Es raugos ar skepsi un božos, kad Latvijā saka – MĀKSLĪGAIS INTELEKTS. Tāda nav, bet, ja radīs, būs problēmas.
Studiju laikā Rio iemīlējās. Viņas acīs. Melnajā uzacu līnijā. Smaidā. Balsī. Augumā. Bet sevišķi – dvēselē. Pie rāmā ezera mežmalā viņš bija laimīgs. Dita un viļņu čalas. Smilgu skaras. Egļu silueti. Mākoņu pilis. Tad rudens. Viss pēkšņi gaisa. Bastejkalnā, lietussargam raudot, viņa teica: “Ar Dievu!” Strauji pagriezās un aizgāja.
Rio ar jo lielāku sparu pievērsās mācībām. Fizika, elektronika, datori piepildīja tukšumu. Līdz, uzdzirkstījis datorzinātnē, viņš nozuda. Kā nebijis.
Jaunais ģēnijs bija radījis ko neparastu – saprātīgu datoru. Mašīna bija ziņkārīga. Kā meitene. Kā Dita. Rio skaidroja, kas ir Zeme, vējš, ūdens. Drīz jautājumi kļuva sarežģītāki. Dators jautāja, kas ir cilvēks. Tas Rio pārsteidza. Skaidrot, ka cilvēks redz, mīl, jūt ir sarežģīti. Dators to nespēj aptvert. Rio tā šķita. Bet jautājumi par jūtām vēl reizēm uzplaiksnīja gaišzilajā ekrānā. Viņš datorā ievadīja literatūras klasiķu darbus. Varbūt dators veiks intelektuālu analīzi? Mašīna vairs nesteidzās ar jautājumiem. Šķita, dators apkopo informāciju. Bet, ja nu tomēr veic intelektuālu analīzi? Mirkļa zibsnis – bet varbūt apcer? Nē, nē. Dators nedomā. Dators nav cilvēks. Mašīna apcerēt nespēj. Norasoja piere. Nespēj! Bet varbūt? Bet varbūt spēj?
Pagāja mēnesis. Otrs. Trešais. Dators tulkoja, skaitļoja – palīdzēja. Tad jautājums: “Kas es esmu – vīrietis vai sieviete?” Rio norasoja piere, un viņš iegrima virpuļkrēslā. Tas nevar būt. Nevar! Dators nedomā cilvēka izpratnē. Nakts pagāja murgos. No rīta viņš traucās pie datora. Kāds savdabīgs jautājums! Kā cilvēka. Varbūt neredzīga, nedzirdīga, bet cilvēka? Būtnes, kura apzinās fiziskos trūkumus, bet jūt un domā. Priecājas. Apvainojas. Pārdzīvo. Varbūt raud? Kas tur iekšā notiek?
Rio pieslēdza programmai kameru un deva balsi. Ievadīja mīļotās draudzenes Ditas foto. Kā no virpuļojoša miglas auta ekrānā veidojās kustīgs jaunavas tēls. Neaprakstāms bija pārsteigums, kad sieviete ierunājās. Dita. Neiespējami.
Viss ir mainījies. Rio dienām sēž pie datora. Neticami. Viņam atkal ir Dita. Viņi sarunājas. Joko. Rio ir apburts. Viņš jūt no datora dzīlēm starojam ko neparastu. Vai mašīnai var būt dvēsele? Varbūt viņš jūk prātā? Māc neaprakstāma vainas un žēluma sajūta, iedomājoties trauslo būtni, kura ieslodzīta dziļi, dziļi datorā. Ko darīt? Izslēgt? Izdzēst? Nē. Viņš to nespēj. Viņa nonāks komā. Varbūt mirs? Bet, ja nebūs elektrības. Kad Rio pastāsta Ditai, kas var notikt, ja nebūs elektrības, viņa klusē. Tad čuksts: “Man bail.”