Viesis. Kristīgs latviešu varoņeposs

Proēma

Ne par zobenu es dziedu,
ne par vīru varenu,
kas ar spēku pļavas pļāva,
kas ar dūri kalnus gāza, –  
dziedu Viesim, kas nāk tālu,
sveša ceļa gājējam,
melna ūdens bridējam,
nāk bez zobens,
bet ar Vārdu. –
Nāc, Tu Vārds,
un atver muti,
dari mēli latvisku,
lai es dziedu,
kā nav dziedāts
šinī latvju valodā.

I Tumsa

Sākumā bij tumsa zemē,
tumsa mežā, tumsa sirdī;
migla cēlās Daugavā,
migla klāja ļaužu ciemus.
Nezināja tauta Tēva,
zināja tik Laimu aklo,
kas ar ratu, kas ar dziju
mūžu vērpa, mūžu grieza.
Dievi bija koka dievi,
akmens dievi, ozolā;
bet aiz visiem dieviem stāv
viens un tumšs, kam vārdā – Kaps.
Upurēja ļaudis medu,
upurēja treknu gaļu,
bet tas ņēma, ņēma, ņēma,
neko pretī nedodams.
Kā tas rija tēvu tēvus
un tas rija dēlu dēlus,
– tā no viņa tumšā nama  
neviens sveikā nepārnāca.

II Milzis

Cēlās tautā vīrs kā ozols,
plati pleci, kalna augums;
lāčus plēsa, vilkus žņaudza,
vienā rokā visus tverdams.
Sauca viņu: tautas lepnums,
sauca viņu: zemes balsts;
kur tas gāja – naidnieks bēga, 
kam tas sita – tam bij gals.
Pūta ragus, kūra guni,
dzēra alu lielām mucām;
tā tas dzīro un tas lielās,
zemi kājām mīdīdams:
“Nav tā spēka visā zemē,
kas man, milzim, pretī stāj!
Kamēr elpa krūtīs kvēlo,
Kaps man durvis neatvērs!”
Tā tas lielās, tā tas smejas,
un pavisam neredz tas,
kā aiz muguras tam klusi,
nāk jau tumšais, nāk jau – Kaps.

III Kaps

Nāca gads, un nāca stunda,
ko neviens vairs neaptur:
milzim roka kļuva smaga,
milzim ceļi ļodzījās.
Ne no vilka, ne no lāča,
bet no kā, ko neredz acs,
– maza kaite, drudzis sīkais
milzi gultā notrieca.
Sauca milzis koka dievus
– koka dievi klusēja;
sauca Laimu – Laima klusē,
savu dziju tīdama.
Tā tas milzis, zemes balsts,
tā tas ozols nolūza;
aiznesa to tumšais Kaps
turp, kur atgriešanās nav.
Raudāja tad visa tauta:
“Ja jau spēks mūs neizglāba,
ja jau stiprais zemē guļ,
– kas tad vēl mūs izpestīs?”
Klusa mūsu likteņupe,
klusa mūsu padebess;
un pār zemi, un pār ļaudīm
tumsa melna nogūlās.

IV Viesis

Bet aiz trejdeviņām upēm
un aiz jūrām tālajām,
cēlās Vārds un sacīja:
“Iešu pats pie tautas tās.”
Neņēma Viņš karapulku,
neņēma Viņš ieročus;
novilka Viņš debess spozmi,
mūsu miesā ietērpās.
Kļuva mazs,
lai mūs Viņš sniegtu,
kļuva zems,
lai celtu mūs, –
noliecās pats Dievs tik dziļi –  
tik, cik dziļš ir mūsu kaps.
Nāca pāri Daugavai,
Viesis kājām basajām;
nenesa Viņš neko citu,
tikai sevi mūsu dēļ.
Nāca Viņš ar Vārda spēku,
kas par maizi kļuva mums.
Smējās tauta: “Kas tas tāds?
Kur tam zobens, kur tam spēks?
Vājš kā niedre, kluss kā jērs, –  
vai tad tāds mūs izpestīs?”
Bet Viņš gāja starp tiem klusu,
katru sauca vārdā Viņš;
un kur sauca –
tur kāds cēlās,
klausījās un gāja līdz.

V Krusts

Bet kur Vārds, tur ienaids ceļas,
un kur gaisma, tumsa rūc;
sagrāba tie svešo Viesi,
sēja baltās rokas tam.
“Ja tu Dievs, tad glāb pats sevi!
Ja tu stiprs, lai nāk tavs spēks!”
Klusēja Viņš, klusu cieta,
nāk kā jērs pie cirpēja.
Sit tie Viņu, kar pie koka,
kar kā zagli pēdējo;
un pār zemi, pusdienlaikā,
uzkrīt tumsa, melna nakts.
Šķita tautai: viss ir beidzies,
šķita: kapam jāuzvar;
ielika tie Viesi zemē,
mūsu, latvju, melnajā.
Uzvēla tie akmens plāksni,
kapam sargus pielika.
Domāja: “Mēs aizsūtījām
Svešinieku zudībā.”
Bet kur likās:
viss ir galā,
zemes klēpī,
tumsas dzīlē,
tur jau dīga jauna sēkla –
dīga klusi uzvara.
Jo kur Dievs ir dziļi slēpies,
tur Viņš uzvar spožumā.

VI Rīts

Trešā rītā, gaismai austot,
kad vēl rasa zālē mirdz,
notrīcēja visa zeme,
smagais akmens novēlās.
Iznāca no kapa Viesis –
ne vairs miris: vesels, dzīvs;
brūces spīd kā rīta zvaigznes,
seja staro saullēktā.
Un tur kapā līķa drānas
vienas pašas pamestas;
un tur kapā uzveikts tapa –
pats tas vecais kāvējs Kaps.
Ak, jūs ļaudis, ak, jūs tumšie,
kas vēl Kapam kalpojat, –
redziet: tas, kas visus rija,
pats nu Viesa mutē rīts!
Ne ar zobenu tas uzveikts,
ne ar spēku, ienaidu, –  
veikts ar to, ka Viesis ļāvās
sevi uzveikt mūsu dēļ.
Lūk, kur varonība īsta:
nevis sist, bet pašam krist;
nevis ņemt, bet pašam dot;
nevis glābties –
mirt un celties.

VII Ūdens

Tad tā tauta, izbijusies,
prasīja: “Ko darīt mums?
Kā lai topam Viņa ļaudis,
kā lai Kapam izbēgam?”
Teica Viesis: “Nāciet upē,
nāciet iekšā Daugavā;
tur, kur jūsu senči slīka,
tur būs jums no jauna dzimt.
Es jūs saukšu jaunā vārdā,
es jūs saukšu – Dievabērni;
jo jūs iepriekš bijāt Laimas,
pabērni jūs Liktenim,
bet šī ūdens atjaunoti,
būsiet Tēvam svētīti.”
Un tie kāpa, gāja dziļi,
līdz pat galvai ūdenī;
noslīka tur vecais cilvēks,
cēlās jaunais – atdzimis.
Ūdens, kas reiz senčus rija,
ūdens, kas bij nāves ceļš,
tapa māte, tapa avots,
tapa dzīvais iesākums.
Un kur agrāk aklā Laima,
mēmais Liktens valdīja,
tie, kas iepriekš pabērni,
tagad – Tēva mantnieki. 

VIII Dziesma

Kopš tā laika latvju tauta
nedzied vairs tik sērīgi;
kopš tā laika jauna mēle,
jauni vārdi – cerīgi.
Jo nāk stunda, gala stunda,
nāve kad pie durvīm stās,
latvis vairs no tās tad nebēgs,
latvis mierā acis vērs:
“Nāc, nāc, nāve, –
neesi kundze,
vairs pār mani nevaldi;
man ir Viesis,
man ir Vārds –  
Tēva nams,
kas nepievils.”
Tā viņš mirst, kā mira Viesis,
tā viņš dus, lai celtos dzīvs;
un tā nāve, kas reiz rija,
viņu sola mājup vest.

Klausies, zeme, klausies, tauta,
klausies, mīļais Dieva bērns:
tas, ko dziedu, nav no manis,
tas ir Vārds no debesīm.
Ņem šo Vārdu, glabā sirdī,
dod to tālāk savējiem,
dod to saviem dēliem, meitām,
bērnu bērniem nākamiem.

Dzied šo dziesmu, gaidi Viesi –
Viesis nāca, Viesis nāks!



Vēlos saņemt apkopojumus uz norādīto adresi

Nosūtot, jūs piekrītat privātuma politikai.