2025. gada martā dzimstības jautājumiem veltītā konferencē “Natal”, kas notika Ostinā, Teksasā, divi demogrāfi – Daniels Hess un Pols Morlends prezentēja vairāk nekā 100 lappuses biezu kopsavilkumu par tiem dzimstības veicināšanas pasākumiem, kas sevi vismaz kaut kādā mērā ir pierādījuši dažādās valstīs veiktos pētījumos. Īsumā – tas ir kopsavilkums par to, kas jādara. Daniels Hess (Daniel Hess) plašākai publikai pazīstams ar tīmekļa vietni MoreBirths.com un savu vietnes X kontu @MoreBirths. Pols Morlends (Paul Morland) ir viens no vadošajiem britu demogrāfiem un grāmatu Cilvēces paisums (The Human Tide: How Population Shaped the Modern World, 2019), Rītdienas cilvēki (Tomorrow’s People: The Future of Humanity in Ten Numbers, 2022) un Kad vairs nebūs neviena (No One Left: Why The World Needs More Children, 2024) autors. Piedāvājam izvilkumus no ievada un galveno tēžu (kopā 12) un argumentu kopsavilkumu no šīs publikācijas, kuru pilnā apjomā, ar visām atsaucēm, tabulām un grafikiem var lasīt šeit: Addressing the Global Fertility Crisis: Major Drivers of Birthrates and a “Fertility Stack”: https://www.astrid-online.it/static/upload/addr/addressing_the_global_fertility_crisis_austin_final.pdf
Izklāsta pirmo daļu par pašu būtiskāko faktoru (ticību bērniem un visas sabiedrības pozitīvu attieksmi pret bērnradīšanu), otro daļu (par laulības institūtu un reliģiozitāti) un trešo daļu (par piemērotu dzīvojamu platību, darba un ģimenes dzīves līdzsvaru un reālistiskākām prasībām pret pretējo dzimumu) lasiet šeit: https://telos.lv/ka-uzlabot-dzimstibu-1/, https://telos.lv/ka-uzlabot-dzimstibu-2/ un https://telos.lv/ka-uzlabot-dzimstibu-3/
7. Nepretencioza bērnu aprūpe
Viens no iemesliem, kāpēc attīstītās, urbanizētās sabiedrībās dzimst mazāk bērnu, ir ārkārtīgi augstās bērnu vecākiem uzliktās prasības. Šajā sakarā nākas jautāt: kā tad senlaikos vecāki varēja izaudzināt tik daudz bērnu? Īsā atbilde ir tāda, ka viņi katram bērnam veltīja mazāk laika un ātrāk sūtīja viņus strādāt. Šodien mums ir mazāk bērnu un mēs cenšamies vairāk viņos ieguldīt, lai viņi vēlāk dzīvē būtu konkurētspējīgāki un dzīvotu “labāk”. Bet cik pamatota ir šāda pieeja?
Bērnu skaits, pēc vairuma mūsdienu vecāku domām, ir kompromiss starp “kvalitāti” un “kvantitāti”. Vecāku skatījumā, lai viņu bērni dzīvē būtu veiksmīgāki, viņu skaitam ir jābūt mazam. Tomēr šim apsvērumam pretī runā fakts, ka gandrīz visi ASV prezidenti ir nākuši no ļoti kuplām ģimenēm, un neviens no viņiem nav audzis kā vienīgais bērns. Vidējais bērnu skaits ģimenē, kas izaudzinājusi nākotnes prezidentu, ir vairāk nekā seši, un visās šajās ģimenēs, izņemot trīs, bija vairāk nekā divi bērni. Tam nevajadzētu būt pārsteigumam. Prezidentiem ir ārkārtīgi labas sociālās iemaņas, un, lai tādas iegūtu, liels brāļu un māsu skaits ir ļoti noderīgs.
Bērnu aprūpe un audzināšana mūsdienās ir kļuvusi pārāk intensīva un dārga. Lai gan dzimstības rādītāji turpina samazināties, prasības pret bērnu aprūpes kvalitāti pieaug. Saskaņā ar vienu pētījumu, šodien vecāki ar saviem bērniem pavada aptuveni divas reizes vairāk laika, nekā pavadīja pirms 40 gadiem. Regulāra visas ģimenes došanās ceļojumos uz ārzemēm, kas paaudzi iepriekš bija reta parādība, šodien ir norma. Savulaik bērni no mājām uz autobusa pieturu gāja paši. Šodien pie skolas autobusa pieturām gaidošo vecāku skaits ir gandrīz vienāds ar bērnu skaitu. Kā viņi atrod tam laiku? Ja bērnu aprūpes prasības ir tik augstas, nav brīnums, ka bērnu dzimst maz.
Šo korelāciju apstiprina arī dati. Datu analītiķis Džons Bērns-Mērdoks, pētot vairākus politikas un kultūras faktorus, kas ietekmē dzimstību, atklāja, ka valstīs, kas ir Eiropas sadarbības un attīstības organizācijas (OECD) dalībnieces, mātes laiks, kas veltīts “bērnu aprūpei”, un bērnu laiks, kas veltīts mājasdarbiem, visciešāk korelē ar zemākiem dzimstības rādītājiem. Abi šie faktori liecina par augstas intensitātes bērnu aprūpi.
Aptaujas un pētījumi rāda, ka, ja sievietes uzskata, ka viņām ir jāizvēlas starp karjeru un bērniem, daudzas no viņām izvēlēsies tikai darbu un attiecīgi pēcnācēju viņām nebūs. Lai veicinātu dzimstību, ir svarīgi, lai abas izvēles – pilna laika bērnu aprūpe vai strādājoša mamma – tiktu atbalstītas vienlīdz lielā mērā. Vairums sieviešu vēlas strādāt, un daudzas no viņām ir ļoti spējīgas un apdāvinātas. Mums ir svarīgi, lai pēc iespējas vairāk cilvēku kļūtu par vecākiem, tāpēc ir jābūt ļoti elastīgiem attiecībā uz veidu, kā cilvēki sasniedz šo mērķi un kādu līdzsvaru starp laiku bērniem un laiku darbam viņi atrod.
Norvēģijā veiktā pētījumā, kurā piedalījās 114 500 bērni, atklāja, ka daudzbērnu ģimenēs augušie bērni ir laimīgāki un viņiem ir labāka garīgā veselība. Ja vecākiem rūp viņu bērna mentālā stabilitāte, labākais, ko viņi var dot savam bērnam, ir nevis intensīva aprūpe un uzraudzīšana, bet gan – vēl viens brālis vai māsa.
8. Lai būtu vairāk mazbērnu, palīdzēt pieaugušajiem bērniem pamest vecāku mājas
Viens no sliktākajiem faktoriem, kas ietekmē dzimstību, ir pilngadīgu bērnu palikšana dzīvot vecāku mājās. Simtiem aptauju liecina, ka pieaugušo bērnu dzīvošana kopā ar vecākiem negatīvi ietekmē dzimstību. Vienlaikus ir tiesa, ka lielākā daļa jauno ģimeņu saskaras ar milzīgām grūtībām, jo nevar atļauties gan savu māju vai dzīvokli, gan bērnu aprūpes izdevumus. Tie ir vecāki, kas var palīdzēt nopirkt māju, kā arī pieskatīt bērnus, ja dzīvo netālu.
Demogrāfs Laimans Stouns, pētot 1979. gadā dzimušo bērnu kohortu ASV un izvērtējot, kā dzīvošanas apstākļi ietekmē katru pieaugušā vecumā nodzīvoto dzīves gadu, atklāja, ka gan vīriešiem, gan sievietēm katrs dzīves gads pieaugušā vecumā, kas nodzīvots pie vecākiem, ļoti negatīvi ietekmē dzimstību visas dzīves laikā. Vīrieši un sievietes, kas dzīvoja pie saviem vecākiem, salīdzinājumā ar saviem vienaudžiem, kas dzīvoja atsevišķi, daudz retāk atrada dzīvesbiedru un galu galā daudz retāk kļuva par vecākiem. No dzimstības veicināšanas aspekta ideāla šķiet tāda kārtība, ka jauni pieaugušie dzīvo atsevišķi no vecākiem, bet tuvu tiem.
Līdzīgi ir pētītas sieviešu ieceres attiecībā uz bērnu radīšanu saistībā ar attālumu, kādā viņas dzīvo no saviem vecākiem. Kā jau sagaidāms, dzīvošana kopā ar vecākiem šīs ieceres ietekmē negatīvi, bet negatīva ietekme ir arī lielai distancei no vecāku mājām. Optimāli tātad ir dzīvot atsevišķi, bet pietiekami tuvu, lai varētu izmantot vecvecāku palīdzību bērnu aprūpē.
Kāds Izraēlas akadēmiķis, komentējot augsto dzimstības līmeni valstī, sacīja, ka “šī valsts turpina pastāvēt, pateicoties vecvecākiem. Bez viņiem tas būtu neiespējams.” Izraēlā 71% jauno māmiņu regulāri saņem palīdzību no bērnu vecvecākiem, un šis skaitlis pieaug līdz 82% to māšu gadījumā, kas dzimušas Izraēlā.
9. Maksimāli samazināt izvēles ķeizargriezienu skaitu
Pretēji Pasaules Veselības Organizācijas rekomendācijām ķeizargriezienu skaits lielākajā daļā valstu, kas ir Eiropas sadarbības un attīstības organizācijas (OECD) dalībnieces, ievērojami pārsniedz pieļaujamo normu. Un, jo vairāk ķeizargriezienu veic kādā valstī, jo zemāka tur ir dzimstība. Augsta ķeizargriezienu proporcija nozīmē arī to, ka ir mazāks daudzbērnu māšu skaits. Visaugstākais ķeizargriezienu skaits pasaulē ir Dienvidkorejā, kas izceļas arī kā valsts, kurā ir viszemākā dzimstība. Kopš 2020. gada ķeizargriezienu proporcija Dienvidkorejā ir palielinājusies vēl vairāk. 2024. gada pirmajā pusē 37 960 bērnu piedzima dabiskā ceļā, bet 77 102 – ar ķeizargriezienu, kas nozīmē, ka no visām dzemdībām dzemdības ar ķeizargriezienu sastāda 67%.
Tik augsta proporcija nozīmē, ka vairums ķeizargriezienu tiek veikti nevis medicīnisku komplikāciju, bet gan sievietes vai viņas partnera izvēles dēļ. Viens no faktoriem, kuru piemin retāk, ir vīriešu vēlme, kas īpaši izplatīta Brazīlijā, Kambodžā un Taizemē, lai viņu sievas vai draudzenes laistu pasaulē bērnu ar ķeizargriezienu, jo tas nesabojās sievietes maksts muskulatūru un attiecīgi saglabās viņas “seksuālo vērtību”. Mūsu nolūks nav moralizēt, bet mēs uzskatām, ka šāda prasība ir zemiska un vīriešiem vajadzētu cienīt un godāt savas sievas vai partneres tāpēc, ka viņas ir mātes, nevis tāpēc, ka viņām ir “seksuālā vērtība”. Un mēs ceram, ka kultūrā, kas tiešām veicinās bērnu radīšanu, šāda attieksme izzudīs.
10. Izglītība: pareizie vēstījumi un dzimstības nozīmes apzināšanās
Visvieglākais veids, kā palielināt dzimstību, ir koncentrēt visus spēkus uz izglītību, jo īpaši pusaudžu un jauniešu izglītību. Šādai izglītībai ir divas daļas. Pirmais uzdevums ir apturēt izglītības iestādēs izplatīto slēpto vai atklāto antinatālisma propagandu, kas piesedzas aiz vides aizsardzības un klimata pārmaiņu apkarošanas sloganiem. (Tas nav pārspīlējums: grāmatas Populācijas sprādziens autora Pola Ērliha dibinātās organizācijas jau daudzus gadu desmitus ASV nodarbojas ar skolotāju apmācību, lai tie izglītotu skolēnus par iedzīvotāju skaita kontroles un pārapdzīvotības riska jautājumiem.) Tā vietā bērniem ir skaidri jāapzinās šībrīža realitāte: dzimstības rādītāji gandrīz visās attīstītajās valstīs ir pārāk zemi un sabiedrībai kā veselumam ir nepieciešams, lai dzimtu vairāk bērnu.
Otrs šādas izglītības aspekts ir jauniešu izglītošana par auglības dabiskajiem ierobežojumiem – jo īpaši saistībā ar vecumu. Mūsdienu attīstītajās valstīs cilvēkiem ir daudz lielāks risks ciest no neplānotas bezbērnotības nekā no nevēlamas grūtniecības, tomēr seksuālā izglītība vidusskolās ir vērsta vienīgi uz pirmo problēmu – izvairīšanos no neplānotas grūtniecības.
Lai atrisinātu pasaules dzimstības krīzi, mūsu izglītības sistēmai ir jāspēj izskaidrot briesmas, ko rada iedzīvotāju skaita samazināšanās, un, personīgākā līmenī, skaidri apzināties, cik ilgs laiks būs nepieciešams, lai varētu laist pasaulē tik daudz bērnu, cik vēlas. Demogrāfes Annas Rotkirhas pētījumi parāda, ka 30% vai pat vairāk cilvēku nepaspēs radīt tādu bērnu skaitu, kādu nosaukuši aptaujās, jo viņiem trūkst reālistiskas izpratnes par fizioloģiskajiem ierobežojumiem un vecuma radītiem riskiem. Sievietes auglība sasniedz savu maksimumu 20 gadu vecumā un 32 gadu vecumā tā ir jau par 2/3 zemāka.
Par spīti seksuālajai izglītībai skolās, kas daudzās valstīs ir obligāta, aptaujas atklāj, ka jauniešu zināšanas par auglību ir vājas. Tikai 10% sieviešu apzinās, ka auglības samazināšanās ir manāma jau pirms 30 gadu vecuma, bet gandrīz puse uzskata, ka auglības samazināšanās kļūst manāma 40 gadu vecumā vai vēlāk. Taču 40 gadu vecumā lielākajai daļai sieviešu auglības periods jau ir faktiski beidzies.
Ir tiesa, ka 30 gadu vecām sievietēm mākslīgās apaugļošanas procedūru veiksmīguma rādītāji pēdējā desmitgadē ir ievērojami uzlabojušies. Tomēr sievietēm, kas vecākas par 42 gadiem, šie rādītāji joprojām ir zemi. Ja gados vecākas sievietes tomēr paliek stāvoklī, izmantojot mākslīgo apaugļošanu, bieži tiek lietotas donoru olšūnas. Lai kā mēs gribētu ticēt, ka tehnoloģijas spēj pārvarēt vecuma noteiktās auglības robežas, pagaidām tas nav noticis.
Šie fakti ir skumji, taču ne bezcerīgi. Skumji, jo daudzi no mums personīgi pazīst cilvēkus, kuri vēlējās bērnus, bet sāka tos plānot pārāk vēlu. Tāds varbūt ir arī jūsu stāsts. Bet tie nav bezcerīgi, jo, ja nākamās paaudzes jau pusaudžu gados saņems atbilstošu, zinātniski korektu izglītību par auglības periodu, situācija varētu uzlaboties.
11. Daudzbērnu ģimene kā norma
Visi demogrāfiskie dati, jo īpaši paaudžu atjaunošanās dati, ko uzskatāmi rāda tā dēvētā populācijas piramīda (tā mūsdienās nereti izskatās pēc apgāztas piramīdas), balstās sausos skaitļos un nepielūdzamā matemātiskā realitātē. Šī realitāte šobrīd ir tāda, ka ar standarta “divi bērni ģimenē” normu vairs nav pietiekami. Nav arī iespējams atgriezties 1950. gadu pasaulē, kur gandrīz visas sievietes dzemdēja bērnus, un nav iespējams neievērot pašreizējās izglītības un attiecību veidošanas tendences, kas rāda, ka bezbērnotība turpinās pieaugt. Attiecīgi daudzbērnu ģimenes standarts ir vienīgais veids, kā apturēt dramatisko iedzīvotāju skaita kritumu.
Visās attīstītajās valstīs ir būtiski pieaudzis to reproduktīvā vecuma cilvēku skaits, kuriem nav dzimumdzīves. Gados jauni pieaugušie ne tikai noraida tradīcijas, reliģiju un laulību, bet arī turpina dzīvot pie vecākiem, pavada dzīvi internetā un nesasniedz normālos dzīves pagrieziena punktus. Dīvainā japāņu parādība – “hikikomori”, jauniešu izolēšanās no pasaules, šķiet, ir kļuvusi globāla.
Vairumā valstu ir nostabilizējusies divu bērnu norma. Bet kas notiek, ja divu bērnu norma pastāv vienlaikus ar apstākli, ka 1/3 iedzīvotāju nav neviena bērna? Rezultāts ir summārais dzimstības koeficients 1,5 vai zemāks. Šo sakarību ir uzsvēruši daudz demogrāfi. Attiecīgi nav cita ceļa, kā par normu padarīt daudzbērnu ģimenes.
Jaunākās mileniāļu paaudzes pārstāvjiem bezbērnotības rādītāji varētu pārsniegt 30%, bet zūmeru paaudzes pārstāvjiem tie nākotnē varētu būt vēl augstāki. Eiropā un Austrumāzijā bezbērnotības īpatsvars bieži ir augstāks nekā ASV. Jau pirms interneta, viedtālruņu, sociālo tīklu un iepazīšanās lietotņu izplatīšanās bezbērnotība Austrumāzijas valstīs pārsniedza 30% no populācijas.
Vienlaikus “divi bērni ģimenē” normu visā attīstītajā pasaulē uzskata kā pašsaprotamu. Raugoties uz bērnu dzimšanas secību, var redzēt, kā ģimenes izmērs atšķiras dažādās valstīs, un ir arī daži pārsteigumi. Vairumā attīstīto valstu otrā bērna dzimšanas gadījumu skaits ir gandrīz tikpat liels kā pirmā bērna dzimšanas gadījumu skaits, bet trešā bērna dzimšanas gadījumu skaits ir daudz mazāks nekā otrā bērna dzimšanas gadījumu skaits. Tas liecina par izteiktu divu bērnu normu. Tomēr, ja pirmā, otrā un trešā bērna dzimšanas gadījumu skaits ir aptuveni vienāds un ceturtā bērna dzimšanas gadījumu skaits ir mazāks – kā, piemēram, Mongolijā – tas liecina par trīs bērnu normu.
Attīstītajām valstīm ir vajadzīgas lielākas ģimenes, lai kompensētu bērnu trūkumu tiem iedzīvotājiem, kas vispār neveido ģimenes. Iemesli ir dažādi: ideoloģisks bērnradīšanas noraidījums, neauglība, socializēšanās tikai internetā, zemi ienākumi, dzīvošana kopā ar vecākiem, nespēja atrast partneri, seksuāla nepatika pret pretējo dzimumu, aizņemtība ar darbu, atkarība no apreibinošām vielām vai vienlaikus vairāki no šiem faktoriem. Būtu utopiski mēģināt šo visu mainīt. Mūsuprāt, daudz reālistiskāks ceļš uz paaudžu atjaunotni ir censties panākt, lai tiem cilvēkiem, kuriem ir ģimene un bērni, vidēji būtu par vienu bērnu vairāk.
Jāatgādina, ka līdz pat 20. gadsimtam faktiski visos Amerikas vēstures posmos vairāk nekā 60% iedzīvotāju ģimenes izmēra norma bija četri vai pieci bērni. Tikai aptuveni 10% iedzīvotāju bija divi bērni, un līdzīga tendence bija vērojama visā pasaulē.
12. Valsts politikai ir nozīme: Francijas piemērs
Eiropas demogrāfiskajā kartē izceļas Francija. Daudzas desmitgades tur bija augstāka dzimstība nekā kaimiņvalstīs, un šī plaisa, lai arī tā mazinās, ir vērojama arī šodien. Francijā, neskatoties uz mūžīgo dinamiku starp republikāņiem un sociālistiem, kas vēlēšanu ceļā pamīšus nāk pie varas, vienmēr ir pastāvējusi proaktīva demogrāfiska politika. Tai ir dažādi aspekti, kas ietver bērna piedzimšanas atvaļinājumu, pabalstus, pieejamu bērnu aprūpi un citus. Šajā politikā, pirmkārt, īpaši izceļas nodokļu sistēma, kas nemainīgi ir bijusi labvēlīgāka pārim ar aprūpējamiem bērniem nekā cilvēkiem bez bērniem. Francijā katrs nākamais piedzimušais bērns samazina viņu vecāku nodokļu slogu. Francijas nodokļu sistēma pēc savas uzbūves īpaši veicina daudzbērnu ģimenes: pabalsti par trešo un ceturto bērnu ir lielāki nekā pabalsti par pirmo bērnu. Tas attiecīgi veicina lielāku ģimeņu normu.
Otrkārt, Francijas atbalsts ģimenēm ar bērniem ir bijis nemainīgs daudzus gadu desmitus. Dzimstības veicināšanas politika tur tiek īstenota jau vairāk nekā 100 gadus un tādējādi ir izveidojusi bērniem draudzīgu kultūru. Pamatoti tiek sacīts, ka dzimstības jomā kultūra ir svarīgāka nekā politika. Tomēr ilgtermiņa dzimstības veicināšanas politika pati par sevi veido dzimstības veicināšanas kultūru.
Salīdziniet šo sistēmu ar Austrumāzijas valstīm, piemēram, Ķīnu un Dienvidkoreju. Tur iedzīvotāju atmiņā ir iespiedušies gadu desmitiem ilgi izplatītie aicinājumi radīt mazāk bērnu un sodi par pārāk daudzu bērnu laišanu pasaulē. Lai pārvarētu iepriekšējo pasākumu negatīvo ietekmi, nepietiks ar pēkšņu kursa maiņu. Pārmaiņas kultūrā un attieksmē ir iespējamas tikai tad, ja vairākas paaudzes pēc kārtas saņem vienu un nemainīgu vēstījumu, kuru balsta arī valsts institūcijas un izpildvaras rīcība.
Viens no galvenajiem vēsturiskās Francijas sistēmas aspektiem bija bērna aprūpes pabalstu piešķiršana visiem jaunajiem vecākiem, neatkarīgi no ienākumiem. Tas ir svarīgs politikas stūrakmens. Veicināt dzimstību nozīmē mudināt cilvēkus laist pasaulē bērnus, jo bērni sabiedrībai ir pozitīva vērtība, nevis argumentēt par pabalstiem kā par sociālās palīdzības programmu nabadzīgajiem. Šī atšķirība ir būtiska arī tāpēc, ka bērnu radīšanai un audzināšanai ir jābūt augsta statusa izpausmei sabiedrībā neatkarīgi no vecāku šķiriskās piederības.
Diemžēl šķiet, ka pēdējos gados Francija pakāpeniski atsakās no šīs sekmīgās politikas. Ģimenes pabalstiem tika noteikti ienākumu ierobežojumi, un rezultātā dzimstība strauji samazinājās. Citu valstu politikas veidotājiem to vajadzētu ņemt vērā. Bērnu dzimšanas pabalsti un ienākumu pārdale, lai panāktu lielāku vienlīdzību, ir divas pilnīgi atšķirīgas lietas, un pēdējā grauj atbalstu pirmajai.