Motociklistu vads

Motociklistu vads jaunos uzņem draudzīgi. Tā kā Kukibekam, Vincam, Gubičam un Gunāram ir motociklistu vadītāju apliecības, viņi ieskaitīti motociklistos. Kuki ir labsirdīgs vidēja auguma, stalts un skaists uzbeku jauneklis ar ogļmelniem, sprogainiem matiem – Kukibeks Aļimovs. Viņš beidzis vidusskolu un runā arī tadžiku valodā. Brālis esot kino režisors. Un ne reizi vien, kad tiks runāts par tikumības principiem austrumos, Kuki, dusmās acīm zvērojot, cieti noteiks, ka māsas apsmējēju viņš nogalinātu. Vincas ir no Lietuvas. Vincentas Labanauskas dzīvojis pie skaistā Trāķu ezera. Māsa strādā Trāķu aptiekā. Bet Gunārs latvietis. Gubičs savukārt ir no Krievijas. Viņš saka, ka latvietis ir tas pats, kas žīds. Kad Gunārs vaicā, kāpēc gan tā, Gubičs, it kā vainīgs juzdamies, noteic: “Bet tu neapvainojies.”

Gunārs ir nedaudz vecāks par citiem, jo pirms armijas gadu strādājis par sanitāru, studējis medicīnu un vēlāk strādājis televīzijas studijā par apgaismotāju, bet armijā tam nav nozīmes. Tomēr uz Gunāra tālāko dienestu, iespējams, tam bijusi izšķiroša nozīme. Vadu komandē jaunākais seržants Julo Vjartons – mierīgs un taisnīgs igauņu puisis ar biezām lūpām. Kārtību vadā nosaka arī citi viņa tautieši igauņi. Tie ir nosvērti un ātras rīcības puiši, kuru pavēles un aizrādījumi netiek apstrīdēti. Viņi piedzīvojuši notikumus Čehoslovākijā, kur piedalījies arī izlūkbataljons. Vecākais pēc gadiem ir kareivis – vēlāk jaunākais seržants – Uku Pildmaa. Viņš vislabāk pārzina motociklus. Jefreitors Helmuts Krims ir sakaru motociklists, kurš transportē ātri nogādājamus dokumentus. Juri Kidars ir bez pakāpes – ierindnieks. Viņam nav priekšā viena zoba, un šķiet, ka Juris it kā skumīgi smaida. Bet armijā zobus neliek. Savukārt no Rīgas ir nosvērts krievu puisis Anatolijs. Viņš pieprot sambo. Andris – no Tomes, bet Viesturs no Ogres. Arī Genādijs no Ogres puses. Tas ir laiks, kad Imanta Kalniņa koncerts Ogrē izraisa viļņošanos, bet Raimonds Pauls drīz sacerēs “Zilos linus”. Savukārt Elmārs ir no Rīgas. Puiši jaunos pieņem bez pretenzijām – kā savējos. Protams, jūtama igauņu stingrā roka.

Katram jaunajam tiek piešķirts motocikls ar blakusvāģi. Jaunajiem puišiem gandarījums, bet vēlāk izrādās, ka nekāda lielā braukšana ar tiem neiznāk. Vienīgi mācībās. Motocikli ir tā saucamās EMKAS ar divdesmit četru zirgspēku motoriem un horizontāli novietotiem cilindriem. Īpaši labu caurgājību nodrošina ar kardānu piedzenams blakusvāģa ritenis, ko var sabloķēt ar aizmugures riteni. Blakusvāģa priekšgalā ir speciāls vertikāls cilindrs, kur ievieto rokas ložmetēja balstu. Savukārt aizmugurē uz blakusvāģa horizontāli nostiprināts rezerves ritenis. Motocikli ir zaļgani brūnā aizsargkrāsā.

Dienas kārtība katrai rotai, vadu ieskaitot, tiek izplānota iepriekšējā nedēļā. Motociklistiem, ja tie neiet “narjadā” (vai nu apsardzes norīkojumā, vai saimnieciskajos darbos, vai par rotas dieninieku), diena paiet militāro transportlīdzekļu “parkā” (garāžā). Sākumā tas ir interesanti, jo katrs var apskatīt un izsēdēties uz sava motocikla. Bet tad vairs nav, ko darīt. Motocikli ar dīzeļdegvielā mērcētām lupatām tiek ne reizi vien pulēti līdz spīdumam. Pārbaudīts riepu spiediens un eļļas līmenis. Tas arī viss. Bet ārā no garāžām iet aizliegts. Visiem jābūt nodarbinātiem. Garāžas krēslā Andris un Viesturs atceras laiku Vidusāzijā, kur no daļas komandēti darbos. Milzīga netīrība. Nobeidzies ēzelis dienām guļ kišlaka (ciema) ielā. Brīnums, kā vietējie nesaslimst. Tā laiks tiek vadīts līdz pusdienām.

Vads ierindā vispirms dodas uz kazarmām, kur tālāk iekļaujas rotas sastāvā. Pa ceļam no “parka”, ja pretī nāk augstāks komandieris, vada komandieris Vjartons dod komandu un vads parādes solī atdod virsniekam godu, ko virsnieks atņem, pieliekot plaukstu sveicienam pie furažkas. Civilistam tā liktos nevajadzīga māžošanās, bet armijā – ikdiena. Nu rota iet pusdienās. Pēc pusdienām neilga atpūta, kāds dūms (Uku nepīpē) un atkal pie močiem. Pēc tam vakariņas, brīvais laiks, mazgāšanās un “atbojs” (naktsmiers).

Arī šī ir parka nedēļa. Igauņi darbnīcās jauc mocim blakusvāģa reduktoru. Laikam taču pieprot. Saruna rit igauniski, piesaucot “kurrat”, “raisk” un “kurrati putc” (velnu, sātanu un velna pežu). Bet jaunajiem tiek parādīts, kā pagatavot zābakiem pakavus, lai papēži nedilst. Tas ir vienkārši. Tiek sameklēta pietiekoši resna stieple, ko nocērt atbilstošā garumā. Stieples galus ar smagu āmuru saplacina. Tad pagriež par deviņdesmit grādiem un atkal saplacina, līdz stieples gali izveidoti kvadrātveidā. Tā, grozot un placinot, stieples gali noasinās. Kad tie ir gana asi, stiepli izliec atbilstoši papēža formai, bet asos galus atloka un iedzen papēdī naglu vietu caurumos. Pakavs gatavs. Tiesa, stieple pāris mēnešos nodilst. Stipri izturīgāki ir pakavi no ļoti cietajiem tanku sajūgu diskiem. Tos arī izveido atbilstošus papēžu formai ar koniskiem caurumiem skrūvju ievietošanai. Diemžēl tas būs vēlāk atbilstoši attiecībām ar ilgāk dienējušiem puišiem, kam pieejami tanku diski.

Gunāram priekšstats par igauņiem ir mainījies par simt astoņdesmit grādiem. Ja “graždankā” (civilajā dzīvē) viņam bija priekšstats par igauņiem kā par lēnīgiem (varbūt arī tūļīgiem) ļaudīm, tad armijā viņš redz šī priekšstata absolūto neatbilstību un maldīgumu. Tie ir ātri, precīzi, ļoti konkrēti zēni ar stingru mugurkaulu. Igauņiem grūti iekļauties krievu valodas apritē, jo valodā nav šņāceņu un līdzskaņu mīkstinājumu. Puiši vaicā, kāpēc latvieši viņus saucot par igauņiem. Igauņiem šķiet, ka arī citās valodās viņi būtu jāsauc par “ēstiem”. Turpinot par lamāšanos, jāteic, ka šajā ziņā nepārspējama ir krievu valoda, kuras lamuvārdu un izteicienu krājums ir milzīgs. “Speciālists” varētu aizpildīt ievērojamu laiku, neatkārtojoties. Gunārs negribot tajā ir iekļāvies, līdz saprot, ka tā nevar turpināt. Bet, lamāšanos aizstājot ar “johaidī”, kolēģiem rodas jautājums par šā vārda nozīmi, ko grūti izskaidrot. Tas varētu būt kaut kas līdzīgs krievu “jolki palki” (egļu koki) – faktiski vārds vārda pēc. Gadās arī, ka lietuvieši lamājas. Viņu teicieniem “asilu birka” (ēzeļa krāniņš) vai “bibi tavi aki” (krāniņš tev acī) latvieši netiek līdzi. Ja nu vienīgi teicienam “eik tu šikt” (ej tu d…t), ko latvieši lieto kā visaugstāko rupjības izpausmi. Kolēģi, uzzinājuši, ka tie ir spēcīgākie latviešu lamu vārdi, tikai nogroza galvas. (..)

Lai nokļūtu motociklu garāžā, jāiziet cauri KTP vārtiem un garām raķetnieku “parkiem”. Raķetes ir citai karaspēka daļai, kuras puiši izvietoti kazarmā vienu stāvu augstāk par speciālās izlūku rotas un saimniecības vada stāvu, vienlaikus divus stāvus augstāk par karantīnu stāvu. Raķetes palaiž no trīsasu smagajiem auto. Faktiski tās ir modernas “Kaķjušas” (reaktīvie mīnmetēji). Puiši stāsta, ka viena raķete maksājot milzu naudu – tik cik “Volga”. Bet vieglais auto “Volga” maksā deviņus tūkstošus rubļu. Un cik tādas neizšauj mācībās! Gunāram tas šķiet fantastiski – “Volgas” jau ir tikai valsts iestādēm vai slaveniem aktieriem kā Jurim Lejaskalnam.

Nākošajā nedēļā fiziskās nodarbības, ierindas mācība un – šautuve. Jaunajiem šķiet – nupat sāksies kaut kas interesants. Kad pienākusi šautuves diena, tiek atplombēta un atvērta ieroču istaba. Katrs no skapja paņem savu automātu, kas vertikāli ievietots speciālā statīvā. Paņem arī “magazīnu” (patronu aptveri), ko pievieno automātam, un aptveru somu. To pievieno siksnai. Un, protams, gāzmaskas maiss ar gāzmasku un filtru cilindru, un drēbes jostu, ar ko maisu uzkarina pie kreisā sāna krustām pār plecu, bet otra jostiņa ap vidukli, lai maiss nemētājas. Bez gāzmaskas nav domājami nekādi militāri pasākumi. Ar laiku mūžīgā gāzmaska visiem ir līdz kaklam.

BRDM rotu, kurā ietilpst motociklistu vads, komandē kapteinis Čerešņevs. Viņš ir pajauns cilvēks ar militāro izglītību. Kā vēlāk Gunāram nāksies izjust, viņš ne visai cieš baltiešus un Gunāru. Bet par to vēlāk. Rota nostādīta kolonā un ar automātiem uz pleca pa vadiem tiek izvesta no kazarmām. Beidzot jaunais kareivis pēc vairākiem mēnešiem ir ārpus kazarmām! Un pēc mirkļa atskan komanda: “Begom (skriešus)!” Izrādās, ka uz šautuvi jāskrien pāri laukiem. Cik tālu, neviens no jaunajiem pagaidām nezina. Automātus drīkst paņemt rokā. Pēc neilgas atpūtas soļiem atkal skriešus. Garām aizskrien vecākais leitnants Žabojevs no speciālās izlūku rotas – ļoti slaids, labsirdīgs, nosvērts vada komandieris ar skarbiem, bet ne visai izskatīgiem, iekritušiem sejas vaibstiem un palieliem vaigu kauliem. Jaunais kareivis nav skrējējs, un viņam trūkst elpas. Skriets jau labu laiku, un Gunārs palicis viens no pēdējiem. Kurš agrāk varēja iedomāties, ka būs tādas problēmas ar skriešanu? Trūkst elpas. Arī Valdis ir tepat. Bet viņš skrien un jokojas. Tātad palicis kompānijas dēļ, kaut gan zina, ka būs “ziepes”. Nu, lūk! Priekšā uz ciņa sēž rotas komandieris kapteinis Čerešņevs un virpina zariņu. Kaujas vadi ar to komandieriem – virsniekiem – aizskrējuši tālāk. Čerešņevs ir noskaities un, parādījis uz pauguru, kas atrodas puišiem aiz muguras kazarmu virzienā, dod komandu skriet atpakaļ, apiet pauguru un tad atkal uz šautuvi. Pirmais šaušanas prieks jau noplacis.

Beidzot klāt šautuve. Bet, izrādās, nekā. Galvenais esot mācēt pareizi sagatavoties šaušanai. Puišiem vairākas stundas jāguļas un jāceļas ar automātu, kā noteikts reglamentā. Sākumā šķiet, ka nekas nesanāks. Bet, kad lietuviešu jaunākais seržants parāda, sāk izdoties. Gunāram prātā nevarēja ienākt, ka, sagatavojoties šaušanai, jānoguļas, veicot zināmas, reglamentā noteiktas kustības. Vingrinājumu sauc “ļoža tri zarjažai!” (guļus trīs ielādē!). Bet, kad pēc laika tas ir apgūts, šķiet, kā gan citādi varētu būt. Negāzīsies taču gar zemi kā lupata. Vingrinājumā, kājās stāvot, automāts no labā pleca ar drošu labās rokas kustību, turot aiz siksnas augšgala, tiek strauji pārmests uz kreiso roku, bet no tās nodots labajā rokā ar laidni pie kājas. Lai gultos, jāsper solis uz priekšu, krītot uz kreisās rokas. Tad pagrieziens uz vēdera, atsviežot sāņus kreiso kāju tā, lai automāta turpinājums būtu labā kāja. Šāvējs atstutējas uz kreisā elkoņa un, neatbrīvojis drošinātāju, tēmē. Tas arī viss. Bet jāatkārto daudz reižu. Kad atskan komanda par atgriešanos kazarmās, visiem garastāvoklis uzlabojas, jo vēderā tukšums. Arī skriet vieglāk. Tā vairākas dienas. Pieci kilometri uz šautuvi ar nepatiku un skriešanas grūtībām. Pieci kilometri atpakaļ uz armijas pilsētiņu ar laimes sajūtu par pusdienām. Nebūtu ko žēloties, jo skriešana attīsta izturību. Tomēr – grūti.

Kad skriešana uz šautuvi beidzas, atkal fiziskie vingrinājumi un ierindas mācība. Šoreiz ar automātu. Arī tas jāprot, jo automāts nav pagale, ko var turēt rokās un pārvietoties ar to, kā pagadās. Vingrinājumi saistās ar automāta uzkāršanu plecā, nolikšanu pie kājas un pārvietošanos ierindā. Ar laiku viss “ieiet asinīs”, un automāts pats glīti uzlido plecā.

Komandieri devuši atļauju, un igauņi izved motociklistu vadu ārpus kazarmu teritorijas. Faktiski tas ir aizliegts, jo skaitās “samovoļnaja atlučka” (patvaļīga kazarmas teritorijas atstāšana). Diena paies, veicot izlūkošanas pamatu apguvi lauka apstākļos. Tiks norādīts mērķis, kas jāizlūko, un kareivim jāpiekļūst tam iespējami tuvu tā, lai “ienaidnieks” viņu nepamanītu. Tas, protams, notiks, lienot simtiem metru uz vēdera. Automāta siksna tiek aizāķēta aiz labās rokas īkšķa. Pa zemi tas slīd ar laidni tā, lai stobrs būtu virs plaukstas un aizslēgs ar drošinātāju pret debesīm. Tādā veidā automāts tiek vismazāk notašķīts un visvairāk pasargāts. Īsumā puišiem tiek atgādināti automātu raksturlielumi. Tie ir Kalašņikova projektētie un modernizētie AKM – “avtomat Kalašņikova moderņizirovanij” (Kalašņikova modernizētais automāts). Izrādās, iepriekš bijuši AK ar šaušanas ātrumu 1000 šāvieni minūtē. Bet AKM – 600 šāvieni minūtē. Tātad 10 šāvieni sekundē. Tēmēšanas attālums līdz 1000 metriem, bet ierastais šaušanas attālums, kādā tēmekļa plāksne uzstādīta ikdienas režīmā, – 300 metru. Lodes lidojuma attālums 3 kilometri. Jāšaujot krūtīs vai vēderā. Tā gūstams visdrošākais pretinieka izsišanas no ierindas rezultāts. Puišiem kaklā pakāpjas itin kā kamols. Tad tepat jau ir tā nāve un nāves mašīna.

Automātam nāk līdz trīs aptveres – katra 30 patronām. Viena pie automāta, bet divas aptveru somā pie brūnās jostas. Kad puiši ies kazarmu sardzē, aptveru soma ar 60 patronām nepatīkami “griezīs” jostas malu sānos. Bet šobrīd katram ir automāts ar vienu tukšu 30 patronu aptveri. Tā ir nedaudz izliekta ar lejas galu uz priekšu. Patronas lādē no augšas, un tās izvietojas pamīšus – viena pie vienas aptveres sieniņas, bet otra pie otras. Ielādējot atspere saspiežas. Šobrīd patronu nav. Tās dod tikai mācību laikā tieši pirms iziešanas uz uguns līnijas. Nu, jā, pār plecu pārmesta arī mūžīgā gāzmaskas lence ar gāzmasku pie sāniem. Tankistu rotā automātiem ir metāla, salokāma laidne, lai kareivji varētu “ielocīties” tankā. Viņu automāti nedaudz atgādina vācu mašīnpistoles. Vēl ir arī rokas ložmetēji RPK – “ručnoj puļemjot Kalašņikova” (Kalašņikova rokas ložmetējs), kam stobrs ir garāks nekā automātam un lielāks lodes sākuma ātrums, – tātad lielāka caursišanas spēja. Tam ir garāka aptvere – četrdesmit patronām – un atliecamas kājiņas stobra galā. Otrs ložmetēja aptveres veids ir līdzīgs masīvam, bet kompaktam diskam, kurā lādē septiņdesmit patronas un kurš ir smags. Visas aptveres derīgas kā automātam, tā ložmetējam – kara apstākļos savstarpēji aizstājamas. Automāta un rokas ložmetēja kalibrs ir 7,62 milimetri, kā trīslīniju karabīnei. Šobrīd vēl neviens nezina, ka vēlāk būs automāti ar mazāku kalibru un postošākām trāpījuma sekām.

Igauņi, to visu izstāstījuši, dod pavēli neredzami piekļūt attālam pauguram, uz kura “nostiprinājies” Juri Kidars un vēro, vai netuvojas “ienaidnieka izlūki”. Gunārs, pieliecies aizskrējis līdz tuvajam grāvim, sāk virzīties “po plastunski” (uz vēdera) paugura virzienā. Kas to būtu domājis, ka līst pa zemi ir tik grūti. Vieglāk jau būtu uz ceļiem, diemžēl “pretinieks” Juri var ieraudzīt. Puisis nedaudz atpūšas un tad kā vardulēns rāpjas tālāk. Vēders un krūtis zemē notašķās, bet mugura un kakls gurst. Arī tas nelaimīgais automāts un, jupis viņu, gāzmaska trinas gar sāniem. Gabalu nolīdis, viņš ir ne pa jokam noguris. Tad puisis atceras, ka viņam līdzi ir mazs, aizsargkrāsas izlūku periskopiņš, ko var pabīdīt pāri grāvja malai un apskatīties, kur paugurs un Juri. Re, kur sēž.

Diena ir galā. Bikses un krekls labi jāizžāvē un jāizberž netīrumu pēdas. Kad būs jau rāpots simtiem metru, fabrikā uz ceļiem uzšūtie ielāpi sadils un tos vienkārši noplēsīs. Tiks rīkota drēbju mazgāšanas diena pie tuvējā dīķa. Bet pēc pusgada, kad puišiem dos jaunu formu, jo vecās kalpošanas laiks notecējis, krekls būs saulē, vējā un sviedros tā ārdēts, ka, nedaudz stingrāk uz muguras pavelkot, tas viegli izirs.

Nākošā dienā apmācības mežā. Sākumā pārskrējieni. Viens kareivis skrien netālu līdz tuvākajam aizsegam, bet otrs, esot citā aizsegā, ar iedomātu “uguni” viņu “piesedz”. Tad skrien otrais garām pirmajam, kas “piesedz” otro. Un tā pārmaiņus kādu stundu. Pēc tam igauņi sadomā pārbaudīt jaunos puišus apstākļos, kad viņiem uzbrūk no “zasadas” (no slēpņa). Igauņi, Viesturs, Toļiks un Andris ieiet mežā un noslēpjas, bet jaunajiem jāiet pa taku. Jušana tāda savāda, kad tu nezini, kurā brīdī sekos uzbrukums. Varbūt arī fiziski ietekmēs. Bet nekas traks jau nenotiek. Puiši tiek atbruņoti, kas pats par sevi ir noziegums, jo, atbilstoši reglamentam, savu automātu citam nedrīkst dot. Bet nu atkal jāslēpjas jaunajiem. Vecie ies pa taku un centīsies tos atrast – saskatīt, vai jaunie pietiekoši labi nomaskējušies. Igauņi māca slēpnī laiviņas apgriezt ar sarkano zvaigznīti uz pakausi. Gunārs netic, ka tam ir kāda nozīme. Tomēr ir. Uku nāk pirmais un ierauga mežā sarkano zvaigznīti uz pieres. Jaunie izgāzušies. Drīz mācības jābeidz. Laiks apmācies.

Jaunajiem kareivjiem tiek aizrādīts, ka auti jātin pareizi. Pretējā gadījumā var būt noberztas kājas. Bet kareivis ar noberztām kājām ir valsts ienaidnieks, jo nespēj izpildīt kaujas uzdevumu. Tātad par noberztām kājām gaida sods. Izrādās, igauņiem ir saglabājusies agrāk noslēpta, neizšauta patrona. Viņi domā, ka jāpārbauda, cik resnam kokam lode iet cauri. Juri to ielādē automātā un bliež tuvējā eglē. Tomēr nekā. Lode ir kokā. Juri automātu rūpīgi iztīra, jo patronām ir stingra uzskaite. Atklājot, ka ar to šauts, būtu varenas nepatikšanas. Kur dabūta patrona? Otrajā stāvā, kur atrodas BRDM rota, pirms ieejas ir gaitenītis, kas ved uz virsnieku istabu. Kādreiz Juri tur iesaukuši divi rotas virsnieki un gribējuši par kādu pārkāpumu piekaut. Viņš turējies pretī, un nekas prātīgs nav sanācis. Šī istaba ir kā bīstams arguments. Ja uz to sauc, tad būs nepatikšanas – tikpat kā droši, ka piekaus. Labāk iztīrīt.

Karaspēka daļai, kā visām, ir šķēršļu josla. Tā ir tipveida un sastāv no grāvja ar dažādiem platumiem, kam, labi ieskrienoties, jāpārlec. Arī no labirinta un laipas, kas pacelta virs zemes apmēram cilvēka augstumā, un dēļu sienas, kas nedaudz augstāka par stāvošu cilvēku ar izstieptām rokām; tai jāmāk veikli tikt pāri. Vingrinājumus veic gan bez automāta, gan ar automātu. Sākumā viss iznāk lēnām. Vajag lielu ātrumu un apņemšanos, lai pārlēktu grāvim platākajā vietā.

Šķēršļu joslas sākumā cauruļu labirintā jāieķeras ar rokām vertikālajās metāla caurulēs, lai veiklāk pārvietotos no vienas ejas uz otru, bet uz laipas jāuzskrien pa slīpu dēli. Ja ātrums nav pietiekošs, augšā netikt. Kad esi ticis augšā, šķiet, ka nekad te nekas labs nesanāks, jo sprīdi platajai laipai ir pagrieziens, tad pārrāvums, un uz tās jānotur līdzsvars. Turklāt armijas zābaku zoles ir no cietas gumijas un saķere nav nekāda labā. Laipas galā jānolec. Bet dēļu siena šķiet vispār nepārvarama. Tomēr izrādās, ka tā nemaz nav. Kareivis iekaras sienas augšmalā un ar vēzienu aizāķē labās kājas zābaka papēdi aiz tās. Vēl neliela piepūle, un jau guli augšā pāri sienai ar galvu pa priekšu. Apgrieziens, un kājas atduras pie zemes. Uf! Nu tas viss jāveic lielākā ātrumā. Kad treniņos būs pavadīti vairāki mēneši, tiks uzrādīts jau pavisam labs skrējiena laiks.

Arī šodien motociklistu vads trenējas šķēršļu joslā. Jaunajiem kareivjiem sākumā viss notiek smagnēji. Gan ieskrējiena ātrums par mazu, lai pārlēktu platajam ierakumam, gan pietrūkst stabilitātes uz zigzagā izvietotajām brusu laipām stabu galos, gan jāapgūst veids, kā rokām aizķerties aiz dubultās dēļu sienas tālākās malas un ar vēzienu uzsviest augšā zābakoto kāju, to aizāķējot ar papēdi augšā virs sienas. Bez automāta vēl nekas, bet, kad tas uzkārts mugurā, viss kļūst sarežģītāk. It sevišķi pie sienas. Lai jaunie iemaņas apgūtu veiklāk, Andris un Viesturs stāv pie tās, parāda un palīdz puišiem iemācīties papēža aizāķēšanu augstāk par galvu. Kam galīgi neveicas, abi vecākie biedri palīdz tikt uz sienas. Trenējoties regulāri un paejot zināmam laikam, šķiet: kā gan sākumā tas varēja radīt problēmas? Vēl ir horizontālas trepes augstu virs zemes, kurās palecoties jāieķeras un, pārtverot vienu šķērsi pēc otra, jāvirzās uz priekšu.

Laiku pa laikam daļai jāpiedalās augstāka līmeņa boksa vai cīkstoņu sacensībās. Gunāra iesaukumā ir slaids puisis, sporta meistars boksā Treķjaks. Vēl BRDM rotā dien pusgadu agrāk iesaukts puisis no austrumu republikām, kas piedalās cīkstoņu sacensībās. Kādu pusgadu vēlāk viņiem piebiedrosies jauniesaukts puisis – sambists – no izlūku rotas.

BRDM rotai šodien “narjads” (norīkojums). Jaunie motociklisti norīkoti darbos virtuvē. Gunārs nozīmēts pie kartupeļu mizošanas. Tie vēl iepriekšējā gada – kraupjaini. Nepieciešamo kartupeļu daudzumu sver atbilstoši karavīru skaitam – neņemot vērā, ka vecajos kartupeļos mazāk pārtikai derīgās masas. Ēdnīcas galā pagrabā, kurā atrodas vācu laiku mizojamā mašīna, ir pašauri. Kartupeļus nomazgā un ieber cilindriskā trumulī, kurā tie trinas gar raupjām virsmām. Ūdens puto, un kartupeļi beidzot ir gatavi tīrīšanai ar nazi. Jāizgriež “acis” un zaļās vietas. Darba daudz, lai nomizotu visai daļai. Puiši strādā un runājas. Arī garais Maksis. Tā viņu sauc dēļ uzvārda Maksimovs. Maksis ir plecīgs, nedaudz salīcis, paskarbs krievu puisis ar garenu seju un raupjiem, nošļukušiem vaibstiem. Pēc skata lēnīgs, kustībās nosvērts lauku vīrs. Maksis ir vecāka iesaukuma. Gunārs viņu jau agrāk ievērojis, jo Maksis vairākas reizes ticis izsaukts daļas priekšā razvodu laikā un sēdināts “gubā” (“gaupt vahta” – virssardze) par dzeršanu. Puiši no viņa turas pa gabalu, jo Maksī ir kaut kas neaprēķināms un biedējošs. Šoreiz viņi ir kopā. Tad nu Gunārs Maksim jautā, kāpēc tā gadās, ka viņš lielāko laiku uzturas “gubā”.

Puisis iesaukts no Krievijas. Kad vēl bijis jaunāks kareivis, pie Makša atbraukusi māte. Protams, lūdzis, lai komandieris izsniedz “uvoļņiķeļnuju” (atvaļinājuma zīmi), ar kuru dienu varētu kopā ar māmuļu iziet pilsētā. Atļauju viņš nav saņēmis, kaut arī paskaidrojis, kādu tālu ceļu māte braukusi. Viss velti. Maksis ņēmis ļaunā. Un tagad, lai sabojātu komandieriem rādītājus, viņš dzer un iet “gubā”. Neviļus iešaujas prātā – redz, kādi var būt cieti raksturi.

Nu atkal “motovzvodam” (motociklistu vadam) mācību diena. Bet kaut kā sanācis, ka igauņi puišus aizveduši uz ēdnīcas mājas galu – tur, kur ieeja pagrabā un bēniņos. Jāejot uz bēniņiem. “Moloģjož” (jaunie) nesaprot, kas par lietu, bet, ja tāda komanda dota, jāiet. Bēniņos ir tumši, bet nav tā, ka nevarētu redzēt. Un te uzreiz Uku rokās uzradusies pudele krievu šņabja. Un maize uzkodām. Nu, Gunāram jau negribas ielaisties tik pamatīgā avantūrā. Tad jau nekad uz Latviju netikt, bet var kļūt Maksim par kompanjonu. Tomēr atkāpšanās ceļa nav. Uku pielējis pusi armijas skārda krūzītes un drošu roku dod: “Pej (dzer)!” Gunārs dzer lieliem malkiem līdz krūzīte tukša. Uzkož maizi. Tad arī Kuki, līdz visi jaunie kristīti ar šņabi. Kad pudele tukša, motociklistu vads atstāj bēniņus. Nu seko nopietnākais pārbaudījums. Kazarmās jāizturas tā, lai neviens nevarētu iedomāties, ka esi dzēris. Kas bijis armijā, sapratīs, kādu pašsavaldīšanos un koncentrēšanos tas prasa. Pēc pusdienām atpūta “ļenkomnatā” (Ļeņina istabā). Tā ir telpa, kurā puiši var sēdēt pie rindās saliktiem galdiem un atpūsties. Telpas priekšā novietots radio. Jaunie parasti sēž pirmajās rindās. Uz galda armijas avīzes krievu valodā. Radio atskaņo maršu, bet Gunāram gribas uzlikt ko jautru. Kā Latvijā. Alkohols vēl nav izgājis, un puisis iet regulēt radio, ko viņš kā jaunais citos apstākļos nebūtu darījis. Tikko radio noregulēts, no tuvajām galdu rindām atskan nelabs ņurdiens, lai liekot atpakaļ. Tas ir gagauzs Mahu no Moldāvijas. Mahu ir stiprs puisis – daļas pavārs. Pusgadu vai gadu vairāk dienējis. Kad Gunārs neliekas zinis, Mahu jau ir viņa priekšā. Vēl mirklis, un Gunārs ir dabūjis ar dūri pa zobiem. Nu ko tu stipram padarīsi. Bet vecie motociklisti ar Čehoslovākijas rūdījumu to uzskata kā necieņu pret motociklistu vadu. Puiši Mahu gājienu ir ņēmuši ļaunā un grasās to pietest. Mahu baidās kazarmā nakšņot un “pārceļas” uz “svinarņiku” (cūku kūti).

Izlūku bataljonam (domājams, arī citām karaspēka daļām) ir “svinarņiks”, kur tiek izbaroti neapēsto produktu atkritumi. Cūku kūtī strādā karavīrs “svinars” (cūkkopis). Par cūkkopi parasti nozīmē kareivi, kas ir garīgi vai fiziski atpalicis vai citādi armijas dienestam ne visai noderīgs. Amats pazemojošs, bet ar zināmām priekšrocībām. Viņam nav jāiet narjados, jo viss viņa dienests ir vienīgs narjads – darbs. Līdz ar to var justies gandrīz kā civilists. Puisis arī atbild par zirgu, kas nepieciešams produktu atkritumu vešanai un cūku saimes apkopšanai.

Kādu pēcpusdienu, kad puiši ir brīvāki, Gunārs un Valdis, iepriekš uzzinājuši, ka daļas “hļeborezs” (kareivis, kura dienests trīs reizes dienā saistīts ar maizes sagriešanu, sviesta un cukura sadalīšanu porcijās) ir latvietis, nolemj kaut ko darīt bada sajūtas remdināšanai. Hļeborezs, izrādās, ir Ilmārs – vidēja auguma atlētisks puisis no Rīgas ar brillēm. Bijušais Fizkultūras institūta students. Ēdnīcas galā ir logs, aiz kura atrodas maizes, sviesta un cukura dalīšanas telpa. Nu puiši ir gabalu no loga un latviski sauc, lai kāds parādās. Logs atveras, un tajā parādās smaidīgs puisis ar brillēm, bet viņa smaids neko labu nesola. Ko gribot? Tā un tā. Vai nav kaut kas iekožams. Svešais pagriežas, un pēc brīža pa logu izlido rupjmaizes kukulis. Puiši lauž un slavē brillīti. Kad 2008. gada 29. decembrī Ilmārs un Gunārs (jau sešdesmitgadīgi vīri) tukšos alus kausus Dzirnavu ielas “LIDO”, Ilmārs teiks, ka pie viņa – jaunā kareivja – pēc maizes un citiem labumiem nākuši arī “stariki” (vecāka iesaukuma kareivji) un tiem jau atteikt nevarēja. Tāpēc arī tas nīgrums.

Citā narjadā Gunārs nokļūst virtuvē. Tur jāslauka galdi. Jāliek uz galdiem “bačoki” (bļodas) ar ēdamo – lielākais zupai, mazākais putrai, kartupeļiem vai makaroniem. Kartupeļi tiek gatavoti ūdeņaini. Atsevišķi alumīnija šķīvjos gaļa gabalos, bet vakaros zivis. Uz alumīnija šķīvjiem galda vidū arī cukurgraudi un sviesta rullīši. Ēdnīcas grīdai pie sienām žurkas izgrauzušas lielus caurumus. Viens no puišiem strādā tikai trauku mazgātavā. Tajā atrodas divas vannas ar ļoti karstu ūdeni. Karotes mazgā katra rota atsevišķi, un tās atrodas kastītē rotas telpās. Bet alumīnija bļodiņas iet uz mazgātavu. Cūkām nošķir neapēsto ēdienu, bet bļodiņas met pirmajā karsta ūdens vannā. Rokas tikpat kā nevar izturēt. Lai gan tas nav atļauts, pirmajā vannā ber sinepju pulveri, lai tauki savilktos kunkuļos. Citādi viss ūdens pārvelkas ar taukiem. Daudzmaz tīrās bļodiņas met otrajā karsta ūdens vannā skalošanai. Tās neslauka, bet saliek reliņos, kur bļodiņas iekļaujas viena otrā, notek un apžūst. Rokas mazgātājam verdošajā, sinepēm klātajā ūdenī izmirkst baltas kā vārītas vistu kājas.

Kā minēts augstāk, uz tualeti parasti iet ārā. Tā ir gara būda ar caurumiem dēļu grīdā. Karavīrs plato, brūno siksnu uzkar kaklā un aizsprādzē, lai nenokrīt uz netīrās grīdas. Un viss notiek. Karaspēka daļai, kas atrodas pilsētiņas otrā galā, arī ir āra tualete. Veca. Sūdi jau virs apaļajiem grīdas caurumiem. Gadās – blakus kareivim, kas tup virs pārpildītā cauruma, uz otras kaudzes barojas žurkas. Bet tās pašas “ciemojas” ēdnīcā. Kad tualete vairs neņem pretī, izrok jaunu bedri. Uzbūvē sienas, jumtu, bet veco nojauc un aizber. 

Pēc pusdienām kareivjiem ir nedaudz brīva laika, kad latvieši sanāk bariņā un uzpīpē. Pajokojas. Apcer “dembeli” (demobilizāciju), kas vēl aiz kalniem un kņudina pakrūtē. Gadās, ka, sēžot zālītē, turpat arī aizmieg. Reiz, noguruma un miega pievārēts, Gunārs pamostas kā zibens ķerts. Kāds neganti sper pa zābaku pēdām un krieviski lādējas. Ak Dievs, pats baķja! Visi jau nozuduši. Tomēr nekas traks nenotiek. Baķja ir cilvēks. Pārējie jau “ļenkomnatā”. Tūlīt būs priekšlasījums.

Kuki sēž Gunāram blakus pie galdiem, kas salikti paralēlās rindās šķērsām istabai. Kreisajā pusē logi, labajā durvis, bet priekšā katedra un Ļeņina krūšu statujiņa. Aiz Kuki muguras Ļevickis – viena iesaukuma dūšīgs puisis, akmeņkalis no Ukrainas. Lekcijas vidū Kuki acīs sariešas asaras. Ļevickis viņu no muguras terorizē. Čurka (tā apsaukā aziātu puišus) jāpaspīdzina – vai nu jāiedur mugurā ar zīmuli, vai jāiesper pa viņa krēslu. Ļevickis paliks vientuļš un nesaprasts abus dienesta gadus. Parasti uzstāšanās notiek par godu valsts svētkiem vai Ļeņina jubilejai. Tad puiši, kuriem ir runas dotības, bet nav citu panākumu, var pretendēt uz dienesta biedru ievērību. Arī šoreiz uzstājas kāds sausnējs, neizskatīgs un salīcis vecāka iesaukuma kareivis. Viņš runā kā no grāmatas gan par vadoņa lielo nozīmi padomju valsts izveidošanā, gan par kareivja pienākumu pret lielo dzimteni. Metas šķērmi, skatoties uz viņa augsto izlikšanās mākslu. Un neko jau neiebildīsi. Viss ir pareizi. Visi redzējuši, cik viņš morāli noturīgs un pareizi izglītots. Tālāk aiz Ļevicka sēž neglīts, bet labsirdīgs krievu milzis Lavrikovs, bet par viņu vēlāk. Ļenkomnata ir vieta, kur puišiem jākonspektē Ļeņina kopotie raksti. Gunāram par lielu pārsteigumu tas izpaužas kopoto rakstu saīsinātā pārrakstīšanā biezā kladē. Kurš tos pārrakstījis vairāk, ir labāks kareivis. Par gūtajām atziņām nav jāatskaitās, jo tādu puišiem nav un neviens arī neprasa. Kādas tur vēl atziņas? Kādu vakaru brīvajā laikā Valdis smiedamies teic Gunāram, ka nupat uzņemts komjaunatnē. Izrādās – bez kādām sanāksmēm un statūtu mācīšanās. Komandieris iedevis apliecību un viss. Komjauniešus vairo kā fabrikā. Bet rudens vēl tikai priekšā.

Gandrīz katru sestdienu visa daļa skrien trīs kilometru krosu. Apnicīgi, bet ko padarīsi. Labi jau, ka pa ceļu, nevis lauku. Gunāram trūkst elpas. Īpaši grūti bija pirmajās reizēs, kad skrējiens prasīja vismaz piecpadsmit minūtes. Bet ar laiku pie visa pierod. Arī rezultāts uzlabojas. Gunārs skrien un domā, kaut ar sirdi kas atgadītos, bet nekas nenotiek. Viņš ir vesels kā rutks, kaut arī jūt, ka asinis dzīslās “vārās”. Kā viņš savos jaunajos gados var iedomāties, ka ar sirsniņu nedrīkst jokot? Puiši teic, ka pēc nedēļas sākšoties mācības. Kaut kas mainīsies. Domājams, ka būs interesantāk par kazarmām. Varbūt varēs satikt civilistus? Bet nākošās nedēļas sestdienā atkal skriešana. Šoreiz simt metri uz laiku – ielā pie daļas. Skrējiens sākas no guļus stāvokļa uz asfalta. Var jau saprast komandierus – puišiem jāattīsta izturība. Bet – kā tas var apnikt! Pareizāk – noriebties.

Katras nedēļas beigās karaspēka daļa iet uz pirti. Visus nostāda pa rotām vienā šerengā. Jāizskaitās no viens līdz četri. Tiek dota komanda ceturtajiem numuriem kreiso plecu uz priekšu. Tā katra rota izveido “kārbiņu” no četrām kareivju kolonām. Ja pēdējā rinda nav pilna, to aizpilda priekšpēdējās rindas kareivis, aiz kura ir tukšums, pakāpjoties soli atpakaļ. Nu ir iespēja pabūt ārpus kazarmu pilsētiņas žogiem un paskatīties uz cilvēkiem, kuri nav ģērbti formā. Rotas komandieris vai staršina soļo pa ietvi. Rota iet vienā solī. Jaunajiem reizēm solis nojūk. Tad aiz muguras nākošie vecākie biedri viņiem sper pa kājām, līdz solis atkal ir iegājis ritmā. Reizēm gadās, ka tiek dota komanda “zapivaj” (dziedāt). Tad “zapivala” (priekšā dziedātājs – parasti krievu tautības kareivis, kuram ir laba balss un dūša dziedāt solo) sāk armijas dziesmu, kurai pārējā rota piebalso piedziedājumus. Iedzīvotāji skatās un smaida.

Pirts atrodas pilsētas nomalē aiz dzelzceļa pārbrauktuves. Nu gan solis tiek atlaists, rindas nedaudz attālinās viena no otras, un katrs iet savā ritmā. Pie pirts sēž vairākas meitenes un vēro puišus. Gunārs prasa, ko meitenes tā skatās (precīzi nezinot atšķirību, puisis viņas nosauc par “ģevočkām”, bet nevis “ģevuškām”), uz ko, meitenēm spurdzot, saņem atbildi, ka meiteņu te sen vairs neesot. Ejot uz pirti, katrs ņem līdzi dvieli. Pirtī veco apakšveļu un autus nodod, pretī saņemot jaunus. Tuvojoties ziemai, tiek izdoti siltāki un biezāki auti. Ejot mazgāties, izdod pa gabaliņam no lielā veļas ziepju gabala. Pirts dod mundrumu, kā arī mirkli prom no armijas dzīves. Citreiz uz pirti iet katra rota atsevišķi taisni pāri laukiem un pa dzelzceļu. Tā ir ātrāk. Bet “stariki” – “dembeļi” – reizēm iet vieni, kaut arī oficiāli tas nav atļauts, jo skaitās “samovoļnaja atlučka” (patvarīga daļas atstāšana). Par to soda ar “gauptvahtu” pilsētas garnizona komandantūras karcerī, kur biežs ciemiņš ir Maksis. Radio izlūku rotā dien igaunis Mjanniks, kurš rudenī demobilizēsies. Ejot uz pirti, viņam piesienas kāds pilsētas huligāns, ko igaunis piekauj. Kareivja siksna ar misiņa sprādzi ir labs aizsardzības ierocis, kura vienu galu aptin plaukstai.

No Gunāra iesaukuma radio izlūkošanas rotā dien Aare Pjut – izskatīgs igauņu puisis ar gaišiem matiem. Savukārt BRDM rotā dien Gunāra iesaukuma igauņi Juri Vaga – paliela auguma nedaudz salīcis puisis no Sāremā salas – un Raivo Talvik, stipras miesas būves gaišmatains puisis ar iegarenu seju. Iesaucot armijā, viņš krievu valodu neprot. Kad Gunārs viņu jokojot pagrūž, Raivo apvainojas. Un, kad Gunārs teic: “Mis onn (kas ir)?”, Raivo viņu izmēda, “mis onn, mis onn.” Latvietim ir neērti par neizdevušos joku.



Print Friendly, PDF & Email
close

Vēlos saņemt apkopojumus uz norādīto adresi: