Katru dienu mums stāsta, ka pastāvīgs imigrantu pieplūdums ir būtisks Lielbritānijas ekonomikas veselībai. Gluži nesen britu ekonomists un IT speciālists Toms Forts platformā X paziņoja,[1] ka, lai gan IKP uz vienu iedzīvotāju, visdrīzāk, samazinās – IKP stagnē, bet imigrācija sasniedz rekordaugstu līmeni –, tas īstenībā ir ļoti labi, jo alternatīva ir “dziļa recesija, lielāks valsts parāds, vēl lielāka sabiedrisko pakalpojumu samazināšanās un/vai nodokļu palielināšana”. Proti, mums jābūt pateicīgiem.
Tā nav patiesība. Pimlico žurnāla redakcija mani lūdza pārbaudīt šos faktus, jo viņi kārtējo reizi ir notērējuši laiku, urbjoties cauri neskaitāmiem britu statistiķa, Financial Times žurnālista Džona Bērna Mērdoka tviterpavedieniem, kas viņos nav viesuši nekādu skaidrību. Tāpēc piedāvāšu ilgi gaidīto imigrācijas un ekonomiskās izaugsmes mītu atspēkojumu.
Vispirms īsumā par labklājības funkcijām. Ieguvumi no atvērtākas imigrācijas politikas potenciāli ir ļoti lieli, taču lielāko daļu no šiem ieguvumiem saņem migranti. Ja nekvalificēts somālietis pārceļas uz Lielbritāniju un nelegāli strādā par pusi no minimālās algas, viņš kļūs pasakaini bagāts salīdzinājumā ar paredzamo dzīves līmeni dzimtenē. Dzīves līmeņa atšķirības starp Lielbritāniju un Somāliju ir tik lielas, ka tā tas būtu arī tad, ja somālietis būtu kvalificēts.
Šī raksta autoram nekādā mērā nerūp minētais kvalificētais somālietis, kurš gūs šos labumus, konkurējot ar britu darba ņēmējiem mūsu darba tirgū un izmantojot infrastruktūru (ieskaitot sociālos mājokļus[2]), kuru briti ir uzbūvējuši daudzu paaudžu laikā. Tāpat kā Financial Times komentētājs Mārtins Volfs, šī raksta autors uzskata, ka imigrācijas ekonomiskā ietekme ir jāizvērtē, ņemot vērā tās devumu britu tautai – un tikai britu tautai. Kā izteicās Volfs:
“…Manuprāt, šī aspekta nozīmei [t. i., nākotnes imigrantu labklājībai] vajadzētu būt nullei. Ja nākotnes imigrantu labklājībai ir nulles vērtība (kā viennozīmīgi uzskata lielākā daļa Apvienotās Karalistes iedzīvotāju), politikas jautājums ir nevis par to, kāda būs ietekme uz IKP uz vienu iedzīvotāju vai uz produktivitāti uz vienu strādājošo, bet gan, kāda ir (dažāda veida) imigrantu ietekme uz IKP uz vienu iedzīvotāju (un tā sadalījumu) tiem, kas Apvienotajā Karalistē dzīvo šodien.”[3]
Pat Džonatans Portess, pazīstams imigrācijas fanātiķis, piekrita, ka tā ir jēdzīga nostāja, tāpēc sauksim to par visu saprātīgo cilvēku oficiālo pozīciju.
Pirmais mīts: Vienīgais, kas šobrīd veicina ekonomikas izaugsmi, ir imigrācija
“Imigrācija ir ekonomikas dzinējspēks, un bez tās nebūtu ekonomikas izaugsmes.”
Šis mīts ir sastopams visur. Lielbritānijas ekonomikas politikas veidotāji jau sen ir atteikušies no citiem izaugsmes ceļiem, kas nebūtu saistīti ar darba tirgus piedāvājuma veicināšanu (“prasmes” ir vēl viens, ar to saistīts ceļš), un šķiet, ka viņus īpaši neuztrauc, ka māju vai rūpnīcu celtniecība bieži vien notiek nelegāli vai ka elektrība ir pieejama tikai par arvien augstākām cenām (un to ir aizvien grūtāk garantēti saņemt par jebkādu cenu).
Imigranti: “tā kā viņi tos gribēja, viņi tos arī dabūja” (britu sabiedrība viņus nekad nav gribējusi)[4]. 2023. gadā 19,4 procenti no Lielbritānijas darba tirgū nodarbinātajiem bija dzimuši ārvalstīs, salīdzinājumā ar 7,3 procentiem 1997. gadā[5] – tas ir par 4,5 miljoniem strādājošo vairāk, turklāt visi no aizjūras zemēm. Ja reiz imigrācija ir ekonomikas dzinējspēks, tad Lielbritānijas ekonomikai šobrīd vajadzētu zelt un plaukt, vai ne?
Vai ne? Nekad nav bijis tik labi kā šobrīd? – Diez vai. Pirmajos šī perioda gados viss šķita labi darbojamies, jo procesu veicināja globālais finanšu pakalpojumu pieaugums. Taču pēdējos piecpadsmit gadus Lielbritānijas ekonomika piedzīvo nepārtrauktu lejupslīdi un ir nonākusi gandrīz stagnācijas stāvoklī. Lai gan nodarbinātība ir sprādzienveidīgi pieaugusi (šiem imigrējušajiem darba ņēmējiem galu galā kaut kur ir jāatrod darbs), ienākumu pieaugums nav novērojams, bet pieaug daudzas izmaksas. Zemāk redzamajā diagrammā parādīta imigrācijas un ekonomikas izaugsmes vēsture kopš 1948. gada, kad masveida imigrācija kļuva par mūsdienu Lielbritānijas dzīves sastāvdaļu. Neto migrācija pirmo reizi sasniedza īstas ietekmes punktu 1997. gadā, un tajā pašā laikposmā IKP uz vienu iedzīvotāju pieaugums sāka strauji un neatslābstoši samazināties.
Tā kā ekonomiskais stāvoklis aizvien vairāk pasliktinās, mēs ievedam vēl vairāk imigrantu cerībā, ka tas kaut ko uzlabos. Taču visiem, kas vēlas redzēt, ir skaidrs, ka šis eksperiments ir izgāzies. Bet kāpēc tas ir izgāzies? Ir daudz argumentu, kāpēc imigrācija it kā esot būtiska ekonomikas izaugsmei, tāpēc aplūkosim tos pēc kārtas.
1.1. Mums ir vajadzīga imigrācija, lai aizpildītu visas darba vietas!
“Mums ir vairāk nekā miljons vakanču!” “Mums ir vajadzīgi imigranti, lai tās aizpildītu!” un “Mums ir vajadzīgi imigranti, lai darītu darbus, kurus briti vienkārši nevēlas darīt!” Jūs to visu jau esat dzirdējuši.
Tam būtu jābūt pašsaprotami skaidram, ka ekonomika nav vampīriska dievība, kurai ir nepieciešama pastāvīga svaigas cilvēku gaļas piegāde, lai mūs aplaimotu ar savu svētību. Pārsteidzoši daudz it kā inteliģentu cilvēku, šķiet, uzskata pretēji, un to jau sen dēvē par “fiksētā darbavietu skaita sprieduma kļūdu”.[6] Imigrācijas piekritējiem šīs sprieduma kļūdas atmaskošana patīk tikai daļēji. Jo tā parāda, ka, tā kā darbaspēka pieprasījums korelē ar preču pieprasījumu, imigrantu darbaspēks (vismaz kopumā) “neatņem darba vietas” vietējiem iedzīvotājiem, jo imigrantu pieplūdums rada jaunas vajadzības.
Taču, vadoties pēc tās pašas loģikas, imigrantu darbaspēka trūkums nenozīmē, ka darbavietas netiks aizpildītas: darba devēji tā vietā pielāgos plānošanu, izvēloties vai nu paaugstināt atalgojumu, lai piesaistītu vietējos darbiniekus, vai arī ieguldīt līdzekļus ražotnēs un iekārtās, lai aizstātu strādniekus. Darba devēji neatstāj darbavietas vienkārši tukšas, pat ja nav darba ņēmēju, kas vēlētos tās aizpildīt; viņi reaģē uz situāciju, izvēloties starp darba algas paaugstināšanu vai ieguldījumu palielināšanu atkarībā no pieejamajām iespējām. (Dažos gadījumos viņi neizvēlas ne vienu, ne otru – un tas ir labi.)
1.2. Mums ir vajadzīga imigrācija, lai novērstu prasmju trūkumu!
Šī paša argumenta smalkāka versija ir tāda, ka imigranti ir vajadzīgi, jo trūkst vietējo strādnieku un specifisku darbu veicēju, it īpaši saistībā ar noteiktām “prasmēm”. Ekonomika varbūt tiešām nav vampīriska dievība, bet tajā var būt “spriedzes punkti”, kuros prasmju trūkums bremzē izaugsmi. Te piemin ārstus, inženierus un zinātniekus, lai gan jāsaka, ka valdības izdotais “trūkstošo profesiju saraksts”[7] aptver daudz plašāku profesiju klāstu, ieskaitot medicīnas aprūpes sistēmas birokrātus un kultūras menedžerus – vakances, kuras diez vai būtu tik grūti aizpildīt kā neiroķirurgu vakances.
Šis jau ir daudzsološāks arguments. Tomēr, kad 1959. gadā Kenets Dž. Erovs – Nobela prēmijas laureāts, matemātiķis un modernās ekonomikas tēvs – pārskatīja šo argumentu attiecībā uz inženieriem un zinātniekiem, viņš un līdzautors Viljams Keprons secināja,[8] ka “dinamiskais trūkums” ir tikai tirgus pielāgošanās process:
“Lai gan piedāvājuma relatīvā neelastība īstermiņā ir nepatīkama (no pircēju viedokļa) un cenu kāpums, kas nepieciešams, lai atjaunotu tirgus līdzsvaru, var šķist ļoti liels, tomēr, mūsuprāt, tikai ļaujot tirgum reaģēt uz pieaugošo pieprasījumu, tas var atrast inženierus un zinātniekus īstermiņā un izraisīt vēlamo piedāvājuma pieaugumu ilgtermiņā.”
Erovs un Keprons izsmēja apgalvojumu par darbinieku “trūkumu”, nosaucot to par “nepareizu ekonomikas teorijas izpratni… [un] empīrisko pierādījumu pārspīlējumu”. Viņi izteica pieņēmumu, ka “tā vietā, lai atzītu, ka viņi nevar maksāt lielākas algas, kas noturētu darbiniekus, daudziem izrādījās izdevīgāk runāt par “darbaroku trūkumu””. Lielā ekonomikā – un Lielbritānijā galu galā strādā 30 miljoni cilvēku – vienmēr būs spriedze cīņā par ierobežotiem resursiem, arī kvalificētiem darbiniekiem. Tā nav problēma, no kuras varētu izvairīties – tā ir dinamiskas ekonomikas neizbēgamas sekas.
Erovs un Keprons rakstīja sen.[9] Varbūt tagad ir kādi jauni pierādījumi, kas liek steidzami novērst šo “prasmju” trūkumu? 2022. gadā 10% darba devēju ziņoja,[10] ka viņiem ir vismaz viena vakance, kuru viņi nevar aizpildīt prasmju trūkuma dēļ, salīdzinot ar 6% 2017. gadā un 3% 2011. gadā. 36% darba devēju savu vakanču problēmu piedēvēja “prasmju trūkumam”, kas ir augstāk par 22% 2017. gadā un 16% 2011. gadā.[11] Tātad vismaz virspusēji prasmju trūkums ir jūtams. Taču tajos pašos vienpadsmit gados (2011–2022) Lielbritānijas iedzīvotāju skaits palielinājās par 3,6 miljoniem imigrantu. Bet darba devēji apgalvo, ka “prasmju trūkuma” problēma esot drīzāk pasliktinājusies, nevis uzlabojusies. Ja ekonomikā tiešām šobrīd notiktu mežonīgs investīciju un dinamisma uzrāviens, tad varbūt varētu ticēt “prasmju trūkumam”, taču drūmā realitāte ir tāda, ka tas ir tikai vājš attaisnojums darba devējiem, kuri meklē lētu darbaspēku.
1.3. Mums ir vajadzīga imigrācija, lai izvairītos no inflācijas izraisīta darbaroku trūkuma!
Starp “trūkuma” argumentiem vēl ir arī šāds: lai gan darba devēji var atrisināt trūkuma problēmu, maksājot vairāk, lai piesaistītu vajadzīgos darbiniekus, patiesībā tas ir… slikti. Mums stāsta, ka, ja nospriegotā darba tirgus dēļ darba devēji būs spiesti paaugstināt algas, tas atspoguļosies viņu pašu cenās, tādējādi veicinot inflāciju.
Diemžēl daudzi ekonomisti (jo īpaši Londonas Sitijā) šo argumentu ļoti mīl, jo tas viņiem ļauj justies ļoti nopietniem. Taču tas ir liekulīgs, par ko liecina fakts, ka šie paši ekonomisti labprāt piekrīt algu palielinājumam, kad vien tas tiek piedāvāts.
Inflāciju galvenokārt izraisa naudas piedāvājuma pārpalikums pār pieprasījumu. Preču cenu satricinājumi var padarīt inflācijas apkarošanu sāpīgu, tāpēc augošās izmaksas praksē var palielināt inflāciju. Taču preču cenas tiek noteiktas pasaules tirgos, bet vairums algu tiek noteiktas nacionālajos tirgos un izteiktas Lielbritānijas sterliņu mārciņās, tāpēc neapdraud Anglijas Bankas spēju kontrolēt inflāciju.
Nepatīkamā patiesība imigrācijas aizstāvjiem, kas izvirza šo argumentu, ir tāda, ka, atmetot apšaubāmo inflācijas aspektu, tas ir apgalvojums, ka imigrācija dod labumu, paplašinot darbaspēka piedāvājumu noteiktu algu līmenim. Tas nozīmē, ka mēģina izmantot jauno ārvalstu darba ņēmēju konkurenci, lai izvairītos no nepieciešamības paaugstināt algas vietējiem darba ņēmējiem. Saskaņā ar iepriekšminēto Mārtina Volfa definēto labklājības funkciju – kas, jāatceras, attiecas tikai uz vietējiem iedzīvotājiem – tā šķiet pilnīga izgāšanās, jo ir ļoti maz apstākļu, kuros Lielbritānijas darba devēju ieguvumi kompensēs zaudēto algu pieaugumu britu darba ņēmējiem.
1.4. Mums ir vajadzīga imigrācija, lai veicinātu pakalpojumu nozares attīstību!
Šī argumenta pamatā ir apstāklis, ka migrantu prasmes būtiski atšķirsies, tādējādi radot jauna veida darba dalīšanu, kas var būt izdevīga vietējiem iedzīvotājiem. Saskaņā ar šo pastāstiņu mēs varam atstāt imigrantiem tādus zemas kvalitātes darbus kā pārtikas iepakošana vai ēdienu piegāde, savukārt britu darba ņēmēji var koncentrēties uz labākiem darbiem, kuru produktivitāte, pateicoties specializācijai, palielināsies.
Šis ir saprātīgs arguments. Lielbritānijai ir izdevies paplašināt zemākā līmeņa pakalpojumu un ražošanas ekonomiku, izmantojot migrantu darbaspēku, un britu darba ņēmēji pēdējā ceturtdaļgadsimta laikā ir labāk specializējušies citos amatos. Problēma ir tāda, ka ieguvumi no šīs “uzdevumu specializācijas” ir pieticīgi, pat ārkārtīgi zemi, kā Perī un Spārbers konstatēja vienā no savām publikācijām,[12] pētot šo parādību ASV (relatīvā algu atšķirība starp vietējiem iedzīvotājiem un imigrantiem uzlabojās par 2–3%, jo imigrantu darbaspēka piedāvājums palielinājās par 60–90%; absolūtās algas joprojām, atskaitot iepriekšminēto, bija nedaudz zemākas). Ja tas ir vienīgais veids, kādā imigrācija veicina ekonomikas izaugsmi, tad tas ir maznozīmīgs.
1.5. Mums vajadzīga imigrācija, lai mēs nekļūtu kā Japāna!
Šis 1990. gadiem tipiskais sauklis joprojām tiek lietots, it kā Lielbritānija nebūtu pietuvojusies Japānai, pēdējos piecpadsmit gados piedzīvojot relatīvu ekonomikas stagnāciju. Stāsts ir tāds: Japāna, kas esot slēgta un atpalikusi ekonomika, piedzīvoja strauju lejupslīdi, ko izraisīja tās nosacītā nepatika pret gaijin (no japāņu val. “ārzemniekiem”). Japānā 2021. gadā ārvalstu izcelsmes iedzīvotāju īpatsvars bija tikai 2,3%.
Laikā no 2002. līdz 2022. gadam Lielbritānijas IKP uz vienu iedzīvotāju (pie nemainīgas pirktspējas paritātes, izmantojot Pasaules Bankas datus) ir pieaudzis vidēji par 0,8 procentiem gadā, apsteidzot Japānu, kuras gada vidējais pieaugums ir bijis… 0,7 procenti.
1.6. Mums ir vajadzīga imigrācija, lai nebūtu jāinvestē aparatūrā!
Labi, patiesībā neviens šo argumentu neizvirza. Tomēr fonā tas ir nojaušams: darba devējiem imigrācija patīk, jo tā nodrošina neierobežotu darbaspēka piedāvājumu, kas nozīmē, ka viņiem nav jāiegulda ilgtspējīgā ekipējumā un jaunās tehnoloģijās.
Fakts, ka Lielbritānijas darba devēji neveic ieguldījumus, ir plaši atzīts kā viens no galvenajiem iemesliem, kas izraisa produktivitātes stagnāciju.[13] Ņemot vērā pieaugošo nodarbinātību, investīciju līmenis ir tik zems, ka saskaņā ar ONS analīzi[14] gandrīz visus 2010.–2020. gadus Lielbritānijas ekonomikas tirgus sektorā bija vērojams “kapitāla bēgums”, proti, aktīvu un iekārtu vērtības samazināšanās uz vienu strādājošo. Viena no amizantajām ekonomikas politikas debašu iezīmēm ir tāda, ka visi eksperti ļoti raizējas par Lielbritānijas pāreju uz “vēl darbietilpīgāku un no kapitālieguldījumiem brīvāku izaugsmes modeli”, bet viņi joprojām ir uzkrītoši neieinteresēti, kāpēc tas tā ir.
Skaidrojumam izšķiroši ir tas, ka masveida imigrācija darbaspēku ir padarījusi lētu un viegli pieejamu, kas nozīmē, ka darba devēji cenšas panākt izaugsmi, izmantojot lielāku mērogu, nevis ieguldījumus.[15] Kāpēc augt ar dārgu un riskantu ieguldījumu palīdzību, ja var palielināt savus aktīvus ar vēl dažiem lētiem darbiniekiem?
Šādu rezultātu vēl vairāk stimulē tā pati “prasmju papildināmība”, par ko jau runājām: lētu darba ņēmēju pārpilnība nozīmē, ka varam vairākiem cilvēkiem likt pakot pārtiku, nevis pakošanu automatizēt. Šīs nozares bieži ir bijušas “kapitāla bēguma” parādības priekšgalā.
Lai aplūkotu šo mehānismu no otras puses, varam izmantot vēsturisku piemēru, ko piedāvājis atvērto robežu apoloģēts Maikls Klemenss. Pirms dažiem gadiem veiktajā pētījumā Klemenss un viņa līdzautori aplūkoja konkrētu pēckara gadījumu, kad meksikāņu brasero (bracero) imigrantu darbaspēks tika izslēgts no ASV lauksaimniecības sektora.[16] Viņi secināja, ka tas nav palīdzējis ASV strādniekiem uzlabot darba apstākļus. Taču patiesībā viņi pierādīja ko citu: ka šajā situācijā tas izraisīja produktivitāti veicinošu ieguldījumu vilni:
“… brasero izslēgšana nespēja būtiski palielināt algas vai nodarbinātību mājkalpotāju nozarē. Tā vietā darba devēji, šķiet, pielāgojās ārvalstu darba ņēmēju izslēgšanai, mainot ražošanas metodes, ja tas bija iespējams, un mainot ražošanas apjomus, ja nebija.”
Apstākļos, kad tehnoloģijas galvenokārt ietaupa darbaspēku – un tas ir redzams neatkarīgi no tā, vai tā ir robotika vai mākslīgais intelekts –, darbaspēka trūkums veicinās inovācijas un kapitālieguldījumus,[17] savukārt ieguldījumi veicinās produktivitāti, ko neviens neapšauba. Ja, no otras puses, izvēlamies saglabāt darbaspēka pastāvīgu un aizvien pieaugošu pieejamību, tad uzņēmumi var pelnīt, nefinansējot būtiskus ieguldījumus, bet produktivitāte samazināsies un britu darba ņēmēji iegūs maz vai neko.
Otrais mīts: Mums ir nepieciešama imigrācija, lai līdzsvarotu grāmatvedību
Šī mīta pamatā ir ļoti reālas bažas. Lielbritānijas iedzīvotājiem novecojot, ir nepieciešams jaunu asiņu pieplūdums, lai uzturētu iedzīvotāju piramīdu labā formā un lai pensiju un sociālās aprūpes slogs nebūtu pārāk liels darbspējīgā vecuma iedzīvotājiem. Taču papildus tam bieži tiek izvirzīts plašāka vēriena arguments: ka imigranti ir īsti donori, kas ar saviem nodokļiem filantropiski sponsorē sabiedriskos pakalpojumus, kuri vajadzīgi vietējiem iedzīvotājiem (un – tiek implicēts – no savas puses nerada nekādus izdevumus).
2.1. Mums ir vajadzīga imigrācija, lai aizstātu novecojošos iedzīvotājus!
Tāpat kā visas attīstītās ekonomikas, arī Lielbritānija noveco. Dzimstības rādītāji, kas ir zemāki par atražošanās līmeni, un veselības aprūpes attīstība (kā arī paredzamais dzīves ilgums) kopā nozīmē, ka pensionāru skaits pieaug daudz straujāk nekā iedzīvotāju skaits darbspējīgā vecumā. Tāpēc, kā tiek apgalvots, mums ir vajadzīga imigrācija, lai ievestu jaunus ķermeņus, kas aizvietos mūsu aizvien sirmākos vietējos britus. Šī argumenta variāciju var atrast pat dažu konservatīvo vidū – Pols Morlends un Filips Pilkingtons apgalvo, ka, ja Lielbritānija nerisinās dzimstības samazināšanās problēmu, izvēle būs starp masveida imigrāciju un ekonomisko stagnāciju, līdzīgi kā Japānā (bet, kā jau redzējām, Japāna diez vai stagnē vairāk par Lielbritāniju).[18]
Galvenā problēma ar šo argumentu ir diezgan acīmredzama: arī imigranti noveco. Apvienoto Nāciju Organizācijas Iedzīvotāju nodaļa (UNPD) 2000. gadā pētīja “aizstājošās migrācijas” potenciālu kā risinājumu iedzīvotāju skaita samazināšanās un novecošanās problēmai.[19] Viens no jautrajiem secinājumiem bija šāds: lai uzturētu nemainīgu pensionāru un darbspējīgā vecuma iedzīvotāju savstarpējās atkarības koeficientu, Korejas Republikā nākamo piecu desmitgažu laikā būtu jāiemigrē 5,1 miljardam cilvēku; proti, uz turieni būtu jāpārceļas lielākajai daļai pasaules iedzīvotāju. Arī Lielbritānijā, lai sasniegtu šo pašu politikas mērķi, būtu nepieciešami 60 miljoni neto migrantu jeb 1,1 miljons katru gadu. Tāpēc, ja jums šķiet, ka imigrācija divdesmit trīs gadu laikā kopš ziņojuma sagatavošanas ir bijusi liela, ņemiet vērā, ka tā ir bijusi tikai trešdaļa no tā līmeņa, kas, pēc viņu aplēsēm, būtu nepieciešams.
UNPD piesardzīgā valodā norādīja uz acīmredzamo: šāds imigrācijas līmenis būtu bezprecedenta un neilgtspējīgs, jo tas aizstātu ne tikai novecojušos darba ņēmējus, bet veselas sabiedrības. Ziņojumā norādīts, ka:
“…līdz 2050. gadam šīs lielās migrācijas plūsmas radītu populācijas, kurās pēc 1995. gada ieceļojušo migrantu un viņu pēcnācēju īpatsvars svārstītos starp 59% līdz 99%. Tik augsts migrācijas līmenis iepriekš nav novērots nevienā no šīm valstīm vai reģioniem.”
Saprātīgāks arguments ir tāds, ka imigrācija var palīdzēt pielāgoties sabiedrības novecošanās procesam, izmantojot gados jaunāku darba ņēmēju skaitu, lai palēninātu šo procesu. Taču, ja imigrācijas politikas mērķis ir iedzīvotāju skaita pielāgošana, tad šīs politikas veidotāji ir pilnīgi izgāzušies. Lai gūtu panākumus, Lielbritānijai būtu jāīsteno stingra atlase, kas nodrošinātu, ka ieceļo tikai gados jauni imigranti un tikai ar darba vīzām. 2021. gada tautas skaitīšanā konstatēja, ka iepriekšējo 7 gadu laikā ir ieceļojuši 73 600 cilvēki vecumā no 65 gadiem un vecāki un vēl 241 700 cilvēki vecumā no 50 līdz 64 gadiem. Lai gan teorētiski vecāka gadagājuma imigranti nav uzkrājuši tiesības uz valsts pensiju, valstij joprojām ir Pensiju palīdzības fonds, kas nodrošina alternatīvu trūcīgajiem.[20]
2.2. Mums ir vajadzīga imigrācija, jo imigranti iegulda valsts finansēs!
Līdztekus ilgtermiņa populācijas novecošanās jautājumam imigrācijas aizstāvji norāda, ka imigrācija atved jaunus nodokļu maksātājus, kas palīdz mūsu arvien mazspējīgākajai valstij sevi finansēt. Viņi norāda uz vairākiem pētījumiem, kas it kā liecina, ka imigrantu neto nodokļu iemaksas ir ievērojami lielākas nekā vietējiem iedzīvotājiem, t. i., ka imigranti nodokļos samaksā vairāk, nekā viņi patērē pakalpojumu veidā.
Šis arguments pirmo reizi ieguva atpazīstamību pēc Dastmena un Fratīni raksta “Imigrācijas fiskālā ietekme”, ko publicēja Economic Journal.[21] Aplūkojot datus par laika posmu no 1995. līdz 2011. gadam, viņi konstatēja, ka EEZ migranti (bieži vien augstāk kvalificēti un gados jaunāki) ir devuši ievērojamu pozitīvu fiskālo ieguldījumu, savukārt imigranti no valstīm, kas nav EEZ dalībvalstis (tie bieži bija ieradušies pirms vairākiem gadu desmitiem), radīja ievērojamu fiskālo zaudējumu. Lai gan plašsaziņas līdzekļu komentāros ar sajūsmu tika uzsvērti pozitīvie secinājumi, negatīvos noniecināja vai ignorēja.
Fiskālās analīzes rezultāti lielākoties ir diezgan neitrāli un neizraisa aizkustinājumu. Taču daži no pieņēmumiem, kas iekļauti analīzē, ir svarīgi, jo, mainoties šiem pieņēmumiem, rezultāts sāk strauji mainīties. Daži labi piemēri ir atrodami OECD 2021. gada pētījumā.[22] Piemēram, iebraukušie imigranti parasti ir darbspējīgā vecumā, tāpēc ir lielāka varbūtība, ka viņi strādās, un mazāka varbūtība, ka viņi daudz izmantos sociālos pakalpojumus. Tādējādi OECD veiktajā Lielbritānijas analīzē imigrantu un vietējo iedzīvotāju fiskālā attiecība mainās no 1,23 (t. i., par 23% lielāks fiskālais ieguldījums) uz 0,97 (par 3% mazāks), vienkārši vienādojot viņu vecuma profilu.
Vēl viens pieņēmums, ko izmanto OECD, ir tāds, ka imigrantu bērni, kas dzimuši Lielbritānijā, nav daļa no imigrācijas fiskālajām izmaksām. Taču laika gaitā to skaits kļūst ievērojams – mainot šo pieņēmumu (kā OECD to dara 4.2. tabulā[23]), aplēstais fiskālais ieguldījums samazinās no 0,23% IKP uz -0,20% IKP. Ņemot vērā vecuma profila degradācijas potenciālu un pilnas bērnu izmaksas, neitrālajam iznākumam pat kopsummā ir tendence kļūt negatīvam.
Patiesība ir tāda, ka kopējā analīze ir atkarīga no detaļām. Rīcībpolitikas analīzē pārāk bieži pieļauta kļūda ir pieņemt vidējo iznākumu kā robežiznākuma rādītāju. Tādējādi 2000. gados, kad ES sākās pārvietošanās brīvības vilnis un eirozonas krīze, no Austrumeiropas un Dienvideiropas ieradās ievērojams skaits kultūras ziņā līdzīgu, bieži vien augsti izglītotu darba ņēmēju, kuru vidējais fiskālais ieguldījums kopumā bija neitrāls. Bet ko darīt, ja – kā liecina vīzu izsniegšanas statistika[24] – tagad strauji pieaug migrācija no valstīm ārpus Eiropas, bieži vien no trešās pasaules valstīm un bieži vien ar lielu apgādājamo skaitu? Un ko darīt, ja – kā liecina laivas Lamanša šaurumā – mēs apzināti uzņemam aizvien vairāk bēgļu no ļoti disfunkcionālām valstīm? Sekojošā diagramma ir svarīga šajā sakarā, un, neraugoties uz nosaukumu, tā nebūt nav sarežģīta:
Dānijā, tāpat kā daudzās citās Ziemeļvalstīs, ir robusts iedzīvotāju reģistrs, kas ir sasaistīts ar virkni citu datu, tāpēc Dānijai ir pieejams ļoti daudz informācijas par vietējo iedzīvotāju un ārvalstnieku gaitām Dānijas sabiedrībā. Atklājums ir dramatisks – MENAPT (socioloģijā lietots angliskais saīsinājums Tuvajiem Austrumiem, Ziemeļāfrikai, Pakistānai, Turcijai kā valstu kopumam) imigranti nevienā savas dzīves posmā neko nepienes Dānijas valsts budžetam.
Tam nevajadzētu būt pārsteigumam. Dastmena un Fratīni pētījuma nepietiekami apspriests aspekts ir tāds, ka pēckara Britu sadraudzības migrantu neto ieguldījums fiskālajā sektorā bija izteikti negatīvs; Dānijas dati vienkārši sniedz daudz detalizētāku priekšstatu par līdzīgām tendencēm. Piemēram, 54% britu mājsaimniecību (gan vietējie iedzīvotāji, gan imigranti) saņem lielākus pabalstus un valsts pakalpojumus, nekā maksā nodokļos.[25] Vidējā mājsaimniecība Lielbritānijā neko neienes valsts budžetā; ja imigrantu mājsaimniecības ir kaut kur ap šo vidējo mājsaimniecības līmeni vai zemāk, tās, visticamāk, vairāk patērē no valsts budžeta, nekā iemaksā tajā.
Pastāv pieņēmums, ka daudzi imigranti šeit, Lielbritānijā, strādā augsti kvalificētu darbu, taču tas nav pamatots. Kopumā ārvalstīs dzimušie imigranti ieņem vadošus vai profesionālus amatus tikpat bieži kā vietējie, bet pārējā darbaspēka daļa izskatās pavisam citādi. No Lielbritānijā dzimušajiem darbspējīgā vecuma darbiniekiem 32% strādā mazkvalificētus darbus, bet no ārzemēs dzimušajiem – 41%.[26]
Ņemot vērā to, ko mēs zinām par nodokļu iemaksām Lielbritānijā, ļoti augstais imigrantu īpatsvars mazkvalificētos darbos runā pats par sevi. Saskaņā ar Dānijas pētījumu, imigrantu izcelsmes vieta ir ļoti svarīga. Nākamajā diagrammā punktētie taisnstūri parāda imigrantu sadalījumu pēc izcelsmes vietas, un mēs redzam, ka Ziemeļamerikas, Okeānijas un ES 15 valstu strādnieki drīzāk nonāk augsti kvalificētos darbos, bet visu pārējo izcelsmes valstu imigranti ir nesamērīgi pārstāvēti zemas kvalifikācijas darbos.
No visa minētā izriet, ka, lai gan var iztēloties fiskāli pozitīvu imigrācijas politiku, kas paredz augsti kvalificētus darbiniekus piesaistīt galvenokārt no tādām attīstītām valstīm kā ASV un bagātākajām ES daļām… Lielbritānija šādu politiku noteikti neīsteno. Un mēs to nekad neesam īstenojuši. Galu galā, ja reiz Lielbritānijas nesenās imigrantu kohortas mūs tik dāsni apbēra ar zeltu, kā nākas, ka valsts ik pēc trim vai četriem gadiem atkal un atkal nonāk līdz budžeta krīzei? Kā tas var būt, ja valsts budžets ne tuvu nav bijis sabalansēts faktiski jau 15 gadus?
Trešais mīts: Imigrācija ir abpusēji izdevīga, neviens nezaudē
Imigrācija esot lieliska ar to, ka tās ietekme esot neitrāla un ka imigrantu ieguvumi (atceraties mūsu somāliešu puisi?) tiek sasniegti bez jebkādiem zaudējumiem vietējiem iedzīvotājiem. Tas pats par sevi ir apšaubāms apgalvojums, bet ir vēl viens: ka imigrantu klātbūtne nozīmē ievērojamu dzīves līmeņa uzlabošanos, mūsu kultūras bagātināšanos (te ir vietā pieminēt restorānus!), kā arī lētākus pakalpojumus un svarīgu sabiedrisko institūciju nodrošināšanu ar personālu. Nav nekādu zaudējumu, tikai ieguvumi. Bet vai tā tiešām ir?
3.1. Imigrācija nesamazina cilvēku algas!
Šī ir ļoti strīdīga tēma, taču var teikt, ka, mēģinot noskaidrot imigrantu darbaspēka piedāvājuma paplašināšanās ietekmi uz vietējo iedzīvotāju algām, ir publicēti pilnīgi pretēji slēdzieni; šī problēma ir plaši atzīta.[27] Ir labas versijas, kāpēc tā, un ir pietiekami daudz rādītāju, kas liecina, ka te notiek kaut kas aizdomīgs.
Vienkāršā ekonomikas modelī imigrācijai noteikti vajadzētu īstermiņā ietekmēt algas,[28] bet tās ilgtermiņa ietekme noteiktos apstākļos var būt negatīva:
- Ja ietekme uz patērētāju bāzi (pieprasījumu) ir mazāka nekā ietekme uz darbaspēka apjomu (piedāvājumu), kas, ņemot vērā to, ka imigrantu kvalifikācija kopumā ir zemāka par vidējo un viņi veic ievērojamus naudas pārvedumus uz dzimteni,[29] kopējais iznākums ir negatīvs.
- Ja kapitāla piedāvājums nav elastīgs, tad lielākam darbaspēka pieplūdumam neseko pietiekamas investīcijas, lai izvairītos no “kapitāla bēguma” (kas skaidrots iepriekš); tas nozīmē, ka algas paliks zemas; kā jau minēts, kapitāla investīciju trūkums ir plaši atzīta Lielbritānijas ekonomikas iezīme masveida un strauji pieaugošas imigrācijas periodā.
Daudzi pētījumi liecina, ka imigrācijas ietekme uz algām ir niecīga un dažkārt pat pozitīva – kāpēc tā? Daļa no problēmas ir atrast signālu troksnī: imigranti ierodas un dodas tur, kur ir darba iespējas, t. i., kur ir liels pieprasījums pēc viņu darba. Londonas ekonomiskā izaugsme ir piesaistījusi daudz imigrantu, savukārt reģioni, kuros ir grūtības, ir piesaistījuši mazāk. Bet, ja Londona tik un tā būtu augusi, vai bez iebraucējiem algas būtu palielinājušās vēl straujāk?
Ir arī jautājums par “prasmju papildināmību”: ja imigrantu atšķirīgās prasmes ļauj vietējiem iedzīvotājiem specializēties jaunās, labāk apmaksātās darbavietās, tad viņi var gūt labumu no šī procesa. Taču tas ir noderīgi tikai tiem, kas spēj pāriet uz citu profesiju. Lai gan imigranti papildina dažus vietējos darba ņēmējus, tiem, kuri (neatkarīgi no iemesliem) nevar atrast labākas kvalifikācijas darbu, palielinās konkurence. ASV Nacionālā zinātnieku asociācija, apspriežot prasmju papildināmības ideju, norādīja, ka “vietējie darba ņēmēji, kuri aizstāj imigrantus, tomēr izjutīs negatīvu ietekmi uz algu”. Imigrācijas ietekme uz vietējo darbaspēku liecina, ka daži no viņiem iegūst, daži zaudē, lai gan tieši attiecināmā ietekme ir ļoti maza.[30]
Vai tas ir viss stāsts? Atalgojuma un produktivitātes attīstība šajā periodā liecina, ka kaut kas ir mainījies, jo kopš 2000. gadu vidus reālās algas būtībā ir stagnējušas. Kopumā, pieprasījuma samazināšanās un “kapitāla bēguma” ietekme skar visus strādājošos. Ir grūti noteikt tiešo imigrācijas ietekmi, neaplūkojot jauno ainu, kas liecina par investīciju neveiksmēm un produktivitātes pieauguma iestrēgšanu.
Šajā stāstā par trūkstošo saikni starp imigrāciju un algām ir vēl daži mainīgie. Pirmkārt, lai gan darba tirgus zemākā daļa ir daudz vairāk pakļauta imigrantu darbaspēka konkurencei, jāatceras, ka darba samaksa zemākajā daļā vienlaikus ir palielināta ar likumu, ieviešot valsts minimālo algu un iztikas minimumu. ONS dati[31] par pēdējiem sešiem gadiem liecina, ka minimālā alga pašlaik dominē darba tirgus lejasdaļā:
Tas nenozīmē, ka pieaugošās imigrantu konkurences radītais tirgus spiediens nepastāv, tikai tas izpaužas dažādos veidos. Ir daudz pierādījumu, ka, lai gan darba devējiem darba tirgus zemākajās pozīcijās nav viegli nogriezt strādājošajiem algas, pat tad, ja viņi saskaras ar šo tirgu, viņiem joprojām ir citi veidi, kā pasliktināt darba ņēmēju stāvokli. Kopš 90. gadiem ir strauji samazinājusies apmierinātība ar darbu. Darba ņēmēji darba tirgus lejasgalā ziņo par ievērojami augstāku stresa līmeni un ievērojami mazāku autonomiju.[32]
Pašreizējais milzīgais imigrantu darbaspēka apjoms Lielbritānijā, jo īpaši darba tirgus zemākajā daļā, pats par sevi ietekmē šos jautājumus. Piemēram, daudzos pētījumos par ietekmi uz algām aplūkota tikai ietekme uz vietējo iedzīvotāju algām, taču jau vairākus gadus tieši imigrantu agrīnākās kohortas ir visvairāk pakļautas algu konkurencei. Imigrantu darba samaksas negatīvā ietekme uz iepriekšējām kohortām ir konstatēta jau sen,[33] un saskaņā ar Mārtina Volfa labklājības funkciju tas ir zaudējums tiešā veidā.
Imigrantu darba tirgum ir arī tumšā puse, proti, ēnu ekonomikas palielināšanās. Šobrīd jau ir pārpārēm stāstu par nelegālo nodarbinātību lauksaimniecībā, automazgātuvēs, kosmētikas salonos, apģērbu rūpnīcās un citur.[34] Šajā darba tirgus sektorā bieži maksā krietni zemāk par minimālo algu, strādāšana robežojas ar verdzību un notiek koordinēta pabalstu izkrāpšana. Pirms masveida imigrācijas pieauguma bija maz pazīmju, kas liecinātu par šī sektora eksistenci.
Kā jums klājas, ja neesat mazkvalificēts un neesat imigrants? Vai jūsu atalgojums cieš no vispārējā darba tirgus stāvokļa? Noderīgu perspektīvu var rast Kristiāna Dastmena un viņa līdzautoru pētījumā. Viņi analizēja stāvokli, kad četrpadsmit mēnešus pēc Berlīnes mūra krišanas tika atvērta Čehijas un Vācijas robeža, ļaujot čehiem izmantot daudz bagātākā Vācijas darba tirgus priekšrocības.[35]
Vislielākās negatīvās sekas skāra nekvalificētus vietējos iedzīvotājus, bet dati parādīja, ka ietekme atšķīrās atkarībā no vecuma – jaunākiem vietējiem iedzīvotājiem (vecumā līdz 30 gadiem) samazinājās algas, bet vecākiem vietējiem iedzīvotājiem (50 gadi un vairāk) – kritās nodarbinātība. Jāsecina, ka gados vecāki darba ņēmēji iebilst pret algu samazinājumu, bet jaunieši, kuriem vēl ir karjeras iespējas, to pieņem.
Interesanti, ka šis secinājums, šķiet, atbilst paaudžu atšķirībām algu pieaugumā Lielbritānijā pēdējās desmitgadēs. Lai gan paredzami cēloņsakarība ir sarežģīta un grūti nosakāma, vājš algu pieaugums jaunajām paaudzēm ir sakritis ar masveida imigrācijas pieaugumu. Nākamajā Resolution Foundation[36] diagrammā parādīts, ka visā dzīves ciklā algu pieaugums, šķiet, ir apstājies jaunākajām kohortām, kas virzās cauri darba tirgum, un vidējā alga 30 gadu vecumu sasniegušam cilvēkam, kas beidzis augstskolu, 2022. gadā reālā izteiksmē būs mazāka nekā 1990. gadu beigās. Tajā pašā laikā katrs piektais piecdesmitgadīgais strādājošais ir pašnodarbinātais, un HMRC dati liecina, ka pašnodarbinātajiem ir garas zemo ienākumu “astes”:
Rezumējot: ir grūti novilkt tiešu līniju starp imigrantu ierašanos Lielbritānijas darba tirgū un drūmajām darba samaksas un darba apstākļu perspektīvām, taču visas bultas rāda vienā virzienā. Pēdējo piecpadsmit gadu laikā darba alga ir samazinājusies, jo īpaši gados jaunākiem darba ņēmējiem un iepriekšējām imigrantu kohortām. Ir bijuši mēģinājumi ar likumā noteiktiem līdzekļiem saglabāt zemāko atalgojumu, tomēr apstākļi pasliktinās, un tas turpinās līdz pat nelegālā darba ūķiem. Tā kā darba devēji nespēja reaģēt uz darbaspēka piedāvājuma pieaugumu ar investīciju vilni, bet tieši otrādi, nav nekāds pārsteigums, ka nu jau ir runa par pastāvīgu tendenci: aizvien lielāka imigrācija samazina kapitāla līmeni un darba ražīgumu, līdz ar to arī atalgojumu un darba apstākļus.
3.2. Imigrācija samazina dzīves dārdzību, mums visiem klājas labāk!
No otras puses, varbūt imigrācija patiešām ir uzlabojusi mūsu visu labklājību, tikai ne caur algām. Šodienas jaunākās paaudzes var saskarties ar izmisumu, ko rada darba samaksas un apstākļu pasliktināšanās, bet, kā ierosināja Liza Trasa,[37] viņi varbūt to var kompensēt, kļūstot par #Uber-braucējiem, #Airbnb-īpašniekiem, #Deliveroo-ēdājiem, #brīvības cīnītājiem?
Šī ir nopietna versija: masveida imigrācija ļauj mums nodrošināt plašu zemo algu apkalpojošo dienestu darbinieku piedāvājumu, kur minimālās algas likmes uztur zemas pakalpojumu izmaksas. Var pat piebilst, ka imigrācija ir bijis veids, kā Lielbritānijas ekonomika ir centusies izvairīties no Baumola pakalpojumu izmaksu slimības,[38] kad, pieaugot produktivitātei vienā nozarē, pieaug izmaksas darbietilpīgajās pakalpojumu nozarēs, lai saglabātu nepieciešamo darbaspēku. Tādējādi, lai gan imigrācija, iespējams, ir ietekmējusi algas, tā ir devusi labumu, samazinot izmaksas par noteiktiem pakalpojumiem. Padomājiet, cik daudziem cilvēkiem tagad ir apkopēja vai kvalitatīva bērnu aprūpe! Pirms divdesmit vai trīsdesmit gadiem viņi to nebūtu varējuši atļauties.
Problēma ar šo argumentu ir tāda, ka ir aplūkota tikai viena dzīves dārdzības puse, bet nav aplūkota otra. Imigrācija, iespējams, ir palīdzējusi paplašināt darbietilpīgu pakalpojumu piedāvājumu, bet tā ir nomākusi kapitālietilpīgu pakalpojumu piedāvājumu. Lielbritānijas eksperiments ar masveida imigrāciju kopš 1997. gada ir ritējis, stingri balstoties principā “pērc tagad, maksā vēlāk”. Mājokļu būvniecība nav pielāgojusies: mēs turpinām būvēt jaunus mājokļus tādā pašā tempā kā senāk – pirms mēs sākām ik gadu iedzīvotāju skaitam pievienot pa provinces izmēra pilsētai, ko darām jau 20 gadus. Lielbritānija kopš 1991. gada nav uzbūvējusi jaunu ūdenskrātuvi, kopš 1995. gada – atomelektrostaciju, jau gadu desmitiem strīdas par 1 (viena) skrejceļa pievienošanu otrajai noslogotākajai lidostai pasaulē un tagad dedzīgi cenšas atteikties no savas otrās lielās ātrgaitas dzelzceļa līnijas izbūves.
Rezultāts ir skaidri redzams ikvienam, kas dzīvo Lielbritānijā: strauji augošas mājokļu cenas, čīkstošs un pārslogots transports, aizvien neuzticamāka ūdens un elektrības padeve. Jūs varat izbaudīt iespēju bez pūlēm saņemt ēdienu ar piegādi un mājas uzkopšanas priekšrocības, taču tas ir mazs mierinājums, kad īres maksa gadu no gada pieaug (un tas atkal visvairāk skar gados jaunākos, jo vecākajām paaudzēm biežāk ir savi mājokļi), jūsu vilciens tiek atcelts un elektrība aizvien biežāk sāk pārtrūkt. Tāda pati dinamika ir arī sabiedrisko pakalpojumu jomā: tiek izmantots dāsni pieejamais imigrantu darbaspēks, lai izvērstos (jo īpaši, ja negrib maksāt par vietējā darbaspēka pietiekamu apmācību, kā tas ir Nacionālā Veselības Dienesta gadījumā), savukārt skolām un slimnīcām ir grūtības tikt galā ar pieaugošo pieprasījumu.
Tas vēlreiz liek domāt par algu pielāgošanos imigrācijas šokam atkarībā no elastīga kapitāla piedāvājuma: tāpat kā uzņēmējdarbības investīciju gadījumā, šie kapitāla veidi netiek līdzi strauji augošā iedzīvotāju skaita pieprasījumam, un tāpēc, lai gan ne vienmēr maksājat vairāk, ar katru gadu arvien vairāk pasliktinās jūsu pieredze.
Jūs varat vainot taupības pasākumus, bet Blēra un Brauna valdības, kas brīvi tērēja, uzsāka šo imigrācijas paplašināšanas procesu bez plāna, kā jaunie iebraucēji tiks izmitināti, pārvadāti un sasildīti, izņemot to, ka viņi sacentīsies par resursiem ar vietējiem iedzīvotājiem. Jūs varat arī žēloties, ka “ja vien valdības būtu investējušas, mēs nebūtu nonākuši šādā haosā”, bet investīcijas nav bez maksas. Katra papildus uzcelta māja vai infrastruktūras uzlabojums prasa līdzekļus un darbiniekus, kurus nevar izmantot, lai apkalpotu patērētājus vai investorus citur ekonomikā. Kā redzējām, imigrācijas ekonomiskos ieguvumus ir grūti atrast. Ja mēs būtu teikuši, ka veltīsim nepieciešamos resursus, lai apgādātu tos cilvēku miljonus, kas kopš 1997. gada ir pievienojušies britiem imigrācijas rezultātā, šāds lēmums būtu bijis ārkārtīgi nepopulārs. Tagad, kad viss jau ir noticis, tiek piestādīts rēķins.
3.3. Imigranti ir darba ņēmēji, viņi neizsmeļ sistēmu!
Ja neskaita to, ka imigranti samazina algas un pārslogo mājokļus un infrastruktūru, “viņi šeit ir tāpēc, ka šķērsojuši visu pasauli, lai nokļūtu Lielbritānijā. Atšķirībā no daudziem britu iedzīvotājiem, viņi ir atbraukuši strādāt, nevis saņemt pabalstus!”
Vai tā ir taisnība? Protams, ierašanās brīdī imigrantu tiesības bieži ir ierobežotas attiecībā uz noteiktiem pabalstiem un pakalpojumiem. Taču, ja kritērijs – mūsu Mārtina Vulfa labklājības funkcija – ir jautājums, vai imigrācija sniedz labumu britu iedzīvotājiem, tad mums būtu jānosprauž augsta latiņa imigrantu pretenzijām uz valsts atbalstu. Praksē šī latiņa šķiet ļoti zema.
Sāciet ar nodokļiem un pabalstiem pašā elementārākajā līmenī. Saskaņā ar jaunākajiem datiem (2018/19), 4,9 miljoni ārvalstnieku Lielbritānijā maksāja valsts apdrošināšanu (Nacionālā apdrošināšana (NI) tiek iekasēta pirms ienākuma nodokļa).[39] Kopā viņi samaksāja 49 miljardus sterliņu mārciņu ienākuma nodokļa un NI, bet viņi saņēma arī 7 miljardus sterliņu mārciņu bērnu pabalstu un nodokļu atvieglojumu veidā. Tā ir labklājības sistēmas pirmā līnija, ko administrē HMRC, nevis Nodarbinātības un pensiju departaments. Sadalot katras valsts samaksātos nodokļus un saņemtos pabalstus pēc valsts sociālās apdrošināšanas maksātāju skaita, atklājas interesanta tendence: iespējams, nav pārsteidzoši, ka imigranti no ASV maksā lielus nodokļus un saņem maz pabalstu; līdzīgā vietā ir arī Kanāda, Francija un Austrālija.
Taču virs diagonālās līnijas ir Somālijas, Afganistānas, Sīrijas un Bangladešas pilsoņi, kuri (neskaitot ekonomiski neaktīvos) strādā pietiekami daudz, lai iemaksātu Nacionālajā Apdrošināšanā, bet saņem vairāk nodokļu atvieglojumu un bērnu pabalstu, nekā iemaksā. Viņi var šķist izņēmumi, bet ņemiet vērā, ka tikai nedaudz pa labi no diagonālās līnijas atrodas Pakistāna. Vidēji par vienu Pakistānas pilsoni, kas strādā un maksā NI (2018/19 gadā viņu bija 156 000), tika iekasēti nodokļi 6147 sterliņu mārciņu apjomā, bet izsniegti nodokļu atvieglojumi un bērnu pabalsti 5205 sterliņu mārciņu apjomā.
Atcerieties, ka šie pabalsti ir tikai sākums, lai gan varētu jautāt, kāpēc ārvalstniekiem vispār ir tiesības saņemt tādus pārdales augļus kā nodokļu atlaides. Par plašākiem darbspējīgā vecuma pabalstiem mēs iegūstam datus no DWP.[40] Šie dati ir no 2020. gada, bet Covid-19 pandēmija palielināja visus pabalstu pieprasījumus, tāpēc pievērsīsimies parastākiem 2019. gada skaitļiem. Šajā gadā 1 miljons ārvalstnieku – 380 000 no ES un 610 000 no ne-ES valstīm – pieprasīja kādu no darbspējīga vecuma pabalstiem. Ģeogrāfiskā struktūra atbilst visu šeit sniegto datu tendencei: 200 000 no Dienvidāzijas, 150 000 no Subsahāras Āfrikas, 110 000 no Tuvajiem Austrumiem un Vidusāzijas.
Detalizētāki dati par pieprasītajiem pabalstiem ir pieejami tikai par 2020. gadu, taču tie joprojām ir pārsteidzoši. Šajā gadā 18% no visiem universālā pabalsta pieprasījumiem par bezdarbu nebija no Lielbritānijas valstspiederīgajiem, un viņu skaits pieauga līdz 26% no tiem, kas pieprasīja universālo pabalstu, lai gan strādāja. Tomēr daudzos gadījumos nestrādāšana ir problēma. Neskaitot studentus un pensionārus, ekonomiski neaktīvo vīriešu vidū ir 23% Somālijā dzimušo, 20% Turcijā dzimušo, 19% Bangladešā dzimušo, 19% Jamaikā dzimušo un 16% Pakistānā dzimušo – bet angļu vīriešu tikai 12%. Ir daudzas izcelsmes valstis, kurās nestrādāšanas līmenis ir zemāks – piemēram, Nigērijā tas ir 10%, bet Filipīnās – 7%, minot tikai divus piemērus. Uzskata, ka imigranti ir ieradušies šeit, lai uzlabotu savu dzīvi, un tāpēc tik bieži tiek piesaukts arguments, ka viņi ļoti cenšas un iegulda mūsu ekonomikā. Diemžēl tas pārāk bieži neatbilst patiesībai.
Tagad pievērsīsimies mājokļiem. Pimlico žurnālā pagājušajā mēnesī tika publicēta satricinoša analīze, kas pētīja, cik liela daļa sociālo mājokļu, jo īpaši Londonas centrālajā daļā, kur atrodas vieni no vērtīgākajiem nekustamajiem īpašumiem Eiropā, tagad ir rezervēti imigrantiem, nevis vietējiem britiem.[41] 48% Londonas sociālo mājokļu tiek piešķirti mājsaimniecībām, kuru galvas ir ārvalstīs dzimuši cilvēki; no tiem 31% ir ieceļojuši pēc 1991. gada. 74% no visām mājsaimniecībām Londonā, kuru galvas ir somālieši, dzīvo sociālajos mājokļos – salīdzinājumā ar 24% mājsaimniecību, kuru galvas ir Lielbritānijā dzimuši cilvēki.
Liela daļa sociāli izīrēto mājsaimniecību galvu ir darbspējīgā vecumā, tomēr ir ekonomiski neaktīvi – par spīti apgalvojumiem, ka viņu izmitināšana šajos dārgajos mājokļos ir kaut kādā veidā nepieciešama ekonomikai. Sociālos mājokļus parasti piedāvā par īres maksu, kas ir par 50% zemāka nekā vietējā tirgus likme, tāpēc sociālo mājokļu piešķiršana imigrantiem ir milzīga subsīdija, kas faktiski ir slēpta. Neraugoties uz imigrantu klātbūtni sociālajos mājokļos, viņu īpatsvars ir ļoti augsts arī mājokļa pabalsta pieprasījumos (tie ir pabalsti, kas paredzēti tiem, kuri nedzīvo sociālajos mājokļos). 2020. gadā 19% no mājokļa pabalsta pieprasītājiem bija citu valstu pilsoņi. Šis rādītājs pieaug līdz 40% gadījumos, kas nav saistīti ar slimībām un invaliditāti. Londonā 2020. gadā 206 000 pabalsta pieprasītāju, kas nav Lielbritānijas pilsoņi, tādā vai citādā veidā saņēma palīdzību mājoklim; britu atbilstošais skaits ir 215 000.
Nekas no teiktā nenozīmē, ka Lielbritānijā nebūtu daudzu smagi strādājošu un augstu atalgojumu saņemošu imigrantu. Tādu ir daudz, un daudzi no viņiem būs tikpat neapmierināti ar šiem faktiem kā jūs. Tomēr kopumā Lielbritānijā ir pārāk daudz imigrantu, kuri saņem milzīgu valsts palīdzību, pretī sniedzot maz vai nemaz.
Ceturtais mīts: Imigrācija ir raķešu degviela ilgtermiņa produktivitātes izaugsmei
Labi, ja neskaita to, ka pēc divdesmit pieciem masveida imigrācijas gadiem Lielbritānijā ir stagnējoša ekonomiskā izaugsme, ka tā ir valsts, kas klumpačo no vienas fiskālās krīzes uz nākamo, ka ir pazeminājies dzīves līmenis, īpaši jauniešu vidū… Bet varbūt vajag tikai vēl nedaudz paciesties, biedri? Iespējams, ka stratēģija ir pareiza – imigranti patiešām nodrošinās Lielbritānijas labklājību nākotnē, pat ja tās īstenošana līdz šim ir bijusi kļūdaina. Vai varbūt šīs ir tikai jaunās, daudz labākās ekonomikas dzemdību sāpes?
4.1. Imigranti ir brīnumnūjiņa, kas uzburs Lielbritānijas ekonomisko nākotni!
Šī argumentācijas līnija liek dažiem imigrācijas apoloģētiem pielietot tādus savas preces pārdošanas veidus, kas iedragā jebkādu ticamību. Liels skaits militāra vecuma vīriešu no Tuvajiem Austrumiem un Subsahāras Āfrikas šķērso Lamanšu piepūšamajās laivās? Ja ticam Džeremijam Korbinam, “šodienas patvēruma meklētāji ir mūsu rītdienas ārsti, aprūpētāji, skolotāji, kaimiņi un draugi”.[42]
Šis ir pats muļķīgākais spektra gals, bet daudzi citi piemēri īpaši neatpaliek. Uzņēmēju tīkls TEN (Londonā balstīta domnīca, kas, šķiet, specializējas vīzu režīma liberalizācijas lobijā), nesen publicēja jaunu pētījumu “Darbavietu radītāju” sērijā,[43] kura mērķis bija parādīt, cik svarīgi ir imigranti dinamiskam jaunuzņēmumu sektoram Lielbritānijā. Galvenais secinājums ir tāds, ka 39% no Lielbritānijas visstraujāk augošo uzņēmumu dibinātājiem ir ārvalstīs dzimušie, lai gan ārvalstīs dzimušie veido tikai 14,5% no Lielbritānijas iedzīvotājiem.
Tā ir statistiska manipulācija. Viņi no simts uzņēmumiem ieskaita tos, kuru līdzdibinātājs ir vismaz viens ārvalstīs dzimušais, pat ja firmai ir vēl trīs dibinātāji briti. Šī “viena piliena noteikuma” pieeja nekādā ziņā nav salīdzināma ar iedzīvotāju īpatsvaru, un pareizais statistiskais salīdzinājums būtu visu to dibinātāju īpatsvars, kuri dzimuši ārvalstīs. Pirms dažām nedēļām es vēlreiz izvērtēju viņu 2019. gada pētījuma versiju, kurā bija publicēts attiecīgo uzņēmumu saraksts. Viņu galvenais statistiskais atzinums, izvērtēts godīgāk, samazinājās no 49% (viņu apgalvojums) līdz 20% (mans aprēķins). Un vissvarīgākajā 25–49 gadu vecuma grupā (nav daudz pensionāru (vai bērnu) nevienā valstī, kuri dibinātu jaunuzņēmumus), tas ir mazāks nekā ārvalstīs dzimušo iedzīvotāju daļa.
Neskatoties uz skaitļiem, TEN apgalvojums kā tāds ir ārkārtīgi muļķīgs: viņu pašu veiktais pētījums liecina, ka nelielā ārvalstīs dzimušo dibinātāju grupa nav relatīvi vienmērīgi sadalīta pa visu pasauli, tādējādi pamatojot vispārēju vīzu režīma liberalizāciju. Šie dibinātāji galvenokārt ir no Ziemeļamerikas, Eiropas, Austrālijas u. tml. valstīm. Līdzīgā veidā ikreiz, kad pienāk Nobela prēmiju sezona, noteikti atradīsiet stāstus par to, cik daudzi no viņiem ir imigranti,[44] taču, ātri paskatoties uz Nobela prēmijas laureātu dzimšanas valsti, redzams daudz vienkāršāks secinājums: pārliecinošs vairākums ir no attīstītajām valstīm, tostarp Lielbritānijas: britu izcelsmes cilvēki ir saņēmuši vairāk prēmiju nekā visas Āfrikas un Āzijas valstis, kopā ņemot.
4.2. Imigranti mūs svētī ar saviem talantiem!
Šī paša stāsta skaidrāka versija ir tāda, ka imigranti ierodas ar lieliskām jaunām prasmēm, kas laika gaitā paplašinās mūsu spējas un kādu dienu nākotnē ļaus mums sasniegt virsotnes.
Kā jau redzējām, apgalvojums, ka visi imigranti ierodas Lielbritānijā, lai ieņemtu augsti kvalificētas darba vietas, vienkārši neatbilst faktiem, jo imigrantu pārsvars ir zemas kvalifikācijas darbos. Bet, iespējams, ka pašreizējā nodarbinātība neatspoguļo pamatā esošo prasmju līmeni. Ir labi dati, kas liecina, ka imigranti biežāk nekā vietējie iedzīvotāji ir ieguvuši augstāko izglītību. Varbūt tas liecina par gaidāmiem labākiem laikiem, kad Lielbritānija ražīgāk izmantos viņu talantus?
Kā jau tas bieži notiek ar idejām par imigrācijas ekonomisko ieguldījumu, tās vienkārši nav pamatotas. Ričards Blandels un viņa līdzautori pētīja, kā klājas imigrantu augstskolu absolventiem, un secināja, ka virspusējais apgalvojums par imigrantu augstāku izglītības līmeni nav pamatots ar viņu sniegumu darba tirgū.[45] Tikai šā gada oktobrī publicētajā Migrācijas padomdevējas komitejas pētījumā,[46] kas balstīts uz detalizētiem datiem par algām, parādīts, ka ES kandidātvalstu darba ņēmējiem, ienākot Lielbritānijas darba tirgū, ievērojami “pazeminājās atalgojums”, un tas saglabājās, viņiem paliekot “algu sadalījuma apakšējā daļā [pat] pēc tam, kad viņu uzturēšanās laiks Apvienotajā Karalistē pagarinājās… Ņemot vērā sākotnējās pazeminātās algas apmēru, šie darba ņēmēji vidēji nesasniegs līdzīgas kvalifikācijas vietējo iedzīvotāju algas”.
Labāka pieeja, lai novērtētu apgalvojumus, ka imigranti ir talantīgāki, ir mazāk atkarīga no kvalifikācijas un vairāk no tiešas kognitīvo prasmju pārbaudes. Džons Džerims 2015. gada darbā izmantoja OECD 2011. gada testēšanas datus, lai salīdzinātu no Lielbritānijas emigrējušo un imigrācijā ieceļojušo cilvēku sajauktu kopumu.[47] Viņa pirmais secinājums bija tāds, ka augsti kvalificēti imigranti galu galā ir kompensējuši augsti kvalificētu darba ņēmēju zaudējumu emigrācijas rezultātā, bet, kā redzams viņa diagrammā turpmāk:
“…Lielbritānijas migrantu iedzīvotāju īpatsvars palielinās zemāku prasmju grupās… Imigrants ir katrs ceturtais pieaugušais Lielbritānijas iedzīvotājs ar zema līmeņa rēķināšanas prasmēm. Līdz ar to ir skaidrs, ka imigrācijai Lielbritānijā ir bijusi vislielākā ietekme uz rēķināšanas prasmju sadalījuma apakšējo daļu. Citiem vārdiem sakot, tā ir ievērojami palielinājusi mazkvalificētu darba ņēmēju piedāvājumu… Interesanti novērot, ka imigrācija no Dienvidāzijas un Āfrikas reģioniem papildina Apvienotās Karalistes darbaspēku ar sešas reizes vairāk mazkvalificētām personām nekā augsti kvalificētām personām… Kopumā neto migrācija ir papildinājusi Apvienotās Karalistes iedzīvotāju skaitu ar 1,7 miljoniem mazkvalificētu personu (augsti kvalificētu iedzīvotāju skaits būtībā nav palielinājies).”[48]
Potenciālajam argumentam, ka imigranti ar kognitīvām prasmēm sniedz priekšnoteikumus labākai ilgtermiņa ekonomikas izaugsmei, noteikti ir stingrs pamats. Garets Džounss savā grāmatā Pūžņa prāts pievērš uzmanību izšķirošajai kognitīvo prasmju nozīmei, skaidrojot dažādus ekonomikas attīstības līmeņus.[49] Taču realitāte ir tāda, ka masveida imigrācija Lielbritānijā, kāda tā ir bijusi un arvien vairāk tiek praktizēta, nepalielina mūsu vidējo “kognitīvo prasmju” līmeni, un ir augstprātīgi par britu tautu apgalvot, ka vidējais imigrants, nemaz nerunājot par marginālo imigrantu, palielina tautas cilvēkkapitāla potenciālu.
Piektais mīts: saiknei starp imigrāciju un ekonomikas izaugsmi nav nozīmes
Vēl pēdējais mīts, ko dzirdam nevis no imigrācijas aizstāvjiem, bet gan no kritiķiem. Tas izpaužas dažādi, bet būtiskākais ir šis:
“Imigrācija veicina ekonomikas izaugsmi – nu un? Es labāk gribētu palikt nabadzīgs. Mani neinteresē saikne ar ekonomiku, es gribu, lai Lielbritānija paliek britiska.”
Tā ir viltus dihotomija. Nav nepieciešams izvairīties no ekonomiskā argumenta, pat ja jūs esat arī pret masveida imigrāciju citu iemeslu dēļ. Vēl vairāk: šis arguments balstās kļūdainā analīzē un vēl sliktākā stratēģijā.
Kā mēs redzējām, apgalvojums, ka imigrācija veicina ekonomikas izaugsmi, politiskajās diskusijās joprojām ir noklusētā atziņa, bet tam nav nekāda pamata. Imigrācija neveicina Lielbritānijas ekonomikas izaugsmi, vismaz ne tādā veidā, kas dotu labumu Lielbritānijas iedzīvotājiem – un patiesībā, visticamāk, to pasliktina. Atteikšanās diskutēt par imigrācijas ietekmi uz ekonomiku nozīmē atkāpties no stingrām pozīcijām, kas noteikti ir pieejamas tiem, kuri vēlas, lai Lielbritānija paliktu britiska citu iemeslu dēļ. Arī no politiskā viedokļa tieši jautājumā par ekonomisko ietekmi ir iespējams piesaistīt vidusmēra vēlētāju, kuru dara nervozu strīdi par kultūru un etnisko piederību.
Tomēr atstāsim politiku malā. Ja mēs vēlamies, lai Lielbritānija paliktu britiska, tad valstij ir jāattīstās. Ekonomikas sabrukums un lejupslīde drīz vien nozīmēs, ka mūsu valsts vēl vairāk atvērsies svešas kultūras kundzībai. Šeit izklāstītie fakti liecina, ka imigrācija neveicina mūsu ekonomikas izaugsmi un ka tā jau ir institucionalizēta mūsu ekonomikā.
Ja vēlamies apturēt Lielbritānijas relatīvo lejupslīdi, mums ir jāpārveido mūsu valsts. Mums ir jānovērš nepilnības, kuras atsedz – ne tikai izraisa – masveida imigrācija. Austrumeiropā ir valstis, kas ir etniski un kulturāli viendabīgas un kurās daudzus gadus ir bijusi negatīva neto migrācija. Tomēr tikai retais vēlas turp doties, un daudzi no šo valstu talantīgākajiem cilvēkiem ir devušies uz ārzemēm, atstājot savu dzimteni, kurā ir tik maz cerību. Vienkārši pagriežot muguru un atsakoties aplūkot ekonomiskos jautājumus, mēs nevarēsim izvairīties no šāda likteņa.
Ar laipnu atļauju tulkots no: https://www.pimlicojournal.co.uk/p/five-myths-about-immigration-and
Tulkoja un sagatavoja K. Lācis.
[1] https://x.com/thomasforth/status/1722936749687533963
[2] https://www.pimlicojournal.co.uk/p/the-social-housing-phenomenon
[3] http://notthetreasuryview.blogspot.com/2013/04/the-economic-objectives-of-immigration.html
[4] https://thecritic.co.uk/immigration-and-consent/
[5] Nacionālā Statistikas biroja (ONS) dati par šo jautājumu kļūst aizvien neskaidrāki, taču Viņa Majestātes Ieņēmumu un Muitas dienesta (HMRC) sniegtie skaitļi par ārvalstniekiem ir 16,2 procenti no visiem ieņēmumu dienesta sistēmā reģistrētajiem darba ņēmējiem; tur “dzimšanas valsts” ietver arī tos, kas ir kļuvuši par “britiem administratīvā kārtā”, tāpēc šķiet, ka šie dati kopumā ir pareizi.
[6] https://en.wikipedia.org/wiki/Lump_of_labour_fallacy
[7] https://www.gov.uk/government/publications/skilled-worker-visa-shortage-occupations/skilled-worker-visa-shortage-occupations
[8] https://econpapers.repec.org/article/oupqjecon/v_3a73_3ay_3a1959_3ai_3a2_3ap_3a292-308..htm
[9] Erova un Keprona 1959. gada raksts tiek izmantots alternatīvu trūkuma dēļ. Kopš tā laika “trūkuma” argumenti ekonomikā nav īpaši cienījami: šis vārds ir minēts tikai vienu reizi, neskaidri, ASV Nacionālās Zinātņu akadēmijas 643 lappušu garajā eposā par imigrācijas ekonomiku: https://nap.nationalacademies.org/catalog/23550/the-economic-and-fiscal-consequences-of-immigration
[10] https://explore-education-statistics.service.gov.uk/find-statistics/employer-skills-survey/2022
[11] https://assets.publishing.service.gov.uk/media/5a7dd568e5274a5eaea669ca/ukces-employer-skills-survey-11.pdf
[12] https://giovanniperi.ucdavis.edu/uploads/5/6/8/2/56826033/peri_sparber_task_specialization_immigration_2010.pdf
[13] https://static1.squarespace.com/static/64f707cf512076037f612f60/t/654634b5992d3b25eecdc6f8/1699099832447/Building+a+New+Britain.pdf ; https://www.resolutionfoundation.org/events/an-investment-nation/ ; https://www.instituteforgovernment.org.uk/sites/default/files/publications/business-investment.pdf
[14] https://www.ons.gov.uk/economy/economicoutputandproductivity/productivitymeasures/articles/multifactorproductivityestimates/julytoseptember2019
[15] Ir arī citi mainīgie faktori, piemēram, plānošanas sistēma un energosistēma, kas veicina lielas izmaksas un svārstības.
[16] https://pubs.aeaweb.org/doi/pdfplus/10.1257/aer.20170765
[17] https://www.jstor.org/stable/10.1086/658160
[18] https://static1.squarespace.com/static/6516e3215981fa376a3ea80d/t/65402445f48ff173e5b1537f/1698702436900/The+Demographic+Trilemma+-+Paul+Morland+and+Philip+Pilkington+-+ARC+Research+Paper
[19] https://www.un.org/development/desa/pd/sites/www.un.org.development.desa.pd/files/unpd-egm_200010_un_2001_replacementmigration.pdf
[20] https://www.gov.uk/pension-credit
[21] https://www.cream-migration.org/files/FiscalEJ.pdf
[22] https://www.oecd-ilibrary.org/sites/29f23e9d-en/1/3/4/index.html?itemId=/content/publication/29f23e9d-en&_csp_=a9da7d4f182770aaa63ad86232529333&itemIGO=oecd&itemContentType=book#chapter-d1e31825
[24] https://www.gov.uk/government/collections/immigration-statistics-quarterly-release
[25] https://www.civitas.org.uk/publications/an-analysis-of-the-effects-of-taxes-and-benefits-on-household-income/
[26] Atšķirība ir vidēji kvalificētos amatos, piemēram, administratoru vai apmācītu speciālistu amatos, kuros dominē vietējie iedzīvotāji. Jāatzīmē, ka šis ir ļoti “labais” stāsts par prasmju papildināmību, ko dažkārt izmanto, lai attaisnotu imigrāciju kā ekonomikas politiku, – tikai tam ir sliktas fiskālās sekas.
[27] https://www.aeaweb.org/articles?id=10.1257/jep.30.4.31
[28] https://izajodm.springeropen.com/articles/10.1186/2193-9039-2-22#Sec5
[29] https://migrationobservatory.ox.ac.uk/resources/briefings/migrant-remittances-to-and-from-the-uk/
[30] https://www.nuffieldfoundation.org/wp-content/uploads/2019/11/Inequality-and-immigration-IFS-Deaton-Review-of-Inequalities.pdf#page=23
[31] https://www.ons.gov.uk/employmentandlabourmarket/peopleinwork/earningsandworkinghours/bulletins/lowandhighpayuk/2023
[32] https://economy2030.resolutionfoundation.org/wp-content/uploads/2021/09/Work-experiences.pdf
[33] https://personal.lse.ac.uk/manacorm/manacorda_manning_wadsworth.pdf
[34] https://www.ft.com/content/0b26ee5d-4f4f-4d57-a700-ef49038de18c
[35] https://ideas.repec.org/p/crm/wpaper/1617.html
[36] https://www.resolutionfoundation.org/app/uploads/2023/11/An-intergenerational-audit-for-the-UK-2023.pdf
[37] https://twitter.com/trussliz/status/975822789759389698?lang=en-GB
[38] https://en.wikipedia.org/wiki/Baumol_effect
[39] https://www.gov.uk/government/statistics/income-tax-national-insurance-contributions-tax-credits-and-child-benefit-statistics-for-non-uk-nationals-2018-to-2019
[40] https://www.gov.uk/government/statistics/nationality-at-point-of-national-insurance-number-registration-of-dwp-working-age-benefit-recipients-data-to-november-2020/nationality-at-point-of-national-insurance-number-registration-of-dwp-working-age-benefit-recipients-data-to-november-2020#how-many-people-are-claiming-benefits
[41] https://twitter.com/juice8882
[42] https://twitter.com/jeremycorbyn/status/1637178553773981696?lang=en
[44] https://en.wikipedia.org/wiki/List_of_Nobel_laureates_by_country
[45] https://ifs.org.uk/sites/default/files/output_url_files/WP201601.pdf
[46] https://www.gov.uk/government/publications/immigrant-downgrading-new-evidence-from-uk-panel-data/immigration-downgrading-new-evidence-from-uk-panel-data-accessible#persistence-of-downgrading
[47] https://www.oecd.org/education/emigrants_report_final_feb_2015.pdf
[48] OECD 2019. gada skolēnu veikto PISA testu dati par Angliju liecina, ka šī ietekme neattiecas tikai uz darbaspēku; arī pirmās un otrās paaudzes imigrantu skolēnu lasīšanas rezultāti ir ievērojami zemāki nekā skolēniem, kas nav imigranti.
[49] https://www.amazon.co.uk/Hive-Mind-Your-Nations-Matters/dp/150360067X