmē pavisam ko citu. Ir jāpieliek pūles, lai uztvertu atšķirību starp definīciju, kas sniegta minētajā cilvēktiesību deklarācijā, un tādu “cieņas” izpratni, kas pamatotu cilvēku kopdzīves formās vai dzimumdzīvē balstītu ģimenes jēdziena izplūšanu. Cilvēktiesību deklarācija sakņojas viegli kantianizētā dabīgo tiesību teorijā. “Cilvēka cieņa” šajā teorijā apzīmē cieņu, kas ikvienam cilvēkam pienākas substanciāli, proti, tikai tāpēc, ka viņš ir cilvēks. Šī cieņa nenorāda ne uz ko citu, kā vienīgi uz to, ka pastāv no cilvēka iedabas izrietošas cilvēka pamattiesības, kuras nekāda valsts un nekāds valstisks veidojums cilvēkam nedrīkst atņemt. Šajā kontekstā “cieņa” līdzinās neredzamam morālam aplokam ap cilvēka personu. Šādā nozīmē cieņa neko nepasaka par to, kāds cilvēks ir un kā ir vērtējamas viņa izvēles. Šo cieņas nozīmi var skaidri redzēt, piemēram, aizliegumā cilvēku ieslodzīt bez tiesas sprieduma vai cietumā spīdzināt – pat tajos gadījumos, kad šī cilvēka rīcība būtu augstākā mērā nosodāma vai arī šis cilvēks radītu sabiedrībai nopietnu apdraudējumu.   

Satversmes tiesas sprieduma iztirzājumā “cieņas” jēdziens izslīd ārā no pamattiesību nozīmes un pakāpeniski iegūst pavisam citu jēgu. No tā, ka cilvēkam piemīt substanciāla cieņa, tagad it kā izriet, ka būtu arī jāciena cilvēka dzīves izvēles. Tālāk, piemēram, lasām: “Viens no personas privātās dzīves elementiem ir tās dzimumuzvedība. Personas dzimumuzvedības brīvība ir aizsargājama neatkarīgi no tā, kādā formā tā izpaužas vai kāda ir personas seksuālā orientācija.”[5] Šajā teikumā, kas seko iepriekš minētajam izklāstam, vārds “cieņa” nav lietots, taču tā jēga šķiet ietverta vārdā “aizsargājama”. No substanciālas cieņas pārslīdēdami uz cieņu pret rīcību, teksta autori, liekas, nepamana apgalvojuma absurdumu. Vai tiešām viņi uzskata, ka jebkāda cilvēka dzimumuzvedība valstij ir “jāaizsargā”? Nevēlos šeit izvērsties par dažādām darbībām, par kurām šad tad ar izbrīnu var lasīt un kuras vēl tagad nozares speciālisti klasificē kā smagas perversijas – turklāt vismaz dažas no tām ir cilvēku veselībai bīstamas un diezgan daudzas es aprakstītu kā tādas, kuras, tieši pretēji, pazemo cilvēka cieņu. No tā, ka valsts pieaugušu cilvēku dzimumdzīves izvēlēs neiejaucas, nepavisam neizriet, ka plašais un izdomas bagātais cilvēku dzimumdzīves izvēļu klāsts ir “jāaizsargā” vai pret to ir jājūt “cieņa”.

Citiem vārdiem sakot, šiem abiem apgalvojumiem nav nekā kopīga, ja neskaita jēdzienu “cieņa”:

  • Visiem cilvēkiem no dabas piemīt neatraujama cieņa.
  • Valstij ir jāciena un attiecīgi jāaizsargā cilvēku dzimumdzīve un kopdzīves izvēles.

Patiesībā vēl vairāk: otrā apgalvojuma pamatojums ir pretrunā ar pirmā apgalvojuma teorētisko pamatojumu, tāpēc otrā minētā “cieņa” var būt pretrunā ar pirmo. Rietumu tradīcijā cilvēka iedaba, kura balsta pamattiesības un cieņu, ir saprātīga un brīva. Tā saprātīgi izšķir labu no ļauna un brīvi spēj sekot labajam. Tieši tādā nozīmē mēs varam par kādu cilvēku sacīt, ka mēs viņu cienām vai necienām. Tas ir spriedums par viņa rīcību un attieksmi. Jo, ja viņš nav saprātīgs un nav brīvs, šiem vārdiem nav nekādas nozīmes. Mēs sakām, ka cienām cilvēku, kurš rīkojies taisnīgi vai pacietīgi panesis grūtības. Mēs sakām, ka necienām cilvēku, kurš aizņemas, zinot, ka nevarēs atdot, vai kurš nerūpējas par slimu radinieku, lai gan ir tāda iespēja. Mēs cienām godprātīgos, bet necienām meļus.    

Rakstot likumprojektus un tiesas spriedumus bez skaidrām, jēgpilnām noteiksmēm un sapludinot kopā dažādas cieņas nozīmes, civilizācijas locekļi tiek radināti domāt, ka “cieņa” ir kaut kas, kas viņiem pienākas automātiski. Pienākas kā atbilde uz prasību vai vajadzību. Velbeka aprakstītajā gadījumā notiek tieši tāpat: vēlmes izpildīšanu vienādo ar pienākošās cieņas izrādīšanu. Tā veidojas civilizācija, kura apkalpo aizvien sašķeltākus un savtīgākus indivīdus un kura pati sev nolaupa objektīvus morālus kritērijus, kas ļautu izdarīt nošķīrumus starp dzimumdzīvēm un dzīvesstiliem, kuri pelnījuši cieņu, un tādiem, kuri nav. Franču rakstniekam taisnība – par šādu civilizāciju izzušanu vai nomaiņu nevienam nav žēl.


[1] Michel Houellebecq, Le Figaro, Avril 5, 2021; angļu tulkojums: https://unherd.com/2021/04/how-france-lost-her-dignity.

[2] Latvijas republikas Satversmes tiesas spriedums Latvijas Republikas vārdā Rīgā 2020. gada 12. novembrī lietā Nr. 2019-33-01: https://www.satv.tiesa.gov.lv/wp-content/uploads/2019/12/2019-33-01_Spriedums-3.pdf, 24. lpp.

[3] Ibid., 4. lpp.

[4] Ibid., 23.–25. lpp.

[5] Ibid., 25. lpp.

Vēlos saņemt apkopojumus uz norādīto adresi: