Stāsts par svēto Kristoferu (no sengrieķu valodas: “Kristus nesējs”), domājams, radies mūsu ēras 6. gadsimtā. 9. gadsimtā tas jau bija plaši pazīstams Francijā un vēlāk Vācijā, no kurienes ap Rīgas dibināšanas laiku vai nedaudz vēlāk nonāca arī līdz Latvijai.
Uzskata, ka sākotnēji “Kristus nesējs” apzīmēja dievbijīgu cilvēku un svēto mocekli, kas “nesa Kristu” savā sirdī, bet vēlāk garīgā nozīme pārauga fiziskā nozīmē un raksturoja šīs personas fizisko veikumu. 14. gadsimtā tika radīta brālība svētā Kristofera aizgādībā, kas darbojās Tiroles reģionā un nodarbojās ar ceļinieku pavadīšanu. Vācijā savukārt pastāvēja sv. Kristofera vārdā nosaukta pašsavaldības tikuma kopšanai veltīta biedrība. Taču visbiežāk sv. Kristofera kā svētā pavadoņa, pārcēlāja un aizsarga vārds minēts pilsētās (Vācijā, Itālijā un citur), kur bija bīstamas upes, kuras laikā pirms tiltu izbūves varēja šķērsot tikai ar laivu vai plostu vai, ja upe bija seklāka, to pārbrienot. Uzskata arī, ka sv. Kristofera kā aizstāvja tēls bija nozīmīgs tur, kur pilsētām tuvu esošās upes bija neparedzamas, bieži pārplūda un pavasaros sadzina ledu. Senākais sv. Kristofera attēls datēts ar 6. gadsimtu un atrodas klosterī Sīnaja kalnā. Sv. Kristofera statujas bieži novietoja pie baznīcu ieejām un vēl biežāk – pie tiltiem. Izgatavoja arī monētas ar sv. Kristofera attēlu, kuras glabāja savai aizsardzībai un ņēma līdzi ceļojumos.[1]
Sv. Kristofera leģenda ir arī viena no leģendām par Rīgas dibināšanu. Rīgas gadījumā Kristus bērna atstātā pateicība Kristoferam par pārnešanu pāri Daugavai bija nevis izplaucis un uzziedējis miets, bet gan lāde ar zeltu. Šo naudu Kristofers esot atdevis Rīgas uzcelšanai, kas uzcelta tajā vietā, kur atradusies viņa būda. Vismaz kopš 15. gadsimta, ja ne senāk, sv. Kristofers Rīgā bija jūrnieku un ceļotāju patrons. 16. gadsimtā “Lielā Kristofera” statuja (vai senākas statujas kopija) tika izgrebta gandrīz 2.5 metru augstumā no priedes un novietota Daugavas krastā. Šī statuja pārdzīvoja reformācijas grautiņus, un stāsta, ka cilvēki pie tās nesuši ziedu pīnes un lentas, kā arī sveces, lai aizlūgtu par aizsardzību no ļaunuma. Minētā statuja šodien atrodas Rīgas Vēstures un kuģniecības muzejā. Tās kopija stikla ietvarā ir novietota vecajā vietā Daugavas malā, 11. novembra krastmalā.
Latviešu izplatītais personvārds “Kristaps” cēlies no Kristofera vai, precīzāk, no tā saīsinājuma Kristofs un ir atestēts kopš 1638. gada. Vārda senums un popularitāte liecina par sv. Kristofera leģendas nozīmi Latvijas un jo īpaši Rīgas vēsturē. Ceļinieku un autovadītāju svētīšana sv. Kristofera dienā 25. jūlijā notiek vēl šodien.[2]
Sekojošais leģendas teksta fragments savukārt ņemts no tā sauktās Zelta leģendas (Legenda aurea vai Legenda sanctorum), kas sastāv no 153 svēto dzīvesstāstiem. Šajā stāstu apkopojumā, kuru sastādīja Dženovas arhibīskaps Jakobs no Voraginas 13. gadsimtā, ir atrodama visizvērstākā (bet ne vissenākā) Kristofera stāsta versija. Līdz mūsdienām saglabājušās vairāk nekā 1000 Zelta leģendas kopijas, kas ir milzīgs skaitlis laikmetā pirms grāmatu drukas. Zelta leģenda viduslaikos bija izplatītāks un biežāk kopēts (vēlāk – drukāts) teksts nekā Bībele. Iespējams, ka tieši caur šo avotu leģenda nonāca Rīgā un tika pielāgota pilsētai Daugavas krastā.
Zīmīgi, ka arī mūsdienās, kad tulko izvilkumus no Zelta leģendas, tajos vienmēr iekļauj stāstu par sv. Kristoferu. Tas joprojām ir viens no iemīļotākajiem stāstiem. Jakobs no Voraginas bija dominikānis, tas ir, piederēja pie ordeņa, kurš pazīstams ar izteikti intelektuālu ievirzi (pie tā piederēja arī lielākais katoļu filozofs sv. Akvīnas Toms). Stāstā izpaužas intelektuālas godprātības tikums: Kristofers iemanto pazemību un dievbijību tikai pēc tam, kad ilgākā procesā ir meklējis īsto kungu, kuram kalpot (jo apzinās, ka ikviens cilvēks vienmēr kādam vai kaut kam kalpo), un kritiski izvērtējis visas iespējamās atbildes. Kristofers ir arī apveltīts ar augstu pašapziņu un “savas dabas pazīšanu”, kā būtu teikuši senie grieķi – viņš zina, ka gavēšana un mūka dzīvesveids viņam nav piemērots, tāpēc pat nemēģina šādus kalpošanas veidus. Daudznozīmīgs un skaists ir arī bezgalīgi smagā mazā bērna elements.
Tulkotais latīņu teksts ņemts no izdevuma: Jacobi a Voragine, Legenda aurea. Vulgo historia lombardica dicta. Ad optimorum librorum fidem recensuit Dr. Th. Graesse, potentissimi regis Saxoniae bibliothecarius. Lipsiae, Impensis librariae Arnoldianae, MDCCCL.
Kristoferu pirms kristībām sauca par Reprobu, bet vēlāk pārsauca par Kristoferu, kas nozīmē “Kristus nesēju”, jo viņš nesa Kristu četros veidos. Viņš nesa to uz saviem pleciem kā pārcēlājs, viņš nesa to savā miesā, iegremdējoties ūdenī, viņš nesa to savā prātā caur dievbijību un viņš nesa to savos vārdos caur grēksūdzi un sludināšanu.
Kristofers nāca no kanaāniešu dzimtas un bija ārkārtīgi liela auguma un baismīga paskata. Viņš bija 12 olektis garš.[3] Kā lasāms dažos nostāstos, laikā, kad viņš dzīvoja pie kāda kanaāniešu ķēniņa un tam kalpoja, viņam ienāca prātā, ka vajadzētu atrast kādu varenāku valdnieku šajā pasaulē un labāk kalpot tam. Tā nu viņš devās pie paša lielākā ķēniņa, par kuru visi teica, ka varenāka nav visā pasaulē. Kad šis ķēniņš viņu ieraudzīja, tas nopriecājās un pieņēma Kristoferu savā galmā.
Kādu dienu galma āksts ķēniņam dziedāja dziesmu, kurā vairākkārt pieminēja velnu. Bet ķēniņš, kurā bija ticība Kristum, ikreiz, kad izdzirdēja velna vārdu, tūlīt pārvilka pār savu seju krusta zīmi. Kad Kristofers to ieraudzīja, viņš ļoti izbrīnījās un jautāja, kas tā esot par zīmi un kāpēc tādu velk. Viņš jautāja, bet ķēniņš negribēja paskaidrot, tāpēc Kristofers teica: “Ja tu man to nepateiksi, es pie tevis vairāk nepalikšu.” Ķēniņu šie vārdi iespaidoja, tāpēc viņš sacīja: “Vienmēr, kad es dzirdu pieminam velnu, es aizsargājos ar šo zīmi, jo baidos, ka velns pār mani iegūs varu un nodarīs man ļaunu.” Tad Kristofers ķēniņam sacīja: “Ja jau tu baidies no velna, ka tas tev nenodara ļaunu, tad velns acīmredzami ir lielāks un varenāks par tevi un tevi iedzen lielās bailēs. Es esmu pievilts savās cerībās, domājot, ka esmu atradis pasaules lielāko un varenāko kungu. Paliec sveiks! Es došos meklēt pašu velnu, atzīšu viņu par savu saimnieku un viņam kalpošu.”
Tā viņš aizgāja no šī ķēniņa un steidzīgi meklēja velnu. Iedams cauri tuksnesim, viņš ieraudzīja lielu pulku karavīru, no kuriem viens bija mežonīgs un baismīgs. Viņš piegāja pie šī karavīra, un tas viņam jautāja, kurp ejot. Kristofers atbildēja: “Es meklēju kungu velnu, lai tam pieteiktos par kalpu.” Karavīrs sacīja: “Es esmu tas, ko tu meklē.” Kristofers nopriecājās, pieņēma šo karavīru par kungu un zvērēja tam kalpot uz mūžu mūžiem.
Bet tad reiz savos ceļojumos viņi kāda parasta ceļa malā ieraudzīja uzceltu krustu un velns pēkšņi pārbīlī metās bēgt. Noskrējis no ceļa, tas aizrāva Kristoferu sev līdzi mežonīgā tuksnesī un tikai vēlāk, kad viņi jau bija garām krustam, uzveda atpakaļ uz ceļa. Kad Kristofers to redzēja, viņš pārsteigts jautāja, kāpēc velns tādās bailēs pametis ceļu un tik tālu ieskrējis mežonīgā tuksnesī. Bet velns viņam neparko negribēja atbildēt, tāpēc Kristofers teica: “Ja tu man nepateiksi, es tūlīt tevi pametīšu.” Tas velnam lika paskaidrot, un viņš teica: “Reiz bija kāds cilvēks, kuru sauca par Kristu un kuru piesita krustā. Kā es ieraugu krusta zīmi, es pārbīstos līdz nāvei un bēgu prom.” Kristofers uz to atbildēja: “Tad jau viņš ir lielāks un varenāks par tevi, ja reiz no viņa zīmes tā baidies! Redzu, ka esmu velti pie tevis strādājis un vēl joprojām neesmu atradis lielāko pasaules valdnieku. Paliec sveiks! Es tevi gribu pamest un meklēt pašu Kristu.”
Kad viņš ilgi bija meklējis un taujājis, kur var atrast pašu Kristu, viņš beigu beigās nonāca pie kāda vientuļnieka, kurš sludināja Kristu un pacietīgi mācīja viņam par ticību. Šis vientuļnieks Kristoferam teica: “Tas ķēniņš, kuram tu gribi kalpot, priekšraksta tādu kalpošanu, ka tev bieži jāgavē.” Kristofers vientuļniekam atbildēja: “Lai viņš prasa no manis citu kalpojumu, jo šo lietu es nekad nevarēšu.” Uz to vientuļnieks atbildēja: “Tad tev vajadzēs skaitīt daudzas lūgšanas.” Kristofers atbildēja: “Es nezinu, kas tas ir, un nevaru šādā veidā pakalpot.”
Tad vientuļnieks viņam jautāja: “Vai zini to vienu bīstamo upi, kuru šķērsojot daudzi jau ir gājuši bojā?” Kristofers atbildēja: “Zinu.” Un vientuļnieks teica: “Tu esi liela auguma un spēcīgs. Ja tu varētu dzīvot pie šīs upes un celt pāri visus gribētājus, tad ķēniņam Kristum, kuram tu gribi kalpot, tas būtu ļoti tīkami un es ceru, ka viņš tev tur atklāsies.” Kristofers vientuļniekam teica: “Šādu kalpojumu es esmu spējīgs veikt un apņemos Kristum tā kalpot.”
Tā nu viņš aizgāja pie minētās upes un uzcēla tās krastā sev mitekli. Turot rokās garu mietu, līdzīgu slotai, ar kuru viņš atspērās ūdenī, Kristofers cēla pāri upei visus, kas gribēja.
Kad bija pagājušas jau daudzas dienas, reiz, kad Kristofers atpūtās savā būdā, viņš izdzirdēja kāda bērna balsi, kas viņu sauca sakot: “Kristofer, nāc laukā un pārnes mani pašu!” Satrūcies Kristofers izmetās ārā no būdas, bet neviena neredzēja. Atgriezies savā būdā, viņš atkal dzirdēja to pašu balsi sevi saucam. Un atkal izskrēja laukā, bet neviena nemanīja. Trešajā reizē izdzirdējis to pašu balsi un izgājis, viņš atrada kādu bērnu upes krastā, kas lūdza sevi pārcelt. Kristofers uzlika bērnu sev uz pleciem un, paņēmis savu mietu, iegāja upē, lai to šķērsotu.
Un, redzi, ūdens no šī dievišķā spēka pamazām sāka celties un bērns svēra smagi kā svins. Un, jo dziļāk Kristofers gāja, jo augstāki bija ūdens viļņi un jo smagāk bērns spieda uz viņa pleciem, tā ka Kristofers ļoti sabijās un domāja, ka ies bojā. Kad viņš tik tikko bija izglābies no nāves un ticis otrā krastā, viņš nolika bērnu zemē un tam teica: “Zēn, tu mani ievedi lielās briesmās un biji tik smags, ka, ja es būtu nesis visu pasauli sev uz pleciem, tā diez vai būtu svērusi smagāk.” Uz to zēns atbildēja: “Nebrīnies, Kristofer, jo tu ne tikai nesi visu pasauli uz saviem pleciem, bet arī to, kurš pasauli radījis. Es esmu Kristus, tavs ķēniņš, kuram tu ar savu darbu pakalpoji. Un, lai tevi pārliecinātu, ka es runāju patiesību, tad, kad pāriesi atkal otrā krastā, iespraud savu mietu zemē blakus būdiņai. No rīta tu redzēsi, ka miets ir uzziedējis un nesis augļus.” Un bērns tūlīt pazuda no viņa acīm.
Tad Kristofers pārgāja atpakaļ otrā krastā un iesprauda savu mietu zemē. No rīta pamodies, viņš redzēja, ka miets ir izdzinis palmu lapas un tajā ir nogatavojušās dateles.
[1] Izmantotais avots: Catholic Encyclopedia, https://www.newadvent.org/cathen/03728a.htm
[2] https://katolis.lv/2024/07/sveta-kristofera-diena-krastmala-vares-sanemt-svetibu-autovaditaji-un-vinu-transporta-lidzekli/
[3] Olekts ir attālums no plaukstas pirkstu galiem līdz elkonim, ap 50 cm; tātad 12 olektis ir aptuveni 6 metri.
Tulkoja un sagatavoja A. Irbe.