Īsstāsts, sarakstīts, šķiet, 1910. gados, no britu rakstnieces Virdžīnijas Vulfas (1882–1941), romānu Uz bāku, Orlando, Deloveja kundze un esejas Sava istaba autores, stāstu krājuma A Haunted House and Other Stories. Šo krājumu 1944. gadā pēc viņas traģiskās nāves publicēja atraitnis Leonards Vulfs.
Lai kurā stundā jūs atmostos, kaut kur aizcirtās durvis. Roku rokā viņi gāja no istabas uz istabu, te kaut ko paceļot, te kaut ko atverot, lai pārmeklētu, – spokains pāris.
“Šeit mēs to atstājām,” viņa sacīja. Un viņš piebilda: “Jā, bet arī šeit.” “Tas ir augšstāvā,” viņa nomurmināja. “Un dārzā,” viņš čukstēja. “Klusu!” viņi abi teica. “Citādi mēs viņus pamodināsim.”
Bet nebija tā, ka jūs mūs pamodinājāt. Nē, nē. “Viņi to meklē. Tagad viņi velk aizkaru,” viens no mums būtu varējis teikt, turpinādams lasīt vēl lappusi vai divas. “Tagad viņi to ir atraduši,” viens no mums būtu varējis secināt, apturot zīmuli pie lapas malas. Un tad, noguris no lasīšanas, viens no mums varētu piecelties un iet paskatīties, kas tur notiek. Māja bija pilnīgi tukša, durvis stāvēja vaļā, tikai meža baloži apmierināti dūdoja un no fermas skanēja kulšanas mašīnas rūkoņa. “Kāpēc es šeit ienācu? Ko es te gribēju atrast?” Manas rokas bija tukšas. “Tad varbūt tas ir augšstāvā?” Bēniņos bija izbērti āboli. Un tā es nonācu atkal lejā. Dārzs bija tikpat kluss kā vienmēr, vienīgi grāmata bija ieslīdējusi zālē.
Bet viņi to bija atraduši viesistabā. Taču viņi paši nekad nebija redzami. Logu rūtīs atspīdēja āboli, atspīdēja rozes; stiklā visas lapas izskatījās zaļas. Ja viņi staigāja pa viesistabu, ābols vienīgi pagrieza savu dzelteno pusi. Taču, jau pēc mirkļa, ja viens no mums atvēra durvis, – izklāts uz grīdas, piekārts pie sienām, pakārts no griestiem – kas?? Manas rokas bija tukšas. Strazda ēna pārslīdēja paklājam; no visdziļākajām klusuma akām meža balodis izcēla savu burbuļojošo balsi. “Drošs, drošs, drošs,” maigi pulsēja mājas sirds. “Dārgumi ir paslēpti; bet istaba…” pulss pēkšņi apstājās. Ā, vai tie bija tie paslēptie dārgumi?
Pēc mirkļa gaisma bija izdzisusi. Varbūt tas ir ārā dārzā? Bet tur koki vija tumsu ap kādu klaiņojošu saules staru. Tas bija tik smalks, tik rets, tik vēsi nogrimis zem virsmas – tas stars, kuru es meklēju, vienmēr dega aiz stikla. Nāve – lūk, kas bija šis stikls. Nāve stāvēja starp viņiem un mums. Nāve vispirms bija atnākusi pie sievietes, pirms vairākiem simtiem gadu. Viņa atstāja māju, aizlīmēja visus logus, aptumšoja istabas. Viņš atstāja māju, atstāja sievieti, devās uz ziemeļiem, devās uz austrumiem, redzēja, kā zvaigznes pagriežas Dienvidu puslodes debesīs. Viņš meklēja māju, viņš atrada māju, nogrimušu dzelmē Daunsas līcī. “Drošs, drošs, drošs,” priecīgi pukstēja mājas sirds. “Dārgumi ir tavi.”
Vējš rēkdams ieskrienas augšup pa aleju. Koki noliecas uz vienu un tad uz otru pusi. Mēness stari plīst un mežonīgi izšķīst lietū. Bet lampas stars atspīd tieši logā, un svece deg taisni un mierīgi. Klīstot pa māju, virinot logus un čukstot, lai mūs nepamodinātu, spocīgais pāris meklē savu prieku.
“Šeit mēs gulējām,” viņa saka. Un viņš piebilst: “Tūkstošiem skūpstu.” “Pamodušies no rīta…” “Sudrabaina gaisma starp kokiem…” “Augšā…” “Dārzā…” “Kad atnāca vasara…” “Ziemā, kad bija sniegs…” Kaut kur lielā tālumā aizsitas durvis, maigi pieklauvēdamas kā sirdspuksts.
Tad viņi pienāk tuvāk un apstājas durvju ailē. Vējš norimst, lietus lej sidrabu lejā pa rūti. Mūsu acis aizveras, mēs vairs nedzirdam soļus sev blakus, mēs neredzam, kā dāma izpleš savu spokaino apmetni. Viņa plaukstas aizsedz laternu. “Paskaties,” viņš izdveš. “Dziļi aizmiguši. Mīlestība uz viņu lūpām.”
Pieliekušies un turēdami savu sudraba lukturi virs mums, viņi ilgi un dziļi skatās. Ilgi klusē un nekustas. Taisnā līnijā iepūš vēja brāzma, un liesma nedaudz noliecas. Klejojoši mēness stari pārslīd gan grīdu, gan sienu un satikušies iekrāso viņu pieliektās sejas – sejas, kas domā un brīnās, sejas, kas vēro guļošos, sejas, kas meklē viņu apslēpto prieku.
“Drošs, drošs, drošs,” lepni pukst mājas sirds. “Tie ilgie gadi…” viņš nopūšas. “Un tu mani atkal atradi.” “Šeit,” viņa murmina, “mēs gulējām; tur mēs dārzā lasījām; tur mēs smējāmies, bēniņos ripinot ābolus. Šeit mēs noglabājām savus dārgumus…” Viņa pieliecas, un laternas gaisma paceļ manu acu plakstiņus. “Drošs! Drošs! Drošs!” neprātīgi pukst mājas pulss. Mozdamās no miega, es raudu: “Ak, tad tie ir tie jūsu noglabātie dārgumi? Gaisma sirdī.”
Tulkoja A. Irbe.