Kristus Augšāmcelšanās nozīme šodien

Ja ar ierobežotu enerģijas apjomu apveltīta pasaule visu savu grūtību risinājumu saskata nemitīgā progresā – likumsakarīgā attīstībā, kas virzīta uz pilnīgāka, augstāka stāvokļa sasniegšanu, tad tiem, kam pieder kontrole pār enerģijas nesējiem, likumsakarīgi pieder arī kontrole pār progresa augļiem. Viņi ir tie, kuri var noteikt, kas un kādā mērā drīkst šos augļus baudīt. Ja progress ir mūsu nākotne, tad tā pieder tiem, kam pieder enerģija.

Vēl lielāka vērtība ir vienīgi informācijai, tiem datiem, kas ierakstīti mūsu dzīves un kultūras pamatos. Datiem, uz kuriem pamatojoties, mēs izlemjam – kādus svētkus svētīt, kādas zinības mācīt mūsu bērniem, ko krāt un glabāt un ko ar vieglu roku aizmest, uz ko paļauties, uz ko cerēt un no kā visu labu gaidīt.

Tā ir mūsu dzīves pamatos ierakstīta informācija, kas ļauj mums ticēt, ka rītdiena būs labāka par šodienu, ka rīt vai aizparīt tiks izgudrotas zāles pret kaitēm, ar ko sirgstam šodien, – tiks izārstētas slimības, izkliedēta sociālā netaisnība, izdeldēta varmācība.

Lai tas varētu notikt, mums esot jāsaņem pareiza informācija, tāda, kurā tiek uzsvērti pozitīvie – mums noderīgie segmenti, bet negatīvais, traucējošais tiek izbalināts, noklusēts vai vismaz aizbīdīts otrā plānā.

Piemēram, pirms pieciem gadiem Ņujorkā, Kvīnsā, izraisījās skandāls.

Mazliet vēstures. 1946. gadā zem lozunga “Miers caur saprašanos” Kvīnsā notika Pasaules Izstāde, kuru apmeklēja vairāk kā 50 miljoni skatītāju. Īpatnēji, ka visvairāk aplūkotais eksponāts esot bijusi no Vatikāna atvestā Mikelandželo skulptūra “Pieta”. Izstādes vajadzībām tika uzbūvēta virkne ēku, no kurām dažas turpināja kalpot arī pēc izstādes beigām. Viena no tām kļuva par slidotavu, bet vēlāk tajā savas sanāksmes noturēja Apvienoto Nāciju Ģenerālā Asambleja.

Šajā ēkā tika pieņemti lēmumi par Korejas sadalīšanu un Izraēlas valsts dibināšanu. Un 2017. gadā, Izraēlas valsts 70-gadē, radās ideja par sarīkojumu vēsturiskās ANO sēdes piemiņai. Doma bija iestudēt retrospektīvu uzvedumu, kurā būtu atspoguļota sēdes norise, tiktu atkal teiktas runas, kas toreiz skanēja, un tiktu inscenēts balsojums. Taču tiem, kas bija noteicēji vēsturiskajā ēkā – tagad tas ir Kvīnsas muzejs –, šī ideja nepatika. Mūsdienās, kad Tuvos Austrumus plosa nemitīgi pilsoņu kari… un kad tik daudzas no tajos iesaistītajām pusēm par vardarbības cēloni uzskata tieši Izraēlas valsts rašanos… Nu, kāpēc vajag tik daudz uzmanības Izraēlai? Nu, jā, kaut kur vēstures grāmatu zemsvītras piezīmēs, sīkā drukā ierakstīt, ka lēmums par Izraēlas valsts dibināšanu tika pieņemts Ņujorkā, Kvīnsā, bijušajā slidotavā… Vai tad ar to nepietiktu?

Par to, ka Izraēlas valsts rašanās izraisīs vardarbību, debatēs brīdināja tieši: “Tās dibināšana radīs briesmas miljonam musulmaņu valstīs dzīvojošo ebreju dzīvību” – skaidri norādīja Ēģiptes pārstāvis. Cauri musulmaņu pasaulei izvēlās pogromu vilnis. Vienā no tiem – Sīrijas lielākajā pilsētā Alepo – tika nogalināti vairāk nekā 70 cilvēki, iznīcinātas 10 sinagogas, 5 skolas, bāreņu patversme, jauniešu klubs un 150 dzīvojamās ēkas. Izdemolētos ebreju veikalus neviens neskaitīja. Dedzinot lielāko no sinagogām, īpašs ugunskurs tik sakrauts no tajā atrastajām grāmatām un gadsimtiem vecu pergamentu tīstokļiem. Dažas no grāmatām esot bijušas paslēptas metāla kastē. Lielākā no tām – 500 pergamenta slokšņu biezā folianta iesējums izjuka, un ar glītiem ebreju burtiem trīs stabiņos (28 rindas katrā) aprakstītās lapas tika izkaisītas pa visu laukumu. Daļu no tām savāca, aplēja ar petroleju un pielaida uguni…

Ar šo foliantu ir saistītas daudzas leģendas. Šim foliantam tiek pierakstītas dziedinošas īpašības, bet visbrīnumainākais ir tā saturs. Par tā netiešo autoru sevi piesaka neviens cits kā Universa Radītājs. Viņš apgalvo, ka esot ne tikai visas esamības avots, bet arī mērķis, ka Viņam piederot visa informācija, ir zināmi visi darbi, vārdi un domas. Viņš apgalvo, ka augstāko – domāt spējīgo – radību augstāks, pilnīgāks līmenis ir sasniedzams nevis šajā, bet nākošajā pasaulē. Folianta pazinēji saka, ka norāde uz to esot redzama jau pirmajās lappusēs (1. Moz. 2:7). Kad top cilvēks, vārds “veidot” – ‘YaSaR’ – tiek rakstīts ar 2 jotas zīmēm, atšķirībā no 1. Moz. 2:19, kur, rakstot par dzīvnieku veidošanu, šis pats vārds tiek rakstīts tikai ar vienu jotu. Papildus jota, vismazākā rakstu zīme ebreju alfabētā (kāds ebreju galdnieks apgalvoja, ka tā nekad nezudīs: Mt. 5:18), norāda, ka Radītājs cilvēku veido divreiz: vispirms dzīvei šajā pasaulē un tad, lai augšāmceltu Savā valstībā.

Foliantā arī norādīts, ka ceļu uz augstāko līmeni izlauzīs radībā iemiesotais Radītājs pats:
“Tu manu dvēseli nepametīsi nāves valstībā, nedz Savam Svētajam liksi redzēt iznīcību.” (Ps. 16:10)
“Uz mūžiem Viņš izpostīs nāvi.” (Jes. 25:8)

Tas notiks iepriekš pieteiktā, atpazīstamā veidā:
“Viņš mūs gan ir saplosījis, Viņš mūs arī dziedinās; Viņš mūs ir sasitis, un Viņš arī pārsies mūsu brūces. Pēc divām dienām Viņš mūs darīs jauna dzīvības spēka pilnus; trešajā dienā Viņš liks mums piecelties, lai mēs dzīvotu Viņa vaiga priekšā.” (Hos. 6:1-2)

Dzīve kā ceļš uz Augšāmcelšanos būs iespējama visiem:
“Daudzi, kas atdusas zemes pīšļos, celsies – citi mūžīgai dzīvei, citi mūžīgam kaunam un negodam.” (Dan. 12:2)

Vēl daudzas citas brīnumainas lietas ir rakstītas tikpat tiešā un nepārprotamā veidā. Viena no pārsteidzošākajām, kam noticēt visgrūtāk, – ka Radītāja acīs lielākā vērtība ir nevis tiem, kuri spēj kaut ko kontrolēt – vai tie būtu energoresursi, vai cilvēku prāti –, bet gan tiem, kuri cieš fiziskas vai garīgas sāpes:
“Viņš ir Tas, kas bāreņiem un atraitnēm gādā viņu tiesu un kas mīl svešinieku.” (5. Moz. 10:18)
“Ievainojumi un brūces pastāvīgi ir Viņa acu priekšā.” (Jer. 6:7)
“Viņš glābj apspiestos ļaudis.” (2. Sam. 22:28)
“Tā saka Radītājs: uzturiet tiesu un taisnību, izglābiet apspiesto no varmākas rokas, neapspiediet svešinieku, bāreni un atraitni, neizlejiet nenoziedzīgas asinis!” (Jer. 22:3)

Pieminētais foliants ir tā sauktais “Alepo Kronis” – 920. gadā tapis manuskripts, jūdu Vecās Derības teksta etalons. Tā daļa, kas izglābās no sārta (mazliet vairāk par pusi), tagad glabājas Izraēlas muzejā.

Bībeli citēt mīl daudzi, pat Putins. Tomēr ne visiem šie vārdi ir rakstīti sirdī. Daudziem vairāk rūp viņu vieta un vara šai pasaulē. Tas ir kungs, kuram tie kalpo.

Apmēram ceturtā daļa enerģijas pasaulē tiek iegūta no gāzes. Gāze atstāj mazāku piesārņojumu nekā ogles vai nafta, tādēļ tai pieraksta ilgāku mūžu enerģijas tirgū. Lielākā gāzes atradne Persijas līcī ir pieejama divām valstīm – Katārai un Irānai. Šeit iegūtajai gāzei ir lielāka pašizmaksa nekā tai, ko patērētājiem pārdod Krievija. Galvenokārt tādēļ, ka piegāde iespējama tikai ar kuģiem. Jebkura ideja par cauruļvada būvi izplēn asiņainos pilsoņkaros valstīs, kuru teritoriju cauruļvadam būtu jāšķērso. Tādu nav iespējams uzbūvēt, apejot Sīriju, un tajā karš plosās kopš 2011. gada marta. Īpaši tas eskalējās 2015. gadā, kad karā aktīvi iesaistījās Krievija.

Pēc Krievijas uzbrukuma Ukrainai 2014. gadā Prezidents Obama mudināja Eiropas Savienību diversificēt gāzes iepirkumu,[1] tas ir, nepaļauties, ka ASV spēs kompensēt visu gāzes iztrūkumu, ko paredzamo sankciju dēļ radītu atteikšanās no Krievijas piegādēm. Bet Krievija nebija anektējusi Krimu tādēļ, lai Eiropa meklētu citus gāzes piegādātājus, tieši otrādi – lai izslēgtu Ukrainu no iespējamo piegādātāju saraksta.[2] Līdz ar Krimu Ukraina zaudēja pieeju Melnās jūras gāzes atradnēm.

Pēc Krievijas atklātas iesaistīšanās kaujas par Alepo kļuva daudz asiņainākas. Krievija bija iesaistīta jau no paša sākuma – tā no PSRS mantoja kara bāzes Sīrijā. Krievu aviācijas triecieni nešķiro cīnītājus un mierīgos iedzīvotājus. Tiek iznīcināta infrastruktūra, sagrautas slimnīcas. Vairāk kā 50 tūkstoši ir gājuši bojā Alepo apvidū vien; Sīrijā kopumā bojā gājuši vairāk nekā 350 tūkstoši cilvēku.

Ir kāds stāsts, kas atspoguļo notikušo. Mazam sīriešu zēnam māte bija mācījusi, ka ne vismazākajai Dieva radībiņai, ne kukainītim, ne skudriņai nedrīkst darīt pāri – jo tie Dievam izstāstīs par visiem pāridarītājiem, par visām savām sāpēm. Kad puisēnam bija 3 gadi, viņa ģimene nonāca aplenkumā. Pāris nedēļas vēlāk bada un slāpju mocīto, vecākus zaudējušo, noasiņojušo bērnu atrada zem drupām. Zēna pēdējie vārdi pirms nāves esot bijuši: “Es visu izstāstīšu Allaham, es par jums Viņam visu izstāstīšu!”

Nav vērts diskutēt, kādai reliģijai piederēja bērna vecāki. Jau minētais Nācaretes galdnieks norādīja, ka ikviena bērna sāpes deg Dieva sirdī: “Pielūkojiet, ka jūs nevienu no šiem mazajiem nenicināt, jo Es jums saku: viņu eņģeļi debesīs vienmēr redz Mana Debesu Tēva vaigu.” (Mt. 18:10)

Tādēļ arī mums ir tik svarīgi, kas toreiz notika pie Jeruzālemes – trešajā dienā pēc Nācaretes galdnieka mokpilnās nāves.

Mums, drošībā un mierā dzīvojošiem, Kristus augšāmcelšanās ir vairāk grēkatziņas jautājums. Ja Viņš Augšāmcēlās, tad Viņš ir samaksājis arī par mūsu grēkiem. Bet vai tad mēs esam tik smagi grēkojuši, ka būtu nāvi pelnījuši? Ko tad mēs tādu būtu izdarījuši?

Tur, kur trako ļaunums, kur līst asinis, kur cilvēki cieš, Kristus Vārdam ir tieša, burtiska nozīme. Ja Viņa Augšāmcelšanās ir patiesa, tad tas, kas rakstīts “Alepo Kronī” un arī tā vēlākajos, ar Jauno Derību papildinātajos izdevumos, ir patiesība. Tad Dievs ir upuru pusē, un Viņš ir dzirdējis Alepo zēna stāstu. Tad Viņš uzklausa arī visas Ukrainas upuru sāpes. Mocīto, mērdēto, izvaroto asaras Viņš ir savācis savā traukā (Ps. 56:9), un tās tiks atprasītas no varmākām gan šajā pasaulē, gan uz nākošās sliekšņa.

Ja Kristus ir Augšāmcēlies, tad cietējiem un nāvē ejošajiem ir cerība. Viņi satiks savus nogalinātos vīrus un sievas, dēlus un meitas, savus nomocītos bērnus un vecākus:
“Un Dievs pats būs ar viņiem. Viņš nožāvēs visas asaras no viņu acīm, nāves vairs nebūs, nedz bēdu, nedz vaidu, nedz sāpju vairs nebūs, jo, kas bija, ir pagājis.” (Atkl. 21:3-4)



[1] https://www.reuters.com/article/us-usa-eu-summit/obama-tells-eu-to-do-more-to-cut-reliance-on-russian-gas-idUKBREA2P0W220140326

[2] https://sciendo.com/pdf/10.1515/bjes-2019-0027

Vēlos saņemt apkopojumus uz norādīto adresi: