Kristīne Brīnumainā

Fragmenti no Kantimprē Toma (Thomas Cantimpratensis, 1201–1272) hagiogrāfijas Svētīgās Kristīnes, sauktas par Brīnumaino, dzīvesstāsts. Kristīne piedzima ap 1150. un nomira dabīgā nāvē 1224. gadā sv. Katrīnas sieviešu klosterī netālu no Ljēžas. Gandrīz viss, kas zināms par šo leģendāro personu (kurai pat Niks Keivs veltījis dziesmu “Christina the Astonishing”[1]), ir atrodams šajā tekstā, taču viņa ar lielu goddevību pieminēta arī 13. gadsimtā sarakstītajā jūdu “Dievbijīgo grāmatā” (Sefer Hassidim) kā kristīgā mistiķe, kas liecinājusi, ka ellē redzējusi arī bīskapus, savukārt Ēdenes dārzā – jūdus. Tulkots no krājuma Sylvain Piron, Christine l’Admirable. Vie, chants et merveilles, Bruxelles: Vues de l’esprit, 2021; latīņu teksts: 153.–179. lpp.    

Neaizmirstamā Kristus jaunava Kristīne piedzima ciematā, kas piederēja kādam dižciltīgam grāfam no Losas, tautā sauktas par Brustemiju, netālu no Svētās Trudonas[2] Hasbanijā, Leodensas diocēzē,[3] krietnu vecāku ģimenē. Pēc vecāku nāves viņa palika ar divām vecākām māsām. Šīs māsas, alkdamas dzīvot reliģisku dzīvi, izlēma, ka vecākā māsa nodosies lūgšanām, vidējā rūpēsies par māju, bet jaunākā, Kristīne, ganīs lopus. Kristus nevilcinoties kļuva par mierinātāju tai, kurai bija uzticēti paši zemākie un netīrākie pienākumi; viņš viņai deva iekšēja maiguma žēlastību un dalījās ar viņu debesu noslēpumos. Taču Kristīne dzīvoja, neviena nepazīta, un, jo labāk Dievs viņu pazina, jo slēptāk viņa dzīvoja. Tā arī Jesaja viņu slavina, rakstīdams: “Mans noslēpums ir pie manis! Mans noslēpums ir pie manis!”[4] Jo viņš patiesi ir smalkjūtīgs mīlētājs.      

Tad notika tā, ka, iekšējas Dieva apceres nogurdināta un ķermenī novājināta, Kristīne atdeva garu. Viņas nedzīvo ķermeni nolika visiem redzamā vietā, un to rūgti apraudāja māsas un draugi. Kad pienāca rīts, ķermeni aiznesa uz baznīcu. Kamēr svinēja misi par godu viņas apbedīšanai, Kristīnes ķermenis, pēkšņi sakustējies, piecēlās no nestuvēm un tūdaļ, lidodams kā putniņš, pacēlās līdz pat baznīcas sijām. Visi klātesošie aizbēga, palika vienīgi viņas vecākā māsa milzīgā izbīlī. Kristīne palika pie griestiem nekustīgi līdz pat mises beigām, līdz priesteris Baznīcas sakramenta varā viņu piespieda nolaisties lejā. Daži stāsta, ka viņas gara smalkums iedvesa viņā šausmas no cilvēku ķermeņa smakas. Atgriezusies mājās pie māsām, viņa paēda un atguva spēkus, un tad viņas garīgie draugi, kas bija apnākuši, lūdza izstāstīt, ko viņa bija redzējusi un kas bija noticis.

Viņa tiem stāstīja: “Tūlīt pēc manas nāves Dieva eņģeļi, gaismas kalpi, saņēma manu dvēseli un aizveda mani tumšā un baismīgā vietā, kas bija pilna ar cilvēku dvēselēm. Mocības, kuras es šajā vietā redzēju, bija tik lielas un tik briesmīgas, ka neviena valoda tās nevarētu aprakstīt. Un es tur redzēju daudzus mirušos, kurus senāk biju pazinusi miesā. Es sajutu lielu žēlumu pret nabaga dvēselēm un jautāju, kas šī ir par vietu. Domāju, ka tā bija elle. Mani pavadoņi man atbildēja, ka šī vieta ir šķīstītava, kur nožēlas pārņemtie grēcinieki izcieš atbilstošu sodu par savas dzīves laikā pastrādātām nelietībām. Tad viņi mani aizveda un parādīja ciešanas ellē, un arī tur es atpazinu dažus, kurus biju zinājusi dzīvē.

Tad mani aizveda uz paradīzi un nostādīja pie viņa dievišķās majestātes troņa. Redzēdama Kungu kopā ar mani priecājamies un mani apsveicam, es biju pārpilna līksmības, jo domāju, ka tagad uz visiem mūžiem palikšu pie Kunga. Un viņš tūlīt atbildēja uz manu vēlmi un sacīja: “Neapšaubāmi, mana vismīļākā, tu būsi ar mani,[5] taču tagad es tev lieku priekšā divas izvēles – vai nu tagad palikt ar mani, vai arī atgriezties ķermenī un tur ciest nemirstīgas dvēseles mocības mirstīgā ķermenī, kas tai nekaitēs. Visas tās dvēsles, par kurām tu apžēlojies šķīstītavā, tieši ar savām mocībām tu no turienes izglābsi un pievērsīsi man dzīvos ar savu ciešanu un savas dzīves piemēru, un tos atturēsi no nelietībām. Kad tas viss būs piepildīts, ar lieliem guvumiem un nopelniem tu atgriezīsies pie manis.” Es atbildēju bez mazākās vilcināšanās, ka gribu atgriezties aprakstītajā stāvoklī.   

Kungs tūlīt mani apsveica ar šo atbildi un lika manu dvēseli aizvest atpakaļ ķermenī. Skatiet, kādā ātrumā eņģeļi izpilda Kunga pavēli! Tajā pašā brīdī, kad par mani svinētā misē tika izteikts pirmais Agnus Dei qui tollis peccata mundi,[6] mana dvēsele atradās dievišķās majestātes troņa priekšā, taču, kad Agnus Dei tika teikts trešo reizi, ašie eņģeļi mani jau bija aizveduši atpakaļ ķermenī. Lūk, kā notika mana aiziešana un atnākšana. Mani atgrieza pie dzīvības, lai es varētu labot cilvēku kļūdas. Tāpēc lai jūs nemulsina tas, ko manī tagad redzēsiet, jo darbi, ko Dievs pie manis darīs, iet pāri cilvēku saprašanai. Nekas tamlīdzīgs pie cilvēkiem nekad vēl nav piedzīvots.” To dzirdējuši, viņas draugi brīnījās un apstulbuši gaidīja, kas notiks tālāk.

Tad Kristīne ar pārsteidzoši lielu pretīgumu bēga no cilvēku klātbūtnes un slēpās pamestās vietās, koku galotnēs, uz torņu un baznīcu jumtiem vai citās augstās vietās. Uzskatīdami, ka viņā iegājuši dēmoni, ļaudis ar milzīgām grūtībām Kristīni galu galā noķēra un iekala dzelzs važās. No trūkuma un daudzajām mocībām, kurām viņa bija pakļauta, pats sliktākais viņai bija cilvēku smaka. Tad kādu nakti ar Kunga palīdzību ķēdes nokrita no viņas rokām un kājām. Viņa aizbēga un paslēpās dziļos un nekoptos mežos, kur dzīvoja kokos kā putns. Viņai trūka pārtikas, un viņa mocījās ar milzīgu izsalkumu – lai gan viņas ķermenis bija ļoti smalks, viņa nevarēja pilnībā iztikt bez ēšanas –, bet tik un tā nevēlējās atgriezties un palika vienatnē ar Kungu meža dziļumos. Vērsdamās pie Kunga, viņa tam lūdza pievērst savu žēlastības pilno skatienu viņas grūtībām. Tajā pašā mirklī, paskatījusies pati uz sevi, viņa redzēja, ka no viņas sausajām jaunavas krūtīm pretēji visiem dabas likumiem pilienu pa pilienam sāk tecēt salds piens. Neticama, nekad nedzirdēta parādība daudzajos gadsimtos kopš vienreizīgās jaunavas, Kristus mātes! Dzerot šī šķidruma pilienus, viņa deviņas nedēļas pārtika tikai no savu krūšu piena. Pa to laiku piederīgie, kuri viņu meklēja, viņu arī atrada un mēģināja noķert, lai no jauna ieslēgtu dzelzs važās, taču velti. 

Kunga atbrīvota, viņa devās uz Leodijas pilsētu.[7] Alkdama nevainīgā Lieldienu jēra, viņa lūdza svētā Kristofora [baznīcas] priesteri viņu spēcināt ar svēto komūniju viņas lielajās grūtībās. Priesteris apsolīja, bet teica, ka tagad ir aizņemts un nevarot. Nespēdama paciest gaidīšanu, viņa aizgāja pie cita priestera un prasīja Kristus miesu; viņš tūlīt uzklausīja lūdzējas vajadzību un pieņēma viņu komūnijā. Tūlīt pēc tam, it kā viņu dzītu kāds spēks, viņa aizbēga un pameta pilsētu. Šis priesteris, brīnīdamies par bēgšanu, kopā ar to otru, svētā Kristofora priesteri, viņai sekoja un nonāca līdz Mosas upei.[8] Brīdī, kad viņi priecājās par to, ka varēs viņu noķert pie ūdens malas, viņi apstulbuši savā priekšā redzēja sievieti, kas ar visu ķermeni, gluži kā rēgs, iegāja dziļajos ūdeņos un tāpat neskarta iznāca ārā otrā krastā. 

Tad Kristīne sāka darīt tos darbus, kuru dēļ Kungs viņu šeit bija atsūtījis. Viņa kāpa iekšā degošās krāsnīs, kas bija sakurtas maizes cepšanai. Tur viņu mocīja liesmas, kā būtu ar jebkuru no mums. Viņa šausmīgi kliedza no sāpēm, un tomēr, kad viņa izkāpa ārā, uz ķermeņa nebija nekādu ievainojumu. Kad nebija atrodamas krāsnis, viņa lēca iekšā ugunīs, kas kūrās cilvēku mājās, vai arī lika tur kājas vai roku un turēja tik ilgi, ka locekļi būtu pārvērtušies pelnos, ja vien tas nebūtu dievišķs brīnums. Citkārt viņa kāpa iekšā katlos ar verdošu ūdeni līdz krūtīm vai viduklim atkarībā no katla augstuma un uz tām ķermeņa daļām, kas bija palikušas ārā, pasargātas no mocībām, lēja virsū verdošo ūdeni. Viņa kliedza tā, it kā dzemdētu, taču pēc izkāpšanas nebija redzami nekādi ievainojumi.

Sala laikā viņa bieži un ilgi palika Mosas ūdeņos, neizkāpjot no tiem sešas vai vairāk dienas. Taču priesteris, kurš viņu aprūpēja, nāca, stāvēja Mosas krastā un Kristus vārdā lūdza viņu kāpt laukā, un tad viņa negribīgi paklausīja. Ziemā viņa arī bieži gāja un stāvēja zem ūdensdzirnavu rata, lai ūdens viņai tecētu uz galvas un visiem locekļiem. Dažkārt viņa atpeldēja līdz dzirnavām pa upes straumi un gāzās lejā pa dzirnavu ratu līdz ar ūdeni, taču nekādi ievainojumi neparādījās uz viņas locekļiem.

Viņa pati sevi spīdzināja uz moku ratiem, uz kādiem dažkārt mēdz raustīt bandītus, pati pret sevi izturēdamās kā bende un lauzīdama savas kājas un rokas. Tomēr, kad viņa nokāpa, nebija redzami nekādi locekļu lūzumi. Viņa gāja arī uz karātavām, pakāra sevi virvē un palika karājoties starp noziedzniekiem vienu vai divas dienas. Viņa arī bieži kāpa iekšā mirušo kapos un tur raudāja par cilvēku grēkiem.

Dažkārt viņa uzcēlās nakts vidū un, izraisot visas Svētās Trudonas pilsētas suņu rējienus, skrēja viņu priekšā kā vajāts dzīvnieks. Suņi viņu dzenāja cauri mežiem un ērkšķu biezokņiem un viņai uzbruka tā, ka neviena viņas ķermeņa daļa nepalika neskarta; un tomēr, lai gan viņa bija vienās asinīs, nebija redzams neviens ievainojums. Viņa arī pati sevi skrāpēja ar ērkšķiem un asumiem, tā ka viss viņas ķermenis bija asinīs. Cilvēki lielā skaitā to bieži redzēja un brīnījās, kā vienā ķermenī var būt tik daudz asiņu. Neskaitot šīs asiņošanas, viņa arī ļoti bieži pati sev grieza vēnas. 

Viņas ķermenim bija raksturīgs tāds smalkums un tāds vieglums, ka viņa staigāja pa visasākajām smailēm lielā augstumā un līdzīgi zvirbuļiem uztupās uz pašiem tievākajiem koku zariņiem.

Sv. Kristīnes Brīnumainās 1892. g. lūgšanu kartītes priekšpuse, uz kuras bīskaps Viktors Jozefs apstiprina, ka par viņas relikvijām rūpējas redemptoristi (Vissvētākā Pestītāja kongregācija) un ka viņas svētku diena ir 24. jūlijs.

Kad viņa gribēja lūgties, viņa bija spiesta uzbēgt koku galotnēs vai uz torņiem, vai kādās citās augstās vietās, lai tur viņas gars, tālu prom no visa, atrastu mieru. Un, kad viņa lūdzās un apceres dievišķā žēlastība pār viņu nolaidās, visi viņas locekļi savēlās bumbā kā izkausēts vasks un viņa izskatījās pēc lodveida ķermeņa. Kad garīgais reibums pārgāja un viņas locekļu īstās spējības atgriezās pareizās vietās, viņas ķermenis, kas bija savēlies bumbā kā ezis, atguva savu veidolu. Tad viņas locekļi, kas pirms tam bija sablīvējušies bezformīgā vielā, atkal izstiepās. Viņa arī bieži stāvēja uz žogu stabiem un tur pēc kārtas dziedāja psalmus, jo viņai bija ārkārtīgi grūti šajā brīdī pieskarties zemei.

Un tomēr viņas māsas un draugi nemitīgi viņu vajāja. Kad pēc atgriešanās viņiem beidzot izdevās Kristīni noķert, viņi to cieši pieķēdēja pie koka jūga. Viņu baroja kā suni – tikai ar ūdeni un mazliet maizes. Lai viņā atklātos Kristus varas pārdabiskais brīnums, viņš pieļāva šo pārbaudījumu un viņas pakļaušanu. Cietā koka jūga nospiesti, viņas gurni un pleci iekaisa, un sāpes viņu tā nomāca, ka viņa nevarēja ieēst savu maizi. Tā kā neviens nejuta līdzi viņas ciešanām, Kungs viņai izrādīja savu brīnumaino žēlastību un paveica viņā zīmīgu brīnumu, par kuru iepriekšējie gadsimti pat dzirdējuši nebija. No viņas jaunavas krūtīm sāka tecēt pati tīrākā eļļa, ar kuru viņa aizdarīja savu sauso maizi un tā paēda, kā arī iezieda savu strutojošo locekļu vātis. Kad māsas un draugi to redzēja, viņi sāka raudāt. Viņi mitējās pretoties dievišķajai gribai, kas izpaudās Kristīnes brīnumos, atbrīvoja viņu no ķēdēm un, pie zemes nokrituši, lūdza piedošanu par netaisnību, un palaida viņu brīvībā. (..)

Kādu dienu atgadījās, ka, Svētā Gara neprātīgi satraukta, viņa patvērās kāda ciemata, saukta par Gellenu, baznīcā. Tur viņa atrada atvērtu kristību vannu un tajā pilnībā iemērcējās. Ar to, kā stāsta, viņai izdevās panākt, ka viņas dzīvesveids turpmāk bija līdzīgāks cilvēku dzīvesveidam: viņa uzvedās mierīgāk, labāk panesa cilvēku smaku un spēja mitināties viņu vidū.  

Viņa bieži un ar lielu pietāti pieņēma Kunga miesas un asiņu sakramentu, jo īpaši svētdienās. Kā pati stāstīja, tā viņa saņēma ķermeņa spēku un milzīgu gara līksmību. Tā kā viņa nevarēja izmantot ēšanai un dzeršanai neko no īpašuma, ko viņai būtu vajadzējis saņemt mantojumā, jo viņa no tā bija atteikusies Kristus dēļ, viņa pārtika no parastu ļaužu dotām ubaga dāvanām, kuras katru dienu prasīja, staigājot no vienām durvīm pie nākamām un uzņemoties uz sevis to cilvēku grēkus, kuru dāvanas ēda. Viņa stāstīja, ka Kunga Gars viņu spieda prasīt ubaga dāvanas nelietīgiem cilvēkiem, lai tā viņiem mācītu riebumu pret grēkiem un aicinātu viņus uz grēknožēlas dzīvi. Viņa sacīja, ka Dievu nekas tik ļoti nevedina apžēlot grēciniekus kā šo grēcinieku apžēlošanās par tuvāko. (..)    

Kad viņas kreklam trūka piedurknes vai apmetnim kapuces un viņa satika kādu, kuram bija gan piedurknes, gan kapuce, un Svētais Gars viņai iekšēji deva ziņu, ka šīs lietas viņai jāsaņem no šī cilvēka, tad viņa tās paprasīja. Ja viņai tās iedeva, viņa pateicās. Bet, ja nedeva, viņa tik un tā paņēma to, kas bija atteikts, un pati piešuva pie sava apģērba. Viņa nekaunējās no tā, ka piedurknes viņai bija dažādas vai krekls vairākās krāsās. Viņas apģērbs bija balts krekls un balts apmetnis, kas nosedza visu ķermeni līdz pat pēdām; diegu vietā drēbes bieži bija sašūtas ar liepas mizu, vītola zariem vai mazām koka skaidiņām. Viņai nebija apavu, un visu gadu viņa staigāja basām kājām. Viņa pārtika no slikta un pretīga ēdiena un dzēra traukūdeni, kas domāts izliešanai, to uzvārot un atšķaidot ar ūdeni. Klāt viņa pieēda sakaltušu miežu maizi, ko vispirms pamērcēja ūdenī. To visu viņa ēda tikai pēc divas vai trīs dienas ilgas nepārtrauktas gavēšanas.    

Viņa visiem spēkiem vairījās no goda un slavas. Un viņa teica, ka tieši šo lietu dēļ ellē vai šķīstītavā mocās cilvēki, kuriem viņu dzīves laikā Kristus ir devis zināt patiesību. Viņa vienmēr staigāja tā, it kā būtu bēdīga vai sērās, jo katru dienu Dievs viņai atklāja mirēju nopelnus, kuru dēļ viņi tiks pestīti vai pazudināti. Kad pilsētā kāds nomira, par kuru Svētais Gars viņai vēstīja, ka tas savas vainas dēļ ir nolādēts, viņa raudāja, salocījās un atlocījās, salieca savas rokas un pirkstus uz vienu pusi un tad atkal uz otru pusi, it kā tajos nebūtu kaulu un tie būtu kļuvuši mīksti un lokani. Visiem tiem, kas to redzēja, viņas ciešanas šķita neizturamas, tā ka pat paši rūdītākie nespēja to izturēt bez milzīgas savu grēku nožēlošanas. Turpretī par tiem, kas mira uz pestīšanu, viņa metās tādā dejā, ka patiešām bija brīnumaini viņu redzēt tik priecīgu. Tādējādi tie, kas zināja viņas gara spēku, viegli pēc viņas prieka vai bēdām varēja saprast, kas tālāk notiks ar pilsētā mirstošajiem.

Labprāt un ar lielu labvēlību viņa sēdēja pie mirēju gultas, mudinot viņus nožēlot grēkus, stāstot par nožēlas augļiem, par mūžīgās svētlaimes cerību un nebeidzamu liesmu šausmām. Turklāt tā, brīnumainas līdzcietības vadīta, viņa gāja ne tikai pie mirstošajiem kristiešiem, bet arī pie jūdiem, kuriem pilsētā bija liela kopiena. Viņa stāstīja, ka Kungs Kristus izrāda lielu žēlastību tiem, kas grib viņam pievērsties, un ļoti nelabprāt pieprasa norēķinu par cilvēku grēkiem: viņš ir bēdīgs ik reizi, kad viņam tas jādara par grēkiem, un vienmēr uzmanīgi meklē iespēju nelaimīgajiem dot glābšanu. Kad viņa tā runāja par Kungu Kristu, viņas vārdus caurstrāvoja brīnišķīgs maigums. (..)

Viņa bija ļoti tuva mūķenēm no svētās Katrīnas klostera, kas atradās ārpus Svētās Trudonas pilsētas mūriem, un dažkārt, kad sēdēja un ar viņām runāja par Kristu, pēkšņi un nesaprotami viņu aizrāva Svētais Gars un viss viņas ķermenis sāka griezties uz riņķi kā vilciņš, ar kuru spēlējas bērni, tik milzīgā ātrumā, ka ķermeņa locekļu apveidu vairs nebija iespējams izšķirt. Kad diezgan ilgi viņa šādi bija griezusies, ātrums viņu it kā atstāja, visi locekļi nomierinājās un tad no vietas starp viņas krūtīm un kaklu sāka skanēt tik brīnišķīga melodija, kādu neviens mirstīgais nevarētu saprast un neviens instruments atskaņot. Viņas dziesmai bija vienīgi mūzikas toņi un intonācijas, taču dziesmas vārdi, ja tos vispār var saukt par vārdiem, skanēja nesaprotamā valodā. Tomēr nekāda balss vai dzīvā dvaša nenāca no viņas mutes vai deguna: skanēja vienīgi eņģeliskas balss melodija no vietas starp viņas krūtīm un kaklu.       

Kamēr visi viņas locekļi atslāba, arī viņas plakstiņi aizvērās, kā notiek ar aizmigušajiem. Bet pēc īsa brīža viņa atguvās un it kā apreibusi, tiešām smagi apreibusi, piecēlās un sauca skaļā balsī: “Atvediet pie manis visu klosteri un mēs kopā slavēsim Jēzu viņa lielās labestības radītajos brīnumos!” Tūlīt visas klostermāsas saskrēja no visām pusēm – viņas ļoti priecājās par Kristīnes sniegto mierinājumu –, sāka dziedāt Te Deum laudamus un visas kopā nodziedāja līdz pat beigām. Kad Kristīne bija pilnībā atguvusies, citas viņai pastāstīja, kas bija noticis un kā viņa bija aicinājusi visu klosteri slavēt Kristu. Taču tad viņa, sakautrējusies un piesarkusi, aizbēga un, ja kāda no māsām mēģināja viņu aizturēt ar varu, sakņupa milzīgās ciešanās un sauca sevi par stulbu un traku. (..)

Kad šis stāvoklis bija pārgājis, viņa dažkārt teica ar lielu rūgtumu sirdī: “Ak, nabaga nožēlojamā pasaule, kas nepazīst savu radītāju! Kāpēc tu viņam nekalpo? Kāpēc tu neievēro viņa cēlsirdīgo pacietību? Ja tu redzētu viņa labestību, nekas tevi nenovērstu no viņa mīlēšanas, pat ne cita pasaule, kas viņam ir pretēja. Bet tu novērsies, ak nelaimīgā pasaule! Tu aizvēri acis un tu negribēji saprast!” Un viņa to teica, tā kliegdama, it kā dzemdētu, un lauzīja savus locekļus, un vārtījās pa zemi, nemitīgi ar skaļiem saucieniem žēlodamās, ka pasaule neatzīst savu radītāju.

Tad, aizgājusi no savām mājām un ģimenes, viņa apmetās pilsētā, sauktā par Loenu, aptuveni divas jūdzes no Svētās Trudonas. Tur viņa palika deviņus gadus kopā ar kādu vientuļnieci, vārdā Iveta, kura dzīvoja ļoti reliģisku dzīvi. Šajā laikā Kungs caur viņu darīja brīnumus. No šīs vientuļnieces es arī uzzināju daudzas lietas par Kristīni, kuras viņa viņai bija stāstījusi un kuras te pierakstītas, jo tieši šī iemesla dēļ es atnācu viņu satikt no tālajiem Gallijas apgabaliem. 

Šajā vietā Kristīne katru nakti piedalījās matutīnu lūgšanās un tad, kad cilvēki bija pametuši baznīcu un durvis bija aizslēgtas, staigāja apkārt pa baznīcu, dziedādama tik skaistu dziesmu, ka tā drīzāk likās kā eņģeļa nekā cilvēka dziesma. Šī dziesma skanēja tik brīnumaini, ka pārspēja visus mūzikas instrumentus un visas mirstīgo balsis; bet tā tomēr bija mazāk skaista un ne tik brīnišķīga kā ne ar ko nesalīdzināmā priekpilnā melodija, kas dūca starp viņas kaklu un krūtīm tad, kad viņa bija ekstāzē. Šī dziesma bija latīņu valodā, apdarināta ar neparastām skaņu vītnēm.

Viņa nevainojami saprata latīņu valodu un Svēto Rakstu nozīmi, lai gan kopš bērnības nepazina nevienu burtu, un viņa ļoti skaidri atbildēja uz pašiem grūtākajiem jautājumiem par Rakstiem, ko viņai uzdeva viņas garīgie draugi. Taču viņa piekrita atbildēt uz jautājumiem ļoti negribīgi un reti, sacīdama, ka skaidrot Svētos Rakstus esot garīdznieku uzdevums un ka šāds darbs nepiederot pie viņas kalpojuma. Viņa godāja garīdzniekus, jo īpaši priesterus, apbrīnojami augstā pakāpē Kristus lielās mīlestības dēļ, lai gan no viņu rokām bija cietusi lielas netaisnības. Grēkos iekritušus priesterus vai garīdzniekus viņa apsauca lielā slepenībā un ar apbrīnojamu goddevību un maigumu, it kā tie būtu viņas tēvi, lai viņu pārkāpumu dēļ Kristus labais vārds tautā netiktu zaimots.

Augstdzimušais Ludoviks, kas bija Losas grāfs, padzirdējis par viņas svētumu no ļaužu runām, sāka viņu mīlēt no visas sirds un atklāti sekot viņas padomiem un vārdiem. Kad vien viņš viņu redzēja, viņš piecēlās, iznāca pretī un sauca par “māti”. Kad šis grāfs izdarīja kaut ko pret taisnīgumu vai pret Kristus baznīcu, vai tās kalpiem, viņa no tā cieta kā māte par savu dēlu. Kad viņš uzturējās savā pilī, viņa to apmeklēja un ar mātišķu uzticēšanos norāja, un panāca, ka viņš izdara visu nepieciešamo, lai labotu kļūdas un rīkotos taisnīgi.

Un tā, vienu dienu, kad grāfs Ludoviks bija atgūlies pie baznīcas kapsētas sienas, savu karavīru ieskauts, viņa slepus pienāca un pieliecās pie grāfa galvas. Viņa pacēla acis un rokas un izsaucās apbrīnojami maigā balsī: “O, cik skaists tu esi, Kungs!” Karavīri, to dzirdējuši, teica grāfam: “Vai dzirdat, grāfa kungs, kā šī svētā jūs slavē?” Uz to grāfs sacīja: “Es zinu, ko viņa slavē. Tas neesmu es. Viņa slavē savu debesu Kungu, kurš ir visa skaistā radītājs un visskaistākais no visiem.” Un viņa atbildēja: “Tu pareizi pateici. Taču tu pats – kāpēc tu viņu nemīli?”      



[1] https://www.youtube.com/watch?v=6f98YPhvbgQ

[2] Sintrēdene (Sint-Truiden) Beļģijā.

[3] Ljēžas diecēze Beļģijā.

[4] Atsauce uz Jesajas grāmatas vulgātas tekstu “secretum meum mihi secretum meum mihi”, 24:16, kas mūsdienu tulkojumos vairs nav atrodams.

[5] Lūkas, 23:43: “Un Jēzus tam sacīja: “Patiesi es tev saku: šodien tu būsi ar mani paradīzē”.”

[6] “Dieva jērs, kas nes pasaules grēkus.”

[7] Domāta Ljēža (cita rakstība nekā iepriekš).

[8] Māsas jeb Mēzas upe Beļģijā.

No latīņu valodas tulkoja A. Irbe.

Vēlos saņemt apkopojumus uz norādīto adresi: