Atuls Gavande ir indiešu izcelsmes amerikāņu ķirugs, kurš kļuva slavens ar grāmatu Būt mirstīgam (Atul Gawande, Being Mortal: On Medicine and What Matters in the End, 2014) – ārsta pārdomām par cilvēku pēdējām dzīves desmitgadēm un gadiem sabiedrībā, kura aizvien vairāk noveco un kurā būtiski pieaug vecu cilvēku īpatsvars. Grāmata Būt mirstīgam 2015. gadā iznāca latviešu tulkojumā Jāņa Rozes apgādā, taču portāla vajadzībām teksti tulkoti no jauna. Citu fragmentu ar garāku ievadu lasiet šeit: https://telos.lv/tomasa-eksperiments/
Bērnībā un jaunībā es nekad nebiju saskāries ar nopietnām slimībām vai novecošanas grūtībām. Mani vecāki, kas abi bija ārsti, bija veseli un spēcīgi. Viņi bija imigranti no Indijas, kas mani un manu māsu audzināja mazā koledžas pilsētā Asenzā, Ohaio štatā, tāpēc mani vecvecāki dzīvoja ļoti tālu. Vienīgā vecāka gadagājuma persona, ar kuru es regulāri saskāros, bija sieviete kaimiņos, kas mācīja man spēlēt klavieres, kad gāju vidusskolā. Vēlāk viņa saslima un bija spiesta pārcelties, bet man neienāca prātā pat pajautāt, kur viņa devusies un kas ar viņu noticis. Modernā novecošanas pieredze vispār neiekļuva manā uztveres laukā.
Taču koledžā es sāku satikties ar meiteni no kopmītnes, kuru sauca Ketlīna, un 1985. gadā, Ziemassvētkos apciemojot viņas ģimeni Aleksandrijā, Virdžīnijas štatā, es iepazinos ar viņas vecmāmiņu Alisi Hobsonu, kurai tolaik bija septiņdesmit septiņi gadi. Viņa man šķita ārkārtīgi enerģiska un neatkarīga. Viņa nekad nemēģināja slēpt savu vecumu. Viņas nekrāsotie sirmie mati bija gludi pieglausti ar celiņu vienā pusē, Betas Deivisas stilā. Viņas rokas bija klātas ar pigmentācijas plankumiem, un āda bija krunkaina. Viņa valkāja vienkāršas, labi izgludinātas blūzes un kleitas, lūpu krāsu un augstpapēžu kurpes vēl ilgi pēc tam, kad viņai ieteica to vairs nedarīt.
Gadu gaitā – vēlāk es apprecēju Ketlīnu – uzzināju, ka Alise uzauga Pensilvānijas lauku pilsētiņā, kas bija slavena ar ziedu un sēņu audzētavām. Viņas tēvs milzīgās siltumnīcās audzēja neļķes, samtenes un dālijas. Alise un viņas brāļi un māsas bija pirmie ģimenes locekļi, kas studēja augstskolā. Delavēras Universitātē Alise iepazinās ar inženierzinību studentu Ričmondu Hobsonu. Lielās depresijas dēļ viņi varēja atļauties apprecēties tikai sešus gadus pēc augstskolas beigšanas. Pirmajos gados Alise un Ričs bieži mainīja dzīvesvietu viņa darba dēļ. Viņiem bija divi bērni – mans nākamais sievastēvs Džims un Čaks. Riču pieņēma darbā Armijas inženieru korpusā, un viņš kļuva par dambju un tiltu būvniecības ekspertu. Desmit gadus vēlāk viņu paaugstināja amatā un viņš sāka strādāt kopā ar korpusa galveno inženieri armijas galvenajā mītnē netālu no Vašingtonas, kur arī palika līdz karjeras beigām. Viņi ar Alisi apmetās Ārlingtonā. Viņi nopirka automašīnu, devās tālos ceļojumos un krāja naudu. Viņi varēja nopirkt lielāku māju un, neņemot kredītu, sūtīt savus gudros bērnus koledžā.
Tad, komandējuma laikā Sietlā, Ričam pēkšņi bija sirdslēkme. Viņš bija ilgstoši cietis no stenokardijas un dzēra nitroglicerīna tabletes, lai mazinātu neregulārās sāpes krūtīs, bet bija 1965. gads un tolaik ārsti sirds slimniekiem īpaši daudz palīdzēt nevarēja. Viņš nomira slimnīcā, pirms Alise paspēja pie viņa atbraukt. Viņam bija tikai sešdesmit gadi. Alisei bija piecdesmit seši.
Ar pensiju, kuru Alise saņēma no Inženieru korpusa, viņa varēja paturēt savu māju Ārlingtonā. Kad es ar viņu iepazinos, viņa jau divdesmit gadus bija dzīvojusi viena šajā mājā Zaļās pils ielā. Manas sievas vecāki Džims un Nana bija netālu, bet Alise dzīvoja pilnīgi viena. Viņa pļāva zāli un prata salabot santehniku. Kopā ar draudzeni Polliju viņa gāja uz sporta zāli. Viņai patika šūt un adīt, un viņa visai ģimenei taisīja šalles, apģērbu un sarežģītas sarkanas un zaļas Ziemassvētku zeķes, uz kurām bija uzšūts Ziemassvētku vecītis ar pogu deguna vietā un augšpusē katra vārds. Viņa organizēja grupu, kas iegādājās gada abonementu izrādēm Kenedija skatuves mākslas centrā. Viņa brauca ar lielu astoņu cilindru “Chevrolet Impala”, sēžot uz spilventiņa, lai redzētu pāri priekšējam panelim. Viņa gāja visādās darīšanās, apciemoja ģimeni, vadāja ar mašīnu draugus un piegādāja siltās maltītes pensionāriem, kuri bija vārgāki par viņu.
Laikam ejot, aizvien biežāk nācās jautāt, cik ilgi Alise vēl varēs tā turpināt. Viņa bija maza auguma sieviete, ne garāka par 5 pēdām, un, lai gan viņa sašuta ikreiz, kad kāds par to ierunājās, ar katru gadu viņa kļuva aizvien īsāka un vājāka. Kad es apprecēju viņas mazmeitu, Alise starodama mani apskāva un teica, ka ļoti priecājas par mūsu kāzām, bet artrīts viņai vairs neļauj iet dejot. Bet vēl aizvien viņa viena dzīvoja savā mājā un ar visu tikai galā pati.
Kad mans tēvs ar viņu iepazinās, viņš bija pārsteigts, uzzinot, ka viņa dzīvo viena. Viņš bija urologs, kas nozīmēja, ka viņam bija daudz vecu pacientu, un viņš vienmēr satraucās, ja viņi dzīvoja vieni. Viņaprāt, pat ja viņiem šobrīd nebija nopietnu apgrūtinājumu, tādi noteikti radīsies, un, būdams indietis, viņš uzskatīja, ka ģimenes pienākums ir uzņemt vecus cilvēkus, nodrošināt viņiem kompāniju un par viņiem rūpēties.
Kopš savas ierašanās Ņujorkā 1963. gadā, lai mācītos rezidentūrā, mans tēvs bija pieņēmis gandrīz visus amerikāņu kultūras aspektus. Viņš atteicās no veģetārās diētas un atklāja iešanu uz randiņiem. Viņam parādījās draudzene – pediatrijas studente rezidentūrā no tādas Indijas daļas, kurā runāja citā valodā. Kad viņš pats apprecējās, tā vietā, lai ļautu manam vectēvam atrast viņam līgavu, ģimene bija šokēta. Viņš kļuva par tenisa entuziastu, vietējā “Rotary” kluba prezidentu un neķītru joku stāstītāju. Viena no viņa lielākajām dienām bija 1976. gada 4. jūlijs, kad tika atzīmēta valsts divsimtgade un viņš kļuva par ASV pilsoni, stāvot uz skatuves Asenzas apgabala gadatirgū starp cūku izsoles nožogojumu un auto sacīkstēm, kur viņu nāca apsveikt simtiem cilvēku. Bet bija viena lieta, pie kuras viņš nekad nevarēja pierast, – tas, kā amerikāņi izturas pret saviem vecajiem un vārgajiem cilvēkiem, atstājot viņus dzīvot vienatnē vai izolējot anonīmos aprūpes centros, kur viņu pēdējos apziņas mirkļus pavada medmāsas un ārsti, kuri pat nezina viņu vārdus. Pasaulē, kurā bija uzaudzis mans tēvs, valdīja radikāli atšķirīgas paražas.
***
Visā cilvēces vēstures gaitā tiem nedaudzajiem cilvēkiem, kas patiešām nodzīvoja līdz sirmam vecumam, mana tēva Sitaramas Gavandes pieredze bija norma. Par vecīšiem rūpējās vairāku paaudžu sistēmās, apstākļos, kur bieži vien zem viena jumta dzīvoja vecvecāki, viņu bērni un mazbērni. Pat tad, kad nukleārā ģimene aizstāja paplašināto ģimeni (kā tas notika Ziemeļeiropā pirms vairākiem gadsimtiem), sirmgalvjus neatstāja vienatnē cīnīties ar vecuma grūtībām. Bērni parasti pameta mājas, tiklīdz bija pietiekami veci, lai nodibinātu paši savu ģimeni. Taču viens bērns parasti palika, bieži vien jaunākā meita, ja vecāki nodzīvoja līdz sirmam vecumam.
Tāds bija, piemēram, dzejnieces Emilijas Dikinsones liktenis Amhērstā, Masačūsetsā, 19. gadsimta vidū. Viņas vecākais brālis pameta mājas, apprecējās un nodibināja ģimeni, bet viņa un jaunākā māsa palika pie vecākiem līdz viņu nāvei. Emilijas tēvs nodzīvoja līdz septiņdesmit vienam gadam, kad viņai bija jau četrdesmit, un viņas māte nodzīvoja vēl ilgāk. Galu galā Emilija un viņas māsa vecāku mājas tā arī nekad nepameta.
Lai gan Emilijas Dikinsones vecāku dzīve Amerikā šķiet ļoti atšķirīga no Sitaramas Gavandes vecāku dzīves Indijā, abas ģimenes paļāvās uz sistēmām, kurām bija kopīga priekšrocība – nebija problēmu ar vecāku cilvēku aprūpi. Nebija nepieciešams krāt naudu, lai nodrošinātu vietu pansionātā, vai organizēt ēdiena piegādi uz mājām. Bija pašsaprotami, ka vecāki turpinās dzīvot savās mājās, kur viņiem palīdzēs viens vai vairāki no bērniem, kurus viņi bija uzaudzinājuši. Turpretī mūsdienu sabiedrībā vecums un fiziskā nespēja no kopīgas, vairāku paaudžu atbildības ir pārvērtusies par vairāk vai mazāk privātu stāvokli – kaut ko, ko lielākoties piedzīvo vienatnē vai iestādēs ar ārstiem. Kā tas notika? Kā mēs no Sitaramas Gavandes dzīves nonācām līdz Alises Hobsonas dzīvei?
Viena atbilde meklējama atziņā, ka ir mainījusies pati novecošana kā tāda. Senāk sasniegt lielu vecumu bija neparasti, un tiem, kam tas izdevās, sabiedrībā bija īpaša loma kā tradīciju, zināšanu un vēstures glabātājiem. Viņi parasti saglabāja savu ģimenes galvas statusu un autoritāti līdz pat nāvei. Daudzās sabiedrībās veci cilvēki ne tikai baudīja cieņu un paklausību, bet arī vadīja svētās ceremonijas un īstenoja politisko varu. Būt vecam bija tik liels gods, ka ļaudis, nosaucot savu vecumu, parasti izlikās vecāki, nevis jaunāki. Cilvēki vienmēr ir melojuši par savu vecumu. Demogrāfi šo parādību sauc par “vecināšanu” un ir izstrādājuši sarežģītas kvantitatīvās metodes, lai koriģētu melošanu tautas skaitīšanās. Viņi arī ir pamanījuši, ka 18. gadsimtā ASV un Eiropā mūsu melošanas virziens mainījās. Šodien cilvēki tautas skaitīšanā bieži norāda zemāku vecumu par īsto, bet senāku tautas skaitīšanu pētījumi liecina, ka agrāk norādīja lielāku. Pēc liela vecuma goda tiecās visi.
Taču šodien liels vecums vairs nav reta parādība. ASV 1790. gadā cilvēki, kas vecāki par 65 gadiem, veidoja mazāk nekā 2% no iedzīvotāju skaita, bet šodien to skaits sasniedz 14%. Vācijā, Itālijā un Japānā viņu īpatsvars pārsniedz 20%. Ķīna ir pirmā valsts pasaulē, kurā ir vairāk nekā 100 miljonu vecu cilvēku.
Arī ekskluzīvās tiesības uz zināšanām un gudrību, kas reiz piederēja veciem cilvēkiem, ir stipri mazinājušās, pateicoties komunikācijas tehnoloģijām – sākot ar pierakstīšanu kā tādu un beidzot ar tīmekli un citiem sasniegumiem. Jaunās tehnoloģijas arī rada jaunas profesijas un prasa jaunas zināšanas, kas vēl vairāk mazina ilggadējas pieredzes un izsvērta sprieduma vērtību. Savulaik mēs varbūt vērsāmies pie veca cilvēka, lai viņš mums izskaidrotu pasauli. Tagad mēs konsultējamies ar Google un, ja rodas problēmas ar datoru, lūdzam palīdzēt pusaudzim.
Vissvarīgākais gan varbūt ir tas, ka lielāka dzīves ilguma dēļ ir mainījušās attiecības starp jaunajiem un vecajiem. Senāk vecāki, ja viņi vēl bija dzīvi, nodrošināja tik ļoti vajadzīgo stabilitāti, vadību un ekonomisko aizsardzību jaunām ģimenēm, kas meklēja ceļu uz drošību. Un, tā kā zemes īpašnieki parasti savu īpašumu paturēja līdz nāvei, bērns, kurš upurēja visu, lai rūpētos par vecākiem, varēja cerēt mantot saimniecību vai vismaz lielāku tās daļu nekā bērns, kurš no vecākiem bija aizgājis. Taču, kad vecāki sāka dzīvot ievērojami ilgāk, radās jauna veida spriedze. Tradicionālā ģimenes sistēma jaunajiem tagad bija nevis drošības avots, bet gan cīņas par kontroli arēna, un cīnījās gan par īpašumu, gan finansēm, gan pašiem vienkāršākajiem lēmumiem par to, kā dzīvot.
Arī mana vectēva Sitaramas tradicionālajā mājsaimniecībā paaudžu spriedze bija vienmēr klātesoša. Varat iedomāties, kā jutās mani tēvoči, kad viņu tēvs sasniedza simt gadu vecumu un viņi paši jau bija sirmgalvji, bet joprojām gaidīja mantojumu un ekonomisko neatkarību. Ciema ģimenēs noritēja sīvas cīņas starp vecākiem un viņu pieaugušajiem bērniem par zemi un naudu. Mana vectēva pēdējā dzīves gadā izcēlās ass strīds starp viņu un manu tēvoci, ar kuru viņš dzīvoja kopā. Sākotnējais strīda iemesls bija neskaidrs: varbūt mans tēvocis bija pieņēmis kādu lēmumu par ģimenes uzņēmumu bez mana vectēva ziņas; varbūt mans vectēvs gribēja iziet pastaigāties, bet neviens no ģimenes negribēja viņu pavadīt; varbūt viņam patika gulēt pie atvērta loga, bet pārējiem patika gulēt pie aizvērta loga. Lai kāds arī būtu bijis iemesls, strīda kulminācijā (atkarībā no tā, kurš stāsta) Sitarama vai nu nakts melnumā izskrēja no mājas, vai arī viņu no tās izmeta. Brīnumainā kārtā viņš nonāca pie citiem radiniekiem, kas dzīvoja vairāku jūdžu attālumā, un divus mēnešus atteicās atgriezties.
Globālā ekonomikas attīstība ir radikāli mainījusi jaunu cilvēku iespējas. Veselu valstu labklājība ir atkarīga no jaunu cilvēku gatavības apiet ģimenes gaidu uzliktos ierobežojumus un iet savu ceļu – meklēt darbu, kur vien tas ir atrodams, darīt to, ko vēlas, precēties, ar ko grib. Tāds bija arī mana tēva ceļš no Uti ciemata Indijā uz Asenzu Ohaio štatā. Vispirms viņš pameta ciematu, lai studētu universitātē Nāgpurā, un tad devās uz Ameriku meklēt profesionālas izaugsmes iespējas. Jo labāk viņam klājās, jo lielākas summas viņš sūtīja ģimenei, palīdzot uzcelt mājas tēvam un brāļiem, nodrošinot ciematu ar tīru ūdeni un telefonu un pat uzstādot apūdeņošanas sistēmu, kas garantēja ražu sausuma gados. Viņš pat uzbūvēja lauku vidusskolu, kuru nosauca savas mātes vārdā. Tomēr nebija noliedzams, ka viņš ir pametis vecākus un nekad vairs neatgriezīsies.
Lai gan manu tēvu satrauca amerikāņu attieksme pret veciem cilvēkiem, tradicionālās vecumdienas, kādas varēja pavadīt mans vectēvs, bija iespējamas tikai tāpēc, ka mana tēva brāļi un māsas nebija pametuši ģimenes mājas, – pretstatā manam tēvam. Mēs ar nostalģiju domājam, ka vēlamies tādas vecumdienas, kādas bija manam vectēvam. Bet mums tādu vecumdienu nav tāpēc, ka īstenībā mēs tās nemaz nevēlamies. Vēsturiskais modelis skaidri parāda, ka, tiklīdz cilvēkiem parādījās resursi un iespējas atteikties no šāda dzīvesveida, viņi no tā atteicās.
***
Fascinējoši ir tas, ka vecāka gadagājuma cilvēki, šķiet, īpaši nemaz neskuma par savu bērnu aiziešanu. Vēsturnieki secinājuši, ka industralizācijas laikmetā veci cilvēki, kad palika vieni, necieta ekonomiskas grūtības un nebija nelaimīgi. Tā vietā, ekonomikai attīstoties, notika īpašuma tiesību modeļa maiņa. Kad bērni pameta mājās, lai meklētu labākas iespējas citur, vecāki, kuri dzīvoja garu dzīvi, atklāja, ka var iznomāt vai pat pārdot savu zemi, nevis atstāt to bērniem. Pieaugošie ienākumi un vēlāk pensiju sistēma ļāva aizvien lielākam skaitam cilvēku uzkrāt līdzekļus un palielināt īpašumu, kas vecumā deva viņiem ekonomisko kontroli pār savu dzīvi un atbrīvoja no nepieciešamības strādāt līdz nāvei vai pilnīgai invaliditātei. Sāka veidoties radikāli jauns “pensionēšanās” nojēgums.
Vidējais dzīves ilgums, kas 1900. gadā bija mazāks par 50 gadiem, 1930. gados pieauga līdz vairāk nekā 60 gadiem, jo uzlabojās uzturs, sanitārie apstākļi un medicīniskā aprūpe. Bērnu skaits no vidēji septiņiem bērniem 19. gadsimta vidū nokrita līdz nedaudz vairāk par trim pēc 1900. gada. Samazinājās arī vidējais vecums, kurā sieviete dzemdēja pēdējo bērnu, – no menopauzes līdz trīsdesmit gadiem vai pat zemākam. Rezultātā daudz vairāk cilvēku nodzīvoja līdz brīdim, kad viņu bērni sasniedza pieaugušā vecumu. 20. gadsimta sākumā sieviete bija 50 gadus veca, kad viņas pēdējam bērnam apritēja 21 gads, bet gadsimtu iepriekš – 60 gadus veca. Vecākiem priekšā vēl bija daudz gadu – vismaz desmit, ja ne vairāk –, pirms viņiem vai viņu bērniem bija jāsāk satraukties par novecošanu.
Tāpēc viņi rīkojās tāpat kā viņu bērni – devās prom. Ja bija tāda iespēja, gan vecāki, gan bērni uzskatīja fizisku atdalīšanos par brīvības izpausmi. Ja vien veciem cilvēkiem bija finansiālie līdzekļi, viņi izvēlējās to, ko sociologi sauc par “intimitāti attālumā”. 20. gadsimta sākumā ASV 60% cilvēku vecumā virs 65 gadiem dzīvoja kopā ar bērniem, bet 1960. gadā šis īpatsvars bija samazinājies līdz 25%. 1975. gadā tas bija zemāks par 15%. Šī tendence ir novērojama visā pasaulē. Tikai 10% eiropiešu vecumā virs 80 gadiem dzīvo kopā ar saviem bērniem, un gandrīz puse dzīvo pilnīgi vieni, bez dzīvesbiedra. Āzijā, kur tradicionāli uzskatīja, ka atstāt sirmgalvi dzīvot vienatnē ir kaunpilna uzvedība – tā domāja arī mans tēvs –, notiek tāda pati radikāla pārmaiņa. Ķīnā, Japānā un Korejā nacionālie statistikas dati liecina, ka strauji pieaug to veco cilvēku īpatsvars, kas dzīvo vieni.
Šī parādība īstenībā liecina par milzīgu sociālo progresu. Vecāka gadagājuma cilvēkiem ir pieejamas daudzveidīgākas izvēles. Dels Vebs, nekustamā īpašuma attīstītājs no Arizonas, 1960. gadā popularizēja terminu “pensionāru kopiena”, izveidojot Saules pilsētu – kopienu Fīniksā, kas viena no pirmajām uzņēma tikai pensionārus. Tolaik tā bija pretrunīgi vērtēta ideja. Vairums nekustamā īpašuma attīstītāju uzskatīja, ka veci cilvēki alkst saskarsmes ar jaunākām paaudzēm. Vebs tam nepiekrita. Viņš uzskatīja, ka cilvēki savas dzīves pēdējā posmā nevēlas dzīvot tā, kā bija dzīvojis mans vectēvs, ģimenes lokā. Viņš uzbūvēja Saules pilsētu kā vietu ar alternatīvu izpratni par to, kā cilvēki pavadīs tā sauktos “atpūtas gadus”. Tur bija golfa laukums, iepirkšanās un atpūtas centri un perspektīva aktīvai pensionāra dzīvei, kas nozīmēja izklaidēšanos un maltītes kopā ar citiem līdzīga vecuma cilvēkiem. Veba vīzija izrādījās ļoti pieprasīta, un Eiropā, Amerikā un pat Āzijā pensionāru pilsētiņas ir kļuvušas par normālu parādību.
Tie, kas negribēja pārcelties uz šādām vietām, piemēram, Alise Hobsona, varēja palikt savās mājās un dzīvot tā, kā vēlējās, – autonomi. Par šo faktu īstenībā ir jāpriecājas. Var sacīt, ka vēsturē nekad nav bijis labāka laikmeta, kad būt vecam. Paaudžu varas attiecības ir mainījušās un ne tādā veidā, kā dažkārt uzskata. Vecāka gadagājuma cilvēki nevis zaudēja statusu un kontroli, bet gan to dalīja ar citiem. Modernizācija nav pazeminājusi vecu cilvēku dzīves līmeni un laupījusi viņiem cieņu. Tā ir vājinājusi ģimenes statusa nozīmi. Tā ir devusi cilvēkiem – gan jauniem, gan veciem – dzīvi ar lielāku brīvību un kontroli, ieskaitot brīvību būt mazāk atkarīgiem no citām paaudzēm. Vecu cilvēku godāšana varbūt ir zudusi, bet ne tādēļ, ka to ir aizstājusi jaunu cilvēku godāšana. To ir aizstājusi neatkarīgas patības godāšana.
***
Šādam dzīvesveidam tomēr ir viena problēma. Mūsu pietāte pret autonomiju neņem vērā dzīves realitāti – agrāk vai vēlāk autonomija kļūs neiespējama. Dzīves nogalē cilvēki cieš no smagām slimībām, nespējas vai invaliditātes. Tas ir tikpat neizbēgami kā saules norietēšana vakarā. Un tad rodas jauns jautājums: ja autonomija ir tas, kā dēļ mēs vispār dzīvojam, ko darīt, kad tā vairs nav iespējama?
1992. gadā Alisei apritēja 84 gadi. Viņai joprojām bija ļoti laba veselība. Viņa bija pārgājusi uz zobu protēzēm un veikusi kataraktas operāciju abās acīs. Un tas arī viss. Viņa nebija piedzīvojusi ne nopietnu saslimšanu, ne hospitalizāciju. Viņa joprojām kopā ar draudzeni Polliju apmeklēja sporta zāli, pati iepirkās un tīrīja māju. Džims un Nana piedāvāja izremontēt savu pagrabu un pārvērst to par dzīvokli, kur viņa varētu apmesties. Viņi teica, ka tur viņai varētu būt vieglāk. Alise bija kategoriski pret un pat neapsvēra domu, ka varētu dzīvot ar kādu kopā.
Bet tad situācija sāka mainīties. Ģimenes brīvdienās kalnos Alise neatnāca uz pusdienām. Viņu atrada, sēžot nepareizā mājiņā un brīnoties, kur visi palikuši. Mēs nekad iepriekš viņu nebijām redzējuši tik apjukušu. Nākamajās dienās ģimene Alisi uzmanīgi novēroja, bet nekas neparasts vairs neatkārtojās. Šo epizodi mēs vairāk nepieminējām.
Tad kādu pēcpusdienu, apciemojot Alisi mājās, Nana ievēroja zili melnus sasitumus uz viņas kājām. Vai viņa bija nokritusi?
Sākumā Alise teica, ka nē. Bet vēlāk viņa atzina, ka bija paslīdējusi, kāpjot lejā pa koka pagraba kāpnēm. Viņa uzstāja, ka tikai nejauši paslīdējusi. Tā var gadīties jebkuram. Nākamreiz viņa būšot uzmanīgāka.
Tomēr drīz vien viņa atkal nokrita un tas notika vairākas reizes. Kaulu lūzumu nebija, bet ģimene sāka uztraukties. Tāpēc Džims rīkojās tā, kā mūsdienās rīkojas visas ģimenes. Viņš aizveda Alisi pie ārsta. Ārsts veica dažus testus. Viņš konstatēja, ka Alisei ir samazinājies kaulu blīvums, un ieteica lietot kalciju. Viņš nomainīja Alises zāles, izrakstot jaunas.
Taču patiesībā viņš nezināja, ko darīt. Mēs nebijām pie viņa atveduši cilvēku, kurš jāārstē. Alise neturējās stabili uz kājām. Viņas atmiņa kļuva aizvien vājāka. Un nākotnē problēmas tikai palielināsies. Alises autonomija vairs ilgi nebūs iespējama. Bet ārstam nebija atbilžu, norādījumu vai ieteikumu, un viņš pat nevarēja precīzi aprakstīt, kas tālāk notiks.