Rakstu sērijas iepriekšējās daļas lasiet šeit: https://telos.lv/kristiesu-ekonomika-1 un šeit: https://telos.lv/kristiesu-ekonomika-2

“Und was finden wir wieder als den
bezeichnenden Unterschied zwischen
Affenrudel und Menschengesellschaft? Die Arbeit.”
“Un kādu nozīmīgu atšķirību mēs atkal redzam
starp pērtiķu baru un cilvēku sabiedrību? Darbu.”
Frīdrihs Engelss[1]

Pirms vairākiem gadiem klausījos kāda augsti skolota un cienījama amerikāņu katoļu teoloģijas profesora lekciju. Daudzpusēji izglītots cilvēks būdams, runātājs bija nolēmis izmēģināt spēkus kādā citā, proti, ekonomikas jomā, – protams, raugoties uz to no katoļu morālteoloģijas un Katoļu baznīcas sociālās mācības viedokļa. Viena no profesora identificētajām problēmām bija, viņaprāt, pārmērīgās uzņēmumu vadītāju algas. Kā tas ir iespējams, viņš retoriski jautāja, ka komfortablā biroja krēslā zvilnošs menedžeris saņem tik nesamērojami daudz naudas salīdzinājumā ar parastu strādnieku, kurš rosās un raujas melnās miesās, bieži vien salā, lietū un svelmē? Profesora secinājums bija nepielūdzami skarbs: ja uzņēmuma vadītāja mēnešalga pārsniedz zemāko nekvalificēta darbinieka algu tajā pašā uzņēmumā divreiz (“Nu, vai ārkārtas gadījumā, trīsreiz,” viņš negribīgi pieļāva), tad šī situācija ir amorāla un tie, kas to pieļāvuši, izdara smagu grēku pret taisnīgumu un tuvākmīlestības bausli. Piedāvātais problēmas risinājums bija ass un smags kā krītošs giljotīnas asmens: valstij ar likumu jānosaka uzņēmumu vadītāju un augstāko menedžeru atalgojuma “griesti” attiecībā pret zemāko algu attiecīgajā uzņēmumā un bargi jāsoda šā likuma pārkāpēji!

Profesora lekciju klausījos ierakstā un tādēļ nevarēju uzdot viņam jautājumus, – bet žēl gan! Jo man (un ļoti ceru, ka ne tikai man) uzreiz radās trīs likumsakarīgi jautājumi:

(1) “Jūs tik iejūtīgi salīdzinājāt nabaga salstošo un mirkstošo strādnieku un trekno, slinko bosu. Un tomēr nez kādēļ klusējot pieņēmāt kā pašsaprotamu to, ka uzņēmuma vadītājam ir principā jāsaņem lielāks atalgojums par strādnieka algu. Kādēļ tā? Varbūt ir jābūt otrādi?”

(2) “Pieņemot, ka uzņēmuma vadītājam ir principā jāsaņem lielāks atalgojums par strādnieka algu, kādēļ tieši divas vai trīs reizes? Ar ko (no morāles viedokļa) ir objektīvi pamatots tieši šāds skaitlis? Kādēļ ne četras, piecas vai pusotras? Kurš to izlems?”

(3) “Kā Jums šķiet: vai šādi atalgojuma “griesti” motivētu spējīgus un izcilus cilvēkus ar diplomu uzņēmuma vadības specialitātē strādāt un pielietot savus talantus savā profesionālajā jomā? Un, ja nē, tad kādas būtu īstermiņa un ilgtermiņa sekas gan konkrētajiem uzņēmumiem, gan ekonomikai vispār?”

Kā jau teicu, pašam runātājam šos jautājumus nevarēju uzdot, – tādēļ nespēju pat minēt, ko viņš man atbildētu. Svarīgi ir tas, ka godājamā profesora nostāja nebija nekas ārkārtējs: šādus – labos nodomos sakņotus, taču bezgala naivus – apgalvojumus esmu bieži dzirdējis gan no katoļiem, gan no citu konfesiju kristiešiem. Vēlos īpaši uzsvērt, ka ne mirkli nešaubos par šo cilvēku labajiem nodomiem un patiesajām rūpēm par līdzcilvēku labklājību. Taču ar labo gribu vien nepietiek: ekonomika darbojas pēc šai nozarei piemītošajiem objektīvajiem likumiem, un šo likumu ignorēšana var izrādīties postoša vai pat traģiska. Tāds arī ir šīs rakstu sērijas mērķis: parādīt un izanalizēt konkrētos intelektuālos “slazdus”, kuros, runājot par ekonomikas jautājumiem, mēdz regulāri iekļūt daudzi labu griboši, taču vairāk vai mazāk naivi kristieši.

Jau iepriekšējā daļā identificēju vismaz piecus šādus “slazdus”:

(1) uzņēmējdarbības noniecināšana;
(2) pārprasts askētisms jeb nicinājums pret bagātību un peļņu;
(3) darba kā ražošanas faktora pārspīlēta izcelšana; (4) ierobežoto resursu aksiomas nepieņemšana;
(5) vēlmju domāšana un voluntārisms.

Divus pirmos “slazdus” jau aplūkoju šīs rakstu sērijas iepriekšējā daļā. Tagad pievērsīsimies trešajam “slazdam” – darba kā ražošanas faktora idealizēšanai un pārspīlētai izcelšanai. Taču, lai pilnībā saprastu šo problēmu, ir mazliet jāatkāpjas un jāaplūko vēl fundamentālāks jautājums: preču, pakalpojumu, kapitāla un darba ekonomiskā vērtība.

Radīto lietu brīnišķīgā hierarhija un darbs

Kristīgā teoloģija redz pasauli kā nevis kā Haosa un Entropijas valstību, bet kā Kosmosu – saprātīgi, harmoniski un hierarhiski sakārtotu Visumu. Pastāv Dievs kā visu lietu un parādību Radītājs un pozitīvais Pirmcēlonis, – un pastāv viss pārējais, kas vien ir: tātad, pirmkārt, gara valstība un, otrkārt, materiālais Visums (attiecīgi “debesis” un “zeme” Bībeles pirmajā pantā).[2] Pats par sevi pilnīgs jeb perfekts ir tikai Dievs, bet visas radītās lietas un būtnes ir nepilnīgas: tās tikai dinamiski tiecas uz savu Pirmcēloni – Dievu un tajās dažādās pakāpēs atspoguļojas Dieva pilnība.[3] Cilvēks ir pilnīgāks par pārējiem dzīvnieku valsts pārstāvjiem, jo ir apveltīts ar saprātu un brīvo gribu (un tādējādi tuvāks Dievam). Suns ir pilnīgāks par slieku, jo viņa nervu sistēma ir daudz attīstītāka un viņš ir apveltīts ar jūtām un emocijām. Dzīva matērija ir pilnīgāka pār nedzīvu priekšmetu vai vielu, jo tajā ir ieprogrammēta spēja pavairot sevi un tādējādi piedalīties Visuma radošajā pārkārtošanā. Tātad Visumā patiešām pastāv ontoloģiska lietu hierarhija: vienas lietas (ieskaitot dzīvās būtnes) ir pilnīgākas par citām un lietu kārtībā atrodas augstāk par tām. Turklāt pastāv domas novirziens, kurš – franciskāņu teoloģijas iespaidā – īpaši uzsver, cik ļoti katrs zāles stiebriņš, katrs kukainītis un katrs atoms šajā pasaulē ir Dieva radošās mīlestības auglis. Tātad – jā, šādā nozīmē lietām piemīt objektīva ontoloģiska vērtība.

Problēma ir tā, ka daudziem kristiešiem ir tendence šo ontoloģisko vērtību sajaukt ar ekonomisko vērtību un uzskatīt, ka precei, pakalpojumam, kapitālam vai darbam pašiem par sevi ir kaut kāda objektīva vērtība arī ekonomiskajās attiecībās. Šādam pieņēmumam ir ļoti tālejošas sekas: ja tas tā ir, tad valstij ir pamats normatīvā kārtā noteikt gan preču un pakalpojumu cenas, gan ražošanas faktoru izmaksas, kas atbilstu šai objektīvajai vērtībai, – jo līgumslēdzēju pušu līgumā brīvi noteiktā samaksa var būt objektīvi nepareiza. Un tas savukārt nozīmē, ka bijušajā PSRS piekoptajai sociālistiskajai plānveida ekonomikai ir vismaz kaut kāds saprātīgs pamats (jā, tieši šādu apgalvojumu esmu dzirdējis no dažiem sociāli konservatīvi noskaņotiem kristiešiem). Ja jūs šo tēzi apstrīdēsiet un teiksiet, ka ekonomiskā vērtība ir subjektīva, tad visdrīzāk saņemsiet pretī apsūdzību morālajā relatīvismā, ultraliberālismā, radikālā individuālismā, antropocentrismā un vēl pāris nelabos “-ismos”.

Taču tad rodas papildu jautājums: ja pieņemam, ka lietas vērtība ir objektīva, tad kādi tieši faktori to nosaka un veido? Apzinīgs kristietis visdrīzāk atbildēs, ka šāds faktors ir konkrētas lietas radīšanā ieguldītais darbs. Un patiešām, darbam kristietībā ir īpaša morāla vērtība. Jau Vecā Derība, kas ir kopīga kristiešiem un jūdiem, pasludina darbu par cilvēka kā būtnes dabisko uzdevumu. Jau pirms grēkā krišanas Dievs ieliek cilvēku “Ēdenes dārzā, lai viņš to koptu un apsargātu” (Gen. 2:15). Pēc grēkā krišanas, kad cilvēks no Dieva ir atsvešinājies, darbam (tāpat kā bērnu dzemdēšanai un vispār visai dzīvei) nāk klāt sāpju un ciešanu elements, taču darbs tik un tā paliek mūsu dzīves nepieciešamā komponente. Dievs saka Ādamam: “[…] Tev, grūti strādājot, būs maizi ēst visu tavu mūžu. […] Sava vaiga sviedros tev būs maizi ēst, kamēr tu atgriezies pie zemes, jo no tās tu esi ņemts: tu esi puteklis, un pie pīšļiem tev būs atkal atgriezties” (Gen. 3:17,19).

Protestantu vidū darbam īpašu nozīmi tradicionāli piešķir reformāti jeb kalvinisti – lielā reformatora Žana Kalvina (1509–1564) mācības sekotāji. Kalvina izpratnē darbs ir dzīves joma, kurā cilvēks var vislabāk pagodināt Dievu un kas tādējādi bauda īpašu Dieva svētību. Šī nostāja ir ietekmējusi veselu tautu likteni; piemēram, jūs nevarēsiet pilnībā izprast nīderlandiešu, afrikāneru vai angļu puritāņu vēsturi, ja nepievērsīsiet uzmanību šo tautu vai cilvēku grupu mentalitātes stūrakmenim – kalvinismā sakņotajai darba ētikai. Lielu uzmanību darbam ir pievērsuši arī Katoļu baznīcas pāvesti un teologi: minēšu kaut vai pāvesta Jāņa Pāvila II 1981. gada encikliku Laborem exercens, kas ir pilnībā veltīta darba tematam.[4]

Jā, darbs patiešām ir cilvēka eksistences organiska sastāvdaļa. Taču, lai cik cēls un Dieva svētīts tas nebūtu, darbs tomēr nav preces, pakalpojuma vai kapitāla vērtību veidojošais faktors. Jo ekonomiskā vērtība ir subjektīva. Vienkārši sakot: ja es vēlos jums pārdot pildspalvu par vienu eiro un jūs piekrītat to no manis nopirkt par vienu eiro, tad šīs pildspalvas ekonomiskā vērtība ir viens eiro.

Ekonomiskās vērtības subjektīvā daba

Daudzi brīnīsies, uzzinot, ka gan ekonomiskās vērtības subjektīvo dabu, gan citus brīvā tirgus ekonomikas pamatā esošos postulātus ir pauduši un pamatojuši nevis kaut kādi moderni bezdievīgi ultraliberāļi, bet gan katoļu teologi – t. s. vēlīnie sholasti, galvenokārt spāņu garīdznieki, kas 16. un 17. gadsimtā studēja vai strādāja par pasniedzējiem Salamankas universitātē (Spānijā) – no šejienes viņu kopīgais apzīmējums “Salamankas skola”. Jāpiebilst, ka Salamankas skolas intelektuālais devums neaprobežojās ar ekonomiku; tā ir atstājusi paliekošas sekas Rietumu ideju vēsturē arī tādās jomās kā teoloģija, tiesības, politikas teorija u. tml. ASV dzīvojošais argentīniešu ekonomists Alehandro Čafuens (Alejandro Chafuen) ir ļoti labi un pārskatāmi apkopojis spāņu vēlīno sholastu ekonomiskās idejas savā 2003. gadā publicētajā grāmatā Ticība un brīvība: vēlīno sholastu ekonomiskā doma.[5] No Čafuena veiktā apkopojuma ir skaidri redzams: daudzas fundamentālas idejas par ekonomisko vērtību, darbu, kapitālu, naudu utt., kas izglītoto rietumnieku apziņā parasti saistās ar 18. gadsimtu, Apgaismības laikmetu un it sevišķi Ādamu Smitu (Adam Smith, 1723–1790) kā gandrīz vai vispārpieņemto ekonomikas teorijas pamatlicēju, īstenībā ir daudz senākas. Tās, pamatojoties galvenokārt uz Aristotela un sv. Akvīnas Toma atziņām un tās tālāk attīstot, bija formulējuši jau Salamankas skolas pārstāvji; turklāt dažas no šīm idejām ir pat vēl senākas un ir atrodamas dažu viduslaiku teologu darbos.

Viens no svarīgākajiem ekonomiskajiem principiem, kurus formulēja un attīstīja vēlīnie sholasti un viņu tiešie priekšteči, bija subjektīvās vērtības teorija. Daļēji iedvesmojoties no sv. Augustīna traktātā Par Dieva pilsētu (De civitate Dei) ietvertajiem komentāriem, šie katoļu domātāji apgalvoja, ka lietas vērtība izriet nevis no objektīviem faktoriem – piemēram, ražošanas izmaksām vai pieliktā darba apjoma – bet gan no cilvēku subjektīvā vērtējuma; līdz ar to jebkura teorija, kas izskaidro ekonomisko vērtību ar tādiem objektīviem faktoriem kā darbs vai citas ražošanas izmaksas, ir kļūdaina.[6]

Pirmais zināmais subjektīvās vērtības teorijas autors ir Akvīnas Toma laikabiedrs, franču franciskāņu mūks Pjērs Žana dēls Olivi (Petrus Joannis Olivi jeb Pierre de Jehan Olivi jeb Olieu, 1248–1298). Viņa tēze bija ļoti vienkārša: no ekonomiskā viedokļa raugoties, preces vērtība izriet no cilvēku subjektīviem vērtējumiem par to, cik tā ir viņiem lietderīga un vēlama. Līdz ar to lietas “taisnīgo cenu” nav iespējams aprēķināt uz tādu objektīvu faktoru pamata kā darbs un citas ražošanas izmaksas. Taisnīgā cena izriet no pircēju un pārdevēju mijiedarbības tirgū, kur subjektīvais preces vērtējums izpaužas kā tās pirkšana vai atteikšanās to pirkt. Pusotru gadsimtu vēlāk šo formulējumu gandrīz vārds vārdā pārņēma viens no izcilākajiem viduslaiku ekonomistiem, arī franciskānis, sv. Bernardīns no Sjēnas (1380–1444).[7]

1544. gadā izdotajā grāmatā Pamācība tirgotājiem (La instrucción de mercaderes), Salamankas doktors Luiss Saravia de la Kalje (Luis Saravia de la Calle[8]) rakstīja:

“Tie, kuri nosaka taisnīgo cenu pēc darba, izmaksām un preces tirgotāja vai ražotāja nestā riska, vai pēc transporta izmaksām, vai ceļojuma izdevumiem, […] vai pēc tā, kas viņam jāmaksā strādniekiem par viņu prasmēm, riska un darba, ļoti maldās […]. Jo taisnīgā cena rodas no preču, tirgotāju un naudas pārpilnības vai nepietiekamības […] un nevis no izmaksām, darba un riska. Jo, ja taisnīgas cenas noteikšanai mums būtu jāņem vērā ieguldītais darbs un risks, tad neviens tirgotājs nekad neciestu zaudējumus, un arī preču un naudas pārpilnība vai trūkums nebūtu vērā ņemami apstākļi. Kopumā raugoties, cenas arī netiek noteiktas, pamatojoties uz izmaksām. Kāpēc gan no Bretaņas ar lielām izmaksām pa sauszemi atvests linaudekla baķis būtu vērtīgāks par to, kas ir par lētu naudu atgādāts pa jūru? […] Kāpēc gan ar roku uzrakstītai grāmatai būtu jābūt vērtīgākai par iespiestu, lai gan pēdējā ir labāka un ar mazākām ražošanas izmaksām? […] Taisnīgo cenu nosaka, nevis saskaitot izmaksas, bet gan pēc kopīgā novērtējuma.”[9]

Kardināls un jezuīts Huans de Lugo (Juan de Lugo, 1583–1660) rakstīja to pašu, ko Saravia, no savas puses pievienodams papildu argumentu:

“Cena svārstās nevis precēm piemītošās būtiskās pilnības (perfekcijas) dēļ – jo peles ir perfektākas par labības graudiem un tomēr to vērtība ir mazāka –, bet gan atkarībā no to noderības cilvēku vajadzībām; un arī tad tikai uz [subjektīva] novērtējuma pamata, – jo dārglietas mājas vajadzībām ir daudz mazāk noderīgas nekā labība, un tomēr to cena ir daudz augstāka. Un mums ir jāņem vērā ne tikai saprātīgo ļaužu novērtējums, bet arī nesaprātīgo, ja tādu attiecīgajā vietā ir daudz. Tādēļ mūsu stikla mantiņas Etiopijā tiek pamatoti apmainītas pret zeltu, jo tās tur tiek ierasti vērtētas augstāk. Un pie japāņiem veciem dzelzs un māla priekšmetiem, kas pie mums nav neko vērti, to senatnes dēļ ir augsta cena. Kopīgais novērtējums, pat ja tas ir muļķīgs, paaugstina preču dabisko cenu, jo cenu atvasina no šā novērtējuma. Dabisko cenu paaugstina pircēju un naudas pārpilnība, un pazemina pretējie faktori.”[10]

Un cits jezuīts, Salamankas absolvents Luiss de Molina (Luis de Molina, 1535–1600), teica būtībā to pašu:

“[P]reču taisnīgo cenu nenosaka pēc tā, kādu lietderību cilvēks tām piešķir – tā, it kā, ceteris paribus,[11] to lietošanas veids un nepieciešamība noteiktu cenas lielumu. […] [Cena] ir atkarīga no katra cilvēka sniegtā relatīvā novērtējuma par preces izmantošanu. Tas izskaidro, kādēļ pērles taisnīgā cena – un pērli var izmantot tikai rotāšanai – ir augstāka par liela daudzuma graudu, vīna, gaļas, maizes vai zirgu taisnīgo cenu, pat ja šo lietu noderība (kas arī pēc dabas ir cēlāka) ir ērtāka un pārāka par pērles noderību. Tāpēc varam secināt, ka pērles taisnīgā cena ir atkarīga no tā, ka daži cilvēki ir gribējuši piešķirt tai vērtību kā rotaslietai.”[12]

Austriešu ekonomists Kārlis Mengers (Carl Menger, 1840–1921) ilustrēja ekonomiskās vērtības subjektīvo dabu ar šādu piemēru. Daudzās pasaules valstīs ir liels smēķētāju daudzums. Bet tagad iedomāsimies, ka visi šie cilvēki vienā jaukā dienā šo ieradumu atmet uz visiem laikiem, un smēķēšana kā parādība izzūd (un pieņemsim, ka tas pats notiek ar tabakas šņaukšanu un zelēšanu). Tabakas izstrādājumi vairs nevienam nav vajadzīgi, – turklāt arī pirms tam tie bija “vajadzīgi” un “vērtīgi” tikai subjektīvā nozīmē: cilvēkiem vienkārši patika smēķēt un viņi tos pirka. Ja kāds uzņēmējs vēl cer uz situācijas maiņu un turpina ieguldīt tabakas ražošanā lielu naudu un nostrādināt savus darbiniekus visu diennakti, tad tas neko nemaina: tabakas un tabakas izstrādājumu “lietošanas vērtība” (kā teiktu Mengers) tik un tā būs nulle. Pieņemsim, ka ir dārga un sarežģīta automatizēta ražošanas iekārta, kas ir specifiski domāta tikai cigāru izgatavošanai un nekam citam. Brīdī, kad visi cilvēki pārstāj patērēt tabaku, arī šīs dārgās cigāru mašīnas vērtība nokrīt līdz nullei. Nevienam tā vairs nav vajadzīga un neviens to nepirks, – ja nu varbūt vienīgi kā lūzni, lai pārstrādātu un pārkausētu tās detaļas, kuras tam ir derīgas.[13]

Tātad nevis ražošanas izmaksas nosaka tabakas ekonomisko vērtību, bet gan otrādi: tabakas izstrādājumu ražošanas faktoru vērtību nosaka to galaprodukta subjektīvā vērtība, kuru tam piešķir patērētāji. Ja nevienam tirgū nav vajadzīgi cigāri, tad ne tabakas lapām, ne ražošanas mašīnām, ne attiecīgo strādnieku darbam arī nav nekādas vērtības. Šai atziņai nav nekā kopīga ar “morālo relatīvismu un subjektīvismu”. Ekonomika operē ar faktiem, cilvēku rīcību un tās sekām; lai saprastu un izskaidrotu cilvēku izdarītās izvēles, ir nepieciešams balstīties uz tādām vērtībām, kādas šie cilvēki reāli atzīst. Tas nenozīmē piekrišanu šīm vērtībām un neko nepasaka par to morālo labumu: teiksim, nupat minētais piemērs ar tabaku nekādā gadījumā nav vērtējams kā atbalsts smēķēšanai. Tā gluži vienkārši ir elementāra, veselajā saprātā pamatota atziņa: ja cilvēki nepiešķir nekādu vērtību lietai X, tad viņi nepiešķirs nekādu vērtību arī lietas X ražošanai specifiski domātajiem faktoriem.[14]

Marksa kļūdainais virziens

Subjektīvās vērtības teorija ir tiešs pretstats darba vērtības teorijai, kas vēl joprojām visciešāk asociējas ar komunisma “tēvu” un elku Kārli Marksu (1818–1883). Noraidot objektīvu morāles normu pastāvēšanu, Markss tomēr uzskatīja, ka precēm, pakalpojumiem un kapitālam ir iespējams noteikt objektīvu ekonomisku vērtību. Šo objektīvo vērtību, pēc Marksa domām, nosaka viens konkrēts ražošanas faktors – darbs, t. i., darba stundu skaits, kas iztērēts konkrētās preces ražošanai. Taisnības labad jāprecizē: Markss neapgalvoja, ka jebkāds darbs radot ekonomisku vērtību. Tā būtu pārāk acīmredzama nejēdzība, jo tas nozīmētu, piemēram, ka visu dienu vaiga sviedros pārceļot akmeņus no vienas kaudzes otrā vai līmējot kopā tukšas alus bundžiņas, šāda darba augļi automātiski būs ekonomiski vērtīgi. Markss atzina, ka vērā ņemams ir tikai tāds galaprodukts, kuram cilvēki – pircēji, patērētāji – piedēvē lietošanas vērtību un kuru uzskata par sev vajadzīgu. Taču, tiklīdz cilvēki atzīst preci par lietderīgu, tās vērtību nosaka ieguldītā darba apjoms.

Šā raksta mērķis nav izvērst detalizētu Marksa ideju aprakstu un kritiku; tas jau daudzas reizes ir darīts pirms manis. Pavisam īsi sakot, darba vērtības teorija uzreiz izraisa veselu virkni acīmredzamu iebildumu. Piemēram, kā lai izskaidro gleznu vērtības pieaugumu pēc gleznotāja nāves vai mucā uzglabāta vīna vai konjaka vērtības celšanos katru gadu, ja abos gadījumos starplaikā netiek pielikts nekāds papildu darbs? No subjektīvās vērtības teorijas viedokļa šie piemēri ir ļoti viegli izskaidrojami, bet Marksa teorija šeit iestieg pamatīgos dubļos. Īstenībā Marksam bija taisnība tādā ziņā, ka starp preces vai pakalpojuma vērtību un ieguldītā darba vērtību patiešām pastāv kopsakarība – ja ne vienmēr, tad ļoti bieži. Viņš kļūdījās tikai cēloņsakarības virzienā: nevis galaprodukts gūst savu vērtību no ieguldītā darba, bet gan ieguldītā darba vērtība izriet no tā, cik augstu šo galaproduktu novērtē tā adresāts – patērētājs.

Jāpiebilst, ka darba vērtības teorijai Marksa izpildījumā ir tālejošas sekas – un ne tikai ekonomikas teorijas robežās. Ja darbs ir visas vērtības avots, tad iznāk, ka brīvā ekonomiskā sistēmā strādnieku saņemtā alga nespēj adekvāti atspoguļot viņu pūliņus; darba devēja (“ļaunā kapitālista”) paturētā peļņa ir pilnīgi nepelnīta un veido netaisnu atskaitījumu no tā, kas pēc taisnības pieder darbiniekiem. Šo situāciju Markss un viņa sekotāji sauca par “darbaļaužu ekspluatāciju”, kas ir jānovērš.[15] Šīs idejas praktiskās sekas mūsu tauta ir gana izbaudījusi uz savas ādas: gan Stučkas lielinieku valdības laikā, gan padomju okupācijas sākumposmā.

Un tomēr daudzu kristiešu acīs darba vērtības teorija var šķist pievilcīga manis jau minētās īpašās teoloģiskās un morālās nozīmes dēļ, kuru kristietība piešķir darbam kā mūsu eksistences organiskai sastāvdaļai. Pat tik klasiski britu ekonomisti kā Ādams Smits un Deivids Rikardo (David Ricardo, 1772–1823) uzskatīja, ka darbs ir izšķirošais faktors lietas vērtības noteikšanā (viņu attiecīgās teorijas gan nebija identiskas vēlākajai Marksa teorijai). Vācu ekonomists Emīls Kauders (Emil Kauder, 1901–1982) skaidroja šo britiem raksturīgo pārspīlēto darba nozīmes izcelšanu ar reliģisku cēloni – proti, ar tā paša kalvinisma un tās pašas kalvinistiskās darba ētikas ietekmi, kuru pieminēju šā raksta sākumā.[16] Manuprāt, ir ļoti žēl, ka tik daudzi ekonomikas teorētiķi Eiropā nav pratuši šajā aspektā noturēties uz Salamankas vēlīno sholastu iemītās taciņas, – bet tas būtu ļāvis izvairīties no tik daudzām kļūdām, slazdiem un strupceļiem…

Bet atgriezīsimies pie subjektīvās vērtības teorijas. Ja darba vērtība izriet no tā, cik augstu šā darba galaproduktu novērtē tā adresāts, tad tas loģiski nozīmē, ka darba fiziskajam smagumam un piepūles intensitātei šajā ziņā nav nozīmes. Atkārtošu nupat jau minēto piemēru: ja es visas dienas garumā pārcelšu akmeņus no vienas kaudzes otrā un vakara pusē nonākšu līdz pilnīgam spēku izsīkumam, šis fakts pats par sevi nedz padarīs manus pūliņus par vērtīgiem, nedz palielinās to vērtību kaut vai par vienu santīmu. Darba ekonomisko vērtību nosaka tas, cik vērtīgs ir šā darba rezultāts. Un šajā brīdī ir vērts beidzot atšķirt un palasīt Jauno Derību.

Līdzība par strādniekiem vīna dārzā

Mateja evaņģēlijā ir atrodama līdzība par vīndari, kurš algo strādniekus darbam savā vīna dārzā. Izlasīsim to uzmanīgi:

“Jo Debesu valstība ir līdzīga namatēvam, kas rīta agrumā izgāja strādniekus derēt savā vīna dārzā. Un, saderējis strādniekus par vienu denāriju kā dienas algu, viņš nosūtīja tos savā vīna dārzā. Un viņš izgāja ap trešo stundu [ap plkst. 9.00] un redzēja vēl citus pie tirgus bez darba stāvam, un sacīja tiem: noejiet arī jūs vīna dārzā, es jums došu, kas nākas. Un tie nogāja.

Atkal viņš izgāja ap sesto un devīto stundu [attiecīgi ap plkst. 12.00 un 15.00]  un darīja tāpat. Bet, ap vienpadsmito stundu [ap plkst. 17.00] izgājis, viņš atrada vēl kādus stāvam un saka tiem: ko jūs visu dienu šeit stāvat bez darba? Tie viņam saka: neviens mūs nav derējis. Viņš saka tiem: ejiet jūs arīdzan vīna dārzā, un, kas nākas, to jūs dabūsit.

Bet, kad vakars metās, vīna dārza kungs saka savam uzraugam: pasauc strādniekus un izmaksā tiem algu, iesāc ar pēdējiem un beidz ar pirmajiem. Tad atnāca tie, kas bija derēti ap vienpadsmito stundu, un katrs dabūja pa denārijam. Un, kad pirmie atnāca, tie cerēja dabūt vairāk; bet arī viņi dabūja katrs pa denārijam.

To saņēmuši, viņi kurnēja pret namatēvu un sacīja: šie pēdējie strādāja vienu vien stundu, un tu tos pielīdzināji mums, kas dienas nastu un karstumu esam cietuši. Bet viņš atbildēja un sacīja vienam no tiem: draugs, es tev nedaru netaisnību. Vai tu ar mani neesi saderējis par vienu denāriju? Ņem, kas tev pieder, un ej; bet šim pēdējam es gribu dot tikpat daudz kā tev. Vai tad man nav tiesības darīt ar savu mantu, kā es gribu? Jeb vai tava acs ir skaudīga, ka es esmu labs? Tā pēdējie būs pirmie un pirmie pēdējie. Jo daudz ir aicinātu, bet maz izredzētu.” (Mt. 20:1-16)

Jēzus uzsāk šo stāstu ar vārdiem “Debesu valstība ir līdzīga”; tātad, kā jau teicu, šīs līdzības pamatnozīme ir garīga. Cilvēks, kurš ir patiesi pievērsies Kristum sava mūža nogalē (“vienpadsmitajā stundā”, t. i., iespējams, pat īsi pirms nāves), Dieva valstībā nebaudīs mazāk svētlaimes par tiem, kuri ir kristieši kopš bērnības un ir kalpojuši Dievam visā mūža garumā. Turklāt šiem pēdējiem nav pamata apskaust “vēlos pienācējus” un pārmest Dievam “netaisnību”: Viņa žēlastība ir bezgalīga un nav mērojama pēc ierobežoto cilvēcisko resursu kritērijiem. Taču, tāpat kā tas ir ar pārējām līdzībām, neviens neliedz mums paraudzīties uz šo stāstu arī tiešā, burtiskā, nealegoriskā nozīmē: kā uz vienkāršu stāstu par turīgu antīkā laikmeta Tuvo Austrumu vīndari, kurš plāno darbus savā vīnogulājā, dienas gaitā sader vairākas algādžu grupas un pēc tam, vakarā, izmaksā viņiem dienas algu.

Var noprast, ka pirmā strādnieku grupa ir tikusi noalgota “rīta agrumā”, t. i., pēc Kristus laikā pieņemtās laika skaitīšanas, dienas pirmajā stundā (ap plkst. 6.00 pēc mūsdienu pulksteņa), bet beidzies darbs vīnogulājā ir divpadsmitajā stundā (ap plkst. 18.00). Saimnieks salīgst algādžus ar triju stundu intervāliem, izņemot pēdējo grupu, kas tiek salīgta stundu pirms darba beigām. Līdz ar to darba dienas beigās iznāk, ka pirmā grupa ir nostrādājusi divpadsmit stundas, otrā – deviņas, trešā – sešas, ceturtā – trīs, bet piektā un pēdējā – tikai vienu stundu. Taču visi strādnieki, neatkarīgi no nostrādāto stundu daudzuma, pieliktajām pūlēm un noguruma, saņem vienādu, iepriekš sarunātu naudas summu – vienu denāriju (parasta nekvalificēta strādnieka dienas alga tālaika Romas impērijā).

Esmu vairākkārt izaicinājis savus paziņas uz diskusiju par šo Evaņģēlija līdzību tieši šādā – laicīgā, ikdienišķā – skatījumā. Gandrīz visi mani sarunu biedri atzinās, ka šis stāsts viņus mulsinot. Lai gan vīndaris šajā gadījumā simbolizē Dievu, no laicīgā viedokļa viņš rīkojoties kliedzoši netaisnīgi: vai tad var vienādi atalgot gan tos, kuri vaiga sviedros rāvušies divpadsmit stundas, gan tos, kuri visu dienu faktiski atpūtušies un pievienojušies tikai pašās beigās? Vai darba devējs šajā gadījumā neuzvedas kā untumains tirāns?

Bet tagad mierīgi padomāsim: kas tad īsti ir noticis?

Saimnieks ir izplānojis darbus visai dienai un dodas, kā mēs šodien teiktu, uz darba biržu salīgt noteiktu strādnieku skaitu. Sešos no rīta diena tikai sākas, potenciālo algādžu pūlis pie tirgus ir liels, darba piedāvājums krietni pārsniedz tābrīža pieprasījumu, – un darbaroku vērtība līdz ar to ir zema. Darba devējs piedāvā vienu denāriju par divpadsmit stundu darbu, tātad 1/12 denārija par stundu. Strādnieki ir spiesti tam piekrist, jo gribētāju pūlis ir liels un, ja viens ietiepsies un prasīs vairāk, viņa vietā par piedāvāto summu labprāt pieteiksies strādāt kāds cits.

Darbs vīnogulājā rit uz priekšu. Pēc trim stundām saimnieks atskārš, ka viņa sākotnējais plāns nav bijis precīzs: darbaroku nepietiek un ar šādiem darba tempiem iecerēto līdz vakaram panākt neizdosies. Ir kāds iemesls, kādēļ saimniekam ir ļoti svarīgi pabeigt iecerēto līdz dienas beigām. Varbūt tuvojas negaiss vai kādi citi laikapstākļi; varbūt – ja runa ir par gatavo vīnogu novākšanu – ir jāpagūst savākt ražu un izspiest sulu, lai pieskaņotos pazīstama sīriešu vai romiešu tirgotāja kuģa ierašanās brīdim un izdevīgi pārdotu viņam gala preci. Vīndaris atkal dodas uz darba biržu, taču apstākļi tur ir mainījušies. Pirmkārt, liela daļa darba meklētāju starplaikā jau ir salīgti citur, darbaroku piedāvājums ir krietni sarucis un atlikušie potenciālie algādži vairs nav gatavi pieņemt jebkādus nosacījumus; viņu stāvoklis attiecībā pret darba devēju ir uzlabojies un tagad arī viņi var sākt izvirzīt savas prasības. Otrkārt, parādās jauns darba vērtību ietekmējošs faktors – steiga jeb darba steidzamība. Šādos apstākļos vīndaris ir gatavs novērtēt strādnieku darbu jau augstāk – ar 1/9 denārija stundā (jo līdz darba dienas beigām ir atlikušas deviņas stundas).

Darba dienas vidū un vēl pēc trim stundām atkārtojas tas pats. Darbaroku piedāvājums darba biržā krītas, darba steidzamība tikai pieaug, – un tātad palielinās arī darba vērtība. Saimnieks ir gatavs arī šīm nākamajām strādnieku grupām samaksāt pa vienam denārijam, – tātad novērtē viņu darbu attiecīgi ar 1/6 un 1/3 denārija stundā. Visbeidzot, īsi pirms darba dienas beigām situācija kļūst dramatiska un vīndaris redz, ka nu ir nopietni “jāsarauj”. Viņš un darba meklētāji spēka un ietekmes ziņā ir it kā apmainījušies vietām: tagad viņš ir tas, kurš lūdz nedaudzos atlikušos algādžus nākt pie viņa pastrādāt stundiņu un, lai viņi neatteiktos, pievilina viņus ar lielu atalgojumu – veselu denāriju par nieka stundu! Tātad šo pēdējo strādnieku darba vērtība salīdzinājumā ar rīta agrumā salīgtajiem ir palielinājusies divpadsmit reizes.

Ir vēlreiz jāuzsver, ka mēs šobrīd runājam par šīs Evaņģēlija līdzības burtisko – materiālo un ekonomisko –, nevis garīgo un alegorisko aspektu. No garīgā viedokļa ir svarīgi, ka visi strādnieki dienas beigās saņem skaitliski vienādu algu (kas simbolizē nonākšanu Dieva valstībā). Taču no tīri ekonomiskā viedokļa ir tieši pretēji: dažādu algādžu grupu darbs tiek novērtēts un atalgots ļoti dažādi: no 1/12 līdz pat vienam veselam denārijam stundā. Jā, patiešām, rīta stundā salīgtie algādži ir iztērējuši daudz vairāk ķermeņa enerģijas un izlējuši vairāk sviedru, nekā vēlīnie pienācēji. Taču, kā tikko redzējām, šim apstāklim darba vērtības noteikšanā nav nekādas nozīmes. Pirmās stundas strādnieki, kas pieņemti darbā darbaroku pārpilnības apstākļos un cerībā uz rāmu vīnogulāja apkopšanas ritmu, vienkārši nav vienādā stāvoklī ar vienpadsmitās stundas pienācējiem, no kuriem ir atkarīga darbu pabeigšana ieplānotajā laikā. Ja apzināmies, ka darba vērtība ir subjektīva un atkarīga no tā galarezultāta vērtības, tad saimnieka rīcība kļūst pilnīgi saprotama un nekādus jautājumus vairs neizraisa.

Šajā līdzībā ir vēl viens svarīgs ētisks moments, kas ir obligāti jāņem vērā. Darba devējs izpilda savu līgumsaistību nevainojami godīgi, izmaksājot visiem strādniekiem precīzi nolīgto dienas algas summu. Katrs no algādžiem ar savu atalgojumu ir apmierināts… līdz brīdim, kad uzzina, cik ir saņēmuši citi. Ja saimnieks būtu diskrētā veidā izmaksājis algu katrai algādžu grupai atsevišķi un vēl piekodinājis, lai nekādā gadījumā neatklājot saņemtās naudas daudzumu pārējiem, tad nekāda konfliktsituācija nebūtu radusies; visi strādnieki dotos mājup labā omā un saimnieku slavēdami. Tātad problēma nav darba devējā, bet pašos algādžos, un šī problēma ir skaudība. Tas pats ārkārtīgi plaši izplatītais netikums, kas liek nevis rūpēties par savām interesēm, bet gan ienīst līdzcilvēkus par to, ka tiem ir tas, kas nav pašam.

Diemžēl attieksme pret skaudību mūsu sabiedrībā ir daudz iecietīgāka, nekā pret citām vājībām un netikumiem. Tas var skanēt neticami, taču skaudība brīžiem tiek nekautrējoties propagandēta valstiskā līmenī. Jo kā lai citādi vērtē politiķu un ierēdņu biežo runāšanu par “mantiskās nevienlīdzības izskaušanu” tur, kur būtu jārunā par “mazturīgo sabiedrības locekļu ienākumu un labklājības celšanu”? Ja, piemēram, Jānim un viņa ģimenes locekļiem ir nodrošināts labs darbs, normāls miteklis, labs uzturs un apģērbs, laba skola, iespēja aizbraukt atvaļinājumā utt., – tad kādēļ viņam būtu jāsatraucas par savu nevienlīdzību ar miljonāru Pēteri, kuram ir jahta un villa Maljorkas salā? Atkārtošu vēlreiz: skaudība ir izplatīts netikums, taču tas nepadara to par mazāk derdzīgu, destruktīvu un… nekristīgu.

Kādēļ tad boss pelna vairāk?

Tagad, kad esam bruņojušies ar visām šajā rakstā paustajām un izskaidrotajām atziņām, pamēģināsim atrisināt raksta sākumā minētā amerikāņu katoļu teoloģijas profesora formulēto problēmu: kādēļ uzņēmuma vadītāju un vadošo darbinieku atalgojums mēdz būt lielāks – un citreiz krietni lielāks! – par vienkārša strādnieka atalgojumu, un vai šāda lietu kārtība pati par sevi nav kliedzoši amorāla? Uzreiz varu atbildēt, ka pati par sevi šī situācija ir pilnīgi normāla un tam ir vismaz trīs iemesli, turklāt dažādās variācijās un kombinācijās atkarībā no tā, vai “alkatīgais boss” ir no peļņas dzīvojošs uzņēmējs vai arī liela uzņēmuma vadītājs, kurš ir formāli pieņemts darbā un saņem fiksētu algu.

Pirmkārt, tieši tāpat kā tas ir ar jebkuru preci (vai pakalpojumu), arī darba tirgū pastāv vienkāršais un visuresošais pieprasījuma un piedāvājuma likums. Ja kāda lieta pastāv lielos daudzumos un ir viegli dabūjama, tad piedāvājums var ātri vien pārsniegt pieprasījumu; tādēļ šādas preces vērtībai ir tendence kristies. Un otrādi: jo lieta ir mazāk sastopama un grūtāk dabūjama, jo mazāks ir piedāvājums; ja tas izrādās zemāks par pieprasījumu, iestājas šīs preces deficīts. Šādos apstākļos prece kļūst dārgāka. Ar darbu ir tāpat. Teiksim, par nekvalificētu strādnieku var būt jebkurš fiziski vesels cilvēks (vai vismaz vīrietis). Tātad nekvalificēta darbaspēka piedāvājums ir milzīgs; tas krietni pārsniedz pieprasījumu; potenciālie strādnieki – tāpat kā agrā rīta algādži Evaņģēlija līdzībā – ir spiesti samierināties ar zemāku algu kaut vai tādēļ, ka ietiepšanās gadījumā darba devējs var paņemt kādu citu, ne tik prasīgu. Kvalificētu strādnieku jau ir daudz mazāk un darba devējs ir gatavs maksāt viņiem lielāku algu, lai viņi neaizietu strādāt pie cita saimnieka. Ja runājam par tādiem augsti kvalificētiem darbiniekiem kā inženieri, grāmatveži, juristi u. tml., tad attiecībā uz viņiem jau pastāv zināma konkurence darba devēju starpā: piemēram, firmas jurista atalgojuma lielums mēdz būt tāds, lai šim juristam nebūtu kārdinājuma aiziet strādāt kaut kur citur (un, atšķirībā no nekvalificētajiem strādniekiem, ātri atrast jaunu juristu vairs nav tik viegli). Visbeidzot, patiesi prasmīgu un kompetentu uzņēmumu vadītāju jeb augsta līmeņa profesionālo menedžeru ir salīdzinoši pavisam maz. Darba tirgū pastāv šādu speciālistu deficīts un ir loģiski, ka uzņēmumi ir gatavi maksāt viņiem ļoti lielas algas. Kad redzat šāda vadītāja teju vai astronomisko atalgojuma apjomu, varat paust sašutumu, cik gribat, – taču vispirms padomājiet, ka tā gluži vienkārši ir maksa par to, lai šis menedžeris neaizietu strādāt pie konkurentiem. Kad viss tikko teiktais kļūst skaidrs, amerikāņu teoloģijas profesora teiktais par mākslīgu griestu noteikšanu šāda līmeņa vadītājiem izskatās ļoti naivi un bezatbildīgi.

Otrkārt, kā jau redzējām, darba ekonomisko vērtību nosaka nevis tā fiziskās grūtības pakāpe, izlietotās enerģijas apjoms un nostrādāto stundu skaits, bet gan šā darba galarezultāta vērtība. Vienkāršs darbinieks savas darba dienas laikā izrok tik un tik kubikmetrus zemes, samontē tik un tik viedtālruņu detaļas, izmazgā grīdu tik un tik birojos utt. – un viņa personīgi ieguldītā darba gala vērtība ir mērāma šo darbību robežās. Savukārt uzņēmuma vadītājs var ar vienu pareizu vai nepareizu lēmumu, ar vienu veiksmīgu vai neveiksmīgu parakstu nodrošināt visam uzņēmumam labu peļņu vai galīgi to izputināt un novest līdz maksātnespējai. Uzņēmuma stratēģijas plānošanai tādējādi ir lielāka vērtība par vienkārša strādnieka darbu, turklāt no vadītāja lēmumiem ir tieši atkarīgs visu minēto zemes racēju, montieru un apkopēju ienākumi un labklājība.

Treškārt – it sevišķi runājot par mazajiem un vidējiem uzņēmumiem, kuru vadītāji mēdz būt arī to kapitāla vai kapitāla daļas īpašnieki – darba devēja un darbinieka ienākumu atšķirību ietekmē laika preferences faktors un riska faktors. Laika preferences faktors nozīmē, ka, visiem pārējiem apstākļiem esot vienādiem (ceteris paribus – latīņu val.), tūlīt vai drīzā nākotnē saņemamam ekonomiskam labumam no saņēmēja viedokļa ir lielāka vērtība, nekā šādam pašam labumam vēlāk vai tālākā nākotnē.[17] Atšķirībā no darba devēja, darbiniekam nav jāgaida, kad uzņēmums sāks nest reālu peļņu. Viņš ir parakstījis darba līgumu, kurā puses ir vienojušās par kaut kādu fiksētu mēnešalgas pamatlikmi; kamēr uzņēmums nav bankrotējis vai uzsācis darbinieku skaita samazināšanu, šī alga viņam ir garantēta. Uzņēmuma īpašnieks vai vadītājs kaut kad nākotnē var gūt milzīgu peļņu un kļūt ļoti bagāts – bet var arī negūt un nekļūt (jo apstākļi taču var radikāli mainīties). Savukārt darbiniekam šis iespējamais laimīgais moments nav jāgaida: viņš piekrīt saņemt mazāk, bet tūlīt un garantēti. Darbinieks tādējādi faktiski maksā arī par samazinātu risku un savas dvēseles mieru. Mazturīgais zemes racējs ar lāpstu vai ekskavatoru izrok savus kubikmetrus zemes, pabeidz darbu, pārnāk mājās, paēd vakariņas un mierīgi aizmieg sievai pie sāniem. Turīgais darba devējs šajā pašā nakts stundā, iespējams, drudžaini skraida pa istabu ar miega zāļu pudelīti rokā un tikpat drudžaini prāto, vai banka rīt piekritīs piešķirt uzņēmumam liktenīgo kredītu…

Darbs ir ne tikai morāli svarīgs cilvēka dzīves elements, bet arī svarīgs ražošanas faktors. Šajā trešajā daļā esmu mēģinājis atlikt to tā īstajā vietā un parādīt, kādēļ daudzu kristiešu starpā izplatītie priekštati par nabaga strādnieku un ļauno alkatīgo bosu – kapitālistu – lielākoties ir primitīvi mīti. Atliek aplūkot un izanalizēt vēl divus tipiskus intelektuālos “slazdus”, un to mēs izdarīsim šīs rakstu sērijas nākamajā daļā.

[1] Friedrich Engels, “Anteil der Arbeit an der Menschwerdung des Affen”. In: Karl Marx/ Friedrich Engels-Werke, Band 20. Berlin: Karl Dietz Verlag, 1962, S. 448.

[2] Sk. Gen. 1:1: “Iesākumā Dievs radīja debesis un zemi”. Šis īsais teikums ir tik neizmērojami dziļš un jēgpilns, ka teologiem un filozofiem nepietiks pat ar desmittūkstoš gadiem, lai to pilnībā izanalizētu.  

[3] Pilnības jeb perfekcijas jautājumu sīkāk neaplūkošu, jo tas nav šā raksta mērķis. Tiem, kuri vēlas gūt pavisam nelielu pamata ieskatu šajā tematā, iesaku šo publikāciju: Juris Rudevskis, “Klasiskā reālista rokasgrāmata jeb ceļš uz sakārtotu domāšanu”, Telos.lv. Pirmā daļa 3.5.2021. Pieejams šeit: https://telos.lv/klasiska-realista-rokasgramata-jeb-cels-uz-sakartotu-domasanu-1-dala/. Otrā daļa 5.5.2021. Pieejams šeit: https://telos.lv/realista-rokasgramata-2/.

[4] Pieejama šeit: https://www.vatican.va/content/john-paul-ii/en/encyclicals/documents/hf_jp-ii_enc_14091981_laborem-exercens.html.

[5] Alejandro A. Chafuen, Faith and Liberty: The Economic Thought of the Late Scholastics. Lanham: Lexington Books, 2003.

[6] Thomas E. Woods, Jr. How the Catholic Church Built Western Civilization, Washington, D.C.: Regnery Publishing, 2005, p. 160.

[7] Murray N. Rothbard, An Austrian Perspective on the History of Economic Thought. Vol.1: Economic Thought Before Adam Smith, Cheltenham: Edward Elgar Publishing, 1995, p. 62.

[8] Precīzie dzimšanas un miršanas gadi nav zināmi.

[9] Citēts pēc Thomas E. Woods, Jr., op. cit., p. 161.

[10] Citēts pēc Alejandro A. Chafuen, op. cit., pp. 84-85.

[11] Ceteris paribus – “Visiem pārējiem apstākļiem esot tādiem pašiem” (latīņu val.)

[12] Citēts pēc Alejandro A. Chafuen, op. cit., p. 84.

[13] Carl Menger, Principles of Economics (1871). Grove City, Penn.: Libertarian Press, 1994, pp. 64–66.

[14] Thomas E. Woods, Jr., op. cit., pp. 162–163.

[15] Turpat, pp. 163–165.

[16] Emil Kauder, A History of Marginal Utility Theory. Princeton: Princeton University Press, 1965, pp. 5–9.

[17] Tos, kurus tas interesē padziļināti, aicinu izlasīt manu šajā pašā portālā publicēto rakstu par laika preferences faktoru: Juris Rudevskis, “Laika preferences faktors ekonomikā, politikā un personības izaugsmē”. Telos.lv, 4.5.2022. Pieejams: https://telos.lv/laika-preferences-faktors.