Verners Bergengrīns (1892–1964) bija Rīgā dzimis vācbaltiešu izcelsmes rakstnieks, kura daiļrade lielā mērā saistīta ar Rīgas, Latvijas un Baltijas kultūrtelpu. Viņa romāni un noveles bija pazīstamas Vācijā gan pirms, gan pēc Otrā pasaules kara un viņa darbu fragmenti bija iekļauti skolu literatūras programmās. Latviešu un igauņu valodās līdz šim tulkotu Bergengrīna tekstu nav ļoti daudz, taču šie tulkojumi labi atspoguļo rakstnieka asredzīgi ironisko un vienlaikus klusināti melanholisko atskatu uz Baltiju. Mazāk baltiešu lasītājiem pieejama Bergengrīna agrīnā darbība žurnālistikā un esejistikā 1920. gados, ieskaitot kā izdevuma “Baltische Blätter” redaktoram. Atsauksmē par Bergengrīna biedrības prezidenta Ekarda Langes 2024. gadā publicēto rakstnieka apjomīgo biogrāfiju ģermānists un literatūrkritiķis Mihaels Mārs raksta: “Verners Bergengrīns, baltiešu rakstnieks – reiz populārs, kopš Adorno izsmiets, jau sen ir pelnījis, lai viņu atklāj no jauna. Šī bagātība ir jāatgūst. [Langes biogrāfija] ar svaigām acīm palūkojas uz šo prozu un viņa pārsteidzošo dzīvi”.[1] Šī “pārsteidzošā dzīve” ritēja starp Baltijas kultūrtelpu un Vācijas sabiedriskajiem un politiskajiem satricinājumiem 20. gadsimta pirmajā pusē, Bergengrīnam spējot radīt daudzpusīgu un ne tikai baltiešiem interesantu literatūru. Tā ir jāatklāj no jauna arī Latvijā – tāpat kā viss vācbaltiešu intelektuālais, literārais un kultūrveidojošais elements latviešu kultūrā. Stāsts “Kariete no pasakas” publicēts V. Bergengrīna noveļu krājumā Virve ap kaklu (Berlin, 1935). Pārpublicējums: Werner Bergengruen, Baltische Geschichten. 4. Aufl., Nymphenburger: München, 2003. S. 22–25. Tulkoja un sagatavoja Raivis Bičevskis.

No visām cilvēces atmiņām nav nevienas tik brīnišķīgas kā bērnības atmiņas. Skaidrs, ka ikvienai atmiņai pamatā ir kāds pārdzīvojums, taču dažu bērnības atmiņu avots ir kaut kas tāds, par ko mēs varam likt galvu ķīlā, ka tas patiešām reāli notika, lai gan ir tik pārsteidzošs un neiespējams, ka vienkārši nevarēja notikt.

Par šādām bērnības atmiņām mēs runājām kādā vakarā, kad sēdējām Īberlingenē pie Bodenes ezera[2] “Līdakas” krogā[3] un dzērām ezervīnu.[4] Šajā vakarā es biju nobriedis stāstam un ļoti vēlējos atstāstīt vienu šādu atmiņu nelielajai sabiedrībai.

Cik vien spēju sevi atcerēties, man vienmēr stāstīja vai lasīja priekšā pasakas. Es bērnišķīgi ticēju šiem brīnumainajiem notikumiem ar raganām un fejām, lai gan pašsaprotami pieņēmu, ka man pašam nekad neizdosies satikt ne rūķīti, ne apburtu princesi.

Taču kādu vakaru es gāju pa Troņmantinieka bulvāri Rīgā.[5] Valdīja krēsla un apmākušās debesis solīja sniegu. Šādi apstākļi radīja sapņainu garastāvokli. Turklāt man aiz muguras gar ielas malām cits aiz cita iedegās gāzes lukturi, jo pilsētas centrā bija gāzes apgaismojums. Tikai pilsētas nomalēs garu četrkantīgu koka stabu galos vēl dedzināja petrolejas lampas, kuras mēs, bērni, atkarībā no gadalaika un iespējām, mēdzām apmētāt ar zaļiem āboliem, egļu čiekuriem, kastaņiem vai akmeņiem, dažu labu lampu pārvēršot drumslās.

Garām līgoja reti atsperrati, daži preču furgoni un lēni riteņbraucēji, kurus tolaik dēvējām par “velocipēdistiem”, un ikviens no minētajiem man šajā vakarā izskatījās nereāls un noburts. Šķita, ka tie vēlas izpaust ko pavisam citu – ne to, ko nozīmēja ikdienas pieredzē.

Man pa priekšu gāja kāds kareivis kažokādas cepurē. Pirms paspēju paiet viņam garām, viņš pēkšņi apstājās un izgrūda saucienu, kuru es nesapratu; tas bija viens no tiem izsaucieniem, ar kuriem krievi mēdz artikulēt ikvienu dvēseles kustību. Viņa mute palika vaļā, acis plati iepletās. Ar mani notika tas pats, jo šajā brīdī, ārpasaulīgiem zvaniņiem skanot, ap Nikolaja ielas stūri[6] bulvārī iegriezās visdīvainākā kariete, kādu vien var iedomāties.

Divi sniegbalti āži ar zeltītiem ragiem vilka stikla karieti. Platā kažokā tērptais jestrais kučierzellis nebija pārsteidzošākais šajā ainā: karietē, noslēpumaini smaidot, sēdēja princis un princese – abi tik lieli kā manas māsīcas lelles, starojošās un zelta pavedieniem izšūtās drānās, beretē, spalvu cepurē, zīdā un samtā.

Un ko darīja apburošā trauslā princese? Viņa uzlūkoja mani, pacēla plaukstu pie mutes un ar smalkajiem pirkstu galiem nosūtīja man gaisa skūpstu. Un tad kariete no pasakas… bija pazudusi.

Es biju tik apburts, ka man neradās pat doma steigties tai pakaļ vai to meklēt. Es arī neatceros, kā pavadīju tās dienas atlikušo daļu un kādā dvēseles stāvoklī nonācu mājās. Es tikai atceros, ka nebildu neviena vārda par notikušo māsām un brāļiem, vecākiem un apteksnei. Jo es skaidri zināju, ka viņi man neticēs un ka viņiem būs taisnība. Un tomēr! Tā bija īstenība, par kuru es nevarēju šaubīties, – es biju redzējis karieti no pasakas, un princese man uzsmaidīja, un gaisa skūpsts vēl kvēloja uz mana vaiga.

Arī tagad es ļoti labi varu atsaukt atmiņā šo ainu un apliecināt visu notikušo kaut vai ar zvērestu. Un tomēr vēlāk es sapratu, ka tas nevarēja notikt: pasaulē nav šādu kariešu un tās nevar šķērsot Nikolaja ielu un Troņmantinieka bulvāri Rīgā. Tāpēc man vajadzēja noticēt kaut kam citam – tam, ka bērnības atmiņas mūs māna.

Tomēr šis stāsts noslēdzās pavisam citādi, nekā cerēts vai gaidīts. Īberlingenes kroga vīna vakarā piedalījās kāds par mani dažus gadus vecāks novadnieks. Pēc mana stāsta viņš ieintriģēts palūkojās manī un teica: “Protams, ka jūs redzējāt šo karieti. Tā bija Mirelli liliputu trupas reklāmas kariete; trupa toreiz rīkoja izrādes Rīgā, es pats reiz apmeklēju viņu priekšnesumu. Ja vien jūs toreiz mājās būtu kaut vārdu bildis par šo sastapšanos, jūsu vecāki būtu jūs aizsūtījuši uz trupas izrādi.”

Es nevaru noliegt: šī atklāsme mani satrieca. Tiesa, ezervīna vakari ātri kliedē apjukumus un neļauj ilgi glabāt rūgtumu. Šodien es priecājos, ka toreiz, Rīgas novakarā, mājās nevienam neko neteicu. Ilgāk par ceturtdaļgadsmitu savās atmiņās es biju glabājis pasaku princeses smaidu un gaisa skūpstu. Tā ir laime, kas iekrīt klēpī tikai retajam. Šādu laimi es novēlu daudziem – un ne tikai Rīgā.

[1] Eckhard Lange, Werner Bergengruen. Ein Letzter seiner Art. Georg Olms Verlag: München, 2024, 486 lpp.

[2] Pilsēta Vācijas Dienvidrietumos.

[3] Šis krogs pastāv joprojām.

[4] Vīns no Bodenes ezera ziemeļu krasta.

[5] Tagad: Raiņa bulvāris. Toreiz: Thronfolger-Boulevard. 1942. gadā to dēvēja par Alfred-Rosenberg-Ring.

[6] Tagad: Krišjāņa Valdemāra iela.