Kristīgā ticība un zinātne

Lai gan kristīgā ticība ir bijusi Rietumu kultūras šūpulis, kurā izauklēti lieli dārgumi, to skaitā zinātne, mūsdienās bieži izskan doma, ka kristietība ir zaudējusi savu aktualitāti un tās vietā jāstājas zinātnei. Pēdējos gados arvien skaļāk to saka ne tikai par kristietību, bet arī par filozofiju un tradicionālo, dabīgajā likumā balstītu morāli, kuras vietu esot jāieņem zinātnei, īpaši fizikai. Tiesa, ne visi ir tik pašpārliecināti un kategoriski savos spriedumos. Kopumā zinātnieku attieksme pret kristīgo ticību, tāpat kā teologu attieksme pret zinātni, protams, ir dažāda. Īsi ieskicējot pozīciju aprises:

  • Daļa teologu un zinātnieku uzskata, ka zinātne un kristīgā ticība ir pilnīgi neatkarīgas viena no otras un konflikts starp tām nav iespējams.
  • Citi uzskata, ka vispārpieņemtais zinātnes virziens un kristīgā ticība atrodas dažādās ierakumu pusēs.
  • Vēl citi domā, ka zinātne un kristīgā ticība var papildināt viena otru, bet samērā ierobežotā veidā.
  • Ceturtā grupa pārstāv viedokli, ka mūsdienās valdošie zinātnes uzskati un kristiešu Svētie Raksti var tikt jēgpilni savienoti.

Lai gan atsevišķu cilvēku pārliecība varētu būt interesants pētījumu temats, tomēr patiesības meklējumos vienas vai otras uzskatu sistēmas piekritēju skaits un personiskais viedoklis nav izšķirošs. Statistika šajā gadījumā ir mazsvarīga, un tautas balss reti ir Dieva balss. Svarīgais ir saprast, ko kristīgā ticība un zinātne, paliekot savas kompetences robežās, var sacīt par tādiem fundamentāliem jautājumiem kā Visuma, cilvēka, dzīvības un saprāta izcelšanās, cilvēka dzīves jēga jeb mērķis, morāle un ētika, un kā rīkoties konflikta gadījumos, kad zinātnes viedoklis ir pretrunā Svētajiem Rakstiem.

Dialogs vai monologs?

Attiecības starp zinātni un reliģiju ir saistošs temats, kam pēdējā laikā pievērsts daudz uzmanības. Agrāk plaši izplatītais uzskats, ka zinātne un teoloģija ir ienaidnieces nebūs gluži patiess, kaut vai tādēļ, ka modernās dabas zinātnes sākotnēji attīstījās teoloģiskā kontekstā. Pateicoties pēdējo desmitgažu zinātnes vēstures pētniecībai agrākā tēze par zinātnes un kristīgās ticības naidīgumu ir tikusi noraidīta kā vēsturiski nepamatota. Kristietība nereti ir auklējusi un iedrošinājusi zinātniskos centienus, citos laikos tās abas pastāvējušas blakus bez īpašas spriedzes vai harmonizēšanas centieniem. Konflikta tēze, vismaz tās vienkāršotajā formā, tagad tiek plaši uzskatīta kā pilnīgi neadekvāts intelektuālais ietvars, kurā veidot jūtīgu un reālistisku Rietumu zinātnes historiogrāfiju. Nopietna zinātnes vēstures pētniecība konflikta tēzi mūsdienās uzskata par labākajā gadījumā pārāk vienkāršotu skatījumu, bet sliktākajā par maldinošu. Baznīcas un zinātnes attiecības atklāj daudzslāņainu raksturu, kas pazīstams arī citās cilvēka darbības jomās. Tur redzams konflikts, kompromiss, sapratne, pārpratumi, piemērošanās, dialogs, atsvešināšanās, vienota mērķa rašana un katram sava ceļa iešana. No šīm sarežģītajām attiecībām izauga renesanses un agrīnā modernā laika zinātne. Piemēra pēc apskatīsim tā saucamo “Galileja lietu”, kas ir visbiežāk minētais reliģijas un zinātnes naidīguma piemērs.

Galileja lieta

Lai gan šaubas par Ptolemaja ģeocentriskās sistēmas atbilstību realitātei sākās ar Kopernika izvirzīto heliocentrisko sistēmu, tomēr īsti aktuāls jautājums kļuva saistībā ar Galileju. Jautājums ir daudz sarežģītāks, nekā tas parasti tiek attēlots. Galilejs pieņēma Kopernika uzskatus, lai gan ne Kopernikam, nedz viņam pašam neizdevās atrast teorijai pietiekamus zinātniskus pierādījumus. Heliocentriskā sistēma bija pretrunā ar Aristotela uzskatiem, kas tajā laikā bija valdošie akadēmiskajā vidē, kurā darbojās Galilejs. Tādēļ konflikts vispirms sākās starp Galileju un citiem dabas filozofiem. Vēlāk priekšplānā izvirzījās jautājums par Bībeles skaidrošanu. Tā kā Galilejs izteica savu viedokli par divām Dieva grāmatām – dabas grāmatu un Bībeli, starp kurām nevar būt pretrunu, viņš bija uzurpējis baznīcas autoritāti – skaidrot Rakstus. Jautājums bija ļoti aktuāls Romas un luterāņu baznīcas konflikta dēļ. Luterāņu astronomiem bija būtiska loma Kopernika ideju izplatīšanā. Piemēram, Keplers lietoja Augustīna piemērošanās principu, lai attaisnotu simbolisku Bībeles skaidrošanu attiecībā uz saules kustēšanos. Bībele, norādīja Keplers, runā par ikdienišķām lietām saprotamā veidā, ikdienas valoda tiek lietota, lai atklātu augstas teoloģiskas patiesības. Tādēļ Bībeles izteikumus par dabas pasauli nedrīkst uzskatīt par zinātniskiem apgalvojumiem. Galilejs lietoja līdzīgu argumentu, protestantu garā uzdrīkstēdamies pats skaidrot Rakstus. Tā kā Tridentas koncils IV sesijā bija noteicis, ka Bībeli skaidrot drīkst tikai bīskapi un koncili, bet Galilejam nebija pat teoloģiskas izglītības, tad konflikts bija nenovēršams. 

Privātās sarunās starp Galileju un kardinālu Belarmīnu tika panākta vienošanās, ka zinātniekam ir jāspēj pierādīt heliocentriskā teorija. Tādā gadījumā it kā pretrunīgie Rakstu izteikumi tiktu skaidroti nevis burtiskā, bet simboliskā nozīmē. Galilejs šādus pierādījumus sniegt nespēja, bet viņš uzskatīja, ka šis vispār nav ar ticības lietām saistīts jautājums. 1616. gadā Romas baznīca nosodīja Kopernika teoriju kā “maldīgu un pilnīgā pretrunā ar Svētajiem Rakstiem.” Savukārt Galilejs tika brīdināts – neaizstāvēt un neizplatīt Kopernika uzskatus. Tā kā Galilejs bija ignorējis brīdinājumu, par kura īsto saturu gan valda neskaidrība, tad 1633. gadā pret viņu uzsāka tiesas prāvu. Galileju apsūdzēja par savas grāmatas publicēšanu bez nepieciešamās baznīcas atļaujas un galvenokārt par nepaklausību 1616. gadā izteiktajam aizliegumam. Jautājuma būtība bija Galileja attieksme pret baznīcas autoritāti. Stāsti par Galileja spīdzināšanu ir izdomājumi, bet tiesa pieprasīja viņam publiski atteikties no Kopernika teorijas skaidrojuma. Galilejs bija publiski pazemots un garīgi salauzts. 1992. gadā Jānis Pāvils II paziņoja, ka Galilejs ir daudz cietis, bet laiki toreiz bijuši citādi. Viņš arī piebilda, ka Galilejs bijis labāks teologs nekā viņa pretinieki. Tomēr, tā kā Galilejs bija apsūdzēts nevis ķecerībā, bet gan nepaklausībā, pāvesta iespējas kaut ko mainīt bija ierobežotas.

Darvins un evolūcijas teorija

Mūsdienu evolūcijas teorijas pamatlicēja Čārlza Darvina (1809–1882) dzīve bija traģiska. Tā lielā mērā atspoguļo pretrunīgo laikmetu, kurā viņš dzīvoja. Pēc kāda kultūras vēsturnieka domām, nav grūti pamanīt, ka Darvina teorija “pārveidoja dzīvo pasauli pēc konkurences cīņas pārņemtās industriālās Lielbritānijas tēla.” Tā nebija objektīva zinātne, bet drīzāk jūtīgas dvēseles “mēģinājums racionāli izskaidrot britu imperiālismu, trūcīgo apspiešanu un plēsonīgu sabiedrības uzvedību, pārvēršot to par dabas likumu.” Medicīnas un teoloģijas studijas, vājā veselība, sievas Emmas gādīgā un dedzīgā dievbijība, cilvēki, kuri vēlējās viņa darbu izmantot ateistiskos nolūkos, kā arī bailes no sabiedriskās domas uzturēja Darvinu šaubu stāvoklī gan attiecībā uz viņa zinātniskajiem pētījumiem, gan kristīgo ticību. Izšķirošie notikumi šajā sakarībā bija Darvina tēva un vēlāk meitas Annijas traģiskā nāve. Darvins domāja, ka saskaņā ar evaņģēliju viņa tēvam un meitai, kas abi bija neticīgi, tāpat kā viņa brālis un lielākā daļa tuvāko draugu, būtu jānokļūst ellē. Šādu sodu viņš uzskatīja par amorālu un atteicās no kristīgās ticības. Tomēr Darvins nekad sevi neuzskatīja par ateistu, drīzāk par agnostiķi. Viņu apglabāja Vestminsteras Abatijā, baznīcas korim dziedot augšāmcelšanās himnu, un anglikāņu priesteriem stāvot plecu pie pleca ar Darvina agnostiskajiem draugiem – zinātniekiem. Darvina bēres uzskatīja par “ticības un zinātnes samierināšanos.”

Lai gan vienam otram biologam darvinistam evolūcijas teorija šķiet tikpat lielā mērā pierādīta kā Zemes griešanās ap sauli un tie, kuri tai nepiekrīt – nezinoši muļķi vai vājprātīgie (tā domā Ričards Dokinss), pazīstamais sociologs Rodnijs Stārks uzskata, ka visapkaunojošākais pagājušā gadsimta zinātnes noslēpums ir tas, ka jautājumā par sugu izcelšanos patiesībā trūkst ticamas zinātniskas teorijas. Pats Darvins šaubījās par to, vai viņš tādu ir radījis, bet ikviens kompetents biologs zināja, ka Darvinam tas nav izdevies. “Cīņa par evolūcijas teoriju nav piemērs varonīgu zinātnieku izturībai nemitīga reliģiska fanātisma radītu vajāšanu priekšā, drīzāk tā jau no paša sākuma galvenokārt ir bijis zinātnes mantijā tērpušos karojošu ateistu uzbrukums reliģijai.” Atklājot vairākas atklāti melīgas epizodes saistībā ar evolūcijas teorijas propagandas vēsturi, R. Stārks secina: “Tas nav veids, kā nodarbojas ar zinātnisko pētniecību; tas ir veids, kā ved ideoloģiskus krusta karus.” Viens no piemēriem ir attieksme pret ievērojamā zinātnes filozofa Karla Popera iebildumiem. Lai gan K. Popers pieņēma, ka evolūcijas teorija varētu būt pareiza un atzina arī dabiskās izlases nozīmi, tomēr viņam bija savs priekšstats par evolūciju un viņš brīdināja no dabiskās izlases absolutizēšanas, kas padarītu evolūcijas teoriju par nepārbaudāmu tautoloģiju. K. Poperu tūdaļ pakļāva publiskam nosodījumam un personiskiem apvainojumiem. R. Stārks norāda, ka attieksme pret Poperu ir simptomātiska – ikvienas disidentiskas balss apklusināšana zinātnieku nometnē. Līdzīgus uzbrukumus pēc savas grāmatas Darvins tiesas priekšā publicēšanas piedzīvoja Bērklijas Universitātes jurisprudences profesors Filips E. Džonsons. Matemātiķis Deivids Berlinskis paskaidro šādas agresijas iemeslus – ja biologi maldās attiecībā uz darvinismu, “tad viņi maldās arī jautājumā par dzīvību un, ja viņi maldās jautājumā par dzīvību, tad viņi maldās pilnīgi visā.” Darvinisms tādēļ ir mūsdienu bioloģijas “partijas līnija”, kā D. Berlinskim privātā sarunā atzinis kāds Nobela prēmijas laureāts bioloģijā, kura vārdu D. Berlinskis saprotamu iemeslu dēļ noklusē.

Partijas līniju ietur visur – pamatskolā un vidusskolā, jauno zinātnieku pulciņos un semināros. Jauniešiem veltītās populārzinātniskās grāmatās ikvienam tiek atgādināts, ka “neviens zinātnieks vairs nešaubās, ka evolūcijas teorija ir patiesa.” Pārsteidzošais šajā teikumā ir nevis apgalvojums, ka evolūcijas teorija ir patiesa, bet tas, ka neviens zinātnieks vairs nešaubās par tās patiesumu. Šaubas, kritiska pieeja taču ir viens no zinātnes pamatprincipiem, kura vietā evolūcijas teorijas gadījumā ir stājusies “partijas līnija”. Raksturīgs piemērs ir Gunāra Raņķa visnotaļ interesantais un saistošais darbs Eksaktā zinātne kultūras vēsturē. Tajā autors norāda, ka modernais cilvēks izturas ar aizdomām pret teoloģijas atbildēm uz esamības grūtajiem jautājumiem tieši tādēļ, ka teologu atbildes ir ļoti noteiktas un konkrētas. Turpat tālāk, raksturodams zinātni iepretī ezotēriskam pasaules skatījumam, G. Raņķis atzīst, ka viena no būtiskākajām zinātnes pazīmēm ir “kritiska attieksme pret jebkuru informāciju, nepakļaušanās autoritātei.” Tomēr pēc brīža viņš apgalvo, ka evolucionismam “neapšaubāmi” ir fundamentāli svarīga loma, un “nevar būt runas par pilnīgu atteikšanos no tā, “paliekot zinātniskā pasaulsuzskata ietvaros.” Ievērojiet vārdus “neapšaubāmi” un “nevar būt runas”. Kādēļ tas pats kritisko šaubu princips, kas citādi raksturo zinātni, neattiecas uz evolūcijas teoriju? Vai “neapšaubāms” un “neapstrīdams” ir vārdi, kas raksturo zinātnisku metodi vai ezotērisku doktrīnu? Karls Popers uzskatīja, ka, lai izvairītos no ezotēriska doktrinālisma zinātnē, “mums vienmēr ir jāmeklē iespējamas alternatīvas jebkurai valdošai teorijai”, kas evolūcijas teorijas gadījumā praktiski netiek darīts.   

Paradigmas maiņa

Lai gan attiecības starp teoloģiju un agrīno moderno zinātni nebija vienkāršas, tomēr tās būtu grūti nosaukt par savstarpēju konfliktu. Par spīti pretējiem apgalvojumiem, agrīnie modernie domātāji, mūsdienu zinātnes pamatlicēji, reti nošķīra savus zinātniskos uzskatus no reliģiskajiem. Tādēļ savstarpējās attiecības starp zinātni un kristīgo ticību šajā laikā bija dziļas, plašas un dažādas, vienai otru savstarpēji iespaidojot.

Lai gan ģeoloģija, paleontoloģija, darvinisms, bioloģija, socioloģija, psiholoģija, neiroloģija un kosmoloģija meta jaunus izaicinājums kristietībai, teologi spēja parādīt, ka jaunie zinātnes atklājumi ne tikai nav pretrunā ar Bībelei, bet arī liecina par Dieva radošo gudrību, varenību un mīlestību. Tādas universitātes kā Kembridžas un Oksfordas veicināja kristiešu zinātnisko pētniecību, un baznīca izmantoja jaunos zinātnes atklājumus polemikā pret maldu mācībām un ateismu. Jauni zinātnes atklājumi arī parādīja zinātnes ierobežoto raksturu. Tāpat kā visi citi cilvēku centieni, zinātne bieži kļūdījās un bija spiesta atkal un atkal koriģēt savus uzskatus, kas tagad ir kļuvis par neatņemamu zinātniskās metodes daļu.

20. gadsimtā kristieši no jauna aktīvi iesaistījās zinātniskajā darbā. Zinātnes vēsturnieki un filozofi, iedziļinoties detaļās, arvien noteiktāk parādīja, ka ideja par zinātnes un kristietības naidīgumu ir pārāk vienkāršots, sekls un bieži vien atklāti maldīgs vispārinājums. Arvien vairāk pētnieku atgriezās pie agrākā uzskata, ka dabas pasaules tāpat kā Bībeles izpēte atklāj Dievu kā pasaules radītāju. Viens no ievērojamākajiem 20. gadsimta ateistiem Entonijs Flū (Antony Flew, 1923–2010) atzina, ka tieši mūsdienu zinātnes atzinumi ir mudinājuši viņu atteikties no ateisma par labu kristīgajai ticībai. Filozofs Tomass Neigels un citi domātāji uzskatāmi parādīja kristietībai naidīgā naturālisma un redukcionisma kļūdas. Atjaunotā interese par kristietības un zinātnes savstarpējām attiecībām rosināja daudzas universitātes un sabiedriskās organizācijas dibināt biedrības zinātnes un kristīgās ticības dialoga veicināšanai. Kristietības un zinātnes dialogs turpinās īpaši šim jautājumam veltītos kristiešu zinātnieku izdevumos, kā, piemēram, Zygon un Perspectives on Science and Christian Faith, bet, kas īpaši interesanti, šim jautājumam arvien biežāk pievēršas tādi laicīgi izdevumi kā Nature un The British Journal for the Philosophy of Science. Templtona Fonds ir piešķīris lielus līdzekļus zinātnes un kristietības dialoga veicināšanai. Miljons dolāru balvas saņēmēju vidū var minēt tādus vārdus kā Pauls Deiviss, Džons Polkinghorns un Džordžs Elliss. Savukārt Kembridžas un Oksfordas universitātes ir nodibinājušas starpdisciplināras fakultātes zinātnes un teoloģijas jautājumu izpētei.

Bet ko domā teoloģija?

Lai gan šāda interese priecē un ir apsveicama, tā vienlaikus rada arī bažas. Pirmkārt, Svēto Rakstu atklāsme ir skaidri jānošķir no Dieva atklāsmes dabā, jo dabīgās zināšanas par Dievu nav tik drošas kā Dieva Vārda liecība, kas nav atkarīga no cilvēka prāta argumentiem, bet sniedz liecību pati par sevi. Otrkārt, piesardzībai šajā jautājumā ir arī citi iemesli, kas saistīti gan ar atsevišķām mūsdienu zinātnes filozofiskajām nostādnēm, gan ar to, ko varētu saukt par studentu slimību: domu, ka visu iespējams matemātiski aprēķināt un teorētiski aprakstīt, lai gan patiesībā, kā raksta iepriekšminētais G. Raņķis, “šāds priekšstats ir tālu no realitātes.” Dzīvei nav algoritma. Kopumā šajā jautājumā varētu piekrist uzskatam, ka, lai gan teoloģiju un zinātni nevar saukt par māsām, iespējams, “tās varētu būt māsīcas” (Polkinghorns). Tomēr nereti šajā ziņā vērojami arī kropļojoši pārspīlējumi. Piemēram, Nobela prēmijas laureāts, kvantu teorijas pamatlicējs Makss Planks savu lekciju par reliģiju un dabaszinātnēm beidz ar jūsmīgiem vārdiem: “Reliģija un zinātne kopīgi turpina nebeidzamo cīņu pret skepticismu un dogmatismu, pret neticību un māņticību. Lozungs, kas nosaka šīs cīņas virzību tagadnē un nākotnē ir: ceļā uz Dievu!” Tas varētu izklausīties tīkami kristiešu ausīm, ja vien šis un līdzīgie M. Planka izteikumi neliecinātu, cik tālu viņš tomēr atradies no kristīgās ticības. Pirmkārt, kristietībai nav vajadzīga tēvišķi gādīgā zinātnieku aizbildniecība. Otrkārt un galvenokārt, tas ir maldinošs apgalvojums gan par zinātni, gan par kristīgo ticību. Varbūt tas kaut kādā mērā iederētos kādā vispārīgā reliģiskā kontekstā, runājot par Dieva atklāsmi dabā, bet kristietībai pret šāda veida universālismu būtu nopietni iebildumi. Kristīgā ticība nav cilvēka ceļš pie Dieva, kas ir neiespējams, bet gan glābjošais Dieva ceļš pie cilvēka. Savukārt tas, kā zinātne, paliekot savās metodoloģiskajās robežās varētu būt ceļš pie Dieva, arī nebūs viegli saprotams. Tiesa, renesanses laika zinātnieki uzskatīja, ka dabas pētniecība novedīs pie zināšanām par Dievu, tomēr jau drīz tapa skaidrs, ka šie centieni ir nesekmīgi. Citādi tas arī nevarēja būt, jo labākajā gadījumā zinātne var runāt par Dievu kā hipotēzi, teoriju vai metafizisku ideju, bet nekādā gadījumā tas nav dzīvais un personiskais Bībeles Dievs – Persona, kura aizsniedzama tikai ticībā Kristum, sekojot Bībeles atklāsmei, bet ir nepieejama cilvēka prāta centieniem, dabas pētījumiem un zinātniskiem eksperimentiem.

Print Friendly, PDF & Email

Vēlos saņemt apkopojumus uz norādīto adresi: