2024. gads iesākās ar parakstu vākšanas drudzi. Par referenduma rīkošanu par apturētā likuma “Grozījumi Notariāta likumā” atcelšanu varēja parakstīties vēl dažas janvāra dienas. Parakstu vākšana tika iniciēta ar 34 Saeimas deputātu parakstītu vēršanos pie Valsts prezidenta, prasot apturēt Saeimā pieņemto Notariāta likuma grozījumu publicēšanu uz diviem mēnešiem un nodot tos tautas nobalsošanai. Taču parakstu vākšana noslēdzās ar neizdošanos – kopumā savāca 35 191 parakstu jeb 23% no vajadzīgā 154 241 balsstiesīgo skaita.[1] Viens no iemesliem, ar ko skaidroja parakstu vākšanas neizdošanos, bija tās formāts – parakstīties varēja, tikai fiziski ierodoties kādā no iecirkņiem to noteiktajā darba laikā. Šis parakstu vākšanas formāts bija ne tikai neērts, bet arī dārgs. Kopējie Centrālās vēlēšanu komisijas izdevumi šīs parakstu vākšanas organizēšanai bija EUR 602 333. Atsaucoties uz šo pieredzi, CVK izstrādāja likumprojektu, lai turpmāk par apturētiem likumiem būtu iespējams parakstīties elektroniski, izmantojot latvija.gov.lv platformu, vai arī apliecināt parakstu pie pašvaldību noteiktām amatpersonām.[2]
Rezultātā 1. jūlijā stājās spēkā likumgrozījumu pakotne, ieviešot jaunu tiesību institūtu – Partnerību. Pēdējie medijos publicētie dati ir par partnerības institūta pirmajiem četriem mēnešiem. Tajos noslēdza 277 partnerattiecības – 157 starp pretēju dzimumu cilvēkiem un 120 starp viena dzimuma cilvēkiem. 12 pāri noslēguši partnerību attālināti, to skaitā pieci viendzimuma pāri.[3] Vienlaicīgi pārejas noteikumos paredzēts, ka ziņas par ģimenes tiesiskajām attiecībām, kas konstatētas ar tiesas nolēmumu, pēc personas lūguma aktualizē Pilsonības un migrācijas lietu pārvalde (PMLP). Pēc šo ziņu aktualizēšanas Fizisko personu reģistrā attiecīgās ģimenes tiesiskās attiecības ir pielīdzināmas partnerībai, kas nodibināta ar notariālu aktu.[4] Citiem vārdiem sakot, tiem 50 viena dzimuma pāriem, kuriem pēdējos gados ar tiesas nolēmumu tika atzītas ģimenes tiesiskās attiecības, bija un joprojām ir iespēja šo tiesas nolēmumu “pārvērst” partnerībā. Attiecīgi jaunām šādām tiesvedībām vairs nevajadzētu būt pamata.
Partnerību noslēgušajiem ar 1. jūlijā spēkā stājušos likumu pakotni tika piešķirtas vairākas laulātiem identiskas priekšrocības: iespēja saņemt iedzīvotāju ienākuma nodokļa atvieglojumus, gada ienākumu deklarācijā iekļaut attaisnotos izdevumus par partnera izglītību un ārstniecību, kā arī saņemt partnerim aprēķinātās pensijas summas, kas nav izmaksātas līdz viņa nāvei. Šie partnerību noslēgušajiem piešķirtie valsts labumi vai atvieglojumi, pēc likuma anotācijas un publiski paustā pamatojuma spriežot, nav mērķtiecīgi izvēlēti, lai atrisinātu kādas noteiktas problēmas. Tie ir izvēlēti pēc principa – dot partneriem to pašu, ko laulātajiem. Tā, piemēram, Saeimas apstiprinātajā pakotnē ir grozījumi likumā “Par iedzīvotāju ienākuma nodokli”,[5] kuros minēts tikai viens grozījums – attiecināt šā likuma noteikumus (seko uzskaitījums ar pantiem, kuros pieminēti laulātie) uz papildu personām, partnerību noslēgušajiem. Ar šo es vēlos uzsvērt, ka partnerības likumu sākotnējais mērķis acīmredzami bija pielīdzināt partnerus laulātajiem, nevis risināt kādas noteiktas, sadzīviski sāpīgas problēmas viena dzimuma pāriem.
Šajā sakarā Notariāta likumā ierakstītais apgalvojums “Partnerība nav pielīdzināma laulībai” ir vājš mierinājums, jo faktiski partnerība ar šiem atvieglojumiem un privilēģijām jau ir pielīdzināta laulībai, lai arī pagaidām ne pilnā mērā. Ja valsts teju vienādi atbalsta un privileģē A un B institūtu, kur B ir zemākas prasības, tad neizbēgami A prasības un normas tiks degradētas līdz B līmenim. Tas ir kā maksāt par saldo krējumu ar 10% tauku tikpat, cik par 35% treknu saldo krējumu. Nopērkot saldo krējumu ar 10% tauku, sekas var būt neizdevusies svētku torte, taču laulības institūts, kuru tagad balsta vājākas sociālās normas un prasības pret līgavu un līgavaini, nozīmē vājākas ģimenes un trauslāku sabiedrības sociālo audeklu. Partnerība ir laulības “vājāka versija”, jo tajā nav normu par (1) uzticību; (2) pastāvību; (3) publiskumu; (4) aizsardzību potenciālajiem vai esošajiem bērniem. Šo normu iztrūkuma sekas plašākai sabiedrībai būs atkarīgas no tā, cik stipri partnerība būs vienādota ar laulību vidējā latvieša prātā.
Līdz ar partnerības pakotni 1. jūlijā stājās spēkā Saeimas lēmums atcelt nepieciešamību pēc diviem lieciniekiem laulību reģistrācijas ceremonijā. Šie tieslietu ministres rosinātie grozījumi tika pamatoti ar to, ka laulību lieciniekiem mūsdienās vairs neesot juridiskā pienesuma – tā esot tikai simboliska loma. Šī prasība drīzāk esot praktisks apgrūtinājums pāriem, kas vēlas laulāties diskrēti, divatā. Taču laulība pēc savas būtības ir publiskas saistības, nevis pāra privāta lieta. Laulība vieno ne tikai divus indivīdus, bet arī viņu dzimtas. Laulība ar svainības saitēm vieno divu dzimtu piederīgos, kuru ciltskokos tagad tiks ierakstīts jauns dzimtas atzars. Un šī zara potenciālās atvases būs abu dzimtu mantojuma, ieskaitot gēnu, nesēji. Tādējādi pats laulības fakts rada kopienu, kas vienota ar svainības un radniecības saitēm. Valsts interesēs ir nedegradēt laulības publisko dabu līdz privātai juridisko jautājumu sakārtošanai, tā zaudējot priekšrocības, ko pārim var sniegt kopiena. Saeimā šī jautājuma apspriešana neizvērsās asās vai pat jebkādās debatēs. Tas norāda uz deputātu nevēlēšanos iedziļināties vai izpratnes trūkumu par laulības institūta fundamentālo nozīmi sabiedrības ilgtspējā.
Turpinot runāt par laulības izpratnes trūkuma problemātiku, ir vērts apskatīt notikumus par un ap izglītības saturu. 2024. gadā tādu netrūka. No 1. septembra vidējās izglītības sociālajā un pilsoniskajā mācību jomā atsevišķi izdalīja divus obligāti apgūstamus pamatkursus – “Vēsture I” un “Sociālās zinātnes I”. Atgādināšu, ka pamatizglītības standartā, kas paredz obligāti apgūstamo vielu, 9. klasi beidzot, starp skolēnam sasniedzamajiem rezultātiem tieši sociālajā un pilsoniskajā mācību jomā prasīta spēja pamatot viedokli “par ģimenes un laulības nozīmīgumu sabiedrības ilgtspējai”, kā arī spēja izvērtēt “laulības priekšrocības, salīdzinot ar nereģistrētām attiecībām”.[6] Ar bažām un interesi, kā sociālo zinību mācību saturā tiks pasniegts partnerības institūts, iepazinos ar Vēstures un sociālo zinību skolotāju biedrības jaunizstrādāto “Sociālās zinātnes I” vidusskolēniem programmas paraugu.[7] Par partnerību tur nekā nebija, bet arī par laulību un ģimenes veidošanu ne. Uzreiz gan jāprecizē, ka skolotāji ir brīvi neizmantot izstrādātos mācību programmas paraugus, jo tikai izglītības standartā noteiktais ir obligāts. Skolotāju biedrības radītais materiāls ir laikmetīgs, satur tēmas par klimata pārmaiņu mazināšanu un ilgtspējīgu uzņēmējdarbību, taču pilnībā ignorē sakarību, ka ilgtspējīga attīstība pieprasa vismaz sevi atražojošu dzimstību. Rietumu valstu dzimstība jau šobrīd ir krietni zem sevis atražošanas līmeņa, tādēļ mācīt bērniem par klimata pārmaiņu mazināšanu – “saglabāt dzīvībai veselīgu vidi nākamajām paaudzēm” –, bet ne par pašu nākamo paaudžu radīšanu šķiet pilnīgi atrauti no realitātes. Laulība, stipras ģimenes un dzimstība kā izšķirošie faktori sabiedrības ilgtspējā “Sociālās zinātnes I” programmas paraugā nav pat pieminēti.
Papildu trieciens nāca no Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM), kas 2024. gada marta sākumā parakstīja vienošanos ar Latvijas Universitāti (LU) par pedagogiem paredzēta tiešsaites studiju kursa “Seksuālā izglītošana: starptautiskā pieeja” sagatavošanu. Studiju kursu pēc IZM iniciatīvas un atbilstoši UNESCO starptautiskajām vadlīnijām[8] sagatavoja LU mācībspēki, lai pedagogi spētu sniegt skolēniem “kvalitatīvu, zinātniski pamatotu un atbilstošu vecumam informāciju par seksuālo un reproduktīvo veselību”. Zinot, ka kursiem par pamatu tiks izmantoti UNESCO organizācijas metodiskie materiāli, bija skaidri paredzama šo kursu idejiskā ievirze. Zinātņu doktore Birute Obeleniene apjomīgā monogrāfijā analizējusi šos un citu starptautisko organizāciju izdotos seksuālās izglītības dokumentus un secinājusi, ka UNESCO vadlīnijās nav paredzēts mācīt par sievietes auglības neirofizioloģiju, sieviešu un vīriešu auglības vai dzimumtieksmes atšķirībām. Tāpat UNESCO vadlīnijās vairāk nekā 60% no kopējās informācijas par grūtniecību ir izteikti negatīva, savukārt pozitīva – attiecībā uz mākslīgo abortu. Visbiežāk lietotie apzīmētāji, kas raksturo grūtniecību, ir “pusaudžu grūtniecība” un “nevēlama grūtniecība”. Vadlīnijās nav sniegta informācija ne par hormonālās kontracepcijas sastāvu, ne par tās darbības mehānismu, ne par blakusparādībām sievietes veselībai: “Tāpēc tas, ka dokumentā nav prasības sniegt detalizētu informāciju par sievietes auglību un reproduktīvo sistēmu; tas, ka menstruālais cikls parasti tiek pielīdzināts tikai vienai cikla fāzei, (..) un dabiskās ģimenes plānošanas metodes ignorēšana pastiprina pieņēmumu, ka sniegtā informācija par kontracepciju drīzāk kalpo kontracepcijas lietošanas veicināšanai, t. i., komerciāliem mērķiem, nekā sievietes veselībai.”[9] Jāatzīst, ka interese par izstrādāto profesionālās pilnveides programmu pedagogiem izsīka līdz ar IZM paziņojumu, ka kursi tomēr būs brīvprātīgi, nevis obligāti, kā sākotnēji bija iecerēts.
Atvieglojums par “seksuālās izglītošanas” kursu obligātuma atcelšanu bija īss, jo jau oktobra vidū 10. klašu skolēniem un profesionālās izglītības iestāžu 1. kursu audzēkņiem obligātā kārtā bija jākārto Veselībpratības monitoringa tests. Tajā tika uzdoti nekorekti un sliktā latviešu valodā formulēti jautājumi ar īpatnēju ievirzi – grūtniecība pieminēta tikai “nevēlamas grūtniecības” kontekstā, kā arī vairākkārt minēta līdzās seksuāli transmisīvām slimībām (STS). Tāpat pilnībā tika ignorēta “vēlamas grūtniecības” jeb nākotnes ģimenes veidošanas tēma, un neviens jautājums nebija skatīts par auglības pamatprincipiem un lielākajiem riska faktoriem, kas samazina auglību.[10]
Gada noslēgumā tomēr ir pamats cerībai. Oktobrī ir piešķirts Eiropas Savienības grants pētījumam par ģimenes pratības un dzimumattiecību izglītības veicināšanu Latvijas skolās. Pētījuma mērķis ir izskatīt esošo izglītības saturu skolās par attiecīgajām tēmām, izsvērt labās prakses piemērus pasaulē, kā arī izpētīt un apkopot Latvijas ģimeņu un nevalstisko organizāciju izpratni un vajadzības. Pētnieku līdz šim paveiktais – starptautisku interesi ieguvusī tikumiskās audzināšanas programma[11] – vieš cerību, ka Latvijai kādudien būs ģimenes veidošanas un vērtībās balstītas dzimumaudzināšanas izglītības programma.[12]
2024. gads ir bijis kārtējais dzimstības krituma gads. Summārais dzimstības koeficients pēdējā desmitgadē ir strauji samazinājies no 1,74 (2016. gadā) līdz 1,34 (2023. gadā) un, pēc vēl oficiāli neapstiprinātiem datiem, 1,23 (2024. gadā). Maija beigās portāla Telos rīkotās konservatīvās domas konferences Demos sestajā sesijā[13] referenti un diskusiju paneļa dalībnieki apsprieda gan šī dzimstības brīvā kritiena iemeslus, gan arī veidus, kādos valsts var veicināt stipru ģimeņu un nākamo paaudžu rašanos, tostarp nemateriālos – pozitīvās propagandas, bērnu audzināšanas un piešķirto priekšrocību formā. Sesijā skaidroju laulības institūta privileģēšanu vai vismaz tā augstā statusa saglabāšanu kā izšķirošu augstas dzimstības un ģimeņu noturības faktoru.
Diskusijas ap dzimstību ik pa laikam uzvirmoja, īpaši rezonējot ar svaigākajām dzimstības datu publikācijām. Taču kopumā šī gada NVO un mediju pūliņi – ieguldītās enerģijas un laika veidā – būtu godīgi norakstāmi kā zaudējumi, jo šī valdība ir parādījusi, ka Latvijas nākotnes paaudžu eksistence viņiem nevarētu rūpēt vēl mazāk. Valsts valdība 2024. gadā acīmredzami nav bijusi ieinteresēta un pat ir pretdarbojusies ne tikai jau esošo laulāto pāru drošības un savstarpējo attiecību stiprināšanai, kas ietver arī valsts atzītu augstu statusu, bet arī Latvijas nākotnei kā tādai.
[1] https://www.cvk.lv/lv/jaunums/tautas-nobalsosana-par-aptureta-likuma-grozijumi-notariata-likuma-atcelsanu-netiks-rikota
[2] https://titania.saeima.lv/LIVS14/saeimalivs14.nsf/0/CBC4427D3F9A39F1C2258BB200443517?OpenDocument
[3] https://www.santa.lv/raksts/aktuali/cetru-menesu-laika-noslegtas-277-partnerattiecibas-69283
[4] https://lvportals.lv/skaidrojumi/365203-latvija-no-1-julija-var-registret-partneribu-jautajumi-un-atbildes-par-tiesisko-regulejumu-2024
[5] https://likumi.lv/ta/id/347545-grozijums-likuma-par-iedzivotaju-ienakuma-nodokli
[6] https://likumi.lv/ta/id/303768-noteikumi-par-valsts-pamatizglitibas-standartu-un-pamatizglitibas-programmu-paraugiem
[7] https://mape.gov.lv/catalog/materials/47CED0B0-099A-4941-9889-6D464840B8CE/view
[8] https://unesdoc.unesco.org/ark:/48223/pf0000260770.locale=en
[9] Birutė Obelenienė, “From Birth Control to Self-Awareness and free Decision Making. A model for the evaluation of comprehensive sexuality education from the perspective of women’s health and free informed choice”, The Pontifical University of John Paul II in Krakow, 197 lpp., 2022: https://monografie.upjp2.edu.pl/wn/catalog/view/10/10/190
[10] https://www.ogrenet.lv/viedokli/nozeloju-ka-meitu-palaidu-taja-diena-uz-skolu-vai-10-klasem-vajadzetu-zinat-par-aktivu-dzimumdzivi-11600 ; https://www.ogrenet.lv/viedokli/tas-ir-noziegums-popularizet-avarijas-kontracepciju-jauniesiem-ka-izeju-no-nevelamas-grutniecibas-11685
[11] https://pargimeni.lv/latvija-radita-tikumiskas-audzinasanas-programma-cels-izglitibas-kvalitati
[12] https://www.arete.lu.lv/par-projektu/jaunumi/zina/t/100095