Mans ceļojums uz Krakovu

Izvēloties komandējuma galamērķi, brīdi svārstos, tad izlemju par labu Polijai. Šī katoliskā zeme mani jau kādu laiku ir vilinājusi. Daudz sakrālās mākslas, diža pagātne un šī brīža netolerantās politikas ieviesējas statuss Eiropas Savienībā liek domāt, ka derētu apciemot šo reģionu. Turklāt ir arī šis tas kopīgs – poļus ar latviešiem cita starpā vieno Latgales katoļu mantojums un personīgajā pieredzē balstīta izpratne par to, ko nozīmē Padomju Savienība.

Uz agro lidmašīnu sešos piecēlos laicīgi – puspiecos. Iedzēru karstu melnu kafiju un izsaucu taksometru. Mans lidojums uz galamērķi sastāvēja no divām daļām, jo Varšavā bija paredzēta pārsēšanās. Varšavas lidostas busiņš, kas veda uz termināli, pusceļā tika apturēts, tajā iekāpa kāds vīrietis un nobļāvās, vai nevienam šeit nevajagot testu. Visi samulsuši klusēja un, kad vīrietis izkāpa, uzsākās murmināšana – kā tad mēs būtu tikuši lidmašīnā, ja mums jau nebūtu testa vai sertifikāta? Pie skaidrības tā arī nenonācām. Nonākot lidostas ēkas iekšienē, pamanīju, ka logu stikli nolīmēti ar putniem.

Gaidot nākamo reisu, apēdu kaut ko, kas saucās “tradicionālas poļu brokastis”. Tā bija variācija par angļu brokastīm – desiņas, olas, gurķu un tomātu šķēlītes, apaļa maizīte. Patīkams izņēmums šajā vienmuļībā bija miniatūrs kazas siera gabaliņš.

Pēc brokastīm nedaudz strādāju, jo līdz lidojumam uz Krakovu bija palikušas vairākas stundas. To darot, savādā kārtā jutos laimīga, jo piepildīju savu sapni, ka darbs vairs nav šķērslis ceļošanai un varu attālināti strādāt no jebkuras vietas pasaulē. Fiziski es joprojām atrados realitātē, kas sastāvēja no lidostas uzgaidāmās telpas krēsla ar skatu uz lidlauku, bet reizē biju arī darba dokumentā, kurš atrodas jebkur un nekur. Fonā skanēja bērnu spiedzieni, jo atrados netālu no kādas lēkājamās atrakcijas. Aizdomājos, ka kādā citā savas dzīves versijā es labprāt būtu kļuvusi klejotāja – bez mājām konkrētā vietā. Nakšņošana viesnīcās un brokastu kafija ar maizīti kafejnīcā vai parkā noteikti radītu patīkamu ilūziju par brīvību un bezgalīgām iespējām.

Lidmašīna Varšava – Krakova bija gandrīz tukša. Braucot no lidostas uz pilsētas centru, skatam pavērās kukurūzas lauki. Ierodoties pilsētā, mani sveicināja baznīcas zvanu skaņas. Bija trīs pēcpusdienā. Turpināju soļot viesnīcas virzienā caur parku, kas apjoza Krakovas vecpilsētu, un no kaut kurienes noslēpumaini sāka tinkšķēt Harija Potera filmu ievadmūzika (kā sapratu vēlāk, šādas skaņas nāca no mūzikas kastītes, kādas tirgo tūristiem par pārdesmit zlotiem). Pārīši un ģimenes šajā +27°C grādu karstumā laiski pārvietojās vai atpūtās uz soliņiem. Bērni lielākoties izskatījās niķīgi un sakarsuši. Trīs kundzītes gados uz parka soliņa bija apsēdušās otrādi – kājas izbāzušas caur spraugu starp sola daļu un atzveltni. Nodomāju, ka šādi vai nu skats uz parku veidojas labāks, vai varbūt viņas kaitina tūristi. Nu, gluži pretēji mūsu omītēm, kuras labprāt vērīgi nopēta garāmgājējus, lai neaptrūktos materiāls sarunu pavedienam.

Manā apmešanās vietā uz otro stāvu veda platas, čīkstošas koka kāpnes. Vakaros nedaudz traucēja tas, ka kāpņutelpā nav elektrības. Pēc kāda laika konstatēju, ka īpatnējā veidā Krakovas interjeros daudz kas izskatās lietots, bet ne nabadzīgs. Patīkamais iespaids laikam rodas tāpēc, ka viss ir tīrs un spodrs un izskatās pierādījis savu noderīgumu. Šādā attieksmē nav kompleksu, drīzāk liela mīlestība pret vēlmi saglabāt bijušo. Izskatās, ka pilsētai nav bail novecot. Iespējams, arī cilvēkiem nav. Šie mani novērojumi gan attiecas tikai uz pilsētas senāko daļu. Industriālā daļa otrpus Vislai runā modernisma valodā – tur valda betons, stikls un metāla konstrukcijas, un populārākais dekors ir grafiti.

Par koka detaļu īpatsvaru Krakovas pilsētas centrā, šķiet, būtu nepieciešama atsevišķa atkāpe. Lai arī pilsētas arhitektūrā dominē mūra ēkas un vecpilsētā sajūtama seno nocietinājumu varenība, nekrāsots koks ir ieraugāms visur. Koka kāpnes, durvis un platas aplodas – turklāt gandrīz vienmēr šis koks izskatās vecs, laika un pieskārienu nodeldēts. Baznīcu pagalmos sastopami vēja appūsti un saulē balināti koka krucifiksi ar iegravētiem uzrakstiem, kuri laika gaitā kļuvuši tumšāki. Daudzās kafejnīcās ir koka galdi bez galdautiem, atsegtas koka sijas. Ieminējos savai kolēģei, kuru satiku pēc pāris uzturēšanās dienām, ka man patīk šis manāmais neapstrādātā koka pieskāriens pilsētvidē. Viņa pasmaidīja un teica, ka, jā, esot jau skaisti, tikai par koku esot vairāk jārūpējas.  

Viens no maniem plāniem Krakovā bija apmeklēt Arhidiecēzes muzeju, kurā savulaik dzīvojis Jānis Pāvils II (Karols Vojtila). Muzejā atrodas gan viņam piederējusī sakrālās mākslas kolekcija, gan 20. gadsimta gleznas un citi artefakti, kurus viņš kā pāvests saņēmis dāvinājumos, kā arī dažādi priesteru rīki un tērpi, iedzīve, pieraksti un tamlīdzīgi. Paskaidrojošie teksti un ekspozīcijas iekārtojums palīdz visā šajā daudzveidīgajā klāstā kaut cik noorientēties. Aplūkojot muzeja kolekciju, papildināju savas zināšanas par svēto atribūtiku – ar galvaskausu tiek attēloti askēti, piemēram, Sv. Bruno un Sv. Marija Magdalēna. Interesants reģionam raksturīgs sižets ir Krakovā dzīvojušā teologa un priestera Sv. Jāņa Kantiusa (Joannes Cantius, 1390–1473) meditācija pie Kunga žēlsirdības altārgleznas. Svētais apglabāts Sv. Annas baznīcā Krakovā, un viņa kaps ir iecienīta svētceļnieku apmeklējumu vieta.

Kādā relikviju pilnā zālē un informatīvā paneļa skaidrota katoliskā tradīcija – relikvijas vajag godināt, bet tā, lai lūgšana nepārvērstos par elkdievību. Tāpēc vienmēr nepieciešams savas lūgšanas vērst uz Pestītāju. Aizdomājos, ka tas nav nemaz tik vienkāršs uzdevums. Lūgt no sirds, bet reizē arī tā starp citu, ne pārāk cītīgi pievēršoties relikvijai.

Vienu vakaru izdomāju, ka gribu tikt tālāk no vecpilsētas kņadas. Kartē atradu zaļāku laukumu, kura vidū bija atzīmēts kalns – Kopiec Krakusa. Kā vēlāk noskaidroju, leģenda vēsta, ka kalns ir karaļa Krakusa – Krakovas dibinātāja kapavieta. Dodoties turp un pustumsā nedaudz maldoties starp krūmājiem, nokļuvu pie šī apaļā vēsturiskā apbedījuma paugura, uz kura jau pulcējās vietējie jaunieši. No tā pavērās iespaidīgs skats uz gaismās mirdzošo pilsētu. Arī paugura pakājē bija sapulcējušies cilvēki, un viens no tiem pārējiem rādīja paraugdemonstrējumus ar degošām lāpām. Sajutos tā, it kā pats karalis Krakuss mani būtu uzaicinājis uz pārsteiguma tikšanos.

Jāsaka, ka cilvēki Krakovā ir draudzīgi, izpalīdzīgi un labi runā angliski, tikai liekas tādi kā norūpējušies. Šoferi ir īpaši draudzīgi – ļoti respektē gājēju pārejas, laicīgi apstājas un pacietīgi gaida, pat ja gājēji vēl nemaz nav uz tās uzkāpuši. Pilsētā redzami arī nabadzīgi cilvēki. Iepērkoties pārtikas veikalā, redzu, kā kāda pensionāre rūpīgi skaita centus, lai sanāktu pirkumam. Pie teātra ēkas vienā no fasādes arkām iekārtojies un guļ cilvēks. Esmu vienā grupā ar tūristiem no Rietumeiropas, kad braucam garām zupas virtuves rindai. Viens no tūristiem prasa, kāpēc šie cilvēki tur stāv. Izdzirdot atbildi, viņš ir pārsteigts. Cik daudz! – viņš izsaucas. Mani gan tas nepārsteidz – rinda ir tikpat gara kā Rīgā uz Barona vai Pērnavas ielas rīta pusē.Tā kā Polijā mēdz būt aukstas ziemas, ēdieni un dzērieni ir domāti siltuma uzturēšanai. Piemēram, pie maizes sviesta vietā var tikt pasniegti tauki ar grībiņām. Pusdienās pieejama plaša sātīgu ēdienu izvēle – kartupeļu pankūkas, kāpostu tīteņi, vietējie pelmeņi ar nosaukumu pierogi, sautējumi ar gaļu un šķovētiem kāpostiem, sutinātiem sarkanvīnā (bigos). Iecienīts ir arī grilēts, kūpināts siers (oscypki). Pusdienojot kā atvadu sveicienu kopā ar rēķinu viesmīlis nereti atnes mazu glāzīti ar augļu šņabi. Es par to nesūdzos. Saturs nosvilina vien, un pēkšņi rodas spēks doties tālāk. Secinu, ka poļiem visvairāk patīk skābenas garšas un maize, kura ir visur. Uz katra otrā ielas stūra no zilas krāsas ratiem tiek tirgoti kliņģeri (obwarzanek, no poļu vārda ‘vārīt’) – līdzīgi kā pie mums vasarās tirgo saldējumu.

Sākumā es nevaru saprast, kas ir tie cilvēki, kuri visu to pliko maizi ēd. Taču, izrādās, Krakovā ir senas maizes cepšanas un patērēšanas tradīcijas. Jau 1496. gadā poļu karalis Jans I Albrehts (Jan I Olbracht) garantēja Krakovas maiznieku ģildei monopolu uz baltmaizes ražošanu. Mūsdienās Krakovas kliņģerim Eiropas Savienībā pat piešķirts īpašs reģionālas pārtikas statuss un krakovieši ar to pamatoti lepojas. Pirmoreiz rakstos obwarzanek esot pieminēts 1394. gadā. Neskaitot kliņģerus, pieejams arī plašs klāsts ar citiem konditorejas izstrādājumiem, piemēram, saldajiem virtuļiem (tie Polijā pazīstami jau kopš 16. gadsimta), pildītiem ar ogām, šokolādi, halvu un pat Kinder bueno, lai piesaistītu bērnu uzmanību.

Lietainās dienas rada skaidrāku priekšstatu par ikdienas dzīvi, jo tūristi tad paslēpušies muzejos un siltās kafejnīcās. Vienā šādā lietainā dienā vēroju, kā pārdevēja stumj savus kliņģeru ratus. Ietves bija slidenas, un rati ķērās bruģa grambās. Cīņa nebija viegla, vienā brīdī sieviete sadusmojās un atskanēja populārākais poļu lamuvārds. 

Protams, Polija ir pazīstama kā katoļu zeme, tāpēc daudz uzmanības veltīju baznīcu iepazīšanai. Taču izrādījās, ka tūristu apmeklējumiem svētdiena nav pati piemērotākā diena. Pie durvīm izliktas norādes “Neapmeklējiet baznīcu dievkalpojuma laikā”, kas patiesībā nozīmē – neapmeklējiet vispār, jo Mises notiek gandrīz ik stundu. Arī kapelās pēc zināma laika gāju piesardzīgi – tajās vienmēr kāds lūdzas, noliek sveces un izskatās iztraucēts. Tas ļāva apzināties, ka kristietība šeit ir dzīva un ziņkārīgi ļautiņi no malas ticīgajiem īpaši nav vajadzīgi. Taču apskatīt gribējās, tāpēc brīžiem pārkāpu etiķeti, ielavījos baznīcās un klīdu pa sānu jomiem, kuri visžēlīgi slēpa mani no draudzes. Lai ilgāk pabūtu galvenajā pilsētas katedrālē, kura veltīta Svētajai Marijai (Bazylika Mariacka), izvēlējos citu ceļu un piedalījos rīta Misē. Lai gan viss notika poliski, tam nebija īpašas nozīmes – kad pienāca laiks, runāju latviski. Vienīgais, kas ieintriģēja – sprediķa daļā priesteris vairākas reizes piesauca Krakovu. Tobrīd nodomāju, kas gan tāds svarīgs varētu būt noticis, ja runā ne tikai par pārlaicīgo, bet ieceļ arī savu pilsētu dievišķās gaismas starmešos.

Bernardīņu baznīcas (Kościół św. Bernardyna ze Sieny) sānu jomā izvietoti informatīvi plakāti. Dažos aicināts neveikt abortu, jo tas ir nedzimuša bērna slepkavība. Vienā parādīta Polijas karte ar punktiem, kuros atrodas glābējsilītes. Citā ir informācija par 2012. gada 300 poļu zinātnieku un akadēmiķu parlamentā iesniegto iniciatīvu pret valsts atbalstu mākslīgajai apaugļošanai. Argumentācijas pret mākslīgo apaugļošanu pamatā minēta statistika, ka procesa gaitā iet bojā 60–80 procenti savienoto dzimumšūnu un tas ir pretrunā ar Polijas konstitūcijas 30., 38., 40. un 157. pantu par cilvēka dzīvības neaizskaramību.[1] Iniciatīva toreiz tika noraidīta, un kopš 2015. gada Polijā ir atļauta mākslīgā apaugļošana precētiem pāriem un pāriem, kuri parakstījuši kopdzīves līgumu.

Taču tas nenozīmē, ka Polija ir tikai katoliska zeme, bez jebkādām uzskatu atšķirībām. Uzturēšanās laikā ielās redzu arī jauniešus (bet tikai jauniešus) ar varavīksnes krāsas atribūtiku; kādas daudzstāvu mājas logā izkārts krāsainais karogs.

Daudzas Krakovas ielas, tāpat kā baznīcas, ir veltītas svētajiem – Sv. Sebastianam, Sv. Annai, Sv. Ģertrūdei un citiem. Kristīgās tradīcijas visaptverošais raksturs ir sajūtams arī kapos. Apmeklēju Salvatora kapsētu (Cmentarz Salwatorski), kurā apglabāts slavenais kinorežisors Andžejs Vajda un kuru paši poļi atzinuši par vienu no savām jaukākajām kapsētām (ja tā maz var teikt par kapsētu). Starp pieminekļiem bija daudz unikālu variāciju par Jēzus atveidu – cita par citu izsmalcinātāka un mākslinieciskāka.

Pašā kapsētas vidū pie liela krusta piesistais ķermenis bija apvijies ar vīnstīgām un izliecies kā loks, no kura, šķiet, tūliņ, tūliņ izšaus bultu. Kurš pateiks, kāda šodien tā bulta, izšauta ar Kristus miesas palīdzību, būtu? Tāda, kas nes patiesību, vai tāda, kas trāpa svētajam Sebastianam?



[1] https://opoka.org.pl/biblioteka/P/PS/pk201237-invitro.html

Print Friendly, PDF & Email
close

Vēlos saņemt apkopojumus uz norādīto adresi: