Fragments no britu rakstnieka un žurnālista Pītera Hičinsa (1951) grāmatas Dusmas uz Dievu (The Rage Against God) par attiecībām ar kristīgo ticību un jo īpaši brāli, pazīstamo publicistu Kristoferu Hičinsu (1949–2011). Kristofers bija viens no “jaunā ateisma” kustības līderiem un guva ievērojamus panākumus millēniuma pirmajā desmitgadē, vietnes Youtube.com publisko debašu formāta rītausmā. Kristofers Hičinss nomira no vēža aptuveni gadu pēc šī teksta sarakstīšanas.  

Kādā gaišā, vējainā 1967. gada pavasara pēcpusdienā es pielaidu uguni savai Bībelei Kembridžas internātskolas spēļu laukumā. Man bija 15 gadi. Grāmata neaizdegās ātri un viegli, kā es biju cerējis. Tikai pēc ilgas pūšanas un bakstīšanas man izdevās panākt, ka tā vispār sāk degt, un viss, kas palika pāri, bija riebīgs, daļēji pārogļojies klucis. Vairums no nedaudzajiem uzaicinātajiem skatītājiem aizgāja, ilgi pirms es biju beidzis, vīlušies par kulminācijas trūkumu un pasākuma maznozīmību. Pērkona spēriens nenogranda.

Paies daudzi gadi, līdz es izjutīšu vieglas trīsas par šo apgānīšanas aktu. Vai man tolaik bija kāda nojausma par spēkiem, ar kuriem spēlējos?

Patiesībā tā nebija nekāda varenā Bībele. Tā bija iesieta spīdīgos, bāli zilos kartona vākos ar cakainu uzrakstu uz vāka. Man to bija dāvinājuši vecāki, un līdz šim brīdim es pret to biju izturējies ar pienācīgu cieņu un pat zināmu maigumu.

Bet šis bija mans zemākais punkts. Es biju meties pilnīgā, totālā un visaptverošā dumpī pret visu, kam man bija mācījuši ticēt.

Tā kā es biju audzināts kā angļu džentlmenis, tas bija diezgan sarežģīts process. Tajā ietilpa uzvešanās kā mazgadīgam likumpārkāpējam, tik daudz rupjību lietošana, cik vien varēju tām atrast attaisnojumu, smiešanās par vājajiem (manā klasē bija zēns ratiņkrēslā, kas kļuva par īpaši apkaunojošu mērķi šim dzinulim), vecāku cilvēku apvainošana un galu galā likuma pārkāpšana.

Visas nianses būtu garlaicīgi atstāstīt, un tās arī būtu nepatīkamas manai ģimenei. Teiksim tikai, ka tajās ietilpa daži kautiņi ar policiju politiskas pārliecības dēļ, bezatbildīga niekošanās ar nelegālām vielām, arests – pilnībā pelnīts, ņemot vērā manu iepriekšējo uzvedību, bet patiesībā nelikumīgs – par ieroča glabāšanu, kas gandrīz beidzās ar kāda cilvēka nogalināšanu, kā arī savas dzīvības apdraudēšana noziedzīgas bezatbildības dēļ, braucot ar motociklu.

Bija arī neskaitāmi lielāki vai mazāki nodevības, nepateicības, nelojalitātes, nekrietnības, solījumu un saistību nepildīšanas, zvēresta laušanas, gļēvulības, ļaunprātības vai tīra egoisma gadījumi. Es šobrīd nespētu pateikt vai izdarīt neko, kas to attaisnotu.

Es stāstu par savu dzīvi plašāk, nekā normālos apstākļos uzskatītu par pareizu, jo man jāpaskaidro, ka esmu piedzīvojis to pašu ateistisko atklāsmi, kuru piedzīvoja lielākā daļa pašpārliecināto manas paaudzes britu (esmu dzimis 1951. gadā).

Mēs bijām pārliecināti, ka mūsu civilizācija un mēs paši esam izauguši no bērnudārza mītiem par Dievu, eņģeļiem un Debesīm. Mums bija modernā medicīna, penicilīns, reaktīvie dzinēji, labklājības valsts, Apvienoto Nāciju Organizācija un “zinātne”, kas izskaidroja visu, ko vajadzēja izskaidrot.

Lielbritānija, kas man deva šo pašapziņu, bija ārkārtīgi droša vieta – vismaz tā man šķita bērnībā. No mūsu daudzajām mājām man visvairāk patika pieticīgais namiņš Alverstoukas ciematā, kas atradās tieši pretī izejai no Portsmutas ostas noslogotajiem ūdeņiem.

Mūsdienās ir gandrīz neiespējami izteikt vārdos to harmonisko mieru, kas valdīja klusajos, ēnainajos dārzos un uz tukšajiem ceļiem, pa kuriem vecāki man un brālim Kristoferam ļāva klīst bez uzraudzības.

Tumši zaļi autobusi ar konduktoriem smaiļotās cepurēs mūs veda garām iecienītajam rotaļlietu veikalam uz Gosportas prāmi, no kura varējām aplūkot tolaik vēl ievērojamo Britu jūras kara floti, kurā bija dienējis mans tēvs.

Tad mēs devāmies uz universālveikalu, kur māte mani un Kristoferu, glīti saķemmētus un disciplinētus, veda dzert tēju un ēst eklērus un krēma radziņus, kurus pasniedza viesmīles priekšautos ar volāniem.

Tomēr manās attiecībās ar Kristoferu nebija nekāda miera. Daži brāļi saprotas, citi ne. Mēs bijām no tiem, kuri vienkārši nespēja saprasties, un die’s vien zina, kāpēc.

Vienā posmā – man bija apmēram deviņi gadi, viņam gandrīz divpadsmit – mans nabaga maigais tēvs mūs pierunāja parakstīt miera līgumu, cerot pielikt punktu mūsu naidīgumam. Joprojām atceros šo neveiksmei lemto vienošanos sarkanā rāmītī, kas īsu brīdi karājās pie sienas.

Man par negodu, tas biju es, kurš vienošanos atsauca, izraujot līgumu no rāmja un dusmīgi izdzēšot savu parakstu pirms karadarbības atsākšanas. Savā ziņā vienošanās kopš tā laika ir bijusi un palikusi lauzta. Mūsu sāncensībai bija jāilgst 50 gadus, un reliģija bija viens no pēdējā posma naidīguma cēloņiem.

Manis paša lēnā atgriešanās pie ticības sākās 1981. gadā, kad man bija 30 gadu. Līdz tam laikam man labi veicās izvēlētajā profesijā – žurnālistikā. Es varēju atļauties jaukas brīvdienas Eiropas kontinentā kopā ar draudzeni, kuru man tagad būtu jāsauc par “partneri”, jo tolaik mēs vēl nebijām precējušies.

Es vairs neizvairījos no baznīcām. Gan lielajās Anglijas katedrālēs, gan daudzās mazās draudžu baznīcās es atpazinu senos satraucošos vēstījumus.

Viens no tiem bija manas nāves neizbēgamība, otrs – neapšaubāmais fakts, ka manis nicinātie priekšteči, kā sievietes, tā vīrieši, nebija ne truli, ne neizglītoti – viņi bija ļoti prasmīgi inženieri un izpauda ģenialitāti, kuru viņu ticība ne noliedza, ne iegrožoja, bet drīzāk pastiprināja. 

Man droši vien vajadzētu izjust kaunu, atzīstoties, ka manā atpakaļceļā pie reliģijas zināmu lomu nospēlēja bailes, konkrēti viena glezna: Rogīra van der Veidena 15. gadsimta “Pastarā tiesa”, kuru apskatīju Burgundijā atvaļinājuma laikā.

Biju sprauslājis, to redzot pieminētu ceļvedī, bet tagad es stāvēju ar atplestu muti, raugoties uz kailajām figūrām, kas traucas Elles pekles virzienā.

Šie ļaudis nešķita sveši vai no senas pagātnes; tie bija cilvēki no manas paaudzes. Tā kā viņi bija kaili, viņus neierobežoja attiecīgais laikmets ar pārejošām apģērba modes tendencēm. Tieši pretēji, viņu mati un sejas pilnībā atbilda mana laikmeta stilam. Viņi bija – es un man pazīstamie cilvēki.

Mani pēkšņi pārņēma spēcīga sajūta, ka reliģija runā par šodienu un nav aprakta zem bieziem pagājušo laiku slāņiem. Mans lielais pārkāpumu katalogs strauji pāršķirstījās manā galvā, un nebija ne mazāko šaubu, ka, ja vispār pastāv Elles mokām notiesātie, es esmu starp viņiem. Van der Veidens vēl aizvien gandrīz 500 gadus pēc savas nāves pelnīja honorāru ar savu darbu.

Aptuveni tajā pašā laikā es no jauna atklāju Ziemassvētkus, par kuriem daudzus gadus biju izlicies, ka tie man nepatīk. Kādā ziemas vakarā, nokaunējies un cenšoties palikt nemanīts, es ielavījos Ziemassvētku dievkalpojumā. Es labi zināju, ka dievkalpojums man patīk, lai gan negribēju to atzīt. Es arī zināju, ka pamazām zaudēju ticību politikai un savām ambīcijām un ka man steidzami vajag kaut ko citu, uz kā balstīt atlikušo dzīvi.

Vairs īsti neatceros, kā tas viss pēc dažiem mēnešiem noveda pie spēcīgas vēlmes, kas pārsteidza mani pašu un arī draugus, bet kuru atbalstīja mana tolaik neticīgā topošā sieva, – laulāties baznīcā.

Taču es noteikti atceros, kā anglikāņu baznīcas laulību dievkalpojuma vārdi Sentbraidas baznīcā Londonā atdzīvināja manī domas, kuras es ilgi biju apspiedis. Es ierados saņemt savu mantojumu kā kristīgs anglis, kā vīrs un kā cilvēks. Tas bija pirmais īstenais pieauguša cilvēka solis, kuru spēru.

Lielu solījumu došana liek prātam koncentrēties. Tā notika arī ar manas meitas un tad manas sievas kristībām. Mana sieva, uzaudzināta kā marksiste ateiste, mēroja citu, diezgan atšķirīgu ceļu uz to pašu vietu.

Manā profesijā izplatījās runas, ka esmu kaut kā iejaukts baznīcas lietās. Tas lika justies neērti. Atceros, kā kāds ievērojams ārzemju korespondents ar žēluma un šausmu pilnu sejas izteiksmi jautāja: “Kā jūs to spējat?”

Es gandrīz ne ar vienu par to nerunāju, un man bija neērti pieminēt šo faktu jebkādos savos rakstu darbos. Varu godīgi atzīties, ka daudzus gadus es vairāk vai mazāk kaunējos apliecināt jebkādu reliģisko ticību, izņemot apstākļos, kad jutos droši.

Aizvien asākajiem uzbrukumiem kristietībai britu sabiedrībā ir šāda dīvaina un apsveicama blakne – tagad es savu kautrību esmu pārvarējis.

Būt kristietim ir viena lieta. Cīnīties par kaut ko ir pavisam kas cits, un to ir daudz vieglāk atzīt. Pēdējā laikā ir kļuvis skaidrs, ka kristīgajai reliģijai draud bīstama sakāve no sekulāro spēku puses un ka šie sekulārie spēki nekad nav bijuši tik pārliecināti kā šodien.

Kādēļ tagad ir vērojams tāds niknums pret reliģiju? Tāpēc, ka reliģija ir vienīgais uzticamais spēks, kas stāv ceļā spēcīgāko varai pār vājajiem. Reliģija ir vienīgais uzticamais spēks, kas veido tiesiskuma idejas pamatu.

Vienīgais uzticamais spēks, kas savažo varas vīra rokas. Varas pielūgsmes laikmetā kristīgā reliģija ir kļuvusi par galveno šķērsli laicīgo utopistu alkām pēc absolūtas varas.

Kamēr es pakāpeniski un vilcinoties tuvojos altāra margām, mana brāļa Kristofera niknums uz Dievu kļuva aizvien indīgāks un pārliecinātāks.

Viņš kļuva arvien drošāks par Dieva neesamību, es savukārt kļuvu arvien drošāks, ka mēs nevaram to zināt tādā veidā, kādā zinām jebko citu, un tāpēc mums ir jāizvēlas, vai ticēt vai ne. Es domāju, ka daudz labāk ir ticēt.

Mēs ar Kristoferu esam divi dažādi cilvēki, kuri, kā daudzi brāļi un māsas, pēc kopīgas bērnības ir dzīvojuši pilnīgi dažādas dzīves.

Taču, tā kā ir acīmredzams, ka liela daļa no manis teiktā izriet no maniem mēģinājumiem diskutēt ar viņu par reliģiju, būtu absurdi izlikties, ka šeit sacītais vismaz zināmā mērā nav domāts, lai atspēkotu vai iedragātu argumentus, kurus viņš izklāstīja savā 2007. gadā izdotajā grāmatā Dievs nav varens.[1]

Es nenicinu ateistus tā, kā Kristofers, pēc paša apgalvotā, nicina ticīgos. Mani nesadusmo viņu nespēja saskatīt to, kas man šķiet acīmredzams. Es saprotu, ka viņi skatās citādi. Domāju, ka viņiem ir savi iemesli viņu ticībai, tāpat kā man ir mani iemesli savējai, kas arī ir šī strīda patiesais pamats.

Esmu pārliecināts, ka tik spēcīgai kaislībai kā viņējā drīzāk varētu dot pretspēku dzejas negaidītā iedarbība, kas jebkurā brīdī var noķert savos tīklos cilvēka sirdi.

Tāpat es uzskatu, ka viņš, kā visi ateisti, pats sev ir galvenais oponents. Kamēr vien viņš spēj pārliecināt pats sevi, neviens cits viņu nepārliecinās. Viņa argumenti līdz zināmai robežai ir iekšēji saskanīgi un sniedz noteiktu pasaules un Visuma izskaidrojumu – lai arī ne labāko izskaidrojumu.

Viņš bieži pieņem, ka morālās patiesības ir pašsaprotamas, piedēvējot Visumam mērķi un bīstami apburājot apkārt sirdsapziņas problēmai, – lai gan, ja viņam ir taisnība, tā noteikti nevar būt sirdsapziņa, jo sirdsapziņas ideja ir atkarīga no tā, ka to ir iestādījis Dievs. Ja Dieva nav, tad visas jūsu morālās bažas tikpat labi varētu būt gremošanas traucējumu rezultāts.

Tomēr Kristofers ir pārsteidzoši nespējīgs saprast, ka šie pieņēmumi rada problēmas viņa argumentam. Šī nespēja saprast izslēdz nozīmīgu diskusijas daļu un līdz ar to padara viņa ateistisko ticību nepārvaramu tik ilgi, kamēr viņš pats izvēlas to pieņemt.

Viena no ateistu problēmām ir neticīgo apgalvojums, ka bez Dieva ir iespējams noteikt, kas ir pareizi un kas nepareizi. Viņi cieš no fundamentālas nespējas atzīt, ka morāles likumu kodeksam, lai tas būtu absolūts un iedarbīgs, ir jābūt tādam, kuru cilvēks nav spējīgs mainīt.

Šajā pārpratumā balstās mana brāļa Kristofera iedomātā problēma: vai ir kāds labs darbs, ko varētu izdarīt tikai ticīgs cilvēks, bet ko nevarētu izdarīt bezdievis? Tāpat kā visi šāda tipa jautājumi, arī šis ietver vienu citu: kas ir labs un kuram pienākas to izlemt?

Atstāts savā vaļā, Cilvēks dažu minūšu laikā var attaisnot biezi apdzīvotu pilsētu pārvēršanu pelnos, neērtu cilvēku deportāciju, noslepkavošanu, aplipināšanu ar slimībām un nomērdēšanu badā, kā arī nedzimušo masveida slepkavību.

Esmu dzirdējis, kā cilvēki, kuri sevi uzskata par labiem, aizstāv visas minētās darbības un par tām pārliecina gan sevi, gan citus. Bieži vien šie paši cilvēki nosoda līdzīgas darbības, ja tās veic citas valstis, turklāt bieži nosoda ar lielu dedzību.

Lai morāles likumu kodekss būtu iedarbīgs, tam jābūt piedēvētam pārcilvēciskam avotam un balstītam tajā. Ir jābūt ārpus cilvēces spēkiem šo kodeksu mainīt, lai pielāgotu savām ērtībām.

Šī kodeksa visspēcīgākā izpausme ir izteikta šajos vārdos: “Nevienam nav lielākas mīlestības par to, ja kāds atdod savu dzīvību par saviem draugiem.”

Milzīgās atšķirības, kas vērojamas starp kristīgajām sabiedrībām un visām pārējām, pat kristietības norieta atblāzmas laikos, ir izcēlušās no šī konkrētā aicinājuma.

Pārsteidzoši, ka, noraidot absolūtas teistiskas morāles nepieciešamību, Kristofers savā grāmatā apgalvo, ka “pavēle “mīli savu tuvāko kā sevi pašu” ir pārāk ekstrēma un pārāk prasīga, lai tai paklausītu”. Cilvēki, viņš raksta, nav tā veidoti, lai rūpētos par citiem tikpat daudz kā par sevi.

Tas ir acīmredzami un pierādāmi nepatiesi, kā to parāda, piemēram, māšu pašaizliedzīgās rūpes par saviem bērniem; un neskaitāmi gadījumi, kad vīri rūpējas par savām slimajām, nespējīgajām un prātu zaudējušām sievām (un otrādi) līdz pat mūža galam; un satriecošie varoņdarbi kaujas laukā.

Mani arī mulsina un kaitina mana brāļa antiteista dīvainā uzstājība, ka komunistisko antiteistisko režīmu nežēlība nemet nelāgu ēnu uz viņa pārliecību un mērķiem. Tā neapšaubāmi tādu met.

Padomju komunisms ir organiski saistīts ar ateismu, materiālistisko racionālismu un virkni citu tēžu, kuras atbalsta jaunie ateisti. Komunisms lietoja to pašu valodu, loloja tās pašas cerības un uzrunāja to pašu cilvēku grupu, kuru uzrunā ateisms šodien.

Kad komunisma noziegumi vēl nebija zināmi vai tika slēpti, tas piesaistīja liberālās inteliģences atbalstu, jo šī inteliģence tolaik – un vēl vairāk šobrīd – bija pret reliģiju.

Cits iecienīts reliģijas noliedzēju arguments ir tāds, ka konflikti, kas tiek risināti reliģijas vārdā, neizbēgami ir konflikti par reliģiju. Ar šo apgalvojumu viņi cer pierādīt, ka reliģija pati par sevi ir konfliktu cēlonis.

Tas ir rupjš faktu pārpratums. Vienīgā vispārīgā mācība, ko var gūt, ir tāda, ka Cilvēks sliecas karot ar Cilvēku, ja viņš domā, ka tā iegūs varu, mantu vai zemi.

Šos argumentus es centos izklāstīt Kristoferam 2008. gada aprīlī debatēs par Dieva esamību un reliģijas labumu, kas notika plašā auditorijā Grandrepidsā, Mičiganas pavalstī.

Parasti man patīk strīdēties klausītāju priekšā, un mēs jau iepriekš bijām piedalījušies publiskās debatēs. Reizēm mēs bijām lauzuši šķēpus televīzijā vai radio. Pirms 11 gadiem Londonā mēs bijām debatējuši par 1960. gadu mantojumu daudz līdzvērtīgākā tikšanās reizē nekā Grandrepidsā.

Neilgi pēc tam sākās ilgs, nepateicīgs strīds par kaut ko, ko es biju pateicis par politiku. Citi mūs abus mudināja šo strīdu izbeigt, un galu galā, lai gan bez īpaša entuziasma, mēs to arī izdarījām.  

Kad es uzbruku viņa grāmatai pret Dievu, daži cilvēki, šķiet, gandrīz cerēja, ka mūsu personīgā strīdēšanās publiskā telpā atkal atsāksies. Protams, viņi būtu iepriecināti un justos izklaidēti, ja mēs Grandrepidsā būtu viens otru apmētājuši ar dubļiem.

Taču, par spīti pāris asumiem, izteiktiem strīda karstumā, nedomāju, ka mēs apmierinājām šo skatītāju gaidas. Es ceru, ka ne.

Kaut kā tajā ceturtdienas vakarā Grandrepidsā mūsu vecās ķildas, cik es varu spriest, tika izbeigtas uz visiem laikiem. Tieši tajā brīdī, kad daudzi varbūt gaidīja – un daži cerēja –, ka mēs viens otru saraustīsim gabalos, mēs to vairs nedarījām.

Mēs abi, man ir aizdomas, izjutām pretīgumu pret šādu izrādi, kas citiem varētu šķist uzjautrinoša tieši tāpēc, ka esam brāļi, – bet kas nebūtu pareiza tieši tāpēc, ka esam brāļi.

Beigās es secināju, ka, lai gan skatītāji to varbūt nepamanīja, mēs noslēdzām vakaru labākās attiecībās, nekā abi būtu varējuši sagaidīt. Tas man bija – un joprojām ir – svarīgāk nekā pašas debates.

Esmu apņēmies vairs nepiedalīties šādās debatēs ar viņu, jo pastāv risks, ka tās varētu pārvērsties par gladiatoru cīņām, kurās nekas netiktu atrisināts un tikai rastos naidīgums.

Man ir 58 gadi. Viņam ir 60 gadi. Nepavisam nav droši, ka mums ir laiks vēl vienam brāļu karam.

Ir vēl arī tāda lieta. Kad mūsu Grandrepidsas saimnieki izvēlējās debašu datumu – 3. aprīli, viņi nevarēja zināt, ka tā bija mūsu vecāku kāzu 63. gadadiena: optimisma pilna, laimīga diena viņiem citādi diezgan drūmas karošanas pēdējās nedēļās.

Ne viss optimisms bija pamatots, un, izmantojot sevis paša kā vecāka svētīgās empātijas spējas, nevaru iedomāties, ka mūsu ilgie brāļu ķīviņi vairoja viņu laimi dzīves nogalē.

Viņi, diemžēl, jau sen ir viņsaulē, bet mēs ar brāli neatkarīgi viens no otra bijām mazliet nobažījušies par to, kā mums vajadzētu šajā dienā izturēties. Abi bijām nonākuši pie secinājuma, ka nevēlamies, lai vakars pārvērstos par kārtējo ceļojošo cirku, kas laika gaitā kļūst aizvien samākslotāks.

Dažas dienas iepriekš, kad mēs ar Kristoferu tikāmies viņa dzīvoklī Vašingtonā, notika kaut kas daudz svarīgāks par debatēm. Pat ja viņš mani nicināja un ienīda par manu kristīgo pārliecību, viņš to neizrādīja.

Mēs bijām vairāk nekā pieklājīgi, izturējāmies viens pret otru kā pret līdzvērtīgu un kā pret brāli ar kopīgu bērnību, pat atcerējāmies kopīgos izbraucienus ar riteni vasaras dienās neiedomājami senos laikos; es pat nenojautu, ka viņš tos vēl atceras.

Man par lielu šoku, Kristofers pagatavoja vakariņas – ģimeniska rīcība un tik negaidīta, ka es joprojām neesmu to aptvēris. Viņš pat bija atmetis smēķēšanu.

Neceru uz vēlīnu pievēršanos ticībai tikai tāpēc, ka viņš ir uzvarējis cīņu pret cigaretēm. Kristofers ir iemūrējis sevi augstu savā ateistu tornī ar spraugām logu vietā bultu šaušanai uz ticīgajiem; viņam būtu diezgan grūti tagad nokāpt no šī torņa.

Tomēr loloju pieticīgāku cerību, ka viņš kādu dienu spēs pieņemt, ka ticība Dievam ne vienmēr ir rakstura vājība un ka reliģija nesaindē pilnīgi visu.

Vēl varu piebilst vienīgi to, ka tie, kas izvēlas argumentēt prozā, pat ja tā ir ļoti laba proza, diez vai būs uzņēmīgi pret argumentiem, kas visiedarbīgāk ir izteikti dzejā.

Mēs ar brāli esam vienisprātis par to, ka neatkarīgs prāts ir ārkārtīgi liela vērtība un ka mums jācenšas izteikt patiesību skaidrā angļu valodā pat tad, ja citi tādēļ mūs nevar ciest. Dīvainā kārtā dažos jautājumos tas mūs satuvina daudz vairāk, nekā vairums cilvēku domā; un daudz vairāk, nekā mēs varbūt vēlētos.

Tas pats paradokss dažkārt mums, izejot no ļoti līdzīgiem argumentiem, liek nonākt pie atšķirīgiem secinājumiem, kas ir vieglāk, nekā varētu šķist. Šajā posmā tas mūs nepadarīs par tuviem draugiem. Mēs esam divi pilnīgi atšķirīgi cilvēki, kas tuvojas divu ļoti atšķirīgu dzīves gājumu beigām.

Nebūsim sentimentāli vai pārsteidzīgi optimistiski. Taču tajā pavasara vakarā pie Grandriveras es biju pārsteigts, atklājot, ka manas dzīves garākais strīds negaidīti šķiet beidzies – tik daudzu gadu un jūdžu tūkstošu attālumā no vietas, kur tas bija iesācies mūsu klusajās ģimenes mājās un mūsu pirmajās gaitās Anglijā, kas tagad šķiet tik neticami svešāda.

Var izrādīties, ka tiešām ir tā, kā ilgi esmu cerējis un kā rakstīja T. S. Eliots: “Visu mūsu meklējumu beigās mēs nonāksim vietā, kurā sākām, un pirmo reizi to iepazīsim.”

[1] Christopher Hitchens, God Is Not Great. How Religion Poisons Everything, USA: Hachette, 2007.

Tulkots ar autora atļauju.