Pirmā nodaļa (“Aprises”, Loomings) no amerikāņu rakstnieka Hermana Melvila romāna Mobijs Diks jeb baltais valis (1851). Teksts latviešu valodā Dagnijas Dreikas tulkojumā iznāca apgādā “Daugava” 2003. gadā.
Sauciet mani par Ismaēlu.[1] Priekš dažiem gadiem – tieši kad, nav svarīgi – pēc atklājuma, ka nauda man makā tikpat kā cauri, bet krastā nav palicis gandrīz vai nekas tāds, kam vēl būtu tā vara mani piesaistīt, es nospriedu, ka nebūs par ļaunu pakuģot, lai iepazītu pasaules ūdeņus. Tas man ir tāds pārbaudīts paņēmiens, kā atbrīvoties no grūtsirdības un atjaunot asinsriti.
Vienmēr, kad ievēroju nīgras rievas iegulstam ap muti, kad manā dvēselē valda drēgnais slapjdraņķa novembris; kad pieķeru sevi neviļus apstājamies pie zārcinieku izkārtnēm un pievienojamies sastaptajam bēru gājienam; bet it sevišķi tad, kad grūtsirdība ņēmusi virsroku pār mani un vienīgi nelokāmie morāles principi liedz man, uz ielas izgājušam, visiem garāmgājējiem raut nost cepures, es saprotu, ka ir pēdējais laiks doties jūrā, turklāt jo ātrāk, jo labāk. Tas man aizstāj lodi un pistoli. Katons filozofiskā mierā metas ar krūti uz zobena; es turpretī mierīgi kāpju uz kuģa klāja. Te nav nekā pārsteidzoša. Ja vien cilvēki apzinātos, ka lielais vairums no viņiem agrāk vai vēlāk – un katrs citādi – sāks izjust pret okeānu kaut ko līdzīgu tam, ko izjūtu es.
Te, jūsu acu priekšā, ir Manhatanas pilsēta uz salas, to visapkārt apjož kuģu piestātnes – gluži kā koraļļu rifi Indijas salas; tirdzniecība to pārpludinājusi, ieslēdzot mutuļojošā lokā. Griezies pa labi vai pa kreisi, visas ielas novedīs pie ūdens. Pašā pilsētas galā ir Beterijskvērs, tur dižo molu apskalo viļņi un pārstaigā svaigi vēji, kas vēl pirms dažām stundām bija no sauszemes ļoti tālu. Paverieties, cik daudz ūdenī lūkotāju te sapulcējušies!
Apstaigājiet pilsētu miegainā svētījamas dienas pēcpusdienā. Aizsoļojiet no Korliershuksas līdz Koentisdokiem, bet no turienes pa Vaitholu uz ziemeļiem. Ko jūs redzat? Visapkārt pilsētai mēmiem sargkareivjiem līdzīgus mirstīgo stāvus tūkstošiem un atkal tūkstošiem grimstam okeāna sapņojumos. Vieni atspieduši elkoņus pret margām, otri piesēdušies uz mola akmeņiem, trešie raugās tālē, pētīdami no Ķīnas pienākušos kuģus; daži pat uzrāpušies pa vantīm, lai redzētu tālāk.
Turklāt tie visi ir sauszemes ļautiņi, darbdienās nedēļām ilgi četrās sienās ieslēgti, kā pieauguši pie letēm, pienagloti pie soliem, nolīkuši pār rakstāmgaldiem. Kas par lietu? Vai tad zaļu pļavu aptrūcies? Ko viņi dara šeit?
Bet raugiet! Ļaužu pūļi dodas šurp, laužot ceļu tuvāk ūdenim, itin kā ienirt gatavodamies. Dīvaini gan! Viņi apmierināsies, tikai vistālāko zemes strēmeli sasnieguši, paklaiņot spīķera aizvējā viņiem ir par maz. Kur nu! Viņiem jātiek tik tuvu pie ūdens, cik vien iespējams, neiekrītot iekšā. Tā viņi tur stāv, jūdzēm un atkal jūdzēm gar krastmalu. Iekšzemes pilsētu iedzīvotāji, kas atsteigušies šurp no prospektiem un bulvāriem, ielām un alejām – no ziemeļiem, austrumiem, dienvidiem un rietumiem. Taču te viņi visi apvienojušies. Sakiet man, – vai tās ir visu kuģu kompasu adatas, kas ar magnētisku spēku velk viņus šurp?
Vai atkal… Teiksim, jūs esat laukos, kādā augstākā apvidū ar ezeriem. Izvēlieties jebkuru taciņu, ejiet pa to – un deviņos gadījumos no desmit tā vedīs lejup ielejā un izzudīs tieši tur, kur avotiņš kļūst par upīti. Te ir kaut kas no burvestības. Atrodiet cilvēku – visizklaidīgāko, visdziļākajos sapņos iegrimušo – pieceliet stāvus un pastumiet, lai kājas nes viņu uz priekšu, un viņš nekļūdīgi aizvedīs jūs pie ūdens, ja vien ūdens tajā apvidū vispār atrodams. Varbūt jums kādreiz gadīsies mocīties slāpēs plašajā Amerikas tuksnesī, tad izmēģiniet šo eksperimentu, ja vien jūsu karavānā atradīsies kāds metafiziski noskaņots profesors. Jānudien, visi zina, ka meditēšana un ūdens lieliski sadzīvos vienmēr.
Vai, piemēram, mākslinieks. Viņam radusies vēlēšanās jums uzgleznot vissapņaināko, ēnaināko, mierpilnāko, visaizgrābjošāko romantisko ainavu visā Sako ielejā. Ko viņš gleznos vispirms? Ieskicēs kokus ar tādiem dobumiem, kur varētu iemitināt vientuļnieku, svēto ar krucifiksu; te miegaina pļava ar snaudošu ganāmpulku; te dūmi slinki ceļas augšup tur no tā namiņa. Gleznas dziļumā aizritinās līkumota taciņa caur mežaini līdz pat kalnu grēdām ar spožā zilumā mērktām smailēm. Kaut arī šī glezna rosinās gremdēties sapņos, kaut arī priede ļaus savām nopūtām kā skujām lidināties lejup ganam pār galvu, – viss būs velti, kamēr gana acīs neatspoguļosies maģiskais ūdens atspīdums no strautiņa viņam pie kājām. Apmeklējiet prērijas jūnijā, kad jūdžu jūdzēm var līdz ceļiem brist pa tīģerlilijām, – kā jums pietrūks? Ūdens – tur nav ne pilītes ūdens! Ja Niagara būtu smilšu kritums, – vai jūs brauktu tūkstošiem jūdžu tālu to apskatīt? Kādēļ nabaga dzejnieks no Tenesī, necerēti saņēmis divas riekšavas sudraba, nekādi nevarēja izšķirties, vai pirkt mēteli, kas tik tiešām bija viņam ļoti vajadzīgs, vai ziedot šo naudu pārgājienam uz Rokvejbīču? Kādēļ ikviens spēcīgs un veselīgs zēns ar spēkpilnu un veselīgu puikas dvēseli agri vai vēlu top traks aiz jūrā braukšanas ilgām? Kādēļ jūs pašu, pirmo reizi ar pasažieru kuģi jūrā izbraucot, pārņem mistiski drebuļi, kad jums paziņo, ka esat atklātā jūrā? Kādēļ senie persieši jūru turēja svētu? Kādēļ grieķi tai piešķīra īpašu dievību – paša Jupitera brāli? Bez šaubām, tas viss nav bez nozīmes. Un vēl dziļāka jēga ir stāstam par Narcisu, kas, nespēdams notvert mokošo, izplūdušo attēlu, metās ūdenī un noslīka. Šo pašu attēlu taču arī mēs redzam visās upēs un okeānos. Tas ir dzīves nenotveramā rēga tēls; tā arī ir atslēga šai mīklai.
Šimbrīžam, kad teicu, ka mēdzu doties jūrā ik reizi, kad man aizmiglojas acis un plaušas liek sevi manīt, es ar to nedomāju došanos ceļojumā ar pasažieru kuģi. Lai kļūtu par pasažieri, jums nepieciešams zutenis, bet zutenis ir tikai nožēlojama skranda, ja tajā nekā nav iekšā. Bez tam pasažieri mēdz sirgt ar jūrasslimību, top kašķīgi, naktīs neguļ un vispār gūst maz prieka – nē, es negribu būt pasažieris; kaut gan esmu jūrnieks, nekad neesmu bijis ne komodors,[2] ne kapteinis, ne koks. Atstāju šiem amatiem piederīgo slavu un godu tiem, kam tādi tīk. Man turpretī riebj jebkādi ievērojami, godājami darbi, darīšanas un izdarības. Pilnīgi pietiek ar to, ka tieku galā pats ar sevi, nerūpējoties vēl arī par burukuģiem, barkām, brigām, šoneriem un citām tamlīdzīgām tupelēm. Kas attiecas uz koka pienākumiem – kaut arī es šo amatu atzīstu visnotaļ par godājamu, jo koks uz kuģa nav mazākā vērtē par virsnieku, – tomēr cepināt uz iesma putnus man ne visai tīk, turpretī tad, kad tie, kā pienākas, apbrūnināti, prasmīgi iespeķoti, pienācīgi sālīti un piparoti – neatrastos neviens, kas cepeti apcerētu ar lielāku cienību, lai neteiktu – pielūgsmi kā es.
Jums jāpateicas seno ēģiptiešu pagāniskajām elku pielūgšanām – ceptiem ibisiem un sautētiem nīlzirgiem, par to, ka vēl tagad varat aplūkot šo radību mūmijas milzīgajās ceptuvēs – piramīdās.
Nē, kad es braucu jūrā, tad braucu par vienkāršu matrozi, kas gatavs rausties mastā, nokāpt priekšvadnī vai rāpties pa vantīm. Tiesa, mani mēdz izdzenāt šurpu turpu, liek lēkāt no rājas uz rāju kā sienāzim pa maija pļavu. No sākta gala, protams, tas ir gana nepatīkami. Tas aizskar goda jūtas, it sevišķi tad, ja esat cēlies no senas, godātas dzimtas – no van Ranseleriem, Randolfiem vai Hardikanutiem. Vēl jo vairāk tad, ja pavisam nesen, pirms brīža, kad vajadzēja bāzt roku darvas mucā, esat bijis laukos par skolmeistaru un iedzinis bijību pat augumā diženiem zeņķiem. Pārvērtība no skolmeistara par matrozi ir visai strauja, varu galvot: atliek vienīgi ķerties pie spēcīga zāļu novārījuma no Senekas un stoiķiem, lai pārciestu to ar smaidu. Bet arī šis līdzeklis ar laiku zaudē spēku.
Kas par to, ja viens vecs kraķis – kapteinis liek man ņemt slotu un berzt klāju? Vai tiešām šis pazemojums ir tik smags, lai to svērtu Jaunās Derības svaros? Vai jums šķiet, ka erceņģelis Gabriels domās par mani sliktāk, ja es tagadiņ ātri un paklausīgi pildīšu vecā kraķa pavēles? Kurš no mums nav vergs? Pasakiet, ja zināt. Šā vai tā, lai kā arī mani pazemotu vecie kapteiņi – pat nostrostējot un pa reizei iedunkājot, es varu mierināt sevi ar domu, ka viss ir kārtībā, ka ikviens šādā vai tādā ceļā saņem apmēram to pašu – fiziskā vai metafiziskā nozīmē; tātad visvarenais belziens iet pa riņķi, katrs sajutīs visdrīzāk otra elkoni, nevis plecu, un ar to mums jābūt mierā.
Es vienmēr braucu jūrā par matrozi tāpēc, ka man par manām pūlēm samaksā, turpretim pasažieriem, cik man zināms, nekad neviens nav maksājis ne graša. Gluži otrādi, pasažieriem pašiem jāmaksā. Tev maksā vai tu maksā – tā ir liela atšķirība. Maksāšana, kā rādās, ir visnepatīkamākais sods, kāds mūs piemeklējis par abu paradīzes ābolzagļu grēkiem. Toties – kas var atsvērt to, ka tev maksā? Izcilā rosība, ar kādu cilvēks saņem naudu, nudien ir apbrīnas vērta, it īpaši, ja patur prātā mūsu nešaubīgo pārliecību, ka nauda ir visu ļaunumu sakne un ka naudīgajiem nav ko cerēt uz tikšanu debesīs. Ak vai, cik dzīvespriecīgi mēs ļaujamies mūžīgai pazudināšanai!
Visbeidzot, es vienmēr braucu jūrā par matrozi, jo darbs svaigā gaisā, uz klāja kuģa priekšgalā, nāk par labu manai veselībai. Šajā pasaulē vēji visbiežāk pūš no kuģa priekšgala, nevis otrādi (ja vien esat vienisprātis ar Pitagoru), un tādējādi komodors uz kapteiņa tiltiņa ieelpo svaigu gaisu tikai pēc matrožiem kuģa priekšgalā. Viņš domājas elpojam pirmais, bet nekā nebija. Tādā kārtā tauta apsteidz savus vadoņus arīdzan citās jomās, kamēr viņi to pat neapzinās. Bet kādēļ es, agrāk ne vienreiz vien šķērsojis jūru uz tirdzniecības kuģiem, pēkšņi sadomāju doties uz vaļu mednieku kuģi, to jums labāk par jebkuru citu varētu izskaidrot neredzamais Fātuma[3] kārtības sargs, kas mani nepārtraukti uzrauga, nedzirdami izseko un nemanāmi ietekmē. Varat nešaubīties, ka mana došanās vaļu medībās ir kāda daļa no lielās Providences programmas, kas sastādīta jau sen. Tā noderēja par nelielu intermēdiju un solonumuru citu – plašāku priekšnesumu vidū. Es iedomājos, ka uz afišas tas varētu izskatīties apmēram šādi:
Partiju cīņa Savienoto Valstu Prezidenta vēlēšanās
Kāda Ismaēla došanās vaļu medībās
Asiņaini cīniņi Afganistānā
Es gan nevaru pasacīt, kālab šis režisors Fātums savā izrādē iedalījis man nožēlojamu lomu vaļu medībās, turpretī citi spēlē galvenos varoņus augsta stila traģēdijās, vai arī saņēmuši vieglas, nelielas lomiņas smalkās komēdijās, vai ākstās farsos. Taču es nevaru pateikt, kāpēc iznācis tā un ne citādi; tagad, atsaucot atmiņā visus apstākļus, es domāju apjaušam kaut ko no apslēptajām atsperītēm un motīviem, kuri, zem dažādām maskām un neredzami, mani ir pamudinājuši nospēlēt šo lomu, turklāt vēl liekot man noticēt, ka esmu rīkojies labprātīgi un saprāta apsvērumu mudināts.
Galvenā loma šo motīvu vidū bija visu pārmācošā ideja par pašu milzīgo vali. Tik mīklains un noslēpumains briesmonis bija modinājis manu ziņkāri. Un kur tad vēl bangainās tālās jūras, kuru ūdeņos, šūpodamās līdzīgi salām, peld neradījuma miesas un prātam neaprakstāmās nāves briesmas vaļa veidolā; kopā ar neskaitāmajiem Patagonijas jaukumiem, brīnišķīgām krastu ainavām un daudzbalsīgām skaņām tas viss tikai stiprināja manu apņemšanos. Kādam citam, ļoti iespējams, tādas lietas necik pievilcīgas neliktos, bet es turpretī gan esmu ilgojies pēc neiepazītā. Man tīk kuģot pa aizliegtiem ūdeņiem un izkāpt mežonīgos krastos. Neaizmirstot labo, es jūtīgi uztveru ļauno un spēju ar to mierīgi sadzīvot – ja vien tas tiek man ļauts, – jo pienākas taču dzīvot saticībā ar visiem tiem, ar kuriem lemts dalīt pajumti.
Šo iemeslu dēļ es biju gatavs doties medīt vaļus; man acu priekšā atvērās lielās slūžas uz brīnumu pasauli, un iedomu tēlu drūzmā, kas vilināja mani tuvāk mērķim, rindā pa divi manas dvēseles dziļumos iznira bezgalgara vaļu procesija, un to vidū – viens balts milzu rēgs, izslējies gaisā līdzīgi sniegotai kalnu virsotnei.
[1] Dievs dzird (senebr. val.). (Tulk. piez.) Saistībā ar pirmo teikumu jāatzīmē, ka “Ismaēls” ir Ābrahama pirmais dēls no kalpones Hāgares, kad Sāraja (vēlāk Sāra) vēl bija neauglīga; Ismaēla stāsts lasāms 1. Mozus grāmatas 16., 17., 21. un 25. nodaļās. (Red. piez.)
[2] Komodors (commodore) – kuģa vienības komandieris, kam nav admirāļa pakāpes. (Tulk. piez.)
[3] Fātums (lat. val. fatum) – neatvairāms liktenis. (Tulk. piez.)