Kāpēc es esmu pret civilo savienību

Kad mana puse – ērtības labad sauksim to par konservatīvo – Lietuvas publiskajā telpā mēģina skaidrot savu nepiekrišanu partnerattiecību (vai civilās savienības) reģistrācijai, ir dzirdami divi skaidri argumenti. Pirmais: partnerattiecībām nepiekrīt lielākā daļa Lietuvas iedzīvotāju, tādēļ pieņemt šādu likumu nozīmētu neņemt vērā vairākuma gribu, kas būtu nedemokrātiski. Otrais: Lietuvas satversmē ir teikts, ka laulība pēc brīvas gribas tiek noslēgta starp vīrieti un sievieti. Kad slēdzām savu vienošanos ar sabiedrību, mēs nevienojāmies par kādu citu ģimenes veidu, tāpēc, ja kāds vēlas nostiprināt citu ģimenes nojēgumu, par to būtu jājautā lietuviešiem referendumā. Citiem vārdiem sakot, civilās savienības (vai partnerattiecību) leģitimizācija nozīmētu, ka, izveidojot laulībai analogu institūciju, tiktu apiets konstitūcijā noteiktais ierobežojums, ka laulība tiek noslēgta starp vīrieti un sievieti.

Šādi argumenti var diezgan iedarbīgi izskanēt publiskajās diskusijās, ja debatētājus nesaista vienots pasaules uzskats, taču šie argumenti ne vienmēr ir paši spēcīgākie. Galu galā tas, kas ir pareizi, un tas, ko domā vairākums (vai kas nostiprināts satversmē), var būt dažādas lietas.

Partnerattiecības atbalstošā puse turpretī argumentē, balstoties abstraktos taisnīguma principos. Viņuprāt, viendzimuma pāru atzīšana par tādām pašām ģimenēm kā pretēja dzimuma ģimenes ir vienlīdzības un elementāra taisnīguma jautājums. Savukārt viņu oponenti nereti, šķiet, ķeras pie mazākā salmiņa, pie pašiem sarežģītākajiem skaidrojumiem, lai tikai atbrīvotos no diskomforta, ko rada nespēja izskaidrot, kāpēc viņu nostāja ir pareiza pēc būtības. Pret taisnīgumu es nekādā ziņā neiestājos – galu galā cilvēki no dzimšanas tiecas pēc tā, kas ir pareizi. Tātad, ja vispār pastāv kādi nopietni argumenti pret partnerattiecību (vai civilās savienības) reģistrāciju, tad tiem ir jābūt abstraktiem taisnīguma argumentiem.

Tad kāpēc es esmu pret? Vienā teikumā – es esmu katolis, un katoļu Baznīcas mācība, kas formulēta tās dokumentos, konsekventi un nepārprotami uzliek katoļiem pienākumu ieņemt šādu pozīciju. Tomēr pretēji tam, kā dažkārt tiek uzskatīts, proti, ka Baznīcas argumenti ir dažu mulsinošu Vecās Derības rindu interpretācija, Baznīcas nostāja apelē pie tā, kas ir taisnīgi, balstoties ar prātu izprotamajā lietu dabā. Piemēram, Pāvesta Franciska apustuliskajā pamudinājumā Amoris laetitia lasāms: “Faktisku kopdzīvi vai viena dzimuma personu savienību nevar vienkārši pielīdzināt laulībai. Nekādas pagaidu savienības vai savienības, kas izslēdz dzīvības tālāknodošanu, nevar nodrošināt sabiedrības nākotni.”[1]

Plašāk šie argumenti izklāstīti Baznīcas mācībā, savukārt īsumā un vispārīgās līnijās Ticības mācības kongregācijas dokumentā “Apsvērumi par priekšlikumiem piešķirt juridisku statusu homoseksuālu personu savienībām”.[2] Tajā teikts, ka Baznīcas mācība par laulību un dzimumu savstarpējo papildināmību – principu, kas saistīts ar būtisku ģimenes pazīmi, – “tikai vēlreiz atkārto patiesību, kas ir pašsaprotama veselajam saprātam”. Tāpēc situācijā, kad “homoseksuālas savienības jau ir juridiski atzītas vai tām piešķirts laulības juridiskais statuss un tiesības, ir pienākums skaidri un izteikti tam pretoties”.

Citiem vārdiem sakot, Baznīcas apgalvojums, ka dabīgā ģimenes kopība – ko veido laulāti vīrietis un sieviete un māte un tēvs ar bērniem (t. i., viena māte vai tēvs ar bērniem arī ir ģimene), mums ir saprotams ne tāpēc, ka tā ir rakstīts Bībelē, un ne tāpēc, ka tā ir tradīcija, kuru, domājams, esam mantojuši no apustuļiem, bet tāpēc, ka tā ir saprotama dabīgajam prātam: tā ir veselajam saprātam pašsaprotama patiesība. Un, ja Baznīca saka, ka kaut kas ir pašsaprotams cilvēkam dabīgi piemītošajam prātam, tas nozīmē, ka no Baznīcas skatpunkta nav nepieciešams atzīt kristīgo ticību, lai to saprastu, un argumentus būtu jāpieņem arī tiem, kuri neuzskata katoļu ticības avotus par autoritatīviem. Tas nav vienīgi ticības jautājums.

Tādēļ ir vērts par to padomāt – vismaz man jau diezgan sen ir tāda vēlme. Taču gados jauno Viļņas iedzīvotāju lokā, kuram, šķiet, piederu, par pašsaprotamu patiesību bieži uzskata kaut ko pavisam citu nekā Baznīcas mācība. Tāpēc, kad kāds politiķis mēģināja sacīt, ka “tas ir pats par sevi saprotams un to nav nepieciešams pierādīt, ka ģimeni nodibina vīrieša un sievietes laulība, kā arī tēva un mātes saikne ar bērnu, un visi, kas apgalvo pretējo, vai nu grib ļaunu, vai acīmredzami neko nesaprot,” viņa vārdi izpelnījās izbrīnu un izsmieklu. Ģimenes dabīgā forma, kas vēl vakar, gluži vai instinktīvi, bija pati par sevi saprotama, šodien ir kļuvusi tikai par vienu no teorijām.  

Bet kāpēc mēs par to strīdamies? Kāpēc vispār kādam ģimenes jēdzienam būtu jādod priekšroka? Dažādi cilvēki par ģimeni uzskata dažādas lietas. Vai mēs nevarētu vienoties, ka katrs paliek pie savas izpratnes? Šāds piedāvājums var izklausīties pievilcīgs – jo tas ļauj iziet no cīņas kā uzvarētājam. Diemžēl šāda principa piemērošana nepavisam nav tas, ko slēpj minētais partnerattiecību reģistrācijas likumprojekts.  

Ja konsekventi tiktu piemērota pilnīga valsts neitralitāte ģimenes jēdziena jautājumā, viss izskatītos apmēram šādi: nebūtu valsts regulējuma attiecībā uz ģimenēm un nebūtu laulību reģistrācijas. Ģimenes dzīve būtu pilnīgi privāta lieta. Organizēt laulību ceremonijas un izsniegt laulības apliecības varētu ikviens. Katoļu baznīca varētu organizēt savas ceremonijas un izsniegt apliecības atbilstoši savai izpratnei. Pat “Maxima” vai “McDonalds” varētu rīkot savas ceremonijas un tirgot apliecības. Un, ja kāds labāk vēlētos katoļu, nevis geju savienību, vai drīzāk “Maxima” rīkotās kāzas nekā “McDonalds”, – tā būtu viņa paša darīšana. Neviens ģimenes jēdziens valsts skatījumā netiktu uzskatīts par nozīmīgāku, svarīgāku vai pārāku par jebkuru citu. Visas laulību apliecības būtu vienlīdz vērtīgas (un tajā pašā laikā vienlīdz nevērtīgas), jo nevienam nebūtu pienākuma atzīt, ka viņš, nodibinot ģimeni, kādam kaut ko pierāda.

Tā kā ģimenes jēdziens būtu pilnīgi individuāla lieta, pat bērniem nebūtu pienākuma atzīt, kas ir viņu vecāki un ģimene. Kopīgā īpašuma vai ar paternitāti un maternitāti saistītie jautājumi, kā arī strīdi tiktu risināti, teiksim, slēdzot notariāli apstiprinātus līgumus un vēlāk balstoties uz tiem tiesā. Tas varbūt būtu vienkāršāk, nekā izklausās, jo galu galā ir iespējams sagatavot dažādas standarta līgumu paketes dažādām dzīves situācijām.  

Taču mūsu kultūrā un likumos tā nav. Tāpēc, ka mēs nedomājam (un, ja domājam, tad nerīkojamies atbilstoši tam, kā domājam), ka laulība un ģimene ir tikai privāta lieta – pat šajā aspektā. Mēs neorganizējam laulību ceremonijas tikai tāpēc, lai uzaicinātu viesus vērot, kā mainās laulāto statuss un kā viņi viens otram dod solījumu liecinieku priekšā. Mēs aicinām viņus būt par laulības lieciniekiem tiesiskas valsts priekšā, apliecinot, ka šie cilvēki tiešām noslēdz laulību un ka nekas to nevar apstrīdēt.

Zināmā mērā ir neizbēgami, ka valsts nosaka, kas ir kas, un tas attiecas uz visiem. Ja kādam tiek piešķirts valsts apbalvojums, tas nozīmē: šajā valstī šī cilvēka sasniegumi tiek novērtēti.

Kāds var uzskatīt citādi un zemu vērtēt apbalvojuma saņēmēju, bet tas būs tikai šī cilvēka personīgais viedoklis. Aiz valsts apbalvojuma ieguvēja stāv valsts autoritāte. Un, ja viņš iesniegs pieteikumu finansējuma saņemšanai kādā valsts konkursā, vērtēšanas komisija nevarēs šī apbalvojuma faktu ignorēt, lai ko kāds komisijas loceklis personīgi domātu par balvas ieguvēja nopelniem.

Tāpat ģimenes jēdziens, kuru atzīst valsts, ietekmē ikvienu cilvēku, kurš dzīvo šajā valstī. Jā, jūs personīgi varat par to domāt, ko vien vēlaties, bet izglītības politikā būs jāņem vērā likumā nostiprinātais ģimenes jēdziens. Ja arī civilā savienība veido ģimeni, tad skolas programmās būs jāmāca par šādām ģimenēm. Godīgi sakot, saviem bērniem es šādu dzimumaudzināšanu nevēlētos. Un kā rīkoties konservatīvajiem skolotājiem, kuriem būs pienākums runāt par “ģimeņu dažādību”?

Tas attieksies arī uz, piemēram, uzņēmumiem, kas sniedz pakalpojumus ģimenēm. Tādu konditoru tiesas prāvas ASV un Eiropā, kuri atsakās cept kūkas viendzimuma pāru kāzām, pamazām jau kļūst par ikdienišķu faktu. ASV šobrīd rit arī tiesvedība pret interneta vietņu izstrādātāju Loriju Smitu, kura nevēlējās veidot tīmekļa vietnes viendzimuma pāru kāzām un citiem pasākumiem, kas nav savietojami ar viņas uzskatiem.

ASV ir labi zināms arī stāsts par Kimu Deivisu – kādu ierēdni, kuras uzdevums bija izsniegt apliecības precētiem pāriem. Kad ASV tika legalizētas viendzimuma laulības, Deivisa šiem pāriem atteicās izsniegt laulības apliecības. Par to viņu iesūdzēja tiesā un pat uz neilgu laiku (uz piecām dienām) arestēja. Neilgi pēc ieslodzīšanas pāvests Francisks izrādīja solidaritātes žestu, personīgi tiekoties ar Kimu Deivisu. Kas notiktu ar konservatīvajiem dzimtsarakstu nodaļu darbiniekiem vai notāriem, ja Lietuvā legalizētu civilo savienību? Vai viņiem būtu jāmaina profesija?

Šeit atkal un atkal parādās jautājums par taisnīgumu. Galu galā, ja valstij ir pienākums izšķirt, kas ir kas, tad mēs gribētu, lai tā izšķir pareizi. Un, lai likumdevējs izšķirtu pareizi, kas ir ģimene un kas nav ģimene, likumdevējam ir jāzina, kas ir ģimene pēc būtības: kas tā ir pati par sevi, neatkarīgi no valdošās tendences, tradicionālās attieksmes vai vienošanās.

Bet vai pastāv tāda lieta kā ģimene neatkarīgi no valdošās tendences vai vienošanās? Citiem vārdiem sakot, vai ģimenei vispār ir sava iedaba? Galu galā to var uzskatīt par vienošanos, vienu no daudzajiem mainīgās kultūras elementiem, kas tagad arvien vairāk pārvēršas pagaidu līgumā par kopīgu mājsaimniecību vai sirsnīgu savstarpēju jūtu apliecinājumu. Tā pārvēršas par vienošanos, kuru puses var noslēgt un lauzt pēc vēlēšanās.

Atbilstoši citam skatījumam, kas pausts Baznīcas mācībā un ir dominējis Rietumos gadsimtiem ilgi, izveidot ģimeni nozīmē dot solījumu vienam otru nepamest neatkarīgi no apstākļiem, būt uzticīgam un mīlēt, un mēģināt kopīgi radīt bērnus un tos audzināt.

Tas nebūt nav tas pats, kā teikt, ka cilvēkiem ir jāprecas tāpēc un tikai tāpēc, lai paildzinātu savas tautas vai cilvēces pastāvēšanu. Un tomēr šajā nojēgumā vēlme pēc bērniem ir svarīga. Šis nojēgums skaidri nodala ģimeni no citām kopdzīves formām. (Piemēram, divi istabas biedri nav ģimene, jo viņiem nevar būt mērķa kopīgi ieņemt un audzināt bērnus.) Tāpēc ģimenes veidošana ir saistīta ar zināmiem dabiskiem ierobežojumiem: ģimeni nevar izveidot ar vairākiem dažādiem cilvēkiem vienlaikus, ģimeni veido tikai divi cilvēki, un tikai vīrietis un sieviete. Tāpat viņi nedrīkst būt tuvi radinieki, lai izvairītos no incesta.

Labi, jūs teiksiet, ja ģimenes mērķis ir radīt bērnus, tad kā ar neauglīgām ģimenēm? Vai tad viņu laulības ir nederīgas vai mazāk derīgas?

Protams, nē. Taisnību sakot, atbilde uz šo jautājumu tikai izceļ atšķirību starp pretējā dzimuma un viendzimuma pāriem. Ja vīrietis un sieviete saskaras ar neauglības problēmu, to var ārstēt. Un ir iespējams, piemēram, kompensēt viņu neauglības ārstēšanu no valsts līdzekļiem. Bet, ja divi vīrieši saskaras ar neauglību, viņus ārstēt ir bezjēdzīgi. Un, ja visi pāri ir vienādi, ja dzimumam nav nozīmes, tad mēs nonākam līdz absurdam secinājumam, ka, kompensējot neauglības ārstēšanas izmaksas pretējā dzimuma pāriem, tās nākas kompensēt arī viendzimuma pāriem.

Tik tiešām, tiklīdz no ģimenes jēdziena tiek izņemts bērnu radīšanas un audzināšanas mērķis, viss pārējais sāk jukt ārā. Ja ģimeni veido ar mērķi audzināt bērnus, ir skaidrs, kāpēc jēdziens ietver tikai divus pretējā dzimuma cilvēkus: jo bērnus rada viena sieviete un viens vīrietis; divi vai trīs vīrieši to nevar izdarīt. Ja atsakāmies ģimenes jēdzienu saistīt ar bērniem, tad kāpēc ģimene būtu jāveido tikai diviem cilvēkiem? Kāpēc ir vajadzīgs aizliegums dibināt ģimeni diviem tuviem radiniekiem? Kāpēc izvairīties no incesta? Kam vajadzīgs monogāmijas princips, kas ierakstīts partnerattiecību un civilās savienības likumprojektos, kuri ierosināti Seimā? Kāpēc būtu jāaizliedz vienlaikus dibināt vairākas ģimenes?

Tāda ir cilvēka daba: bērni dzimst vienai sievietei un vienam vīrietim, un tieši stabilās savu bioloģisko vecāku attiecībās un mīlošā aprūpē viņi var izaugt vislabāk un drošāk. Kultūra, aizstāvot neaizsargātos bērnus no pieaugušo patvaļas un aizsargājot mātes no vīriešu patvaļas, pārvērš šo attiecību modeli par sasniegumu un normu. Un likums tam piešķir izņēmuma statusu attiecībā pret visām citām attiecībām. Tā nav cilvēku patvaļa, kas raksta likumus vai veido kultūru. Ģimenes jēdziens savā ziņā slēpjas mūsu ķermeņos.

Piekrītot Aristotelam, es varu teikt, ka taisnīgums prasa pret vienlīdzīgajiem izturēties vienlīdzīgi, bet pret atšķirīgajiem – atšķirīgi. Es runāju, protams, nevis par cilvēkiem, bet par kopdzīves formām. Atļaušos minēt jau daudzkārt dzirdētu piemēru – ja valsts pieņemtu likumu, kas prasa atzīt vienlīdzību starp bērnudārza un universitātes izdotajām izglītības apliecībām, kad cilvēku pieņem darbā, tad šāda vienlīdzība būtu netaisnīga. Tas būtu negodīgi gan pret universitāti, gan pret bērnudārzu. Un, ja manos argumentos ir kas patiess, tad tiesiska ģimenes statusa piešķiršana viendzimuma pāriem nozīmētu ko līdzīgu.

Tomēr šo nostāju dažkārt saprot nepareizi, domājot, ka tā kaut kādā veidā devalvē cilvēkus, kurus pievelk sava dzimuma pārstāvji. Nekas no tā, ko šeit īsumā izklāstīju, neko nepasaka par kāda cilvēka vērtību. Tas ir jautājums par to, kas nosaka ģimeni pēc būtības. Tāpēc katoliskā pieeja ģimenei pilnībā saskan ar Katoliskās baznīcas katehisma prasību pret homoseksuāliem cilvēkiem izturēties “ar cieņu, līdzjūtību un iejūtību”, izvairoties no “jebkādām netaisnīgas diskriminācijas izpausmēm”.[3] Tam nav nekāda sakara ar pārmantotiem riebuma un naidīguma refleksiem, kas pārāk bieži mūsu kultūrā tiek izpausti pret viendzimuma pāru savstarpējām attiecībām.

Šāda ir katoļu baznīcas nostāja, kā es to saprotu, un man tā šķiet pārliecinoša. Taču aprakstīto ģimenes jēdzienu ir iespējams atzīt arī bez katolicisma atzīšanas.

Protams, ģimenes modelis, par kuru es runāju, jau ilgu laiku pārdzīvo krīzi un diez vai drīzumā to pārvarēs – neatkarīgi no tā, vai Seimā tiks pieņemts likums par civilajām savienībām. Laulības masveidā izjūk, un visvairāk no tā cieš bērni. Alkoholisms, vardarbība, neuzticība un vienkārši egoisms, iespējams, ir nodarījis daudz lielāku kaitējumu nekā LGBT aktīvisti un progresīvie influenceri. Viņu aktivitātes drīzāk ir ģimenes struktūras plaisāšanas simptoms nekā cēlonis.

Taču legalizēt civilo savienību nozīmētu netaisnību pārvērst likumā. Un pat brūkošā kultūrā turpināt saglabāt vismaz vēl vienu taisnīgu likumu ir labs darbs.



Tulkots un pārpublicēts no žurnāla Ateitis ar redakcijas un autora atļauju. No lietuviešu valodas tulkoja Ieva Bukša. Paldies Zanei Brūverei-Kvēpai un Ingai Svētiņai.


[1] Pāvests Francisks, Mīlestības līksme, §52. Tulk. Ēvalds Ikaunieks, KALA raksti, 2018.

[2] Teksts lasāms šeit: https://telos.lv/juridisks-statuss-homoseksualu-savienibam

[3] KBK, §2358.

Print Friendly, PDF & Email

Vēlos saņemt apkopojumus uz norādīto adresi: