Ikara mācekļi

Rolf Peter Sieferle, Finis Germania, Schnellroda: Verlag Antaios, 2017

Eiropas pašreizējās situācijas diagnozes ir dažādas. Tajās mēdz gan uzsvērt Eiropas atkarību no lielajiem pasaules politikas un ekonomikas spēlētājiem, gan raudzīties uz Eiropas Savienības programmatiskajām nostādnēm. Tomēr ir arī tādas diagnozes, kuras spilgti izgaismo Eiropas un pasaules kopainu, par sākumpunktu ņemot vienas Eiropas valsts vēsturi un pieredzi. Ar šīm diagnozēm ir vērts iepazīties. Tajās bieži netrūkst ne konkrētu analīžu, ne aptverošāku secinājumu. Vācijas novietojums Eiropas vidū, kā reiz izteicās vācu politikas zinātņu profesors Herfrīds Minklers, mudina ne tikai vāciešus, bet arī viņu Eiropas kaimiņus jautāt par laikmeta zīmēm un to skaidrojumu no vācu perspektīvas.[1] Par vienu šādu diagnozi jāatceras īpaši: tās liktenis rāda, cik lielā mērā laikmeta un kultūras diagnostika ir vienlaikus bīstams un vitāli nepieciešams uzdevums.

Pirms vairākiem gadiem Rolfs Pēters Zīferle (1949–2016) pabeidza darbu pie manuskripta, kurš sauksies Finis Germania. Viens no labākajiem Eiropas vides un industrijas vēsturniekiem, Pazemes meža un citu atzītu darbu autors, izslavēts profesors, pats jaunībā drīzāk 1968. gada kreiso studentu nemieru paaudzes ideju sekotājs, Zīferle šajā eseju, fragmentu un piezīmju krājumā ne tikai izklāsta domas par Vāciju, bet arī ieskicē visas Eiropas un Rietumu civilizācijas kopainu. Šīs kopainas dēļ noteikti ir vērts šo grāmatu izlasīt ar skatu uz mūsdienu kultūras iekšējo loģiku un modernās sabiedrības likteni.

Zīferles rakstītais pārsteidza daudzus lasītājus. Modernās civilizācijas redzējuma bezkaislīgums tur mijas ar rūgtuma pilnu skatījumu uz vācu vēsturi 20. gadsimtā un skaudru politikas norieta diagnozi. Savu artavu Finis Germania izraisītajā apjukumā un neziņā, kādā plauktā ievietot Zīferles domas, sniedza arī mediju skandāls ap šo grāmatu. Finis Germania 2017. gada jūnijā ievietoja vācu laikrakstu un radio veidotajā “Mēneša grāmatu” sarakstā. Tūlīt pat kreisi noskaņoti redaktori un žurnālisti izraisīja asu diskusiju par to, kā gan tas varējis notikt. Strīdi un diskusijas turpinājās ilgi, kāds no “Mēneša grāmatas” žūrijas atkāpās, kāds tika apsaukts, kāds izslēgts no publisko sarunu telpas. Tomēr grāmata savu vietu starp redzamākajām publikācijām nezaudēja ilgi.

Grāmatas publikāciju, tās ceļu pie lasītājiem un diskusijas tās sakarībā pavadīja tieši autora darbā aprakstītie paradoksi, liktenīgs vēstures mītu iedarbīgums un neziņa, ko iesākt ar šo grāmatu. 2016. gadā Zīferle savā Heidelbergas mājā labprātīgi aizgāja no dzīves. To presē atspoguļoja gan kā viņa nespēju sadzīvot ar smagu slimību, gan kā citu personisku apstākļu noteiktu soli. Tomēr viņa atraitne kategoriski noliedza šādus skaidrojumus; runa esot bijusi par daudz dziļāku izmisumu, par daudz nopietnāku izšķiršanos. Rolfs Pēters Zīferle aizgāja no dzīves izmisumā par Eiropas kultūras likteni. Šo noskaņu var labi izjust Finis Germania rindās. Ar katru nodaļu, ar katru fragmentu autors aizvien asāk un skaidrāk atklāj pašreizējās eiropeiskā tipa sabiedrības tēlu, kurā, ņemot talkā savu iepriekšējo darbu idejas, parāda mūsdienu sabiedrības attiecību ar pasauli pamatlīnijas.

Lai tuvotos šim tēlam, pievērsīsimies autora domu gaitai. Daudzas Zīferles domas, kas attiecas uz Vāciju un vēstures skaidrojumu, paliks šoreiz nomaļus. Tām noteikti ir vērts pievērsties atsevišķi, turklāt kopš grāmatas publicēšanas ir pagājuši vairāki gadi, kas ļāvuši paraudzīties uz vēsturi Finis Germania gaismā.

Vienā no Finis Germania fragmentiem Zīferle aplūko modernitātes teoriju, kurā uzsvērta tehniskās racionalitātes, rūpnieciskās attīstības un liberāli demokrātisko principu nepieciešama vienība. “Nevis vēsturiska šo principu kopā pastāvēšana Rietumos vai šādas vienības vēlamība, bet gan šo principu neapšaubāma savienošanās” ir šī skatījuma centrālais pieņēmums. “Nemoderna, tas ir, neatomistiski neindividuālistiski neliberāli nedemokrātiska sabiedriskā un politiskā sistēma nesader kopā ar tehniski ekonomisko modernizāciju. Kaut kad sabiedrībai un valstij ir jāpielāgojas dabaszinātņu, tehnikas un industrijas prasībām, un tieši šī ir “modernizācijas” pazīme”. Zīferle raksta, ka vācu atbilde uz šo vēsturiskās situācijas aprakstu kopš 1914. gada bija savdabīga vērstība uz kopīgo labumu, kopienu un tehnisko attīstību. Vijot Špenglera pavedienu, Finis Germania autors raksta par to, ka “prūšu vai nacionālā sociālisma programma mērķēja uz neatomizētu, neliberālu modernitāti”. Šis vācu īpašais ceļš cieta neveiksmi. “Pateicoties ar to (varbūt tikai nejaušā kārtā [izcēlums: R.B.]) saistītajam šausmīgumam, to pilnībā stigmatizēja”. Zīferle norāda uz mūsdienu Āzijas sabiedrībām un valstīm, kurās sadzīvo tehniski industriālā hipermodernitāte un vērstība uz nacionālu kopienu un kolektīvu. Šāda sadzīvošana un simbioze ir iespējama. Modernais un kopiena nav nesavienojami elementi.

Bet kādi ir tie vēsturiskie paradoksi, kuros, pēc Zīferles domām, ir iepinusies Rietumu kultūra? Viens no šiem paradoksiem ir relatīvisms. “Tikai kultūra, kura kā vienīgā ir spējīga uz absolūtu varu, visas pārējās uzvarot un ievietojot muzejā, ir pārliecināta par savu relatīvismu. Tas, ka te ir darīšana ar kaut ko absolūtu [izcēlums: R.B.], labi redzams tad, kad tā ar smīnu uz lūpām satriec gruvešos nākamo fundamentālismu, to nosauc un padara par objektu estētiskai lietošanai.”

Cits paradokss ir politikas noriets un sistēmas vara. Politiku Zīferle raksturo kā ļoti senu cilvēkbūšanas jomu, kura saistīta ar valsti un sabiedrību, valstsvīriem, vadoņiem un ideoloģijām, ar politiskiem tikumiem, programmām un mērķiem. Turpretī vārds “sistēma” apzīmē “patlaban uzplaukstošas augstākas sarežģītības kārtības īpašību”, kura patriec politiku no cilvēku dzīves. Sistēmām nav fokusa, nav vērtību, mērķu un programmu. Tajās “tikumi un uzupurēšanās ir anahronismi, kari – tikai neizdevušies konfliktu noregulējumi, kurus vajag, veikli rīkojoties, novērst”.

Sistēmas veidojas kā objektīvi apstākļi, no kuriem neizbēgt, nevis lēmumi vai apzināti izvēlēti normatīvi: “Sistēmu struktūras indivīdu gadījumā ir kā magnētiskais lauks tērauda kniepadatai. Indivīdi neko par sistēmu “nezina”, tomēr seko sistēmas iezīmētajiem maršrutiem. Svarīgākās norises sistēmā netiek vadītas un ir gandrīz teorētiski netveramas.” Pat ja plašajā pasaulē vēl kaut kur domā politiski, tad sistēma ir pārņēmusi Rietumus. “Komunisms bija priekšpēdējais politikas aizsardzības postenis pret sistēmu”, tāpat kā pretošanās tam nacionālisma vai liberālisma formā. Taču pat tie drīzāk kalpoja sistēmas uznākšanai uz skatuves un politikas pilnīgai nozušanai no tās. Viena šīs norises iezīme ir politiķu kā tādu izsīkšana. Zīferle raksturo “intelektuālo politiķi” politikas ziedu laikos (no 18. gadsimta līdz 20. gadsimta sākumam) un uzsver, ka intelektuālais politiķis nevar būt praktiķis, nebūdams vienlaikus arī teorētiķis. Postpolitikas jeb sistēmas telpā politiķi izsīkst, tiem vairs nav nekā, ko teikt; tiem nav programmas un, pat ja tā vēl ir, tad kļuvusi nodrāzta un virspusīga, zaudējusi principiāli ideoloģisku raksturu; tā neko nespēj iekustināt, tai nav harizmas.

Vēl viens vēsturiskais paradokss ir ar sistēmas bezpersoniskumu tieši saistītā indivīdu atomizācija. Politisko kolektīvu, kopienu, dzimtu, ģimeņu cilvēks, kuram šajos ietvaros bija sava identitāte, lielā mērā ir zudis, “paņemot līdzi arī telpas, kurās tas mājoja”. Kopienu vietā ir vairs tikai lielas “ceļojošās kāpas”, kuras virza tikai ekonomiska mehānika. Indivīds kā smilšu grauds šajās kāpās ir neapskaužamā stāvoklī, kuru Zīferle raksturo visā tā skaudrumā un bezcerībā. Indivīds dzīvo saskaldītā telpā, kura vienlaikus ir standartizēta. Indivīds pats īstenībā ir nevis “indivīds”, bet tikai individuālas eksistences nejaušs fakts. “Nevienam vairs nav īpašas telpas, bet gan apkārtne, kurā sastopami pamatā vieni un tie paši priekšmeti dažādās kombinācijās”. Šajās kombinācijās indivīds ir tik vien kā jau zināmu, seklu elementu kopums, kura pārdzīvojumi ir gluži masveidā ražotas preces: “Viņš ir noķerts ietverošā tīklā, pēc kura kustībām pats raustās”.

Cits paradokss ir “riska” sabiedrības jeb apdraudētās sabiedrības pasludināšana. “Nīče reiz runāja par baru, kura morāle raksturīga modernajai pasaulei, – viņš domāja aitu baru, kuru gana (vairāk vai mazāk labs) gans. Šodien morālās kārtības aprakstam drīzāk noder vistu bara tēls. Šī bara pirmā iezīme ir tūlītēja gatavība sabīties, panika jebkā priekšā, kas kaut attāli atgādina lapsu.” Nekad neviena sabiedrība nav bijusi tik pārņemta ar drošību un riska mazināšanas pasākumiem visās jomās. Un tieši šāda sabiedrība līdz ar to arī savērpjas nebeidzamu baiļu un nedrošības spirālē.

Mūsdienu sabiedrība tās “virsmas aprakstā”, pēc Zīferles domām, izskatās šādi: “Labā sabiedrībā nekad nav bijis smalki runāt par naudu; šī sabiedrība savukārt nerunā vairs ne par ko citu, kā tikai naudu. Neviena sabiedrība nav zinājusi tik daudz; neviena nav bijusi tik antiintelektuāli noskaņota. Neviena sabiedrība nav dzīvojusi tādā labklājībā; neviena nav bijusi tik apsēsta ar bagātības vairošanu. Neviena sabiedrība nav bijusi tik daudzslāņaina; neviena nav bijusi tik viendimensionāla. Neviena sabiedrība nav tik ļoti ticējusi politikai; neviena sabiedrība nav tik ļoti nicinājusi politiķus. Neviena sabiedrība nav bijusi tik daudzskaitlīga; neviena nav vērtējusi indivīdu augstāk. Neviena sabiedrība nav bijusi tik civilizēta; neviena nav bijusi vulgārāka. Neviena sabiedrība nav bijusi paēdušāka; neviena nav bijusi alkatīgāka. Neviena sabiedrība nav bijusi drošāka; neviena nav bijusi bailīgāka. Neviena sabiedrība nav bijusi pacifistiskāk noskaņota; neviena nav bijusi labāk apbruņota”.

Pēc šī modernās sabiedrības iezīmju kataloga nonākam pie galvenā: vēsturiskie paradoksi ir tikai daļa no tā, ko Zīferle sauc par “cilvēciskotās telpas zudumu”. Modernās sabiedrības dziļākais konflikts, no kura izriet arī minētie paradoksi, ir nevis kopiena pret sabiedrību (vai indivīds pret kopienu), bet cilvēciskās saderības meklējumi ar pasauli pret funkcionālu, pēccilvēcisku telpu. Finis Germania autors nonāk ne tikai pie sabiedrisko attiecību raksturojuma, bet gan pie attiecību ar pasauli raksturojuma. Šis modernitātes konflikts, tās “pamatparadokss” ir tajā, ka tieši pēccilvēciskajā telpā cilvēks ir “nonācis pilnīgi paradoksālās attiecībās ar pasauli” – pilnīgi zaudējis jēgpilnu saskari ar to.  

Zīferle asi uzsver: pēccilvēciskā telpa vairs nav nedz nepakļaujama, nedz sasniedzama; tā vienkārši ir mēma. Tai vairs nav pasaules raksturlielumu. Sabiedrība, kura ieiet šādā telpā, ir sabiedrība bez pasaules īpašā, kāpinātā formā. Paradokss ir tajā, ka tieši šādā “telpā” arī indivīds ir zaudējis jebkuru patību; indivīdi kļuvuši kā “vēja pūstas smiltis”, kuru plaknēs veidojas lielāki raksti, bet tie vairs nav nolasāmi no indivīdu skatpunkta un tajos nav ielasāma kāda jēga. Kur attiecības ar pasauli zūd, kur sabiedrība iegrimst uz sevi vērstā noburtībā, tur pāri paliek vairs tikai bezpersoniska, pēccilvēciska telpa bez antīkās ģeometrijas logosa un bez romantisma dabas noslēpumainās valodas. Pasaule apklususi, sabiedrība dzird vairs tikai pašas atbalsi telpā, kurā ārpus tās vairs nav neviena. Šī telpa ir tukšums – viena no Nīčes aprakstītā nihilisma galastacijām.

Stāvot plastmasas drazu piesārņotā jūrmalā, Zīferle norāda uz sākotnējo cilvēka vēlmi būt attiecībās ar pasauli, nevis lepoties ar to, ka cilvēks spējis ielauzties it visur: “Mūsu acs gaida, kad atradīs kaut ko, kas neesam mēs paši, nevis gremdējas tajā, ka mēs esam visur. Tāpēc mēs paceļam skatu no sagandētās jūras malas uz apvārsni, pār kuru joprojām paceļas Homēra saule.”

Par sevi pašu kā vērotāju Zīferle kādā fragmentā raksta: “Kādas gan iespējas ir Ikaram, kad viņa spārni kūst un viņš gāžas dzīlē? Viņš var aizvērt acis un tik ilgi kliegt, līdz jūra viņu aprij. Taču viņš var arī atvērt acis un baudīt aizkustinošo ainu, kamēr tā redzama. Iznākums abos gadījumos ir viens un tas pats; taču ceļš pie tā ir pilnīgi pretējs.” Kliegt nozīmētu iesaistīties laikmeta polemikā, kritizēt, darboties. Taču situācija ar to nav “glābjama”. Autors tāpēc izvēlas estēta un aukstasinīga vērotāja perspektīvu. “Pasaule vēlas tapt dziedināta un pamācīta; tā pieprasa receptes un ceļrāžus. Taču labākais, ko tai piedāvāt, ir skarbs un skaidrs tās virsmas apraksts”, kas ir viņpus “brēkas, kritikas un pārņemtības ar praksi”. Pēc šāda apraksta arī jātiecas Ikara mācekļiem.

Uz jautājumu, vai viņiem jābūt arī vēl citiem uzdevumiem “Ikara kritiena” laikmetā, reiz atbildēja Ernsts Jingers: viņiem jābūt robežpostenim, “kas nekurienes robežjoslā starp paisumu un bēgumu asina redzi un dzirdi.”


[1] Herfried Münkler, Macht in der Mitte, Hamburg: Die neuen Aufgaben Deutschlands in Europa, 2015.

[2] Rolf Peter Sieferle, Finis Germania, Schnellroda: Verlag Antaios, 2017.

Print Friendly, PDF & Email
close

Vēlos saņemt apkopojumus uz norādīto adresi: