Klasiskā reālista rokasgrāmata jeb ceļš uz sakārtotu domāšanu 1. daļa

“Quodammodo se habet ratio in homine sicut Deus in mundo.”
(“Atbilstošā mērā saprāts cilvēkā ir tāpat kā Dievs pasaulē” –
Sv. Akvīnas Toms, “Par valdīšanu” (De regno), 13. nodaļa)

1908. gadā angļu rakstnieks Gilberts Kīts Čestertons (Gilbert Keith Chesterton, 1874–1936) publicēja vienu no saviem polemiskajiem traktātiem ar nosaukumu “Ortodoksija”, kurā raksturoja tolaik valdošo prāta stāvokli ar vārdiem “domas pašnāvība”. Ko lai mēs sakām par mūsu laikmetu vairāk nekā simt gadu vēlāk? Ko teiktu Čestertons, ja viņam kaut kādā brīnumainā veidā izdotos apmeklēt 2021. gadu un paskatīties, kā mēs šodien dzīvojam un kas notiek mūsdienu cilvēku galvās? Viņš uzzinātu, piemēram, ka mūsdienu cilvēki vairs neprot atšķirt vīrieti no sievietes un ir pat aizmirsuši to, cik cilvēkiem ir dzimumu. Viņš ieraudzītu, ka viņi vairs nav droši ne par to, kā rodas bērni, ne par to, cik bērnam ir vecāku, ne par to, ko nozīmē vārdi “laulība”, “māte” un “tēvs”. Viņš ieraudzītu, ka dižākos Rietumu civilizācijas mākslas darbus kaunīgi slēpj, bet pretīgākos atkritumus sauc par “mākslu” un godina. Universitāšu auditorijās – kādreizējos gudrības un brīvas izziņas tempļos – viņš izdzirdētu nesaprotamu slimīga ārprāta abrakadabru (“heteronormatīvi antiklimatisks binārā baltā cisdžendera kapitālisms” u. tml.). Savukārt tos, kuri runā, spriež un uzvedas kā normāli cilvēki, apsmej, atlaiž no darba un dažreiz pat notiesā un iemet cietumā.

Bez šaubām, Čestertons ātri vien saprastu, ka ir nokļuvis gigantiskā trakonamā un ar steigu postos atpakaļ uz mierīgo 1908. gadu. Kādus atvadu vārdus mums sacītu šis ekscentriskais “paradoksu meistars”, kuru viņa draugs un mūžsenais oponents Bernards Šovs (George Bernard Shaw, 1856–1950) reiz bija nodēvējis par “kolosālu ģēniju”? Vai salīdzinājumā apjēgtu, no kādas veselā saprāta citadeles ir nācis, un nožēlotu savus pārsteidzīgos vārdus par “domas pašnāvību” 1908. gadā? Pazīstot Čestertona idejas un domu gaitu, man drīzāk šķiet, ka viņš nopūstos, pašūpotu galvu un ar savu ierasto viedumu pateiktu: “Redzat, es jau toreiz brīdināju par šo neprātu; paskatieties, cik tālu tas viss ir aizgājis!

§ 1. Skaidras un sakārtotas filozofiskas paradigmas nepieciešamība

Daudzi, ļoti daudzi man pazīstami cilvēki mūsdienu pasaulē jūtas arvien nedrošāk un neomulīgāk – ne savā vidē, gluži kā sauszemē izmestas zivis. Juzdami intelektuālu diskomfortu, viņi saprot, ka visam būtu jābūt citādam, ka kaut kas nav kārtībā, un ka šis “kaut kas” ir vienota parādība – taču absolūtais vairākums nespēj to vārdiski un jēdzieniski noformulēt. Daudzi intuitīvi apjauš, ka visi atsevišķie neprāta elementi – “džendera” ideoloģija, “Antifa” aktīvistu trakošana, pieminekļu gāšana, dažādi dīvaini likumi un konstitucionālo tiesu spriedumi, t. s. “progresīvās laikmetīgās mākslas” drazas utt. – ir vienas un tās pašas kategorijas parādības, kas pieder pie vienotas sistēmas un kurām ir viena kopīga sakne. Taču skaidri saskatīt šo sakni un šo sistēmu izdodas tikai nedaudziem. Ir cilvēki, kuri vienkārši baidās tās meklēt – un ne jau intelektuālā slinkuma dēļ, bet gan tāpēc, ka nevēlas tikt apsmieti un pieskaitīti “sazvērestības teorētiķu” un “folijas cepurīšu nēsātāju” pulkam.

Tomēr neviens domājošs cilvēks nesasniegs intelektuāla miera un drošības sajūtu, kamēr nepiešķirs visām savām domām, vērtējumiem, lēmumiem un darbībām solīdu filozofisku pamatu. Lai katrs no mums varētu spriest – un attiecīgi rīkoties – pilnvērtīgi un viedi, katram vispirms būtu jāsakārto sava domāšana. Tas notiek tāpat, kā mēs sakārtojam darbnīcu: izvēloties pareizos un vajadzīgos darbarīkus, saliekot tos tā, lai tie nepieciešamības brīdī būtu viegli pieejami, bet pārējos izmetot vai noglabājot pagrabā. Tikai šajā gadījumā darbnīcas vietā ir cilvēka galva, bet darbarīki ir dažādas aksiomas (neapstrīdēti pieņēmumi), no tām izrietošie pamatprincipi, redzes leņķi u. tml., kuru kopumam ir jāveido vienota sistēma jeb domāšanas paradigma. Ja lietojam vēl vienkāršāku salīdzinājumu, to var nosaukt arī par brillēm, caur kurām mēs skatāmies uz pasauli. Sakārtota domāšanas paradigma ļauj cilvēkam skaidri saskatīt lietas, apjaust to cēloņsakarības, likumsakarības un kopsakarības – citiem vārdiem sakot, aiz kokiem saskatīt mežu.

§ 2. Aristoteliski tomiskais reālisms jeb “ola ir ola”

Formālās izglītības ziņā es diemžēl esmu tipisks 20. gadsimta beigu “produkts”, un tas nozīmē, ka pēc vidusskolas un augstskolas absolvēšanas manā galvā valdīja diezgan liels sajaukums. Taču es ātri vien sāku sajust šo sajaukumu kā kaut ko nepareizu un traucējošu. Piemēram, es bieži intuitīvi apjautu, ka kaut kas ir labs un pareizs (vai gluži otrādi – slikts un nepareizs), bet racionāli pamatot to nemācēju. Es skaudri apzinājos, ka šī situācija nav normāla, jo, pirmkārt, cilvēks ir saprātīga būtne, kurai ir jāspēj pamatot savs viedoklis, un otrkārt, bez racionāla pamatojuma es nespēju pārliecināt pārējos par manas nostājas pareizību. Vērsu savu skatienu uz grāmatu plauktiem un sāku meklēt atbildi pie dižiem, jau sen aizsaulē esošiem viediem vīriem, kuru gara devums ir mūsu civilizācijas pamatā – sākot ar Platonu un Aristotelu.

Šis meklējumu process vainagojās ar atziņu, ka solīdākā un pārliecinošākā filozofiskā paradigma – tātad tāda, kas visadekvātāk apraksta un skaidro objektīvo realitāti, – ir aristoteliski tomiskais reālisms – filozofiskā sistēma, kuru izveidoja Platona skolnieks Aristotels (Ἀριστοτέλης, 384–322 pr.Kr.) un vēlāk, jau kristietības laikmetā, attīstīja un papildināja katoļu sholasts un dominikāņu mūks svētais Akvīnas Toms (Thomas Aquinas jeb Thomas de Aquino, 1225–1274).

Jāatzīmē, ka Akvīnas Toma kā filozofa autoritāte tālu pārsniedz Katoļu baznīcas robežas. Kā mēdza teikt pazīstamā krievu – ebreju izcelsmes amerikāniete Aina Renda (Ayn Rand, 1905–1982), objektīvisma filozofijas radītāja un pārliecināta ateiste, dižākie pasaules filozofi esot bijuši trīs “A”: Aristotels, Akvīnas Toms un… viņa pati – Aina Renda. Ja par to trešo man ir šaubas, tad par pirmajiem diviem es no visas sirds viņai piekrītu.

Kādēļ esmu pārliecināts, ka aristoteliski tomiskais reālisms ir pareiza domāšanas paradigma? Tas tā ir vairāku iemeslu dēļ, bet šā raksta ietvaros aprobežošos ar diviem.

(1) Pirmkārt, tas ir princips “Pēc viņu augļiem jums būs tos pazīt”. Rietumu pasaules vēsture (visās jomās: politikas, ekonomikas, izglītības utt.) rāda, ka praktiski viss labais, skaistais un taisnīgais, kas tajā ir sasniegts, pamatojas uz reālistisko skatījumu (vai vismaz atsevišķiem šā skatījuma elementiem) un tam atbilstošu rīcību. Savukārt atkāpšanās no aristoteliskās paradigmas galu galā vienmēr ir novedusi pie katastrofas – ja ne uzreiz, tad gadsimtiem ilgas cēloņsakarību virknes ceļā. Mūsdienu augstskolās un sabiedrībā vērojamā intelektuālā degradācija ir tikai viens no maigākajiem piemēriem; ir arī daudzas citas sekas – piemēram, Holokausts un Gulaga nometnes. Viss sliktais, ko pirmīt minēju – “džendera” ideoloģija, “Antifa” aktīvistu trakošana, pieminekļu gāšana, dažādi dīvaini likumi un konstitucionālo tiesu spriedumi, t. s. “progresīvās laikmetīgās mākslas” drazas utt. – būtībā un pamatu pamatos nāk no aristoteliskā reālisma noliegšanas.

(2) Otrkārt, man pilnīgi pietiek ar to, ka aristoteliski tomiskā sistēma ir veselā saprāta filozofija. Kā to asprātīgi formulēja Čestertons, tā balstās uz atziņu, ka ola ir ola. Savā grāmatā Svētais Akvīnas Toms – mēmais vērsis (Saint Thomas Aquinas: The Dumb Ox, 1933) Čestertons raksta:

Kopš sešpadsmitā gadsimta, kad aizsākās mūsdienu pasaules vēsture, nav bijis nevienas filozofiskas sistēmas, kas atbilstu visu cilvēku realitātes izjūtai – tam, ko vienkāršie cilvēki paši nosauktu par veselo saprātu. Katrs filozofs sāka ar paradoksu, īpašu skatpunktu, kuram nācās upurēt to, ko parastie ļaudis sauktu par saprātīgu viedokli. Tā tas bija gan ar Hobsu un Hēgeli, gan ar Kantu un Bergsonu, gan ar Bērkliju un Viljamu Džeimsu. Bija jāpieņem kaut kas tāds, ko nepieņemtu neviens normāls cilvēks: teiksim, ka likums stāvot augstāk par tiesībām vai ka tiesības ar prātu neesot izskaidrojamas, vai ka lietas esot tikai tādas, kā mēs par tām domājam, vai ka viss esot relatīvs attiecībā pret kādu realitāti – kuras, kā izrādās, nemaz nav. Mūsdienu filozofs mūs cenšas iedrošināt, paziņojot, ka, tikko mēs piekritīsim viņam šajā punktā, viss pārējais iešot kā smērēts. Viņš, lūk, padarīšot pasauli saprotamu, ja vien viņam atļaušot balstīties uz vienu šādu greizu domu.

(..) Pretī visam tam sv. Toma filozofija dibinās vispārējā acīmredzamā pārliecībā, ka ola ir ola. Hēgelietis teiktu, ka ola, būdama bezgalīgā tapšanas procesa pakāpe, patiesībā ir vista. Bērklijietis uzskatītu, ka vārīta ola pastāv tikai tik ilgi, cik pastāv sapnis, jo ir tikpat viegli nosaukt sapni par olas cēloni, kā olu par sapņa cēloni. Pragmatiķis būtu pārliecināts, ka olu kultenis garšos labāk, ja aizmirsīsim, ka tas gatavots no olām, un pievērsīsim uzmanību tikai tam, ka tas ir sakults. Taču sv. Toma sekotājiem nav nekādas vajadzības sakult sev smadzenes, lai pareizi sakultu olas: meklēt kaut kādu īpašu redzesleņķi, šķielēt vai piemiegt vienu aci, lai padarītu olu vieglāk uztveramu. Tomistam līdz ar pārējiem cilvēku brālības pārstāvjiem ir kopīga apziņa, ka ola nav nedz vista, nedz sapnis, nedz tīri pragmatisks pieņēmums, bet gan lieta, ko apliecinājusi tāda autoritāte kā Dieva piešķirtās jūtas.”

§ 3. Ko nozīmē “piekrist noteiktai filozofiskai sistēmai”?

Šis raksts ir īss konspektīvs ieskats Aristotela un sv. Akvīnas Toma filozofiskajā paradigmā, kas domāts ne tikai augsti mācītiem vīriem un sievām, bet ikvienam domājošam cilvēkam. Tas nekādā gadījumā nav uzskatāms par šīs filozofiskās sistēmas pilnīgu un visaptverošu kopsavilkumu. Līdz ar to raksta mērķis nav izskaidrot vai pieminēt visas jomas, kurās Aristotelam un Tomam bija formulēts savs viedoklis. Šajā rakstā īsi un shematiski izklāstīšu tikai pašu galveno. Ja lasītājam rodas interese un vēlēšanās uzzināt par aristoteliski tomisko sistēmu kaut ko vairāk, šis izklāsts var noderēt kā labs ievads turpmākajām studijām.

Pirms sāksim aplūkot konkrētas aristoteliski tomiskās paradigmas iezīmes un postulātus, būtu nepieciešams izdarīt trīs piezīmes.

(1) Pirmkārt, piekrišana noteiktai filozofijas skolai nenozīmē šauru “sektantisku” norobežošanos no visām pārējām idejām. Prātīgs cilvēks savu prātu tur atvērtu un vērtē jebkuru ideju pēc tās patiesuma un pamatotības, nevis pēc tā, kurš to ir paudis. Tas, ka es atzīstu aristoteliski tomisko paradigmu par pareizu, nenozīmē, ka labas un pareizas atziņas nevar atrast arī daudzās citās filozofijas skolās un sistēmās. Gluži otrādi: šīs skolas un sistēmas bieži vien ļauj paraudzīties uz lietām no citiem – interesantiem un iepriekš neparedzētiem – redzes leņķiem. Rīcības pamatnormai šajā jautājumā ir jābūt apustuļa Pāvila vārdiem: “Visu pārbaudiet; kas labs, to paturiet!” (1. Tes. 5:21). Man pašam ārkārtīgi interesanti šķiet britu filozofes Elizabetes Enskomas (Elizabeth Anscombe,1919–2001) darbi, kas veido sistemātiskus saskares punktus starp tomismu un mūsdienu analītisko filozofiju (t. s. “analītiskais tomisms”).

Prāta atvērtība ir brīnišķīga lieta, taču ir svarīgi to nepārprast – t. i., nesaprast aplamā nozīmē, kādā to parasti lieto mūsdienās. Mūsdienu diskursā ar “prāta atvērtību” mēdz saprast relatīvismu, t. i., uzņēmību pret dažādām, savstarpēji bieži vien pretrunīgām idejām, nevērtējot to patiesumu vai aplamību (“Katram sava patiesība” vai kaut kā tamlīdzīgi). Īstenībā tam būtu jānotiek pretēji: visu ienākošo rūpīgi izsijājot, izvērtējot un lieko izmetot ārā. Čestertons, kā parasti, prata to lieliski noformulēt:

Prāta atvēršanas mērķis ir tāds pats kā mutes atvēršanai: lai to atkal aizvērtu, dabūjot iekšā kaut ko cietu un solīdu. Pretējā gadījumā tas vairāk līdzinās kanalizācijas caurulei, kas visas lietas uzņem vienādi.

(2) Otrkārt, piederība noteiktai filozofijas skolai nenozīmē piekrišanu pilnīgi visam, ko ir teikuši vai rakstījuši tās dibinātāji. Mūsdienās bieži dzirdam šo, manuprāt, ārkārtīgi muļķīgo apgalvojumu: “Aristotels attaisnoja verdzību – tātad arī jūs attaisnojat verdzību! Aristotels attaisnoja verdzību – tātad viss, ko Aristotels ir rakstījis, ir diskreditēts un nepieņemams! Sv. Akvīnas Toms uzskatīja aizdevuma procentus par amorāliem – tātad arī jūs nedrīkstat ņemt bankas kredītu, nekļūstot par liekuli!” Nekā tamlīdzīga! Būt kāda filozofa sekotājam nozīmē – pieņemt viņa mācību vispārējo principu līmenī. Būt aristotelietim un tomistam nozīmē – pieņemt un atzīt par pareiziem Aristotela un Toma filozofijas vispārējos pamatprincipus un pamatnostādnes, nevis visus sevišķos secinājumus, pie kuriem viņi bija nonākuši katrā konkrētā jautājumā.

Jāsaprot, ka jebkurš tā laika filozofs taisīja konkrētus slēdzienus, pamatojoties uz sava laikmeta zinātnisko, t. i., empīrisko zināšanu kopumu. Ne Aristotels, ne Toms vēl nezināja, ka Zeme riņķo ap Sauli; ka bērns rodas, saplūstot vecāku dzimumšūnām (nevis tēva sēklai izdīgstot mātes ķermenī kā auga sēklai); ka cilvēka organismā pastāv asinsrite; ka preces vai pakalpojuma cenu ietekmē laika faktors. Tādēļ dažos jautājumos viņi nonāca pie secinājumiem, kas no mūsu pašreizējo zināšanu viedokļa ir aplami. Taču tas nekādi neietekmē viņu vispārējo principu un postulātu patiesumu. Ja kādā brīnumainā kārtā tiktu izgudrota laika mašīna un mums izdotos atgādāt Tomu mūsu laikmetā, iepazīstinot viņu ar pēdējo septiņarpus gadsimtu laikā iegūto zināšanu klāstu, tad noteiktu daļu no saviem slēdzieniem viņš neapšaubāmi pārskatītu. Stingri turoties aristotelisma pamatprincipu rāmjos, mūsdienu domātājs var nonākt pie pilnīgi citiem konkrētiem secinājumiem nekā pats Aristotels.

(3) Treškārt, nav jābaidās no vārda “filozofija”, it kā tas būtu kaut kas ārkārtīgi sarežģīts un vienkāršam cilvēkam nesasniedzams. Viss, ko mēs domājam (un pēc tam darām) pamatojas uz kaut kādu filozofisku pieņēmumu. Lūk, visvienkāršākais piemērs: jūs aizejat uz veikalu vai tirgu, izvēlaties un nopērkat sev pārtiku, pēc tam pārnākat mājās, sagatavojat sev vakariņas un tās apēdat. To darīdams, jūs, lai arī neapzināti, balstāties uz vairākiem filozofiskiem pieņēmumiem, proti: (a) jūs pats esat reāls; (b) apkārtējās lietas arī ir reāli pastāvošas; (c) jūs varat uzticēties saviem maņu orgāniem, kas (ja vien tie ir fiziski veseli) sniedz jums pareizu un precīzu realitātes ainu; (d) jūsu realitātes aina ir tāda pati, kā apkārtējiem cilvēkiem, it īpaši attiecībā uz tādām kategorijām kā “gaišs”, “sāļš”, “auksts”, “mīksts”, “svaigs”, u. tml.; (e) sāts ir labāks par badu; (f) ēšana pati par sevi ir laba, jo kalpo labam mērķim, utt.

Protams, ka mūsu ikdienas dzīve norit, nemaz nedomājot par šādiem jautājumiem. Filozofija kā specifiska cilvēka prāta darbības disciplīna parādās brīdī, kad kāds sāk šos pieņēmumus apstrīdēt. Un, tā kā mūsdienās tie tiek apstrīdēti arvien biežāk un agresīvāk, katram domājošam cilvēkam būtu jāprot vismaz pamata līmenī kritiski izvērtēt gan savu paša nostāju, gan apstrīdētāju argumentus.

Lai cik daudzveidīgas nebūtu bijušas cilvēces vēsturē pastāvošās filozofijas skolas, visas to kopīgās un atšķirīgās iezīmes galu galā var reducēt līdz pavisam nedaudziem pamatjautājumiem, atbilde uz kuriem tad arī nosaka konkrētā domu strāvojuma saturu: “Kas ir (t. i., kas pastāv)?”, “Ko mēs varam zināt?”, “Kā mēs to varam zināt?”, “Kas mums jādara?” Atbilstoši tam šajā rakstā īsumā izskaidrošu artistoteliski tomisko skatījumu trijās lielās filozofijas nozarēs, kuras ir šādas:

1) ontoloģija, t. i., izpratne par esošo, par tā realitāti un par esības veidiem;
2) epistemoloģija jeb gnozeoloģija, t. i., izpratne par zināšanām un izziņu, par to robežām, metodēm un drošticamību;
3) ētika, t. i., izpratne par labo un ļauno un par to, kā cilvēkam ir jārīkojas. Aristoteliskā ētika ir ļoti plašs temats, kuram būtu jāvelta atsevišķa publikācija; šajā rakstā tā tiks pieminēta ļoti īsi un garāmejot.

§ 4. Ideālisms, reālisms un nominālisms

Paskatīsimies visapkārt. Ko mēs redzam? Mēs redzam dažnedažādas lietas, piemēram: Jāni, Pēteri, Annu, narcisi puķu dobē, rozi ziedu veikalā, putnu baru, gubu mākoni zilajās debesīs, kaimiņa automašīnu… Ja mums norādīs uz katru lietu un pajautās: “Kas tas ir?”, tad mēs viegli un bez īpašas piepūles katru no tām nosauksim. Un nemaz neapjēgsim, ka esam tikko izdarījuši nevis vienu, bet veselas divas secīgas lietas, turklāt divos dažādos līmeņos. Vispirms mūsu jutekļi jeb maņu orgāni ir uztvēruši lietu veidolus, apjomus, krāsas, skaņas, smaržas utt. Pēc tam mūsu saprāts uz šo iespaidu pamata šīs lietas ir identificējis un kategorizējis, izveidojot konkrētu individuālu lietu tēlus un ierindojot tos grupās, kategorijās, ģintīs un sugās.

Tātad, kā redzam, jautājums “Kas tas ir?” pieder nevis pie jutekļu, bet pie saprāta jomas. Mūsu prāts satur universālās idejas jeb universālijas (“cilvēks”, “vīrietis”, “zieds”, “roze”, “putns”, “balodis”), atbilstoši kurām mēs identificējam un kategorizējam atsevišķas lietas. Ja mūsu priekšā ir putnu bars, tajā var būt vairāki simti īpatņu; katrs no viņiem ir atsevišķa individuāla būtne ar savu atsevišķu un neatkārtojamu eksistenci. Taču, tā kā mūsu prātos ir “putna”, “baloža”, “zvirbuļa” utt., idejas, mēs nešaubīgi identificējam tos visus kā putnus, savukārt putnu starpā izšķiram baložus, zvirbuļus utt.

Un šeit rodas svarīgākais jautājums: cik šīs universālās idejas jeb universālijas ir reālas? Vairākums cilvēku bez problēmām atzīst, ka, piemēram, šī, konkrētā, puķu dobē augošā un smaržojošā, roze ir reāli pastāvoša, – bet cik reāla ir “roze” vispār vai “zieds” vispār? Uz šo jautājumu var atbildēt trejādi, un katra no trijām atbildēm atbilst vienai lielai filozofijas skolu kopai.

(1) Pirmā iespējamā atbilde ir platoniskais ideālisms (no sengrieķu ἰδέα – ‘izskats, veidols, veids, ideja’). Platons (Πλάτων, 428/427 vai 424/423–348/347 pr.Kr.) un viņa sekotāji mācīja, ka primārā realitāte ir nevis materiālā, skatāmā, taustāmā un empīriski apjaušamā pasaule, kurā mēs dzīvojam, bet gan universālijas – nemateriālās un abstraktās formas jeb idejas. Būtiska (substanciāla) realitāte piemīt tikai šīm idejām, bet individuālo lietu realitāte ir tikai nejauša (akcidentāla). Citiem vārdiem sakot, abstraktā un universālā “rozes” ideja ir primārā, “īstā” realitāte, kas reāli eksistē neatkarīgi no konkrētām rozēm. “Rozes” ideja ir visu konkrēto rožu prototips, un visas konkrētās rozes ir šīs idejas atspulgi jeb iemiesojumi (turklāt vienmēr blāvi un nepilnīgi). Tīro platonisko ideju var salīdzināt ar projektorā ieliktu diapozitīvu, bet konkrēto lietu – ar šā diapozitīva atspulgu uz lielā ekrāna; diapozitīvs eksistē neatkarīgi no ekrānā redzamajiem attēliem un pat tad, kad projektors ir izslēgts.

(2) Otrā atbilde ir aristoteliskais reālisms (no latīņu res – “lieta”). Platona skolnieks Aristotels piekrita savam skolotājam tajā ziņā, ka universālās idejas ir reālas. Taču, pretēji Platonam, viņš noliedza domu par kaut kādas atsevišķas “ideju valstības” esamību. Idejas eksistē nevis atsevišķi no konkrētām individuālām lietām, bet gan pastāv tajās kā šo lietu būtība jeb esence – tātad, vienkāršoti sakot, pašās lietās. Citiem vārdiem sakot, gan individuālās lietas, gan universālās idejas ir vienlīdz reāli pastāvošas Esības sastāvdaļas, turklāt lietas ir “primārās substances” (jo tās mūsu saprāts uztver pirmām kārtām), bet idejas – “sekundārās substances”. Var teikt arī tā: Platonam no “Rozes” izriet roze, bet Aristotelam no rozes izriet “Roze”. Īstu zenītu Rietumu pasaulē reālisms sasniedza 13. gadsimta otrajā pusē, pateicoties sv. Akvīnas Tomam un tomismam.

Runājot par ideālismu un reālismu, rakstā lietoju Rietumu filozofu darbos visbiežāk lietoto terminoloģiju. Dažos gadījumos var sastapt nedaudz citus terminus, proti, gan Platona, gan Aristotela filozofiskās sistēmas abas tiek dēvētas vai nu par “ideālismu”, vai par “reālismu”. Man pareizāka šķiet to autoru nostāja, kuri izšķir platonisko ideālismu un aristotelisko reālismu, taču apvieno tos abus ar kopīgu apzīmējumu “esenciālisms” – jo abas sistēmas postulē lietu būtību jeb esenču realitāti.

(3) Visbeidzot, trešā iespējamā atbilde ir nominālisms (no latīņu nomen – ‘vārds’). Nominālisma pamatlicēji bija Kompjēņas Roscelīns (Jehan Roscelin jeb Roscellinus Compendiensis, ap 1050–1125) un Pjērs Abelārs (Pierre Abélard, ap 1079–1142), taču tā ievērojamākais pilnveidotājs un popularizētājs bija franciskāņu ordeņa mūks Okamas Viljams (William of Ockham jeb Occam, 1285–1347). Pēdējais kļuva īpaši slavens sholastiskajā “Strīdā par universālijām”, kurš norisinājās 13. un 14. gadsimtā.

Atšķirībā no ideālisma un reālisma, kas pašos pamatos ir vienisprātis, nominālisms revolucionārā kārtā novēršas no abiem un pagriežas pretējā virzienā. Nominālisms māca, ka reāli un objektīvi eksistē tikai un vienīgi individuālās lietas, savukārt universālijas ir tikai simboli, zīmes jeb vārdi, kurus cilvēki piešķir šīm lietām, pamatojoties uz vairāk vai mazāk patvaļīgi saskatītām un piedēvētām līdzībām. Mēs sajuktu prātā, ja gribētu piešķirt atsevišķu vārdu katrai no tūkstoš rozēm, kuras aug lielā rožu dārzā, tāpēc esam nosacīti vienojušies par vienu vārdu – “roze”. Taču tas ir tikai simbols, kas pastāv tikai mūsu prātos un nekur citur. Nekādas “Rozes” reāli nav: ir tikai šī roze, tā roze, kaimiņu dārza stūrī augošā roze, utt., – bet “roze” pati par sevi ir tikai tukšs vārds. Okamas Viljams padarīja nominālismu par pilnīgu un pabeigtu filozofisku sistēmu un, sākot ar 14. gadsimtu, tas pamazām sāka īstu uzvaras gājienu pa Rietumu cilvēku prātiem, galu galā kļūdams par Rietumu pasaulē dominējošo domāšanas paradigmu.

Okamas Viljama nominālismu jau Viduslaikos sauca par via moderna (“mūsdienu jeb moderno ceļu”), pretstatā via antiqua (“senajam ceļam”), t. i., Aristotela un Akvīnas Toma reālismam. Dažkārt tiek īpaši izdalīts via media (“vidējais ceļš”) jeb skotisms, kuru pārstāvēja franciskāņu mūks Dunss Skots (Duns Scotus, 1266–1308) un kuru bieži raksturoja kā “vidusceļu”. Tomēr skotisms pilnīgi noteikti ir atzīstams par reālisma, nevis nominālisma paveidu.

Šajā sakarā ir jāpievērš sevišķa uzmanība īpašības vārdam “moderns”. Šim vārdam ir vairākas nozīmes. Ikdienišķā, visizplatītākā nozīme ir “mūsdienīgs”, “pašreizējam laikam atbilstošs”. Piemēram, Samanta Tīna šobrīd ir moderna, bet “Čikāgas piecīši” tādi vairs nav (viņi bija moderni agrāk, “savā” laikā). Viedtālrunis iPhone 12 Pro ir moderns, bet padomju laikā ražotais VEF telefona aparāts tāds nav. Taču šim vārdam ir arī īpaša, filozofiska nozīme, un tā vairs nav tieši saistīta ar “tagadni” vai “pagātni”. Šajā nozīmē “moderns” nozīmē tieši to pašu, ko Viduslaiku vārdkopā “via moderna” – t. i., nominālistisks. “Modernā” pretstats ir “klasiskais” – tas ir, uz esenciālisma (ideālisma vai reālisma) paradigmu balstītais. Tieši šādā nozīmē šis vārds tiek lietots šā raksta nosaukumā. Piemēram, klasiskā māksla ir māksla, kas ir tieši un apzināti vērsta uz platonisko Dailes ideālu un savu formu un tēlu izvēlē balstās uz objektīvo realitāti. Savukārt modernajai mākslai šāda vektora un šādas piesaistes nav; māksliniekam nav nekādas daļas gar Daili vai citiem ideāliem, un formas un tēlus viņš meklē galvenokārt sevī pašā.   

Viss iepriekš teiktais pirmajā brīdī var likties ārkārtīgi teorētiska un no reālās dzīves attālināta spriedelēšana – taču īstenībā tā tas nav. Kā redzēsim, filozofiskās paradigmas izvēlei ir pavisam konkrētas un jūtamas sekas mūsu ikdienas dzīvē.

§ 5. Ideālisma un nominālisma sekas

No Platona ontoloģijas tieši izriet viņa skatījums uz sabiedrību. Atšķirībā no Aristotela, Platons iedomājas ideālu, utopisku valstiskas kopienas modeli, kuru pārvalda “valdnieks – filozofs”. Jo kurš tad cits, ja ne filozofs – kuram ir pienācīga tīro platonisku ideju apziņa – ir cienīgs valdīt pār pārējiem sabiedrības locekļiem? Modernajiem “progresīvajiem” šī ideja ļoti patīk. Pat ja viņi neatzīst un noraida Platona metafizikas pamatus, viņiem ārkārtīgi imponē ideja par to, ka parastie cilvēki ir ilūziju varā un neko nesaprot (“atpakaļrāpuļi”, “atpalikušie būmeri”, “aizspriedumainā masa” u. tml.); tādēļ svarīgākie lēmumi ir jāpieņem progresa saules apgaismotajiem – vai tas būtu ar varu apveltīts “eksperts” vai progresīva “karaliene”. Nav jāšaubās, ka šādi valdnieki un šādi filozofi pašā Platonā iedvestu tikai šausmas un riebumu.

Un tomēr daudz nopietnākas ir nevis ideālisma, bet nominālisma praktiskās sekas, kas tieši vai netieši ietekmē mūsu ikdienas dzīvi.

(1) Pirmās un acīmredzamākās nominālisma sekas cilvēku domāšanā ir tas, ka jēdzienu nozīme kļūst neskaidra, “plūstoša” un, galu galā, atkarīga no runātāja iegribām. Starp citu, daudzi no mums jau bērnībā ir sastapušies ar nominālisma definīciju, tikai nav pievērsuši tai uzmanību. Runa ir par Lūisa Kerola (Lewis Carroll, 1832–1898) literārās pasakas Through the Looking Glass (padomju laikā publicētajā E. Melbārzdes latviešu tulkojumā – Alise Aizspogulijā) varoni Humpty Dumpty (latviešu tulkojumā – Oliņu Boliņu). Uzmanīgi izlasīsim šo fragmentu:

“– Es nezinu, ko nozīmē “slava”, – Alise sacīja.
Oliņš Boliņš augstprātīgi nosmīnēja.
– Protams, nezini… iekams es tev nepaskaidrošu. Tas nozīmē, ka tev ir grūta galva.
– Bet “slava” taču nenozīmē to pašu, ko “grūta galva”, – iebilda Alise.
– Ja es lietoju kādu vārdu, – Oliņš Boliņš visgudri sacīja, – tas nozīmē tieši to, ko es vēlos, lai tas nozīmē, – ne vairāk un ne mazāk.
– Jājautā – vai jūs varat piešķirt vārdam dažādas nozīmes? – Alise iebilda.
– Jājautā, – Oliņš Boliņš atteica, – kurš tad ir noteicējs par saviem vārdiem?!

Nominālista Oliņa Boliņa nostāja perfekti ilustrē, piemēram, attieksmi pret “laulības” un “ģimenes” jēdzieniem vairākās mūsdienu Rietumu valstīs. Modernajā skatījumā “laulība” un “ģimene” vairs netiek uzskatītas par objektīvi pastāvošām realitātēm, kas likumdevējam būtu vienkārši jāpieņem un tiesiski jāaizsargā. Gluži otrādi, tagad likumdevējs (vai dažos gadījumos pat tiesa) var grozīt šo jēdzienu saturu pēc savas iegribas, piešķirot tiem jebkādu nozīmi pēc savas vēlēšanās.

(2) Otrās redzamākās nominālisma sekas attiecas uz veidu, kādā mēs redzam visu apkārtējo pasauli (ieskaitot mūs pašus kā tās sastāvdaļas). Aristoteliskais reālisms raugās uz Visumu kā uz sarežģītu sistēmu, kura sastāv gan no individuālām lietām, gan no universālijām (īpašībām, attiecībām, likumsakarībām, cēloņsakarībām utt.), un tas viss kopā veido “Kosmosu” (no sengrieķu Kόσμος – ‘Kārtība’). Taču nominālismā, kā tikko redzējām, universālijas nav reālas; reāli eksistē tikai individuālas lietas. Tas nozīmē, ka nekādas objektīvas kārtības pasaulē nav. Visums nav nekāds Kosmoss, bet ir vienkārši atomizētu vienību sakopojums. Tas, ko mēs saucam par “cēloņsakarībām”, ir tīra ilūzija, kuru mēs nosacīti pieņemam kā “reālu” tikai ērtības dēļ, un tas pats attiecas arī uz cita veida kopsakarībām.

Viss nupat teiktais ir pilnībā attiecināms ne tikai uz nedzīvo pasauli, bet arī uz katra cilvēka personību un cilvēku sabiedrību kopumā. Reālistiskajā skatījumā cilvēks ir nevis vienkārši indivīds (piemēram, Jānis), bet gan persona; tas nozīmē, ka Jāņa statusi attiecībā pret citiem cilvēkiem – piemēram, “dēls”, “tēvs”, “vīrs”, “brālis”, “draugs”, “kolēģis”, “kaimiņš”, “līdzpilsonis” utt. – ir viņa personības organiskas sastāvdaļas. Nominālisms to visu atmet kā nereālu – jā, varbūt pieņemamu un aizsargājamu, ja pats cilvēks to sev vēlas, taču objektīvajā realitātē nesakņotu. Tādējādi mēs arvien biežāk dzirdam tādus brīnumus, kā “divi tēvi”, “divas mātes”, “trīs mātes” (vienam un tam pašam bērnam) u. tml. Kādēļ gan ne, ja cilvēki paši to tā iedomājas? Tas pats ir sakāms arī par visu sabiedrību: ja visas šīs attiecības nav reālas, tad sabiedrība pārvēršas par kaut ko līdzīgu bezformīgai keramzīta granulu kaudzei, kurā katra vienība pastāv izolēti no visām pārējām. Un tātad nekādu iepriekš objektīvi pastāvošu attiecību, tiesību un pienākumu nav; ja vēlamies, mēs varam visu to izfantazēt pēc savas patikas.

§ 6. Prāts un griba kā izziņas avoti un rīcības faktori

Cilvēka “es” jeb “ego” sastāv no divām sastāvdaļām jeb spējām: prāta un gribas. Materiālās pasaules ietvaros šīs spējas ir tīri cilvēciskas, t. i., tās piemīt tikai cilvēkam. Dažādām dzīvnieku sugām (šimpanzēm, delfīniem, lāčiem) var būt augsta līmeņa dzīvniecisks intelekts, taču tikai cilvēkam piemīt divas ļoti īpatnējas spējas: (a) prāts, kas spēj atraisīties no individuālām materiālām lietām un operēt ar universālām idejām, un (b) griba, kas ļauj spriest un rīkoties neatkarīgi no fiziskiem nosacījumiem un ierobežojumiem (instinktiem u. tml.). Šo divu spēju dēļ cilvēka atšķirība no visiem pārējiem dzīvnieku valsts pārstāvjiem ir kvalitatīva, nevis tikai kvantitatīva.

Rodas jautājums: kura no šīm abām spējām ir primāra? Atkarībā no atbildes uz šo jautājumu filozofi iedalās intelektuālistos (no latīņu intellectus – ‘prāts, sapratne’) un voluntāristos (no latīņu voluntas – ‘griba’). Piemēram, sv. Akvīnas Toms uzskatīja, ka cilvēks nonāk pie Dieva atskārsmes vispirms ar prātu, bet jau minētais Dunss Skots domāja, ka vispirms ar gribu. Jebkurā gadījumā, ja pasaulē pastāv objektīva kārtība jeb Kosmoss, tad mēs varam to izzināt un izprast racionāli, t. i., pielietojot savu prātu.

Savukārt nominālisma skatījumā nekāda objektīva Kosmosa nav, un Visums ir tikai atomizētu vienību sakopojums. Tātad tas nemaz nevar būt drošs izziņas avots – ne lai apjēgtu objektīvo realitāti, nedz arī lai no tā atvasinātu kaut kādas rīcības normas un principus. Ja objektīva lietu kārtība nepastāv, tad kā vienīgais iespējamais tiesību pirmavots paliek individuālā griba. griba? Okamas Viljamam tā bija, pirmkārt, Dieva kā Radītāja un augstākā Likumdevēja griba, un, otrkārt, cilvēku griba. Šodien vidusmēra Rietumu cilvēks Dieva esamībai vairs netic, un tādēļ paliek tikai cilvēku griba.

Tas, protams, uzreiz rada nākamo problēmu: ko darīt ar konfliktējošo gribu vektoriem? Mēs visi taču vēlamies un cenšamies panākt stipri dažādas lietas. Okamas Viljama laikā šo problēmu vēl varēja atrisināt, atsaucoties uz Dieva gribu kā uz augstāko spēku, kas hierarhiski sakārto visas gribas vienā sistēmā. Šodien, kad Dievu vairs neatzīst, konfliktējošās gribas haotiski attīstās dialektiskā veidā, cīnoties un karojot vienai ar otru. Vienīgais vismaz šķietami racionālais veids, kā piešķirt šim mūžīgajam “kaujas laukam” kaut kādu jēgu, ir mēģināt piešķirt visu gribu vektoriem vienādu virzienu. Šo virzienu sauc par “progresu”.

“Progresīvisms” ir pieņēmums, ka visa cilvēces vēsture lineārā veidā virzās vienā noteiktā virzienā, un līdz ar to šajā procesā ir gan “progresīvie”, gan “atpalikušie”, gan pat “atpakaļrāpuļi”. Progresīvismu var atpazīt pēc tādiem apgalvojumiem, kā, piemēram, “Latvijas sabiedrība tam vēl nav gatava, bet tas ir tikai laika jautājums!”; “Jūs esat vēstures procesa nepareizajā pusē!”, u. tml. Lineārā progresa ideja ir tādu ietekmīgu domātāju kā Georgs Vilhelms Frīdrihs Hēgelis (Georg Wilhelm Friedrich Hegel, 1770–1831) un Kārlis Markss (Karl Marx, 1818–1883) vēstures izpratnes pamatā.

(Turpinājums trešdien.)

Print Friendly, PDF & Email
close

Vēlos saņemt apkopojumus uz norādīto adresi: