“Visā namā bija astoņdesmit dzīvokļu, un tajos dzīvoja daudz bērnu – gan zēni, gan meitenes. Protams, ne jau nu visos, bet daudzos. Pats ievērojamākais, pats cienījamākais cilvēks visā mājā bija aviācijas pulkvedis Vorobjovs. Par to nevienam zēnam nebija nekādu šaubu, kaut gan pulkvedis te dzīvot apmeties bija tikai nesen.
Kad pulkvedis svētku dienās piekāra savus ordeņus un medaļas, tad tās sniedzās pāri visām krūtīm. Parasti gan viņš nēsāja tikai trijās rindās saliktas ordeņu lentītes un Padomju Savienības Varoņa Zelta Zvaigzni.
Pulkveža dēls – mazais Vovka stāstīja, ka tēvs Lielajā Tēvijas karā notriecis vairāk nekā piecpadsmit fašistu lidmašīnu.
Kad pulkvedis parādījās pagalmā, zēni uzreiz pieņēma miera stāju un sveicināja viņu.”
Zenta Ērgle, Mūsu sētas bērni
Pa Rīgas okeāna virsmu traucās milzīga okupantu karakuģu flote. Kreiseri, līnijkuģi, fregates, mīnu traleri un kuteri. Tikai izgatavoti nevis no tērauda, bet no ķieģeļiem vai dzelzsbetona paneļiem. Ar trim, četriem, pieciem, deviņiem klājiem. Un ar daudzām kajītēm – dzīvokļiem – kuros mitinājās abu dzimumu un visu vecumu cilvēki; šie iemītnieki veidoja katra kuģa komandu. Sabraukuši no Ļeņingradas, Omskas, Saratovas, Blagoveščenskas, Urjupinskas, Džezkazganas un tādiem plašās padomju zemes nostūriem, kurus pat kartē bija gandrīz neiespējami atrast. Arī viņu etniskā izcelsme bija raiba: krievi, ukraiņi, baltkrievi, baškīri, tadžiki, armēņi, – bet praktiski visi padomiski pārkrievoti. Uz visiem klājiem, visās kajītēs un kuģu tuvumā bija dzirdama gandrīz tikai krievu valoda; latviešu valoda ja arī atskanēja, tad bikli un bailīgi, kā peles pīkstieni.
Vienalga, vai viņi to apzinājās vai ne, katra kuģa komandas locekļi bija padomju režīma dienestā. Viņu dienesta uzdevums bija ārkārtīgi svarīgs: kolonizēt un pārkrievot Latviju. Daži kolonisti pildīja šo uzdevumu apzinīgi un ar uzviju, citi slinkoja, – taču objektīvi visi kalpoja vienam un tam pašam stratēģiskajam mērķim.
Uz visiem kuģiem, kā pieklājas, bija arī dažāda vecuma kuģapuikas. Katras mājas kuģapuikas veidoja savu zēnu kompāniju. Viss kā uz īstiem kuģiem: lai cik tuvu mājas neatrastos viena otrai, katra nama kompānija bija atsevišķa; ar pārējām kompānijām varēja draudzēties vai naidoties, taču kopā tās nekad nesaplūda.
Paskatieties: lūk, gara karakuģu karavāna, kas taisnā līnijā dodas uz priekšu gar kādu no Sarkandaugavas ielām. Un, lūk, šīs karavānas astes galā – kreiseris: no pelēkiem ķieģeļiem celta piecstāvu hruščovene jeb hruščovka, kas iežmiegta starp diviem dzelteniem Staļina laiku līnijkuģiem – priekšā un aizmugurē. Īsts kreiseris ar lielu dūmeni (agrākos laikos, pirms mājas pieslēgšanas pilsētas kopējam siltumtīklam, tai bija savs centrālapkures katls, kuru kurināja ar oglēm). Visā namā ir septiņdesmit kajītes – dzīvokļi; daudzos no tiem kopā ar vecākiem mīt bērni – puikas un meitenes…
Viens no šiem dzīvokļiem bija mūsējais.
Padzīšana no paradīzes
Astoņdesmito gadu sākumā notika pirmais nopietnais satricinājums manā mūžā. Vecāki paziņoja, ka man drīz būšot jāuzsāk skolas gaitas un tādēļ mums visiem būšot jāpārceļas no mūsu Dārzciema savrupmājas uz Sarkandaugavas dzīvokli, kur līdz šim bija mituši mani vecvecāki.
Man tolaik bija tikai seši gadi, bet es jau biju pietiekami gudrs, lai šo to saprastu. Mamma paskaidroja, ka gaidāmajai pārmaiņai ir divi iemesli. Pirmkārt, ceļš no Dārzciema līdz manai skolai aizņemtu pārāk ilgu laiku, vienu vai divas reizes pārsēžoties no autobusa uz trolejbusu un otrādi. Savukārt no Sarkandaugavas tur varēja tikt nieka divdesmit minūtēs. Bija arī otrs, tikpat svarīgs iemesls: manam vectēvam, kurš agrāk bija dzīvojis Sarkandaugavas namā sakarā ar darbu kuģniecībā, bija izdevies dabūt jaunu kooperatīvo dzīvokli Rīgas pretējā malā. Saskaņā ar padomju likumiem vectēvs nedrīkstēja paturēt sev abus dzīvokļus; izvākšanās gadījumā “veco” dzīvokli atdotu kādam citam un tas būtu zaudēts uz visiem laikiem. Lai tik vērtīga manta neizslīdētu no ģimenes rokām, vectēvs nolēma atstāt to meitai ar ģimeni (tātad arī man).
Pat ar savu sešgadnieka prātu es to visu sapratu… Un tomēr ilgi uztvēru šo pārvākšanos kā īpaši un personīgi man nodarītu netaisnību. Lai lasītāji pilnībā apjēgtu, par ko ir runa, paskaidrošu sīkāk. Dārzciems, kurā dominē savrupmāju apbūve, tolaik bija īsts lauku stūrītis pilsētas vidū: daudz koku, maz automašīnu, neasfaltētas ielas, daudz svaiga gaisa un brīvības. Un kopš bērna autiņiem ieaudzinātā dzimtas sakņu izjūta: māja bija mana vecvecvectēva pašrocīgi celta; lielais ozols pagalmā – viņa pašrocīgi stādīts… Dārzciemā mums bija savs pagalms, kur es mēdzu skraidīt līdz spēku izsīkumam, un dārzs, kur es lasīju zālē kritušos ābolus un ēdu jāņogas tieši no krūma.
Un cik apburoši bija tumšie ziemas vakari, kad skursteņos dūca vējš, aiz loga ritmiski šūpojās kailie koku zari, – bet virtuvē bija tik silti un mājīgi! Valdīja izkaisīta pusgaisma, plītī sprakšķēja uguns, oda pēc dūmiem, žāvētiem āboliem un kanēļmaizītēm. Es nesteidzīgi malkoju tēju ar zemeņu ievārījumu un savā bērna prātā kaut ko domāju un sapņoju. Dažkārt pie manas vecvecmāmiņas nāca seni draugi – gan latvieši, gan Ulmaņlaiku krievi (un pat viens pensionēts operdziedātājs). Tad viņi visi dzēra tēju no barokāli vēderainām Kuzņecova tasītēm, klausījās Bellacord Electro skaņuplates uz pirmskara laika patafona un spēlēja kārtis, bet es, stūrī pie plīts sēdēdams un vecā mierlaiku kažokā ietinies, atslābinātā pussnaudā klausījos viņu atmiņu stāstus…
Un tagad iedomājieties: vienā rāvienā pamest šādu dzīvi un kopā ar vecākiem iemitināties šaurā dzīvoklītī hruščovkas trešajā stāvā! Kāpņu telpā – tikpat šaurā – oda pēc putekļiem un kaķu čurām, bet balsinātos griestus rotāja melni deguma plankumi: tā vietējie palaidņi izklaidējās ar sērkociņiem. Un tas vēl nebija viss. Dārzciemā biju pieradis pie pavasara kūtsmēslu saldskābās smaržas no tuvējās dārzniecības un pie liepziedu aromāta vasaras vidū, bet šeit visapkārt bija rūpnīcas un fabrikas, un nāsīs laiku pa laikam sitās degošas gumijas un karstas finiera līmes smārds. Naktīs kaut kur netālu rēca lokomotīves, dārdēja kravas vagoni, žvadzēja kaut kādas ķēdes…
Es ilgi jutos nelaimīgs; vēlāk pieradu.
Preobraženski un Šarikovi
Pēc kāda laika pagalmā iepazinos ar mūsu nama zēniem un uz vairākiem gadiem pievienojos viņu kompānijai. Nekādu valodas vai kultūras šķēršļu tam nebija. Esmu latvietis un vienmēr esmu sevi par tādu uzskatījis; šī nu ir tā lieta, par kuru esmu gatavs stāvēt un krist. Tomēr puse no manas ģimenes (no mātes puses) bija krievi – nevis padomju kolonisti, bet “vecie” jeb “vietējie” krievi, kas bija dzīvojuši šeit paaudžu paaudzēs vēl kopš cara laikiem. Brīvās Latvijas laikā viņi lieliski runāja latviski (daži pat bez akcenta), strādāja valsts dienestā, dienēja Latvijas armijā, dejoja fokstrotu, fanoja par tālaika Holivudas zvaigznēm, bet padomju okupācijas sākumā cieta no represijām tāpat kā latvieši. Viņu mentalitāte laika gaitā arī bija kļuvusi (vismaz daļēji) latviska, rietumnieciska. Iedomājieties trīs Amerikā dzīvojušus krievu emigrantus: Vladimiru Nabokovu Lolitas tapšanas laikā, Igoru Sikorski helikoptera montēšanas brīdī un dižo Holivudas “Zelta laikmeta” komponistu Dmitriju Tjomkinu. Nu lūk, apmēram šādi. Šādu krievu diemžēl ir palicis maz; varbūt pat niecīgi maz – bet tādi tomēr ir.
Kopš bērna kājas es perfekti runāju gan latviski, gan krieviski, un nekādu problēmu sazināties ar sētas puikām man nebija. Tomēr es ātri vien intuitīvā līmenī sapratu, ka pat no savas krieviskās puses neesmu tāds kā viņi. Pirmkārt jau tīri fiziski viņu sejas vaibsti nebija tādi kā maniem krievu radiem. Man ļoti patika aplūkot vecās, melnbaltās starpkaru perioda ģimenes fotogrāfijas – un, lūk, tur bija redzamas normālas vidusmēra civilizētu eiropiešu sejas. Viens radinieks – Ulmaņlaiku krievs – pat bija ļoti līdzīgs manis iemīļotajam amerikāņu kantrī dziedātājam Džimam Rīvsam. Turpretī kolonistu zēni izskatījās… citādi un svešādi. Man ir grūti noformulēt to vārdos, bet tā tas bija. Tieši tas pats bija sakāms par izrunas un balss toņa atšķirībām. Kas tur bija pie vainas: vai nu boļševiku veiktā tautas elites izkaušana, vai padomju komunistu veicinātā tautu sakausēšana un nekrievu rusifikācija – to es nezinu…
Arī kulturāli mēs bijām ļoti dažādi. Es biju abpusējs: varēju vienlīdz labi runāt gan par Jumpravu, gan par Laskovij Maj; vienlīdz labi apspriest gan Gvido Lingu, gan Viktoru Coju. Maniem sētas biedriem latviešu kultūra, protams, bija pilnīgi sveša – bet tikpat sveši viņiem bija arī Aleksandrs Vertinskis un Fjodors Šaļapins. Es biju lasījis gan Gaidara Timuru un viņa komandu, gan Jaunsudrabiņa Balto grāmatu – bet mūsu sētas puikas neko nezināja, piemēram, par Pāvela Meļņikova-Pečerska aizraujošajiem romāniem par Pievolgas vecticībnieku piedzīvojumiem.
Īsi sakot, ja runājam pēc analoģijas ar Mihaila Bulgakova Suņa sirdi, es biju kā profesora Preobraženska mazmazdēls Šarikova un Švondera mazmazdēlu vidū. Tomēr pārējie zēni mani respektēja un bez ierunām pieņēma savā kompānijā. Es biju intelektuālis, bet ne briļļains botāniķis. Jāatzīst, ka visu bērnības laiku man ne reizi nebija noticis nekāds vērā ņemams konflikts ar sētas puikām; ja gadījās sakauties ar citiem puikām, tad tikai skolā, nekad ne pagalmā.
Kas ietilpa mūsu pulkā? Vovka, Stass, divi Jurkas (viens no viņiem biju es), Arsiks, Maksiks, trīs Ģimkas un vēl daži – kopā apmēram ducis. Un tad vēl Ļoha un ceturtais Ģimka, kuri pie mūsu kompānijas nepiederēja, bet kurus arī ir vērts pieminēt. Šā stāsta formāts neļauj man kavēties detalizētās atmiņās par katru no viņiem – un tas arī nebūtu interesanti. Pastāstīšu jums tikai par kolorītākajiem personāžiem un, ja nepieciešams, pieminēšu arī viņu ģimenes locekļus.
Jā, un vēl viens ieteikums: kad būsiet izlasījuši šo rakstu, padomājiet, vai jums nav kļuvis labāk saprotams tas, kas pašlaik notiek Ukrainā.
Svetka un Stass
Stass (Staņislavs), par mani gadu jaunāks, ne ar ko īpašu neizcēlās. Pagalmā viņš bieži iznāca ar melnu pundurpūdeli pavadā, kurš bez apstājas skraidīja šurpu turpu un aizgūtnēm ostīja mūsu, puiku, bikšu staras. Vēl Stasam bija vecākais brālis, Saška (Aleksandrs) – būdīgs puisis, kurš ziemu un vasaru staigāja tumšzilā treniņtērpā un nodarbojās ar kikboksu. Tā nu toreiz bija: kamēr latviešu puiši spēlēja basketbolu vai gāja uz tautas dejām, krievi trenējās karatē un tamlīdzīgos – praktiskos un muskuļotos – sporta veidos… Saškam jau bija pastāvīga draudzenīte, kuru apskāvis viņš lepni staigāja gar māju: vulgāra izskata meitietis ar astoņdesmito gadu stilā uzsukātu matu ērkuli un biezi un lēti sasmiņķētu seju. Mūsu kompānijas zēni šādām lietām vēl bija stipri par jaunu.
Daudz krāšņāka par Stasu un Sašku bija viņu māte Svetka (Svetlana). Viņas raksturošanai pietiks vienas epizodes. Reiz Svetka pa ceļam uz darbu satika manu mammu, kuru bija pazinusi vēl kaut kad sen, augstskolas gados.
– Man pirms divām nedēļām nomira mamma; pagājušo trešdien apglabājām – Svetka vienaldzīgā balsī paziņoja un, līdzjūtības vārdus gar ausīm laižot, turpināja: – Bet nu labi vien ir: viņa jau bija veca, viņa mums jau traucēja. Tagad man visas kolēģes darbā saka: nu, tagad jums ar vīru dzīvoklī ir īsts medusmēnesis! – Viņa iesmējās un šķelmīgi piemiedza manai (stipri šokētajai) mammai ar aci.
Šo atgadījumu pēkšņi atcerējos pēc 2022. gada 24. februāra, kad Krievija bija uzsākusi pilna mēroga iebrukumu Ukrainā. Lasot un klausoties par krievu karavīru zvērībām okupētajās teritorijās un par viņu Krievijā palikušo māšu un sievu attieksmi, šī epizode atausa manā atmiņā atkal un atkal. Un, kaislīgs Dž. R. R. Tolkīna daiļrades piekritējs būdams, es pilnībā sapratu, kādēļ termina “orki” lietojums šajā kontekstā ir precīzs un pamatots, nevis vienkārša apsaukāšanās…
Latvijas neatkarības atjaunošana pārsteidza Svetku un viņas ģimeni pilnīgi nesagatavotus, kā milnas belziens pa galvu. Latviešu valodā neviens no viņiem nerunāja un to nesaprata. Pat Stasam un Saškam viņu krievu skolā tā tika mācīta tīri formāli – tas ir, gandrīz nekā. Nē, nu kaut kādus “labdēn” un “paldēs” viņi gan jau spēja izmocīt, bet ne vairāk.
Cilvēku rakstura īpašības ir ļoti dažādas, un arī padomju kolonistu reakcija uz Baltijas valstu neatkarības atjaunošanu bija dažāda. Svetka reaģēja ar pilnīgu noraidījumu un norobežošanos, kas drīz vien pārgāja spīvā, velnišķīgā naidā. Tā vietā, lai liktu viņu un viņas ģimeni mierā, nolādētie gansi atļāvās viņus dažnedažādi apspiest un pazemot: uzrunāja un spieda runāt savā nevalodā, nepiešķīra pilsonību un pasludināja par ņegriem (nepilsoņiem). Šāda nekaunība bija kaut kas neiedomājams, prātam neaptverams: teju vai kosmiska mēroga ļaunums. Svetka bieži filozofiski prātoja un centās saprast, kādēļ šim nodarījumam neseko atbilstošs kosmisks sods. Ja “latviešu fašistus” nesasper zibens un nenoslīcina piķa un zēveles lietus no debesīm, tad taču omulīgais alkoholiķis Borja Jeļcins varētu atsūtīt no Maskavas pāris tanku kolonnas gansu savaldīšanai! Bet tanki kā nenāca, tā nenāca.
Kad palika pavisam šķērmi, Svetka izgāja pagalmā un skaļi un aktīvi pauda savu rūgtumu pirmajam no kaimiņiem, kuru izdevās sastapt.
– Manu vīru izmeta no darba par valodas nezināšanu! – viņa klaigāja. – Pēc tam, kad piecpadsmit gadus bija tur nostrādājis! Maitas! Nelieši! Fašisti! Kam tā viņu sasodītā valoda ir vajadzīga?! Visi te tik un tā krieviski runā!… Ak, Dievs, nu kas tad te notiek; vai patiešām nav nekāda taisnīguma šajā pasaulē?!…
Svetkas kolēģe Ļaļa bija kritusi par upuri denacionalizācijas procesam. Manu mammu mājas priekšā satikusi, Svetka sāka kārtējo reizi ārdīties:
– Ļaļečku draud izmest no dzīvokļa! Saimnieks pēkšņi uzradies – latvietis no Amerikas! Četrdesmit piektajā gadā aizlaidies uz Rietumiem kopā ar vācu fašistiem, nolādētais ņedobitoks (līdz galam nenosistais)! Un tagad – še tev, uzradies! Tā saucamais “likumīgais īpašnieks” – paskat tik! Cilvēkus tramda, moka, no mājas met ārā! Nošaut viņu vajadzēja uz vietas, nevis māju viņam dot! Visus viņus – n-n-nošaut!… Kā S-s-staļins! N-n-neieredzu!!!…
Ja Svetka tobrīd uzzinātu, ka mana mamma pati bija tikko atguvusi padomju okupantu atņemtu nekustamo īpašumu, viņu, iespējams, uz vietas ķertu trieka.
Beidzot Svetka saprata, ka neatkarīgā Latvija ir uz palikšanu un nekādu izredžu viņai šeit nav. Viņa ātri vien atrada jaunu dzīvesvietu Krievijā un pārvācās uz turieni kopā ar vīru, Sašku un Stasu (melnais pūdelis jau bija citos medību laukos). Kaimiņi vēlāk stāstīja, ka dienu pirms aizbraukšanas Svetka esot nostājusies zālienā mājas priekšā, sulīgi nospļāvusies uz Latvijas zemes un spalgi iebļāvusies, ka agri vai vēlu visa viņas ģimene šurp atgriezīšoties – ar krievu tankiem…
Vovka un Ģimka
Vovka (Vladimirs), mans vienaudzis, bija mūsu kompānijas līderis – kā Aļka Tomiļins Zentas Ērgles romānā Mūsu sētas bērni. Neliela auguma, drukns un ar masīviem kauliem, jau bērnībā profesionālam cīkstonim līdzīgs. Sportisks, ar aktīvu interesi par džudo, karatē-do, aikido, hapkido, taekvondo un citiem “do”. Tikai viena īpašība bojāja kopējo ainu: Vovka šļupstēja. Agrā bērnībā māte nebija laikus aizvedusi viņu pie logopēda, un tagad Vovkam bija grūtības ar līdzskaņiem “s” un “z”: tos viņš izrunāja kā dentālos berzeņus (kā angļu vārdos – attiecīgi – thing un that), bet ātrā runā tie bieži novienkāršojās līdz parastiem “f” un “v”. Stasu viņš sauca par “Ftafu”, bet savu mīļāko darbmācības skolotāju Sazonovu – par “Favonovu”.
Vovka kopā ar vecākiem un trīsgadīgo māsiņu dzīvoja tajā pašā kāpņu telpā, kur es, tikai divus stāvus augstāk. Viņa tēvs bija kaut kāds izveicīgs darbonis – sagādnieks vai kas tamlīdzīgs –, kurš jau astoņdesmito gadu beigās sāka ņemties un šiverēt ar kooperatīviem un kura krēmkrāsas Iž-Kombi markas automobilis vienmēr stāvēja redzamā vietā mājas priekšā. Vēl viens svarīgs fakts: Vovkam vienīgajam sētā bija mokiks Delta – pārējo zēnu neapdziestošās apbrīnas un skaudības objekts.
Mūsu kāpņu telpā tieši pretī ieejas durvīm bija pienaglots dzeltens skārda gabals ar dzīvokļu numuriem un iemītnieku uzvārdiem (protams, tikai krieviski, kirilicā); tos es, katru dienu redzēdams, ātri vien iegaumēju no galvas. Reiz, pagalmā ar puikām spēlēdamies, es (neatceros, kādā kontekstā) skaļi uzrunāju Vovku pretī viņa dzīvokļa numuram esošajā uzvārdā. Vovka acumirklī sastinga, nosarka kā biete un aši izgrūda:
– Mani tā nesauc! Es esmu… – sekoja kaut kāds agrāk nedzirdēts, bet acīmredzami aškenazu ebreju izcelsmes uzvārds.
Es ilgi prātoju, kā tas tā var būt. Vēlāk mamma man paskaidroja, ka tas vīrietis, kuru Vovka sauca par “tēti” un kurš bija nopircis viņam mokiku, īstenībā bija viņa patēvs; trīsgadīgā Ļuda, kuru viņš dažreiz izveda pastaigāties – pusmāsa, bet aškenaziskais uzvārds bija mantots no miesīgā tēva, ar kuru māte bija izšķīrusies. Tad, lūk, kā! Bet, lai gan es vēl biju mazs puika bez pieredzes un dzīvesziņas, man pietika smalkjūtības paturēt šo informāciju pie sevis un nekad to nepieminēt – ne pašam Vovkam, ne citiem zēniem.
Tomēr pat es apjautu, ka šo situāciju Vovka pārdzīvo, un diezgan smagi. Pret mazo Ļudu viņš izturējās patiesi labi, kā mīlošs brālis, – taču uzkrītoši bieži stāstīja mums, ka ne jau Ļuda, bet tieši viņš mantošot tēta kooperatīvu. Nezinu, vai šādus dvēseles pārdzīvojumus var nosaukt par “hamletiskiem” (te tomēr ir pārāk daudz atšķirību no Šekspīra sižeta), taču kaut kas uz to pusi tas bija gan.
Iespējams, ka tieši šīs abas frustrācijas – runas defekts un, teiksim tā, šaubīgais ģimenes statuss – mudināja Vovku uzsvērt un kopt sevī līdera īpašības. Un viņa līdera statusu mēs, pārējie puikas, labprāt atzinām un respektējām. Vovka vadīja un koordinēja mūsu ikdienišķos darbus un nedarbus; viens no nedarbiem, piemēram, bija šāds. Mūsu iela bija gara, taisna, taču ar šauru brauktuvi un diezgan retu satiksmi. Siltās vasaras pievakarēs mēs sadalījāmies divās grupiņās, kas nostājās abās ielas malās viena otrai pretī. Laiku pa laikam pa ielu kāds nobrauca ar divriteni (bet vēl labāk – ar mopēdu vai motociklu). Braucamrīkam tuvojoties, mēs ātri sastājāmies viens aiz otra uz ietves un izstiepām tukšās rokas ar saspiestām dūrēm – tā, it kā sacenstos virves stiepšanā pāri brauktuvei. Pašā pēdējā brīdī Vovka iekliedzās, cik skaļi vien spēja:
– Stiep nu!
Un mēs tēlojām, ka no visa spēka velkam un nostiepjam neredzamo virvi, aizšķērsojot braucējam ceļu. Tā kā viss notika sekundes desmitdaļās, viņam nepietika laika apjēgt, ka nekādas virves nav. Atskanēja spalga motobremžu čīkstoņa (velosipēdists varēja arī novelties zemē), bet mēs smiedamies aizspurdzām uz visām pusēm, nabaga upura bļāvienu un piecstāvīgu krievu lamuvārdu pavadīti.
Jā, un līdera statuss – tas cita starpā nozīmēja arī attiecību uzturēšanu ar apkārtējo māju puiku barvežiem. Tas arī ir loģiski: kuģa kapteinis ved sarunas un kārto lietas ar citu kuģu kapteiņiem. Aiz mūsu kreisera – hruščovkas – peldošajā dzeltenajā Staļina līnijkuģī bija sava puiku komanda, kuru komandēja raupjais un nežēlīgais Jegors. Īsts burlaks, kā teiktu veci ļaudis. Vovka viņu labi pazina; viņi abi bieži vien ilgi sēdēja kopā uz soliņa, dažādas lietas cienīgi pārspriezdami. Aiz Vovkas muguras mēs jutāmies droši no Jegora pāridarījumiem; un vispār – saskaņā ar klusējot pieņemtu vienošanos, viņu zēni nelīda mūsu teritorijā, bet mēs nelīdām pie viņiem. Vēlāk, kad sāku studēt starptautiskās tiesības, atmiņas par Vovku un Jegoru ļāva man labāk izprast diplomātiskās aizsardzības institūtu, kad viena valsts ar diplomātiskiem līdzekļiem iestājas par savu pilsoņu tiesībām ārvalstīs.
Tomēr “Vovkas-Jegora pakts” neattiecās uz visiem mūsu mājas puikām. Tas sargāja tikai mūsu kompāniju, bet ne visi mūsu zēni pie tās piederēja. Piemēram, ebrejs Borjka (Boriss) draudzējās tikai ar saviem tautiešiem (no apkārtējiem namiem), bet ar mums tikai pieklājīgi pārmija dažus vārdus – un mēs šo “transnacionālo jūdu brālību” respektējām: gan mūsējie ar Vovku priekšgalā, gan Jegors ar savu baru. Taču ne visiem bija tā paveicies.
Ģimka (Dmitrijs) – pareizāk sakot, viens no četriem Ģimkām mūsu vecuma grupā – bija kalsns, melnīgsnējs vidēja auguma zēns ar lielu degunu, sētas pārijs, ar kuru neviens negribēja draudzēties. Ģimka jau no paša sākuma nebija pratis radīt par sevi pozitīvu iespaidu: viņš dīvaini vaikstījās, gandrīz nekad neskatījās sarunu biedram acīs un vispār atgādināja Šeiloku no Šekspīra Venēcijas tirgotāja. Varbūt viņa uzvedību bija ietekmējuši ģimenes apstākļi (Ģimka auga bez tēva), varbūt arī ne – bet sētas puikām tikai to vien vajadzēja.
Kā jebkurš viņa vecuma zēns, Ģimka tika regulāri sūtīts uz veikalu pēc maizes un piena, bet tas nozīmēja – gribot negribot paiet garām mūsu kompānijai. Viņa sagumušo stāvu no tālienes sazīmējis, Stass iebrēcās:
– Ha-ha, trusis! Re, kur nāk aizjūras trusītis! Ū-ū-ū-ū!
Un trīs pārējie Ģimkas, Arsiks, Maksiks un daži citi sāka pa pusei draudoši, pa pusei izsmejoši lēkāt, svilpt un ūjināt kā pērtiķi. Mēs ar Vovku stāvējām malā un klusējām: viņš – lai saglabātu savu līdera cienīgumu, es – aiz kauna un neērtības sajūtas, jo Ģimkas mātei bija draudzīgas attiecības ar manējo. Ģimka ierāva galvu dziļi plecos, saliecās trijos līkumos un, skatienu sāņus raidīdams, ātri paskrēja mums garām. Ar to viss arī beidzās – izņemot tos retos gadījumus, kad mūsu sētā bija ieklīdis Jegors. Tad gan Ģimkam klājās pavisam plāni.
– Nu, tu! – Jegors raupjā balsī ierēcās, un viņa acis pielija ar asinīm, kā satracinātam vērsim, sarkanu lupatu ieraugot. – Nāc šurpu, es teicu!
Un, ja Ģimkam neizdevās aizbēgt, pār viņu sāka līt Jegora dūru belzienu un kāju spērienu lietus. Tas nebija ne sods, ne atriebība: Jegors vienkārši tā izklaidējās. Pēc pāris šādiem “seansiem” nabaga Ģimka sāka slapstīties. Gar mūsu māju bija sastādīts pāris metru augsts krūmu dzīvžogs, ar šauru asfaltētu taciņu starp nama sienu un krūmu joslu – un tagad Ģimka pārvietojās tikai pa šo taciņu, tramīgi vaikstīdamies un gar sienu berzdamies. “Kā īsta žurka!” – skanēja mūsu kompānijas verdikts.
– Tavs dēls draudzējas ar zēniem, kuri dara pāri manam Ģimam, – Ģimkas māte reiz skumji un pārmetoši sacīja manai mammai. Taču man formāli nevarēja neko pārmest: es pats ne reizi nebiju Ģimkam iesitis vai viņu nolamājis. Es tikai stāvēju malā, skatījos un klusēju, tāpat kā Vovka. Un tas taču bija loģiski, jo uz Ģimku “Vovkas-Jegora pakts” neattiecās…
Kā jau teicu, Vovka centās kopt sevī līdera īpašības. Kādā jaukā pavasara dienā es un vēl daži puikas durvju priekšā saskrējāmies ar viņa mammu.
– Vai Vova šodien iznāks pagalmā? – kāds no mums vaicāja.
– Vova šobrīd ir aizņemts, – māte ar vāji slēptu lepnumu atbildēja. – Viņš sēž pie televizora, skatās PSRS Tautas deputātu kongresa translāciju no Maskavas…
Mēs apbrīnā nosēcāmies: paskat tik, par kādām nopietnām pieaugušo lietām mūsu līderis interesējas – un gan jau visu lieliski saprot! Pēc pāris stundām pagalmā iznācis, Vovka tēlotā nevīžībā atmeta ar roku:
– Ai, nu kas tur īpašs? Jāzina taču, kas mūsu dzimtenē notiek…
Viņš brīdi paklusēja, nopūtās un jau nopietnākā balsī turpināja:
– Padomju Savienībai tagad ir jārisina svarīgi jautājumi, sarežģītas problēmas – gan no ārpuses, gan iekšienē. Dažas kustības cenšas bezatbildīgi graut mūsu valsts vienotību. – Vovka runāja, kā no grāmatas lasīdams. – Pirmais apdraudējums ir nacionālistiskās kustības, visas tās Tautas frontes Pribalķikā… – Viņš pavērsās pret mani, jo zināja, ka esmu latvietis un atbalstu Tautas fronti. – Tu man piedod, Jurka, bet tie latvieši ir muļ… tas ir, atvaino, es gribēju teikt… viņi tagad nerīkojas īpaši gudri. Kur viņi ies, kā spēs izdzīvot bez Padomju Savienības? Viņiem pašiem taču te nekā nav…
Vovka neapšaubāmi gatavoja sevi karjerai kādā vadošā amatā. Taču ne vienmēr viss šajā procesā gāja gludi. Tolaik gandrīz visi zēni spēlēja novusu; novusa sezona tradicionāli bija agrā rudenī un vēlā pavasarī – tātad tieši pirms un pēc vasaras brīvdienām. Vienam no puikām pagrabā bija novusa galds. Ja nelija lietus, tad tas katru pēcpusdienu tika svinīgi izlikts mūsu kāpņu telpas ieejas durvju priekšā, un tad mēs veselām stundām ņēmāmies ar kijām tiem visapkārt. Dažreiz mums pievienojās arī divi vai trīs tēvi. Un tā nu reiz gadījās, ka spēles gaitā Vovka aizrāvās un – visdrīzāk nejauši, nedomājot – pateica kaut ko pārdrošu un nekaunīgu Maksika tētim.
– Kā tu atļaujies runāt ar pieaugušajiem, mazais šmurguli?!! – tas dusmīgi uzkliedza.
Mēs visi sastingām un pēc sekundes uzmanīgi pašķielējām Vovkas virzienā. Mūsu līderis stāvēja kā ar aukstu ūdeni apliets, nekustīgi vērās vienā punktā kaut kur sāņus un kodīja nodevīgi drebošās lūpas. Acis bija asaru pilnas.
Kāds kauns! Kāds pazemojums! Visu priekšā!… Viņš – “mazais šmurgulis”?
Vai patiešām gāzts no troņa? Vai patiešām respekts neatgriezeniski zaudēts?
Burtiski pēc pāris sekundēm es atkal pavēros tur, kur bija stāvējis Vovka, taču viņš bija pazudis, kā izgaisis. “Nu gan indiānis!”, es nobrīnījos par šādu izveicību. Divas vai trīs dienas Vovka pagalmā nerādījās. Taču, kā novēroja jau antīkie autori, šajā vecumā likstas un pāridarījumi aizmirstas ātri. Nepagāja ne nedēļa un Vovka atkal braši vadīja mūsu darbus un nedarbus – kā Aļka Zentas Ērgles romānā Mūsu sētas bērni.
Ļoha
Krievu rakstniekam Arkādijam Averčenko ir stāsts Šausmīgais zēns (Страшный мальчик). Tas ir tāds tipāžs, kuru noteikti atcerēsies daudzi vīrieši – bijušie zēni: puika no tās pašas skolas vai sētas, mazliet vecāks, pret kuru mazākie izturas ar dziļu bijību: reizē baidās un cieņpilni apbrīno. Nu, padomājiet, parušiniet atmiņu apcirkņus! Atceraties?
Mūsu mājas “šausmīgais zēns” bija Ļoha (Aleksejs). Viņš bija dažus gadus vecāks par mani un Vovku un tādēļ, stingri ņemot, pie mūsu puiku kompānijas nepiederēja. Ļohas acīs mēs visi bijām meļuzga (“sīkaļas”); tikai Vovku viņš atzina par savas uzmanības vērtu un sarunājās ar viņu tieši. Ļoha deva priekšroku draudzībai ar kaimiņu mājas Jegoru. Lūk, kas ir interesanti: mēs visi baidījāmies no Ļohas un vienmēr griezām viņam ceļu, taču mums nebija zināms neviens konkrēts gadījums – neviens! – kad viņš būtu iekaustījis kādu mazāku zēnu. Pieļauju, ka tam viņš bija par lepnu.
Vispār Ļoha bija skaistulis: īsts Apolons ar agri izveidojušos muskuļotu rumpi un dūmakainām pelēkām acīm, kuru skatienā jautās tāds kā lepnums, kā vīpsnīgs izaicinājums. Un kur nu vēl lauvas krēpēm līdzīgie pusgarie mati; tos Ļoham patika laiku pa laikam teatrāli sakratīt. Ja dzīve būtu iegrozījusies citādi, viņš būtu varējis kļūt par profesionālu aktieri un tēlot pārgalvīgus jaunekļus krievu klasiķu lugās. Iedomājieties: garš, pāri biksēm izlaists krekls ar jostiņu, kājās melni viksēti stulmeņi, galvā naģene, rokā balalaika vai podziņu bajāns – un re, gatavs moloģecs, gatavs sagrozīt galvu jebkurai sarafānā tērptai Mašai, Glašai vai Duņašai.
Ļoha bija uzaudzis bez tēva, ar māti vien; māte (kuru viņš dēvēja par “matušku”) strādāja par apkopēju ēdnīcā. Es nezinu, kurā skolā viņš mācījās un kādi bija viņa vaļasprieki, taču viņa ierastākā nodarbe bija – sēdēt savā dzīvoklī pie atvērta loga un flegmatiski spļaut lejup, tēmējot kaut kādā viņam vien zināmā mērķī. Pēc astotās klases Ļoha pārtrauca mācības (man šķiet, ka pamatizglītības atestāta vietā viņam iedeva parastu papīru par “kursa noklausīšanos”) un iekārtojās darbā vienā no Sarkandaugavas rūpnīcām – par kaut kādu mācekli vai palīgu, konkrēti neatceros.
Tas gan bija kaut kas! Ļoha stāvēja, pret sienu atslējies, ar slinka Londonas dendija sejas izteiksmi lēnām košļāja zāles stiebriņu un, laiku pa laikam trekni nospļaudamies, stāstīja mums savas dzīves jaunumus: kā bija iesniedzis dokumentus rūpnīcas kadru daļā, izgājis medicīnisko apskati un tā tālāk. Pareizāk sakot, viņš stāstīja to Vovkam, bet mēs, pārējie puikas, stāvējām apkārt un ar atplestām mutēm bijīgi klausījāmies.
Ai, kā mēs visi tobrīd apskaudām Ļohu! Iedomājieties tikai: vairs neiet uz skolu, nerakstīt kontroldarbus, necīnīties par labām atzīmēm, nesaņemt vecāku brāzienus par divniekiem! Nostrādāji savu darba laiku – un ej mājās un dari ko gribi. Nekādu mājasdarbu: ne algebras vienādojumi jārisina, ne stulbi dzejoļi no galvas jāiekaļ. Brīvība! Un par padarīto darbu vēl arī saņem algu; kabatas nauda no vecākiem vairs nav jādiedelē. Ļoha pēkšņi bija kļuvis par pieaugušo, turklāt bez jebkādas piepūles. Daudzi no mums tobrīd prātoja, ka varētu taču rīkoties tāpat: pārtraukt mācīties, salasīt divniekus, kļūt apzināti nesekmīgiem un pēc astotās klases tikt izmestiem no skolas –kārotajā brīvībā! Tomēr te bija divas problēmas: pirmkārt, līdz pamatskolas beigām mums pārējiem vēl bija jāgaida vismaz divi vai trīs gadi; otrkārt, mums visiem bija vecāki, kuri šādu stratēģiju nemūžam nepieļautu. Siksna un žagars bija pārāk spēcīgi argumenti, lai kaut ko liktu tiem pretī…
Izskatīgā Ļohas veiksmes stāsts beidzās traģiski.
Pāris nedēļas pēc savas astoņpadsmitās dzimšanas dienas, ļoti siltā jūlija vakarā, Ļoha kopā ar dažiem drauģeļiem dzēra šņabi tuvējā ozolu audzē aiz garāžām. Šajā jautrajā kompānijā kaut kā pavisam nejauši bija gadījusies sieviete vārdā Vaļka (Valentīna). Viņa nedzīvoja ne mūsu mājā, ne kādā no kaimiņu mājām vai ielām – tātad bija svešiniece (runāja, ka viņas adrese bija kaut kur Aptiekas ielā). Kurš viņu bija atvedis vai uzaicinājis, tas ir un paliek miglā tīts. Zinu tikai to, ka Vaļka daudz un bieži lietoja alkoholiskos dzērienus, bija nekārtīga un nesakopta un kopumā diez vai atbilda iekārojamas sievietes standartam. Bet kā improvizētu dzīru sēdekli viņa tobrīd bija izvēlējusies tieši Ļohas klēpi. Ļoha bija jauns un vesels un jau sen tvīka kārdinošā vēlmē pēc sievietes… nē, velns parāvis, sievietēm daudzskaitlī, daudzām sievietēm, sieviešu spietiem: tāds skaistulis taču, tāds Kazanova! Kā jau teicu, Ļoha tik tikko bija sasniedzis pilngadību, bet Vaļkai jau bija ap četrdesmit; vecuma ziņā viņa būtu varējusi būt Ļohas māte. Taču vai tad tam bija kāda nozīme? Arī pašas Vaļkas uzvedība šķita pielaidīga un daudzsološa: viņa valšķīgi gorījās, ap Ļohas kaklu apķērusies, ik pa brīdim noglāstīja viņa seju un skaļi smējās savā nopīpētajā balsī…
Īsā vasaras nakts tuvojās pilnbriedam un ar katru nākamo šņabja malku Vaļka likās arvien skaistāka un iekārojamāka. Ļohas deniņos arvien mežonīgāk dunēja asinis; šķita, ka kāda laipna balss mīļi un uzmundrinoši čukst ausī: “Re, kur ir īstā dzīve, puisi! Izbaudi to, kamēr esi jauns! Tu taču esi īsts vīrietis!” Un Ļoha vairs nespēja savaldīties. Viņš pielēca kājās, ar abām rokām satvēra Vaļku un aizstiepa uz tuvējo krūmu puduri. Vaļka vārgi pretojās, māja ar roku un kaut ko kliedza, taču Ļoha uztvēra to kā rotaļīgu koķetēšanu…
…Un tur, krūmu ielokā, uz sakaltušas zāles kumšķiem starp tukšām pudelēm un cigarešu izsmēķiem, Ļoha ieguva Vaļku. Bez jebkādas romantiskas maigošanās, rupji, ar savu vīrietību lepodamies. Pat ar visu brutalitāti un par spīti reibumam, Ļoha skaidri apjauta, ka tas ir rituāls. Iniciācijas rituāls krūmu templī uz improvizēta zāles kumšķu altāra. Iespējams, ka Vaļka pat nebija Ļohas pirmā sieviete – taču šī nakts bija īpaša. Ak, dzīve, dzīvīte mīļā, kā lai tevi neizbauda līdz pašām mielēm…
Tad pienāca rīts – apmācies un paģirains. Tajā pašā rītā Vaļka uzrakstīja iesniegumu milicijai (tā bija nesen pārdēvēta par Latvijas Republikas Valsts policiju, taču daudzi pēc inerces vēl lietoja veco nosaukumu). Ļohu aizturēja, tiesāja un notiesāja uz četriem gadiem cietumā pēc Kriminālkodeksa 121. panta – par izvarošanu.
Tas bija deviņdesmito gadu pats sākums, kad krievu un postpadomju cietumos valdošās paražas bija īpaši nežēlīgas. Kā cietumnieki toreiz izturējās pret izvarotājiem savā starpā, tas lasītāju vairākumam laikam ir zināms. Sīkākās detaļās neieslīgšu; ja interesē, tad varat noskatīties mākslas filmu Cilpā pēc Andra Kolberga romāna Naktī, lietū motīviem (pašā Kolberga romānā šis aspekts neparādās; tas ir kinoscenārista piedomāts). Cietumā Ļoham nebija nekādu izredžu: viņš jau pirmajā dienā tika zvērīgi piekauts un ierindots viszemākajā ieslodzīto kastā. Mūsu Ļoha – mūsu “šausmīgais zēns”, skaistais Apolons ar lauvas krēpēm, kuru mēs bijām tā apbrīnojuši un kurš bija sapņojis par sieviešu siržu lauzēja karjeru, – pats kļuva par kopīgu “sievu” un kāju pameslu kameras biedriem.
Nu, ko te vēl var pateikt? Sic transit gloria mundi (“Tā paiet pasaules godība” – latīņu val.)
Arsiks
Mazais rudmatis Arsiks (Arsēnijs) izskatījās pēc tramīga putnēna ar spicu knābīti un apaļām brūnām actiņām. Ļoti ilgi – līdz pat pubertātei – Arsiks nemācēja izrunāt skaņu “r” un pats sevi sauca par “Aisiku”. Tā kā viņš pats toreiz nebija īpaši kolorīta personība; par viņu varu pateikt tikai trīs lietas. Pirmkārt, Arsika māte bija pārkrievota baškīriete, kuru viņa tēvs bija atvedis uz Rīgu pēc dienesta padomju armijā. Pat okupētā Latvija no viņas viedokļa toreiz izskatījās kā īsta Rietumu leiputrija. Uz civilizācijas labumiem Arsika mamma raudzījās gan ar bijīgu sajūsmu, gan ar lepnumu par tik laimīgas “kārts” izvilkšanu – par zaļu skaudību visām Baškīrijā palikušajām meičām.
Otrkārt, Arsiks bija dedzīgs Viktora Coja fans un 1990. gada vasaras nogalē rūgti apraudāja sava “elka” pāragro nāvi (atgādināšu: Cojs gāja bojā autoavārijā uz ceļa pie Zentenes starp Tukumu un Talsiem). Kad uz garāžas sienas aiz mūsu mājas parādījās ar sarkanu krāsu neveikli uztriepts izmisīgi optimistisks uzraksts “Цой жив!!!” (“Cojs ir dzīvs!!!”), visi uzreiz saprata, kurš to bija izdarījis.
Treškārt, Arsika tēvabrālis ģaģa Serjoža (tēvocis Sergejs) bija – pēc tālaika terminoloģijas – toksikomāns, tas ir, narkomāns, kurš lieto sadzīves ķīmijas preparātus. Ģaģa Serjoža mēdza ostīt līmi un benzīnu kā puišelis – bezpajumtnieks. Neviens no kaimiņiem to nezināja, līdz kamēr vienā tumšā ziemas vakarā mājas pagrabā izcēlās ugunsgrēks. Izrādījās, ka ģaģa Serjoža bija iekārtojies savā pagraba šķūnītī – tur atradās viņa izsmalcinātās baudas “salons” –, saostījies benzīnu un ātri vien nonācis bezfilmas stāvoklī. Cik var noprast, pēc kāda laika viņam uznāca nepārvarama vēlme uzsmēķēt un viņš sāka ņemties ar sērkociņiem – ar benzīna tvaikiem piesātinātā telpā… Turpmāko varat iedomāties paši. Atbrauca ugunsdzēsēji un ātrā palīdzība, ugunsgrēku apdzēsa, bet to, kas bija palicis pāri no ģaģas Serjožas, aizveda uz morgu. Veselas trīs dienas visa māja – septiņdesmit dzīvokļi – palika bez elektrības un mājasdarbus nācās gatavot sveču gaismā, kā senos laikos. Deguma smaka pagrabā virmoja vēl vismaz pusgadu.
Liktenīgais 2022. gads uzjundīja daudzas izgaisušas atmiņas un izvilka saules gaismā daudzus šķietami zudušus tēlus. Viens no šiem tēliem izrādījās Arsiks. Dažas nedēļas pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā pamanīju viņa profilu Feisbukā: Arsiks ar Krievijas trikoloru profila bildē bravūrīgi slavēja un attaisnoja agresiju un strupi sūtīja visus oponentus trīs mājas tālāk. Kad pēc trim mēnešiem paraudzījos atkal, Arsika profils bija izdzēsts.
Taču ar to viss nebeidzās. Kāds Romāns Samuļs, kurš 14. Saeimas vēlēšanās bija kandidējis no partijas Tautas kalpi Latvijai saraksta, bet vēlāk izsludināts meklēšanā aizdomās par dalību prokremliskajā bandā Baltijas antifašisti un aizbēdzis uz Baltkrieviju, nointervēja Arsiku un ielika intervijas videoierakstu vietnē YouTube. Bijušais putnēns bija krietni novecojis, zaudējis pusi matu uz galvas, uzaudzējis rudu bārdiņu un – vismaz viena pozitīva lieta – beidzot iemācījies izrunāt līdzskani “r”. Taču, bez šaubām, tas bija tas pats mazais Arsiks, kas bērnībā. Lūk – īsumā –, ko viņš pastāstīja Samuļam par savām nesenajām gaitām un likstām.
Līdz šim Arsiks bija dzīvojis jautri un bezbēdīgi: īrēja vienistabas dzīvokli turpat Sarkandaugavā, darbdienās strādāja par pavāru, bet nedēļas nogalēs ar draugiem brauca pie dabas un tur spēlēja airsoftu – taktisku komandu sporta veidu, kurā izmanto reālu šaujamieroču kopijas ar plastmasas bumbiņām munīcijas vietā. Tad pienāca 2022. gada februāris, un Arsiks ar milzīgu entuziasmu metās savā Feisbuka laika joslā aizstāvēt un slavēt Krievijas armijas izdarības Ukrainā.
Pēc kāda laika – pilnīgi paredzami – sekoja uzaicinājums uz Valsts drošības dienestu. Dienestnieki paskaidroja drebošajam Arsikam, ka par viņa darbībām esot ierosināta krimināllieta par genocīda un kara noziegumu attaisnošanu. Tika pasludināts ultimāts: vai nu viņš izspiegošot citus airsofta fanus un rakstīšot par viņiem ziņojumus, vai arī viņam klāšoties plāni: cita starpā, informācija tikšot nodota viņa darba devējam un viņš drīzumā zaudēšot darbu. Baiļu apdullumā Arsiks uzreiz piekrita sadarboties un, kā viņš pats teica, “visu parakstīja”.
Mājās ticis, Arsiks pirmām kārtām izdzēsa savu Feisbuka profilu. Tomēr būt par stukaču un izsekot spēļu biedrus viņam diez ko negribējās. Aizbildinoties ar sāpēm ceļu locītavās, Arsiks pārtrauca dalību airsofta pasākumos. Drošībnieki bija neapmierināti, regulāri sauca viņu uz pārrunām un pielietoja “labā un ļaunā policista” taktiku. Tad pēkšņi izrādījās, ka Arsika viedtālrunī nez kādēļ ir atrodami stratēģiskas nozīmes objektu fotoattēli, un tas solīja vēl lielākas nepatikšanas. Ar pastāvīgu Damokla zobenu virs galvas dzīve kļuva nedroša un rūgta, kā vērmeles…
Un Arsiks izšķīrās. Viņa priekšnamā jau labu laiku stāvēja “avārijas” mugursoma ar siltu apakšveļu, drēbēm un citiem nepieciešamiem priekšmetiem: ja nu “latviešu Gestapo” nāks arestēt, kā 1937. gadā Krievijā. Tagad tikai atlika iebāzt tajā šādus tādus pārtikas produktus. Visa svētdiena pagāja atvadoties no mīļotās draudzenes; tas bija vissāpīgākais un izraisīja kārtīgus asaru plūdus no abām pusēm. Draudzene, kas bija dzimusi un augusi Alūksnes pusē, neparko nevēlējās pārcelties uz Krieviju un centās pierunāt Arsiku palikt. Taču Arsikam bija pārāk bail un viņš jau bija visu izlēmis. Vēlu vakarā draudzene raudādama devās pie sevis uz Alūksni, bet Arsiks ar smagu sirdi nolikās gulēt.
Iemigt viņam tā arī neizdevās. Katra čaboņa istabas stūrī, katrs aizdomīgs troksnis aiz sienas iedarbojās kā elektriskās strāvas trieciens un lika izbīlī sarauties. Arsikam šķita, ka latviešu drošībnieki ir kaut kādā veidā uzminējuši viņa nodomus un tūliņ, tūliņ atnāks viņam pakaļ…
Iestājās rīts, ieskanējās modinātājs un Arsiks atcerējās, ka ir sākusies kārtējā pirmdiena (tas bija 2025. gada janvārī). Tātad viņam vēl bija pēdējā iespēja atkāpties: mierīgi paēst brokastis un doties uz darbu, kā vienmēr. Taču Arsiks savu izvēli jau bija izdarījis. Viņš uzvēla plecos mugursomu, rūpīgi aizslēdza dzīvokļa durvis un izgāja uz ielas. Šeit viss izskatījās mierīgi un ikdienišķi: parasts pelēks ziemas rīts; nekādu aizdomīgu mašīnu ar aizdomīgiem vīriem ādas mēteļos…
Rubikona bija šķērsota. Vispirms Arsiks kājām aizgāja līdz tai pašai mūsu vecajai mājai, kur joprojām mitinājās viņa vecāki. Tā bija aizkustinoša aina: Arsiks un tēvs tikko valdīja asaras, māte raudāja nekautrēdamās – taču Arsiks galu galā dabūja vecāku svētību pēc visiem krievu pareizticīgo tradīcijas kanoniem. Tad viņš iesēdās trolejbusā, aizbrauca līdz autoostai un nopirka autobusa biļeti līdz Viļņai. Viļņā pārsēdās citā autobusā, kas devās uz Minsku. Un tad, pie Lietuvas-Baltkrievijas robežas…
…Brīvība!!!…
Arsika sirds iegavilējās neizsakāmā, orģiastiskā priekā. Beidzot tiku prom! Ejiet ieskrieties, visi latviešu gansi: pigu jums, ne Arsiku! Lai dzīvo Baltkrievija un Krievija! Lai dzīvo Lukašenko un Putins!…
…Brīvība?…
Nē, ne gluži. Baltkrievu robežsargi ar akmenscietām sejām pavēstīja Arsikam, ka viņam neesot ne parastās, ne tranzīta vīzas un ka viņš tūlīt pat tikšot iesēdināts autobusā atpakaļ uz Viļņu. Pateikt, ka Arsiks bija pilnīgi satriekts, tas ir – nepateikt neko.
– Nu, mīļie! Nu, labiņie! Nu, brālīši! – Arsiks spalgi kauca, asaras pa seju smērēdams, gatavs jebkurā brīdī mesties ceļos robežsargu priekšā. – Nu, kā jūs varat?! Nu, lūdzu, lūdzu, lūdzu!!! Man taču tajā Eiropas Savienībā uzreiz pienāks gals…
Viņš, protams, tobrīd nezināja, ka šādi draudi ir ārkārtīgi banāls, robežsargu bieži pielietots psiholoģisks triks. Pēc kāda brīža ieradās vēl drūmāka paskata baltkrievu drošībnieki, ļoti līdzīgi Staļina laiku NKVD darbiniekiem. Sākās nopratināšana, kuras laikā viens no vīriem formas tērpā veica videoierakstu. Ar drebošu sirdi un sasarkušām acīm, pēc lielā raudiena vēl laiku pa laikam ieelsodamies, Arsiks atbildēja uz visiem jautājumiem padevīgi un vaļsirdīgi, kā Pastarās tiesas dienā. Pēc pāris stundām pratināšana beidzās; drošībnieki pēkšņi kļuva daudz laipnāki, atnesa paēst un piedāvāja konkrētu izvēli: vai nu palikt Baltkrievijā, vai doties tālāk uz Krieviju, kur Arsikam bija radi. Arsiks, ne mirkli nešaubīdamies, izvēlējās otro variantu un jau nākamajā dienā ar svētlaimīgā atslābumā pievērtām acīm sēdēja ekspresvilciena Minska-Maskava kupejā…
Sirds mazliet smeldza skumjās par Latvijā palikušajiem vecākiem un par mīļoto sievieti, kuru diez vai bija lemts ieraudzīt vēl kaut reizi mūžā. Taču priekšā Arsiku gaidīja brīvība un drošība, un tādēļ vien bija vērts riskēt.
Agnese
Vai mūsu mājā dzīvoja arī latvieši? Jā, bet viņu bija ļoti maz. Kolonistu dižošanās par to, ka padomju vara, lūk, esot sacēlusi Rīgā tik daudzus dzīvojamos namus latviešiem, ir muļķīga, jo vairākums šo namu iemītnieku bija tādi paši kolonisti.
Latviešu valoda mūsu apkaimē skanēja reti. Trijos vai četros mūsu mājas dzīvokļos (no septiņdesmit) dzīvoja latvieši no Latgales, kuri savu latvietību attiecībās ar pārējiem nekad neuzsvēra. Vienkāršā valodā sakot, viņi to bija iebāzuši dziļi, dziļi… tur, kur saule nespīd; iespējams, ka tas bija tāds aizsargmehānisms, kas ļāva viņiem komfortabli dzīvot svešinieku vidū. Joprojām atceros bļaustīgo latgaliešu tanti no pirmā stāva, kas vasarā staigāja pa pagalmu nodriskātā halātā, un sievieti no Preiļiem – plankumaina amerikāņu kokerspaniela saimnieci. Visi šie cilvēki publiskajā telpā latviešu valodu lietoja reti un kaimiņi viņus kā “īstus” latviešus nemaz arī neuztvēra.
Tikai vienā no dzīvokļiem mitinājās “reāla” latviešu ģimene: tātad nevis latgalieši, bet “baltieši” jeb čiuļi ar attiecīgu mentalitāti, pret kuriem visi pārējie mājas iedzīvotāji izturējās kā pret latviešiem. Viņi dzīvoja mūsu kāpņu telpā tieši virs mums. Seši cilvēki: vectēvs, vecāmāte, tēvs, māte un divas mazas meitenītes. Kā un uz kāda pamata viņi bija dabūjuši dzīvokli tieši šajā mājā, to es nezinu. Zinu tikai to, ka viņi dzīvoja savrup un ar citiem kaimiņiem nekontaktējās. Arī abas māsiņas pagalmā izgāja ļoti reti un arī tad turējās atsevišķi un ar krievu meitenēm nedraudzējās.
Ģimenes vectēvs – patriarhs – bija izskatīgs liela auguma vīrietis ar sirmiem matiem un jauneklīgi taisnu stāvu. Kad viņš gāja, viņa solis bija ciets un ritmisks, kā kareivim. Neviens no puikām nezināja, kā viņu sauc; visi dēvēja viņu par “veco fašistu”. Mēļoja, ka Otrā Pasaules kara laikā viņš bija dienējis vācu leģionā un nogalinājis padomju karavīrus. Ja es satiku viņu pagalmā vai kāpņu telpā, vienmēr pieklājīgi sasveicinājos latviešu valodā, un viņš atņēma sveicienu. Kolonistu puiku attieksme bija citāda: kad vecais vīrs soļoja garām mūsu kompānijai, visi (izņemot mani) apklusa un sastinga, kā māņticīgās un ziņkārīgās bailēs: iedomājieties tikai, īsts fašists, kā padomju filmās par karu – un tikai rokas stiepiena attālumā!
Mūsu kāpņu telpas ārdurvju priekšā atradās soliņš ar pamatni no sametinātām metāla caurulēm un ar tumšzaļi krāsotu dēļu virsmu. Šis soliņš bija ļoti iecienīts: uz tā bieži atpūtās pensionāri, bet dažreiz satupās arī mūsu zēnu kompānija, darbus un nedarbus plānojot. Kādā jaukā pavasara pievakarē gar šo solu gāja Stasa vecākais brālis Saška, kurš devās mājup pēc kikboksa treniņa. Saška bija vai nu labā, vai sliktā omā – tas vienalga; galvenais bija tas, ka pat pēc treniņa viņš jutās nepietiekami atspārdījies. Un tieši priekšā viņam gadījās soliņš. To nu Saška nevarēja paciest un metās solam virsū tikpat sparīgi, cik Brūss Lī tolaik populārajās videofilmās.
– Ha! – viņš brēca, palēkdamies un ar kāju spērieniem sola virsmu graudams. – Ha! Kja! Ī-ī-ī-jjja!
Kad Saška pēc divām vai trim minūtēm apmierināts aizgāja prom, no soliņa bija palicis tikai pliks metāla cauruļu rāmis ar visapkārt zemē izmētātām dēļu atlūzām. Vispār jau pat pēc padomju likumiem šāda rīcība bija kvalificējama kā huligānisms, taču miliciju neviens nesauca: neies taču sakasīties ar Svetkas ģimeni; kopā vien būs jādzīvo.
Apmēram pēc nedēļas Stass un Arsiks palūdza mani palīdzēt sagatavot mājasdarbus latviešu valodā. Tā kā aicināt citus puikas savā dzīvoklī man nekad nebija paticis, piedāvāju novietot mācību grāmatas un burtnīcas uz palodzes mūsu kāpņu telpā, no kurienes pavērās skats uz zālienu un piebraucamo celiņu ārdurvju priekšā. Pēc brīža kaut kur virs mums atvērās dzīvokļa durvis un pa kāpnēm lejup nosoļoja “vecais fašists” ar pāris dēļiem vienā rokā un darbarīku kasti otrā. Es sasveicinājos (latviski, protams); Arsiks un Stass kaut ko klusu nomurmināja. Tad mēs redzējām, ka vecais vīrs, pagalmā izgājis un uz veca dvieļa ceļos nometies, nozāģē dēļus piemērotā garumā un uzliek soliņam jaunu virsmu.
Pēc pāris minūtēm no sava dzīvokļa iznāca arī Vovka.
– Redzējāt, kā vecais fašists labo solu? – viņš ieintriģētā balsī pusčukstus jautāja.
– Ahā, – Stass pamāja ar galvu, no vecā vīra acis nenolaizdams. – Viņš jau laikam zina, ka Saška to ir salauzis. Laikam tagad labo un pie sevis krievus lādē: “Ak, tie krievi, tādi un šitādi, soliņu salauza…” M-m-maita tāds! – viņš klusu nolamājās un ar dūri uzsita pa palodzi.
Vēl pēc pāris mēnešiem visa mūsu kompānija atgriezās mājās no kaut kādas kārtējās “ekspedīcijas” un uz durvju sliekšņa pēkšņi ieraudzīja stāvam vecāko no “vecā fašista” mazmeitām. Nezinu, vai viņa bija vienkārši izgājusi pastaigāties (to gan viņa gandrīz nekad nedarīja) vai arī gaidīja uz lieveņa vecākus un jaunāko māsiņu, lai kopā kaut kur dotos. Mūs visus ieraugot, meitenīte bailēs sarāvās un tik tikko noturējās, lai nemestos atpakaļ kāpņu telpā.
– Jurka, pajautā viņai latviski, kā viņu sauc! – Vovka ziņkārīgā balsī palūdza.
– Kā tevi sauc? – es vērsos pie meitenītes. Un, atbildi nesaņēmis, atkārtoju jautājumu jau rupjākā un nepacietīgākā tonī:
– Kā tevi sauc?!
– Agnese…
Manī vērās bezgala skumju, asaru pilnu, eksistenciālu šausmu pārņemtu bērna acu pāris. Kā lai to apraksta?… Nu, piemēram, šādi: iedomājieties 1841. gadu Amerikas Savienotajās Valstīs, laikposmu pirms Pilsoņu kara, kad dienvidu pavalstīs zēla un plosījās verdzība. Lūk, vergu tirgotāja biroja telpas Ņūorleānā; lūk, pārdošanai izlikto melnādaino vergu pulciņš. Un lūk, meitenīte, kuru tikko ir nopircis ūsains nelietis ar mežģīņotu krūtežu, platmalē, ar dārgu cigāru zobos; meitenīte, kuru tūlīt atraus no mammas un aizvedīs uz visiem laikiem; meitenīte, kas ir krampjaini ieķērusies mātē un no šausmām un bezizejas sajūtas nespēj pat paraudāt…
Lūk, ar šādām acīm uz mani skatījās mazā Agnese.
Manas krūtis pāršķēla drausmīga, dedzinoša žēluma dzelonis. Es uzsaucu pārējiem puikām, ka man mājās kaut kas steidzami jāizdara, atrāvu vaļā ārdurvis un metos pa kāpnēm augšup, savā dzīvoklī. Vannas istabā ieslēdzies, es ar zobiem iekodos sev augšdelmā – sāpīgi, līdz asinīm – un sāku rūgti, aizgūtnēm raudāt.
Par ko es raudāju un ko žēloju? Neviens taču nebija nodarījis pāri ne Agnesei, ne viņas māsiņai, ne pārējiem ģimenes locekļiem. Neviens nebija Agnesi pat nolamājis; es tikai biju pajautājis, kā viņu sauc. Vai šāda reakcija no manas puses nebija galīgi iracionāla un pat muļķīga?
Vēlāk sapratu: nē, tomēr Agnesei bija nodarīts pāri – un vēl smagāk un nežēlīgāk par jebkādiem sitieniem un lamām. Pret Agnesi bija noziegušies gan Ļoha, gan Vovka, gan Stass, gan Arsiks, gan Ģimka. Un viņu brāļi, un māsas, un vecāki. Un simtiem tūkstošu tādu pašu. Viņi bija vainīgi Agneses priekšā jau ar to vien, ka pretēji starptautiskajām tiesībām un elementārajām morāles normām atradās uz okupētās Latvijas zemes.
Jā, protams, nekādu personīgu atbildību juridiskajā ziņā šie nepilngadīgie zēni nevarēja nest: viņi bija vai nu atbraukuši vecākiem līdzi, vai jau piedzimuši Latvijas teritorijā. Taču viņiem šeit nebija nekādu sakņu, nekāda morālā statusa. Tīši vai ne, bet viņi un viņu vecāki bradāja kājām pa brīnišķīgās, pasakainās brīvās Latvijas drupām, par kurām man tik daudz bija stāstījuši radi (un bieži vien krievu valodā). Viņi un viņu vecāki personificēja Latvijas okupāciju – bet, ja okupācija nebūtu notikusi, Agneses un viņas ģimenes dzīve būtu bijusi pavisam citāda.
Šī bija Agneses zeme – un manējā. Tas, ka es draudzējos un skraidīju apkārt ar kolonistu puikām, šo objektīvo faktu nekādi nemainīja. Es arī biju tāds kā Agnese.
Jo Agnese – tā bija visa latviešu tauta.