Kā dažkārt gadās ar romānu ekranizējumiem vai teātra uzvedumiem un dažkārt pat ar atdzejojumiem un tulkojumiem (var minēt franču dzejnieka Šarla Bodlēra franciski iztulkotos Edgara Alana Po stāstus, kas ir literāri spilgtāki par oriģinālu), amerikāņu kinokritiķa Rodžera Īberta (1942–2013) īsā recenzija par režisores Sofijas Kopolas pirmo spēlfilmu Jaunavu pašnāvības (“The Virgin Suicides”, 1999) ir labāka par pašu filmu. Ībertam izdodas izteikt vārdos un izvilkt no filmas nedaudz haotiskā stāstījuma to, ap ko tolaik jaunā režisore tikai taustās, nevajadzīgi pārgaismojot dažas detaļas un ieslīdot vulgaritātē ar citām; viņš, nekritizējot veikumu, apraksta to, kas filma būtu varējusi būt, vai, pareizāk, uz ko tā tiecas būt. Ne katram jaunam režisoram paveicas ar šādu kritiku.   
No Telos krātuves lasiet arī Īberta recenziju par Pilsoni Keinu: https://telos.lv/pilsonis-keins/

Nav svarīgi, kā izskatījās Lisbonu ģimenes māsas. Svarīgi ir, kā viņas izskatījās kaimiņu pusaudžiem.

Katra zēna pusaudža gados ir laiks, kad kāda konkrēta meitene viņa sapņos, šķiet, ir materializējusies, turklāt no debesīm nākošu staru oreolā. Sofijas Kopolas filmā Jaunavu pašnāvības stāstnieks ir pieaugušais, kurš saka “mēs”, runādams visu to zēnu vārdā, kuri dzīvoja kādā priekšpilsētā Mičiganas štatā pirms 25 gadiem un mīlēja un iekāroja Lisbonu māsas. Jau no filmas nosaukuma un pirmajiem vārdiem mēs uzzinām, ka šīs meitenes izdarīja pašnāvību. Vairums filmas recenziju ir koncentrējušās uz meitenēm. Tās palaiž garām otro svarīgo tēmu – zēnu neveiklās un nedrošās ilgas.

Filma stāsta vienlīdz lielā mērā par šiem puišiem, par “mēs”, kā par Lisbonu meitenēm. Par to, kā Trips Fontēns, kuru tēlo Džošs Hārtnets, zēnu bandas līderis, pazaudē savu puišeļa tauku slāni un kļūst par mačo junioru, kuru apžilbina sekss un skaistums un fascinē Luksa Lisbona (Kirstena Dansta) – pati ideālākā no ideālajām Lisbonu meitenēm.

Katrā klasē ir viens pāris, kuram ir sekss tad, kad pārējie par to tikai runā, un Trips un Luksa mīlējas naktī pēc lielās balles. Bet tas nav svarīgākais. Svarīgākais ir tas, ka nākamajā rītā viņa pamostas viena pati futbola laukuma vidū. Svarīgākais ir tas, ka Trips kā pieaugušais stāstītājs atceras ne tikai to, ka “ap viņu tolaik griezās visa mana pasaule” un ka “lielākā daļa cilvēku nekad nepiedzīvo tik lielu mīlestību”, bet arī to, ka “viņa man ļoti patika. Bet tur, futbola laukumā, tas bija citādi.”  

Jā, tas bija citādi. Tās bija pusaudzības beigas un tās dzīves sākums, kas sastāv no kompromisiem, sarūgtinājumiem un reālām lietām. Pirmais dzimumakts ir ideāls tikai leģendās. Dzīvē tam, kas vēl tikai pirms stundas bija platonisks ideāls, pievienojas ģenitālā sistēma, ķermeņa šķidrumi, taustīšanās, neveiklas kustības un sāpes. Trips pameta Luksu vienu futbola laukumā nevis tāpēc, ka viņš bija nelietis, bet gan tāpēc, ka viņš bija zēns un ka viņa sirdi bija salauzušas skumjas par viņa – viņu abu – sapņa bojāeju. Un, kad Lisbonu meitenes vēlāk filmā izdara pašnāvību, nevainojiet šajā nāvē viņu dīvainos vecākus. Sērojiet par visiem tiem cilvēkiem, kurus pazināt, un visu to, kas jūs pats bijāt pēdējā vasarā pirms pirmā seksa. Sērojiet par to, ka sabruka sapnis, kas idealizē pieredzes trūkumu.

Jaunavu pašnāvības sniedz dažus virspusējus skaidrojumus, kāpēc Lisbonu meitenes bija tik nelaimīgas. Viņu māte (Keitlina Tērnere) ir histēriķe, kura ir tā pārbijusies no savu meitu plaukstošās seksualitātes, ka piešuj papildu audumu viņu balles kleitām, līdz viņas izskatās kā “ieģērbtas četros vienādos maisos”. Viņu tēvs (Džeimss Vudss) ir labu vēlošs, bet emaskulēts matemātikas skolotājs vidusskolā, kurš beigās nonāk līdz tam, ka sarunājas par fotosintēzi ar saviem augiem. Šie vecāki mums šķiet briesmīgi. Bērniem visi vecāki šķiet briesmīgi, un visi viņu centieni bērnus disciplinēt – nesaprātīgi. Lisbonu meiteņu pusaudžu gadi nav ne labāki, ne sliktāki par vairuma cilvēku pusaudžu gadiem. Šis nav stāsts par meitenēm, kuras viņu vecāki noveda līdz pašnāvībai.

Stāsts man visvairāk atgādina filmu Pikniks pie Hengingrokas (1975) par jaunu meiteņu grupu, kuras pēc izskata un seksuālās pieredzes ir stipri līdzīgas Lisbonu māsām. Kādu dienu viņas dodas skolas ekskursijā un pazūd mežā, lai nekad vairs neatgrieztos. Vai viņas nolaupīja? Vai viņas nositās, krītot no klints? Vai viņas iekrita kādā slazdā? Vai viņas sakoda čūskas? Vai viņas vienkārši pazuda neapgūtās dabas labirintos? Nav svarīgi, kas ar viņām notika. Svarīgi ir, ka viņas pazuda. Vienu brīdi viņas smaidīja un šūpojās saulē savās baltajās kleitās, bet pēc brīža jau bija pazudušas uz visiem laikiem. Svarīgākais ir tas, ka tam nav nekāda izskaidrojuma: tiem, kas palika šeit, viņas uz visiem laikiem ir kā iekapsulētas tajā pilnībā, kāda viņām piemita, kad viņas pēdējo reizi bija redzamas.

Jaunavu pašnāvības ir Sofijas Kopolas pirmā filma, kas uzņemta pēc plaši apspriestā Džefrija Jūdženidisa romāna. Viņai ir drosme to nospēlēt pieklusinātā tonī. Viņa necenšas uzspiest idejas un interpretācijas. Viņai pietiek ar mistērijas un zaudējuma atmosfēru, kas garšo kā rūgta vērmele. Ļevs Tolstojs reiz teica, ka visas laimīgās ģimenes ir vienādas. Jā, bet viņam vajadzēja piebilst, ka nav gandrīz nevienas laimīgas ģimenes.

Sugai, kas attīstījusies, dzīvojot ciltīs un ciemos, ir nedabiski dzīvot nukleārās ģimenēs savrupmājās starp četrām sienām. Problēmas, kas pašas no sevis atrisinātos kopienas saziņā, kļūst groteskas, ja tām ļauj uzrūgt vienas ģimenes savrupmājā kā siltumnīcā. Maiga rakstura skolotājs un stipras gribas sieviete pārvēršas par paralizētu gūstekni un barvedi. Savukārt viņu meitas sevi redz kā šo vecāku gūsteknes, pašiem vecākiem histēriski projicējot savu attiecību neizdošanos uz bērniem.

Pielūgsme, ko meitenes saņem no apkārtnes zēniem, viņas mulsina: ja reiz viņas ir tik ideālas, kāpēc vecāki viņas uzskata par tik nepilnīgām un bīstamām būtnēm? Un tad dzimumdzīves realitāte, piedzīvota pārāk agros gados, norauj plīvuru no nevainīgā ideālisma un atklāj šīs dzīves slepeno dzinējspēku, kas ir dzīvniecisks un brutāls, pilns iekāres un nicinājuma.

Savā ziņā Lisbonu ģimenes meitenes un kaimiņu zēni nekad nav eksistējuši – izņemot viņu pašu pusaugu iztēlē. Viņi bija iedomu būtnes, kuras gaidīja, kad šis sapnis beigsies – vai nu ar nāvi, vai pieaugšanu. “Sesila bija pirmā, kura aizgāja,” pašā filmas sākumā mums saka stāstnieks. Mēs redzam, kā Sesila runā ar psihiatru pēc tam, kad mēģinājusi pārgriezt sev vēnas. “Tu esi pārāk jauna, lai zinātu, cik grūta var būt dzīve,” viņš viņai saka. “Acīmredzami, dakter,” viņa atbild, “jūs nekad neesat bijis trīspadsmitgadīga meitene.” Nē, viņš nav, bet viņa profesija un ikviena pieaugušā dzīve zināmā mērā ir mēģinājums atgriezties tajā laimē, par kuras piemitību viņa pat nenojauš.