“Tikai viņu mūžīgā slava
Tautu sargās kā karogs kairs.”
A. Čaks
Šajā publikācijā apkopoti vairāki, mūsuprāt, zīmīgi fragmenti no latviešu strēlniekiem veltītā izdevuma Pret likteni stāvēdami pirmajiem diviem sējumiem, kas jau devušies pie lasītājiem. Kopā plānoti četri sējumi, kas vairāk nekā 4000 lielformāta lappusēs ietver līdz šim plašāko un daudzos aspektos unikālu vizuālo materiālu klāstu par visu laiku slavenākajiem latviešu militārajiem formējumiem, kuri pirms nedaudz vairāk nekā 100 gadiem mainīja pasaules vēsturi. Izdevuma sastādītājs, publicists Lato Lapsa, to vērtē šādi:
“Visā savā vēsturē latvieši vienu vienīgu reizi ir grozījuši pasaules likteņus, un tie bija latviešu strēlnieki, kuri to izdarīja. Viņi nezināja, kā viss iegriezīsies, un arī mēs to tagad nezinām. Bet viņi gāja un kāvās, un negaidīja, ka kāds cits izsniegs viņiem taisnību un brīvību, kā viņi to saprata. Viņi ņēma paši. Kāvās traki un melni, kā čugunā lieti cieti. Kā jau mūžības skartajiem pienākas.”
Izdevuma pamatā ir vairāki tūkstoši strēlnieku fotoattēlu – tiklab individuālu portretu, kā kopuzņēmumu – un citu vizuālo liecību: sarakstē ar tuviniekiem nosūtītu skatu kartīšu un vēstuļu faksimili, apbalvojumu un ieroču fotogrāfijas, laikrakstu publikācijas un strēlnieku sadzīves ainas. To papildina strēlnieku biogrāfijas, ziņas par apbalvojumiem, dažādos laikos publicēti notikumu izvērtējumi un atmiņu stāstījumi, izvilkumi no grāmatām un preses materiāliem. Sakārtojums veidots gan pēc hronoloģiskiem, gan tematiskiem principiem, kopumā ievērojot ar strēlniekiem saistīto 1. pasaules kara, Latvijas Neatkarības kara un Krievijas pilsoņu kara notikumu secību, bet atsevišķi pievēršoties kara un strēlnieku sadzīves kontekstam nozīmīgām tēmām.
Tāda mēroga vēsturiskas parādības nekad netiek vērtētas viennozīmīgi, un arī latviešu strēlnieku stāstā ir bijuši vairāki liktenīgi pavērsieni, par kuru tālāko nozīmi vēl ilgi diskutēs vēsturnieki. Bet skaidrs ir viens – mēs nezinām, kā bez latviešu strēlniekiem būtu beidzies 1. pasaules karš, bet varam droši teikt, ka bez viņiem nebūtu tapusi neatkarīga Latvijas valsts, lai vai kādu lomu tās tapšanā liktenis katram no viņiem piespēlēja.
Izdevumu gan iespiestā veidā, gan elektroniskajā versijā var iegādāties:
https://strelnieki.com, https://pret-likteni-stavedami.mozello.shop. Izdevums tapis ar Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstu.
Vents Zvaigzne
Kalsim paši tēvuzemes likteni!
“[..] Pēc 700 gadiem no jauna veidojas mūsu tautas liktenis. Pēc šiem 700 ciešanu un gaidīšanas gadiem ir jāpiepildās tautas kulturelās atdzimšanas sapnim. Tagad vai nekad! Kara laukā jums, Latvijas dēli, jārada tagad tautas liktenis un slava! Jūs, vidzemnieki un latgalieši, kas druvās vēl izkaptis cilājat, un Jūs, kurzemnieki, kam arkli jau atstāti rūsē tēvu tīrumos, – apmaināt izkapti un arklu pret kareivja zobinu! Un visi, kas izkaisīti svešumā, bet kam sirds vēl pukst priekš dzimtenes, sniedzat roku uz cīņu! Jo vairāk esam zaudējuši, jo vairāk mums jāatgūst. Lielajam vaidu laikam jātop arī par lielu cerību un lielas saņemšanās laikmetu visā mūsu tautā. Brāļi, labāk cīņā doties, nekā nīkt un izputēt pa svešām ceļmalām. Kā arvienu, tā arī šinī grūtā brīdī paliksim uzticīgi savai tēvu zemei un kalsim paši viņas likteni!…
Pēterpilī, 19. jūlijā, 1915. g.”
Fragments no Krievijas Valsts domes deputātu Jāņa Goldmaņa un Jāņa Zālīša uzsaukuma “Pulcējaties zem latviešu karogiem!”
Trīs kareivīgie kurzemnieki
“[..] Līdz ar Kurzemes bēgļiem Rīgā ieradās arī pirmie brīvprātīgie. Tas notika 1915. gada jūlija mēneša sākumā, kad man bija jābrauc uz frontes štābu nokārtot formalitātes, lai apstiprinātu Organizācijas komitejas noteikumus un brīvprātīgo pieņemšanu. Lai gan oficiāli latviešu karaspēku daļas vēl nebija apstiprinātas, tomēr ļaudis jau runāja par latviešu pulkiem un jaunekļi taisījās kara gaitām.
Kādā dienā Aleksandra ielā Nr. 12 (tā sauca toreiz Brīvības ielu) uznāk manā birojā ar visiem saviem velosipēdiem, uz kuriem tie bija atbraukuši, trīs braši Kurzemes puiši un saka, ka viņi nākot pie manis pierakstīties karot.
Tai laikā viens otrs sāka jau apvaicāties pēc kara biroja, un latviešu laikrakstu redakcijām bija aizrādīts, ka tuvākas ziņas var dabūt pie manis. Varbūt, ka bija arī kāds aizrādījums laikrakstos jau ievietots. Atceros tikai, ka minētie trīs jaunekļi manu adresi saņēmuši “Dzimtenes Vēstneša” kantorī.
Šie trīs jaunekļi bija Klieģis, Pločkalns un Grīnbergs. Pirmie divi no Kabiles un pēdējais no Tukuma apgabala. Visos viņos runāja veco kuršu kareivīgās asinis, bet viņiem nebija vietas, kur dzīvot un gaidīt karaspēka formēšanas sākumu. Ierādīju viņiem tukšu 3 istabu dzīvokli savā namā Akas ielā Nr. 8 kā pagaidu novietnes punktu, iedevu uzturas naudu un pats tā ap 7. jūliju (pēc vecā stila) kopā ar kapteini Baltiņu aizbraucu uz Sedļecu.
Kad pēc trim nedēļām pārbraucu mājās pēc darba veikšanas Sedļecā un Pēterpilī, minētos jaunekļus vairs savā namā nesastapu: tie bija jau oficiāli ieskaitīti latviešu bataljonos. Cik vēlāk noskaidroju, tad viņi pēc uzsaukuma publicēšanas bija savākuši arī citus brīvprātīgos viņiem nodotās telpās, un tur laikam bijis arī Poga. Kādi 6–7 no viņiem bija palīdzējuši manai ģimenei pārkravāties no Aleksandra (Brīvības) ielas uz manu namu Ģertrūdes ielā Nr. 23. Arī paši brīvprātīgie, kad tiem ierādītās telpas kļuvušas par šaurām, pārvesti uz sešu istabu dzīvokli manā namā, Ģertrūdes ielā Nr. 23, no kurienes tikko bija izkravājies amerikānietis de Lara, aizbraukdams uz Pēterpili.
Tikai šogad viens no viņiem, vārdā Ernests Klieģis, no Dundagas bija ieradies pie manis pārrunāt šo faktu, bet pārējie divi, Pločkalns un Grīnbergs, krituši Ziemassvētku kaujās pie Ložmetēju kalna.
1916. gadā visi viņi cīnījušies 1. Daugavgrīvas latviešu strēlnieku pulkā.
Pievienoju arī strēlnieku pirmā ešelona attēlu. Grupas priekšā stāv šie pirmie brīvprātīgie ar saviem velosipēdiem. Šie jaunie ļaudis bija pirmais strēlnieku kadrs, un viņiem bija arī tiesība ierakstīties kā pašiem pirmajiem strēlniekiem. Bet notika gluži kas cits.
Pirmajā strēlnieku pieņemšanas dienā, 30. jūlijā, pieņemšanas komisija, nezinādama, ka šie jaunekļi jau mēnesi gaida uz iesaukšanu un ka es tos kā Organizācijas komitejas priekšstāvis novietojis pagaidu novietnes punkta telpās, kur tiem pat izsniedza uzturu, kā pirmo ierakstīja būvstrādnieku Pogu, aiz tā iemesla, ka tas no 20 izģērbtiem izlikās tas brašākais un plecīgākais. Lai to tik ātri nesasniegtu ienaidnieku lodes, tad nenosūtīja uz bataljonu, bet vairākus mēnešus paturēja Organizācijas komitejas birojā par ziņnesi.
Šis skaistais žests attiecībā uz Pogu tomēr nodarīja lielu pārestību minētiem trim Kursas dēliem, kuri pirmie bija pieteikušies latviešu pulkos. Viņi jau divas nedēļas pirms uzsaukuma “Pulcējaties zem latviešu karogiem!” publicēšanas bija uz savu iniciatīvi sameklējuši vietu, kur pieteikties, un jau apmetušies ierādītā pagaidu novietnes punktā, Akas ielā Nr. 8, kur saņēmuši arī uzturu.
Nav šaubu, ka šie ir pirmie brīvprātīgie, kuri centušies jau noformēt savas attiecības ar Organizācijas komiteju pirms tās apstiprināšanas.
Viņi bija nākuši uz bataljoniem ar savu, katra lauka puiša vērtīgāko un dārgāko mantu, velosipēdu, un arī to nodevuši bataljona rīcībā. Tas vēl vairāk izceļ viņu patriotismu un ideālās tieksmes ziedot sevi un savu mantu Latvijas nākotnei.
Ar patiesu gandarījumu publicēju šīs rindas un novēlu pirmajam apzinīgajam strēlnieku bataljonu brīvprātīgajam Ernestam Klieģim vēl ilgi strādāt par labu dzimtajai zemei, kurai viņš jau jaunībā nodevis sevi un savu mantu.
Tagad E. Klieģis dzīvo Dundagā uz priestera zemes, strādā lauku un mūrnieka darbus un rosīgi līdzdarbojas sabiedriskā dzīvē, kā arī vietējā Latviešu veco strēlnieku biedrības nodaļā.”
No zvērinātā advokāta Gustava Ķempeļa atmiņām
Dievs, svētī latviešus, kuri grauj vācu līniju!
“1916. gada rudenī dienesta darīšanās atkal kādu dienu ierados Armiju virspavēlnieka štābā, atkal tiku ieaicināts pie štāba priekšnieka, iepazīstināts ar sūdzībām un informācijas materiālu par latviešu strēlniekiem – ar lūgumu dot atsauksmi. Starp citiem vairākiem “sūdzētājiem” (mazsvarīgās lietās) – ļoti nopietni un ar bažām tika uzņemts 12. armijas štāba priekšnieka ģenerāļa Beļajeva oficiāls ziņojums, ka aizdomas par strēlnieku separātismu un naidu pret “mātušku” Krieviju ir pierādījušās par dibinātām.
Un, proti – latviešu tautā pastāvot samērā nevainīga tautas dziesma “Dievs, svētī Baltiju”. Šo dziesmu strēlnieki ar viņu priekšniecības aktīvu pabalstu esot pasākuši dziedāt pozīcijās, vārda “Baltiju” vietā liekot demonstratīvi vārdu “Latviju”.
Tā kā tādas Latvijas nemaz neesot un nevarot būt par tādu runa un tā kā dziesmu par Latvijas svētīšanu strēlnieki pasākuši dziedāt pat pie vakara lūgšanas un pat Rīgas ielās publiski (par ko ziņoja Rīgas policmeisters palkavn. Feličkins), tad te politiskās demonstrācijas virziens esot pārāk skaidrs, un tas demoralizējot visu Baltijas fronti… Bataljoni jāizformē pie laika – tāds bija ziņojuma slēdziens.
Ģenerālis Beļajevs bija iespaidīga persona galma aprindās un vispāri Pēterburgā, no kurienes uz štābu plūda ziņojumi. Bija zināms, ka pati ķeizariene nav pret latviešiem draudzīgi noskaņota (Štirmera–Rasputina, grāfa Frederiksa iespaids), ka pats ķeizars pagaidām – klusē. Tādēļ kļūst saprotama virspavēlniecības sevišķa nervozitāte par pievesto ziņojumu, jo viņa saturs katram krievu patriotam varēja izlikties baigs un draudošs ar smagām komplikācijām visatbildīgākiem štāba ģenerāļiem.
Ne bez grūtībām man izdevās sastādīt atsauksmi par “Dievs, svētī Latviju” dziedāšanu un dziesmas “nevainību”. Atsauksmē starp citu aizrādīju, ka latviešu zēni tradicionāli un vēsturiski nevar būt vāciešu draugi, kādēļ ar lielāko sajūsmu labprātīgi piesakās krievu karā ar Vāciju – vāciešiem. Latviešiem ir zināms, ka Baltija, par kuru dzied vecā dziesma, ir kolonizēta no vāciešiem, kuru liela daļa simpātijās ir tomēr naidnieka pusē (to zināja arī štābā un Pēterburgā, par ko rūpējās žandarmērija un t. s. “kontrrazvedka”).
Ja “Dievs, svētī Baltiju”, tad Dievam jāsvētī arī daudzie Baltijas vācieši, kuru simpātijas stiepjas pār frontes ierakumiem, bet to latviešu strēlnieki nekad nevar dabūt pār savu sirdi. Un tādēļ, lai Dievs svētītu tikai latviešus, kuri grauj vācu līniju, bij jāpārfrāzē vecā tautas dziesma kā neatbilstoša kaujas apstākļiem un bija “jāizgudro” vārds “Latvija”, kas identificē Vācijai naidīgu tautu, bet ne teritoriju.
Cik atceros, aizrādīju, ka lieta uzpūsta no zināmām aprindām ar nolūku vājināt frontes kaujas spēkus un ka šīs dziesmas noliegšana to panāktu, jo strēlnieki to saprastu tā, ka krievi ar vāciešiem no sirds izkauties nemaz nedomā, kādēļ arī strēlniekiem nav nozīmes sevišķi rauties kaujās, kā līdz šim.
Pēc dažām dienām dziesma tika legalizēta latviešu strēlnieku pulkos ar sevišķu rakstu Ziemeļfrontes štābam (ģenerālis Ruzskis) Pleskavā un 12. armijas štābam (ģenerālis Radko Dimitrijevs Rīgā, starp citu, sirsnīgs strēlnieku draugs), un viņu sāka dziedāt vēl skaļāk kā pozīcijās, tā visā Latvijā.
Vēl pēc divi gadiem nodibinājās Latvijas valsts un šo strēlnieku dziesmu deklarēja par valsts himnu. Bet izkaroja viņu un pirmie sāka dziedāt – vecie strēlnieki ilgi pirms valsts nodibināšanas. Un, ja vecie strēlnieki nekā vairāk nebūtu panākuši kā vienīgi mūsu valsts himnas legalizēšanu tajos laikos, – arī tas būtu liels, vēsturiski neaizmirstams pakalpojums tautai. Tādēļ ar vislielāko sajūsmu himnu “Dievs, svētī Latviju” var dziedāt viņas radītāji – vecie strēlnieki.
No bijušā Krievijas armiju virspavēlnieka štāba sevišķu uzdevumu virsnieka Andreja Pekkas atmiņām
Kalni atkāpsies un pakalni šaubīsies
“[1916. gada] 7. martā (23. febr.) ieradās Bolderājā strēlnieku bataljonu mācītājs Pēteris Apkalns, lai pieņemtu strēlniekus pie sv. Vakariņa. Mazā baznīciņa Lielupes krastā nespēja uzņemt visus strēlniekus. Dievkalpojums notika ārā, baznīcas dārzā. Sākumā nodziedāja “Man pakaļ, visi kristīti”. Mācītājs uzrunāja strēlniekus šādiem vārdiem:
“Mīļie tautas brāļi, latviešu strēlnieki! Jūsu tēvi un mātes un visa latviešu tauta, kas izklīdināta pa plašo Krieviju līdz Ziemeļjūrai un aiz Urālu kalniem, skatās uz jums un gaida no jums varoņu darbus, lai atkal varētu vagu dzīt savā tīrumā, ko tēvu tēvi ir sviedriem slacījuši. Mātes ilgojas mīt zināmās tekas savā mīļajā sētā. Ejiet un darait, ko vakar zvērēdami apsolījāt! Es esmu laimīgs veikt man uzdoto pienākumu un jums pasniegt sv. Vakarēdienu. Lai Dievs jums palīdz vienotiem spēkiem nikno ienaidnieku pārvarēt un atbrīvot mūsu dzimto zemi!”
Pēc mācītāja runas nodziedāja “Tad lai mēs savam vadonim”. Strēlnieki pulcējās baznīciņā. lai baudītu sv. Vakariņu. Pirmie pie altāra stāvēja bataljona komandieris un citi virsnieki. Mācītājs uzrunāja pirmo Vakariņa galdu šādiem vārdiem:
“Mīļie 7. Bauskas latviešu strēlnieku bataljona virsnieki un it īpaši komandieri. Tālu ir tie gadi, kad tu stāvēji savā dzimtenes baznīcā pie šā galda pirmo reizi. Ilgus gadus tu šķīries no savas dzimtenes, bet, kad atskanēja sauciens nākt aizstāvēt savu tēvu zemi, tas atrada tevī dzirdīgas ausis un skaidru sirdi, to skaidro sirdi, kas ir latviešu tautas daiļākā pērle.
No tālienes tu nāci šurp uz savu mazo Dzintarjūras Dievzemīti, kur karājās tavs šūpulis, kur pa tekām un noriņām staigā tava bērnība. Un kā savā jaunībā tu stiprinājies pirmo reizi zem Lielā Cietēja krusta, tā tagad šinīs grūtajās dienās jūs visi, mīļie virsnieki, šodien pie šā galda esat pulcējušies, lai Lielā Cīnītāja un Cietēja priekšā locītu ceļus un ņemtu jaunus dvēseles spēkus līdz ceļā, kas jums staigājams.”
Acu liecinieks risina tālāk savas atmiņas:
“Bauda svēto Vakariņu latviešu virsnieki, un ticības stiprināšanas vārdi “Kalni atkāpsies un pakalni šaubīsies” tos pavada no altāra. Tad galds pēc galda pieiet vesels bataljons strēlnieku. Mācītāja spēcīgie vārdi tos pavada, un ne viena vien jaunekļa acis top valgas šinī svinīgajā brīdi. Visi viņi jauni un spēcīgi, rets viņu starpā pavecāks. Tas drošs un uzticams latviešu tautas spēks. Izejot no dievnama, katrs paņem līdzi jaunu spēku.”
Kapteinis Pēteris Skaidrais, “7. Bauskas latviešu strēlnieku bataljona formēšanās un sagatavošanās cīņām”
Uz posteņiem stāvēdami, aizsargā savus brāļus
“Sveika, mīļo māsiņ!
Visu pirms, sākdams rakstīt šīs mazās, nevērtīgās rindiņas, apsveicinu jūs visus ar daudz sirsnīgiem sveicieniem. Sveicināt visus savējos no manis un arī tāpat visus mājas iedzīvotājus, kā Sukura tēvu un viņa jaunkundzes, bet vissirsnīgākos sveicienus paturat paši priekš sevim, jo to es novēlu jums pašiem.
Mūsu dzīve ierakumos. Jau trīs mēneši apkārt, kā mūsu brigāde stāv ierakumos. Brigādes smena jau mums sen ir solīta, bet to vēl līdz šim neesam sagaidījuši un arī nezinām, kad tā būs, un mēnesis apkārt, kā mēs stāvam priekšējos ierakumos, ar ilgošanos skatīdamies uz aizmuguri, kad mums no turienes sūtīs smenu, bet viss ira velti mūsu domas. Tās līdz šim vēl nav piepildījušās, un arī nezinām, kad tās piepildīsies. Es sēžu tagad zemnīcā pie vājas lampiņas gaismas, un biedri jau visi dus aizmiguši, bet neizģērbušies. Vezdami karu, kurš jau ir parasts katru dienu un nakti, ar maziem melnmugurainiem kustonīšiem, kuri ēd, krimšķina, graužas, ēvelē un jemas apstrādāt tevi, nabaga strēlnieciņu, kas jau tā līdz nāvei esi novārdzis. Par to viņi tev nemaz neprasa, tik jemas strādāt savu iesākto darbu tālāk. Kad to visu jemas pārdomāt, tad domas un pacietība zūd. Tad paliek galva kā ar svinu pielieta.
Pusnakts jau ir sen pāri, bet miegs nenāk. Jau gaismas stari sāk lauzties pa zemnīcas caurumu iekšā, kurš dienu izpilda loga vietu. Rietrumi sārtojas, gaisma aust. Nakts bēgdama atstāj tikai miglu pār mūsu un ienaidnieka ierakumiem. Pazib vienā otrā vietā vēl raķetes, paceldamies augstāk par miglu, kas izskatās kā nāvīgas čūskas, kas lidinās sev laupījumu meklēt. Viss klusu kā izmiris, tikai atskan vienā otrā vietā flinšu izšāvieni.
Krievos atbalss aizskrien tālu, šņākdams pa purvu pāri mežā, un tur izzūd klausītāju ausīm. Lasītājs gribēs zināt, kas tie tādi šāvēji ira. Tie ira latvju strēlnieki, kuri, uz posteņiem stāvēdami, aizsargā savus brāļus, kas ir nolikušies mazliet atpūsties, palaizdamies savu brāļu aizsardzībā. Vēl arī ira dzirdama pa labi un pa kreisi lielgabalu dārdēšana. Arī pret mums pazib vienā otrā vietā uguns un atskan lielgabalu šāvieni, kuru granāta, skriedama pāri pār mūsu zemnīcu, rauj sev līdzi viesuļa virpuli, kurš kaukdams un trokšņodams dzenas tev pakaļ. Te nodreb zeme zem mūsu kājām un atskan briesmīgs plīsiens, ka vai drebuļi pārskrien pār kauliem. Jā, tāda ira mūsu nabaga strēlniekiem dzīve 1. ierakumos, bet visu uz šī baltā papīra nava iespējams sarakstīt. Tādēļ domāju beigt. Jāiet būs uz kādu pusstundiņu atpūsties, jo jau liela diena ira ārā un jau sāk arī stipri kavalērija manevrēt, ka nav iespējams gandrīz vairs ne rakstīt, jo drīzāk jāķer ar roku te viena, te otra vieta, tā ka ne uz acu mirkli miera nava. Tad reizā ar šo vēstuli nosūtu jums savējo grupas bildi pirmajos ierakumos pie pusdienas galda, jo mani jau tur varbūt pazīsat, nebūs jāuzrāda.
Tad nu ar Dievu paliekat sirsnīgi sveicināti no manis, un es palieku, gaidīdams uz jūsu atbildi. Jūsu brālis J. B. I. ierakumos.
Ja saņemat šo manu vēstulīti, tad esat tik labi un pastāstiet man, kā tur tagad iet par Valmieru un kas labs dzirdas, un kā jūs tagad raujieties pa palejām. Ar Dievu un mīļu skū[pstu].”
1916. un 1917. g. mijā no frontes sūtīta vēstule
“Dvēseļu putenī” šī epizode aprakstīta spilgti
“Uz priekšu!” tad arī Malcenieks uzsauc saviem grenadieriem. Kādi 20 stāvi kā viens vīrs tūlīt cēlās no miega un slīdēja klusu, bet ātri cauri izgrieztai ejai uz vācu vaļņa pusi. Pie vaļņa Malcenieks uzsauc: “Granātas!”, un tās sāk sprāgt vācu ierakumos. Arī es izšauju balto signāla raķeti par ziņu, ka uzbrukums sācies. Atskan nepārtraukts simtu un tūkstošu balsu “Urrā”.
Gaisā uzšaujas dzeltenas liesmu mēles, un vareni nodun drāšu spridzinātāju piroksilina kārtis, valnis ir gan sasniegts, bet kā tikt tam pāri? Tas ir savas deviņas pēdas augsts. Daudzi sāk ķepuroties augšup, bet pa noledojušo virsmu kā no jumta slīd atkal atpakaļ. Skan nepārtraukts “urrā”, un ierakumos sprāgst mūsu mestās granātas. Es arī lūkoju tikt uz vaļņa, bet līdz ar citiem slīdu atpakaļ.
Malcenieks, diviem strēlniekiem palīdzot, beidzot tiek uz vaļņa un, uzsaukdams: “Man pakaļ!”, aiz tā pazūd. “Drošs Jurģa krusta kavalieris,” nodomāju. Strēlnieki kā skudras, cits citam palīdzot, rāpjas pāri augstajam valnim un aiz tā pazūd. Vācu pretestība sāk apsīkt, un tie bēg.
Mūsu zaudējumi vācu ierakumu priekšā ir tikai viens kritušais un viens ievainotais. Pēdējais apstāklis bija par iemeslu tam, ka par šo, var teikt, vienreizējo veikumu tikai leitnants Malcenieks saņēma virsnieka Sv. Jurģa ordeni. “Tikai viens kritis, un jūs prasiet Jurģa ordeņus?” bija pateicis ģen. Trikovskis ordeņa Domes sēdē.
Aleksandra Grīna romānā “Dvēseļu putenis” šī epizode ir aprakstīta spilgti un puslīdz tuvu patiesībai. Bet, kā jau mākslas darbā, autors ir daudz lietas vairāk pasvītrojis, nekā tas īstenībā notika. Tā arī to pašu drāšu griešanu Grīns attēlo kā diezgan asiņainu lietu. Patiesībā darbs tika veikts ar tādu veiklību, ka vāci i atjēgties nedabūja, kad mēs jau tiem bijām kaklā. Pirmai rokas granātai sprāgstot sardzes tuvumā, tā pameta pat ložmetēju un aizmuka. Tikai pārlecot nocietinājuma valni, sākās tieša saskare ar pretinieku, un tūlīt arī radās vairāki kritušie un ievainotie. Kā pirmo tūlīt aiz vaļņa smagi pierē ievainoja varonīgo leitnantu Malcenieku.
Pēc nepilnām 4 stundām kādā augstā eglē paslēpies snaipers ievaino arī Briedi, sadragājot tam elkoņa kaulu. Roka palika kropla, vēlāk sagādājot Briedim daudz ciešanu. Arī Malcenieka ievainojums bija ar nelabām sekām. Lodes šķembas palika iestrēgušas starp pieres kaulu un smadzenēm, kamdēļ Malcenieks cieta gandrīz nepārtrauktas galvas sāpes. Līdz pat 1941. gadam viņš bija Jēkabpilī Dr. Pusbarnieka pastāvīgs pacients. Tāpat kā tik daudz citu varoņu, Malcenieks aizgāja 14. jūnijā mocekļa ceļu.”
Strēlnieku virsnieks Pēteris Dardzāns, “Tā noritēja Ziemas svētku kaujas”
Voldemārs (Valdemārs) Malcenieks
Dzimis 1891. g. 12. decembrī Saukas pagasta Rutkos mežsarga ģimenē,
1912. g. iesaukts armijā, 20. Sibīrijas strēlnieku pulka sastāvā piedalījies kaujās pie Ļubļinas, 1916. g. decembrī absolvējis Gatčinas praporščiku skolu. 1917. g. dienējis 1. Daugavgrīvas latviešu strēlnieku pulkā, 1918. g. februārī Tartu kritis vācu gūstā, augustā atbrīvots, decembrī iestājies Latvijas Pagaidu valdības bruņotajos spēkos, apbalvots ar Lāčplēša kara ordeni, 1927. g. kļuvis par pulkvedi. 1941. g. februārī okupācijas varas arestēts, 1941. g. 15. augustā miris Astrahaņas cietuma slimnīcā.
Neizsviestā dozīte
“Man maisiņā atradās skārda dozīte ar sviestu, kuru pabeidzu beidzamā dienā priekš kaujas. Dozīti gribēju sviest prom, bet nezinu, kāda iemesla dēļ to atstāju, domādams, ka varbūt kādu reizi tā man noderēs. Tagad tik laimīgi sagadījās, ka vācu sprāgstošā lode atsitās un izsprāga taisni caur dozīti, kas glabājās maisa stūrītī.
Lode bija gājusi cauri satītam mētelim un maisa stūrī, pret dozīti atsizdamās un izsprāgdama, to bija saplosījusi smalkās druskās. Arī citas lietas, kas atradās maisiņā, piemēram, veļa, bija vairāk vai mazāk saplosīta.
Vadmalas blūze lodes skrējiena vietā arī bija saplēsta, bet man pašam bija tikai niecīgs ievainojums mugurā. Ja nebūtu šīs dozītes, tad lode noteikti būtu gājusi cauri krūtīm vai būtu sprāgusi, atsitoties pret kauliem. Saprotams, nāve būtu neizbēgama.
Vēlāk, pēc kaujas, viens strēlnieks Strupulis stāstīja man, ka tanī brīdī, kad mani skārusi vācu lode, viņš esot redzējis, ka mans satītais mētelis noputējis un esot tā savādi sakustējies. Viņš domājis, ka lode man gājusi cauri krūtīm, un tāpēc saucis, lai ātrāk taisās prom uz pārsienamo punktu. Bez šaubām, lode man izietu cauri, ja manā maisiņā negulētu laimīgā dozīte.
Fricis Riekstiņš, 1. Daugavgrīvas latviešu strēlnieku pulka 3. rotas strēlnieks, “Manas atmiņas. Jūlija kauja.”
Pateicos māsai par grūtiem pūliņiem
“Sveiki! Ļoti ļoti Jums pateicos par to lielo un smeķīgo sieru, kuru no Jums saņēmu. Ilgi nebiju tik smeķīga siera dabūjis, jo pie mums ij par naudu nevar dabūt par to, ka pie mums neprot. Tāpēc ļoti pateicos māsai par grūtiem pūliņiem. Man iet viss pa vecam, esmu spirgts un vesels, un citādi arī diezgan labi. Kā jau nu priekš zaldātiņa. Lūdzu, atrakstat man vēstuli, jo gribētos zināt, kā Jums labi klājas. Šie ir vienas rotas feldfebels un otrs skrīvers, un es kā rotas kapķenarmuss. Sveiciniet visus savējos no manis. Jūsu Augusts.”
Mājiniekiem nosūtīta skatu kartīte
