Mūsdienu mirušais aizvien biežāk aiziet pa durvīm, kas aizveras klusi un bez lieciniekiem. Ir ieviesusies prakse ar aukstu, gandrīz tehnisku nosaukumu – tiešā kremācija. Atvadās bez ceremonijas, bez zārka, bez sērotājiem, nereti pat bez paša mirušā klātbūtnes. Miesu aizved, sadedzina un, traukā iebērtus, atdod pelnus, kurus var nolikt skapī vai izkaisīt kādā patīkamā vietā. Tas ir lēti, ātri un kārtīgi – un, ja tā padomā, arī dīvaini klusi.
Šo klusumu nevajag pārsteidzīgi nosodīt. Iemesli, kas pie tā noveduši, ir labi saprotami: dārga zeme, izklīdušas ģimenes, lielas bēru izmaksas un izgaisusi ticība, bet līdz ar to arī izgaisusi jēga tam, kas ar miesu notiek. Lielākā daļa, kas izvēlas uguni, dara to praktisku, ne metafizisku apsvērumu dēļ, un neviens no viņiem nav pelnījis nosodījumu. Un tomēr aiz katras izvēles, kuru izdarām ar mirušā ķermeni, slēpjas – gribot negribot – kāda atbilde uz jautājumu, kurš ir senāks par visiem praktiskajiem apsvērumiem: kas īsti ir cilvēks un kādas ir viņa attiecības ar paša miesu. Pavisam neitrāli izrīkoties ar mirušo ķermeni neizdodas. Pats žests kaut ko pasaka arī tad, kad mēs neko nesakām; un varbūt visvairāk tas pasaka tieši tad.
Ka tas tā ir, vislabāk rāda vēsture – jo bija laiks, kad abas puses to zināja lieliski.
Guļamkambaris
Ap 155. gadu Smirnā sadedzināja vecu bīskapu, vārdā Polikarps. Kad uguns bija nodzisusi, draudze pielavījās un savāca to, kas bija palicis – apdegušos kaulus –, un, kā vēsta sena vēstule par viņa nāvi, tie viņiem bija dārgāki par dārgakmeņiem. Kaulus tie apglabāja un nolēma sanākt pie tiem ik gadu viņa nāves dienā, kuru nosauca par mocekļa dzimšanas dienu. Šajā nelielajā ainā savdabīgā kārtā ir atrodams viss, par ko ir šis raksts: pat tad, kad pasaule kristieti sadedzināja, kristiešu pirmais instinkts bija savākt palikušo, to apglabāt un paturēt prātā vietu un dienu, pie kuras atgriezties.
Jo pasaulē, kas savus mirušos lielākoties sadedzināja, kristieši darīja pretējo un darīja to apzināti. Romiešiem bija sārts, urna un columbarium – “baložu māja” ar nišām pelnu traukiem. Kristieši turpretī mirušo guldīja zemē veselu, ar vārdu. Zem pašas Romas viņu kaprači tufa iezī izraka jūdzēm garus gaiteņus, lai sienu nišās guldītu savējos. Tās bija katakombas, kuras vēlākā romantika aplami uzskatīja par slēptuvēm, lai gan tās bija vienkārši kapsētas. Rakt pazemes ceļus ir grūtāk un dārgāk nekā uzkurt sārtu, un tieši šī neefektivitāte ir daiļrunīga: milzu darbu ieguldīja nevis mirušo likvidēšanā, bet viņu guldīšanā.
Pašu vietu viņi pārdēvēja, un pārdēvēšana pati bija ticības apliecība. Kapsētu tie nesauca par mirušo lauku, bet grieķiski – koimētērion, no vārda “gulēt”: par guļasvietu, par guļamkambari. Vietu, kur dus tie, kas reiz pamodīsies. Vēlāk vācu valoda to pašu domu izteica ar citu tēlu, nosaucot kapsētu par Gottesacker – Dieva tīrumu, apsētu lauku, kas gaida pļauju. Abos vārdos jau ir vesela antropoloģija: te nekas nav izmests, te viss ir iesēts.
Taisnības labad jāpiebilst, ka apbedīšanu nav izgudrojuši kristieši – jau 2. un 3. gadsimtā pagāniskajā Romā guldīšana zemē atkal kļuva izplatīta. Un vēl lielākas taisnības labad jāpiebilst, ka senā kristīgā apbedīšanas kultūra nebija nedz tīra, nedz nepārtraukta: mocekļu kaulu godāšana drīz pārvērtās arī relikviju tirgū, viltojumos un statusa cīņās par kapa vietu pie svētajiem; cilvēki paliek cilvēki visos gadu tūkstošos. Bet zem visa šī raibuma turējās kaut kas vienkāršs un stūrgalvīgs: mirušo guldīja zemē kā tādu, kas reiz celsies, un viņam ierādīja vietu, pie kuras atgriezties. Šī vienādība – kristietis ir apbedīts – Eiropā kļuva tik pašsaprotama, ka Kārlis Lielais 782. gadā sakšiem kremāciju aizliedza kā pagānisku praksi, turklāt ar lielu bardzību, kas pati par sevi liecina, cik dziļi iesakņojusies jau bija tradīcija. Uguns no Eiropas kapiem praktiski pazuda uz tūkstoš gadiem.
Uguns atgriešanās
Kad tā 19. gadsimtā atgriezās, tā atgriezās nevis kā tehniska ērtība, bet kā pārliecība.
Vispirms gan jāatzīst, ka tā atgriezās līdz ar īstu problēmu. Gadsimta lielpilsētas auga lielā ātrumā, un to vecās draudžu kapsētas bija pārpildītas: zārkus raka citu uz cita, zeme cēlās, smaka pārņēma kvartālus un sanitārie reformatori rakstīja ziņojumus, no kuriem lasītājam metas nelabi. Doma, ka mirušos būtu labāk sadedzināt, nekā ļaut tiem pūt zem dzīvo pilsētām, nebija ne ļaunprātīga, ne bezdievīga – tā bija saprātīga atbilde reālai problēmai, un tieši tas kustībai deva morālo svaru. Kļūda nebija saskatīt sanitāro problēmu, bet gan atbildēt uz to ar metafizisku tēzi.
Ka apgalvojums bija metafizisks, kustība neslēpa. Anglijā kremāciju gandrīz nejauši legalizēja 1884. gadā, kad kāds velsiešu ārsts un neodruīds publiski kalnā sadedzināja sava zīdaiņa līķi un pēc tam uzvarēja tiesas prāvā. Taču īstais kustības smaguma centrs bija Itālijā, kur kremācijas biedrības auga ciešā sazobē ar masonu ložām, pozitīvismu un antiklerikālo liberālismu, kas tolaik karoja ar pāvesta varu. Sadedzināt mirušo tur nozīmēja apzinātu žestu – izņemt nāvi no priestera rokām, atņemt Baznīcai svētīto zemi un cerību, kuru tā sludināja pār kapu. Jau 1873. gada Vīnes vispasaules izstādē kāds itāļu profesors blakus savam kremācijas aparātam bija novietojis pelnu kaudzīti zem stikla ar latīņu uzrakstu, kas pateica to, ko higiēnas argumenti noklusēja: Vermibus erepti – puro consumimur igni. “Izrauti no tārpiem – mūs aprij tīra uguns.” Tā nebija inženiera, bet metafiziķa frāze: tīrība pret satrūdēšanu, gars pret gaļu, cilvēka lepnā griba pret zemes lēno, pazemojošo ķīmiju.
Baznīcas vēsturiskais kremācijas aizliegums nebija saistīts ar šaubām par Dieva spēju augšāmcelt pelnus – ja jau Viņš spēj radīt no putekļiem, tad pelni nav šķērslis. Iemesls bija cits: Baznīca uztvēra šo rīcību kā laikmeta zīmi – atklātu paziņojumu, ka cilvēka miesai nav nekādas nākotnes. Paradoksāli, bet vienā punktā pilnībā sakrita dedzīgo kremācijas atbalstītāju un viņu lielāko pretinieku domas: abas puses skaidri apzinājās, ka runa nav par tehnisku izvēli, bet gan par dziļāku vēstījumu, kuru cilvēks ar šo rīcību pauž.
Šodien šis idejiskais strīds ir pagaisis – mēs esam zaudējuši nevis pašu uguni, bet gan diskusijas jēgu. Kādreizējie kremācijas aizstāvji vismaz vadījās pēc noteiktiem ideāliem: ticības Progresam, Saprātam, gara brīvībai vai tīrībai, kas šķita pārāka par trūdēšanu kapā. Savukārt mūsdienu steidzīgā, tiešā kremācija vairs nepārstāv nekādu pārliecību. Tā ir nevis cīņas karogs, bet gan parasts loģistikas process. No skaļa manifesta esam nonākuši līdz vienkāršai samaksas kvītij. Jā, kvīts rada mierīgāku un ikdienišķāku sajūtu nekā manifests, taču tā vairs nesniedz nekādu atbildi uz eksistenciālo jautājumu, cenšoties no tā izvairīties.
Cietums un mašīna
Visas diskusijas pamatā ir senais strīds par to, kā mēs uztveram savu ķermeni. Vēstures gaitā pret to ir izturējušies ļoti dažādi: to ir saukuši par dvēseles cietumu, ilūziju, mehānisku mašīnu vai svētu templi. Mūsdienās uz to skatās kā uz projektu, kas pastāvīgi jāuzlabo un jārāda citiem. Taču patiesi mīlēts un pieņemts ķermenis ir ticis retāk, nekā varētu domāt.
Uzskats, ka ķermenis ir cietums, radās Senajā Grieķijā. Filozofs Platons pat spēlējās ar līdzīgiem vārdiem, saucot ķermeni par dvēseles kapavietu. Viņaprāt, cilvēka dvēsele ir ieslodzīta miesā, un patiesā dzīves gudrība ir iemācīties no šī ieslodzījuma garīgi atbrīvoties. Šajā idejā ir sava loģika, jo ikviens no mums reizēm jūt, ka ķermenis un tā vājības ir nasta. Tomēr šāds domāšanas veids noved pie konkrēta secinājuma: ja ķermenis ir tikai cietums, tad nāve ir brīvība, bet mirušā sadedzināšana – vienkārši veco cietuma mūru nojaukšana.
Vēlāk šo ideju līdz galējībai attīstīja gnostiķi, pārvēršot to par reliģiju. Viņi uzskatīja, ka materiālā pasaule un viss fiziskais ir ļauns, bet cilvēka dvēsele ir tīra dzirksts, kas ilgojas izkļūt brīvībā. Taču šādai teorijai ir augsta cena. Ja ķermeni uzskata par nesvarīgu, tad par nesvarīgu kļūst arī viss, ko mēs ar to darām, – ikdienas darbs, ēdiens, fizisks pieskāriens un mīlestība. Cilvēks, kurš savu ķermeni uzskata tikai par cietumu, galu galā zaudē spēju saprast un izpaust mīlestību reālajā, taustāmajā pasaulē.
Mūsdienu pasaule visu apgrieza kājām gaisā, taču nonāca pie tā paša rezultāta. Kad zinātne un filozofija sāka uzskatīt, ka cilvēkam nav dvēseles un viņš ir tikai mehānisks ķermenis–mašīna, varētu šķist, ka šis ķermenis tiks ļoti cienīts. Taču notika pretējais. Ja cilvēks ir tikai viela, tad pēc nāves tas kļūst par parastiem atkritumiem. Tiklīdz ķermenis vairs nefunkcionē, tas pārvēršas par nederīgu atomu kaudzi. Paradoksāli, bet tieši tie, kuri uzskata ķermeni par vienīgo realitāti, nespēj pret to izturēties nopietni. Ķermeņa pārmērīga cildināšana dzīves laikā un viegla izmešana pēc nāves ir vienas medaļas divas puses.
Tā pie krematorijas krāsns satiekas divi pilnīgi pretēji uzskati. Garīgais cilvēks dedzina ķermeni, jo tic, ka miesa ir tikai cietums un gars ir jāatbrīvo. Materiālistiskais cilvēks to dedzina, jo uzskata, ka miesa ir tikai nevajadzīgs pārpalikums. Ideoloģijas ir atšķirīgas, bet rīcība tā pati. Abus vieno pārliecība, ka miris ķermenis vairs nav cilvēks.
Senā ideja par ķermeni kā “tikai apvalku” ir dzīva arī šodien. Mēs ticam, ka mūsu “īstais es” atrodas kaut kur dziļi iekšā, bet ķermenis ir tikai tērps, kuru var pāršūt, uzlabot un uzturēt formā. Nevienā citā laikmetā cilvēki nav tik ļoti rūpējušies par savu izskatu un jaunību, un vienlaikus – tik maz zinājuši, ko iesākt ar mirušu ķermeni. To, ko dzīves laikā gadiem ilgi esam demonstrējuši un kopuši, pēc nāves vēlamies likvidēt pēc iespējas ātrāk un nemanāmāk. Šī pretruna ir nopietnas apdomāšanas vērta.
Pīšļi un dvaša
Šajā strīdā kristietība ieņem dīvainu, gandrīz neērtu vietu, jo nepiekrīt ne vieniem, ne otriem. Cilvēks tai nav ne dvēsele, kas ieslodzīta miesā, ne arī tikai viela. Tas ir radība: pīšļi, kuros Dievs iepūtis dvašu, – ne tikai gars un ne tikai zeme, bet apdvēseļoti pīšļi. Ķermenis nav personas apvalks, bet pati persona savā redzamajā veidā; un tieši tāpēc tas nav ne būris, no kura bēgt, ne mehānisms, kuru izmest, bet dāvana, kuru Meistars darinājis ar savām rokām.
Vēl vairāk – un šeit kristietība pasaka to, ko neuzdrošinās neviena filozofija – Dievs pats ir kļuvis miesa. Ne aizņēmies to uz laiku, ne izlicies, bet tapis cilvēks – dzimis no sievietes, ēdis, raudājis, asiņojis un beigās gulējis kapā, ietīts autos, kā ikviens no mūsu mirušajiem. Un cēlies no tā ar to pašu miesu, kurā vēl bija naglu pēdas. Tāpēc kristīgā ticība neapliecina dvēseles nemirstību, bet kaut ko daudz drosmīgāku un miesai glaimojošāku: miesas augšāmcelšanos. Ne tā, ka mēs pārdzīvosim nāvi par spīti ķermenim, bet ka pats ķermenis tiks uzcelts.
No šejienes ceļas negaidītā doma, kas visu apgriež otrādi: mirušais ķermenis nav atkritums, bet sēkla. “Ko tu sēji, tas netop dzīvs, ja tas nemirst,” raksta apustulis, un līdzība ir precīzāka, nekā sākumā šķiet. Sējējs aprok graudu nevis tāpēc, ka tas vairs nav vajadzīgs, bet tāpēc, ka cer; viņš to uztic zemei, tumsai, pat satrūdēšanai, jo tic pavasarim, kuru pats nespēj izraisīt. Un sēkla, kas baidās no augsnes, nenes neko. Te atklājas arī tas, ko vecais kremācijas apoloģētu uzraksts tā arī nesaprata: kristietis netiek izglābts no tārpa ar uguni. Viņš tiek iesēts zemē – kopā ar satrūdēšanu, kopā ar tārpu –, jo iznīcība tam nav pretinieks, no kura jābēg, bet augsne, kurā aprakts apsolījums.
Lai nerastos pārpratumi, tas jāpasaka skaidri: šis nav aizliegums, un kremēšana nav grēks. Sadedzinātais nepaliek ārpus Dieva rokas. Tie, kas gājuši bojā ugunīs un karos, šai cerībai pieder ne mazāk, un vēsture zina mocekļus, kas sadega uz sārtiem un celsies veseli kā pirmie. Atšķirība nav starp atļauto un aizliegto, bet starp pavēli un dāvanu. Pavēle pieprasa un draud; dāvana tikai tiek pasniegta. Apbedīšana nevienam neko nepavēlē: ar to neko nenopelna, un bez tās nekas nav zaudēts. Tā ir tikai veids, kā miesas pašas valodā izteikt cerību, kas jau ir dota, – un tieši tāpēc, ka tā nav uzspiesta, tā spēj būt ticības apliecība, nevis pienākums.
Vārds un vieta
Beigās paliek vārds. Uz kapa ir vārds, un krāsnij nav, kur to likt. Tas nav sīkums. Persona ir tieši tā, kurai ir vārds un kuru var uzrunāt; un sēras – tas retais brīdis, kurā psiholoģija un ticība runā vienā balsī, – ir miesiskas un telpiskas. Mēs nesērojam abstrakti; mēs sērojam, kaut kur ejot, kaut ko kopjot, izrunājot vārdu kādā vietā. Sēras ir mīlestība, kas pazaudējusi savu objektu, un meklē, kur palikt. Kaps ir adrese, kurā tās var palikt: vieta, kur attiecības ar mirušo turpinās pārveidotā formā – tur var aiziet, klusēt, atgriezties nākamgad. Izkaisītiem pelniem adreses nav; tie, kas paliek, stāv ar pilnu sirdi un nezina, kurp to aiznest.
Godīgums gan prasa piebilst: sēras nepakļaujas likumam, un ir cilvēki, kuriem kapa nav un nekad nebūs, – jūrā zudušie, karā kritušie, bezvēsts pazudušie. Viņu tuvinieki sēro ne sliktāk un ne mazāk cienīgi, un neviens nav pamests tāpēc vien, ka viņam nav, kur aiziet. Runa nav par nosacījumu, bez kura kaut kas nedarbojas; runa ir par to, ko vieta un vārds dāvā, kad tie ir.
Un tie dāvā vairāk, nekā pirmajā brīdī šķiet. Cilvēka dzīvi uztur ne tikai viņa tagadne, bet saruna, kas šķērso laiku: mēs dzīvojam, atbildot tiem, kas runāja pirms mums, un runājot ar tiem, kas nāks vēlāk. Mirušie šajā sarunā nav apklusuši – viņi runā caur saviem vārdiem, caur to, ko atstājuši sakāmu, un vārds akmenī tos notur kā “tu”, ko vēl uzrunā, ne kā “tas”, kas beidzies. Izdzēst vietu un vārdu nozīmē šo sarunu pārtraukt. Kopiena, kas izkaisa savus mirušos, pamazām zaudē ne tikai kapus, bet sarunbiedrus – un kļūst dīvaini vientuļa, ieslēgta vienā vienīgā tagadnē, kurai vairs nav, kam atbildēt, un nebūs, kas atbild tai pašai.
Ir arī vēl kāds klusāks zaudējums. Nāve, nokārtota pa aizmugures durvīm, nekad nekļūst īsta, un cilvēks, kuram nāve nekad nav bijusi īsta, arī savu dzīvi reti uztver kā misiju un uzdevumu. Stāvēšana pie atvērta kapa ir viena no retajām vietām, kur mūsu laiks vēl var satikt savu galīgumu vaigā, nevis statistikā. Kaps liek nāvei būt nopietnai; krāsns aizmugurējās durvis ļauj tai palikt darījumam. Baznīca, dodot mirušajam vietu un vārdu zemē, nekad nav noliegusi sēras – pat Kristus raudāja pie drauga kapa. Tā sērām deva māju un nākotni: vietu, kur gaidīt. Jo apbedīšanas klusā cerība ir tieši šī – ka vārds uz akmens nav tikai dzīvo atmiņa, bet tas vārds, kuru kādu rītu vēl kāds zinās un pasauks.
Šīs pārdomas noslēdzas ar jautājumu, kuru mūsdienu pasaule pārāk ātri cenšas aizmirst, taču pie kura ikvienam būtu vērts pakavēties. Ko mēs patiesībā domājam, sakot, ka cilvēks ir miris? Un cik daudz par mūsu patieso pārliecību atklāj tas, kā mēs izturamies pret viņa palikušo ķermeni? Mūsdienu pasaule vietu, kur atdusas mirušie, sauc par kapsētu – vietu, kur viss ir beidzies. Savukārt senākajā, kristīgajā valodā šo vietu dēvēja par guļamistabu vai apsētu tīrumu. Starpība ir būtiska: no šiem diviem skatījumiem tikai otrais sevī ietver cerību, ka pēc nakts sekos rīts un pēc sējas – jauna dzīvība.