Kad es vēl kā vidusskolnieks pievienojos nacionālistu rindām 2011. gadā, es biju pārliecināts, ka esmu daļa no jaunas atmodas. Šai atmodai bija jāmaina Latvija un jārada valsts pārvalde, kas rūpējas par latviešu tautas fizisko izdzīvošanu – dzimstību un aizsardzību, par taisnīgumu – okupācijas režīma netaisnību novēršanu, par garīgām vērtībām – tautas morāli, latvisku izglītību un kultūru. Tomēr pēc desmit gadiem, atskaitot atsevišķus uzlabojumus (valsts valodas ieviešana izglītībā, dzimstības jautājumu aktualizēšana, 16. marta leģionāru dienas pasākumu nosargāšana), pašos pamatos un sistēmā nekas nav mainījies. Šobrīd Latvijā valda kreisākā valdība kopš Trešās atmodas laikiem, kuras attieksme, vērtības un (ne)rīcīpolitika pilsoņos rada neticību valsts gribai un spējai pretoties draudiem no Austrumiem. Tādas aktualitātes kā cīņa pret latviešu jauniešu diskrimināciju darba tirgū, sabiedrisko mediju krievu valodā un Krievijas pilsoņiem kā darbiniekiem šajā medijā ir nevis liecība par kādu atmodu, bet gan sen ielaistu un neatrisinātu problēmu risināšana. Tas ir apliecinājums tam, cik ļoti tālu latviešu nacionālisms ir no pamatjautājumu sakārtošanas, nemaz nerunājot par valsts pārvaldīšanu.

Tomēr nekur nav akmenī kalts, ka liberāļiem un sociālistiem Latvijā ir lemts valdīt mūžīgi. Latvijas valsts izveidojās latviešu nacionālās kustības gribas un darbības rezultātā. Nacionālā kustība kā Pirmā atmoda 19. gadsimtā no latviešu tautas radīja nāciju ar spēcīgu pašapziņu un identitāti. 20. gadsimta sākumā tā kā Otrā atmoda drošsirdīgi pasludināja un izcīnīja Latvijas valsti Neatkarības kara liesmās. Trešā atmoda, kas aizsākās 1980. gadu beigās, īstenoja atbrīvošanās cīņu pret krievu komunistu okupāciju. Katra iepriekšējā atmoda norisinājās apstākļos, kas bija nelabvēlīgāki par šī brīža situāciju. Mums ir sava valsts, visas demokrātiskās pilsoņu tiesības, kā arī pieredze un informācija no pagātnes, kurai būtu jāatvieglo priekšā esošais darbs.

Ko varam mācīties par latviešu nacionālistu lomu Trešajā atmodā? Tās laikā latviešu nacionālisms bija vadošais idejiskais spēks. Pirmkārt, latviešu nacionālisms aizsāka atmodas kustību, tādām aktīvistu grupām kā “Helsinki-86” izvirzot prasības pēc latviešu interešu ievērošanas savā tēvu zemē. Otrkārt, latviešu nacionālisms caurstrāvoja atmodu visu tās laiku, vienojot un mobilizējot latviešu tautu caur spēcīgiem simboliem, piemēram, rokoperu “Lāčplēsis”. Treškārt, latviešu nacionālisti arī veidoja institucionālos iedīgļus Latvijas valsts atjaunošanai – Latvijas Republikas Pilsoņu Kongresu (LRPK). Ceturtkārt, latviešu nacionālisms izvirzīja Trešās atmodas augstākos politiskos mērķus – latviešu tautas interešu prioritāti un pilnīgu Latvijas neatkarības atjaunošanu.

Tomēr, neskatoties uz nozīmīgo latviešu nacionālisma lomu Trešās atmodas laikā, kā arī etnisko problēmu aktualitāti pēc tās, tas kā politisks spēks vairāk nekā trijās desmitgadēs nav spējis gūt vadošo lomu. Nenoliedzamais fakts ir tāds, ka nacionālisti savus mērķus atkal nesasniedza – turklāt nesasniedza to jau trešajā versijā par apvienotu politisku spēku, kuram būtu jāpārvar iepriekšējo mēģinājumu kļūdas. Kādi ir bijuši objektīvie apstākļi šīm neveiksmēm, bet kādas pašu nacionālistu kļūdas? Šķiet, ka atklāts un visaptverošs izvērtējums nekad nav sekojis. Taču tāds ir nepieciešams vairāk kā jebkad, ņemot vērā arvien dziļāko aizu starp kopumā pieaugošo nacionālismu un patriotismu Latvijas sabiedrībā un valsts politisko kursu, kas arvien vairāk attālinās no sabiedrības pieprasījuma. Kāpēc latviešu politiskais nacionālisms nav pārliecinājis sabiedrību par spēju šo pieprasījumu pārstāvēt?

Ierobežojošie apstākļi pēc Trešās atmodas

Ir apstākļi, kas objektīvi ierobežoja latviešu nacionālistu politisko spēku iespējas iegūt ietekmi atjaunotajā Latvijas valstī. Pirmkārt, pati valsts atjaunošana notika uz politiska un pat konstitucionāla kompromisa pamata – ar PSRS okupācijas režīma veidoto institūciju starpniecību. Šāds ceļš daudziem nacionālistiem nebija pieņemams un jau sākotnēji atsvešināja no atjaunotās valsts politiskajām institūcijām. Otrkārt, atjaunotajā valstī netika atjaunots nacionālais taisnīgums – pēc PSRS sabrukuma Latvijā palika dzīvot vairāki simti tūkstoši militāro okupantu un kolonistu, padarot latviešu pozīcijas savā valstī nedrošas. 1991. gada 3. marta iedzīvotāju aptauja parādīja, ka viena ceturtā daļa Latvijas iedzīvotāju ir pret Latvijas Republikas neatkarību. Aptuveni 250 000 okupācijas karaspēka pārstāvju un kolonistu Latviju vēlāk pameta, taču vairums palika.[1] Okupācijas rezultātā izmainītais etniskais sastāvs bieži ir radījis situācijas, kurā nosacīti latviskajām partijām ir jāveido kompromisu koalīcijas, lai bloķētu prokrievisko partiju iespējas apdraudēt Latvijas neatkarību. Liberāļu vai centristu partiju iespējas manevrēt šādā parlamentārismā ir lielākas nekā nacionālistu partijām, jo tās ir atvērtākas sadarbībai ar prokrieviskajām partijām. Politisko attiecību trijstūrī, ko veido prokrieviskie, liberālie un nacionālistu spēki, nacionālisti ir palikuši otrās lomas spēlētāji, balstot liberāļu vadīto koalīciju stabilitāti. Tas laika gaitā ir pāraudzis ambīciju trūkumā, pašiem nemaz nepretendējot būt vadošajam spēkam.

Būtisks ir arī valdošās elites jautājums atjaunotajā Latvijas valstī. Franču filozofs Aleksis de Tokvils, aprakstot revolūciju norises likumus, secināja, ka revolūcijas uzsāk viens sabiedrības slānis, turpina otrs, bet noslēdz trešais. Franču revolūcija ir spilgtākais piemērs, taču šādu pašu likumību var ievērot arī Dziesmotajā revolūcijā. Trešo atmodu uzsāka latviešu nacionālistu aktīvistu grupas. To turpināja jau daudz plašākas sabiedriskās grupas, piemēram, Latvijas Tautas fronte, kas bija krietni mērenāka savās prasībās, bet šo procesu noslēdza postkomunistiskā Latvijas Republikas politiskā elite, kuras vidū bija ne mazums bijušo komunistiskās partijas aktīvistu un ideologu, kā arī ar PSRS “čeku” saistīti politiķi. Nacionālisti nekļuva par valdošo eliti, jo pārejā no PSRS ekonomiskās sistēmas uz liberālo brīvā tirgus “šoka terapiju” kontroles sviras saglabāja bijušie režīma kolaboranti, kas sagrāba lielu daļu saimniecisko un informatīvo resursu, šos resursus pārvēršot ilgstošā politiskā ietekmē. Nacionālo spēku resursi priekšvēlēšanu cīņā un iespējas veidot politiku pēc tām tāpēc bija daudz ierobežotāki. Trešās atmodas nacionālismam tomēr bija inerce, kas vismaz sākotnēji nodrošināja latviešu interešu nostiprināšanu. 1990. gadu sākumā gandrīz visas latviešu politiskās partijas savu politisko programmu punktos, kā arī atsevišķos lēmumos, piemēram, valsts valodas un pilsonības jautājumā, veica nodevas Trešās atmodas nacionālajiem mērķiem. Taču 1990. gadu beigās postkomunistu elite sevi arvien vairāk sāka saistīt ar “tilta būvniecību” starp Rietumiem un Austrumiem.

“Tilta” vietā Latvija nonāca starp dzirnakmeņiem. Rietumu politiķi un biznesa aprindas vēlējās ciešāku sadarbību ar Krieviju, savukārt Krievija caur “Karaganova doktrīnu” tiecās caur krievu kopienām nodrošināt savas intereses zaudētajās PSRS teritorijās. “Karaganova doktrīna” paredzēja arī “cilvēktiesību” jautājuma izmantošanu, lai veicinātu Rietumu politiķu spiedienu uz Baltijas valstīm.[2] Tā rezultātā 1998. gadā tika mīkstināts pilsonības likums, paplašinot prokremlisko partiju vēlētāju loku. Latviešu nacionālisma ietekme tādējādi tika mazināta gan politiskajā pārstāvniecībā, gan arī prestiža ziņā, to vadošajos medijos nomelnojot kā “nemodernu” un “problemātisku” Latvijas ātrākai integrācijai Eiropas Savienībā.

Kustības rakstura zaudēšana un reakcionārisms

Trešās atmodas laikā gan LRPK, gan Latvijas Nacionālās neatkarības kustība (LNNK) bija masu kustības, kas iesaistīja tūkstošiem iedzīvotāju aktīvajā politiskajā darbībā. Pēc valsts neatkarības atjaunošanas, kad lielākais no atmodas mērķiem jau bija sasniegts, bet iedzīvotājiem bija jārisina izdzīvošanas jautājumi, noturēt šāda mēroga iesaisti kļuva teju neiespējami. LNNK kā lielākā 1990. gadu sākuma nacionālistu kustība kļuva par tīri parlamentāru politisko spēku. Parlamentārisms arī uzliek zināmu darbības loģiku – domāšanu īsos vēlēšanu ciklos, prasīguma mazināšanu koalīcijas sadarbības nolūkos, politiskās programmas maiņu, lai piesaistītu plašāku vēlētāju loku, kā arī finansējuma meklēšanu vēlēšanu kampaņu nodrošināšanai. Citiem vārdiem – tā ir klasiska kompromisu politika, kas ietver arī oportūnisma riskus. Partiju pārveide no masu kustības uz parlamentāru organizāciju mazina iekšējo demokrātiju un aktīvistu ietekmi, kas var kalpot kā drošinātājs pret varas riskiem. Politiska kustība ir orientēta uz savu aktīvistu gribas īstenošanu un sabiedriskās domas veidošanu par labu savām vērtībām. Parlamentāra partija ir orientēta uz varas attiecībām ar citām politiskajām partijām, kā arī savu vērtību pieskaņošanu sabiedrības noskaņojumam.

Jau pirms 1993. gada Saeimas vēlēšanām tā bija padarījusi savu politisko programmu mērenāku, bet uz skatuves uznāca principiālāks nacionālais spēks – “Tēvzemei un Brīvībai”. LNNK, zaudējot savu ietekmi, 1997. gadā apvienojās ar “Tēvzemei un Brīvībai”, izveidojot TB/LNNK partiju un tā uz kādu laiku atjaunojot savus spēkus. Vēlāk arī šai partijai piedzīvojot lejupslīdi un dažādus korupcijas skandālus, notika līdzīga “asiņu pārliešana”, kad TB/LNNK partija 2011. gadā apvienojās ar “Visu Latvijai!”.

Ieslēgti parlamentāro attiecību trijstūrī starp prokremliskajiem un liberālajiem spēkiem, ko pēdējā desmitgadē pārstāv partija “Vienotība”, nacionālisti saauga ar otrajiem, kļūstot par pastāvošās politiskās sistēmas sargiem. Uz brīdi tas atgrieza latviešu interešu jautājumus politiskajā dienaskārtībā, kā arī nesa zināmus panākumus, – taču ne ilgtermiņā. Nacionālisti kopumā nav sajutuši laikmeta garu – populismu. Populisms ir politisko līderu savienība ar tautu, lai patriektu augstprātīgo un no ikdienas realitātes šķirto politisko eliti un birokrātiju. Sabiedrības neapmierinātība ar valsts varas atsvešinātību, ekonomisko stagnāciju, nespēju izvirzīt valsts attīstības prioritātes vai pat elementāri aizsargāt valsti no ārējiem un iekšējiem draudiem pieaug. Tikmēr nacionālisti nav piedāvājuši savu ceļu drosmīgākām pārmaiņām. Populisma karogu ir paņēmuši citi – reizēm vienu vēlēšanu politiskie projekti bez ideoloģijas, reizēm atklāti prokremliski spēki.

Reakcionārisms un prasību pieticīgums ir sena problēma latviešu nacionālismā. Vēsturnieks Uldis Krēsliņš līdzīgas problēmas ievēroja jau Pirmajā atmodā: “Parādījusies un meklējot sev ceļu vācu muižniecības atļauju šaurajos ietvaros, latviešu nacionālisma ideja (..) varēja pastāvēt tikai un vienīgi kā ierobežots kompromiss, kas sasniedzis zināmus un iepriekšējā laikmeta kontekstā patiešām principiālus ieguvumus, no tā paša iepriekšējā laikmeta reālpolitikas pozīcijām atrada tajos savu piepildījumu (..). Apstājies centienos saglabāt jau iegūto laikā, kad sabiedrības dzīvē un uzskatos notika būtisks lūzums, nacionālisms izrādījās ne tikai nespējīgs atbildēt uz straujo sociāli ekonomisko procesu uzstādītajiem jautājumiem, ne tikai norobežojās, bet arī vairāk vai mazāk krasi uzstājās pret varbūtējiem jebkādu tālāku prasību izsauktajiem saasinājumiem, šajā nozīmē attiecībā pret jaunā laikmeta izvirzīto sabiedrības interešu prioritāti arvien noteiktāk tuvojoties jau “reakcijas” statusam. Situācijā, kad, neskatoties uz savu motivāciju, nacionālisma idejas ietvaros sludinātā mērenība bija nonākusi pretrunā un krasi disonēja ar vispārējiem sabiedrības noskaņojumiem, (..) visplašāko aprindu uzmanība strauji novērsās no tautiskā laikmeta ideāliem (..).”[3]

20. gadsimta sākumā latviešu nacionālisma reakcionārais raksturs noveda pie sociālisma popularitātes pieauguma, kas nevairījās no visasākās sistēmas kritikas un radikālu pārmaiņu solījumiem. 21. gadsimta sākumā tas var novest pie lielākas prokremlisko spēku popularitātes daļā sabiedrības vai arī pie mūsdienu sociālistu – “Progresīvo” ietekmes tālāka pieauguma.

Kas ir pretinieks?

Latviešu nacionālisti kopš Trešās atmodas kopumā ir bijuši vienoti izpratnē par Krievijas draudiem un PSRS okupācijas un kolonizācijas radīto etnisko izmaiņu slogu uz latviešu tautas stāvokli Latvijā. Šajā jautājumā ir iespējams izdalīt trīs darbības posmus: (1) PSRS karaspēka un kolonistu repatriācijas prioritāte, valsts valodas un pilsonības statusa nostiprināšana (1991–1998); (2) Pretestība uzspiestajai integrācijas politikai, valsts valodas pozīciju un pilsonības vājināšanai (1998–2013); (3) Hibrīdkara ēra – pretošanās atklātām un slēptām Krievijas imperiālistu ietekmes operācijām Latvijā, kas notiek kara Ukrainā kontekstā (aptuveni no 2014. gada). Trešajā posmā tiešie Krievijas draudi ir savijušies ar jaunu sociālisma veidu “Progresīvo” partijas formā, kas, iedvesmojies no Rietumu kreiso kustībām, par jauno “proletariātu” izvēlējies “apspiestās” seksuālās minoritātes, imigrantus un Latvijas gadījumā arī visus tos, kas uzskata, ka ir apspiesti, jo ir krievi. Tādējādi Krievijas hibrīdkaram Latvijā ir atradies vēl viens pastiprinošais elements, kas kopējo latviešu nācijas situāciju atsviež vēl sliktākā stāvoklī, nekā tas ir bijis jebkad kopš Trešās atmodas.

Šajos posmos Krievijas ietekme un iespējas Latvijā ir pieaugušas ar sniega bumbas efektu. Tikmēr latviešu nacionālisms ir reaģējis uz notiekošo vai domājis iepriekšējā posma kategorijās, labākajā gadījumā mazinot ilgtermiņā nodarīto postu Latvijas valstiskumam. Tomēr tālāka civilizāciju konflikta gaitā starp Krieviju un Rietumiem tas var izrādīties nepietiekami. Tāpēc ir izšķiroši identificēt pretinieku, kas jau kopš 1991. gada ir padarījis iespējamu Krievijas imperiālisma tālāku ietekmi un pat atdzimšanu atjaunotās Latvijas teritorijā. Šis pretinieks ir liberālisms.  

Liberālisms balstās indivīda tiesību un brīvības absolutizēšanā, kas tiek atrauta no kopienas un tautas interesēm. Tas veicina sociālo nihilismu, individuālo egoismu un sabiedrības sakņu zaudēšanu, kas ilgtermiņā apdraud valsts un tautas pastāvēšanu. Liberālisms ir vērsts uz abstraktiem ideāliem un formālām tiesībām, neņemot vērā tautas dzīvotspējas un kopējās labklājības principus.​ Tikmēr nacionālisms pārstāv tautas tiesību un ilgtspējas prioritāti, kuru liberālisms ignorē, jo tas ir pieaugoši vērsts uz globālu, nevis lokālu identitāti. Liberālisma vienādojošā vienlīdzības ideja ir postoša nacionālo tradīciju, identitātes un kopējās gribas aizstāvēšanā. Pārvēršot tautu par savtīgu interešu grupu cīņas lauku, kurā individuālajam egoismam brīnumainā kārtā ir jānoved pie kopīgā labuma, tas rada pamatu sociālisma ietekmes pieaugumam. Sociālisms šo cīņu noved līdz loģiskajam iznākumam – revolūcijai. 21. gadsimtā sociālisms gan ir mainījis savu stratēģiju un revolūciju neīsteno tiešā veidā. Tā vietā sociālisti iet demokrātisko ceļu un veic sabiedrības labumu pārdali un liberālisma izpostīto sabiedrisko saistību lāpīšanu ar valsts institūciju palīdzību. Tas savukārt nozīmē birokrātijas ietekmes un apjoma pieaugumu.

Liberālisms un sociālisms tādējādi savijas un bruģē nepārtrauktu vērtību iznīcināšanas ceļu. Abas ideoloģijas balstās egalitārismā, ideoloģiskajās abstrakcijās un globālismā. Gan mūsdienu liberālisms, gan sociālisms saņem visplašāko atzīšanu no starptautiskajām biznesa aprindām un no globālajām institūcijām, piemēram, Eiropas Savienības elites, kas uzspiež visabsurdākās prasības dažādu ideoloģisko mērķu vārdā, kā imigrācijas veicināšana (jau atkal – starptautiskā biznesa interesēs) vai “zaļais kurss”.

Izaicinājums, kas jārisina nacionālismam, tādējādi nav tikai pretestība ārējam pretiniekam, kas vistiešākajā veidā ir naidīgs Latvijas valstiskumam, t. i., Krievijai. Ir jāvērš pretestība antinacionālai sistēmai, kas grauj tautu vienojošās garīgās saiknes, iznīcina identitāti, nacionālo pašapziņu un pretestības gribu, iznīcina tautas dzimstību un visas tās elementārās kultūras vērtības, kas visā cilvēces pastāvēšanas vēsturē ir atšķīrušas cilvēku no dzīvnieka. Šīs sistēmas avots ir liberālisms; sociālisms mūsdienu “progresīvisma” formā ir sistēmas postu pastiprinošs faktors, jo dod šķietami pozitīvus mērķus jaunai aktīvistu paaudzei. Tikmēr Rietumu civilizācijas ārējo ienaidnieku spēks un gatavība militāram konfliktam pieaug. Tāda ir laikmeta problēma, kas jāapzinās nacionālistiem, lai darbību pārveidotu no reaģējošas uz reformisku.

Nacionālismam nepieciešamās pārmaiņas

Liela daļa aprakstīto problēmu izriet no parlamentārās politikas ierobežojumiem, nacionālismam atrodoties attiecību trijstūrī starp liberālismu un prokremlisko imperiālismu. Parlamentārā politika bieži vien prasa kompromisus un rada oportūnisma riskus, kas noved pie nacionālisma saplūšanas ar liberālismu. Kā no tā izvairīties? Minami daži no iespējamiem virzieniem.

Pirmkārt, ir būtiski saglabāt nacionālismu kā plašāku kustību, kas līdzīgi kā Trešajā atmodā mērķtiecīgi un organizēti kāpina prasības pēc nacionālās pašnoteikšanās un latviešu nācijas interešu aizstāvības. Sadarbība ar vārda labākajā nozīmē populistiskām iniciatīvām, kas orientētas uz tautas vajadzībām, dotu iespēju nacionālismam izvirzīties par reformisku spēku pret stagnējošo politisko eliti un birokrātiju. Vēl nesena vēsture rāda, ka nacionālismam ir iespējas pastāvēt kā pretstraumei liberālismam, veidojot tautisko vērtību izkopšanas kopienas: šeit ilustrācijai var nosaukt atjaunotajā Latvijā savulaik aktīvo “Klubu-415” (vēlāk: “Latviešu nacionālistu klubs”). Šīs pretstraumes nozīmīgums pastāv tās metapolitiskajā jeb kulturālajā sfērā, kas, mainot sabiedrības apziņu un attieksmi pret nacionālismam būtiskiem jautājumiem, maina arī sabiedrības politisko pieprasījumu un tādējādi netiešā veidā – parlamentāro politiku (stratēģija, ko 20. gadsimtā sekmīgi ir izmantojuši sociālisti).

Otrkārt, ir jāizvērš fundamentāla liberālisma kritika, pievēršoties egalitārisma vienādojošajam raksturam, kas iznīcina nacionālās atšķirības. Brīvības pārdefinēšana par atbrīvošanos no atbildības par kopumu, bezstandartu tolerance un bezierunu “citādā” mīlēšana, kā arī egoisma veicināšana grauj kopīgo labumu. Nacionālisms šajā kontekstā piedāvā alternatīvu, kur pozitīvo brīvību stiprina ar autentisku identitāti, kā arī ar atbildību pret tautu un valsti. Atzīstot brīvā tirgus priekšrocības pār valsts kontrolētu ekonomiku, būtu jānoraida ekonomiskais dogmatisms, kas sabiedrības vajadzības sašaurina tikai līdz tās ekonomiskajiem aspektiem. Šāds dogmatisms neredz problēmas vienādojošā masu kultūrā un masu imigrācijā, kamēr vien tiek apkalpoti abstrakti ekonomikas rādītāji. Antiliberāls nacionālisms ir patiesā demokrātija, kas atzīst suverēnu (tautu) iepretim globālajām elitēm.

Patiesa pasaules dažādība un kultūras bagātība ir iespējama, tikai aizstāvot katras tautas atšķirīgumu tās vēsturiskajā zemē. Tāpēc antiliberāls nacionālisms ir viennozīmīgi etnisks, jo tikai tas piedāvā ilgtspējīgu pamatu nācijas un valsts izdzīvošanai, balstoties uz pirmspolitiskās kopienas – tautas jeb etnosa – identitāti. Etnonacionālisms neizslēdz valstisko jeb pilsonisko nacionālismu, kas dod iespēju pilsoņu kopumā iekļauties dažādu tautību Latvijas pilsoņiem. Pilsoniskais nacionālisms ir no etnonacionālisma izrietoša nākamā nacionālisma attīstības fāze. Taču pilsoniskais nacionālisms bez etniskā nacionālisma Latvijas kontekstā ir latents liberālisms, kas noliedz savas vēsturiskās saknes un noliedz arī pašu nāciju kā patstāvīgu un sākotnēju veselumu.

Treškārt, nacionālismam 21. gadsimtā jāpievēršas aktuāliem izaicinājumiem, piemēram, masu imigrācijai un tās radītajām sociālajām sekām, transdženderisma propagandai, uzbrukumiem veselīgai sievišķībai un vīrišķībai, kā arī sadursmei, kas norit starp Rietumu un Austrumu civilizācijām. Gan atdzimstošais Krievijas imperiālisms, gan radikālais islāms izaicina eiropiešus, izmantojot katru vājo vietu mūsu kultūras vērtībās un gatavībā sevi aizstāvēt. Izglītības sistēma, dzimstības jautājumi, kā arī militārā aizsardzība, nevis liberāļu “atmestās” ministrijas, ir nacionālismam fundamentāli svarīgās jomas, kas noteiks latviešu tautas “būt vai nebūt” 21. gadsimtā.

Visbeidzot, nacionālismam jāveido nedalāms veselums ar konservatīvismu. Konservatīvie bija pirmie, kas pēc postošās Franču revolūcijas atpazina liberālisma teorijas nesavietojamību ar dziļākajām cilvēka dabas un sabiedrības patiesībām. Atzīstot hierarhijas neizbēgamību, dabas noteikto likumību pārākumu pār individuālajām vēlmēm, kā arī sabiedrības vēstures pieredzē izkristalizēto atziņu nozīmību kā identitātes un vērtību pamatu, konservatīvisms nostājās fundamentālā opozīcijā liberālismam. Taču laika gaitā konservatīvisms Rietumos saplūda ar liberālismu tā pamatpozīcijās, t. i., attiecībā uz egalitārismu un individuālismu, pieturoties vien pie ģimenes, tradīciju un reliģisko vērtību reaģējošas aizstāvības (atsevišķos gadījumos, piemēram, Lielbritānijā, atsakoties arī no tās). Nacionālisma un konservatīvisma savienība ir dabiska un var palīdzēt izvairīties no reakcionārisma un piekāpšanās liberālismam, kas raksturīgs abām ideoloģijām, ja tās ir šķirtas viena no otras. Tieši nācija pēc aristokrātijas krišanas Eiropā ir vēsturiskās atmiņas, tradīciju un vērtību nesēja, dodot iespēju cilvēciskajā cēlumā un kvalitātē pacelties ne vien atsevišķām dzimtām, bet veselām tautām. Šeit gan nacionālisms, gan konservatīvisms iegūst sev augstāku misiju visas cilvēces mērogā.

[1] V. Zariņš, Kam pieder nams? Publicistika, intervijas, pasakas 1990–1994. Rīga: LU Filozofijas un socioloģijas institūts, 1999, 15. lpp.

[2] Andis Kudors, “Krievijas Tautiešu politikas ietekme uz Latvijas izglītības, valodas un pilsonības rīcībpolitiku”: https://telos.lv/krievijas-tautiesu-politika/

[3] Uldis Krēsliņš, Aktīvais nacionālisms Latvijā (1922.-1934.), Rīga: Latvijas Universitāte, 2001, 70. lpp.