“Bija kāds bagātnieks, kas ģērbās purpurā un smalkā audeklā un katru dienu lepni dzīroja. Un bija kāds nabags, vārdā Lācars, kas gulēja pie viņa durvīm un bija augoņu pilns. Viņš gribēja ēst druskas, kas krita no bagātnieka galda; un neviens viņam tās nedeva, bet suņi nāca un laizīja viņa augoņus. Bet notika tā, ka nabags nomira, un eņģeļi aiznesa viņu Ābrahāma klēpī. Un nomira arī bagātais un tika aprakts.”
Lūkas evaņģēlijs, 16:19-22
1993. gada septembrī Romas pāvests Jānis Pāvils II apmeklēja Baltijas valstis – tātad arī Latviju. Man toreiz izdevās viņu redzēt veselas trīs reizes, turklāt tuvumā. Nu, teiksim, ne rokas stiepiena attālumā, bet tomēr pietiekami tuvu.
Tā bija vēsturē pirmā Katoļu baznīcas galvas vizīte mūsu zemē. Pirms tam, 1920. gada martā, Rīgā jau bija viesojies toreizējais Svētā Krēsla nuncijs (vēstnieks) Polijā Akille Ratti, kurš nepilnus divus gadus vēlāk tika ievēlēts par pāvestu ar vārdu Pijs XI. (Piezīme novadpētniekiem un citiem entuziastiem: par šo apmeklējumu liecina īpaša piemiņas plāksne Sāpju Dievmātes baznīcā, Vecrīgā, Pils ielā 5.) Taču bīskaps Ratti savas vizītes laikā vēl nebija pāvesta statusā, tātad Jānis Pāvils II ir uzskatāms par pirmo.
Apmeklējuma programma, kā jau tas Jānim Pāvilam II bija ierasts, bija spraiga un piesātināta. Viņš ieradās Rīgas lidostā trešdien, 8. septembrī. Pēc sagaidīšanas ceremonijas un oficiālām uzrunām pāvests ar pavadoņiem devās uz svētā Jēkaba katoļu katedrāli. Pēc tam – uz tepat pāri ielai esošo Saeimu, kur tikās ar Valsts prezidentu (toreiz tas bija Guntis Ulmanis), valdības locekļiem un Latvijā akreditētajiem ārvalstu diplomātiem. Tad – ekumeniskais dievkalpojums Doma baznīcā. Pēc pusdienām un īsa atpūtas brīža pāvests devās uz Mežaparka estrādi, kur plkst. 17.45 celebrēja Svēto Misi un teica sprediķi. Dienas beigās augstais viesis tika aizvests uz katoļu garīgo semināru, kur viņš ieturēja vakariņas un palika pa nakti.
Nākamajā dienā – ceturtdien, 9. septembrī – Jānis Pāvils II ar helikopteru devās uz Aglonu, kur noturēja svēto Misi lielajā bazilikas laukumā, sveica sanākušos dievlūdzējus, papusdienoja Aglonas klosterī kopā ar Latvijas bīskapiem un priesteriem un tad lidoja atpakaļ uz Rīgu. Nākamais programmas punkts bija ieplānots plkst. 18.15: tikšanās ar latviešu inteliģences pārstāvjiem Latvijas Universitātē. Pēc tam pāvests atkal devās uz garīgo semināru vakariņot un nakšņot, lai jau nākamajā rītā ar lidmašīnu dotos tālāk – uz Igauniju.
Tāda, lūk, bija pāvesta Jāņa Pāvila II programma. Bet kāda bija manējā? Man toreiz bija tikai piecpadsmit gadu. Es dažreiz piemeloju un teicu ka sešpadsmit, bet nekādi dižie meli tie nebija: līdz sešpadsmitajai dzimšanas dienai palika nieka divi mēneši. Es skaitījos vienpadsmitās (tātad priekšpēdējās) klases skolnieks, taču uz nodarbībām tobrīd negāju, – bet tā nebija bastošana slinkuma vai nesekmības dēļ. Es gluži vienkārši biju ieguvis Francijas valdības stipendiju viena gada mācībām Šampoliona licejā Grenoblē. Un, ja jau pēc neilga laika tik un tā būs jābrauc projām, tad kāda jēga izniekot atlikušās nedēļas un iet uz skolu? Pavisam drīz – pēc divām trim nedēļām – manā dzīvoklī atskanēs ar saldām trīsām gaidītais tālruņa zvans no Francijas vēstniecības, aicinot mani ierasties pēc vīzas, aviobiļetes un ceļojuma instrukcijām, un tad… Laimīgā optimisma sajūta kairināja pakrūti tik karsti un saviļņojoši, ka es pat neuzdrīkstējos iedomāties, kas būs “tad” – tikai apmierinājumā miedzu acis, kā pieēdies runcis uz krāsns mūrīša. Savā dzīvē biju izvilcis laimīgu kārti!
Un tagad vēl, iedomājieties, – kā cukurots ķirsītis uz tortes gabala – pāvesta vizīte! Un kāda pāvesta! Nu labi, pietika jau ar to, ka tas bija pāvests; tolaik bieži atcerējos savu nelaiķa vecmāmiņu – ļoti dievbijīgu sievieti, kura bija mācījusi man, mazam bērnam, lūgšanas un katoliskās ticības pamatpatiesības. “Cik žēl”, es domāju, “ka viņa vairs nav uz šīs zemes un neredz, kā mazdēliņš satiek redzamās Baznīcas galvu!”
Bet Jānis Pāvils II bija īpašs arī tādēļ, ka viņš bija polis. Es pats par ceturtdaļu esmu polis. Cik sevi atceros, mūsu ģimenē tēva iedvesmā vienmēr bija valdījusi polonofilijas atmosfēra: viss poliskais tika uztverts kā kaut kas sevišķs, varbūt pat mistisks, bet jebkurā gadījumā ar īpašu kvalitātes zīmi apveltīts. Mickēviča poēmas, Senkeviča un Prusa romāni, Arkādija Fīdlera un Alfrēda Škļarska piedzīvojumu stāsti, Andžeja Munka un Andžeja Vajdas filmas, Šopēna mūzika un tā tālāk – tāds bija mūsu ģimenes kultūras fons. Ceturtajā vai piektajā klasē pat biju uzšuvis savai ziemas cepurītei Balto ērgli – Polijas ģerboni un nacionālo simbolu – un ar to gāju uz skolu. Un, lūk, tagad pie mums brauca Karols Vojtila – poļu pāvests, Polijas patriots, kvintesenciāls polis. Un, kā rakstīja visas avīzes, viens no diviem dižajiem komunisma satriecējiem (kopā ar Ronaldu Reiganu)…
Skaidrs, ka šādu pāvestu es vienkārši nevarēju… nē, pat nedrīkstēju nesatikt! Un, kā jau pašā sākumā teicu, man izdevās redzēt viņu tuvumā veselas trīs reizes.
Maniem vecākiem abas dienas bija jābūt darbā, bet mans brīvais laiks nebija ierobežots. Biļetes vai uzaicinājuma uz Misi Mežaparka estrādē man nebija, taču tā nebija problēma, jo šis pasākums mani šoreiz īpaši neinteresēja. Vēl pirms pāvesta ierašanās biju izgriezis un noglabājis kabatā avīžrakstu ar vizītes programmu, un tagad mans uzdevums bija – laikus atrast un ieņemt stratēģiski izdevīgu vietu viņa pārvietošanās ceļā, lai tiktu augstajam viesim pēc iespējas tuvāk. Protams, cik nu apstākļi un Fortūna (vai mūsu pašu Laimiņa) ļaus.
Trešdien, 8. septembrī, pulksten piecos pievakarē Jānis Pāvils II izbrauca no garīgā semināra Katoļu ielā un devās uz Mežaparku. Tā kā pēdējo mēnešu laikā pašvaldība bija ļoti dūšīgi un intensīvi remontējusi Varoņu ielas asfalta segumu – un to es nevarēju nepamanīt, jo mēs toreiz dzīvojām tuvumā –, tad es loģiski secināju, ka pāvests un viņu pavadošo automobiļu kortežs brauks tieši tur. Un arī no drošības viedokļa šī iela izskatījās visizdevīgākā: klusā apkaimē, meža un kapsētu iekļauta, ar retu autosatiksmi. Kad tur ierados, tā arī izrādījās: Varoņu ielā nebija neviena braucamrīka, tikai ceļa malā apmēram divsimt metru intervālā bija glīti novietoti policijas auto ar ieslēgtām bākugunīm.
Tieši piecos pāvests iekāpa savā “papamobilī” (publiskiem pasākumiem domātā automašīnā ar caurspīdīgu virsbūvi) un vairāku citu transportlīdzekļu pavadībā devās uz Mežaparku. Precīzi šajā pašā minūtē es nostājos uzkalniņā starp divām priedēm pie Brāļu kapu sānu vārtiem (tagad norakts un nolīdzināts) un sāku gaidīt. Āra laiks bija tieši tāds pats kā manas dvēseles stāvoklis: brīnišķīgs, silts, saulains, bez nevienas vēja brāzmiņas. Vienīgais, par ko brīnījos, bija pilnīgs cilvēku trūkums visapkārt. Biju iedomājies, ka visā Varoņu ielas garumā stāvēs blīvi sastājušos sveicēju rindas ar dzeltenbaltiem Vatikāna karodziņiem, bet izrādījās, ka iela ir pavisam tukša. Bija reti izvietotās policijas mašīnas un tajās sēdošie policisti, taču no mana atrašanās punkta pat viņi nebija saredzami. Tātad – tukšums, klusums un tikai es, un priedes visapkārt…
Beidzot ielas galā pa kreisi parādījās pāvesta kortežs. Mana sirds strauji salēcās; ceļgali pēkšņi palika kā no vates taisīti un teju vai saļodzījās. Papamobilis ar caurspīdīgo virsbūvi diezgan ātri pabrauca man garām; baltajā sutanā tērptais Jānis Pāvils II izskatījās tieši tāds, kādu viņu biju redzējis televīzijas programmās. Man nebija Vatikāna karodziņa, un es vienkārši pamāju viņam ar roku. Pāvests – es skaidri saredzēju viņa sejā vieglu smaidu –, pacēla pret mani roku, it kā sveikdams, it kā svētību dodams…
Un – viss! Pēdējā no korteža mašīnām pazuda pagriezienā, un viss atkal kļuva tukšs un kluss…
Mana seja joprojām bija sasarkusi laimes un saviļņojuma sajūtā. Iedomājieties: man pavisam drīz bija jābrauc mācīties uz Franciju – un tieši pirms šā brauciena biju saņēmis pāvesta – mūsu, mūsu poļu pāvesta Vojtilas – svētību! Un šī svētība bija individuāla – man un tieši man dota, seju pret seju, jo neviena cita man blakus nebija. Es biju redzējis Jāni Pāvilu II – un Jānis Pāvils II bija redzējis mani…
Emociju un adrenalīna uzplūdos nolēcu no uzkalniņa un, tā kā mani neviens neredzēja un nebija neviena, kā priekšā kautrēties, metos trakā, neapvaldītā, frenētiskā solo dejā – turpat ceļmalā. Varu iedomāties, ka tā savu prieku pauda mūsu tālie senči mamutu un alu lauvu laikmetā. Tur bija kaut kas no kankāna, kaut kas no matrožu dejas, kaut kas no krakovjaka kustībām… Vārdu sakot, viens samudžināts danču popūrijs. Nerauciet degunus un netiesājiet bargi: man tobrīd vēl nebija sešpadsmit…
Tā bija pirmā reize.
Ar šo laimīgo noti viss varēja arī beigties. Jo – kā vēl man pietrūka? Un tomēr pāvesta vizītei bija jāturpinās arī nākamajā dienā. Kādēļ lai nepamēģinātu “notvert” viņu vēl reizi vai divas – piemēram, pie Latvijas Universitātes ēkas Raiņa bulvārī? Jā, tur jau noteikti būs daudz cilvēku, un es vairs nevarēšu izbaudīt tādu personīgu privilēģiju kā nupat Varoņu ielā. Varbūt pūlis vispār būs tik blīvs, ka es neko neredzēšu un nekur tuvumā netikšu. Bet arī tad būs lieliski! Paldies Dievam par šīsdienas neaizmirstamo piedzīvojumu; tas bija daudz vairāk, nekā biju cerējis, tāpēc kurnēt būtu grēks. Un tomēr… pamēģināt taču var, vai ne?
Tā nu nākamajā vakarā ap pulksten sešiem es stāvēju Raiņa bulvārī tieši pretī Latvijas Universitātes ieejai un kopā ar pārējiem gaidīju, kad piebrauks pāvests. Arī šajā otrajā dienā Dievišķā apredzība bija pret mani labvēlīga: es biju atnācis labu laiku iepriekš, stāvēju gaidītāju pūļa pirmajā rindā un neviens man netraucēja. Atšķirībā no tukšās Varoņu ielas, šeit bija daudz apsargu: gan policisti formas tērpos, gan drošībnieki tumšās brillēs un ar vienā ausī iebāztu austiņu (līdzīgi kā aģents Smits tolaik vēl neuzņemtajā gravējfilmā Matrix). Dienesta vīri cītīgi uzraudzīja, lai neviens nepārkāptu neredzamo nožogojuma līniju un nenokāptu no ietves uz brauktuves, – taču visi klātesošie uzvedās priekšzīmīgi un pat nemēģināja to darīt.
Tomēr bija viens izņēmums. Divas vai trīs minūtes pirms pāvesta korteža ierašanās uz brauktuves pēkšņi izskrēja pusmūža vecuma sieviete garā krēmkrāsas lietusmētelī ar lielu baltu ziedu pušķi rokā. Un jau nākamajā sekundē viņu pārtvēra divi policisti, zibenīgi aizšķērsojot ceļu. Sieviete sāka ātrā, bet klusinātā balsī kaut ko skaidrot, laiku pa laikam teatrāli noplātot rokas un norādot uz savām puķēm (pušķis, starp citu, bija skaists un patiesi gaumīgi sastādīts). Pat nedzirdot bija pilnīgi skaidrs, ko viņa gribēja: personīgi pasniegt Jānim Pāvilam II ziedus. Sieviete žestikulēja arvien straujāk un histēriskāk, un policisti bija spiesti satvert viņu aiz abiem elkoņiem.
– Lūk! Lūk! – viņa pēkšņi iesaucās un norādīja uz vienu no melnos uzvalkos tērptajiem “aģentiem Smitiem”. – Pasauciet to… lūk, to, jauno!
Viņa laikam cerēja, ka šis jaunais, simpātiskais, veco padomju aizspriedumu nesamaitātais vīrietis ļaus viņai pasniegt pāvestam ziedus. Taču šīs cerības nepiepildījās. Galvu piešķiebis, jaunais drošībnieks mierīgi uzklausīja sievietes uzbudinātos vārdu plūdus un tikpat mierīgi noraidoši pakratīja galvu. Abi policisti pieklājīgi, bet ar jūtamu spēku piespieda neveiksmīgo sveicēju atgriezties uz ietves – tur, kur viņa bija pirmīt stāvējusi. Viens no “aģentiem Smitiem” – ne tas jaunais, bet cits – nostājās viņai cieši blakus un turpmāk nenolaida skatienu no viņas. Pēdējais, ko pamanīju, bija sievietes dusmīgi skābā grimasē savilktā seja un balto puķu pušķis ļengani nolaistajā rokā; augšpēdus karādamies, ziedi, šķiet, bija zaudējuši lielu daļu sava skaistuma…
Šis nelielais starpgadījums mani pat mazliet uzjautrināja. Es spriedu tā: sievietes ārējais izskats – apģērbs, matu griezums un viss pārējais – bija normāls un pat samērā gaumīgs. Tātad garīgi nevesela vai – teiksim tā – neadekvāta dīvaine viņa laikam nebija. Neadekvātas sievietes bieži vien var atpazīt pēc kliedzoši bezgaumīga, nesaderīga, pārspīlēti kičīga, vai arī netīra un nekārtīga apģērba, – taču šai konkrētajai dāmai nekā tamlīdzīga nebija. Par slimajiem smieties ir liels grēks, taču, ja cilvēks ir pirmšķietami vesels un pie vainas ir parasta muļķība, tad kādēļ lai par šo muļķību nepavīpsnātu. Skaidrs, ka Jānis Pāvils II ir diža un spoža personība; skaidrs, ka ļoti daudziem gribas pateikties viņam un apliecināt savu cieņu un sajūsmu personīgi. Taču likums ir likums; noteikumi ir noteikumi. Pāvests apmeklē Latviju oficiālā vizītē, kā pasaules līmeņa reliģisks līderis un kā valsts galva, – tātad pastāv noteikts protokols, kas ir jāievēro, un it sevišķi attiecībā uz augstā viesa drošību. Mani uzjautrināja fakts, ka es, piecpadsmitgadīgs jaunulis, to visu sapratu bez īpašas skaidrošanas, bet viņa, pieaugusi sieviete, ne. Varbūt arī viņa to saprata, taču gaidīja pret sevi īpašu attieksmi? Bet – kādēļ un uz kāda pamata?…
Beidzot piebrauca pāvests – šoreiz ne papamobilī, bet melnā padomju limuzīnā Čaika. Pūlis murdēdams saviļņojās kā gigantiska amēba ar simtiem sveicienā paceltu roku, un “puķu dāma” uz visiem laikiem pazuda no mana redzesloka. Pāvests pamāja visiem ar roku un iegāja Latvijas Universitātes ēkā.
Tā bija otrā reize.
Es nolēmu pagaidīt, kad pasākums universitātē beigsies un augstais viesis atkal iznāks ārā. Sāku garlaikoties, atslābu, zaudēju modrību… un kaut kādā man pašam nesaprotamā veidā tiku lēnām atspiests no pirmās rindas trešajā vai ceturtajā. Pēkšņi attapos, ka vairs nestāvu tieši pie brauktuves un ka man pašam priekšā stāv citi cilvēki. Man tas netraucēja, jo, pateicoties savam garajam augumam, es tik un tā lieliski redzēju gan universitātes ieejas durvis, gan lieveņa kāpnes un ietvi to priekšā. Taču manu uzmanību tagad piesaistīja kāds pavecs pāris, kas pēdējā brīdī bija pienācis un iespraucies kādā no priekšējām rindām – gandrīz tieši man priekšā. Cik nopratu, vīrs un sieva: sieva – invalīde ratiņkrēslā, vīrs kā stūmējs. Abi noskranduši, nošņurkuši, acīmredzami nabadzīgi (neaizmirsīsim, ka tas bija deviņdesmito gadu sākums). Blakus stāvošajiem viņu klātbūtne gauži nepatika.
– Piedzērušies! Piedzērušies! Kauns! – kāda korpulenta sieviete šņāca un centās demonstratīvi atbīdīties tālāk.
– Mēs jau neko… – drebošā balsī iepīkstējās noskrandušais vīrietis un vēl stingrāk ieķērās sievas ratiņkrēsla rokturos. – Mēs jau tikai gribējām…
– Fui! – atskanēja citas sievietes balss. – Kā nav kauna tā smirdēt?! Alkohola dvinga!…
– Tā ir cūcība, galu galā! – sulīgā baritonā piebalsoja kāds vīrietis. – Atnāk uz tikšanos ar pāvestu un pieļurbājas! Pāvestam vēl savu dvingu uzpūtīs! Galīgi jau neko nesajēdz!
Un noskrandušais pāris tika atbīdīts atpakaļ, aiz tīrāku un piedienīgāku cilvēku mugurām. Godīgi sakot, es pats nekādu alkohola dvingu nejutu – taču es jau arī nestāvēju viņiem blakus. Vienīgais, par ko esmu pārliecināts – vīrietis nestreipuļoja un runāja daudzmaz raiti, bez mēles mežģīšanās. Cik noprotu, klātesošo pretenzijas izraisīja galvenokārt vīra un sievas ārējais izskats un no viņiem plūstošā smaka…
Te pūlis atkal iemurdējās, sakustējās un sāka māt ar rokām: pāvests iznāca ārā pa universitātes durvīm un devās uz limuzīnu. Ratiņkrēslā sēdošā sieviete pārcilvēciskā piepūlē atspiedās ar rokām pret elkoņu balstiem un pacentās uzslieties augstāk, kā vingrojot uz līdztekām. Taču nekas nesanāca: priekšā stāvošo cilvēku muguras bija pārāk augstas un platas. Pēc brīža limuzīns ar tajā sēdošo pāvestu jau brauca centrālās stacijas virzienā.
– Viss! Viss! Nepaspējām! – vīrs izmisumā iekunkstējās, notrausa asaru, pagriezās un ātri devās projām. Es laikam nekad neaizmirsīšu šo ainu: nabags gāja sagumis, steidzīgi tipinošā solī; ar vienu roku viņš stūma ratiņkrēslu, bet ar otru roku saudzīgi pieturēja nodriskātā blūzē tērpto sievas plecu – tā, it kā tas būtu viņa lielākais dārgums šajā nežēlīgajā pasaulē…
Tā bija trešā reize, kad redzēju Jāni Pāvilu II. Taču šoreiz nekādu prieku no tā nesajutu. Man šī nabaga pāra bija tik ārkārtīgi žēl, ka bija stipri jānovaldās, lai asaras neizsprāgtu no acīm.
Es braucu uz mājām. Čehoslovākijā ražotais trolejbuss ritmiski šūpojās, bremzēja krustojumos un “dziedāja” kā mutes ermoņikas (atceraties to raksturīgo elektronikas skaņu: “bī-bā-bū”?), bet manā dvēselē skaļi un asi strīdējās Kārtība un Žēlsirdība. Sākumā uztvēru tās nevizualizējot, kā abstraktus konceptus vai neredzamus garus, taču tuvāk brauciena beigām abas strīdnieces sabiezēja un izkristalizējās redzamu tēlu veidā. Kārtību iedomājos kā pensionētu latviešu valodas skolotāju ar brillēm un puritāniski sakniebtām lūpām, bet Žēlsirdība manā skatījumā bija mazliet līdzīga Poruka Kukažiņai.
– Viņi paši ir vainīgi, – labi nostādītā, pareizā tonī skaidroja Kārtība. – Nevajadzēja piedzerties, pirms gāja uz pāvestu skatīties! Un vispār – kādēļ viņiem tas pāvests ir vajadzīgs? Ko – tu gribi teikt, ka viņi ir tādi dedzīgi, ticīgi, praktizējoši katoļi, kuri tik ļoti gribēja satikt savas Baznīcas virsganu? Kādas blēņas! Pat pieņemot, ka viņi abi ir no Latgales un bērnībā tika nokristīti Katoļu baznīcā, šodien tas vairs neko nenozīmē. Vienkāršs vecu dzērāju pāris…
– To tu nevari ne zināt, ne tiesāt, – Žēlsirdība iebilda. – Kas norisinājās viņu dvēselēs un kā tās galu galā būtu ietekmējusi satikšanās ar pāvestu – to zina tikai Dievs… Tu paskaties uz šiem abiem nabagiem: kāda ir viņu ikdienas dzīve? Trūkums, slimības, drūmums, pelēcība… Visā plašajā pasaulē viņiem nav neviena tuva cilvēka – tikai viņi abi viens otram. Jā, pēc visa spriežot, viņi ir katoļi; cik ticīgi un praktizējoši – tā nav mūsu darīšana; to lai tiesā Dievs. Es zinu tikai vienu: viņu riebīgi pelēkajās, tumšajās vecumdienās bija parādījies viens gaišs stariņš: iespēja tuvumā paskatīties uz Jāni Pāvilu II, kuru viņi tik bieži bija redzējuši televīzijā. Kaut vai bez jebkādas īpašas reliģiskas motivācijas – vienalga. Un pat šis niecīgais prieciņš viņiem tika laupīts. Tu esi apmierināta?
– Bet viņi taču bija piedzērušies! – Kārtība dusmīgi iesaucās.
– Viņi bija iedzēruši, – Žēlsirdība pārlaboja un tad skumjā balsī piekrita. – Jā, diemžēl! Bet vai tad viņi trakoja, trokšņoja, streipuļoja, uzmācās citiem? Vai traucēja sabiedrisko kārtību? Nē, viņi uzvedās mierīgi un normāli: vienkārši stāvēja un gaidīja, kad pāvests iznāks ārā pa durvīm. Vai viņu klātbūtne patiešām bija tik nepaciešama?
– Bet kā tad smaka? – Kārtība protestēja. – Viņi traucēja pārējiem ar savu alkohola dvingu!
– O jā, – Žēlsirdība sarkastiski pašūpoja galvu. – Visi tie ubagi, tie spitālīgie, kurus Kungs Jēzus dziedināja, – tie gan laikam oda pēc rožlapiņām un dārga odekolona, vai ne?… Es brīnos, kā tu nesaproti: pat viskraupjainākais sētas krancis, pirms nobeidzas, izlien pagalma vidū pasildīties saulītē, un saule noglāsta viņu ar saviem stariem, – bet tie ir cilvēki! Cilvēki, saproti?!
Šis strīds būtu varējis turpināties līdz pašai Pastarās tiesas dienai, taču beidzot izdzirdēju skaļrunī savas pieturas nosaukumu. Uz ietves nolecis un dažus soļus uz priekšu paspēris, es uz brīdi apstājos, sastingu… un tad skaļi izelpoju un devos tālāk, uz mājām.
“Ak, Kungs,” es savā dvēselē lūdzos. “Dari tā, lai šie nabaga cilvēki, kuriem nesanāca ieraudzīt Jāni Pāvilu II šajā pasaulē, satiktu viņu tajā, nākamajā, kur vairs nav ne rūpju, ne bēdu!”
Es ļoti ceru, ka tā tas galu galā arī notika.