Daglass Marijs (Douglas Murray, 1979) ir britu rakstnieks un publicists. Latviski izdevniecībā “Apvārsnis” iznākusi viņa grāmata par imigrācijas krīzi Eiropas dīvainā nāve (2018), kas padarīja viņu slavenu visā pasaulē. Vienu no pēdējām Marija grāmatām Pūļa neprāts: dzimums, rase un identitāte, kas angliski iznāca 2019. gadā, latviski šī gada beigās izdos izdevniecība “Kodoka”. Transseksuālisma jautājumiem (dzimuma disforijas diagnozei, dažādiem, pavisam atšķirīgiem gadījumiem, kas šobrīd apvienoti zem “trans” birkas, transseksuāļu sociālajām un politiskajām prasībām, konfliktiem ar feministēm, u. tml.) tajā veltīta aptuveni viena trešdaļa – nodaļa par identitāti. Citu fragmentu no šīs grāmatas var izlasīt šeit: https://telos.lv/jaunas-gejisma-dogmas. Kāda latviešu vīrieša anonīmu vēstījumu par dzimuma disforiju var izlasīt šeit: https://telos.lv/kadas-transpersonas-skatijums-uz-dzimumu.
Tā kā šis stāsts skar ļoti delikātu jautājumu, mainīšu tā galvenā varoņa vārdu – sauksim viņu par “Džeimsu”. Tomēr viņš ir reāla persona, šis gadījums nav vienīgais un noteikti būtu iekļaujams patlaban notiekošajā publiskajā diskusijā.
Džeimss ir dzimis un audzis Lielbritānijā un nesen pārkāpis divdesmit gadu slieksni. Pusaudža gados viņu sāka saistīt geju un it īpaši dragkvīnu vide, viņam bija daudz homoseksuālu draugu, un kopš 16 gadu vecuma viņš sāka regulāri apmeklēt dragklubus. Viņam patika to apmeklētāji, vide un tur valdošā tuvības gaisotne. Džeimsam šie jaunieši atgādināja tādu kā “zudušo paaudzi”, kas turas kopā bailēs, ka vecāki atteiksies no viņiem, kolīdz uzzinās, ka viņi ir geji vai pārģērbjas par sievietēm. Šie puiši ne tikai kopā izklaidējās, bet bija gluži “kā ģimene”. Pēdīgi arī Džeimss sāka pārģērbties par sievieti. Apmēram tajā pašā laikā viņš ieguva tuvu draugu – gados jaunu transseksuāli, kurš bija pārtapis par sievieti un viņam šķita pati pilnība.
Aptuveni 18 gadu vecumā Džeimss devās pie ģimenes ārsta un, saņēmis drosmi, paziņoja: “Šķiet, ka es dzīvoju nepareizā ķermenī. Domāju, ka esmu sieviete.” Pēc tam viņš apmēram pusotru gadu braukāja apkārt, meklējot speciālistu, kurš saprastu viņu labāk par ģimenes ārstu. Pēdīgi 19 gadu vecumā viņš tika nosūtīts uz Mančestras psihoseksuālo dienestu, kur trīsarpus stundas pavadīja psihoanalītiķa kabinetā, atbildot uz daudziem, nereti mulsinoši intīmiem jautājumiem par seksuālo dzīvi, attiecībām ar vecākiem un daudz ko citu. Džeimsu pat nedaudz šokēja jautājumu raksturs. Tomēr speciālista slēdziens bija pietiekami skaidrs – viņš atzina, ka Džeimss ir transseksuālis un nosūtīja viņu uz dzimumidentitātes klīniku Čēringkrosas slimnīcā Londonā.
Uzgaidāmajā telpā bija sapulcējusies visai raiba publika, sākot ar “ļoti sievišķīgām būtnēm un beidzot ar celtnieku Bobu parūkā”. Pēc sešiem mēnešiem sākās grupas nodarbības aptuveni 20 cilvēku sastāvā. Konsultants iepazīstināja viņus ar Nacionālā veselības dienesta (NHS) priekšstatu par to, kas viņus šurp ir atvedis: “Mēs zinām, ka tā ir smadzeņu problēma. Tā kā mēs nevaram pārveidot smadzenes, tad darām visu iespējamo, lai pielāgotu tām Jūsu ķermeni.” Tāda bija NHS pieeja Džeimsa un viņam līdzīgo problēmas risināšanai.
Pusgadu pēc grupas nodarbībām notika Džeimsa pirmā privātā saruna ar speciālistu, kurš iedziļinājās dažādās viņa dzīves sfērās, uzdodot jautājumus gan par attiecībām, gan darbu; acīmredzami īpaša nozīme tika piešķirta cilvēka vispārējai psihiskajai stabilitātei. Džeimss apmeklēja endokrinologus un veica testosterona analīzes ar atšķirīgiem rezultātiem. Viena no tām uzrādīja zemu hormonu līmeni, un tas tika vērtēts kā pietiekams pierādījums vērā ņemamai nosliecei uz transseksuālismu. Tagad to atceroties, Džeimsu pārsteidz vairāki momenti. Pirmkārt, viņam nepiedāvāja nekādas konsultācijas, visi bez iebildumiem pieņēma stāstu par viņa izjūtām. Turklāt, viņa vārdiem sakot, “tur viss bija kaut kā pārāk jauki.” Nebija “nekāda spiediena”, nekādas “pratināšanas”.
Pēc Nacionālā veselības dienesta standartiem cilvēks ir gatavs nākamajai dzimummaiņas fāzei, ja ir divus gadus nodzīvojis kā pretējā dzimuma pārstāvis. Tā kā visas tikšanās notika ar pusgada starplaiku, Džeimss sasniedza šo termiņu jau pēc vairākām konsultācijām; tomēr viņam piedāvāja hormonu aizstājterapiju. “Ja esi pietiekami pacietīgs un gatavs iesaistīties šajā spēlē, dabūt hormonus ir smieklīgi vienkārši. Vajag tikai ierasties divreiz gadā un gaidīt,” viņš stāsta. Un, protams, grupas biedri un draugi klubā bieži runāja par to, kā tikt līdz šai nākamajai fāzei.
Džeimsa estrogēna terapija ietvēra dienas devas un injekcijas. Viņa un citu stāsti par šo procesu pilnībā atspēko ne vienu vien apgalvojumu – to vidū mītu, ka starp dzimumiem nav nekādu būtisku atšķirību. Jebkurā citā kontekstā stāsts par to, kā estrogēns iedarbojas uz vīrieša organismu, tiktu vērtēts kā klaji seksistisks. Džeimsa pieredze līdzinājās citu estrogēna un antiandrogēnu (testosterona bloķētāju) lietotāju pieredzei. Viena no blaknēm bija emocionālo reakciju saasināšanās: “Es bieži raudāju.” Viņa āda kļuva maigāka, dažās vietās sāka veidoties taukaudi, notika arī citas pārvērtības, piemēram, mainījās viņa gaume kinofilmu, mūzikas un pat seksuālo attiecību jomā.
Džeimss lietoja estrogēnu ilgāk nekā gadu. Viņa dzimumattīstība bija aizkavējusies, un pastāvēja iespēja, ka hormonterapijas uzsākšanas brīdī viņam vēl nebija beidzies pubertātes periods. Džeimsam bija arī divas sarunas – viena ar Skype starpniecību un otra personīgi – par iespēju pāriet pie nākamās fāzes. Viņš zināja, ka Nacionālajā veselības dienestā ir daudz šādu pacientu un tas nenotiks tik ātri, tomēr apsprieda ar speciālistiem iespēju doties uz ārzemēm, lai veiktu dzimummaiņas operācijas kādā privātā klīnikā. Daudzi bija ieteikuši kādu klīniku Kosta del Solas pilsētā Marveljā, un Džeimss stāsta, ka Nacionālais veselības dienests necentās nedz viņu atrunāt, nedz arī atbalstīt šo ieceri. Tā nu viņš ievāca informāciju par operāciju, medikamentu un pat aviobiļešu cenām. “Biju nonācis ļoti tuvu sava plāna īstenošanai,” viņš stāstīja. “Un tagad esmu ļoti priecīgs, ka to neizdarīju.”
Džeimss jau lietoja hormonu preparātus un grasījās pāriet pie pārtapšanas nākamās fāzes, kad viņu sāka mocīt dažādi jautājumi. Līdz šim viņš bija dzirdējis vienpusīgu viedokli par dzimummaiņu. Transseksuālie draugi parādīja viņam ceļu, un NHS speciālisti nešaubījās par to, cik saprātīga ir šī izvēle; viņi attiecās pret Džeimsu tā, it kā viņam vienkārši būtu nepieciešama palīdzība. Savukārt alternatīvajos tīmekļa medijos viņš atrada YouTube zvaigznes un cilvēkus, kuriem bija cits viedoklis. To vidū bija arī jaunāki un šerpāki cilvēki, nekā viņš bija gaidījis. Zināmas šaubas viesa arī reliģiskā pārliecība. Audzināts liberālās kristietības garā, Džeimss daudz prātoja par Dievu un Viņa ieceri. “Ja Dieva tomēr nav, mans ķermenis nepieder pie Viņa plāna,” viņš prātoja, bet vienlaikus nāca pie atziņas, ka cilvēkiem, kuri jūtas piedzimuši nepareizajā ķermenī, ir ļoti egocentrisks skatījums, it kā tas būtu “viņiem sūtīts īpašs pārbaudījums”. Ja Visums ir tikai grandioza nejaušība, “kāda jēga tik drastiski sevi mainīt?” Džeimss nonāca pie atziņas, ka atbilde uz daļu no viņa jautājumiem varētu būt meklējama drīzāk psiholoģijā, nevis ķirurģijā, un sāka domāt, “kā kļūt apmierinātam ar savu ķermeni, to nemainot”. To nebija pieminējis neviens no viņa konsultantiem: “Mani nekad nerosināja dziļāk padomāt par šiem jautājumiem.”
Nopietnas pārdomas rosināja vēl kāds apstāklis. Džeimsam un viņa loka cilvēkiem bija labi zināms, ka aptuveni divus gadus ilga hormonu un antiandrogēnu terapija noved pie neatgriezeniskām pārmaiņām. Tuvojoties šim termiņam, Džeimss sāka izjust pieaugošu nemieru. Viņam nebija iespējas tikt pie ārkārtas konsultācijas, jo Nacionālais veselības dienests bija noslogots ar citiem transseksuāliem cilvēkiem. Tas bija iespējams tikai pēc sešiem mēnešiem, bet Džeimss saprata, ka nevar tik ilgi gaidīt. Viņu uztrauca ne tikai potenciāli neatgriezeniskas fiziskas pārmaiņas, bet arī bioloģiski fakti: lielākā daļa vīriešu, kas vairāk nekā divus gadus bija lietojuši antiandrogēnus, kļuva neauglīgi, uz visiem laikiem zaudējot spēju radīt bērnus. Džeimss domāja ne tikai par to, vai patiešām vēlas kļūt par sievieti, bet arī par iespēju, ka kādu dienu viņam var rasties vēlme kļūt par tēvu. Arī viņa partneris šaubījās, ka Džeimss patiešām ir nepareizā ķermenī piedzimusi sieviete, – viņš uzskatīja, ka draugs vienkārši ir gejs. Pats Džeimss juta, ka drīz vien hormonterapija novedīs viņu līdz punktam, aiz kura nav atpakaļceļa.
Bez ārstu konsultācijas un padoma apsvēris visus šos jautājumus, viņš nolēma pārtraukt hormonu terapiju. Džeimss to apraksta kā “ļoti intensīvu” procesu, pārmaiņas bijušas “daudz nopietnākas” nekā hormonu lietošanas sākumā. Viņš cieta no krasām garastāvokļa svārstībām. Ja estrogēns bija viņu padarījis raudulīgu un mainījis gaumi uz filmām, testosterona atgriešanās izraisīja izteikti “seksistiskas” izpausmes: Džeimss kļuva niknāks un agresīvāks, ievērojami pastiprinājās seksuālās dziņas.
Patlaban viņš nelieto hormonus jau vairāk nekā divus gadus, tomēr joprojām izjūt šī pārejas posma sekas. Džeimss domā, ka ar viņu “viss varētu būt kārtībā”, lai gan var gadīties, ka viņš ir kļuvis neatgriezeniski neauglīgs. Ārēji daudz uzkrītošāk ir tas, ka viņam joprojām ir krūtis, ko viņš pats dēvē par “krūšu audiem”. Jautāts par tām, viņš kaunīgi pavelk uz augšu T kreklu, atsedzot kompresijas vesti, kuru ir spiests valkāt pastāvīgi, lai tās slēptu. Džeimss nekad nenēsā piegulošus krekliņus un domā, ka pilnībā atbrīvoties no šiem “audiem” varēs tikai ķirurģiskā ceļā.
Zināma laika distance ir ļāvusi Džeimsam objektīvāk novērtēt pēdējos gados pieredzētās pārmaiņas. “Transseksuālisms tiešām pastāv,” viņš saka. Par to liecina kaut vai pieaugošais skaits cilvēku, kuri pēdējā laikā uzņem šo kursu. Tomēr Džeimss atzīst, ka šim jautājumam netiek veltīta pienācīga profesionāla uzmanība. Attieksme pret to ir tik virspusēja, ka, viņaprāt, to var raksturot ar šādu izteikumu: “Tātad jums nepatīk regbijs? Interesanti.” Kad viņš pateica Mančestras psihoanalītiķim, ka pamatskolā nespējis rast kopīgu valodu ar zēniem, tas esot pamājis ar galvu: “Aha.” Tāda pati reakcija sekoja, kad viņš pastāstīja, ka bērnībā labprāt vilcis māsas Pokahontas[1] tērpu.
“Man allaž šķita savādi, ka Nacionālajam veselības dienestam trūkst plašāka skatījuma uz šo jautājumu,” saka Džeimss. Sācis konsultēties ar speciālistiem, viņš juties “kā nolikts uz konveijera līnijas”. Lielbritānijā bija tikai divi ārsti, kas veica dzimummaiņas operācijas (viens uz pilnu, otrs uz pusslodzi), un Nacionālais veselības dienests bija pārslogots. Aptuveni 3000 cilvēku jau bija uzsākuši pārtapšanas procesu, vēl 5000 bija gaidīšanas sarakstā, un mediķi apgalvoja, ka, lai apmierinātu pieprasījumu, NVD steigšus gatavojot jaunus speciālistus. Iespējams, ka daži no šiem cilvēkiem sekos Džeimsa piemēram un laikus nolēks no konveijera līnijas, tomēr, kā liecina viņa maisveidīgās drēbes, tam jebkurā gadījumā ir noteiktas sekas.
Džeimss ir gejs vai, viņa vārdiem sakot, pat “ļoti gejs”. Vēl viņš saka, ka vienmēr bijis “mazliet sociāls hameleons”: “Varbūt mani tā ietekmēja cilvēki, ar kuriem pavadīju laiku.” Tomēr viņš atzīst: “Es negribu būt viens no tiem cilvēkiem, kuri saka, ka transpersonas vairo transpersonu skaitu.” Viņaprāt, tas pārāk līdzinās vecajam apgalvojumam, ka geji veicina jaunu geju rašanos. “Tomēr zināma loma ir pūļa efektam – “Mans foršais draugs transseksuālis”,” viņš piebilst. Tāpat kā visus citus, Džeimsu mulsina jautājums par transseksuālisma būtību. “Katrā ziņā vēl daudz kas ir jāizpēta,” viņš saka. Tā, piemēram: kāpēc pirms un pēcoperācijas transpersonu vidū ir aptuveni vienāds pašnāvību skaits? “Mēs pārāk ātri traucamies uz priekšu,” Džeimss piebilst. “Tas ir kaut kas līdzīgs refleksam. Mēs baidāmies būt vēstures nepareizajā pusē.” Bet viņš apzinās, ka varēja arī būt daudz sliktāk. Atceroties, cik tuvu bija operācijai, Džeimss atzīst: “Bail pat iedomāties, kas ar mani tagad būtu. Neesmu drošs, vai es vēl būtu šeit.”
[1] Pokahonta – virsaiša meita amerikāņu animācijas filmā par indiāņiem. (Tulk. piez.)
No angļu valodas tulkojusi Karīna Tillberga.