1950. un 1960. gados Rietumu sabiedrībā un plašsaziņas līdzekļos bija ārkārtīgi izplatīta kāda parādība, kas šodien jau aizmirsusies, – satraukums par pārāk augstiem dzimstības rādītājiem un pasaules pārapdzīvotību. Kā 1968. gadā savā grāmatā Populācijas sprādziens (The Population Bomb) argumentēja tolaik mediju ļoti iecienīts pētnieks Pols Ērlihs, pasaules pārapdzīvotība novedīšot pie dabas resursu izsmelšanas, vispārējas nabadzības un bada. Šīs drūmās prognozes, kuras izplatīja Ērlihs un viņam līdzīgi propagandisti, izrādījās aplamas – lauksaimniecības tehnoloģiju attīstība ļautu pabarot arī daudz lielāku cilvēku skaitu –, taču tās ir atstājušas būtisku un arī šodien asi jūtamu iespaidu uz vēstījumiem, kurus caur izglītības sistēmu, plašsaziņas līdzekļiem un politiķiem saņem sabiedrība. Proti, bērnu skaitu ģimenē esot nepieciešams plānot, raudzīties, lai tas nebūtu pārāk liels, un katra piedzimušā bērna “vērtību” aplēst atkarībā no bērna ietekmes uz vidi, dabas resursiem un ekonomiskajām iespējām. Bailes no pārapdzīvotības izraisīta bada palīdzēja morālā plāksnē pieņemt un praksē iedzīvināt hormonālās kontracepcijas lietošanu, kas iepriekšējām paaudzēm būtu šķitusi nepieņemama, un aptuveni desmitgadi vēlāk legalizēt mākslīgo abortu gan kā pašnoteikšanās tiesību sastāvdaļu, gan arī kā dzimstības kontroles metodi.
Lai gan šodien Rietumu pasaule un vēl vairāk Āzijas zemes cieš no šokējoši zemiem un sarūkošiem dzimstības rādītājiem, kas daudzās pārtikušās un ekonomiski attīstītās zemēs nesasniedz pat vidēji vienu bērnu uz sievieti, ekonomiskais un ietekmes uz vidi aprēķins joprojām pavada domāšanu. Tā, piemēram, britu laikraksts The Guardian 2017. gadā publicēja rakstu ar nosaukumu “Gribat cīnīties pret klimata pārmaiņām? Radiet mazāk bērnu”.[1] Pāvesta Franciska 2015. gadā žurnālistiem neveiksmīgi pateiktā un daudzus komentārus saņēmusī frāze, ka arī “labiem katoļiem” nevajagot “vairoties kā trušiem”, tā vietā praktizējot atbildīgu ģimenes plānošanu Baznīcas atļauto metožu ietvaros, liecina par šīs tendences izplatību.[2] Savā ziņā nav brīnums, ka pat Itālijā, kas ir Rietumu katolicisma centrs un Vatikāna mājvieta, 2025. gadā summārais dzimstības koeficients bija 1,14 bērni uz sievieti[3] un pat latviešu presē varam lasīt par izmirušiem Itālijas ciematiem un pilsētiņām.[4]
Šajā sakarībā ir vērts pievērst uzmanību tām balsīm, kas 1960. gados, pārapdzīvotības draudu vēstījumu zenītā, pravietiski sludināja tieši pretējo – bērnus kā svētību katrai ģimenei, “ģimenes plānošanas” morālu nosodījumu un nepieciešamību balstīt nāciju nākotni kristīgajās ģimenes normās, kuru avots ir pārdabisks un kuras valsts nekādā gadījumā nedrīkst apdraudēt vai vājināt.
Piedāvājam trīs latviešu Katoliskās baznīcas bīskapu – Boļeslava Sloskāna, Jāzepa Rancāna un Antonija Urbša uzsaukumu ar nosaukumu “Kristīgā ģimene”, kas publicēts 1961. gada trimdas izdevumā “Dzimtenes balss”.[5] Jāzeps Rancāns (1886–1969) bija bīskaps, politiķis, četru pirmskara Saeimu deputāts un sabiedriskais darbinieks, kā arī Valsts prezidenta amata izpildītājs trimdā pēc Kārļa Ulmaņa apcietināšanas. Godināmais Boļeslavs Sloskāns (1893–1981) bija bīskaps, padomju režīma represētais un vēlāk garīdznieks Beļģijā dzīvojošajiem latviešiem. Antonijs Urbšs (1879–1965) bija Liepājas diecēzes bīskaps, kurš saglabāja savu amatu līdz pat nāvei bēgļu gaitās Spānijā, Monseratas klosterī.
“Viss ir jūsu: vai pasaule, vai dzīvība, vai nāve,
vai tagadne, vai nākotne, viss pieder jums, bet jūs piederat Kristum.”
(I Kor. 22-23)
Mūsu laikmeta dzīvi iezīmē nemieru pilnā pasaule. Tā visu vērtē ne no mūžības un mūžīgā viedokļa, bet no laicīgā, un visas viņas intereses koncentrējas ne garīgajā, bet materiālajā laukā. Atsevišķos gadījumos pasaule gan atzīst Dievu un padaudzina viņa vārdu, bet vispāri tā nav ieinteresēta ne Viņā pašā, ne Viņa mērķos un likumos. Pasaules vēlēšanās ir, lai Dievs paliek savās debesīs, bet šo zemi un tās visu dzīvi atstāj vienīgi cilvēku zināšanai un izdarībām. Tā uztraucas, ja kāds iedrošinās kaut ko teikt par Dieva tiesībām. Tā uztraucas, ja kāds iedrošinās kaut ko teikt par Dieva tiesībām virs zemes, par viņa prasībām, kalpojot Radītājam, un tai atgādina Dieva gādību par pasauli.
Pasaule daudz runā par cilvēka cieņu, bet savā praksē tā ar viņu izrīkojas līdzīgi kā ar ikvienu materiālu lietu vai savas mechanizācijas produktu. Baznīca pasaules skatījumā ir cilvēku sociālais produkts un viņas vērtējumā tā ir labdarbības iestāde vai centrs vienveidīgai sociālai akcijai, bet tā nav nekāds dievišķs iestādījums. Pasaule nemeklē dievišķās patiesības un pat izvairās par tām runāt, ignorē cilvēka pēdējos jeb gala mērķus un visu savu interesi centrē vienīgi virszemes dzīvē.
Šo uzskatu un izdarību rezultāti nav apskaužami, un pat mūsu īsā mūža pieredze rāda, kur tas viss noved cilvēci un viņas atsevišķas tautas: pasaule nonāk strupceļā un arvien lielākos un lielākos draudos piedzīvo nepārredzamas nekārtības, nedrošību, labklājības un miera sabrukumu.
Mums, nelielai latviešu tautai, draud vēl lielākas briesmas – būt pilnīgi iznīcinātiem, ja mēs pieslēdzamies augšā minētajiem pasaules uzskatiem. Mūsu tautu var glābt vienīgi Dievs un mūsu cieša pieslēgšanās supernaturālajai jeb pārdabiskajai dzīvei. Varbūt tas izklausās savādi un šķietami nesaprotami, bet tā ir paradoksāla patiesība: ja cilvēkam atņem pārdabisko dzīvi, tad viņam nav dabiskās dzīves, viņam paliek nedabiskā dzīve.
To mēs gribam īpaši pasvītrot attiecībā uz ģimeni un ģimenes dzīvi. Ne Dievs, ne kas cits neglābs latviešu tautu no bojā ejas, ja pati latviešu tauta neglābs savas ģimenes un tās neveidos pēc Radītāja likumiem. Tiesa, pasaule gan daudz runā par ģimeni, cildina tās dzīvi un sludina to kā būtisku tautas un cilvēces labklājībai, bet ar saviem vaļīgiem likumiem un iztapšanu postošām kaislībām apēno ģimenes vārdu un ģimenes izārda. Tā atvieglina un apstiprina likumīgi noslēgtās laulības šķiršanu un šo izrīcību attaisno ar mājas mieru un labklājības saglabāšanu; tā atzīst un pieņem daudzreizējās laulības, sludina ģimenes pieauguma plānošanu un dzimstību ierobežošanu un aizveŗ acis faktam, ka tas ir ne vien pret Dieva likumu un cilvēka dabu, bet arī morāli degradējoša inde pašā ģimenes sirdī: tā izposta savstarpējo vīra un sievas respektu, kas ir vienīgais paliekošais balsts laulības partneŗu mīlestībai un uzticībai. Mūsu tautas glābšanai jāstiprina mūsu ģimenes un tās jāveido pēc tā parauga, ko noteic Radītāja likumi.
I
Dieva skatījumā ģimene pirmā un galvenā kārtā ir Viņa iestādījums, un kā tāda tā nav padota iznīcināšanai vai pieļauta kropļošanai. Runājot cilvēcīgi, uzbrukums ģimenei var būt liktenīgs, var traģiski skart visas cilvēces līdzsvaru un noslēgties drausmīgā chaosā.
Ticība Dievam apstiprina veselīgu prāta atzinumu par to, ka vīrs un sieva laulībā sastāda sabiedrības pirmo šūnu. Ja šī vienība ir svētīta ar pēcnācējiem, pirmvienība kļūst par ģimeni. Tā ir dievišķi dibināta dabiska sabiedrība un ikvienas sabiedrības, tautas un valsts pirmsākums. Pašai par sevi ģimenei ir savi likumi, tiesības un pienākumi, ko nekāda laicīgā vara nedrīkst ne grozīt, ne atcelt. Valsts un tās valdība ir vienīgi tāpēc, lai ģimeni aizsargātu un dotu tai iespēju dzīvot pilnvērtīgu dzīvi.
II
Sociālās dzīves filozofi un veselīgi izglītotas cilvēku masas zina un prot pareizi novērtēt individuālā cilvēka dzīvi. Formatīvie cilvēka gadi paiet ģimenē. Bērna dzīvi ieslēdz ne kaut kādi gadījuma apstākļi vai gadījuma vide, bet ģimene un ģimenes dzīve. Tā ir bērna lielākā skola, karaļvalsts un visa pasaule. Arī tālākajos gados jaunais cilvēks arvien atgriežas savā ģimenē kā savā miera un mājas ostā. Ģimene neatkarīgi no kaut kādas ārējas ietekmes veido jauna cilvēka pastāvīgo gaumi, raksturu, uzskatus un tā tālāk, veido viņa personību. Ne valsts, ne tauta, ne cilvēku sabiedrība nevar līdzvērtīgi aizstāt ģimeni bērnam un ģimenei līdzīgi veidot dzīvi.
III
Ģimenes nozīme un svars ir redzams ne vien atsevišķa indivīda dzīvē, bet tā kalpo, vispirms, pašam tēvam un mātei. Vīrs un sieva bērnā atrod savas dzīves piepildījumu, stiprinājumu un mierinājumu. Mātei ģimenes dzīve piešķiŗ cēlumu, mieru un drosmi; tēvam – dižciltīgumu un dod pastāvīgas ietekmes garu. Tēvā un mātē ģimene modina un attīsta atbildības sajūtu, veicina garīgo augšanu pašaizliedzībā, upuŗgarā un pacietībā.
IV
Tautas un valsts stiprums ir atkarīgs no ģimenes stipruma. Ģimene, kā redzējām, ir sociālās dzīves pamatšūna, un viņa ir tā, kas vairo kādas tautas un valsts locekļus. Neviena valsts, neviena tauta nespēj būt stiprāka nekā tās ģimene.
Liela un svarīga nozīme ir skolai bērnu un jaunatnes audzināšanā, bet tā nekad nevar dot to, ko dod ģimene. Lai kādas tautas vai valsts locekļi būtu labi, vispirms tiem jābūt labiem ģimenes locekļiem. Un to var dot vienīgi laba un dievbijīga ģimene. Skola ģimenei ir vienīgi palīgs audzināšanā. Skola rosina un attīsta bērna dotības tālāk un sniedz plašākas zināšanas par attiecīgas valsts un tautas varoņiem, bet ar to vēl tā nedod labus valsts locekļus vai kādas tautas piederīgos.
Tikumi vislabāk attīstās un aug ģimenē, kur Dievs un Viņa likumi ir lielā cieņā. Tikums ir ikvienas tautas vai valsts laba locekļa pamats. Tauta vai valsts, kas kaut kādā veidā ārda savas ģimenes, sagrauj pati sevi un ir sākums savas tautas pašnāvībai.
Ģimenei ir ārkārtīga nozīme arī Baznīcas dzīvē. Kristus savu Baznīcu veido līdzīgi ģimenei, un tāpēc ticīgie Baznīcu sauc par savu garīgo Māti. Vienīgi tie, kas Baznīcu saprot šādā garā un dzīvo ģimenei līdzīgu dzīvi, spēj pareizi un atzinīgi novērtēt otru cilvēku un respektēt viņa tiesības. Vēsture pierāda, ka tā ir Dieva griba un gādība, lai Baznīcas augšana un eksistence nepārtrūktu un būtu atkarīga no kristīgās ģimenes.
V
Tā kā ģimene ir būtīgi nepieciešama indivīda, tautas, valsts un Baznīcas eksistencei, tad secināms ir: viss, kas rosina, veido un saglabā morāli un fiziski veselīgu un pilnvērtīgu ģimeni un tās dzīvi, ir jākopj, jāsarga un jāglabā.
Ģimenes pamats ir laulība. Veselīgas, morāli pilnskanīgas un vērtīgas ģimenes prasība ir, lai laulība būtu nešķiŗama vienība, ko veido viens vīrs un viena sieva. Šo vienību var izārdīt vienīgi nāve. Šāda veida ģimene ir nepieciešama ne vien bērniem, bet arī to audzināšanai un sagatavošanai dzīvei līdz tam laikam, kad viņi ir nobrieduši patstāvīgai dzīvei. Ikviens laulātais, kas meklē šķiršanās iespēju un labvēlīgi uz to skatās, bērniem nedod nekādu drošību, mājās nerada piemīlīguma atmosfairu un bērnos neiepotē patiesas un īstas ģimenes garu. Arī tādas ģimenes laulība ne vīram, ne sievai nedod paļāvības drošību vienam pret otru, kas ārkārtīgi nepieciešams ģimenes partneŗu mieram un laimei.
Brīvība ir ģimenes dzīves nepieciešamība: tajā nedrīkst iekšā jaukties nekāda civilā vara, jo tā ir suverēna vīra un sievas valsts. Šī brīvība ietveŗ sevī tiesību cieņu un respektēšanu. Valsts un tautas rūpēs ir gādāt par ģimenēm piemērotiem dzīvokļiem, skolām un citām palīdzības iestādēm, bet tām nav tiesību graut vecāku autoritāti, lauzties ģimenes dzīvē un izdot likumus vai rīkojumus, kas īstenībā ir ģimenes lieta. Ne valsts, ne tauta nedrīkst piesavināties tās tiesības, kas pieder vecākiem attiecībā uz bērnu audzināšanu, bet tiem jārūpējas, lai vecākiem būtu iespējas tās izmantot.
Bērna morālās un garīgās dzīves formēšanas tiesības pieder Baznīcai. Vecākiem ir dabiskās tiesības pārraudzīt bērna dabīgo un vispārējo augšanu.
Tautai vai valstij vispirms jāievēro tas, ka cilvēks, pirms pieder viņiem, pieder ģimenei.
Ģimenei ir nepieciešama reliģija. Dzīve ģimenē prasa augstu morālu stāju un negrozāmus principus kā attiecībā uz tiesībām, tā arī pienākumiem. Un to var sniegt vienīgi dzīvs ģimenes locekļu reliģiskais gars. Vispirms šis gars prasa cieņu pret Dievu un respektu Viņa likumiem un visam, kas ar to ir saistīts. Visam tam vajadzīga dzīva ticība, kas ir avots un atbalsts dievbijībai. Lūgšana un lūgšanas paraugs, kopējie ģimenes svētbrīži, intronizācijas, piedalīšanās dievkalpojumos u. tml. kristīgai ģimenei piešķiŗ cēlumu un svētuma raksturu.
Ģimenei ir jābūt tai vietai, kas visus vieno un kuŗā kvēl dzīvs reliģiskais ticības gars. Šādā ģimenē Dievs ir Visaugstākais likumdevējs un lietu vai dzīves norišu izspriedējs. Visos dzīves brīžos visiem ģimenes locekļiem tai jābūt par svētceļojumu vietu. Te mēs kā paraugu gribam minēt Svēto Ģimeni. Ikvienam ieteicam labi iepazīties ar mūsu Baznīcas mācību attiecībā uz kristīgo ģimeni.
Mums ir atstāta dievišķā atklāsme, ka Dieva Baznīcu nekāda vara neiznīcinās un, kamēr pastāvēs Baznīca, pastāvēs arī ģimene un auglīgi darbosies līdz zināmām robežām. Bet nevienam nav atstāta atklāsme, ka latviešu tauta neiznīks. Raugoties tagad pasaulē un tur augošajās briesmās, Dieva un viņa likumu nicināšanā un atmešanā, briesmas mūsu tautai un mūsu ģimenei aug atbaidošā lielumā. Tās ir lielākās briesmas un vairāk bīstamas nekā vismodernākie nāvi nesēji kaŗa ieroči.
Dārgie brāļi un māsas Kristū! Uzticībā Dievam un Viņa gādībai un paļāvībā uz mūsu Māras Zemes Karalieni mēs jūs aicinām tā dibināt un veidot mūsu latviešu tautas ģimenes, kā to prasa Dieva likumi.
Trimdā, 1961. gada 7. oktobrī.
Antonijs Urbšs, Liepājas bīskaps.
Jāzeps Rancāns, Markopoles titulārais bīskaps.
Boļeslavs Sloskāns, Cilitānas titulārais bīskaps.
[1] https://www.theguardian.com/environment/2017/jul/12/want-to-fight-climate-change-have-fewer-children
[2] https://www.bbc.com/news/world-asia-30890989
[3] https://www.statista.com/statistics/734484/fertility-rate-in-italy/
[4] https://jauns.lv/raksts/arzemes/645833-vel-viena-italijas-pilseta-gatavojas-pardot-majas-par-vienu-eiro
[5] “Dzimtenes balss”, 1961, Nr. 10. Teksts pārpublicēts no krājuma: Bīskaps Jāzeps Rancāns, Rakstu izlase, H. Tichovska redakcijā, Toronto: Astras apgāds, 1977.
Paldies Braienam Lapsam un Edvartam Krustam par norādi uz šo tekstu.