“Id quod est praestantissimum, maximeque optabile omnibus sanis et bonis et beatis, cum dignitate otium.”
(“Tas lieliskākais, ko visvairāk vēlas visi veselīgi domājošie, krietnie un laimīgie cilvēki, ir cieņpilni pavadīts brīvais laiks.”
Cicerons, Pro Sestio, XLV, 98)
Mans ķermenis sajuta pēkšņu grūdienu un es pamodos. No tukšā bezsapņu miega izrauts un joprojām apdullis, kādu brīdi sēdēju ar plaši atvērtām acīm, vēros pustumsā un centos apjēgt, kas esmu un kur atrodos. Pirms daudziem gadiem, kad vēl biju pavisam jauns, šādas problēmas nebija: jau pamošanās brīdī manā galvā valdīja skaidra aina, it kā atmiņa skatītos caur visasākajām brillēm, bet tagad, pusmūža vecumā, jau bija vajadzīgas trīs vai četras sekundes, lai šādu skaidru bildi sakopotu un safokusētu. Beidzot sapratu un atcerējos: mans vārds ir Juris Rudevskis; ir nakts vai ļoti agrs rīts; es atrodos aviokompānijas British Airways lidmašīnā lidojumā no Johannesburgas uz Londonu, bet pamodos laikam tādēļ, ka gaisa kuģi bija satricinājusi negaidīta turbulence. Augšējais apgaismojums salonā bija izslēgts, salons bija pustukšs; pasažieru vairākums snauda vai gulēja – kā es pirms brīža.
Es nožāvājos, izstaipīju muskuļus, ar abām plaukstām spēcīgi saberzēju seju un paraudzījos pa lidmašīnas logu. Ārā valdīja divu dažādu toņu tumsa: lejā, vienpadsmit kilometru zem manis, samtaini melna (ar vienu vienīgu mirgojošu dzeltenu gaismas plankumiņu), bet augšā – biezā indigo krāsā ar dažām dziestošām zvaigznītēm. Ahā, tātad lidojam virs Sahāras tuksneša – visdrīzāk virs Alžīrijas –, mazais dzeltenais plankumiņš ir vai nu kāda oāze, vai naftas ieguves stacija, bet debesu krāsa jau liecina par saullēkta tuvošanos. Es sēdēju lidmašīnas kreisajā malā, bet, lūk, ja tas korpulentais kungs pa labi beigtu krākt, pamostos un paskatītos pa logu savā – austrumu – pusē, viņš ieraudzītu blāvu bālgandzeltenu gaismas strīpu kā biezu šuvuma vīli starp zemi un debesīm. Drīz sāksies īstā rītausma un apmēram pēc stundas vai pusotras stjuartes varētu sākt iznēsāt brokastis.
Pāris minūtes vēros āra tumsā, klausījos dzinēju dūkoņā un jutos mazliet sirreāli. Pēc dažām stundām mēs nolaidīsimies Londonas Hītrovas lidostā, tur es pārsēdīšos citā lidmašīnā un vēl pēc kāda laika būšu Rīgā, vēlā februāra drēgnumā un slapjdraņķī. Man pašam bija grūti noticēt, ka vēl pirms trim dienām mēs ar manu labo draugu un kolēģi, Stellenbosas universitātes profesoru Fransuā di Tuā (François du Toit), sēdējām uz terases viņam piederošajā vīnkopības fermā dažus kilometrus no Franshukas, aizgrābjoši skaistas kalnu un ieleju ainavas ielokā. Kad esmu Latvijā vai citur Eiropā, mans mīļākais mēnesis ir augusts; Dienvidu puslodē tam atbilst februāris. Mēs ar Fransuā baudījām vīnogulāja veltes (visu šo novadu sauc par Kāpas Vīna zemi – Kaapse Wynland) un literatūru, kas dažreiz var būt brīnišķīgāka un apreibinošāka par vislabāko vīnu. Mūsu priekšā vakara saulē kā nevīžīgi nomesta zaļi dzeltena seģene viļņojās lauku, pļavu un vīnogulāju klajums, kas tālumā atdūrās pret brīžam gludo, brīžam zobaino kalnu grēdu. Mēs lasījām un pārspriedām lieliskā afrikāneru dzejnieka Diderika Johannesa Opermana sonetus, kur seno ķeltu motīvi savijās ar bantu mitoloģijas tropiem, un es stāstīju Fransuā par Zentu Mauriņu. Šādi saulaina miera un draudzības mirkļi mēdz palikt atmiņā ļoti ilgi, ja ne visu mūžu.
Neraugoties uz franciski skanošo vārdu un uzvārdu, mana drauga franču valodas zināšanas bija, maigi sakot, ļoti nepilnīgas. Daudziem afrikāneriem ir franču uzvārdi: du Toit, du Plessis, de Villiers, Marais, Joubert un tamlīdzīgi; tos uz bijušo Nīderlandes Kāpas koloniju atveda septiņpadsmitā gadsimta franču protestanti – hugenoti. Arī savu vārdu Fransuā bija dabūjis par godu sencim – hugenotam Fransuā di Tuā, kurš kopā ar ģimeni bija atkuģojis šurp 1686. gadā, pēc tam, kad Ludviķis XIV bija atcēlis Nantes ediktu un pasludinājis protestantismu Francijā ārpus likuma.
Taču jau nākamajā dienā darīšanas sauca mani no Keiptaunas uz Pretoriju, bet no turienes – caur Johannesburgas lidostu – uz Rīgu. Vispār man nepatīk lidot no Johannesburgas ne uz kurieni; kā zināms, pēcaparteīda politikas rezultātā šī kādreiz spīdošā metropole ir pārvērtusies par noziedzības pilnu graustu. Līdz šim vienmēr biju lidojis uz Eiropu tieši no Keiptaunas, taču šoreiz izvēles nebija.
Es aizgriezos prom no loga un paraudzījos man priekšā esošajā ekrānā ar karti un lidojuma trajektoriju. Lūk – no lidmašīnas skatu punkta raugoties –, mēs patiešām lidojam virs Alžīrijas, tālu priekšā ir parādīta Vidusjūras krasta līnija un atzīmētas trīs pilsētas: galvaspilsēta Alžīra, Konstantina un Sūkahrāsa (Souk Akhras).
Mana sirds iepukstējās straujāk; pēdējās miega paliekas izgaisa kā nebijušas. Sūkahrāsa?! Sūkahrāsa?! Bet tā taču ir tā pati senā romiešu Tagaste, Numidijas provinces pilsētiņa, kurā 354. gadā piedzima un bērnības gadus pavadīja svētais Augustīns!
Saviļņojumā burtiski palēcos savā sēdeklī. Padomājiet tikai: British Airways ir Lielbritānijas nacionālā aviokompānija. Lielbritānija diemžēl strauji zaudē savu eiropeisko un britisko identitāti un tikpat strauji islamizējas, pārvēršoties par “Ziemeļpakistānas provinci” jeb, kā reiz sarkastiski izteicās Fransuā, par “Absurdistānas emirātu”. Kristietības izpausmes tur tiek apkarotas (policija aiztur ielu sludinātājus, kuri citē Bībeli, pie abortu klīnikām pat klusībā ir aizliegts lūgt Dievu, un tā tālāk) un vienlaikus tiek agresīvi uzspiests islāms (naida kurināšana pret “neticīgajiem” no radikālo imāmu puses tiek paciesta, savukārt islāma kritiķus apcietina un bargi soda). Un neraugoties uz to, Lielbritānijas nacionālā lidsabiedrība šādā veidā pagodina vienu no dižākajiem kristiešu svētajiem! Vārds “dižākajiem” te ir jāpasvītro ar treknu sarkanu svītru, jo Augustīns ir nevis vienkārši Baznīcas gaismeklis un Rietumu civilizācijas milzis, bet viens no intelektuālajiem stūrakmeņiem, bez kura izpratnes nevar īsti saprast ne Viduslaiku Eiropas idejas, ne protestantu Reformāciju, ne Rietumu atšķirību no pareizticīgajiem Austrumiem, ne daudzas lietas un parādības mūsdienu pasaulē. Ne mirkli nešaubījos, ka Sūkahrāsa lidmašīnas ekrānā ir tīši atzīmēta saistībā ar svēto Augustīnu un nekāda cita iemesla dēļ. Jo, salīdzinot ar Alžīru un Konstantinu, tā pat nav divdesmit lielāko Alžīrijas pilsētu starpā. Kādēļ lai to īpaši izceltu? Tikai tādēļ, ka tā ir Tagaste – Augustīna dzimtā pilsēta. Cita racionāla izskaidrojuma nav.
Gribēju ātrāk padalīties ar kādu savā atklājumā, taču mana sieva bija palikusi Dienvidāfrikā, man blakus neviens nesēdēja, bet stjuartes diez vai zinātu, kas ir svētais Augustīns. Piecēlos, aizgāju uz labierīcībām un ar vēsu ūdeni noskaloju jūtu uzplūdos sasārtušo seju. Tad atgriezos savā vietā, piesprādzējos un, rītausmu un brokastis gaidīdams, iegrimu atmiņās un pārdomās. Jo dažus gadus pirms tam biju mēģinājis satikt svēto Augustīnu vietā, kas viņam – Augustīnam – bija īpaši dārga. Vai man tas izdevās, par to varbūt spriediet paši.
Ko es meklēju Milānā
Tā bija Klusā nedēļa. Es ierados Milānā, lai tur sagaidītu un nosvinētu Lieldienas kopā ar trim man īpaši mīļiem svētajiem: bīskapu Ambroziju, viņa mācekli Augustīnu un Augustīna māti Moniku. Protams, ne jau burtiski un ķermeniski, bet garīgā nozīmē: viņi jau pusotra tūkstoša gadu ir Debesu valstībā, taču esmu daudzreiz runājis ar viņiem lūgšanā un viņi – par to man nav ne mazāko šaubu – mani pazīst un lūdz Dievu par mani. Mēs visi – gan šaipus, gan otrpus fiziskās nāves plīvuram – esam viena liela ģimene, kuras Galva ir mūsu Kungs Jēzus Kristus, īsts Dievs un īsts Cilvēks.
Lūk, šādā noskaņojumā es devos uz Milānu. Manā ceļasomā līdz ar parastajām ceļotāja mantām bija arī dažas grāmatas: Milānas un tās apkaimes ceļvedis, svētā Augustīna Atzīšanās (Confessiones) latīņu oriģinālā un Čezares Alcati (Alzati) Ambrosianum Mysterium divos sējumos – ļoti labs izsmeļošs darbs par Katoļu baznīcas ambroziešu ritu un tā vēsturi. Visas šīs grāmatas jau bija izlasītas un pārlasītas krustām šķērsām – it īpaši Atzīšanās – taču man tik un tā gribējās uz vietas ik pa brīdim tajās ielūkoties. Jo tās visas īstenībā bija ceļveži – katra savā jomā.
Milānu es jau pazinu, jo pirms tam biju apciemojis un pamatīgi izstaigājis to kā tūrists. Tagad braucu turpu kā svētceļnieks. Mani vairs nekārdināja ne muzeji, ne Teatro alla Scala, jo tur jau bija būts. Šoreiz mani mērķi un meklējumi bija tikai garīgi. Atzīšanās bija mans ceļvedis pa Augustīna un viņa skolotāja, Milānas bīskapa Aurēlija Ambrozija (jeb vienkārši svētā Ambrozija) pēdām. Tas nav nekas ārkārtējs: daudzus daiļliteratūras darbus var izmantot kā vēsturiskus ceļvežus pa attiecīgajām pilsētām.
Taču tas nebija mana brauciena vienīgais mērķis. Es alku ienirt un iegremdēties ambroziešu ritā – tāpat, kā cilvēks ekstātiskā atslābumā iegremdējas siltā vannā ar smaržīgām eļļām un rožlapiņām (tā nav frāžaina liekvārdība; tobrīd es to patiešām tā izjutu). Šaubos, vai daudziem Latvijas katoļiem ir zināma tradicionālo Katoļu baznīcas ritu krāšņā bagātība; visdrīzāk gan ne, un tas ir ļoti, ļoti skumji. Sāksim ar to, ka blakus mums visiem zināmajai Rietumu jeb Latīņu baznīcai lielās Katoļu baznīcas sastāvā pastāv vēl divdesmit trīs tā saucamās sui iuris baznīcas Austrumos. Tās visas ir vienībā ar Romas pāvestu un atzīst katoliskos dogmātus, taču ārēji ir ļoti dažādas, jo pieder pie dažādiem Baznīcas ritiem. Šiem ritiem ir savas dievkalpošanas valodas, savi Bībeles lasījumu kalendāri, savi dievnama iekārtas un dziedāšanas stili. Ļoti sen, kad biju jauns puisis un studēju tieslietas Parīzē, izmantoju tās kosmopolītisko raksturu un katru svētdienas rītu gāju uz dažādu Austrumu ritu katoļu dievkalpojumiem – jo Parīzē var atrast gandrīz jebko, ja vien cītīgi meklē (un ne tikai Elizeju laukos, kā dziedāja Džo Dasēns). Biju gan pie sīriešiem (kur kalpo Kristus dzimtajā – aramiešu valodā), gan pie maronītiem (kur viss notiek arābiski). Biju pie armēņu katoļiem, kuru dievnamā altārtelpu no ticīgajiem noteiktos brīžos atdala aizkars. Biju vairākās bizantiešu rita draudzēs: grieķu (melkītu), ukraiņu, krievu un rumāņu (kur dievkalpojums ir kā pie pareizticīgajiem, taču vienībā ar Romas pāvestu). Es to toreiz saucu par savu “liturģisko safari” un man tas aizvietoja videospēles un burziņus…
Taču arī Rietumos, Latīņu baznīcā, pastāv zināma daudzveidība – lai arī, protams, ne tik liela, cik Austrumos. Viens no īpatnējiem Rietumu katoļu ritiem, kurš joprojām ir dzīvs un darbojas, ir ambroziešu rits Milānas arhidiecēzes lielākajā daļā (Lombardijas novadā, Itālijā), Lugāno (Šveicē) un vēl šur tur blakus esošās teritorijās. Šis rits ir ļoti sens; tas sāka veidoties ceturtajā gadsimtā, tieši svētā Ambrozija laikā (no šejienes arī nosaukums). Vēsturiski tam ir bijis daudz ienaidnieku un to vairākkārt ir mēģinājuši aizliegt un iznīcināt. Tā, starp citu, ir kvalitātes zīme: ja sātans kaut ko īpaši neieredz, tad tam jābūt kaut kam labam. Ambroziešu ritā ir savs kalendārs: Advents tur sākas agrāk un ilgst sešas nedēļas mums ierasto četru vietā, savukārt Lielais Gavēnis sākas dažas dienas vēlāk, nekā pie mums, un tātad ir īsāks. Tur ir mazliet citāda dievkalpojuma kārtība, citādi Svēto Rakstu lasījumi gada garumā, citādas lūgšanas, citādas garīdznieku liturģisko tērpu krāsas un tā tālāk. Taču galvenais, kas mani valdzināja un joprojām neatvairāmi valdzina, bija ambroziešu dziedājumu stils, kas atšķiras no gregoriāniskā un kurā viscaur jūtama senatnība un Austrumu notis.
Ceru, ka tagad saprotat, kādēļ toreiz salīdzināju savu gaidāmo iegrimšanu ambroziešu ritā ar peldi smaržīgā un izsmalcinātā vannā? Ja šī analoģija jums šķiet egoistiska un ne visai piedienīga – Baznīcas rita pamatmērķis tomēr ir kalpošana Dievam, nevis personisko estētisko jūtu apmierināšana –, es ar prieku jums piekritīšu un piedāvāšu citu, arī simtprocentīgi godīgu formulējumu: es gribēju piedalīties Dieva pielūgsmē kopā ar Milānas ticīgajiem un arī no savas puses pasniegt Viņam tās brīnišķīgās garamantas, kas ar Viņa Paša – Svētā Gara – palīdzību bija radītas un uzkrātas šajā vietā ilgu gadsimtu gaitā. Darīt kaut ko tādu ir labi un taisnīgi, pareizi un svētīgi, un šāda darbība paša darītāja dvēselei ir tikpat patīkama, cik… pelde siltā un smaržīgā vannā!
Milānas katedrāle un baptistērijs
Tā bija Lielā Piektdiena. Klusa un saulaina.
Todien piecēlos agri un uzreiz steidzos uz Milānas katedrāli – Duomo, šo savdabīgo gotikas pērli ar Renesanses pieskaņu. Kopā ar tikpat agri pamodušos tūristu bariņu uzkāpu katedrāles jumta terasē (tur jau iepriekš biju bijis, bet gribēju uzkāpt vēlreiz) un ilgi raudzījos uz pilsētas jumtu mudžekli visapkārt.
Ko tik šī vieta nebija piedzīvojusi! No pieticīga ķeltu ciemata ar nosaukumu Medhelanon līdz romiešu iekarotās Šaipusalpu Gallijas (Gallia Cisalpina) faktiskajam centram Mediolanum; no Rietumromas impērijas galvaspilsētas līdz plaukstošai Renesanses citadelei Milānas hercogu paspārnē; no Austrijas Hābsburgu īpašuma līdz apvienotās Itālijas rūpniecības un finanšu metropolei… Šajā pilsētā un pie tās mūriem bija dzīvojuši, staigājuši, karojuši un miruši galli, romieši, goti, huņņi, langobardi, Bizantijas grieķi, franki un francūži, vācieši, spāņi un daudzi citi. Imperators Konstantīns Lielais parakstīja šeit ediktu, kas piešķīra kristiešiem un citu reliģiju piederīgajiem tiesības brīvi piekopt savu ticību Romas impērijā. Šeit grāva un plosījās huņņu valdnieks Atila un vācu ķeizars Frīdrihs Barbarosa. Šeit saimniekoja Viskonti un Sforcu ģimenes, bet vēlāk šajā pašā katedrālē Lombardijas Dzelzs kroni sev galvā lika ambiciozais korsikānis Napoleone Buonaparte, pasludinādams sevi par Itālijas karali. Un, protams, šeit dzīvoja Vinčenco Bellīni, Gaetāno Doniceti un Džuzepe Verdi; šeit notika daudzu viņu operu pirmizrādes…
Un kā lai nepiemin daudzus svētos, caur kuru kalpošanu, ticību, mīlestību un dažreiz arī izlietajām asinīm Dievs bija apsvētījis šo zemi! Ne tikai Ambroziju un Augustīnu, bet arī viņu abu draugu un skolotāju, viedo sirmgalvi Simpliciānu. Un Augustīna māti Moniku. Un mocekļus Gervasiju un Protasiju, un Naboru un Fēliksu, un arhibīskapu Kārli Boromeju, un citus…
Šādās domās un pārdomās iegrimis, lēnām nokāpu lejā un pēc tam vēl zemāk – katedrāles dziļumā pa kreisi, tad pa labi, tad pa kāpnēm lejup, – un nokļuvu senās romiešu laiku bazilikas baptistērijā – kristāmtelpā ar astoņstūraina baseina paliekām. Šeit, tieši šajā vietā 387. gada Lieldienu naktī (no 24. uz 25. aprīli) bīskaps Ambrozijs kristīja Augustīnu, viņa piecpadsmitgadīgo dēlu Adeodātu, tuvo bērnības dienu draugu Alīpiju no Tagastes un vēl dažus draugus.
Tolaik cilvēki kopumā uztvēra ticības lietas daudz nopietnāk par mūsu laikabiedriem. Pieaugušam cilvēkam (vīrietim vai sievietei), kurš vēlējās nokristīties, vispirms bija jāierodas pie bīskapa un jāpierakstās; to sauca par nomen dare – “iedot [savu] vārdu”. Tad sekoja katehizācijas process – apmācība kristīgās ticības patiesībās – kas ilga vismaz dažas nedēļas. Ja vien cilvēks nebija smagi slims vai citādi nāves briesmās, kristību ceremonija notika Lieldienu naktī (tas tā bieži ir arī šodien) un to vadīja pats bīskaps. Kristību process bija ilgāks, nekā mūsdienās; tajā bija iekļauti tādi rituāli kā kāju mazgāšana (kas simbolizēja grēku piedošanu), svaidīšana ar svētīto eļļu, roku uzlikšana, un tā tālāk. Tā kā ceremonijas gaitā bija paredzēta izģērbšanās un pārģērbšanās, sievietēm un vīriešiem bija atsevišķas ģērbtuves (tāpat kā mūsu laikos, piemēram, peldbaseinos); sievietēm pārģērbties palīdzēja īpaši nozīmētas vecākas sievas, parasti atraitnes. Cilvēkus kristīja trīs reizes pilnīgi iegremdējot baseina ūdenī, pirms tam uzdodot trīs jautājumus: “Vai tici Dievam – visvarenajam Tēvam?” “Vai tici mūsu Kungam Jēzum Kristum un Viņa Krustam?” “Vai tici arī Svētajam Garam?” – un kristāmajam katrreiz bija jāatbild: “Credo!” (“Ticu!”). Ceremonijas nobeigumā bīskaps ar īkšķi uzvilka viņam (vai viņai) uz pieres krusta zīmi, tādējādi simbolizējot piederību Kristum. Tad kristību ūdenī atdzimušie cilvēki noslaucījās, uzvilka īpašus kristību kreklus, apģērbās un kopā ar bīskapu devās augšā, bazilikā, kur jau kopš vakara neapstājoties ritēja Lieldienu dievkalpojums, – un tur sagaidīja Augšāmcelšanās rītu jau pilntiesīgu kristiešu statusā.
Es ilgi stāvēju baptistērijā un iztēlojos, kā tas viss varēja notikt tajā naktī. Taču tobrīd vēl bija Lielā Piektdiena un par priekpilno Augšāmcelšanos domāt bija pāragri. Katedrālē arvien skaļāk dunēja cilvēku balsis: dievlūdzēji pulcējās uz Lielās Piektdienas dievkalpojumu (ambroziešu ritā, protams) un arī man bija laiks viņiem pievienoties. Bet es jau biju skaidri nolēmis, kurp došos pēc tam.
Augustīna ceļš pie Dieva un dzīve Kasiciakā
Iekšēji, savā prātā un sirdī, Augustīns bija pieņēmis kristietību jau iepriekšējā – 386. – gada augustā. Dziļi ticīgas kristietes Monikas un pagāna Patrīcija dēls, Augustīns bija mērojis grūtu, šaubu un krīžu pilnu ceļu pie Dieva. Neraugoties uz Monikas doto kristīgo audzināšanu, astoņpadsmit vai deviņpadsmit gadu vecumā viņš kļuva par manihejieti – toreiz populāras gnostiskas reliģijas adeptu – un tāds palika veselus deviņus gadus. Maniheismā vīlies un profesionālu iemeslu dēļ uz Itāliju pārcēlies, Augustīns pievērsās Jaunās Akadēmijas skepticismam un drīz pēc tam neoplatonismam. Kļuvis par imperatora galma oratoru, Augustīns satika Milānas bīskapu svēto Ambroziju un sāka klausīties viņa sprediķus. Sākumā viņš to darīja ziņkārības pēc, lai pārliecinātos par plaši izslavēto Ambrozija daiļrunību, taču pamazām šie sprediķi un Ambrozija ieteiktie Svēto Rakstu lasījumi sāka arvien spēcīgāk uzrunāt Augustīna dvēseli. Augustīns sāka saprast, ka kristietības patiesumu var apjēgt arī ar prāta palīdzību un ka ticība un saprāts nekādā ziņā nav savstarpējā pretrunā; ticība ir būtisks priekšnoteikums saprašanai, taču to neizslēdz.
Tomēr, kā zināms, cilvēka “es” sastāv no divām daļām – prāta un gribas. Augustīna prāts jau bija intelektuāli pārliecināts par kristietības patiesumu, taču viņa griba vēl pretojās: no pilnīgas pievēršanās Kristum atturēja karjerisma ambīcijas, oratora slavaskāre, bet galvenais – sirdi patīkami kairinošas cerības uz precībām ar bagāta un cienījama milānieša meitu. Un tad notika kulminācijas un lūzuma punkts, kas, manuprāt, ir visas Atzīšanās grāmatas dramatiskais vainagojums. Iekšēju šaubu un pretrunu mocīts, Augustīns nometās zemē zem kāda vīģes koka savā piemājas dārzā un ļāva vaļu asarām. Pēkšņi viņš izdzirdēja bērna balsi, kas nāca no kaimiņu mājas un kaut ko dziedāja, un dziesmā atkārtojās vārdi “Tolle, lege! Tolle, lege!” (“Ņem un lasi! Ņem un lasi!”) Iztulkojis to kā dievišķu zīmi, Augustīns beidza raudāt, paņēma tuvumā esošo apustuļa Pāvila vēstuļu grāmatu, atvēra un izlasīja pirmo rindkopu, kas iekrita viņam acīs. Tie bija vārdi no vēstules Romiešiem: “Nevis dzīrēs un dzeršanā, baudkārē un izlaidībā, ķildās un skaudībā, bet tērpieties Kungā Jēzū Kristū un rūpes par miesu nepārvērtiet par kārībām.” Un tad – “Es nevēlējos lasīt tālāk, un tas arī nebija vajadzīgs,” raksta Augustīns. “Līdz ar šī teikuma beigām manā sirdī ieplūda drošības gaisma un šaubu tumsa izzuda”. Šo epizodi mēdz dēvēt par “dārza notikumu”.
Šajā brīdī trīsdesmit vienu gadu vecais Augustīns kopā ar savu draugu Alīpiju nolēma kristīties. Šeit uz mazu brītiņu jāatkāpjas un jāpaskaidro, kādēļ tik dievbijīgas mātes (Monikas) dēls tik lielā vecumā vēl nebija nokristīts. Uzreiz pēc piedzimšanas viņš tika apsvētīts ar krusta zīmi un svētīto sāli kā katehumens (tas ir, tāds, kurš tiek gatavots kristībām), bet pašu kristību atlika uz vēlāku laiku. Tā tolaik bija izplatīta prakse toreizējās Romas impērijas rietumu daļā un tās pamatā bija vienkārša loģika: tā kā kristība garantēti nomazgā visus grēkus, bet kristīties var tikai vienreiz mūžā, tad ir drošāk atlikt to uz, kā mēs šodien teiktu, pirmspensijas vecumu, kad lielākais grēkošanas potenciāls jau ir palicis aiz muguras. Pēc analoģijas: ja jums visu dienu ir jāstrādā sviedrējošs un putekļains darbs sakņu dārzā, bet iespēja nomazgāties dušā ir tikai vienreiz dienā, jūs gluži saprātīgi izvēlēsities to darīt vakarā vai pievakarē, nevis no rīta.
(Maza piezīme: ja cilvēks savas dzīves laikā smagi saslima vai citādi nonāca nāves briesmās, tad viņu, protams, nokristīja pēc iespējas ātrāk, lai neapdraudētu viņa dvēseles pestīšanu. Pašam Augustīnam bērnībā reiz bija piemetušās ļoti stipras vēdergraizes un māte jau gribēja viņu kristīt, taču zēns atlaba un kristības tika atliktas.)
Arī Augustīna skolotājs Ambrozijs, kaut arī kristiešu ģimenē piedzimis, kristības sakramentu bija saņēmis tikai trīsdesmit četru vai trīsdesmit piecu gadu vecumā – pēc tam, kad bija izraudzīts par Milānas bīskapu! Kādēļ tā? Acīmredzot tādēļ, ka Ambrozija tēvs, augsta ranga romiešu ierēdnis, bija iecerējis savam dēlam tādu pašu amatpersonas karjeru un bažījās par dēla dvēseli: ja, piemēram, nāksies kādu tiesāt un piespriest viņam nāvessodu, bet notiesātais izrādīsies nevainīgs, tad šā nevainīgā cilvēka asinis Dievs pēc tam atprasīs no tiesneša. Drošāk ir nokristīties jau pēc amata atstāšanas, tādējādi pilnīgi izdzēšot visus grēkus un netaisnības, kas varētu būt pastrādātas pagātnē. Pats Augustīns šo kristību atlikšanas praksi kritizēja kā liekulīgu un nekonsekventu.
Tātad turpināsim: Augustīns nu jau bez jebkādām šaubām nolēma kļūt par kristieti arī formālā ziņā. Viņš sagaidīja augusta beigas, kad sākās tā sauktās “vīnogu laika brīvdienas”, lai mierīgi un bez lieka trokšņa pabeigtu pasaulīgās karjeras gaitas un pilnībā veltītu sevi Kristum. Augustīnam bija pārliecinošs aizbildinājums: pēc visiem garīgajiem pārdzīvojumiem viņam bija sākušās veselības problēmas (kaut kāda plaušu kaite) un viņš vairs nejuta sevī spēku turpināt oratora darbu. Kopā ar māti Moniku, dēlu Adeodātu, Alīpiju un dažiem citiem draugiem un skolniekiem Augustīns pieņēma sava drauga Verēkunda uzaicinājumu un apmetās viņa lauku villā Kasiciakas ciematā (rus Cassiciacum) netālu no Milānas. Šeit viņi pavadīja vairāk nekā pusgadu, lūdzot Dievu, lasot gan Psalmus, gan Ciceronu un Vergīliju, diskutējot par filozofijas jautājumiem un gatavojoties kristībām. Šeit Augustīns sarakstīja trīs dialogus (Pret akadēmiķiem, Par laimīgu dzīvi un Par kārtību) un vienu monologu (Solilokvijas jeb Sarunas pašam ar sevi).
Šo klusās un priecīgās apceres laiku kopā ar sev dārgiem cilvēkiem Augustīns atcerēsies visu atlikušo mūžu kā laimīgāko laikposmu savā dzīvē. Dosim vārdu viņam pašam (Lauras Hansones tulkojumā):
“Verēkunds raizējās un bēdājās par šo mūsu prieku, jo viņam šķita, ka važas, kas viņu cieši turēja, liks viņam zaudēt mūsu sabiedrību. […] Bet viņš laipni piedāvāja mums palikt viņa īpašumā, cik ilgi vien gribam. Tu, Kungs, viņam atmaksāsi taisno augšāmcelšanās dienā, jo daļu tu viņam jau esi atmaksājis. […] Uzticīgs saviem solījumiem, tu Verēkundam par viņa māju Kasiciakā – kur no pasaules nemiera mēs atradām mieru tevī – dod tavas mūžīgi zaļojošās paradīzes jaukumu, jo viņa pasaulīgos grēkus tu esi atlaidis piena kalnā, tavā kalnā, auglības kalnā.
[…]
Kā es saucu pēc tevis, mans Dievs, kad lasīju Dāvida psalmus – šīs dievbijīgi skanošās ticības dziesmas, kas izdzen uzpūtīgu garu. Nepieredzējis tavā neviltotajā mīlestībā, es kā katehumens pavadīju brīvdienas lauku mājās kopā ar katehumenu Alīpiju. Ar mums kopā bija arī mana māte, kam piemita sievas stāja, vīra ticība, vecuma drošums, mātes mīlestība un kristietes dievbijība. Kā es saucu pēc tevis šajos psalmos, kā iedegos mīlestībā uz tevi, kā tiku iekveldināts tos lasīt priekšā, ja varētu, visai pasaulei, satriecot cilvēka dzimuma lepnību! […]
[…]
Kā gan atcerēšos visu, kas notika tajās brīvdienās? Es neesmu aizmirsis, un es neklusēšu nedz par tavu pātagu asumu, nedz par tavas žēlsirdības brīnišķīgo ātrumu. Tu mani toreiz mocīji ar zobu sāpēm, un, kad tās kļuva tik smagas, ka es vairs nespēju runāt, manā sirdī nāca doma palūgt visus manējos, kas tur bija, lai aizlūdz par mani tevi, ikvienas atveseļošanās Dievu. Es uzrakstīju to uz vaska plāksnītes un iedevu viņiem izlasīt. Tiklīdz mēs lūgšanā saliecām ceļus, manas sāpes izzuda. Bet tādas sāpes! Un kā tās izzuda? Es atzīstos, ka satrūkos, mans Kungs un mans Dievs, jo neko tādu nebiju piedzīvojis kopš pašas dzimšanas. Un tavas varenības pierādījums iespiedās dziļi manā sirdī, un priekā es ticot slavēju tavu vārdu. Bet šī ticība neļāva man nomierināties par maniem grēkiem, jo tie vēl nebija piedoti tavā kristībā.
[…]
Kad bija pienācis laiks pierakstīties uz kristībām, mēs atstājām laukus un atgriezāmies Milānā.”
Es jau agrāk biju bieži domājis par svētā Augustīna Kasiciakas laiku un iztēlojies sevi viņa vietā. Pamosties agrā rītā līdz ar gaiļa dziesmu; sajust lauku sētas drošību un mieru; lēnām pastaigāties pa apkārtni (vienalga, kurā gadalaikā); lasīt labas grāmatas un pēc tam apspriest tās kopā ar sev mīļiem un dārgiem cilvēkiem; pēc tam kopīgi pateikties Dievam par Viņa žēlastībām un vakarā aizmigt savā gultā pilnīgā tumsā, klausoties vēja dūkoņā un koku zaru šalkoņā aiz loga… Ak Kungs, cik laimīgam gan ir jābūt cilvēkam šādos apstākļos – gan ķermeniskā, gan emocionālā, gan garīgā ziņā! Man šķiet, ka Augustīns un viņa draugi justos vēl laimīgāki, ja tobrīd jau būtu kristīti un, kā vienas Kristus miesas locekļi, būtu kļuvuši par brāļiem šā vārda dziļākajā, transcendentajā nozīmē. Ne vienu reizi vien, par to domādams, pusbalsī atkārtoju Psalmotāja vārdus: “Redzi, cik jauki un cik mīļi, kad brāļi kopā dzīvo vienprātīgi! Tas ir kā dārga eļļa, kas pil no galvas bārdā, Ārona bārdā, un notek uz viņa drēbju vīlēm. Tas ir kā Hermona rasa, kas nokrīt uz Ciānas kalniem, jo tur Tas Kungs ir apsolījis svētību un dzīvību mūžīgi!”