Kārlis Straubergs (1890–1962) bija latviešu folklorists, klasiskais filologs, literāts, Latvijas Universitātes filoloģijas doktors un profesors. Viņš bija arī viens no 1944. gada 17. marta Latvijas Centrālās padomes memoranda parakstītājiem. 1944. gadā izdevniecībā “Latvju grāmata” iznāca Strauberga darba Latviešu tautas paražas 1. sējums, kurā autors sistemātiski apkopo, skaidro un ar citu tautu salīdzināmiem piemēriem komentē dažādos laikos un vietās pierakstītus latviešu tautas ticējumus un paražas. Šajā bagātīgajā klāstā kā īpatnēja, tomēr visām tautām raksturīga kategorija izceļas Strauberga izdalītā apakšnodaļa: “Akustiskā mantika”, proti, latviešu tautas ticējumi, paredzējumi un novērojumi, kas saistīti ar dzirdēto un saklausīto. Piedāvājam izvilkumus no daļas, kas saistās ar miršanu, miroņiem un dažādām skaņām.
Ja latviešu mantikā tiešo entuziastisko orākulu nav, tomēr cilvēks var saņemt visdažādākos aizrādījumus par nākotni. Tādi var būt, piemēram, par nāvi. Salīdzinājumam: vecie Inflantijas latvieši ticēja, ka, kad cilvēks piedzimst, tad Dievs aizdedzina mazu uguntiņu un piesprauž to pie debesīm, kas no pasaules izskatās kā maza zvaigznīte. Cilvēkam mirstot, zvaigznīte nokrīt, izdziest. Dievs cilvēkam nolēma zināmu laiku pasaulē dzīvot; kad noliktais laiks notecēja, tad viņš sūtīja savu eņģeli – rāvējiņu (nāvi), kas paziņoja, ka šī saulīte jāatstāj (LP VII 38, 14). Nāve ikreiz dodot ziņu, kad nākšot kādu ņemt sev līdz. Kad ausīs žvingst it kā pulkstenīši, tad tūliņ spēji jādzied trīsreiz sekojoša dziesma, tad ausis vairs nekad neskanot: “Spindzele sit ausī, mani sauc veļos – Eji pate veļos, man basas kājiņas: Kreisā, labā, labā, kreisā” (ib. VII 39, 15).
Ja kādreiz dzird savu vārdu saucam, tad nevajagot atsaukties, jo tad saucot kāda slimība vai pat nelabais (Š. Tic. 26294). Ja naktī kāds saucot, nevajagot atsaukties. Ja atsaucas, tad tam ir jāmirst. Balss, kas tevi nezināmi no kurienes sauc vārdā, nozīmē nāvi (ib. 32008).
Ja mirst kāds radnieks, kas mirstot sauc kāda cita dzīvojoša radnieka vārdu, tad tam, kuŗa vārdu mirējs sauc, drīzi jāmirst tam no pakaļas (76, 162 Rīga). Slimnieki bieži sakot, ka viņiem nākot pakaļ kāds no mirušiem piederīgiem. Ja slimnieks par tādām lietām sākot runāt, tad tā esot zīme, ka viņš drīz vien nomiršot arī, jo viņa mirušais piederīgais tam nākot pakaļ un beigu beigās viņu aizvedot arī (136, 350 C Rauna). [..]
Kliegšana sevišķi bīstama, ja dzird savu vārdu saucam: saucējs ir kāda slimība vai nelabais Pie Plāņu muižas lielā upes līča siena šķūņa spokojies. Reiz, siena laikā, vīrs – zirgus pa nakti ganīdams – iegājis šķūnī uz strēķa nogulties. Nebijis vēl aizmidzis, te kas, pa durvīm ienākdams, prasījis: “Vai tu jau guli?” Vīrs, domādams, ka meža sargs esot, kam tā pļava jāsarga, atteicis: “Vēl jau neesmu ne aizmidzis!” un kāpis tūliņ zemē, izmeklējies, izsaucies, bet kā nebijis, tā nebijis neviena paša. Nogājis pie zirgiem un nolicies atkal gulēt; bet tikko bijis aizmidzis, te kāds pienācis pie viņa un saucis: “Neguli uz ceļa!” Vīrs, manīdams, ka nav labi, cēlies augšā un negājis vairs gulēt (LP VII 946, 7). [..]
Daļa skaņu un trokšņu ir tiešā sakarā ar uzskatiem par velnu, spokiem, miroņiem. Vecākos šādus nostāstus atrodam jezuītu ziņojumos. Plašāks spoku apraksts ir 1689. gada: kāda latviešu sieviete, mežā lopus meklējot, dzird sevi vārdā saucam un, balsij sekodama, redz kalniņā trīs vīrus sēžam drausmīgā un vismazāk cilvēkiem līdzīgā izskatā. Kad pirmie divi uz jautājumu, kādas šī ticības, saņēmuši kristīga cilvēka atbildi, trešais saka, ka tad viņi tai nekā ļauna nevarot izdarīt. Kad sieva met krustu, elles trijādība izzūd.
Plašāki apraksti ir Rīgas jezuītu annālēs, 1585., 1605., 1607. gada ziņojumos. 1583. gadā spoki parādās kādā mājā; galds, pie kura sēž, tiek paņemts prom, pašas no sevis vaļā atveras aizbultētas durvis, no augšas krīt ar piķi aptriepti akmeņi un ievaino cilvēkus; salmi top druskās saplosīti. No visa redzams, kāda vara sātanam šai mājā. Māju no velniem iztīra ar eksorcismiem, velnu izdzenot.
Mājā dzird sivēnu rukšķēšanu; kādu dižciltīgo apstāj vadātājs putniņa veidā, pēc kam māja pilna spokiem – ir lāči, vilki, čūskas, vardes, kas visur apkārt skraida un nelaimīgajam lec virsū uz kakla, rīklē, ausīs, mutē un citur; kad tas met krusta zīmi, to draud nožņaugt; parādības pretojas arī priesterim, draud tam ādu pār acīm novilkt (1607). Ticēšanu spokiem šādi raksturo Mačevskis savā sprediķu grāmatā 1793. gadā: “Kad tie pakrēslumā ko redz jeb kad nakti kas dauzās, tad ir tas tūdaliņ mironis jeb ķēms. Katra ēna, katrs dumpis, katra lieta, kas krīt, katra pasaka tos biedina, katrs naktsputns, kas brēc, katrs tārpiņš, katra lieta, kas tiem svešāda rādās, pilda tos ar bailēm un drebēšanu… No kādām mājām top dažkārt bābu pasakas daudzinātas, ka tur miroņi, ķēmi, vells dauzoties. Kad nu tie ļaudis tādus niekus tic un tādās mājās kādu troksni dzird, tad neuzdrīkstas tie iziet un raudzīt, kas tur ir.”
Spoki latviešu tautas tradīcijās pa daļai ir pats velns, pa daļai velna kalpi, pa daļai miroņi un mirušās dvēseles. Spoku stunda ir pusnaktī un pusdienā (diendusā). Spoki varot pārvērsties visos dzīvniekos, izņemot gaili, kas ar savu dziedāšanu izbeidz spoku stundu. Par spokiem pārvēršoties bez kristības nomirušā bērna dvēsele un naktīs baidot cilvēkus ar žēlu raudāšanu, kas izbeidzas, ja to nosaucot vārdā. Bērna dvēsele tik ilgi spokojoties, cik ilgi tam no Dieva bijis nolikts dzīvot. Tas pats esot arī ar pašnāvnieku dvēselēm. Pēc noliktā laika dvēsele ieejot veļu valstī. Spokojoties arī to dvēseles, kas miruši Labrenča dienā. No miroņiem sevišķi spokojoties tie, kas dzīvē bijuši ļauni, ar lieliem grēkiem aizgājuši nāvē un pašnāvnieki. Lai nodrošinātos pret spokošanos, bēru priekšvakarā vāķējuši mironi, jo, kur vairāk cilvēku nomodā, tur spoki baidoties un netrokšņojot. Lai glābtos no spokiem, vilkuši lietuvēna krustu, Ziemsvētku vakarā svieduši tupeli pār galdu, sēdot nedrīkstējuši bungot pa galdu; ja spoks grabina pie loga, nedrīkst atbildēt – ja atbild, kādam jāmirst.
Miroņi arī dzied kapos. Citreiz bijušas pie Jēkuļu kapiem mājas – sauktas Jēkuļi. Pēc šām mājām tad arī minētie kapi iesaukti par Jēkuļu kapiem. Tā kā mājas stāvējušas jo klātu pie kapiem, tad arī māju ļaudis varējuši ap pusnakti redzēt, kā miroņi, baltās drānās ģērbti, ar grāmatām rokās, stāvējuši katrs pie sava kapa un dziedājuši tik jauki kā eņģeļi. Varējuši dažu reizi pat no meldijas noprast, kāda dziesma tā esot, un vecais saimnieks paņēmis no plaukta dziesmu grāmatu, parādījis ikkuŗu dziesmu, kuŗu miroņi dzied un pats lēnām līdz dziedājis. Reiz kāda Jēkuļu sieva, tā ap pašu pusdienas vidu, sēdējuse pie istabas – saulītē – un zīdījuse savu bērniņu. Te uz reizi tā izdzird kapos tik jaukas, mīlīgas dziesmas, ka nevar saprast, vai cilvēki vai eņģeļi tās dzied. No jaukām dziesmām tā bijuse tā aizgrābta, ka sēdējuse, jāsaka, kā piesieta un asaras pašas no sevis sākušas ritēt. Arī bērniņš klausīdamies iemidzis tik maigi, tik mierīgi. Beidzot tā gājuse saukt saimnieku, lai arī tas nāktu jaukās dziesmas klausīties un lai ejot jele apskatīties, kas tur kapos notiekot. Saimnieks izgājis ārā paklausīties un tad teicis: “Ļauji, lai dzied! Tie mūsu pašu brāļu, māsu gariņi” (ib. VII 69, 2).
Kāds ceļinieks gājis nakts laikā pa ceļu un uzmaldījies uz Jēkuļu kapiem. Tas nolicies uz kāda kapa gulēt un laidies jau iemigties. Te izdzirdis sev apakšā dziedam smalkā, jaukā balsītī: “Ko tu guli nediženis / Pie dižajiem ļautiņiem? Ne tev acis pārgrozītas, / Ne dzīsliņas izstaipītas.” Ceļinieks nopratis, ka tā dzied miroņi. Uzcēlies, pārmetis krustu un devies tālāk (ib. VII 69, 3). “Ko goji nalougts lougtā vietā: ni ocs vorstijta, ni dzeislas staipijtas!” – tā Veļu māte dziedājuse kapu racējam, kas, dobi izracis, atslējies, iesnaudies un pa miegam šo Veļu mātes dziesmu dzirdējis. Salīdzinājumam: “Čavainite gauži raud, / Stabausišu kalniņā; / Kā tā gauži neraudās, / Aliņā jādzīvo” (ib. I 69, 5).
Dzīviem cilvēkiem aizliegts miroņu sapulcēs dalību ņemt. Darbu laikos (dzimts laikos) reiz meita, sestdienā ap pusnakti no darbiem mājā nākdama, gājuse gar baznīcu un izdzirdējuse baznīcā dziedam. Gājuse lūkot, kas tur dzied? – redzējuse: miroņi izcēlušies no kapiem – visi baltās drēbēs lūguši Dievu baznīcā. Bet pamanīdami, ka meita tur skatās, sākuši dzīties pakaļ to noķert – savā pulkā ieņemt. Meita bēguse, bēguse – par laimi ieskrējuse rudzu gabalā – dabūjuse pārskriet vagu krustojumam – tūliņ ķērāji piepeši pazuduši. Šo gudrību meita bij dzirdējusi no savas nelaiķa mātes: ja miroņi jeb gari ķerot rokā, lai tikai tad rudzu saitē pārskrienot pār vagu krustojumu – tūliņ atstāsies (ib. VII 70, 6).
Nomiruši cilvēki tāpat kā dzīvi ejot baznīcā. Reiz viens cilvēks pusnaktī braucis gar baznīcu – redzējis – baznīca pilna ļaužu un uz logiem deg svecītes. Viņš arī iegājis baznīcā; bet viņam pienācis mirušais krustdēls – teicis: “Kam tu te nāci? Tie nedrīkst te nākt, kas pie mums nepieder.” Un kā to labi izteicis – miroņi sākuši šim apģērbu plēst; bet vēl attapis no baznīcas izsprukt. Otrā dienā viņš aizgājis uz kapsētu un tur atradis savas svārku skrandas, ko miroņi naktī baznīcā bij plēsuši (ib. VII 70, 7).
Sestdienas naktī visu mirušo gari sapulcējoties baznīcā. Sprediķi sakot tas mācītājs, kas beidzamais tanī apgabalā miris un glabāts. Miroņi, visi bez izņēmuma, esot ģērbušies baltās drānās. Ērģeles tad skandinot un dziedot skaņā balsī. Ja tādā reizē kāds dzīvais tuvojoties baznīcas ieejai, tad uguņi apdziestot, dziesmas apklusot un durvis jau labu laiciņu esot atvērtas. Ja nu tanī laikā kāds no dzīvajiem ieejot baznīcā, tad miroņi to nonāvējot un pievienojot savā pulkā. Pēc dievkalpojuma tāds nonāvēts līdz ar miroņiem pazūdot kapsētā, neatstādams ne mazākās zīmītes, kā pazudis, kur pazudis (ib. VII, 71, 10).
Par Kalnumuižas baznīcu mēdz stāstīt, ka tanī senāk veļu laikā pa vakariem līdz pusnaktij gari sanākuši. Baznīca tad gadījusies apgaismota. Bet tiklīdz kāds cilvēks gājis skatīties (tiklīdz nogājis līdz akmeņa sētas malai) – tūdaļ viss tumšs palicis (ib. VII, 71, 12). Reiz Drustu baznīcā redzēta uguns un ģērbkambarī viens kungs rakstām. Tas bijis ķēms (ib. VII, 71, 13). Reiz pavasara naktī, zibinam zibinot, pērkonim ducinot, ap pulksten vienpadsmitiem manīta Drustu baznīcā uguns. Viens vīrs, garām iedams, piegājis pie baznīcas loga, ieraudzīja baznīcā trīs vīrus un ratus ar divi aizjūgtiem zirgiem. Te uz reizi baznīcas durvis veras vaļā, vīrs sabīstas un augšlecu lecām steidzas uz māju (ib. VII, 72, 14).
Viens jājis gar kapsētu – kāds dzinies tam pakaļ, sacīdams: “Vai bēdzi, vai nebēdzi – rokā dabūšu!” Jājējs tad piesitis zirgam, bet pakaļdzinējs ir tad norāvis tam svārkus (ib. VII, 72, 15). Viens vīrs brauc dienas laikā gar kapsētu, iznāk balts vīrs no kapiem, uzsauc: “Nākat nu!” un tūliņ citi miroņi lec no kapiem ārā, dzenas vīrelim pakaļ, salec tam ratos, rauj to ārā, lai nogalinātu. Te brauc viens kungs pretim – miroņi pazūd (ib. VII, 72, 16).
Nakts laikā, kapsētai garām staigājot, derot cieti pie sētas pieslieties, jo tad miroņi, redzēdami, ka nebīstas, neskrienot pakaļ. Bet kas, kapiem garām iedams, atpakaļ skatoties, tam atgriežot galvu otrādi (ib. VII, 72, 17). Viens šķesteris reiz gulējis kapsētas kambarītī – bijis drošs cilvēks. Te ap pusnakti sāk nākt miroņi – pulka pienākuši – gribējuši šo žņaugt ar žņaugu. Bet šķesteris trūcies no miega, paķēris no tiem maziem krustiņiem, kas kambarītī bijuši, un izsitis visus miroņus (ib. VII, 72, 18).
Lubānes draudzes skolotājs (miris 1860) esot augšāmcēlies un baznīcā pa naktīm ērģelējis. Tad uzlikuši kapam labu akmeni – vēl cēlies augšā; likuši otru akmeni; vēl cēlies: likuši trešo akmeni nokniedēdami, tad vairs necēlies (ib. VII, 72, 19).
Šādas dziedāšanas dzirdēšana ir arī nāves pazīme. Apgaismotā baznīcā miroņi dzied. Viens vīrs klausās un trešā dienā nomirst. Mirušā māsa sapņos pasaka dzīvai māsai, lai pusnaktī iet baznīcā. Aiziet – miroņi dzied, sveces deg. Projām steidzot, dzird arī kapsētā dziedam – vēlāk māsa nomirst (ib. VII, 77, 34a).
Roču mežā (Dundagas jūrmalā, pāris verstis no Kolkas raga, pie Jaun- un Vecroču mājām) viena sieva – Ormaniene –, lopus ganīdama, izdzirdējuse pret vakaru kaimiņu ganu meitu ventiņu dziesmas dziedam. Meitu pašu tā neredzējuse, bet tās balsi pazinuse un izšķīruse ļoti skaidri. Dziedājuse tādu brīdi – apklususe, un sācis viens ar kapsētas zvanu zvanīt. Šī pabrīnījusies un dzinuse lopus mājā. Otrā dienā satikuse dziedātāju meitu – vaicājuse: “Ko tu vakar ganos tās ventiņu dziesmas dziedāji, un kas tur mežā ar kapsētas pulksteni māžojās?” Meita atteikuse brīnodamās: neesot vakar ne ganos bijuse, nedz arī kādu pulksteni dzirdējuse; un ventiņu dziesmas neviens pats še – kaimiņos – neprotot. Nu Ormaniene nopratuse, ka drīzumā laikam kāds miršot, ja šādus trokšņus dabūnot dzirdēt Roču mežā. Un tā arī noticis.
Pie baznīcas iet klausīties; tur garīgās dziesmas dzird uz nāvi, bet laicīgās uz kāzām. Jaungada nakti iet pie baznīcas durvīm klausīties, ja dzird garīgas dziesmas – jāmirst, ja laicīgas – sagaidāmas kāzas (464, 225 Rg Meņģele). Ziemassvētku priekšvakarā jāizslaukot bez saules istaba un mēsli jāizberot pret dienvidiem. Tad jāuzkāpjot virsū un jāklausoties: kuŗā pusē zvani skan, tur kāzas; kurā pusē dzied, tur bēres (ib. 34657). [..]
Pazīme bērēm ir arī zvanu dzirdēšana. Viens vīrišķis naktī dzirdējis Roču mežā tādu džinkstinātāju (it kā divi dzelza gabaliņus kopā sistu). Gan izvaicājies: Kas tur trokšņojot? Lai nākot šurp! Bet tiklīdz vaicā, džinkstinātājs apklusis; kā vairs nevaicā un grib iet tāļāku – džinkstina atkal. Beidzot vīrs nelicies ne dzirdam – gājis taisni uz Dumburu mājām projām. Aizgājis Dumburos – tur vecmāmuļa patlaban taisās mirt (LP VII, 38, 12).
Kad baznīcā apzvana kādu mironi, tad citi miroņi saka: “Klau, klau, kā nu zemes suņi rej – nu mums nāks viesi.” Dvēseli tik ilgi nelaižot iekšā, kamēr neesot zvanīts (ib. VII, 51, 3). Ja kāds nomirst un priekš viņa top zvanīts, tad tās dvēseles, kas debesīs, sakot: “Suns rej, ciemiņš nāk!” Kad mironi uz kapsētu vedot un tiekot zvanīts, tad kapsētā gulētāji sakot: “Suns rej – maitu ved” (ib. VII, 51, 4). Ziemassvētku naktī jājāj ar maizes kruķi uz krustceļa, trīs reizes jāpiesit un jāklausās, ja zvana – klausītājai jāmirst, ja suņi rej, tad dabūs precēties (230, 1594 Vp Dundaga). [..]
Nākotni noteic pēc zvanu skaņām. Viens pats iziet pusnaktī uz krustceļa, nostājas ar seju pret rītiem un skaļi saka: “Baznīcas zvani, kapu zvani, kas nākotnē gaida mani?” Tad kādu brīdi uzmanīgi klausās. Zvanu nedzird – pārmaiņas nebūs. Daži zvanu sitieni – liela pārmaiņa. Ātra, jautra zvanīšana – kāzas, bagātība. Klusa, lēna zvanīšana — nelaime, nāve (1562, 1617).