Īstenojot dažādos uzsaukumos un paslepus noturētās sapulcēs izlolotās brīvības ideju, Latvijas Republika kā nacionāla valsts tika izveidota 1918. gada 18. novembrī. Tās bija likumsakarīgas un patiesībā arī neizbēgamas sekas impērisko iekārtu sabrukumam visā Eiropā. Šāda tiesiskā realitāte neatkarības pirmajā desmitgadē sekmēja valsts varas realizētāju un sabiedrības tiekšanos pēc Latvijas nacionālās, tiesiskās un sociālās emancipācijas.
Tomēr vēl ilgi pirms 1940. gada traģiskajiem notikumiem un sekojošās pusgadsimtu ilgās vardarbīgās atsvešinātības no Rietumeiropas politiskās, tiesiskās un kultūras telpas Latvijas kā neatkarīgas, demokrātiskas un tiesiskas valsts monolītu sāka drupināt iekšpolitiskas peripetijas un intrigas. Būtībā jau 20. gadsimta 20. gadu beigās sākotnēji iedibinātā iekārta sastapās ar tiesiskuma un demokrātijas krīzi, kas radīja pateicīgu vidi autoritārisma ideju emanācijai. Tai, kā to lieliski pierādīja arī daudzu citu Eiropas valstu bēdīgie piemēri, agri vai vēlu, bet bija jāsublimējas ar demokrātijas un brīvības, arī tiesiskuma, idejām grūti savienojamos politiskajos režīmos. Arī Latvijas gadījumā 1934. gada 15. maijā tika izveidota neleģitīma valdība, kas tās funkcionāru veidolā burtiski pārņēma visus valsts varas atzarus un citas sabiedriskās dzīves sfēras.
Šie vēsturiskie procesi atstāj daudz vietas gan politiskas, gan vēsturiskas ievirzes pētījumiem un variācijām par tēmu, kālab Latvijas neatkarības liktenis atradās tik neapskaužamā, bet ne neglābjamā situācijā 1940. gada jūnijā. Autoru vērību, ievērojot profesionālās darbības sfēru jurisprudencē, šis laikmets saistīja arī tālab, ka sevišķi liela loma iekšpolitiskajās un ārpolitiskajās norisēs un to sekās, par ko rakstījuši daudzi citi pētnieki, bija tieši justīcijas kalpotājiem. Tādējādi grāmata Kādas nodevības ģenealoģija vienlaikus ir gan biogrāfisks stāstījums par Rīgas apgabaltiesas prokurora Antona Otto Karčevska–Kalmes (1900–1941) dzīvesgājumu, gan ieskats Latvijas valsts, tās tiesu iekārtas un cilvēku likteņos okupācijas priekšvakarā.
K. Ulmaņa autoritārajā iekārtā prokurors A. Karčevskis, šķietami vienkāršs cilvēks “no tautas”, sasniedza profesionālās karjeras zenītu, apliecinot amata vietas derīgumu politisko interešu nodrošināšanai tiesu zālēs, spīvi vēršoties pret režīma oponentiem, it sevišķi – sociāldemokrātiem un bijušajiem Saeimas deputātiem. Vadoņa kulta virsmērķa idejas realizēšana – tautas kontrole pār it visām valsts norisēm – nebūtu īstenojama, nepastāvot vismaz formālai bezierunu padevībai tai. Iespējams, vislielāko pārbaudījuma stundu tamlīdzīgi postulētas lojalitātes seguma pārbaudei atnesa 1940. gada jūnijs. Tas būtībā prasīja tikai vienu – principālu un nelokāmu ticību Latvijas brīvības idejai no ikviena, it sevišķi – tiesu sistēmai piederīgajiem. Uzlūkojot šo traģisko laikposmu caur prokurora A. Karčevska biogrāfijas prizmu, autori grāmatā nav mēģinājuši vērtēt justīcijas kalpotāju veikto izvēļu pareizību vai nepareizību, bet drīzāk iezīmējuši pārdomu pieturpunktus, sastopoties ar varas nastas pārbaudījumu.
Egona Rusanova un Lindas Lielbriedes grāmatu Kādas nodevības ģenealoģija iespējams iegādāties izdevniecības “Kodoka” internetveikalā (https://veikals.kodoka.lv), pie izdevēja – “Rusanovs & Partneri” zvērinātu advokātu birojā, kā arī “Tiesu namu aģentūras” grāmatnīcā.
Linda Lielbriede
***
Telefona tālsarunas līnijā Rīga–Maskava Politiskā policija noklausījās jau kopš 1939. gada rudens.[1] Oktobra sākumā sabiedrībai tapa zināms, ka Latvija noslēgusi savstarpējās palīdzības paktu ar Padomju Sociālistisko Republiku Savienību,[2] kas faktiski kalpoja par pirmo soli Latvijas okupācijas un sovjetizācijas virzienā.[3]
Gada nogalē par valsts nākotni un ļaunu vēstošajām prognozēm augošs uztraukums bija vērojams arī valsts augstāko amatpersonu sarunās.[4] 1940. gada jūnija pirmajās dienās bija sagatavots ziņojums, ka 16. jūnijā Padomju armija gatavojas ieiet Lietuvā, tomēr, un šeit absolūti jāpiekrīt A. Strangam, “…dīvaini, ka, saņemot šādu ziņu, [Latvijā] valda kāda pārdabiska rezignācija, miegainība, nekādas dzīvības pazīmes. Neviens nemēģina glābties, nekāda zīme netiek dota tiem, kas varbūt tomēr gribētu izglābties un atstāt valsti, neviena vārda tautai…”.[5] To, ka K. Ulmanis zināja par tuvāko notikumu virzību, apstiprina arī J. Fridrihsona nopratināšanas laikā sniegtās ziņas, ka Politiskā policija uzraudzīja krievu sūtniecības telpas ar mērķi noskaidrot – “kas tur ies iekšā, kas būs jaunajā “valdībā”.”[6] [..]
Latvijas valdības politika laikposmā līdz okupācijai 17. jūnijā tika raksturota kā mēģinājums glābt valsti faktiski jau neglābjamā situācijā.[7] Nedaudz citās domās savās trimdas laikā tapušajās atmiņās bija F. Cielēns. “Neuzvelsim atbildību par demokrātijas bojā eju abstraktam liktenim, vai mistiskai vēstures neizbēgamībai, bet gan pēdējā posma politiķiem, tiem, kas varas lāsta apsēsti, iedzina kapā tik smagiem upuriem izcīnīto polītisko demokrātiju, un tiem, kas nespēja laikā saredzēt konkrētās draudošās briesmas, lai drošsirdīgi glābtu Satversmi”,[8] rakstīja pazīstamais sociāldemokrāts par autoritārisma pēdējiem mēnešiem.
Šis laiks, formējoties okupācijas varas struktūrām, bija lojalitātes Latvijas neatkarībai un politiski morālās nostājas konsekvences pārbaudes brīdis. Ne mazums Latvijas valstsvīru izvēlējās pievienoties tā dēvētā “sadarboņu kulta” grēciniekiem, faktiski kļūstot par kolaboracionistiem – “[t]as ir okupētas valsts pilsoņa noziegums pret tautu un valsti, iesaistoties okupācijas varas administratīvajās un represīvajās struktūrās. [..] Kolaboracionisms ir viena no visļaundabīgākajām cilvēku sugas garīgajām sērgām”.[9] Savukārt tos, kas izvēlējās ar agresoru nesadarboties, skāra nežēlīgas represijas – “[a]cīmredzot tie bija preventīvi pasākumi, lai vājinātu tautas pretestības kustību nākotnē, kad sāksies plānotās represijas pret mierīgajiem iedzīvotājiem.”[10]
1940. gada 18. jūnija pievakarē vizītē pie K. Ulmaņa ieradās Andrejs Višinskis,[11] un īsās apspriedes laikā abi valstsvīri pārrunāja jaunās valdības sastāvu, K. Ulmanim nesekmīgi rosinot tajā iekļaut pašam tuvāk zināmus vai attāli lojālus politiķus.[12] A. Bērziņš pēckara gados rakstīja, ka A. Višinska valdības sastāvu K. Ulmanis esot uzzinājis 19. jūnija priekšpusdienā.[13]
Iegūt ministra portfeli vai vismaz nonākt atbildīgā amatā okupācijas varas institūcijās tīkoja arī A. Karčevskis.[14] Dažiem tuvākajiem līdzgaitniekiem viņš bija atzinis, ka “cerot uz miertiesneša vietu.”[15] Atsevišķi avoti ziņoja, ka 1940. gada 19. jūnijā A. Karčevskis bija personīgā audiencē pie K. Ulmaņa.[16] Sarunas saturs gan palika noslēpumā tīts.
Jau 20. jūnija pēcpusdienā jaunās valdības sastāvs tika paziņots publiski, par tās vadītāju apstiprinot Augustu Kirhenšteinu.[17] Tiesa – bez A. Karčevska vārda starp pārējiem kolaboracionistiem. A. Stranga atzīmējis, ka A. Karčevskis ar šādu pavērsienu bijis neapmierināts,[18] tālab savas lojalitātes apliecināšanai jaunajai varai viņš bija spiests meklēt citas metodes.
Daudzi šo notikumu laikabiedri rakstīja, ka Rīgas apgabaltiesas prokurors bija sagatavojis 1934. gada 15. maija apvērsuma dalībnieku sarakstu un izstrādājis juridisko pamatojumu to saukšanai pie atbildības.[19] Šo sarakstu prokurors 1940. gada 17. jūnijā, bet pēc citām ziņām – jau pēc A. Kirhenšteina valdības izveidošanas, esot iesniedzis PSRS sūtniecības sekretāram Mihailam Vetrovam (1909–1980).[20] Juzdams, ka izredzes iegūt kādu amatu padomju sistēmā sarūk, A. Karčevskis bija piedāvājis A. Kirhenšteina valdības Ārlietu ministra biedram Andrejam Jablonskim[21] sagādāt kompromitējošus materiālus par autoritārā perioda valstvīriem,[22] bet jo sevišķi – par K. Ulmani.[23] Pulkvedis Jānis Vītols (1876–1952) par šo nodevīgo rīcību esot izsacījies ļoti lakoniski: “Izvelc suni no ūdens, un viņš tev iekož rokā!”[24]
Par šo A. Karčevska rīcību bija uzzinājis arī K. Ulmanis, kurš sacīja: “Karčevskis maldās, ja domā, ka šis raksts viņu var glābt.”[25] J. Lejiņš–Leja savās atmiņās par šo laikposmu rakstīja, ka A. Karčevskis “par savu varoņdarbu” pats gan esot izplatījis runas, cita starpā par to pastāstot kādam Valsts kontroles ierēdnim Vanagam.[26] “Karčevskis priecājies, ka beidzot varēšot brīvi strādāt un visus 15. maija apvērsuma dalībniekus un citus kontrrevolūcionārus saukt pie atbildības”,[27] tādējādi, iespējams, runām par prokurora varbūtējo komunistisko pagātni un tās ideoloģisko ietekmi uz viņa apziņu tomēr bija kāds pamats.[28]
Līdzīgi šo situāciju atminējās arī Ādolfs Klīve,[29] atstāstot kādu 1940. gada jūnija dienās jau pēc okupācijas notikušu sarunu ar K. Ulmani. Pēdējais esot izņēmis no “savas mapes kādus papīrus un sniedza tos man. Šinīs papīros bija uzskaitīti visi 1934. gada 15. maijā nodibinātās valdības ministri, daži ģenerāļi un, cita starpā, daži korporācijas “Latvia” filistri.”[30] “Jocīgā kārtā Karčevskis 15. maija valdības vīrus gribēja saukt pie atbildības par to, ka viņi varmācīgi gāzuši valdību, resp. Saeimu, kas dibināta uz demokrātiskiem principiem, vienīgajiem, kas krievu partneriem pie Latvijas-PSRS miera līguma slēgšanas bija pieņemami. Gāžot šādu valdību, 15. maija noziedznieki sagrāvuši Latvijas-PSRS miera līgumu.”[31] Pavirši izlasījis šo sarakstu, A. Klīve K. Ulmanim tika vaicājis, kā viņš to ieguvis. Pēdējais esot atbildējis visnotaļ daudznozīmīgi: “Kad kungs krogū guļ zem galda, tad pa portfeli rīkojas citi.”[32] Acīmredzot, laikam gan ne bez pamata A. Karčevska izrīcība publiskos pasākumos nereti tika sasaistīta ar pārmērīgu alkoholisko dzērienu lietošanu.
Savukārt A. Karčevska jaunības gadu draugs un autoritārā perioda valstsvīrs A. Bērziņš kritiski attiecās pret A. Klīves atmiņu atstāstu par 1940. gada jūnija notikumiem,[33] norādīdams, ka faktiski šī situācija bijusi gluži citāda un A. Karčevskim nevarot piedēvēt tamlīdzīgas nekrietnības. Proti, 1940. gada 17. jūnijā Valsts kontrolieris Kārlis Piegāze (1876–1941) Ministru kabinetam esot sniedzis ziņojumu, ka Valsts kontroles Pirmā departamenta direktors Vanags, būdams sociāldemokrāts, nesen esot ticies ar A. Karčevski. Pēdējais “esot centies viņam iegalvot, ka [A. Karčevskis] neesot naidīgi noskaņots ne pret sociāldemokrātiem, ne pret komunistiem.”[34] Tālāk A. Karčevskis turpinājis skaidrot, ka, ja “viņš kā prokurors uzturējis dažreiz apsūdzību pret komunistiem, tad to darījis, pildot amata pienākumus. Viņam esot mīļa krievu tauta un viņš labprāt lasot krievu rakstnieku darbus.”[35] Tāpat Rīgas apgabaltiesas prokurors piebildis, ka neesot fašistiski noskaņots, bet vienlaikus neaizmirstot piemetināt, ka “[t]ādi gan [M]inistru kabinetā esot Munters, Birznieks un Bērziņš.”[36]
Savās atmiņās A. Bērziņš rakstīja, ka, “[š]o sarunu atstāstot Piegāzem, Vanags piebildis, ka pilsoņu aprindas, spriežot pēc Karčevska vērojumiem, esot gļēvas un naivas, iedomājoties, ka sociāldemokrāti varētu kādu pasargāt no komunistu briesmām.”[37] Ministru kabinetā, spriežot pēc A. Bērziņa teiktā, par šādiem A. Karčevska izteikumiem esot bijis manāms satraukums, un, piemēram, Ārlietu ministrs Vilhelms Munters (1898–1967) pat rosinājis A. Karčevski atstādināt no amata. Ja varam ticēt A. Bērziņa atmiņu atstāstam, tad K. Ulmanis uz šādu V. Muntera rosinājumu esot atbildējis, ka A. Karčevskim tas tikai nākšot par labu.[38] Vadonis ierosināja, ka tā vietā “viņš izsaukšot Karčevski pie sevis ar ziņojumu par nekārtībām un sadursmēm Rīgas piestātnes laukumā sakarā ar sarkanarmiešu ienākšanu Rīgā un šo apmeklējumu paziņošot laikrakstos. Tas Karčevskim sāpēšot vairāk”.[39]
Šāds attiecīgo notikumu portretējums tādējādi atstāj vietu interpretatīvām variācijām, vai A. Karčevskis patiešām būtu gājis tik tālu, lai uzreiz pēc okupācijas varas pārstāvju pozīciju nostiprināšanas Latvijā tiem nodotu savus kolēģus, paziņas un citus laikabiedrus, kas bija piedalījušies apvērsuma realizēšanā. Raugoties uz šīm norisēm retrospektīvi, izdarīt kategoriskus spriedumus ir daudz vieglāk, jo cilvēki, par kuriem šādi verdikti tiek formulēti, vairs nav starp dzīvajiem. Vienlaikus šis traģiskais laikposms spilgti parāda to, ka tādas garīgās vērtības, kas ieaužas raksturā un nosaka cilvēka apzinīgā mūža ritējumu, kā, piemēram, vīrišķība, drosme un bezbailība neliekties nekādu varas vēju vētrās. Piemēram, Latvijas robežsargu brigādes komandieris ģenerālis Ludvigs Bolšteins[40] dienu pēc A. Kirhenšteina valdības izveidošanas izdarīja pašnāvību nošaujoties.[41] Savā atvadu vēstulē ģenerālis bija rakstījis: “Es nespēju piedalīties un noārdīt to, ko nacionālās Latvijas pastāvēšanas laikā pats savām rokām un labām domām esmu cēlis.”[42] Žurnālists Ernests Treiguts-Tāle[43] šajā kontekstā retoriski vaicāja, vai, “zaudējot svarīgu daļu no sevis, būs vēl vērts dzīvot?”[44]
Tāpat tika uzskatīts, ka nolūkā pielabināties okupantu varai A. Karčevskis komunistiem esot nodevis arī notiesātos pērkonkrustiešus.[45] Tiesa, šo norišu liecinieki rakstījuši, ka arī pats K. Ulmanis, amnestējot autoritārā periodā laikā notiesātos politieslodzītos, A. Višinskim it kā esot speciāli taujājis, vai “Pērkonkrusta” fašisti arī būtu atbrīvojami.[46] “Višinskis to noraidījis un izteicis pateicību Ulmanim, ka viņš to norādījis”[47] – lielākā daļa pērkonkrustiešu tika izsūtīti uz Krievijas darba nometnēm, kur arī vairumā gadījumu gāja bojā.
Jau minētais R. Staprāns jautājumā par to, kādu motīvu dēļ A. Karčevskis izvēlējās šādu taktiku, atbildēja, ka “Višinska kultivētās psiholoģiskās ietekmēšanas metodes dažus salauza, piemēram, prokurors Karčevskis, kas bija pratinājis 1934. gada Ulmaņa pučā apcietinātos, pēc Krievijas okupācijas sastādīja apcietināmo, sarkano valdībai nevēlamo sarakstus. Vēstures ironija!”[48] Grūti gan spriest, vai brīdī, kad Rīgas apgabaltiesas prokurors sniedza M. Vetrovam ziņas par visiem 1934. gada 15. maija apvērsuma dalībniekiem, viņa apziņa būtu bijusi jau tiktāl ietekmēta, ka tamlīdzīgu rīcību varētu uzskatīt par padomju represīvo iestāžu ietekmēšanas līdzekļu pielietošanas efektu. Daudzu šo notikumu laikabiedru atmiņas tomēr liecina par ko citu – izmisīgu vēlmi nostiprināt savu vietu varas struktūrās, pret kurām, kā to, iespējams, izprata arī A. Karčevskis, nebija iespējams cīnīties, bet kurām prātīgāk bija pakļauties.
Dažas nedēļas vēlāk, 1940. gada 5. jūlijā, A. Kirhenšteina Ministru kabinets pēc Tieslietu ministra J. Pabērza ierosinājuma A. Karčevski atbrīvoja no Rīgas apgabaltiesas prokurora amata, it kā piešķirot “viņam pienākošos atvaļinājumu”.[49] Laikraksti gan tolaik ziņoja, ka atbrīvošana no amata esot notikusi “pēc paša lūguma”,[50] tomēr nav ne mazāko šaubu, ka tamlīdzīgs eifēmisms apzīmēja gluži citu faktisko īstenību – padomju iestāžu uzsākto izrēķināšanos ar visiem neatkarīgās Latvijas valstsvīriem un sabiedrībā redzamiem, zināmiem cilvēkiem, no kuriem bija vai varēja būt gaidāma jebkāda pretstāve komunisma ideoloģijas intensīvai ieaušanai okupētajā valstī.
Jāatzīmē, ka pēc okupācijas A. Karčevska vārds līdztekus citu augstāko valsts amatpersonu vārdiem periodiskajos izdevumos dažādos veidos un kontekstos tika atainots negatīvā nokrāsā.
Vēsturnieks Uldis Lasmanis (dz. 1929) savā pētnieciskajā interesē savulaik bija pievērsies redzamā starpkaru perioda politiķa un sabiedriskā darbinieka Arveda Berga (1875–1941) dzīves līkločiem un liktenim pēc tam, kad 1934. gada 15. maijā savu autoritāro patvaldību nostiprināja K. Ulmanis. Triloģiju Arveds Bergs 2000. gadā papildināja vēl viens izdevums – A. Berga piezīmes, kas tapušas no 1934. gada maija līdz 1941. gada februārim – brīdim, kad nu jau bijušais politiķis tika arestēts.[51] Kādā no 1940. gada atmiņu epizodēm A. Bergs raksturoja situāciju Rīgā neilgi pēc padomju okupācijas sākuma, tai nostiprinot savu varu. Savās piezīmēs A. Bergs rakstīja: “Pats par sevi saprotams, ka ierēdņu maiņa notiek lielos apmēros, kam par upuri krīt liels skaits nederīgu vīru, kā Senāta priekšsēdētājs Gubens, tiesu palātas pr[iekšsēdētā]js H. Lazdiņš, Rīgas pilsētas galva jeb «lielvecākais» Liepiņš, prokurors Karčevskis alias Kalme un daudzi citi, bet arī daudzi nevainojami darbinieki, un to vietā nāk vīri pa lielākai daļai ar spaidu darbu cenzu.”[52]
Jau krietni vēlāk padomju periodā publicētajos periodikas materiālos, kritizējot “buržuāziskās Latvijas” justīcijas sistēmu, tika atzīmēts, ka tiesas un prokuratūras esot bijušas “viens no spēcīgākajiem buržuāzijas un reakcijas balstiem”,[53] solot, ka “[n]e sekundi nedrīkst tiesā sēdēt tādi prokurori kā Karčevskis, kurš bija aktīvs 15. maija rīkotā puča dalībnieks. Viņa vieta ne Apgabaltiesā, bet Centrālcietumā”. Neatkarīgās Latvijas periodā tiesnesis esot bijis “pats melnākais, pats konsekventākais tumsonības sargs. Tautai viņš neaizsniedzams, no tautas viņš neatkarīgs, tautai viņš neatbildīgs. Ne par velti tiesnešu amatu izpildīja birkehani, rozenšteini, birnbaumi, vācu muižnieku un baronu atvases – latviešu tautas zvēriskākie ienaidnieki. Ne par velti latviešu buržuāzija izvirzīja no sava vidus tiesneša amatam legzdiņus un ankravus, karčevskus un gubeņus – pārbaudītus reakcionārus un melnsimtniekus”.[54] Šī un tamlīdzīga retorika bija vērsta uz to, lai sabiedrības apziņā, kas tolaik bija represiju un izrēķināšanās iebiedēta, vēl vairāk nostiprinātu apziņu, ka “[t]iesas bija nelokāmi reakcionārās varas bastioni. Tiesās sēdēja vislielākie darba tautas ienaidnieki – Lazdiņš, Ankravs, Karčevskis, Gubens, Būmanis”.[55]
Šādu viedokļu publicēšanu kultivēja naids, kas nu te un tur uzliesmoja pret A. Karčevski un citiem 1934. gada 15. maija apvērsuma organizētājiem un tiem, kas no autoritārā režīma bija guvuši acīmredzamus labumus vai priekšrocības.
Tā, jau 1940. gada 26. jūnijā tika uzsākts darbs pie skolu sistēmas reformēšanas atbilstoši okupācijas varas izglītības kanoniem. Par šī ideoloģiskās dominantes nodibināšanas aspektā būtiskā uzdevuma realizēšanu atbildīga bija Latvijas PSR Skolotāju savienība. Par tās vadītāju uzreiz pēc okupācijas kļuva Pēteris Kūla,[56] kuram pret K. Ulmaņa autoritāro iekārtu bija sevišķa netīksme, proti, pēc apvērsuma tika likvidēta Latvijas Skolotāju savienība un P. Kūlam liegts strādāt šajā jomā.[57] Pēc okupācijas, kritizējot autoritāro iekārtu un tās īstenotājus, laikraksts Cīņa publicēja rakstu par to, kā P. Kūlam ticis liegts turpināt pedagoģisko darbu un cik “necilvēcīgs” kopumā bijis K. Ulmaņa varas laikmets: “pēkšņi ieradās skolā jaunais priekšnieks Karčevskis – prokurora Karčevska brālis – ar rakstu kabatā zibeņātri pārņēma skolu un neļāva P. Kūlam kā kādam smagam noziedzniekam pat atvadīties no saviem bij. skolēniem, skolotājiem un skolas padomes”.[58]
Vēl kāds avīžrakstos plaši tiražēts autoritārisma kritikas virziens saistīts ar nosodījuma paušanu valsts resursu izsaimniekošanas tendencei un dažādu materiāla rakstura bonusu piešķiršanai K. Ulmaņa laika valstsvīriem. Jāatzīmē, ka K. Ulmaņa pārvaldes resora ideāls esot bijis “nodibināt draudzīgu saimniecisku darbinieku kārtu, kas varēja kļūt turīgi jau no savām algām vien”.[59] Tomēr bija arī tādi režīmam uzticīgie personāži, kuriem, kā mēdz teikt, nauda neturējās. Starp tādiem bija A. Karčevskis, kurš “uzdevās par vecu zemnieksavienībnieku, bet jaunībā Krievijā esot bijis komunists. Viņš zvanīja uz dažādiem resoriem, piedāvādamies par juriskonsultu. Kad nodibinājās Kirhenšteina vara, piesolījis inscenēt “paraugprāvu” pret Ulmani. Tomēr tika deportēts.”[60]
Pēc okupācijas pārbaudot valsts līdzekļu apjomu, tajā skaitā Latvijas Kredītbankas darbību, tika konstatēts, ka 1935. gada 7. jūlijā ar Finanšu ministra L. Ēķa lēmumu no bankas bilances tika dzēsta summa 359 760,95 latu apmērā, tādējādi dzēšot valdības un tai tuvu stāvošu amatpersonu privātos parādus. Tā, piemēram, ģenerālim J. Balodim tika dzēsts parāds 5341 latu apmērā, līdzīgas summas arī Latvijas Bankas padomes priekšsēdētājam Ā. Klīvem un citiem. Savukārt no krietni iespaidīgāka parāda tika atsvabināts A. Karčevskis – 15 911,80 latu.[61] Kā atzīmēts atsevišķos avotos, visnotaļ interesanta bijusi Latvijas Kredītbankas direktora attieksme par nepieciešamību dzēst parādus, pēdējam skaidrojot, ka “esmu nācis pie atziņas, ka viena liela valstiska nepieciešamība ir atbrīvot no privātiem parādiem atbildīgus valsts un pašvaldības ierēdņus un sabiedriskus darbiniekus, kas aiz vēstures tradīciju un piedzīvojumu trūkuma valsts pirmajos gados iestiguši parādos, bet no savas ierobežotās algas šos parādus nekādi nespēj atmaksāt.”[62] Vēlāk tapa zināms, ka šādā ceļā tika dzēsti 7,5 miljonus latu vērti “Ulmaņa rokaspuišu parādi”.[63]
Vērtējot K. Ulmaņa laikā jau tapušos Valsts kontroles revīzijas aktus, arī citos laikrakstos tika fiksēts, ka “daži nodokļu inspektori darbojušies ļoti “laikmetīgi” un nelikumīgi aprēķinājuši mazākus nodokļus Ulmaņa laika dižvīriem, piemēram, Andrejam Bērziņam, Jūlijam Druvam, Antonam Karčevskim”.[64]
Kredītu dzēšanas fakts bija pateicīgs komunistiskās propagandas kultivēšanas rīks,[65] bargi kritizējot “blēžus un valsts izzadzējus”;[66] it sevišķi tālab, ka pats A. Karčevskis oficiālajos uzsaukumos autoritārisma periodā bija uzsvēris – jebkuriem līdzekļiem ir “jācenšas apkarot valsts un pašvaldības mantas piesavināšanos”.[67] Būdams apveltīts ar tamlīdzīgiem epitetiem kā “[k]oruptīvs un slikts cilvēks”[68] vai “šeptenieks”,[69] kā arī publicējot apgalvojumus, ka par kādu blakusdarbu veikšanu A. Karčevskis fiktīvi saņēmis papildu 200 latu mēnesī,[70] nu jau bijušā Rīgas apgabaltiesas prokurora tēls padomju programmatiskajās propagandas slejās ieguva ārkārtīgi nelāgu slavu.[71]
Ārkārtīgi skops ir to ziņu apjoms, kas šobrīd pieejams izpētei par A. Karčevska mūža pēdējiem mēnešiem. Tas tālab, ka lielākais vairums materiālu par šo laikposmu nav pieejami Latvijas Valsts Vēstures arhīva fondos, bet gan ārvalstīs – galvenokārt Krievijā.
Pēc vienām ziņām A. Karčevskis tika apcietināts 1940. gada 2. augustā,[72] bet citos avotos minēts vienīgi 1941. gada 14. jūnijs.[73] Autori sliecas domāt, ka precīzāks laiks tomēr ir 1940. gada 2. augusts,[74] ko citstarp apliecina arī vēlāk publicētās avīžslejas: “Prokuroru Karčevsku tyleņ pēc krīvu ībrukšonas Latvijā boļseviki apcītynoja un deportēja. Cylvāki navarēja tikai saprast kamdēļ?”[75] Pret A. Karčevski tika uzsākta krimināllieta Nr. 981061 (23/UI-41) pēc Krievijas PSR Kriminālkodeksa 58-4. panta un 58-13. panta.[76] Proti, par atbalsta sniegšanu starptautiskajai buržuāzijai, neatzīstot komunistisko sistēmu, un par aktīvu darbību pret strādnieku šķiru un revolucionāro kustību, kas izpaudusies, ieņemot amatu atbildīgā vai slepenā amatā kontrrevolucionāro valdību institūcijās.
Viņu, līdzīgi kā daudzus citus laikabiedrus, tostarp J. Fridrihsonu, čekisti tērpināja tik ilgi, kamēr cilvēks, sāpju, šausmu un terora salauzts, izpauda visu, ko vien zināja pats vai ko gribēja zināt pratinātāji. Nopratināšanas laikā arī A. Karčevskis sniedza daudz ziņu par autoritārā režīma ideoloģisko gaisotni un aizdomu tīklu, kāds bija savērpts teju par katru valstsvīru.[77]
Sākotnēji A. Karčevskis atradās apcietinājumā Rīgā, Centrālcietumā,[78] bet jau aptuveni septembra sākumā viņš un vairāki citi valstsvīri tika aizvesti uz Maskavu un ievietoti Lubjankas cietumā.[79] Tālākas ziņas par A. Karčevski apraujas – ir zināms, ka 1941. gada 23. jūnijā viņš tika notiesāts par aktīvu cīņu pret Latvijas Komunistisko partiju.[80] Jāatzīmē, ka atsevišķos avotos tiek minēts, ka A. Karčevskis miris bada nāvē Vjatlagas ieslodzīto nometnē,[81] tomēr šādu faktu neapstiprina Latvijas pilsoņu martiroloģijs Vjatlagā.[82] Tādējādi šajā aspektā autori drīzāk sliecas piekrist citviet norādītajam, ka A. Karčevskis 1941. gada 12. jūlijā tika nošauts Butirku cietumā Maskavā.[83]
[1] A. Stranga, “Jāņa Fridrihsona liecības”. SestDiena, 1994. gada 9. aprīlis, Nr. 82, 13. lpp.
[2] J. Taurēns, “Savstarpējās palīdzības pakts starp Latvijas Republiku un Padomju Sociālistisko Republiku Savienību”. Pieejams: https://enciklopedija.lv/skirklis/179533
[3] Kārlis Ulmanis trimdā un cietumā. Dokumenti un materiāli. Rīga: Latvijas vēstures institūta apgāds, 1994, 149. lpp.
[4] A. Bergmanis, “Latvijas iedzīvotāju baumas par karu 1940.–1941. gadā”, Latvijas Okupācijas muzeja gadagrāmata 2002. Varas patvaļa. Rīga: Latvijas 50 gadu okupācijas muzeja fonds, 2003, 90. lpp.
[5] A. Stranga, “Jāņa Fridrihsona liecības”. SestDiena, 1994. gada 9. aprīlis, Nr. 82, 13. lpp.
[6] Turpat.
[7] Kārlis Ulmanis trimdā un cietumā. Dokumenti un materiāli. Rīga: Latvijas vēstures institūta apgāds, 1994, 175. lpp.
[8] F. Cielēns, Laikmetu maiņa. II sējums. Lidingo: Memento, 1963, 505. lpp.
[9] A. Mellēns, “Absurda triumfs”, Pilsonis, 1992. gada 25. augusts, Nr. 33, 3. lpp.
[10] Kārlis Ulmanis trimdā un cietumā. Dokumenti un materiāli. Rīga: Latvijas vēstures institūta apgāds, 1994, 149. lpp.
[11] Andrejs Višinskis (Андрей Януарьевич Вышинский; 1883–1954) – jurists, PSRS ģenerālprokurors no 1935. gada līdz 1939. gadam, Latvijas okupācijas ideoloģiskais virzītājs un PSRS Ārlietu ministrs no 1949. gada līdz 1953. gadam.
[12] I. Gore, A. Stranga, Latvija: neatkarības mijkrēslis. Okupācija. 1939. gada septembris–1940. gada jūnijs. Rīga: Izglītība, 1992, 167. lpp.
[13] A. Bērziņš, “Piezīmes pie A. Klīves grāmatas «Latvijas neatkarības gadi»”. Treji Vārti, 1977. gada 1. janvāris, Nr. 57, 14.–19. lpp.
[14] A. Stranga, “Jāņa Fridrihsona liecības”. SestDiena, 1994. gada 9. aprīlis, Nr. 82, 13. lpp.
[15] J. Lejiņš, Mana dzimtene. Atmiņu un pārdomu atspulgā. Vesterāsa: Ziemeļblāzma, 1971, 193.–194. lpp. Šādu faktu apliecina arī citi avoti: J. Šteimans, Latvijas vēstures pētnieki. Daugavpils: Saule, 1997, 160.–161. lpp.
[16] “Valsts prezidents”, Latvijas Kareivis, 1940. gada 20. jūnijs, Nr. 137, 1. lpp.
[17] I. Gore, A. Stranga, Latvija: neatkarības mijkrēslis. Okupācija. 1939. gada septembris–1940. gada jūnijs. Rīga: Izglītība, 1992, 174. lpp. Augusts Kirhenšteins (1872–1963) – zinātnieks-mikrobiologs, politiķis, valdības vadītājs no 1940. gada 21. jūnija līdz 1940. gada 25. augustam. Sk. vairāk: D. Bleiere, “Augusts Kirhenšteins”. Pieejams: https://enciklopedija.lv/skirklis/127276.
[18] A. Stranga, “Jāņa Fridrihsona liecības”. SestDiena, 1994. gada 9. aprīlis, Nr. 82, 13. lpp.
[19] Pretstatu cīņa. Rīga: Avots, 1990, 282. lpp.
[20] Pretstatu cīņā: Latvija 1917.-1950. Rīga: Avots, 1990, 282. lpp. Sk. arī: J. Šteimans, Latvijas vēstures pētnieki. Daugavpils: Saule, 1997, 160.–161. lpp.; E. Andersons, Latvijas vēsture. 1920–1940. Ārpolitika. Stokholma: Daugava, 1984, 474. lpp.
[21] Andrejs Jablonskis (1880–1951) – Ārlietu ministra biedrs A. Kirhenšteina valdībā, Latvijas PSR Tautas komisāru padomes tieslietu tautas komisārs no 1941. gada līdz 1946. gadam, kā arī Latvijas PSR Tieslietu ministrs no 1946. gada līdz 1951. gadam.
[22] K. Krūklītis, Tēvu zemei grūti laiki: atceres un pārdomas. Rīga: Gaujas apgāds, 1989, 401. lpp.
[23] Ā. Klīve, Brīvā Latvija. [B.v.]: Grāmatu draugs, 1969, 319. lpp.; K. Krūklītis, Tēvu zemei grūti laiki. Atceres un pārdomas. [B.v.]: Gaujas apgāds, 1989, 401. lpp.
[24] K. Krūklītis, Tēvu zemei grūti laiki. Atceres un pārdomas. [B.v.]: Gaujas apgāds, 1989, 401. lpp.
[25] U. Lasmanis, Arveds Bergs: Neizsūtīta trimdinieka piezīmes, 1934-1941. [B.v.]: Autora izdevums, 1997, 409. lpp.; Pretstatu cīņa. Rīga: Avots, 1990, 282. lpp.
[26] J. Lejiņš, Mana dzimtene. Atmiņu un pārdomu atspulgā. Vesterāsa: Ziemeļblāzma, 1971, 193.–194. lpp.
[27] Turpat.
[28] Turpat.
[29] Ādolfs Klīve (1888–1974) – politiķis, 1.–3. Saeimas deputāts, no 1931. gada līdz 1940. gadam – Latvijas Bankas padomes priekšsēdētājs.
[30] Ā. Klīve, Brīvā Latvija. [B.v.]: Grāmatu draugs, 1969, 319. lpp.
[31] Turpat.
[32] Turpat. Šo citātu atzīmējis arī Jānis Lejiņš–Leja. Sk. J. Lejiņš, Mana dzimtene. Atmiņu un pārdomu atspulgā. Vesterāsa: Ziemeļblāzma, 1971, 194. lpp.
[33] A. Bērziņš, “Piezīmes pie A. Klīves grāmatas «Latvijas neatkarības gadi»”, Treji Vārti, 1977. gada 1. janvāris, Nr. 57, 14.–19. lpp.
[34] Turpat, 17. lpp.
[35] Turpat.
[36] Turpat.
[37] Turpat.
[38] I. Gore, A. Stranga, Latvija: neatkarības mijkrēslis. Okupācija. 1939. gada septembris–1940. gada jūnijs. [B.v.]: Izglītība, 1992, 161. lpp
[39] Kārlis Ulmanis trimdā un cietumā. Dokumenti un materiāli. Rīga: Latvijas vēstures institūta apgāds, 1994, 150. lpp.
[40] Ludvigs Bolšteins (1888–1940) – ģenerālis, Robežsargu brigādes komandieris no 1935. gada līdz 1940. gadam. Sk. E. Jēkabons, “Ludvigs Bolšteins”. Pieejams: https://enciklopedija.lv/skirklis/95848-Ludvigs-Bol%C5%A1teins
[41] J. Šteimans, Latvijas vēstures pētnieki. Daugavpils: Saule, 1997, 160.–161. lpp.; Kārlis Ulmanis trimdā un cietumā. Dokumenti un materiāli. Rīga: Latvijas vēstures institūta apgāds, 1994, 150. lpp.
[42] E. Roze, “Karavīra gods”. Laiks, 2002. gada 20. jūlijs.
[43] Ernests Treiguts-Tāle (1911–2005) – žurnālists, līdz 1940. gadam bija Preses atašejs Berlīnē.
[44] E. Treiguts-Tāle, Latvieši, karš ir sācies! Rīga: Zinātne, 1996, 349. lpp.
[45] “Par tādiem, kurus aizveda jau toreiz”. Brīvā Latvija, 1947. gada 1. jūnijs, Nr. 17, 7. lpp.
[46] Pretstatu cīņa. Rīga: Avots, 1990, 281.–282. lpp.
[47] Turpat.
[48] “Kad pārņem opozicionāra gars. Raimonds Staprāns intervijā Irēnai Lagzdiņai”. Brīvā Latvija, 2002. gada 8. jūnijs, Nr. 22, 5. lpp.
[49] Latvijas Republikas Ministru kabineta sēžu protokoli. 1940. gada 16. jūnijs–19. jūlijs. Rīga: Zinātne, 1991, 60. lpp.; Ē. Žagars, “Buržuāziskā valsts aparāta salaušana”. Dzimtenes Balss, 1976. gada 28. oktobris, Nr. 43, 4.–6. lpp.; Ē. Žagars, Sociālistiskie pārveidojumi Latvijā. 1940.–1941. Rīga: Zinātne, 1975, 223. lpp.
[50] “Iecelšanas”. Brīvā Zeme, 1940. gada 6. jūlijs, Nr. 150, 1. lpp.
[51] U. Lasmanis, Arveds Bergs: Neizsūtīta trimdinieka piezīmes, 1934-1941. [B.v.]: Autora izdevums, 1997.
[52] U. Lasmanis, Arveds Bergs: Neizsūtīta trimdinieka piezīmes, 1934-1941. [B.v.]: Autora izdevums, 1997, 410. lpp.
[53] “Tautas ienaidnieki taisnības priesteru togās”, Cīņa, 1949. gada 18. februāris, Nr. 40, 3. lpp.
[54] Turpat.
[55] Каким был суд в буржуазной Латвии. Советская молодежь, 1954. gada 28. novembris, Nr. 235, 2. lpp.
[56] Pēteris Kūla (arī Pēteris Kūlis; 1874–1945) – skolotājs, skolu pārzinis, organizēja pasākumus un stiprināja dažādus ar izglītības sistēmu saistītus principus.
[57] “Skolotājs Pēteris Kūla”, Cīņa, 1945. gada 16. augusts, Nr. 192, 2. lpp.
[58] “Lielās līnijas mūsu skolu politikā”, Cīņa, 1940. gada 29. jūnijs, Nr. 13, 3. lpp.
[59] O. Liepiņš, “Veikali, veikali”, Treji Vārti, 1983. gada 1. maijs, Nr. 93, 16. lpp.
[60] Turpat.
[61] “Korupcijas atklājas”, Brīvā Jaunatne, 1940. gada 18. jūlijs, Nr. 12, 2. lpp.
[62] “Ar valsts naudu dzēsti privāti parādi”, Daugava, 1940. gada 19. jūlijs, Nr. 164, 2. lpp.; “«Jaukas» kredītoperācijas, bet vēl «jaukāka» motivācija”, Komunists, 1940. gada 19. jūlijs, Nr. 31, 3. lpp.
[63] “Padomju vara Baltijā”, Propagandists un Aģitators, 1940. gada 1. septembris, Nr. 1, 44. lpp.; “Sociālistiskā likumība un prokuratūra”, Cīņa, 1941. gada 8. janvāris, Nr. 7, 7. lpp.; “Jelgavniekam dir. Jānim Kauliņam dzēsti parādi 37 000 Ls apmērā”, Zemgales Balss, 1940. gada 19. jūlijs, Nr. 161, 3. lpp.
[64] “Saruna ar Latvijas PSR Finansu Tautas Komisāru”, Padomju Latvija, 1940. gada 5. septembris, Nr. 23, 14. lpp.
[65] “Mēs intervējam pagātni”, Liesma, 1960. gada 1. jūlijs, Nr. 7, 26. lpp.
[66] “Padomju vara Baltijā”, Propagandists un Aģitators, 1940. gada 1. septembris, Nr. 1, 44. lpp.
[67] “Rīgas apgabaltiesas prokurora biedru un izmeklēšanas tiesnešu apspriede”, Tieslietu Ministrijas Vēstnesis, 1937. gada 1. aprīlis, Nr. 2, 426.–433. lpp.
[68] “Koruptantus nedrīkst tiesāt koruptīvi tiesneši”, Cīņa, 1940. gada 28. jūnijs, Nr. 12, 2. lpp.; “Koruptantus nedrīkst tiesāt koruptīvi tiesneši”, Komunists, 1940. gada 29. jūnijs, Nr. 11, 2. lpp.
[69] J. Lejiņš, Mana dzimtene. Atmiņu un pārdomu atspulgā. Vesterāsa: Ziemeļblāzma, 1971, 136. lpp.
[70] Turpat, 112. lpp.
[71] “Padomju vara Baltijā”, Propagandists un Aģitators, 1940. gada 1. septembris, Nr. 1, 44. lpp.; “Kas noticis 15. maija režīma aizkulisēs”, Cīņa, 1940. gada 18. jūlijs, Nr. 31, 3. lpp.
[72] J. Šteimans, Latvijas vēstures pētnieki. Daugavpils: Saule, 1997, 160.–161. lpp.
[73] Es sapni par dzimteni pagalvī likšu. Rīga: Rota, 1994, 320. lpp.
[74] Ā. Šilde, Ardievas Rīgai. Bruklina: Grāmatu Draugs, 1988, 150. lpp.
[75] “Ulmaņa politiskos porvaldes prīkšnika J. Fridrichsona čekas nūpratiošonas protokols”, Latgolas Bolss, 1971. gada 25. septembris, Nr. 824, 1. lpp.
[76] LVVA 1986. f., 2. apr., 1214. lieta, P–4933, 47. lpp.
[77] Leģendas par Latvijas valstvīru nodevību. Laiks, 1994. gada 1. jūnijs, Nr. 44, 8. lpp.
[78] “Daugavpilieša drūmās dienas Rīgas centrālcietumā”, Daugavas Vēstnesis, 1941. gada 15. novembris, Nr. 38, 3. lpp.
[79] Ā. Šilde, Ardievas Rīgai. Bruklina: Grāmatu Draugs, 1988, 150. lpp.
[80] Калме-Карчевский Антон-Отто Иванович. Учтен(а) в «Москва, расстрельный полигон Коммунарка». Pieejams: https://bessmertnybarak.ru/books/person/835070/
[81] T. Rubenis, “Atceroties Baigo gadu”, Tēvzemīte, 2013. gada 6. jūlijs, Nr. 210, 6. lpp.
[82] M. Birzniece, Divi pretmeti, divas Saules meitas: Milda Karčevska un Alīde Grīna. Gundegas dibinātāju un goda filistru dzīves stāsti. Rīga: Gundega, 2013, 17. lpp. Sk. arī: “Vienmēr viņus atcerēsimies un gaidīsim pārnākam”, Daugavas Vēstnesis, 1942. gada 14. jūnijs, Nr. 136, 8. lpp.
[83] Еремина Л. С., Рогинский А. Б. Расстрельные списки: Москва, 1935-1953: Донское кладбище (Донской крематорий) : книга памяти жертв политических репрессий. [B.i.]: Мемориал, 2000, с. 181.; “Vai viņu atdusas vieta paliks nezināma?” Diena, 1993. gada 10. septembris, Nr. 191, 3. lpp.