Rišards Legutko (1949) ir kādreizējais pretpadomju pagrīdes publicists, poļu profesors, filozofs, Platona tulkotājs un pētnieks, filozofijas pasniedzējs Jagaiļa Universitātē Krakovā, kā arī poļu Eiroparlamenta deputāts kopš 2009. gada. 2012. gadā iznāca viņa pazīstamākā eseja Ierindas cilvēka triumfs (Triumf człowieka pospolitego), kas veltīta komunisma un liberālās demokrātijas pārsteidzošo saskares punktu analīzei. Ar šo grāmatu, kas iznākusi arī angliski, vāciski, spāniski, rumāniski un slovēniski (angļu, vācu un spāņu valodā ar nosaukumu Dēmons demokrātijā. Totalitārisma tendences brīvajās sabiedrībās) Legutko kļuva pazīstams liberālisma un postliberālisma analītiķu aprindās anglosakšu pasaulē. Citu fragmentu no šīs grāmatas lasiet šeit: https://telos.lv/komunisms-liberala-demokratija/
Pagājušā gadsimta 50. gados vairāki ievērojami rakstnieki neatkarīgi cits no cita nāca klajā ar plaši apspriestu tēzi, ka ideoloģiju laikmets tuvojas beigām. Tā apgalvoja amerikāņi Daniels Bells, Seimūrs Mārtins Lipsets un Edvards Šilss, kā arī tādi eiropieši kā Reimons Ārons. Lai gan viņi neparedzēja pilnīgu ideoloģiskās domāšanas norietu un pat uzskatīja, ka tā joprojām būs populāra dažās grupās, piemēram, intelektuāļu vidū, kopumā viņi saskatīja acīmredzami sarūkošu nepieciešamību un mazāku sabiedrības gatavību mobilizēties radikālām pārmaiņām, izmantojot vienkāršotus lozungus, kas, viņuprāt, bija neatgriezeniski novecojuši. Liberāli demokrātiska pasaule ar būtiski samazinātu ideoloģijas līmeni šķita ticama nākotnes perspektīva.
Taču drīz vien notikumi atspēkoja šos paredzējumus. 1960. gadi bija ideoloģiskās eksplozijas laiks ar negaidītu un neparedzētu intensitāti. Revolucionāra retorika pāršalca visu Rietumu pasauli un izsauca pārsteidzoši spēcīgu reakciju. Radikāli aicinājumi iznīcināt pastāvošo sistēmu un nomainīt to ar citu (tādi nebija dzirdēti gadu desmitiem) atrada miljoniem dzirdīgu ausu un uzņēmīgu prātu. Vēl pārsteidzošāk bija tas, ka idejām, kurās balstījās šie aicinājumi, bija spēcīgs marksistisks zemteksts un bieži vien tās tieši vai netieši iedvesmojās no marksisma – teorijas, kuru, pēc dažu domām, Rietumu sabiedrības jau sen bija izsviedušas vēstures mēslainē.
Revolūcijas liesmas iedegšanā un uzturēšanā intelektuāļi spēlēja lielāko lomu – un šajā ziņā sociologiem, kas prognozēja viņu dabisko uzticību ideoloģijai, bija taisnība –, taču mobilizācija skāra visas sabiedrības daļas. Šādu satricinājumu liberāli demokrātiskās sabiedrības nebija piedzīvojušas daudzus gadu desmitus. Nepalika neskarta neviena institūcija, neviena sociālā prakse, neviena morāles norma.
Kā jau bija paredzams, jaunā ideoloģija parādīja savu veco seju – aizdomīguma un entuziasma pilnu. Pēkšņi miljoniem pārtikušo sabiedrību locekļu kļuva par Kārļa Marksa mācekļiem, gataviem atmaskot spēkā esošo patiesību melīgumu un atklāt to ekonomisko, politisko un bioloģisko nosacītību. Taču bija arī entuziasms: par jauno pasauli, “Ūdensvīra laikmetu”, mīlestību, mieru, brālību, brīvību un spontanitāti. Brīnumainā kārtā atdzima vārda “utopija” hipnotizējošais spēks un to vairs neapgrūtināja senākās sliktās asociācijas un tradicionālā saistība ar necilvēcīgiem eksperimentiem.
Sajūta, ka jauna utopija ir jau tepat aiz stūra, turpinājās dažus gadus, bet tad sāka mazināties. Lai gan Parīzes barikāžu brutālā valoda tika mīkstināta, ideoloģija tomēr nezaudēju savu varu pār Rietumu apziņu. Ziedu bērni klusiņām atkāpās no skatuves, tāpat kā “Ūdensvīra laikmets” un kontrkultūras manifesti. Taču sabiedrība nekad neatgriezās pie savas pirmsprotestu identitātes, un nebija ne vēlmes, ne plāna atsvabināties no ideoloģijas. Drīz vien ideoloģija atkal sevi apliecināja, šoreiz mazāk draudīgā formā. Tagad tā bija liberālās demokrātijas ideoloģija – nedaudz sarežģītāka par komunisma ideoloģiju, tomēr visumā vienkārša un spējīga tikpat lielā mērā sašaurināt cilvēku domāšanas diapazonu.
Ideoloģiskais cilvēks ir kolonizējis milzīgu sabiedriskās dzīves un arī privātās domāšanas daļu, un viņa iekarojumi vēl nav beigušies. Tāpat kā viņa komunistu priekšgājējs, arī viņš ir pilns aizdomīguma un entuziasma, kas viņam piešķir līdzīgu pašapmierinātības sajūtu. Vismaz vienā ziņā šīs ideoloģijas atšķiras – un liberālajai demokrātijai par sliktu. Komunismā ideoloģijas ietekmei bija lejupejošs vektors. Sākumā viss bija ideoloģisks, bet ilgākā laika posmā ideoloģija sāka atkāpties – protams, ne bez pretestības. Tiem, kas dzīvoja komunistiskajās valstīs, bija skaidrs, ka lēnām – protams, pārāk lēni – ideoloģiskā modrība vājinājās, asās dihotomijas zaudēja savu skaidrību, jaunais mazāk dedzīgi cīnījās pret veco. Izzūdot ideoloģiskajam dūmu aizsegam, realitāte sāka atklāties visā tās bagātībā un sarežģītībā. Īsi sakot, pasaule kļuva arvien interesantāka.
Diemžēl liberālajā demokrātijā ir vērojama pretēja tendence. Ideoloģiskais dūmu aizsegs kļūst aizvien blīvāks un necaurlaidīgāks. Šķiet, ka visa sistēma piedzīvo milzīgu transformāciju. Varētu pat teikt, ka sistēma ir radījusi savu vecās komunistiskās teorijas liberāli demokrātisko versiju: jaunas sabiedrības būvēšanai jānotiek vienlaikus ar intensīvāku ienaidnieku apkarošanu. Apstulbinošā skaļumā tiek sludināts, ka liberālās demokrātijas mērķis ir radīt jaunu sabiedrību un jaunu cilvēku un ka tā lepojas ar saviem sasniegumiem. Taču vienlaikus rodas iespaids, ka šī grandiozā projekta noslēguma nodaļa allaž attālinās nākotnē. Lai cik liels darbs nebūtu paveikts, ienaidnieks joprojām ir tikpat spēcīgs. Kā citādi varētu izskaidrot ideoloģijas pieaugošo uzmācību? Politikā, jurisprudencē, izglītībā, plašsaziņas līdzekļos un valodā tās ir arvien vairāk un vairāk.
Atgādināsim, ka komunisma laikā konceptuālais dzinējspēks, kas virzīja ideoloģiju, bija ideja par šķiru cīņu, kas it kā norisinājusies visā cilvēces vēsturē. Liberālajā demokrātijā šis dzinējspēks (kas, kā tiek uzskatīts, ir pastāvējis cilvēces vēsturē kopš tās pirmsākumiem) ir uzlabota sākotnējā versija. Marksisti kā ideoloģisko līdzekli izmantoja tikai “šķiru”. Mūsdienu liberālajā demokrātijā galvenā ideoloģiskā triāde ir “šķira, rase un dzimums”.
Taču šī triāde neizsmeļ visus spēkus cīņas laukā starp veco un jauno. Mums ir eirocentrisms pret multikulturālismu, heteroseksualitāte pret homoseksualitāti, logocentrisms pret tā pretstatu, lai kāds tas būtu. Taču arī ar to vēl nepietiek. Karš notiek arī starp melnajiem un baltajiem, Āfriku un Eiropu, metafiziku un politiku, veco paaudzi un jaunatni, tievajiem un resnajiem. Mums ir seksuālās, ekoloģiskās, izglītības, klimata un literatūras ideoloģijas un vēl desmitiem citu. Skolas un universitātes uzsūc arvien vairāk ideoloģijas, tā ir pārpludinājusi politiku, un masu mediji to ir padarījuši par savu reliģiju. Ideoloģija no Eiropas Savienības izplūst tik intensīvi, ka katrs ilgāks kontakts ar tās institūcijām pēc tam prasa pamatīgu savas domāšanas un valodas detoksikācijas kursu.
Tāpat kā īsta komunista prāts, liberālā demokrāta prāts izjūt iekšēju impulsu izrādīt dievbijīgu uzticību doktrīnai. Sabiedriskā dzīve sastāv no obligātiem rituāliem, kuros labprātīgi piedalās ikviens politiķis, mākslinieks, rakstnieks, slavenība, skolotājs vai jebkura sabiedrībā pazīstama persona – tikai lai pierādītu, ka viņa liberāli demokrātiskā ticība spontāni izplūst no paša sirds dziļumiem. Komunistiskajā sistēmā neatkarīgi no situācijas no katra pilsoņa sagaidīja, lai viņš runājot pieminētu – kaut vai tikai garāmejot – sociālisma absolūto pārākumu, brālīgo draudzību Padomju Savienībā vai kapitālisma veiktās darbaļaužu ekspluatācijas ļaunumu. Šodien tikpat automātiski no ikviena sagaida, ka viņš izteiks savu atbalstošo nostāju homoseksuāļu un sieviešu tiesībām un nosodīs parastos ļaundarus – teiksim, vardarbību ģimenē, rasismu, ksenofobiju un diskrimināciju, vai atradīs kādu citu veidu, kā paklanīties ideoloģiskajiem dieviem. Piemēram, lielākoties ir ieteicams kaut ko piebilst par klimata pārmaiņām, tā parādot, ka novecojušais jēdziens “globālā sasilšana” vairs netiek lietots, un vienlaikus pat ne ar uzacs noraustīšanos nepaziņojot, ka viena vārda aizstāšanai ar citu būtu kāda nozīme.
Šī valoda praktiski ir monopolizējusi publisko telpu un iekarojusi skolas, popkultūru, akadēmisko dzīvi un reklāmas industriju. Pēdējā parādība ir īpaši zīmīga. Mūsdienās vairs nepietiek vienīgi reklamēt kādu produktu; uzņēmumi izjūt nepārvaramu nepieciešamību produktam pievienot ideoloģiski pareizu vēstījumu. Pat tad, ja šim vēstījumam nav nekādas komerciālas funkcijas – un tādas gandrīz nekad nav –, ikviena iespēja ir jāizmanto, lai sevi pierādītu kā rasu brālības veicinātāju, kristīgās baznīcas kritiķi un viendzimuma laulību atbalstītāju.
Šādu glaimīgu lišķēšanu piekopj žurnālisti, padumjas TV personības, pornogrāfi, sportisti, augstskolu profesori, mākslinieki, dažādu profesiju pārstāvji un jaunatne, kuru jau ir inficējusi ideoloģiskā masu kultūra. Mūsdienu ideoloģija ir tik spēcīga, ka gandrīz ikviens vēlas pievienoties lielajai progresa nometnei. Spiedīgā vēlme patverties šajā lielajā liberāli demokrātiskajā baznīcā ir drīzāk pretrunā pašai ideoloģijai, kura tik daudzus apmājusi. Jo, ja šī ideoloģija pēc definīcijas izsaka konkrētu grupu intereses, tad pasaulei, kurā mēs dzīvojam, vajadzētu nemitīgi piedzīvot konfliktus vai vismaz debates, kurās mēs dzirdētu tās ideoloģiskās pretenzijas, kuras izvirza vīrieši, eirocentristi, heteroseksuāļi un tamlīdzīgi. Taču šādas prasības nav dzirdamas. Atsevišķi indivīdi un grupas, šķiet, rīkojas pretēji tai ideoloģijai, kuras aizstāvību no viņiem sagaida, un ļaujas otras puses pielūgsmei. Turklāt liekas, ka viņi to dara gluži nesavtīgi, no tīras mīlestības uz ideju, pilnībā ignorējot savas šķietamās personiskās intereses, stāvokli, rasi, šķiru un dzimumu. Tas ir radījis gandrīz tikpat sirreālu situāciju kā komunisma laikā.
Ideoloģija, no kuras sākotnēji sagaidīja, ka tā atklās ideju patiesās saknes – ekonomisko nosacītību, grupu intereses, bioloģisko ievirzi –, ir pārtapusi par neatkarīgu aktoru ar tik lielu piespiešanas spēku, ka tā liek cilvēkiem teikt un darīt to, ko, atbilstoši šai ideoloģijai, viņiem nemaz nevajadzētu darīt. Vīrieši atbrīvojas no vīriešu nosacītības un kļūst par feministiem; heteroseksuāļi, kuri it kā smok zem savas “dzimtes” jūga, visdaiļrunīgāk slavē homoseksuālismu; eiropieši, par kuriem sacīja, ka viņi vergo provinciālismam, visasākiem vārdiem kritizē eirocentrismu; filozofi, kuri gadsimtiem ilgi ir bijuši logosa apustuļi, šodien pret to izturas ar nicinājumu, un monistus pavisam negaidīti ir piesaistījis plurālisms un multikulturālisms.
***
Politiskā ideoloģija ar satriecošu vērienu iekaroja mākslu un intelektuālo dzīvi. Gan sociālistiskā, gan liberāli demokrātiskā māksla, ideoloģiskā naidīguma savaldzināta, atteicās no skaistuma kritērija, to uzskatot par anahronisku un politiski apšaubāmu, un aizstāja to ar pareizuma kritēriju.
Idejām un mākslas darbiem bija jābūt ideoloģiski pareiziem. Komunisma tumšajos gados radošie rakstīja grāmatas, gleznoja gleznas un komponēja skaņdarbus, kas bija domāti kā nepārprotamas slavas runas tam, ko tolaik sauca par “pareizo Partijas līniju” – ieskaitot piecgades plāniem un valsts drošības spēku varonībai cīņā pret ārvalstu un pašmāju fašistiem. Šie mākslinieki izmantoja savu talantu, lai pēc iespējas pārliecinošāk attēlotu ienaidnieku – ASV imperiālistu, kulaku, spiegu un diversantu – draudīgo lomu. Taču, kā jau minēju, vēlāk, kad ideoloģijā sāka parādīties plaisas, māksla ieguva cēlāku raksturu. Patiesībā Polijā – un, iespējams, arī citās reģiona valstīs – komunisma vājināšanos pavadīja ārkārtējs kultūras uzplaukums, ko pilnībā var novērtēt tikai mūsdienās.
Protams, var jautāt, vai pastāvēja skaidra saistība starp ideoloģiskā trakokrekla palaišanu vaļīgāk un mākslinieciskās jaunrades attīstību, vai arī – kas ir ticamāk – šī atslābšana vienkārši bija (kā tas vienmēr ir) jebkuras brīvas darbības, arī mākslas, nepieciešams, bet ne pietiekams nosacījums. Bija jābūt arī citiem un, iespējams, spēcīgākiem, taču grūti identificējamiem un noteikti mākslīgi neradāmiem faktoriem, kā tas parasti notiek, kad kādā konkrētā vēstures brīdī un vietā pēkšņi notiek radošs sprādziens. Līdzīgi, tieši šo vai saistīto faktoru trūkums vairākas desmitgades vēlāk no komunisma atbrīvotās Polijas māksliniekiem, visdrīzāk, neļāva sasniegt tikpat augstas mākslinieciskās virsotnes, lai gan viņi baudīja ievērojami vairāk brīvības gan kā pilsoņi, gan mākslas radītāji.
Arī pēdējo desmitgažu liberālā demokrātija ir izlolojusi lielu mākslinieku pūli, kas rada darbus ar mērķi būt korektiem. Viņi attēlo un nosoda fašismu visās tā izpausmēs, grauj centrisko pozīciju un cildina perifēriju, aicina uz emancipāciju un sūdzas par diskrimināciju, sludina plurālisma pārākumu pār fundamentālismu, raksta par homoseksuāļu ciešanām neiecietīgu heteroseksuāļu vidū vai par sievietēm nežēlīgā patriarhāta pasaulē; viņi runā par Citu, par seksu, par ķermeni. Šīs tēmas būtībā izsmeļ vēstījumu, kuru mūsdienu mākslinieki nodod auditorijai. Vēstījums ir bezcerīgi primitīvs, taču tā pareizību nedrīkst apšaubīt, un ar to pietiek, lai mākslinieki iegūtu nepieciešamo atzinību mākslas modes noteicēju vidū. Māksliniekiem, kuri ignorē korektuma prasību, ceļš uz atzinību ir ērkšķains.
Korekta māksla nav tikai politiska – patiesībā tā, kā paredz pati ideoloģija, ir liberālās demokrātijas apoloģija. Šajā ziņā liberālajai demokrātijai lojāls mākslinieks ne ar ko neatšķiras no mākslinieka, kurš bija lojāls komunismam. Abi cīnās pret savas politiskās sistēmas ienaidniekiem; abi pretojas tam, kas ir atzīts par novecojušu un nemodernu; abi uzskata par pašsaprotamu, ka pasaule bija briesmīga vieta, kur dzīvot, pirms tā kļuva atvērta sociālisma labumiem sociālistiskā mākslinieka gadījumā vai liberālās demokrātijas labumiem liberāli demokrātiskā mākslinieka gadījumā; abi tiecas attēlot cilvēku attiecības kā vairāk vai mazāk precīzu noteikta politiskā mehānisma (komunistiskā vai liberāli demokrātiskā) vai tā trūkuma ilustrāciju vai sekas; abi tic savām utopijām (vismaz kā mentālam vingrinājumam vai domu eksperimentam), un abi tajās saskata jauno cilvēku, kas dzimst, atsakoties no savas pagātnes nosacītības un tādējādi iegūstot brīvību no jauna veidot savu identitāti. Protams, abos gadījumos darbojošā persona atšķiras, un tomēr tā pilda līdzīgu lomu: proletārieti ir nomainījis homoseksuālis, kapitālistu – fundamentālists, ekspluatāciju – diskriminācija, komunistu revolucionāru – feministe, bet sarkano karogu – vagīna.
Ar līdzīgi šauru intelektuālo telpu sastopamies arī mūsdienu humanitārajās zinātnēs, kas galu galā ir atkarīgas no liberālās demokrātijas tādā pašā mērā, kādā komunismā humanitārās zinātnes bija atkarīgas no komunisma. To lietotā valoda ir ne tikai politiska, bet arī tieši atvasināta no liberāli demokrātiskās ideoloģijas terminu krātuves: “tiesības”, “izslēgšana”, “atzīšana”, “emancipācija”, “vienlīdzība”, “dominēšana”, “koloniālisms, “imperiālisms” un tā tālāk. Šodien nonākt humanitāro zinātņu laukā – tieši tāpat kā komunistiskajā pagātnē – ir kā nonākt kaujas laukā: ir jāapvieno spēki, lai aizstāvētu to, kas ir pareizs, pret to, kas ir nepareizs. Literatūras kritiķi, rakstnieki, skatuves mākslinieki, kinematogrāfisti un teātra režisori iedomājas, ka viņi klausās atstumto balsīs un meklē dominēšanas dziļās saknes; antropologi, sociologi, žurnālisti un slavenības nodarbojas ar to pašu – protams, ticot, ka viņu darbam ir izšķiroša ietekme uz pasauli, kāda tā ir tagad, kā arī uz to pasauli, kas tikai top.
Kad mēs sapratīsim, cik pārsteidzošā veidā liberāli demokrātiskie mākslinieki un intelektuāļi mentāli ir savu komunistisko kolēģu spoguļattēls, mēs pamanīsim, ka šī līdzība izpaužas arī viņu uzvedībā. Abās sistēmās mākslinieki un intelektuāļi labprāt savācas kopā baros; pret citādi domājošajiem un svešiniekiem viņi izturas nicīgi un naidīgi; kaunu nejuzdami, viņi sajūsminās par idiotismiem, kas apzīmogoti ar modernitātes zīmogu, un izrāda atbaidošu pārdrošību tā priekšā, ko uzskata par laikmeta prasībām. Savu gļēvo uzvedību viņi dēvē par “cieņu”, bet savu necienīgo pielūgsmi (muļķību, apzinātu pielāgošanos) – par “laikmeta garu”. Agrāk viņi bija stāvā sajūsmā par padomju biedru darbiem; šodien viņi izrāda ekstātisku uzbudinājumu, lasot amerikāņu feministu darbus, lai gan intelektuālā kvalitāte abos gadījumos ir vienādi zema; agrāk viņi rakstīja disertācijas par Tomasu Hobsu kā materiālistu, kurš cīnās pret ideālismu; šodien viņi uzskata Hobsu par mizogīnu, kurš aizstāv patriarhātu. Un, pat ja kāds atturējās no šādu lietu rakstīšanas toreiz un atturas tās rakstīt tagad, viņš neprotestētu pret šo skumjo intelektuālās degradācijas izrādi nevis savas gļēvulības dēļ (tā, protams, ir plaši izplatīta vājība starp cilvēkiem vispār un intelektuāļiem jo īpaši), bet gan tāpēc, ka dziļi sirdī viņš tic (vai nav pietiekami stiprs, lai spētu neticēt), ka visā šajā stulbību straumē ir jābūt kaut kam fundamentāli pareizam, un viņš pārliecina sevi, ka to nosodīt būtu nepareizāk nekā klusēt.
Mākslinieki un intelektuāļi bieži vien atgādina vienas poļu filmas varoni, kurš teica, ka viņam patīk tikai tās dziesmas, kuras viņš zina. Arī viņi visu reducē uz to, ko zina, nespējot atzīt jebkā cita vērtību. Tāpēc, kad viņi uz skatuves uzved Jevgeņiju Oņeginu, titullomas varoni un viņa draugu Ļenski viņi padara par diviem homoseksuāļiem, kurus vieno savstarpēja pievilcība. Tas ir absolūti idiotisks pieņēmums, bet labi ilustrē to, ko šodien – gandrīz obligāti – uzskata par oriģinalitāti. Kad viņi iestudē Burvju flautu, Nakts karaliene kļūst par eskorta servisa īpašnieci, kas, protams, ir pozitīvs tēls, jo viņa simbolizē seksu, savukārt sekss simbolizē brīvību; vienlaikus Zarastro kļūst par ļaunu skolas direktoru, kurš disciplinē skolēnus, jo mūsdienās direktoram, kurš disciplinē skolēnus, ir jābūt sliktam cilvēkam. Jaunajos iestudējumos Romeo un Džuljeta ir divi narkomāni, Trojas kara karotāji nervozi gaida jaunu prezervatīvu krājumu un tā tālāk, un tā joprojām. Visi šie piemēri – reāli, nevis izdomāti – ir skumjš pierādījums tam, kā mākslinieki, kuriem vajadzētu būt jaunrades un neatkarības paraugiem, ir būtībā kļuvuši par cits no cita neatšķiramu viduvējību baru, kuru prāts ir gluži kā sterilizēts un nespējīgs uztvert neko jaunu, dziļu un negaidītu.
Autori un mākslinieki parasti aizstāvas, sakot, ka visus šos nožēlojamos eksperimentus viņi pamatā veic mūsdienu auditorijai, kura vecos tekstus vispār nespēj saistīt ar reālo pieredzi. Šai auditorijai tos esot nepieciešams pārtulkot mūsdienu kultūras idiomās, citādāk tā vispār neko nesaprastu. Monteku un Kapuletu likstas mūsdienu teātra skatītājus uzrunās tikai tad, ja sešpadsmitā gadsimta Itālijas ģimenes pārvērtīsies par divām Amerikas lielpilsētu bandām un ja Romeo un Džuljeta tā vietā, lai nēsātu dīvainus tērpus un teiktu garas runas smieklīgā valodā, kļūs par diviem narkomāniem vai kādiem citiem pazīstamiem kino un televīzijas tēliem. Šie argumenti un prakse, kas ir trivializējusi klasiskās mākslas mūsdienu recepciju, atgādina komunistisko mākslinieku argumentus un praksi; arī viņi – gluži tāpat kā viņu šodienas kolēģi – organizējās baros un viņu iestudējumi bija tikpat paredzami. Viņu veikums arī it kā bija domāts publikai – protams, citai, taču tādai, kurai tieši tāpat, kā tolaik uzskatīja, bija apriebies vecmodīgais priekšstats par literatūru. Tāpēc komunistu mākslinieki modernizēja klasiku, lai vecos stāstus pielāgotu komunistiskās sabiedrības jaunajam jūtīgumam. Viņi padarīja Hamletu par progresīvu politisko aktīvistu, Annu Kareņinu par šķiriskā egoisma upuri, Antigoni par sieviešu kustības pionieri un tā tālāk.
Patiesībā mūsdienu mākslinieki – tieši tāpat kā viņu priekšgājēji – taisa šos brutālos klasikas atjauninājumus nevis skatītājiem, bet gan paši sev. Viņu darbi teicami atspoguļo viņu iztēles un prāta spējas, kas ir tikpat zemas un vulgāras. Dažkārt – galvenokārt intervijās un preses konferencēs – viņi cenšas radīt iespaidu, ka šī piezemētība ir tikai šķietama, ka viņu darbos virmo ironija, divdomība un revolucionāra polemika ar vecmeistariem un ka tas viss esot tikai mēģinājums izgaismot klasiskajā literatūrā apslēpto netradicionālo vēstījumu. [..]
Liberālās demokrātijas cilvēks, īpaši, ja viņš ir intelektuālis vai mākslinieks, ļoti nelabprāt mācās un vienlaikus pārāk dedzīgi grib mācīt. Šī viņa rakstura iezīme savā ziņā ir labi saprotama, ja atceramies, ka viņa iedaba tika būtiski noplicināta, kad viņš novērsās no klasiskās un kristīgās antropoloģijas standartiem. Viņš zaudēja – vai drīzāk, kā teiktu viņa apoloģēti, tika atsvabināts – no intelektuālajiem rīkiem (tos uzskatīja par nevajadzīgiem), kas ļautu viņam aprakstīt viņa eksistences nepilnību un izteikt vārdos trūkuma izjūtu. Kā Ortega reiz izteicās, viņš ir pašapmierināts indivīds nevis tādā nozīmē, ka viņš laiku pa laikam neizjūt pats savu nožēlojamību vai ka viņu nevajā bailes no nāves, riebums no bezjēdzības, nogurums no mistifikācijas, kas, kā viņš arvien skaidrāk sāk apzināties, viņu ieskauj, bet gan tāpēc, ka viņš ir pieņēmis un nekad nešaubās, ka viņam ir pieejama visa cilvēciskā pieredze. Paskatoties apkārt, viņš neatrod gandrīz neko, kas liktu apšaubīt šo pārliecību, un ļoti daudz ko, kas tai – praktiski katru dienu un katrā attīstības posmā – sniedz spēcīgu apstiprinājumu.
