Stāsta pirmo daļu lasiet šeit: https://telos.lv/kur-esi-augustin-1

Pārdomas pie stūres: otium un negotium

Vēsturnieki ir gandrīz vienisprātis, ka Augustīna laiku Kasiciaka ir mūsdienu Kasāgo Briancas pilsētiņa (Cassago Brianza) apmēram trīsdesmit kilometrus uz ziemeļaustrumiem no Milānas. Lielās Piektdienas dievkalpojums Milānas katedrālē tikko bija beidzies, un es steidzos uz autostāvvietu, lai sēstos pie stūres un dotos taisnā ceļā turp, uz Kasāgo Briancu – uz Kasiciaku. Pirms dažām stundām, kad stāvēju baptistērijā un iztēlojos, kā tas viss varēja notikt tajā naktī, man ienāca prātā ideja: šodien pat aizbraukt uz šo leģendāro vietu un pārbaudīt, vai tur vēl joprojām ir sajūtams kaut kas no Augustīna laikiem. Man ir grūti noformulēt to vārdos, taču ir vietas, kur cilvēki ir ilgi, kvēli un pastāvīgi lūguši Dievu – dievnami, klosteri, svētnīcas; šādas vietas apmeklējot, vienmēr esmu sajutis kaut ko īpašu, smalku, visaptverošu un pastāvīgi klātesošu. Varbūt varētu to nosaukt par “auru”, taču šis termins mūsdienās ir šarlatānu un okultistu aptraipīts un es cenšos to šādā nozīmē nelietot. Mani māca ziņkāre: vai es šoreiz sajutīšu to arī Kasāgo Briancā?

Brauciens – ar divdesmit pirmā gadsimta automobili, ne jau ar svētā Augustīna laika ratiem, – ilga apmēram stundu. Bija jauka pavasara novakare, lapotņu gaišais zaļums jautri virmoja saulē, un rēnajā gaisā bija jūtams tas grūti aprakstāmais smeldzošais miers, kas iestājas, kad Pestītājs tiek guldīts kapā. Ceļš līkumoja starp glīti sakoptajiem Lombardijas ciematiem un laukiem, bet es, gandrīz automātiski mašīnu stūrēdams, domāju par to, ko Augustīns bija darījis Kasiciakā.

Tas, ko Augustīns darīja Kasiciakā, latīņu valodā tiek apzīmēts ar vārdu otium. Tas ir ļoti svarīgs jēdziens. Burtiski un vienkāršoti runājot, otium var iztulkot kā “brīvais laiks” jeb “vaļasbrīdis”; tā pretstats ir negotium (“darbi”, “aizņemtības laiks”). Latviešu birokrāti, kas darbojas Ārlietu ministrijā, Eiropas Savienības struktūrās vai ar Eiropas Savienības fondu apgūšanu, atpazīs šo otro latīņu vārdu angļu vārdā negotiation (“pārrunas, apspriede [nolūkā panākt vienošanos]”). Taču otium nav vienkārši brīvais laiks; tas ir kaut kas daudz specifiskāks un svarīgāks.

Senākais zināmais avots, kurā ir sastopams vārds otium, ir karavīru kora dziedājums no “romiešu dzejas tēva” Kvinta Ennija traģēdijas Ifigēnija, kur tas ir lietots militārā kontekstā: kā miera un atpūtas starplaiks starp kaujām un karagājieniem. Pēc filologu domām, sākumā – Romas ķēniņvalsts un agrīnās Republikas laikos – šā vārda lietojums patiešām varēja būt specifiski militārs. Bet, cik nu mēs šobrīd to varam zināt, jau tad tika izšķirts otium otiosum (bezdarbīga, neproduktīva laika izšķiešana: dzeršana, azartspēles, cirka izrāžu un tamlīdzīgu izpriecu apmeklēšana) un otium negotiosum (brīvā laika lietderīga pavadīšana, sakārtojot savas un savas ģimenes privātās lietas un darīšanas: piemēram, karošanas starplaikā nevis dzer un blandies apkārt, bet sastādi testamentu, nopērc vīnogulāju, izprecini meitu). Tātad – pirmais secinājums – otium pēc definīcijas ir kaut kas privāts, stingri nodalīts no publisko jeb sabiedrisko pienākumu pildīšanas.

Pieaugot grieķu kultūras ietekmei, romieši arvien biežāk sāka lietot vārdu otium tādā pašā nozīmē, kā sengrieķu vārdam σχολή (skholē, no kura ir cēlies arī latviešu vārds “skola”). Sākotnējā, no indoeiropiešu pirmvalodas mantotā σχολή nozīme bija “atturēšanās” vai “kavēšanās” un semantiskā (nozīmes) izmaiņa visdrīzāk notika šādā kārtībā: “atturēšanās, kavēšanās” > “nesteigšanās, izlemjot dažādus jautājumus” > “mierīga pārspriešana; atpūta” > “diskusijas, disputi, lekcijas, filozofēšana” > “lekciju un studiju vieta” (tātad, galu galā, arī “skola”). Σχολή – nesteidzīga, mierīga, bet pamatīga dažādu gudru jautājumu apspriešana labā kompānijā – bija izglītota, cēlsirdīga, prāta ziņā aristokrātiska atēnieša (καλὸς κἀγαθός – kalos kagathos) dzīves neatņemama sastāvdaļa; tieši ar to nodarbojās Sokrats un viņa draugi Platona dialogos. Bet romiešiem izdevās šo jēdzienu nevis vienkārši pārņemt, bet novest līdz pilnībai.

No klasiskajiem romiešu autoriem svēto Augustīnu bija visvairāk iedvesmojis Cicerons. Viņa dialogs Hortenzijs, kuru Augustīns izlasīja deviņpadsmit gadu vecumā, pamudināja viņu aktīvi meklēt patiesību un nodarboties ar filozofiju. Tieši Cicerons noformulēja otium cum dignitate (cieņpilnas brīvā laika pavadīšanas) jēdzienu – ar apzīmētāju, lai skaidri atšķirtu to no laiskošanās un necienīgām aktivitātēm. Otium cum dignitate bija vislabākais un visatbilstošākais dzīvesveids izglītotam un turīgam Romas pilsonim pēc tam, kad viņš bija beidzis pildīt sabiedriskos un politiskos pienākumus (negotium). Pāreja no viena pie otra varēja notikt dažādu iemeslu dēļ: romietis varēja uzskatīt, ka konkrētos pilsoniskos pienākumus jau ir izpildījis; viņš varēja būt vienkārši noguris; viņš varēja būt nonācis nežēlastībā no konkrētajā brīdī pie varas esošo grupējumu puses; viņa dzīvi varēja būt satricinājis kāds traģisks notikums kā pašam Ciceronam, kurš pēc vienīgās meitas pāragrās nāves pameta Romu, devās uz savu lauku māju un tur sarakstīja savas Tuskulas sarunas (Tusculanae Disputationes). Paša Cicerona rakstus caurvij ideja, ka otium ir dārga dāvana jeb balva, kas vispirms jānopelna ar negotium – aktīvu darbu. Otium arī nav obligāti jāpielīdzina aiziešanai pensijā un publiskās dzīves galīgai pamešanai: ja apstākļi un sirdsapziņa to prasa, cilvēks var jebkurā brīdī atgriezties pie sabiedriskajām lietām.

Vēlreiz un vēlreiz jāuzsver: Cicerona otium nekādā gadījumā nenozīmē bezjēdzīgu dīkstāvi – tieši pretēji! Otium cum dignitate nozīmē intelektuālu pilnveidošanos: ne tikai filozofiskas pārdomas, diskusijas un dažādu viedu un izglītojošu grāmatu lasīšanu un pārspriešanu, bet arī rakstīšanu un sev tuvu cilvēku mācīšanu – nepiespiestā gaisotnē, sava prieka pēc. Tātad cilvēks otium stāvoklī var būt tikpat darbīgs, cik negotium laikā, ja ne darbīgāks – tikai citos aspektos. Kā simt gadus pirms Cicerona dzīvojušais Katons Vecākais teica par romiešu valstsvīru un karavadoni Scīpionu Afrikāni, viņš nekad nebija tik darbīgs, cik savā brīvajā laikā, un nekad nebija mazāk vientuļš, kā vienatnē esot (“numquam se minus otiosum esse, quam cum otiosus, nec minus solum, quam cum solus esset”). Lai gan otium pirmām kārtām ir cilvēka pašpilnveidošanās veids, tas nav tīri egoistisks, jo tā augļus bieži vien pēc tam bauda visa sabiedrība un pat visa cilvēce. Otium laikā ir sarakstīti brīnišķīgi, pat ģeniāli literāri darbi, kurus mēs vēl šodien lasām – sākot ar jau minētajiem Cicerona un Augustīna tekstiem. Un otium laikā gūtās atziņas un atklājumus pēc tam var mācīt citiem un pielietot aktīvajā dzīvē.

Var secināt, ka augstu izglītotam cilvēkam, kura intelektuālās spējas var dot cilvēcei daudz vairāk nekā kaut kāds rutīnas darbs, otium ir dārgāks un svarīgāks par negotium. Kā vienā no savām epigrammām rakstīja Marciāls, atbildot uz jautājumu, kas padara cilvēka dzīvi laimīgu:

“Lis numquam, toga rara, mens quieta…” 
(“Nekad nekādu tiesas prāvu, reta toga, mierīgs prāts…” “Reta toga” nozīmē – reti kad jānodarbojas ar sabiedriskajām lietām, kad Romas pilsonim pienācās aplikt togu.)

Lai gan teorētiski brīvo laiku var pavadīt jebkur, dabiskā otium vide ir ārpus pilsētas. Pirmkārt, pilsētas steiga, kņada un drudžainais dzīves ritms neveicina dvēseles mieru. Otrkārt, lauku vide un dabas ainavas (mežs, pļavas, kalni, ezers, jūra, un tā tālāk) palīdz apcerīgai jeb kontemplatīvai domāšanai. No romiešu viedokļa ideāla vieta šim nolūkam bija villa – lauku māja ar tai piederošiem dārziem, laukiem un pļavām, kur turīgs Romas pilsonis varēja nomest no pleciem publisko pienākumu nastu un atpūsties no pilsētas stresa. Pat savās pilsētas mājās (latīniski – domus) turīgie romieši centās ierīkot ar kolonādi norobežotu iekšpagalmu – peristilu (no sengrieķu περίστυλον – peristylon) ar krūmiem, ziediem, skulptūrām un strūklakām, kas, dabas vidi imitējot, dāvāja saimniekam vismaz īslaicīgu un relatīvu atelpu.

Augustīna dzīvei Kasiciakā bija daudz lielāka nozīme, nekā viņa paša personīgā garīgā izaugsme. Šie jaukie mēneši Verēkunda villā parāda mums visiem, ka otium honestum (godpilni pavadītam brīvajam laikam) ir ļoti svarīga vieta arī kristieša dzīvē. Otium tātad ir viena no tām cēlajām un labajām lietām, kuras kristietība ir pārņēmusi no antīkās pagānu kultūras un piešķīrusi tam jaunu, vēl cēlāku un brīnišķīgāku nozīmi. Cilvēks ir ne tikai ķermeniska, bet arī garīga būtne, kurai ir pienākums apjēgt, atcerēties un pienācīgi pielūgt savu Radītāju, – bet tas nav iespējams, ja regulāri nedāvājam savai miesai un dvēselei miera un klusuma brīžus – apcerei jeb kontemplācijai. Uz tīri pasaulīgām lietām centrēts “darbaholisms” (pēc analoģijas ar alkoholismu) nav kristīgs tikums. Japāņu firmas klerks jeb sararīman’s (no angļu “salary man”), kurš ir pilnīgi un pastāvīgi pārņemts ar darbu un galu galā mirst ar sirdstrieku no karōshi (izdegšanas jeb pārstrādāšanās), pilnīgi noteikti nav kristīgās dzīves paraugs.

Kad vēlāk apspriedām Augustīna Kasiciakas laiku ar Fransuā, viņš ar raupju tiešumu pavīpsnāja: protams, kā gan Augustīns un citi romieši nedzīvotu zaļi un nerakstītu traktātus, ja visus netīros ikdienas darbus viņu vietā padarīja vergi. Patiešām, tolaik vēl pastāvēja Senās Romas tiesībās sakņotais verdzības institūts, – lai gan kristietības ietekmē pret vergiem vairs nedrīkstēja izturēties kā pret “runājošiem darbarīkiem” (instrumenta vocalia). Mums šodien, paldies Dievam, vergu vairs nav, – taču, kā mēdz atkārtot dažādu kalibru un nokrāsu “progresīvie”, mēs dzīvojam divdesmit pirmajā gadsimtā. Zinātniski tehniskā progresa augļi jau tagad atvieglo mūsu dzīvi tik radikāli, ka mūsu senči pirms dažiem gadsimtiem to nevarēja iedomāties pat pasakās. Tintnīcas un čīkstošās zosu spalvas ir nomainījuši moderni teksta redaktori ar diktēšanas iespēju (un tagad arī mākslīgā intelekta palīdzību), Pelnrušķītes darbus veic mājas roboti, bet zemkopības nākotne ir – nevis spīļarklā iejūgts dūkans bērītis, bet vairāki GPS sistēmas vadīti automātiski traktori, kurus ar planšetdatoru regulē uz terases sēdošais zemnieciņš, laiku pa laikam kafiju iemalkodams un sociālajos tīklos patroļļodams. Mums mūsu laikos ir jāiztērē arvien mazāk laika un jāpieliek arvien mazāk pūliņu, lai nodrošinātu sev iztiku un cienīgu dzīves līmeni, – un tātad mūsu rīcībā ir arvien vairāk brīva laika. No mums pašiem ir atkarīgs, kā un cik lietderīgi mēs to pavadām.

Kā teica jau minētais Katons Vecākais, krietnam un izglītotam vīram ir jāizceļas ne tikai ar aktīvā darba, bet arī ar brīvā laika ieplānošanu (“non minus otii quam negotii rationem exstare oportet”) – un šī maksima pilnībā paliek spēkā arī šobaltdien. Varu godīgi apliecināt, ka šim noteikumam esmu stingri sekojis visu mūžu – vismaz kopš trīspadsmit gadu vecuma. Skolas brīvdienās atpūtos un skraidīju ar vienaudžiem tāpat, kā visi pārējie, – taču vienmēr pats sastādīju sev vasarā lasāmo grāmatu sarakstu un rakstīju arī pats. Vasaras brīvlaiku mēdzu pavadīt pie vecmāmiņas laukos, – un katrreiz augusta beigās atgriezos Rīgā ar stāstiem, stāstiņiem un dzejoļiem pierakstītu kladi. Arī pieaugušā vecumā vienmēr esmu uzskatījis par savu morālo pienākumu izlietot brīvo laiku tā, lai pilnveidotos un kļūtu gudrāks. Atvaļinājuma laikā apceļot dažādas zemes? Jā, ar vislielāko prieku, – taču tikai ar obligātu dabas un vēstures pieminekļu apmeklēšanu. Peldēt jūrā un sauļoties pludmalē? Jā, ar vislielāko prieku, – taču tikai ar labu, intelektuāli iedvesmojošu grāmatu, kuru var laiku pa laikam palasīt un apdomāt saulessarga ēnā (parasti šādas grāmatas lasām un apspriežam kopā ar sievu, kuras attieksme pret otium ir tieši tāda pati, kā man). Otium ir kaut kas cēls, Dieva dots, ko nedrīkst izniekot un apgānīt.

Otium ideja neizgaisa līdz ar antīkā laikmeta beigām. Vēl tūkstoš gadus pēc svētā Augustīna itāliešu dzejnieks Frančesko Petrarka – Renesanses jēdziena autors, Cicerona atklājējs, daiļās Lauras apdziedātājs, reizē latīnists un itāliešu sarunvalodas popularizētājs, – veltīja tai veselus divus traktātus: De otio religioso (“Par reliģisku (jeb reliģijai veltītu) brīvo laiku”) un De vita solitaria (“Par vientuļu dzīvi” jeb “Par dzīvi vientulībā”). Šajā otrajā traktātā (pabeigts 1356. gadā) viņš rakstīja, piemēram, šādi:

“Omnis occupatus miser, occupatusque sub alio bis miser, quod et miseriam suam habet et ipso miserie fructu caret.”

(“Jebkurš darbos aizņemts cilvēks ir nožēlojams, bet cita labā nodarbinātais ir divkārt nožēlojams, jo viņš gan izcieš savu nožēlojamo stāvokli, gan arī tā augļi iet viņam secen.”)

Un:

“Solitudo quidem sancta, simplex, incorrupta vereque purissima rerum est omnium humanarum.”
(“Vientulība ir svēta, vienkārša, nesamaitāta un patiesi vistīrākā no visām cilvēciskajām lietām.”)

Ja runājam tieši par otium, tad šis pēdējais apgalvojums gan nav universāls un kategorisks, bet ir atkarīgs no konkrētā cilvēka konkrētajiem apstākļiem. Man patīk pabūt vientulībā, taču otium kopā ar tuviniekiem un draugiem – kā svētajam Augustīnam Kasiciakā vai man ar Fransuā di Tuā uz viņa mājas terases Dienvidāfrikā – ir tikpat labs un svētīgs.

Un vēl. Savas dzīves gaitā esmu nonācis pie atziņas, ka otium šajā mirstīgajā bēdu pasaulē ir – jā, blāvs, jā, ļoti sīks un nepilnīgs, bet tomēr – tā mūžīgā miera un svētlaimes atspulgs, kuru mums ir paredzēts baudīt kopībā ar Dievu Paradīzē, kur vairs nebūs ne sāpju, ne rūpju, ne ciešanu.

Lielās Piektdienas mācība

Šādi spriezdams un domādams, es iebraucu Kasāgo Briancā, paklausīgi izstūrēju cauri visām ielām un ieliņām, pa kurām mani izvadīja GPS ierīce, un apstājos pie “Svētā Augustīna vēsturiski arheoloģiskā parka” (Parco storico-archeologico di sant’Agostino) ieejas. Pati Kasāgo ne ar ko neizcēlās: parasta Ziemeļitālijas pilsētiņa bez jebkādas īpašas eksotikas, turklāt daudzas ēkas bija acīmredzami celtas pēc Otrā Pasaules kara. Līdz saulrietam palika nepilnas pusotras stundas, zeltaini matētas gaismas strēles ik pa laikam apmirdzēja dakstiņu jumtu kores, pūta dzestrs vējiņš, bet gaisā virmoja tikko jaušams vakara dūmu aromāts: kaut kur netālu cilvēki kurināja krāsnis un baudīja mājas pavardu siltumu. Pilsētiņa bija kā izmirusi: pa ceļam biju sastapis tikai četrus vai piecus garāmgājējus; tas gan pilnīgi atbilda Lielās Piektdienas noskaņām un tieši šajā dienā nelikās nekas dīvains.

Dzeltenajā nama sienā, pie kuras atstāju savu mašīnu, bija iemūrēts marmora ietvars ar triju gleznu triptihu – primitīvā stilā uzgleznotu (man nepatika), ar šur tur jau pamatīgi lūpošu krāsu. Plāksnīte zem katras no gleznām vēstīja (itāliešu valodā):

“384. Augustīns no Kartāgas dodas uz Romu.”
“386.–387. Augustīns Kasāgo, Verēkunda villā.”
“387. Augustīnu Milānā krista svētais Ambrozijs.”

Tas ir normāli un pašsaprotami, es prātoju, ka šejienieši vismaz kaut kā atzīmē un pagodina sava svētā novadnieka – vai varbūt precīzāk būtu jāsaka “ciemiņa” vai “iemītnieka”? – piemiņu. Taču laukumiņš parka ieejas priekšā saucās “Pāvesta Jāņa XXIII laukums”, bet baznīca tā pretējā pusē bija veltīta svētajiem Jēkabam un Brigitai – ne Augustīnam.

Zināju, ka Svētā Augustīna parks būs atvērts līdz vēlam vakaram, tādēļ nesteidzos. Lēnām iegāju pa vārtiem un lēnām izstaigāju taciņas starp zaļumu ieskautajām drupām, kolonnām un akmeņiem, paskaidrojošos uzrakstus lasīdams. Biju viens pats; nevienu citu apmeklētāju neredzēju. Lūk, “Svētā Augustīna ūdenstilpne” (La Fontana di sant’Agostino) – no akmeņiem izmūrēts taisnstūra formas baseiniņš, kurā pastāvīgi ietek svaigs avota ūdens. Kad tā ir būvēta, precīzi nav zināms, taču vēsturiskos dokumentos un vietējo atmiņā tās nosaukums vienmēr ir bijis šāds. Netālu no tās – 1986. gadā uzsliets, milāniešu tēlnieka Enriko Manfrīni veidots piemineklis: divu kolonnu vidū novietots bronzas cilnis, kurā attēlots svētais Augustīns; viņš sēž pie galda un raksta, bet viņa māte Monika ieiet istabā, aizkaru paceļot un it kā sakot: “Dēliņ, nāc pusdienās!”, vai arī: “Kā tev sokas rakstīšana?” Zem ciļņa ir akmens postamentā iekalts uzraksts pseidoantīkā stilā latīņu valodā:

“Verecundo
Mediolanensi et civi et grammatico
Aurelius Augustinus
Rure eius Cassiciaco feriatus
Ubi ab aestu seculi requievit in Deo
Ob egregiam erga se humanitatem
Amici familiarissimi
M. f.
Valentiniano Aug. III et Eutropio Coss.”

(Tulkojumā, atšifrējot visus saīsinājumus, tas nozīmē: “Verēkundam, milānietim, pilsonim un gramatiķim – Aurēlijs Augustīns, kurš atpūtās viņa lauku mājā Kasiciakā, no laicīgās dzīves trauksmes rodot mieru Dievā, par viņa milzīgo labestību uzcēla dārgajam draugam pieminekli tajā gadā, kad par konsuliem bija imperators Valentiniāns (trešajā termiņā) un Eutropijs.”)

Lai gan uzraksta stils atdarina seno romiešu tekstus, tas acīmredzami ir iekalts pavisam nesen – paša pieminekļa uzsliešanas brīdī. Skaisti, bet neīsti. Šajā brīdī atcerējos to, kas nemaz nebūtu jāaizmirst, – proti, ka mēs nemaz nezinām, kurā vietā atradās Verēkunda villa. Nekur netiek apgalvots, ka šis “Svētā Augustīna parks” ir ierīkots tieši turpat; šeit nu ceļvežu sastādītājiem un parka uzrakstu veidotājiem nevar neko pārmest. Vēl jo vairāk: nav simtprocentīgas pārliecības par to, ka mūsdienu Kasāgo Brianca ir tā pati senā Kasiciaka. Jā, pašā Kasāgo šī Augustīna godāšanas tradīcija pastāv jau vismaz četrus gadsimtus un arī vēsturnieku absolūtais vairākums uzskata, ka tā patiešām ir īstā vieta. Taču citi pētnieki ir piedāvājuši citus variantus…

Kādas desmit minūtes stāvēju nekustīgi un, dziļi elpodams, centos sakoncentrēt domas, jutekļus un iztēli. Dzestrais vējiņš pūta tāpat, kā Augustīna laikā. Koki šalca un zaļoja tāpat, kā Augustīna laikā. Dūmi smaržoja tāpat, kā Augustīna laikā. Tālumā iedziedājās gailis – tieši tāpat, kā toreiz. Es gribēju sajust kaut ko īpašu – bet man tas neizdevās. Bet varbūt tomēr… Nē, tomēr ne. Varbūt tā galu galā nebija īstā Kasiciaka? Vai man būtu jāmeklē citur?

Kur tu esi, Augustīn?

Es zināju, ka pats par sevi šis jautājums ir muļķīgs. Augustīna miesa – jeb tas, kas no tās ir palicis – līdz Pastarās tiesas dienai atdusas bazilikā Pāvijā dienvidos no Milānas, bet dvēsele bauda mūžīgu otium un svētlaimīgu Trīsvienīgā Dieva vīziju Debesu valstībā.

Un tomēr… kur tu esi, Augustīn? Un – Monika, Alīpij, Adeodāt un citi: kur jūs esat?

Es izgāju pa vārtiem ārā un lēnā solī devos uz mašīnu. Patiešām: uz ko gan biju cerējis? Uz to, ka, Kasāgo robežu šķērsojot, mani uzreiz pārņems svētsvinīgas trīsas un mistiska aizgrābtība? Varbūt biju domājis, ka ceļmalā mani sagaidīs Augustīns un Monika ar sālsmaizi un kartona plakātu ar uzrakstu “Welcome”? Sapratu, ka biju pārāk paļāvies uz savām subjektīvajām jūtām un emocijām, piešķīris tām pārāk lielu nozīmi un tagad dabiski jutos vīlies. Austrumu kristietībā ir īpašs uzsvars uz cīņu pret šāda veida garīgu pašapmānu, kuru grieķiski sauc par πλάνη (planē), bet baznīcslāvu valodā – par прѣльсть (prelestj). Austrumu askētiskajā tradīcijā ir iekrāts gana līdzekļu cīņai ar šo pašapmānu, bet mēs Rietumos pārāk bieži krītam tam par upuri, noturot endorfīnu un tamlīdzīgu hormonu iedarbību uz nervu sistēmu – tātad banālu bioķīmiju – par Svētā Gara ietekmi. Jā, protams, prieks, gaiša miera sajūta, pat ekstāze (vārda pareizajā nozīmē) var būt Svētā Gara augļi. Taču mēs esam intelektuālas būtnes, saprātam mūsos ir jāvalda pār emocijām, un mēs nevaram būvēt savas garīgās pilnības namu uz izjūtu pamata vien, – jo izjūtas nav nekas cits, kā plūstošas smiltis…

– Cosa sta cercando, signore? (“Ko jūs meklējat, kungs?”)

Raupji aizsmakusi vecišķa balss pēkšņi pārtrauca manas pārdomas. Pagriezos un ieraudzīju sev blakus ļoti kārnu gara auguma vīrieti nodilušā ziemišķādas jakā, pēc skata kādus septiņdesmit, septiņdesmit piecus gadus vecu. Augumā tikai mazliet īsāks par mani un, neraugoties uz gadiem, izslējies taisni kā kārts. Gar apbružātās naģenes malām spraucās ārā sirmi mati, kurus tagad raustīja un virpināja vakara vējš, bet grumbainā seja ar masīvo degunu – gluži kā Katonam Vecākajam – saulrieta ēnā izskatījās kā melnām strīpām un plankumiem noklāta. Gan jau kāds no vietējiem iedzīvotājiem – zemnieks vai tamlīdzīgi.

– Scusi? (“Atvainojiet?”) – es pārsteigumā automātiski atbildēju un pēc pāris sekundēm, jautājumu apjēdzis, vaļsirdīgi pateicu: – Sì, cercavo un uomo che potesse aver vissuto qui… (“Jā, es meklēju cilvēku, kurš varētu būt šeit dzīvojis…”) – Un, vēl sekundi paminstinājies, piebildu: – Sant’Agostino (“Svēto Augustīnu”).

– Beh… questo è il luogo (“Nu šī jau ir tā vieta”), – sirmgalvis ar ierastu rokas žestu parādīja sev visapkārt un beigās notēmēja ar pirkstu joprojām atvērto parka vārtu virzienā. Dievs vien zina, cik reižu savā mūžā viņam bija nācies teikt šos pašus vārdus un atkārtot šo pašu žestu, apmaldījušos tūristus vai svētceļniekus satiekot.

– Lo so… Ci sono già stato (“Es zinu… Es tur jau biju”), – es nopūtos un, nespēdams citādi paskaidrot, pēkšņi izgrūdu: – Cerco il vero sant’Agostino, capisce? (“Es meklēju īsto Svēto Augustīnu, saprotat?”).

Šos vārdus sacīdams, es laikam izklausījos pēc pamuļķa vai dīvaina cilvēka, taču mans sarunu biedrs negaidīti plati pasmaidīja un pavisam nopietni un saprotoši pamāja ar galvu. Varbūt es viņa garajā mūžā nebiju vienīgais šāda veida dīvainītis, bet varbūt… varbūt viņš arī saprata, ko tieši es gribēju pateikt.

Un tad sapratu arī es. Vecā vīra smaids vienā mirklī atklāja man to, ko, pa parka celiņiem staigādams, nebiju spējis skaidri apjēgt un noformulēt. Mans brauciens uz Kasiciaku – reālo, iedomāto vai nosacīti pieņemto – nebija veltīgs, jo šajā Lielajā Piektdienā mana dvēsele bija guvusi lielisku mācību.

Es sēdos mašīnā un devos atpakaļ uz Milānu. Virs manis, virs ceļa, virs Lombardijas laukiem sārti liesmojošajās debesīs saulriets devās izšķirošajā kaujā ar vakara mijkrēsli. Bet tajās debesīs; tur – lai gan vārds “tur” šeit iederas tikai pēc analoģijas –, ārpus visām materiālās telpas un laika dimensijām, kur tīra doma, mirstīga ķermeņa nesaistīta, valda vienībā ar savu Pirmcēloni un tīrās Esības Avotu, – lūk, tur tieši tobrīd (un atkal – “tobrīd” tikai pēc analoģijas) Augustīns un viņa māte Monika sacīja – tur, kur mums ierasto valodu skanošie vārdi vairs nav vajadzīgi: “Mūžīgais visuvarenais Dievs, raugies uz Savu kalpu Juri, apžēlojies un palīdzi viņam!” Par to es biju pilnīgi, absolūti, nešaubīgi pārliecināts.

Epiloga vietā: brīvais laiks vai nodevība?

Viss notika tā, kā biju iedomājies. Lidmašīna nolaidās Londonā, pēc tam cita – mazāka – lidmašīna nogādāja mani Rīgā, un tur es nokļuvu tieši tādā vidē, kādu biju gaidījis: pelēkā, drēgnā, netīri sniegotā Ziemeļu puslodes februārī. Palieciet sveiki, dienvidu saule, zaļumi, vīnogas, okeāna viļņi; paliec sveika, mana ģimene; paliec sveiks, draugs Fransuā! Tas nekas, ka mana plānotā ciemošanās tēvu zemē šoreiz bija īsa: tikai desmit dienas un pēc tam atpakaļ uz Keiptaunu. Šeit tomēr bija mana Dzimtene, mana Tēvija, manas saknes. Šeit biju piedzimis un uzaudzis un, lidmašīnai vēl gaisā esot, sajutu šīs zemes pievilkšanas spēku: tā, it kā Latvija būtu varens magnēts, bet es – pasaules ceļos nomaldījies dzelzs gabaliņš.

Laimīgā kārtā tovakar varēju atpūsties un aklimatizēties, bet nākamajā vakarā man bija ieplānota publiska lekcija Vecrīgā, Mazajā ģildē. Tas gan nebija mana brauciena pamatmērķis, bet, ja mani manu zināšanu robežās palūdz uzstāties ar priekšlasījumu, tad es parasti piekrītu. Temats bija vispārfilozofisks, zāle bija klausītāju pilna, bet misiņa kroņlukturu gaisma zem veclaicīgi grebtajām griestu sijām radīja silta mājīguma sajūtu.

Kad savu sakāmo biju norunājis, pienāca laiks auditorijas jautājumiem, un jautājumu bija daudz. Vienā brīdī otrajā rindā pa labi piecēlās kāds agrāk neredzēts vecs vīrs un, mikrofonu no pasākuma vadītāja paņēmis, vaicāja:

– Sakiet, lūdzu – kā jūs īsumā raksturotu Latvijas politisko ainavu? Nu, es domāju: visu to kopumā, kas pie mums patlaban notiek?

Es mazliet vērīgāk ieskatījos jautātāja sejā. Patiešām, pilnīgi nepazīstams un agrāk nekur neredzēts… taču dīvainā kārtā līdzīgs tam vietējam sirmgalvim Kasāgo Briancā un tātad – Katonam Vecākajam. Tikai deguns mazāks (tomēr ziemeļnieks, ne lepno kvirītu pēctecis). Es apmierināti pamāju ar galvu, jo jautājums bija labs un aktuāls.

– Ja jūs vēlaties ļoti īsu, lakonisku raksturojumu, tad lūk, – es atbildēju. – Pie mums patlaban valda kakistokrātisks režīms. Ir viens brīnišķīgs sengrieķu izcelsmes vārds: kakistokrātija. Tas nozīmē, ka pie varas ir nevis labākie, bet sliktākie sabiedrības pārstāvji – nevis gudrākie, drosmīgākie, godīgākie un tālredzīgākie, bet tieši pretēji.

– Un kā tad esam nonākuši tik tālu? – vecais vīrs steidzās ar nākamo jautājumu. Arī tas man šķita trāpīgs.

– Kāpēc esam nonākuši tik tālu… tas ir, tik zemu? – es atkārtoju. – Šeit atslēgas vārdi ir – dabiskā elite. Tie ir cilvēki, kuriem viņu morālo īpašību dēļ piemīt autoritāte pārējo sabiedrības locekļu vidū. Šīs īpašības ir taisnīgums, drosme, godīgums, gudrība, apķērība, un tā tālāk. Problēma ir tā, ka mums, latviešiem, patlaban vairs nav šīs dabiskās elites jeb, kā to vēl var nosaukt, “morālās aristokrātijas”. Šeit nav runa par varu, bet par autoritāti, saprotat? Kādreiz mums šāda autoritatīva elite bija. Piemēram, Aukstā kara laikos trimdas latviešiem, kuri bija izkaisīti pa dažādām pasaules valstīm, bija savi politiskie, sabiedriskie un kultūras darbinieki, kuru balsīs tautieši nopietni un cieņpilni ieklausījās…

– Un kā tad jūs pats? – sirmgalvis turpināja tincināt. – Kādēļ pats neejat aktīvajā politikā? – Un, citu klausītāju kurnēšanas un neapmierināto skatienu skubināts (citi taču arī gribēja uzdot jautājumus!) steigšus atdeva mikrofonu organizētājam. Taču jautājums bija uzdots un uz to pieklājības pēc pienācās atbildēt.

Godīgi sakot, nekad nebiju iedomājies sevi aktīvajā politikā – it sevišķi jau Latvijā ar tās politisko “kultūru”. Lietojot dažu Rietumāfrikas tautu sakāmvārdu, man bija vieglāk iedomāties pa liānu dancojošu ziloni, nekā sevi Saeimā, pašvaldībā vai vispārīgi – kādā no esošajām partijām. Skraidīt šurpu turpu kā āpsim; lišķēties un zemoties kāda krupjveidīga oligarha – naudasmaisa priekšā; mīdīt ar kājām savu sirdsapziņu, balsojot pēc frakcijas vadītāja paceltā īkšķa un nepakļāvības gadījumā tikt izmestam no partijas, kā izmet vecu kurpju pāri? Sekundes laikā iedomājos to visu, nodrebinājos, – un salīdzināju ar Fransuā vīnogulājā pavadītajiem mirkļiem un Stellenbosas universitātes pilsētiņas ēnainajām ielām. Nu nē, paldies!

– Es neeju un neplānoju iet aktīvajā politikā, jo man ir pārāk svarīgs mans otium, – es teicu, lēni un skaidri izrunājot katru vārdu. Un turpmāko divu vai triju minūšu laikā paskaidroju gan šā jēdziena nozīmi, gan tā saturu, gan tā svarīgumu personīgi man. Vecais vīrs apsēdās savā vietā un, no manis skatienu nenovērsdams, tikai skumji māja ar galvu.

Drīz beidzās arī oficiālais jautājumu un atbilžu laiks. Kā tas bieži notiek – un neraugoties uz jau pavēlo stundu – jautājumi gluži nebeidzās, bet pārcēlās uz kuluāriem un garderobi. Ap mani un pasākuma vadītāju izveidojās pulciņš no kādiem sešiem vai septiņiem klausītājiem, kas vēl jutās spraigi un turpināja diskutēt un strīdēties. Pienāca arī mans nesenais tincinātājs.

– Piedodiet, ka nelieku jums mieru, – viņš tā kā smaidīdams, tā kā smīnēdams sacīja. – Bet vai jūsu nostāju nevarētu kvalificēt arī… nu, teikšu atklāti: kā… nodevību?

Šādu jautājumu gan nebiju gaidījis. Nejutos ne dusmīgs, ne aizvainots, – drīzāk izbrīnīts: tik ērmīgi tas skanēja.

– Nodevību? – es pārjautāju, ar smaidu plecus paraustīdams. – Ko tad, jūsuprāt, esmu nodevis?

– Dzimteni. Latviju. Latviešu tautu, – vecais vīrs nopietni, pēc katra vārda iepauzējot, atbildēja un tad turpināja jau steidzīgāk, it kā baidoties, ka tiks pārtraukts. – Jūs tikai, lūdzu, neapvainojieties: jā, es zinu, tas skan ļoti šerpi… Jūs sakāt, ka mēs dzīvojam ka-kis-to-krā-ti-jā, – šo vārdu viņš izrunāja rūpīgi, katru zilbi uzsvērdams un it kā pa muti izviļādams. – Bet ko tad jūs gribat, ja jūs un tādi kā jūs Latviju ir pametuši un aizkuģojuši, kā jūsu gadījumā, uz siltajām zemēm? Jūs sakāt: politika ir netīra lieta. Negribat smērēt savas baltās rociņas; gribat sēdēt malā, gozēties Āfrikas saulītē un baudīt savu o-ti-um… – viņš atkal rūpīgi izviļāja katru zilbi šajā jaunatklātajā vārdā. – Bet visa šī cūkkūts ir jāsatīra un jāsakopj mums, palicējiem, – mana sarunu biedra balsī ieskanējās emocionālas notis. – Kā tad šeit nebūs kakistokrātija? Lūdzu, brauciet mājās, glābiet un sakārtojiet Latviju! Dariet, nevis runājiet!

– Paklausieties, – es pacietīgi skaidroju. – Es saprotu, ko jūs sakāt un piekrītu jums, ka tā ir problēma. Taču, pirmkārt, viens pats es Latvijā tik un tā nespēšu neko panākt. Pie mums valda politisko partiju sistēma – perversa, kā iecementēta. Nav nevienas partijas, kas pilnībā atbilstu maniem uzskatiem; no otras puses, neviena latviešu partija nepiekristu uzņemt mani savās rindās vai virzīt kādam valsts amatam; tam esmu pārāk “spurains” un brīvdomājošs. Otrkārt, kāpēc jūs domājat, ka es pilnīgi neko nedaru Latvijas labā? Ja kādam ir vajadzīgs padoms vai eksperta viedoklis, nekad neesmu atteicis – protams, ja pats pasākums ir morāli labs un atbalstāms. Cik nu spēju, darbojos sabiedrības izglītošanas jomā: rakstu dažādas publikācijas, lasu lekcijas. Lūk, jūs tagad pats uz vienu šādu lekciju atnācāt. Saprotiet, es sava otium laikā spēju dot vairāk, nekā ja rosītos aktīvajā politikā, kā jūs teicāt…

Vecais vīrs skumji šūpoja galvu; šajā brīdī jutu pret viņu stipru līdzjūtību, jo viņam pilnīgi neapšaubāmi sāpēja sirds par Latvijas un latviešu tautas likteni. Viņš dažas sekundes paklusēja un tādā pašā skumjā balsī teica:

– Labi… Mēs viens otru nepārliecināsim; paliksim katrs pie sava… Bet – piedodiet – vēl pēdējais jautājums. Es vienkārši esmu ziņkārīgs. Ja jums būtu jāizvēlas savas dzīves devīze; nu, tāda, lai varētu ierakstīt jūsu – piemēram – personīgajā ģerbonī… tad kāda tā būtu?

Es mirkli padomāju un pārliecināti atbildēju:

– Personīgā devīze? Jā, man tāda ir. “Lis numquam, toga rara, mens quieta.”