2025. gada martā dzimstības jautājumiem veltītā konferencē “Natal”, kas notika Ostinā, Teksasā, divi demogrāfi – Daniels Hess un Pols Morlends prezentēja vairāk nekā 100 lappuses biezu kopsavilkumu par tiem dzimstības veicināšanas pasākumiem, kas sevi vismaz kaut kādā mērā ir pierādījuši dažādās valstīs veiktos pētījumos. Īsumā – tas ir kopsavilkums par to, kas jādara. Daniels Hess (Daniel Hess) plašākai publikai pazīstams ar tīmekļa vietni MoreBirths.com un savu vietnes X kontu @MoreBirths. Pols Morlends (Paul Morland) ir viens no vadošajiem britu demogrāfiem un grāmatu Cilvēces paisums (The Human Tide: How Population Shaped the Modern World, 2019), Rītdienas cilvēki (Tomorrow’s People: The Future of Humanity in Ten Numbers, 2022) un Kad vairs nebūs neviena (No One Left: Why The World Needs More Children, 2024) autors. Piedāvājam izvilkumus no ievada un galveno tēžu (kopā 12) un argumentu kopsavilkumu no šīs publikācijas, kuru pilnā apjomā, ar visām atsaucēm, tabulām un grafikiem var lasīt šeit: Addressing the Global Fertility Crisis: Major Drivers of Birthrates and a “Fertility Stack”: https://www.astrid-online.it/static/upload/addr/addressing_the_global_fertility_crisis_austin_final.pdf
Izklāsta pirmo daļu par pašu būtiskāko faktoru (ticību bērniem un visas sabiedrības pozitīvu attieksmi pret bērnradīšanu) un otro daļu (par laulības institūtu un reliģiozitāti) lasiet šeit: https://telos.lv/ka-uzlabot-dzimstibu-1/ un https://telos.lv/ka-uzlabot-dzimstibu-2/
4. Dzīvojamā platība: piemērota ģimenēm un pieejama
Kad ģimeņu veidošanās un dzimstības palielināšanas jautājuma sakarā debates pievēršas piemērotai dzīvojamai platībai, vairums runātāju vispirms runā par cenu. Taču tas ir nepareizs sarunas sākumpunkts un nepareizs uzsvars. Pati zemākā dzimstība pasaulē ir reģionos, kuros mājokļi ir viegli pieejami un lēti.
2024. gadā amerikāņu ekonomists Braiens Kaplans izdeva grāmatu ar nosaukumu Mums jābūvē vairāk! Mājokļu regulējuma zinātne un ētika (Build, Baby, Build: The Science and Ethics of Housing Regulation). Šajā grāmatā profesons Kaplans aizstāvēja savrupmāju zonējuma atcelšanu, lai pieļautu neierobežotu pilsētas apbūves blīvumu. Kaplans apgalvoja, ka pilsētās dzimstības rādītāji ir tik zemi tāpēc, ka dzīvokļi tur ir dārgi. Tāpēc, ja atļautu celt aizvien augstākus dzīvojamos debesskrāpjus, dzīvokļu cenas samazinātos un visas mājokļu problēmas atrisinātos. Diemžēl viņam nav taisnība, un viņa teorijai nav nekāda sakara ar realitāti. Bērni nedzimst dzīvokļos. Bērni dzimst savrupmājās ar dārzu.
Vislabāk to var redzēt, aplūkojot summārā dzimstības koeficienta rādījumus tajās lielpilsētās, kuras dēvē par “pašām magnētiskākajām pasaules pilsētām”. Dzimstība gandrīz visās lielajās metropolēs ir ārkārtīgi zema – zemāka par 1,2 bērniem uz sievieti. Taču šo slikto rādītāju cēlonis nav dzīvokļu cenas, un šo cenu samazināšanās stāvokli neuzlabo. Seulā, kur summārais dzimstības koeficients 2024. gadā bija 0,56 bērni uz sievieti, Pekinā, kur tas bija 0,70, un Šanhajā, kur tas ir 0,61, īres maksa par kvadrātmetru ir ļoti zema. Pekina, Šanhaja un Seula ir sekojušas Braiena Kaplana grāmatas Mums jābūvē vairāk! ieteikumiem. Šajās pilsētās ir sabūvēts vairāk daudzstāvu namu nekā jebkur citur pasaulē, un dzīvokļi tagad ir lēti. Seulā un Šanhajā dzīvokļu cenas ir aptuveni 5 reizes zemākas nekā Londonā. “Financial Times” šos skaitļus nesen publicēja, lai paslavētu Austrumāziju un nopeltu Lielbritāniju. Viņu vēstījums bija, ka britiem vajag būvēt tikpat daudz kā āziešiem, lai dzīvojamā platība iedzīvotājiem būtu vieglāk pieejama.
Virkne spožu ekonomistu rekomendē augsta blīvuma apbūvi dzīvojamās platības problēmas risināšanai. Bet viņi kļūdās. Kāds paziņa, kurš pazīst Braienu Kaplanu un citus ietekmīgos ekonomistus Džordža Masona Universitātes ekonomikas fakultātē, ziņo, ka visi šie profesori paši dzīvo un audzina bērnus atsevišķā ģimenes mājā ārpus centra, nevis daudzstāvu mājas dzīvoklī.
Austrumāzijas piemērs rāda, ka zemās dzimstības problēma ir visizteiktākā tieši tajās vietās, kur notiek visintensīvākā daudzstāvu apbūve. Dienvidkorejas galvaspilsētā Seulā summārais dzimstības koeficients ir 0,56, kas nozīmē, ka simts cilvēkiem tur kopā būs vidēji 7 mazbērni. Turpretī Atlantas priekšpilsētā, kas sastāv no savrupmājām ar dārziem, summārais dzimstības koefecients ir 1,9 bērni uz sievieti, kas nozīmē, ka simts cilvēkiem tur kopā būs vidēji 85 mazbērni. Dalasas priekšpilsētā, kas sastāv no savrupmājām, dzimstības koeficients ir gandrīz 2,0 – simts cilvēkiem tur kopā būs aptuveni 90 mazbērni. Bet Šanhajā dzimstības koeficients ir 0,61 – simts cilvēkiem tur kopā būs tikai 8 mazbērni.
Varētu iebilst jautājot, vai gadījumā lielpilsētu centru sliktā dzimstība nav tieši Āzijas problēma. Kā ir ar Ameriku? Manhetenā, piemēram, ir daudz imigrantu, tāpēc varētu sagaidīt, ka dzimstības rādītāji tur ir labāki. Bet Manhetenas summārais dzimstības koeficients ir tikai 0,97, kas nozīmē, ka simts manheteniešiem kopā būs tikai 21 mazbērns. Liels iedzīvotāju blīvums vienā vietā pats par sevi var samazināt dzimstību, bet pats svarīgākais ir tas, ka šāds blīvums parasti liecina par bērnradīšanai nedraudzīgu mājokļu izplatību.
Kad pilsētas izplešas lielos piepilsētu rajonos, to parasti uzskata par negatīvu parādību, taču ģimenēm piemērotas dzīvojamās platības nodrošināšana tieši tā arī izskatās. Bez šādiem piepilsētas rajoniem zemas dzimstības problēmu atrisināt neizdosies.
Mēdz iebilst, ka dažu jaunattīstības valstu pilsētās ir relatīvi augsts dzimstības līmenis, piemēram, Kairā. Taču Ēģiptē sieviešu lasītprasme ir tikai 63%, kas ir viens no zemākajiem rādītājiem pasaulē. Un pat daudzās relatīvi nabadzīgās valstīs var vērot, ka dzimstības līmenis pilsētās ir daudz zemāks nekā apkārtējā teritorijā vai valstī kopumā. Piemēram, 2015. gadā Etiopijas galvaspilsētā Adisabebā summārais dzimstības koeficients bija 1,7, savukārt citur Etiopijā tas ir vairāk nekā 4,5. Indijas pilsētā Kolkatā dzimstības koeficients ir tikai nedaudz augstāks par vienu bērnu uz sievieti, bet citur Indijā tas ir divas reizes lielāks.
Starp demogrāfiem nav vienprātības, kāpēc augsts iedzīvotāju blīvums samazina dzimstību. Daži uzskata, ka blīvums pats par sevi ir slikts: viņuprāt, cilvēki lielpilsētās nonāk vidē, kas evolucionāru cēloņu dēļ izraisa trauksmi un attiecīgi neapzinātā līmenī apspiež reproduktīvo funkciju. Vienlaikus ir tiesa, ka blīvi apdzīvotā vidē ir daudz grūtāk atrast tādu dzīvesvietu, kas būtu piemērota ģimenes pieaugumam.
Laikā starp 1925. un 1929. gadu dzimstība bija zemāka par populācijas atjaunošanās līmeni vismaz četrās valstīs: Čehijā, Francijā, Vācijā un Zviedrijā. Neviena no šīm valstīm līdz Otrā pasaules kara sākumam neatgriezās pie dzimstības koeficienta atjaunošanās līmenī. Vēlākais 1936. gadā, bet lielākoties jau agrāk, nepietiekams dzimstības līmenis bija arī šādās valstīs un reģionos: Austrijā, Beļģijā, Dānijā, Igaunijā, Anglijā, Skotijā, Somijā, Latvijā, Luksemburgā, Norvēģijā, Šveicē, Kanādā, ASV un Austrālijā. Zīmīgi, ka minētie gadi šajās valstīs sakrita ar lielāko urbanizācijas intensitāti. Taču tad notika būtisks pavērsiens. Parādoties privātajiem automobiļiem un revolucionārām hipotekāro kredītu programmām, jauni cilvēki jau agros, auglībai atbilstošos gados spēja iegādāties privātmājas piepilsētās. Dzimstība pēkšņi strauji palielinājās, sakrītot ar būtisku savrupmāju iegādes vilni. Tās bija nelielas mājas ar pagalmiem vai dārziem, kuros piedzima vairums pilsētās dzīvojošo bērnu.
Īsumā, jaunu dzīvojamo platību būvniecība var būt ļoti laba un vajadzīga iniciatīva, taču tām jābūt pareizajām būvēm. Ja mūsdienās ceļosiet pa Japānu, redzēsiet daudzas brīnišķīgas, ģimenēm piemērotas savrupmājas plašos lauku apgabalos, kas stāv tukšas un nav pārdodamas. Tikmēr jauni cilvēki nemitīgā straumē plūst uz vilinošajiem, nesen uzceltajiem augstceltņu rajoniem, kurus būvē visur Tokijā un par kuriem statistikas dati liecina, ka tajos nepiedzims gandrīz neviens bērns.
Visā Austrumāzijā darbojas kaut kas līdzīgs depopulācijas konveijera lentai: jaunus cilvēkus piesaista lētāka dzīve lielpilsētā, bet, visticamāk, viņiem galu galā būs daudz mazāk pēcnācēju nekā tad, ja viņi paliktu dzīvot ārpus centra. Ja pastaigāsieties pa Tokiju, redzēsiet visus stilīgos jauniešus, kas čum un mudž pilsētā – līdzīgā spēļlaukumam pieaugušajiem bez bērniem. Tokijā ir 137 000 restorānu, tāpēc bezbērnu pāri katru dienu visa mūža garumā var ēst citā restorānā un nekļūt nabagāki. Ja kādu dienu nāksies kaut ko uzrakstīt uz Japānas kapakmeņa, tur iederēsies uzraksts: “Nāves cēlonis: nebeidzama lielpilsētas kulinārā svētlaime”.
Diemžēl savrupmājas bieži nenonāk to cilvēku rīcībā, kuriem tās visvairāk būtu vajadzīgas, – vai arī nonāk viņu rīcībā pārāk vēlu. Cilvēki, kuriem būtu nepieciešama lielāka dzīvojamā platība, parasti nav tie, kuriem tā pieder. Mileniāļu paaudzei pieder tikai 14% ģimenes māju, bet viņu vecākiem (kuru bērni jau ir pieauguši un “ligzda” ir tukša) – 28%. Mileniāļu un zūmeru paaudze bieži dzīvo mazos dzīvokļos, kas ir pilnīgi nepiemēroti ģimenes dibināšanai, bet tie, kuri bērnus jau izaudzinājuši, beidzot ir tikuši pie lielām savrupmājām.
Kā to risināt? Būtu nepieciešams pārvietot nekustamos īpašumus starp paaudzēm. Ja būmeri un X paaudze vēlas mazbērnus, viņi varētu palīdzēt saviem pieaugušajiem bērniem nopirkt māju – vai pat viņiem uzdāvināt savējo, kas viņiem vairs nav nepieciešama. Ir piedāvāti arī citi risinājumi: stimulēt savrupmāju nodošanu jaunajām ģimenēm ar būtiskām nekustamā īpašuma nodokļa atlaidēm, ja ģimenē ir nepilngadīgi bērni. Runājot par pilsētām, vienistabas vai divistabu dzīvokļus var apvienot, lai izveidotu četru vai piecu istabu dzīvokļus, kas būtu piemērotāki ģimenēm. Jāņem vērā, ka nākotnē daudzās pilsētās nenovēršami būs dzīvokļu pārpalikums, jo valstīs samazināsies iedzīvotāju skaits.
5. Līdzsvars starp darba un ģimenes dzīvi un vīriešu ienākumu nozīme
Galvenais iemesls, kāpēc dzimstība samazinās, kad valsts kļūst pārtikušāka, varētu būt prioritāšu maiņa. Populārā amerikāņu žurnāla “The Atlantic” komentētājs Dereks Tomsons radīja jaunu terminu “vorkisms”, lai aprakstītu situāciju, kad cilvēki savu darbu uzskata par pašu svarīgāko dzīvē. Darbs viņiem vairs nav tikai līdzeklis, lai uzturētu ģimeni, – tas ir mērķis pats par sevi. Darbs ir vieta, kur lielākā daļa cilvēku iegūst augstu sociālo statusu un atrod dzīves jēgu. Kādā nesen veiktā aptauja, kur respondentiem jautāja: “Kas ir vērtīgākais dzīvē?”, vairums atbildēja “darbs vai karjera, kas patīk”. Atbilde “ģimene un bērni” bija daudz mazāk populāra. Līdzīgu jautājumu uzdeva arī vecākiem, jautājot par viņu vēlmēm attiecībā uz bērnu nākotni; arī bērnu dzīvē viņiem “labs darbs un karjera” bija svarīgāks par mazbērniem… Ļoti lielam skaitam mūsdienu cilvēku darbs ir aizstājis ģimeni kā dzīves piepildījumu.
Kā risināt šo populācijas nākotnei bīstamo prioritāšu maiņu? Nav cita varianta, kā atgriezties pie pirmā dzimstību veicinošā faktora, kuru jau apskatījām, – pie dzimstības veicināšanas ētosa un mērķtiecīgas propagandas. Ir vitāli nepieciešama kultūra, kas bērnus vērtē tik augstu, ka kļūšana par vecākiem ir mērķis, uz kuru tiekties. Ja karjerai sabiedrībā ir augsts statuss, bet bērnu radīšanai un audzināšanai – nav, kuru no šīm iespējām cilvēki drīzāk izvēlēsies?
ASV dzimstība ir vidēji augstāka mājsaimniecībās ar zemiem ienākumiem, un tā ir vidēji augstāka arī mājsaimniecībās ar ļoti lieliem ienākumiem. Kāpēc tā? Vislabāk to, šķiet, izskaidro apstāklis, ka, ja abi laulātie strādā pilnu laiku ārpus mājām (kā tas tipiski ir ģimenēs ar vidējiem ienākumiem), viņiem ir daudz grūtāk laist pasaulē bērnus. Ja mājsaimniecībai ir ļoti zemi ienākumi, cilvēki parasti nestrādā un lielākoties dzīvo no pabalstiem. Ja cilvēkiem ir ļoti augsti ienākumi, viens pelnītājs var uzturēt ģimeni vai arī viens vai abi dzīvesbiedri ir uzņēmumu vadītāji vai nestrādā pilnu slodzi.
Viens no veidiem, kā risināt konfliktu starp darbu un ģimeni, nesagaidot, ka viens dzīvesbiedrs pametīs darbu, ir veicināt tādu darbavietu rašanos, kurās ir iespējams strādāt no mājām. Demogrāfs Laimans Stouns pētījumā, kas analizēja datus par 8.6 miljoniem strādājošu sieviešu, konstatēja, ka tām sievietēm, kuras var strādāt no mājām, dzimstības koeficients ir par 50% augstāks nekā tām, kuras strādā pilnu slodzi ārpus mājām.
Zviedru demogrāfs Mārtins Kolks, izmantojot ļoti plašu datu kopu, parādīja, ka sievietēm ienākumi negatīvi korelē ar auglību, turpretī vīriešiem – pozitīvi. Proti, sievietēm ar lieliem ienākumiem ir vidēji mazāk bērnu, bet vīriešiem ar lieliem ienākumiem – vidēji vairāk. Tā tas ir tāpēc, ka vīrieši ar augstiem ienākumiem ir vēlamāki dzīvesbiedri. Viņi biežāk apprecas un spēj sniegt ekonomisko stabilitāti, kas nepieciešama sievietēm, lai radītu pēcnācējus. Turpretī sievietēm šī attiecība ir pretēja: konflikts starp karjeru un labi apmaksātu darbu no vienas puses un laulību un bērnradīšanu no otras ir tik izteikts, ka karjera tajā gūst virsroku. Ja sabiedrībai ir svarīgi palielināt dzimstības rādītājus, tai ir nepieciešams palielināt labi pelnošu vīriešu īpatsvaru. Bieši vien tieši šī ir galvenā problēma, kāpēc tik maz jaunu cilvēku precas. Jaunas sievietes nemitīgi sūdzas, ka viņām “nav, no kā izvēlēties”; un izrādās, ka tieši vīriešu ekonomiskā nestabilitāte šajā nespējā spēlē vislielāko lomu.
Mūsdienu attīstītajās ekonomikās patiesi svarīgi ir tieši jaunu cilvēku – īpaši jaunu vīriešu – ienākumi, jo šie ienākumi tieši korelē ar agrām laulībām un bērnradīšanu auglīgajos gados. Ja jauni vīrieši ir trūcīgi, pāri neveidojas vai arī izveidojas pārāk vēlu, un tam ir tiešs negatīvs iespaids uz dzimstības rādītājiem.
Jaunieši skaļi sūdzas, ka “nevar atļauties bērnus”, bet visi pārējie viņiem atbild, ka cilvēce nekad nav dzīvojusi lielākā pārticībā. Kuram ir taisnība? Īstenībā abi apgalvojumi ir patiesi, jo pastāv būtisks līdzsvara trūkums. Kā jau iepriekš redzējām, tie, kuri ir piemērotā vecumā, lai radītu bērnus, lielākoties nav tie paši, kuri ir materiāli nodrošināti. Šo līdzsvaru var mēģināt labot ar valsts politikas palīdzību, mērķtiecīgi atbalstot jauniešus, kuriem ir ģimenes un pēcnācēji, – nevis gados vecākus cilvēkus vai tos, kuriem bērnu nav.
Lūk, daži iespējami šādas politikas soļi:
• Nodokļu sistēma, kas īpaši izdevīga un pretimnākoša jauniem vecākiem. Francija jau daudzas desmitgades ar labiem panākumiem ir izmantojusi šādu pieeju.
• Lielāki nekustamā īpašuma nodokļi un mazāki ienākumu nodokļi. Ienākumu nodokļi negatīvi skar jaunus cilvēkus, bet vecāki cilvēki, kuri parasti ir turīgāki un pensionējušies, tos neizjūt kā nastu. Savukārt nekustamā īpašuma nodokļi mazāk apgrūtina jaunus cilvēkus, jo viņiem ir mazāk īpašuma.
• Agrīnas mantojuma nodošanas veicināšana. Parasti cilvēki saņem mantojumu, kad viņi ir vecumā starp 40 līdz 65 gadiem, proti, kad nomirst viņu vecāki. Tas ir pārāk vēlu, lai atvieglotu bērnradīšanu.
• Agrīnas profesionālās kvalifikācijas iegūšanas veicināšana. Ilga izglītošanās kaitē dzimstības rādītājiem, jo novilcina lielāku ienākumu gūšanu un bērnu laišanu pasaulē līdz pat auglības beigu posmam. Ja varētu atrast veidus, kā apliecināt savu vērtību darba devējiem, nesēžot skolas solā līdz 30 gadu vecumam, tas ievērojami sekmētu agrīnākās laulības un ģimenes veidošanu. Tas savulaik labi izdevās būmeriem, tāpēc viņiem arī bija tik daudz bērnu.
6. Vīriešiem vairāk jāiesaistās, sievietēm – jāuzstāda reālistiskāki mērķi
No visiem risinājumiem, kas piedāvāti, lai risinātu dzimstības krīzi, vīriešus visvairāk uzrunā atgriešanās pie kādas modernizētas 1950. gadu versijas – dzīves modeļa, kas gandrīz visur pasaulē esot valdījis pagātnē. Taču vairums sieviešu nevēlas atgriezties laikmetā, kurā viņas nevar attīstīties un sasniegt savus mērķus tādā mērā, kādā pašas vēlas, vai arī pasaulē, kurā noteicēji ir šovinistiski vīrieši.
Daudzu demogrāfu skatījumā mūsdienās ir izveidojies tāds kā zemas auglības “slazds”. Nobela prēmijas laureāte ekonomiste Klaudija Goldina skaidro, ka daudzās valstīs paaudžu nomaiņa nepieciešamajā skaitliskajā apjomā nenotiek tāpēc, ka sievietes gan strādā pilnu darba laiku, gan arī joprojām ir galvenās bērnu aprūpētājas.
ASV vīrieši ir labāk informēti par dzimstības krīzi nekā sievietes. Dati rāda, ka divreiz vairāk vīriešu nekā sieviešu apzinās, ka valstī dzimst pārāk maz bērnu. Turpretī divas trešdaļas aptaujāto sieviešu domā, ka dzimstība ir pārāk augsta un bērnu ir pārāk daudz, tā parādot, cik dziļu negatīvu ietekmi ir atstājis laikmets, kad cilvēki rietumos baidījās no planētas pārapdzīvotības.
Vienlaikus tieši sievietes uz saviem pleciem iznes smagāko ikdienas pienākumu nastu. Lai gan sievietes mūsdienu attīstītajās valstīs pelna gandrīz tikpat daudz, cik vīrieši, viņas veic lielāko daļu mājsaimniecības darbu un ir primārās bērnu aprūpētājas. Pat dzimumu līdztiesības citadelē Zviedrijā sievietes veic 2/3 mājsaimniecības darbu un bērnu aprūpes pienākumu. Tādās valstīs kā Dienvidkorejā sievietes dara gandrīz visu.
Pilna darba slodze apvienojumā ar pilna laika atbildību par bērniem ir tiešām smags slogs. No šādas perspektīvas raugoties, šķiet, ka daudzi vīrieši gan vēlas bērnus, gan daudz labāk apzinās zemas dzimstības negatīvās sekas nākotnē, bet nedara pietiekami daudz, lai situāciju uzlabotu. Tāpēc viens no virzieniem, kā panākt labākus dzimstības rādītājus, ir mērķtiecīgi iesaistīt vīriešus.
Tiesa, tas ir izdarāms tikai tajos gadījumos, kad pāri jau ir izveidojušies un ir runa par pienākumu sadali, audzinot pēcnācējus. Bet ir vēl cita problēma – problēma ar pāru veidošanos. Lai gan var atrast daudz piemēru, kad vīriešiem ir gan izcila izglītība un veiksmīga karjera, gan arī sievietei līdzvērtīgs ieguldījums mājsaimniecībā un ģimenes dzīvē, vidusmēra vīrietis šodien stipri atpaliek no vidusmēra sievietes.
Gandrīz visās valstīs sievietes ir izkonkurējušas vīriešus izglītības rādītājos, un tas nozīmē, ka daudzas augsti izglītotas sievietes nespēj atrast sev līdzvērtīgi izglītotu partneri. Arī ienākumu ziņā sievietes, atšķirībā no vīriešiem, pēdējās paaudzēs ir ārkārtīgi progresējušas. Šodien jauni vīrieši pelna tikai nedaudz vairāk nekā jaunas sievietes, un, tā kā sievietes uzņemas arī bērnu audzināšanas pienākumus, vīriešu “pievienotā vērtība” nešķiet iespaidīga. Īsumā, lai veidotos dzīvesbiedru pāri un rastos bērni, vīrieši nedrīkst būtiski atpalikt no sievietēm, savukārt sievietēm ir jāsamazina prasības un standarti.
Būtiski uzsvērt, ka ārkārtīgi populārās iepazīšanās lietotnes rada kropļojumus gan cilvēku gaidās, gan realitātē. “Tinder” lietotāju datu analīzes rīks Swipestats, pētot vīriešu un sieviešu lietošanas paradumus un pieredzi, secināja, ka vīrieši atzīmēja ar “patīk” lielāko daļu skatīto profilu, bet bija “saderīgi” tikai ar 1% sieviešu. Sievietes atzīmēja ar “patīk” tikai 5% redzēto profilu, bet bija “saderīgas” ar vairumu no tiem vīriešiem, kuri viņām patika. Var secināt, ka vairums sieviešu ir “saderīgas” ar tiem 5%, kurus veido paši iekārojamākie vīrieši, bet vairumu vīriešu kā nederīgus noraida pat tās sievietes, kuru pašu profils nebūt nav izcils.
Iepazīšanās lietotņu radītos izkropļojumus var ilustrēt arī ar šādu piemēru: pēc Swipestats datiem, 90% sieviešu atzīmēja ar “patīk” vīriešus, kuri ir garāki par 180 cm, bet tādu vīriešu populācijā ir tikai 14,5%.
Spriežot par pieejamajiem pretējā dzimuma pārstāvjiem caur lietotņu prizmu, daudzas sievietes iegūst maldīgu priekšstatu, ka ir ārkārtīgi iekārojamas, un iemācās izvirzīt neiespējami augstas prasības, turpretī daudzi vīrieši iegrimst bezcerībā. Piemēram, attiecībā uz jau minēto auguma garumu, tikai viena no septiņām sievietēm galu galā izveidos attiecības ar vīrieti, kurš ir 1,80 m garš, bet visas lietotnē iegūst pārliecību, ka tāda auguma garuma vīrietis viņām ir vai būs pieejams. Savukārt vairums vīriešu šajā “precību tirgū” jūtas nepievilcīgi un nenovērtēti.
Vienīgais risinājums šiem gaidu un realitātes kropļojumiem ir nelietot iepazīšanās lietotnes un atgriezties pie vecajām metodēm – vismaz attiecībā uz iepazīšanos. Piemērotas vietas, kur satikt nākotnes dzīvesbiedru, ir baznīcas, darba vieta, ģimenes un draugu loks un saviesīgi pasākumi. Vai arī vēršoties pie profesionāliem savedējiem. Šo savulaik tik derīgo amatu būtu steidzīgi nepieciešams atjaunot un celt godā.