Lieldienas Ņujorkā

Agnesei

Flecte ramos, arbor alta, tensa laxa viscera
Et rigor lentescat ille quem dedit nativitas
Ut superni membra Regis miti tendas stipite…
Fortunatus, “Pange, lingua”
Loki savus zarus, milzu koks, mazliet
Atslābini sava stiegrojuma spriegumu,
Un lai tavas dabas bargā stingrība kļūst lēnīgāka,
Nerausti tik gauži visaugstā Valdinieka locekļus…
Remī de Gurmons, “Mistiskā latīņu valoda”

Kungs, atkal Jūsu vārda diena klāt,
Reiz vecā grāmatā es lasīju par Jūsu ciešanām.

Un Jūsu pūlēm, Jūsu labiem vārdiem, ilgām,
Kas grāmatā raud maigi, vienmuļīgi.

Sendienu mūks man vēstīja par Jūsu nāvi.
Un Jūsu dzīvesstāstu zelta burtiem stāviem

Viņš mesu grāmatā, kas gulēja uz ceļiem, ierakstīja skumjš.
Un strādāja viņš dievbijīgi, smeldams iedvesmu no Jums.

Pie altāra viņš savā baltā tērpā stājās,
No pirmdienas līdz svētdienai tur nostrādāja.

Uz viņa patvēruma sliekšņa stundas apstājās,
Pār Jūsu tēlu noliecies, viņš aizmirsās.

Kad vakarlūgsnā zvani tornī psalmus skandināja,
Vairs labais brālis nezināja, vai tā viņa mīlestība,

Vai varbūt Jūsējā, Kungs, varbūt Jūsu Tēva mīlestība,
Pie klosterdurvīm kura skaļi klaudzināja.

Tāds pats es esmu, tāds kā labais mūks, man bažas sirdī stāv,
Aiz durvīm blakus telpā kāda skumja, mēma būtne stāv

Un gaida, lai to sauktu, teiktu vārdu tai!
Tas esat Jūs, tas ir pats Dievs, tas esmu es – un tas ir Mūžīgais.

Es nepazinu toreiz Jūs – un tagad nepazīstu,
Es nelūdzos, kad biju bērns, bet tagad klīstot

Nu domāju par Jums ar šausmām es.
Un mana dvēsele ir atraitne pie Jūsu krusta pakājes.

Tā tērpta melnā. Tā ir Jūsu māte, viņas skatiens sērs
Bez asarām un cerības, kā gleznojis Karjērs.

Es pazīstu it visus Kristus visos muzejos,
Bet Jūs, Kungs, šovakar man blakus ielās izejat.

Uz pilsētu es lieliem soļiem dodos lejup
Ar salīkušu muguru, ar prātu drudžainu un sāpju vaibstiem sejā.

Ir brūce Jūsu krūtīs tā kā liela saule,
Un Jūsu rikām apkārt virmo dzirksteles.

Un logu rūtis asins lāmās,
Kā asins ziedi sievietes aiz tām.  

Ai, ļaunie, novītušie ziedi, orhidejas dīvainās,
Uz Jūsu trijām brūcēm savus biķerus lej tās.

Tās Jūsu asinis pie dievgalda nav dzērušas nekad,
Tām sarkans smiņķis ir uz lūpām, mežģīnes pie pakaļas.

Un ciešanpuķes tā kā baltas sveces gail,
Tie – ziedi maigākie no dārza tā, kas pieder Jaunavai.

Jā, tieši šajā stundā, tā ap deviņiem, kad tumst,
Kungs, Jūsu galva noslīga uz krūtīm Jums.

Es sēžu okeāna krastā, krēslot sāk,
Un prātā kāda vācu dziesma nāk,

Kas vārdos vienkāršos un skaidros, glāstošos
Par to, cik skaista Jūsu Seja mokās, stāsta.

Un Sjennā kapu velvē, baznīcā reiz ienācis,
To pašu seju ieraudzīju es aiz aizkara pie sienas.

Tad kādā klosterī Burjē Vladislazā,
Tā relikviju lādē aplikta ar zeltu.

Tai acu vietā noslīpēti dārgakmeņi skumst,
Un zemnieki, uz ceļiem nometušies, skūpsta acis Jums.

Tā drukāta uz Veronikas mutautiņa,
Un tādēļ Jūsu svētā viņa.

Vislabākā ir relikvija tā, ko ļaudis iznēsā,
It visus slimos, visus ļaunos dziedē tā.

Un tūkstoš brīnumu ar tūkstoš citiem mijas,
Bet es, es šādā izrādē vēl neesmu piedalījies.

Tas iespējams, ka man, Kungs, pietrūkst ticības un lēnprātības,
Lai redzētu, kā staro Jūsu labsirdība.

Un tomēr esmu veicis ceļojumu grūtu Jums par slavu,
Lai aplūkotu Jūsu attēlu, kas berīlijā gravēts.

Jel dariet tā, Kungs, lai no manas sejas, kura rokās atbalstīta,
Nost skumju maska žņaudzošā reiz kristu.

Jel dariet, Kungs, lai manas rokas, kuras aizspiedušas muti,
Vairs nelaizītu niknas bezcerības putas.

Es esmu bēdīgs, esmu slims. Varbūt tāds kļuvis Jūsu dēļ.
Vai kāda cita dēļ. Bet varbūt Jūsu dēļ.

Kungs, nabagajo pūlis, kura dēļ Jūs uzupurējāties,
Šeit patversmē kā lopu bars ir saspiests.

No apvāršņiem peld kuģi, melni, gari,
Un juku jukām tos uz plostiem lādē ārā.

Tur grieķi, spāņi, krievi, itālieši,
Un bulgāri, un persieši, un mongoļi ir sablīvēti.

Tie – cirkus zvēri, kuri lec pār meridiāniem,
Kā suņiem melnas gaļas gabalu palaikam pasviež viņiem.  

Tā viņu laime, jā, šī draņķa barība priekš viņiem laime.
Kungs, apžēlojieties par tautām, kuras cieš.

Kungs, skatieties, ņudz geto jūdu pūlis,
Tie nāk no Polijas, tie visi bēgļi ir.

Es zinu, viņi tevi apsūdzēja,
Bet es tev galvoju, ka viņi gauži slikti nav.

Tie dzīvo bodītēs, kur vara lampas klusas,
Un pārdod ieročus un grāmatas, un vecus apģērbus.

Reiz Rembrants labprāt gleznoja tos skrandās skopās,
Bet šovakar es nokaulēju mikroskopu.

Ak vai, pēc Lieldienām, Kungs, ceļš Jums atkal tāls,
Kungs, apžēlojieties par jūdiem barakās!

Ak, Kungs, tās pazemīgās sievietes, uz Golgātu kas klusas,
Jūs pavadīja, tagad slēpjas. Graustos noslīgušas,

Uz pretīgajām kušetēm, vīru posta apgānītas
Un locekļiem, kas suņu apgrauzti. Bet runā

Slēpj viņas netikumus, kas lobās nost.
Kad viņas runā, Kungs, gurst mani spēki.

Es gribētu būt Jūs, lai varētu tad mīlēt prostitūtas.
Kungs, apžēlojieties par prostitūtām!

Kungs, tagad esmu kvartālā, no kura ļaudis baidās,
Kur dzīvo zagļi, baskāji un klaidoņi.

Es domāju par abiem laupītājiem, kuri ar Jums kopā bij tobrīd,
Pie karātavām. Zinu, ka Jums labpatīk par viņiem pasmaidīt.

Ar mezglu galā virvi, īstu virvi – viens no viņiem gribētu,
Bet virve maksā naudu – divus desmit sū.

Kā filozofs viņš sprieda – vecais bandīts viszinis.
Es iedevu tam opiju, lai drīzāk dodas tas uz Paradīzi.

Es domāju par ielas muzikantiem; viņu skopo prieku,
Par vienroci, kurš leijerkasti griež, par aklo vijolnieku,

Par dziedātāju salmu cepurē ar papīrrozēm.
Es zinu, tie ir viņi, kuri dzied jau visu mūžību.

Kungs, pasniedziet tiem žēlsirdības dāvanu,
Ne tikai blāvo gāzlukturu gaismu, bet dāvanu – šīs zemes lielos sū.

Kungs, kad Jūs mirāt, priekškars pāršķēlās,
Un teicis nav vēl it neviens, kas redzams bij aiz tā.

Ir iela naktī tā kā plaisa vizoša,
Ar zeltu pilna un ar asinīm, ar uguni un mizām.

Tie, kurus Jūs ar pātagu no tempļa izdzināt uz graustiem,
Nu garāmgājējus ar nelietību pletnēm šausta.

Un zvaigzne, kura toreiz nozuda aiz telts,
Nu deg uz sienām griezīgajā gaismā tā kā zelts.

Kungs, banka reklāmgaismā asā,
Pēc seifa izskatās, kur sarecējusi ir Jūsu asins.

Kļūst ielas tuksnesīgākas, un ēnas most,
Kā piedzēries pa trotuāriem grīļojos.

Man bail no namu ēnām smagām,
Man bail. Kāds seko man. Es baidos galvu pagriezt.

Lec soļi klipu klapu. Aizvien tuvāk, tuvāk dzirdu tos.
Man bail. Man galva reibst. Es tīšām apstājos.

Un drausmīgs dīvainis man asu skatu uzmet,
Tad garām pazib tā kā duncis ļauns, kā dusmas.

Kopš neesat vairs Ķēniņš, Kungs, nekas nav izmainījies.
No Jūsu krusta ļaunums kruķi sev ir uztaisījis.

Es nokāpju pa draņķa kāpnēm kādā kafejnīcā
Un, raugi, jau pie tējas glāzes nīkstu.

Pie ķīniešiem es esmu, kas smaida Jums ar mugurām un saņem
Kā porcelāna nieciņi tik pieklājīgi, un vēl klanīdamies.

Šī bodīte ir maza, sienām sarkanām,
Un bambukrāmjos litogrāfijas pie tām.

Ho Kusai simtos veidu vienu kalnu saredzēja,
Bet ķīnietis kā uzgleznotu Jūsu seju?

Pie domas šīs, Kungs, smaids man pamodās,
Es redzēju Jūs Jūsu ciešanās, bet pamazinātās.

Bet Jūsu mokas gleznodams, šis gleznotājs, man liekas,
Vēl nežēlīgāks būtu nekā gleznotāji – rietumnieki.

Tad Jūsu miesā izliekts zāģis grauztos
Un knaibles nervus vagotu un zobus laukā lauztu,

Tad kakls iežņaugts būtu dzelžu gredzenā,
Jums būtu nagi noplēsti un nodīrāti pleci,

Jums būtu milzu pūķi iecirtušies krustos
Un liesmas Jums uz jēlās sprandas pūstu.

Jums būtu acis izrautas un mēle. Saulei rietot,
Tad uzsēdināts tiktu Jūs uz mieta.

Tā, Kungs, Jūs visu izciestu, jo nav jau stāvokļa
Vairs nežēlīgāka par šo. Un vēl pirms nāves

Jūs mestu priekšā sivēniem,
Kas vēderu Jums izgrauztu un zarnas.

Es esmu viens pašlaik, ir citi aizgājuši,
Pie sienas atstiepies, uz sola laižos dusā.

Es gribētu, Kungs, ieiet kādā baznīcā,
Bet šajā pilsētā, Kungs, zvanu nav.

Es domāju par apklusušiem zvaniem: kur ir palikuši zvani senie?
Kur litānijas? maigās antienas?    

Kur garie dievkalpojumi? kur senās himnas palikušas?
Kur palikušas liturģijas? baznīckori? klusē?

Kur Tavi staltie prelāti, Kungs? kur Tavi mūki karstie?
Kur baltās stolas, svēto sieviešu un vīru plecu pārsegs?

Tā paradīzes prieki top par putekļiem.
Un uguns mistiska vairs nesārtojas vitrāžās pār tiem.

Un ausma kavējas, un graustā lēnām
Uz sienām nāves mokās lokās krustā sistās ēnas.

Tā ir Golgāta, ko naktī spoguļdzelmē
Redz sarkanīgu plandoties uz fona melna.

Un dūmi lampas gaismā ir kā noplūksnājies auts,
Kas savīdamies Jūsu gūžas skauj.

Tur augšā pakārta ir bāla lampa
Kā Jūsu galva, skumja, drūma un bez asinīm.

Un pulsē rūtīs atspīdumi neparasti. Tumšs.
Man bail, un skumstu, Kungs, par to, ka esmu es tik skumjš.

Dic nobis, Maria, quid vidisti in via?[1]
– Gaismu pazemīgi trīcošu agrajā rītā.

Dic nobis, Maria, quid vidisti in via?
– Blāvas plaiksnas, kas kā rokas mulsi šaudās.

Dic nobis, Maria, quid vidisti in via?
– Es jutu savās krūtīs pavasara jausmas trīsam.

Kā līķauts salta ausma pārslīd smailēm.
Un debesskrāpjus izģērbj kailus.

Pār pilsētu jau milzu troksnis skan,
Un vilcieni jau palēkdamies garām grand.

Dun metro, dun kā jūra.
Un dzelzceļi jau tiltus krata.

Dreb pilsēta. Klau, kliedzieni un uguns, dūmi, rau!
Un tvaika sirēnas ar aizsmakušām rīklēm kauc.

Zeltsviedru satracināts ļaužu pūlis
Jau grūstīdamies gāžas garos gaiteņos.

Bet izgreznoto jumtu jūklim pāri, miglā tīta,
Stāv saule – Jūsu sejā apspļaudītā.

Kungs, atgriežos es noguris… man sāp…
Ir tukša mana istaba kā kaps…

Kungs, esmu viens, un man ir drudzis… ledusaukstas plaukstas…
Kā zārks ir mana gulta auksta…

Es acis aizveru, un zobi klab man, Kungs…
Es esmu pārāk viens. Man salst. Es saucu Jūs…

Simttūkstoš vilciņu man acu priekšā griežas… Aplis košs…
Nē, sieviešu simttūkstoš… Nē, tie – čellu simttūkstoš…

Par savām nelaimīgām stundām domāju es, Kungs…
Par savām aizejošām stundām domāju es, Kungs…

Es nedomāju vairs par Jums. Es nedomāju vairs par Jums.

Ņujorkā, aprīlī, 1912.


Poēma no Maijas Silmales sastādītā krājuma Es tevi turpinu. Franču mūsdienu dzejas izlase, Rīga: Liesma, 1970. Atdzejojis Māris Čaklais. Atdzejojumā izlabota kļūda pantos, kas sākas ar latīņu tekstu “Dic nobis, Maria, quid vidisti in via?” un kur viena no rindām kļūdas pēc nodrukāta divas reizes, savukārt viena cita – izlaista.


[1] “Mums saki, Marija, ko redzēji tu ceļā?” (lat. val.)

Print Friendly, PDF & Email

Vēlos saņemt apkopojumus uz norādīto adresi: