Spriedums Amerikas “abortu lietā”. 2. daļa. Ko tieši nosprieda Augstākā tiesa?

Raksta pirmo daļu lasiet šeit: telos.lv/spriedums-abortu-lieta-1

Gan amerikāņu, gan citu tautu prese šajās dienās aktīvi apspriež Amerikas Savienoto Valstu Augstākās tiesas (turpmāk – “ASV AT”) 2022. gada 24. jūnijā pasludināto spriedumu lietā Dobbs v. Jackson Women’s Health Organization jeb, kā to bieži formulē žurnālisti, kārtējā “abortu lietā”.[1] Pretēji tam, ko nepatiesi apgalvo dažādi dezinformatori presē un sociālajos tīklos, šis spriedums neaizliedz abortus visā ASV teritorijā. Ar šo spriedumu tiek vienkārši atzīts, ka ASV federālā konstitūcija nekādas “tiesības uz abortu” negarantē un līdz ar to šis jautājums atrodas atsevišķu pavalstu jeb štatu, nevis federālās varas iestāžu kompetencē.

Šā raksta pirmajā daļā jau sniedzu latviešu lasītājam vispārēju ieskatu par ASV AT uzbūvi un darbību, spriedumu struktūru un ideoloģiskajām tendencēm šajos spriedumos, – vismaz tiktāl, ciktāl tas ir nepieciešams “abortu lietu” izpratnei. Pirmo daļu pabeidzu ar atziņu, ka “tiesības uz abortu” ir vienas no kreisi progresīvās ideoloģijas “jājamzirdziņiem”, – un tātad progresīvie amerikāņu juristi vienkārši nevarēja necīnīties par to ielasīšanu ASV Konstitūcijā. Tagad paraudzīsimies, kā tas notika un ko šajā ziņā ir izmainījis nupat pasludinātais spriedums.

IV Svarīgas teorētiskas piebildes

§ 14. ASV AT izskatāmais pamatjautājums. – Pretēji tam, ko savas nekompetences dēļ mēdz apgalvot daudzi žurnālisti un citi komentētāji, ASV AT (un, pirms tās, zemākā līmeņa federālās tiesas) nesaka vienkārši: “aborts ir katras sievietes pamattiesības” vai arī: “aborts ir nedzimuša bērna slepkavība, kas ir jāaizliedz”. Pamatjautājums, uz kuru šai tiesai ir jāatbild, ir sarežģītāks un tehniskāks. Atcerēsimies: ASV ir federatīva republika, kurā lielākā daļa valsts kompetenču ir un paliek atsevišķu pavalstu (nevis federācijas) ziņā. Lai gan pavalstu un federācijas kompetences ir nodalītas, pastāv divi svarīgi izņēmumi.

(1) Pirmkārt, ja ASV Tiesību bils (Bill of Rights – t. i., federālās Konstitūcijas pirmie desmit labojumi, kas ir pievienoti Konstitūcijas beigās kā pielikumi) garantē privātpersonām noteiktas pamattiesības, tad šīs garantijas ir saistošas arī pavalstīm viņu attiecīgo kompetenču jomās – pat tad, ja formāli attiecīgās normas teksts attiecas tikai uz federālo varu. Piemēram, Pirmais labojums nosaka: “Kongress nedrīkst pieņemt likumus, kas iedibina kādu reliģiju vai aizliedz tās brīvu piekopšanu, vai ierobežo vārda vai preses brīvību, vai cilvēku tiesības mierīgi pulcēties un vērsties pie valdības ar petīcijām par ļaunprātību novēršanu.” Pat ja formāli šī norma ir adresēta tikai ASV Kongresam kā likumdevējam (“Kongress nedrīkst pieņemt likumus…”), AT ir nospriedusi, ka tā saista arī pavalstis; šo principu ASV konstitucionālajās tiesībās sauc par “inkorporācijas doktrīnu”.[2] Sabiedriskās kārtības un drošības aizsardzība ir pavalstu kompetencē, – taču, pieņemot likumus un lēmumus šajā jomā, arī pavalsts nedrīkst pārkāpt ASV Konstitūcijas Pirmajā labojumā noteiktās tiesības uz vārda brīvību un nesamērīgi ierobežot politisku viedokļu paušanu sabiedriskās vietās, – pat ja konkrētais viedoklis iedzīvotāju vairākumam šķiet ekstrēms un nepieņemams.[3]

Turklāt Tiesību bils satur arī Devīto labojumu, uz kuru amerikāņu tiesas mēdz atsaukties pamattiesību lietās. Tas skan šādi:
Noteiktu tiesību uzskaitījums Konstitūcijā nevar tikt iztulkots kā citu tautai paliekošo tiesību noliegums vai noniecinājums”.

(2) Otrkārt, ASV Konstitūcijas Četrpadsmitā labojuma pirmais pants nosaka:
Visas personas, kas ir dzimušas vai naturalizētas Savienotajās Valstīs un atrodas to jurisdikcijā, ir Savienoto Valstu pilsoņi un tās pavalsts pilsoņi, kurā viņas dzīvo. Neviena pavalsts nedrīkst izdot vai piemērot likumus, kas ierobežo Savienoto Valstu pilsoņu privilēģijas un imunitātes; tāpat neviena pavalsts nedrīkst atņemt nevienam cilvēkam dzīvību, brīvību vai īpašumu bez pienācīga tiesas procesa, kā arī atteikt nevienam tās jurisdikcijā esošam cilvēkam vienlīdzīgu likuma aizsardzību.”

Uzmanīgi izlasot šā panta otro teikumu, kļūst skaidrs, ka tā adresāti tiešos un skaidros vārdos ir atsevišķās pavalstis. Četrpadsmitais labojums tika pieņemts 1868. gadā, pēc Amerikas Pilsoņu kara beigām, un tā mērķis bija noregulēt Dienvidu pavalstīs dzīvojošo bijušo melnādaino vergu tiesisko statusu un garantēt viņiem līdztiesību ar pārējiem pilsoņiem. Taču ASV AT spriedumi (it īpaši 20. gadsimta gaitā) ir izpletuši šīs normas tvērumu līdz patiesi neticamiem apmēriem, ielasot tajā dažnedažādas pamattiesības. Jau 19. gadsimta beigās AT sāka interpretēt minēto teikumu nevis kā vienkāršu, tīri procesuālu taisnīgas tiesas garantiju, bet kā atsevišķu materiālu tiesību avotu. Tātad, citiem vārdiem sakot, nevis vienkārši “nevienam nedrīkst atņemt šīs tiesības bez tiesas procesa”, bet “nevienam nedrīkst atņemt šīs tiesības vispār”.[4] Jāpiebilst, ka vēl šobaltdien šāda interpretācija nav uzskatāma par pilnīgi pieņemtu, jo ir tiesneši, kas tai principiāli nepiekrīt.[5]

Līdz ar to trīs pamatjautājumi, – jeb, precīzāk sakot, viena un tā paša pamatjautājuma trīs aspekti – uz kuriem ir jāatbild ASV AT, ir šādi:

(1) Vai konkrētās tiesības ir garantētas ASV Konstitūcijā (ieskaitot tās labojumus)?

– un tātad:

(2) Vai ASV federālās varas iestādes (ieskaitot pašu AT) ir kompetentas nodrošināt šo tiesību garantiju (t. i., vienkāršoti sakot, vispār iejaukties šajā jomā)?

Ja konkrētās tiesības ASV federālajā Konstitūcijā nav garantētas, tad lemt un spriest par tām ir tiesīgas tikai pavalstu, nevis federālās iestādes (ASV prezidents, Kongress vai AT). Un tikai tad, ja atbilde uz pirmo (un tātad arī otro) jautājumu ir apstiprinoša, AT var izskatīt trešo jautājumu:

(3) Kāds ir šo konkrēto tiesību tvērums jeb satura robežas?

§ 15. Tiesību tradīcijas un “krēslas zona”. – Pirmais no nupat minētajiem jautājumiem – vai konkrētās tiesības ir garantētas ASV Konstitūcijā? – šķiet vienkāršs, taču praksē tas tā nebūt nav. Par tām tiesībām, kas ir tieši minētas Tiesību bilā, šaubu nav. Bet par citām tiesībām? Ir skaidrs, ka Četrpadsmitajā labojumā lietotais vārds “brīvība” (liberty – angļu val.) apzīmē kaut ko daudz plašāku par vienkāršu ķermenisko brīvību (freedom), kas ir pretstats, piemēram, verdzībai vai ieslodzījumam. Bet kas tad ietilpst šajā “brīvībā”? AT spriedumos faktiski ir redzamas divas paralēlas tendences.

(1) Pirmkārt, ASV AT ir atzinusi, ka Četrpadsmitais labojums patiešām aizsargā arī Konstitūcijā tieši neminētas tiesības, – bet tikai tādas, kas ir “dziļi iesakņotas šīs [amerikāņu] nācijas vēsturē un tradīcijās”, “tik ļoti iesakņotas mūsu tautas tradīcijās un apziņā, ka tas padara šīs tiesības par fundamentālām”, “piederīgas pie [amerikāniskās] “sakārtotās brīvības” [ordered liberty] koncepcijas” un, visbeidzot, tādas, kuru atcelšanas gadījumā “nedz brīvība, nedz taisnīgums vairs nepastāvētu”.[6] Šāds risinājums, manuprāt, ir saprātīgs, pārliecinošs un Konstitūcijas garam atbilstošs.

(2) Otrkārt, kopš 1965. gada ASV AT arvien biežāk ir pielietojusi cita veida argumentāciju, kas balstās uz t. s. “krēslas zonas tiesību” (penumbral rights – angļu val.) teoriju. Šīs teorijas piekritēji uzskata, ka, ja dažādas pamattiesības sagrupēt “gaismas joslā” (Konstitūcijā skaidri garantētās tiesības) un “tumsas joslā” (Konstitūcijā negarantētās tiesības), tad pa vidu starp abām joslām palikšot “krēslas zona” (penumbra), kurā viltīgi “slēpjoties” vēl dažādas citas pamattiesības. AT uzdevums ir šīs tiesības “izvilkt gaismā” un pierādīt, kādēļ tās, par spīti visam, tomēr ir garantētas Konstitūcijā, – un tātad pati AT ir pilnvarota tās piemērot un uzspiest pavalstīm.[7] Lai gan pats izteiciens “krēslas zonas tiesības” bija zināms jau sen, reālu spēku un popularitāti tas ieguva 1965. gadā, kad tiesnešu vairākums lietā Griswold v. Connecticut ielasīja Četrpadsmitajā labojumā īpašas, atsevišķas un ārkārtīgi plašas “tiesības uz privātumu” (right to privacy – angļu val.).[8] Kopš tā laika AT ir bieži izmantojusi “krēslas zonas” teoriju un “tiesību uz privātumu” jēdzienu, lai ielasītu ASV Konstitūcijā dažādus brīnumus – piemēram, visām pavalstīm saistošas “tiesības uz viendzimuma laulības reģistrēšanu”.[9]

V Līdzšinējie AT spriedumi “abortu lietās”

§ 16. Lietas Roe v. Wade priekšvēsture. – Abortu legalizācija tika uzspiesta visām ASV pavalstīm ar AT 1973. gada spriedumu lietā Roe v. Wade – vienu no slavenākajiem šīs tiesas spriedumiem (“slavenākajiem” – protams, gan pozitīvā, gan negatīvā nozīmē, atkarībā no komentētāja nostājas).

Lietas galvenā “varone” bija Teksasā dzīvojoša, divdesmit vienu gadu veca mazturīga šķīrusies sieviete vārdā Norma Makkorvija (Norma McCorvey), kas tiesas materiālos figurēja kā Jane Roe. Tā ir ierasta amerikāņu tiesu prakse: ja personai ir piešķirta anonimitāte vai viņas uzvārds nav zināms, tad viņu apzīmē ar pseidonīmu (Jane Roe, John Doe, Mary Moe vai tml.). Kad Makkorvija trešo reizi bija stāvoklī, ar viņu sazinājās divas advokātes – feministes un “abortu tiesību” aktīvistes –, kuras pārliecināja viņu, ka sievietei ir jābūt tiesībām uz abortu un pierunāja kļūt par pieteicēju federālajās tiesās. Pēc abu aktīvistu domām, Makkorvija šajā gadījumā bija ideāla pieteicēja, lai iežēlinātu tiesnešus un izraisītu viņos empātiju: baltā amerikāniete, maznodrošināta, no sociāli nelabvēlīgas vides, kārtējo reizi stāvoklī. Tātad viņa ar minēto advokāšu palīdzību vērsās federālajās tiesās ar lūgumu atzīt par antikonstitucionālu Teksasas pavalsts likumu, kas abortu aizliedza un noteica par to sodu (izņemot mātes dzīvībai draudošu briesmu gadījumā). Šāda veida tiesāšanos, lai caur tiesām sasniegtu vispārējus politiskus mērķus, sauc par “stratēģisko tiesvedību” (strategic litigation – angļu val.). Ļoti zīmīgi, ka pati Makkorvija nekādu abortu neveica, bet tiesāšanās laikā piedzimušo bērnu atdeva adopcijai.

§ 17. Spriedums lietā Roe v. Wade (1973). – Ko šajā lietā nosprieda ASV AT tiesnešu vairākums? Ja atmet dažādas nevajadzīgas detaļas un tikai juristus interesējošas nianses, tad sprieduma motivāciju var rezumēt šādi. Sākumā AT pievērsās vēsturiskam izklāstam, aplūkojot, kā uz nedzimuša bērna tiesisko statusu raudzījās antīkajā pasaulē, romiešu tiesībās, kristīgajā doktrīnā, anglosakšu vispārējo tiesību jeb Common Law tradīcijā, ASV tiesību vēsturē, utt. Šeit AT nonāca pie dīvaina secinājuma, ka 19. gadsimta garumā Common Law zemēs tiesiska pieeja abortam esot bijusi daudz brīvāka, nekā lietas izskatīšanas brīdī (pie šā momenta mēs vēl atgriezīsimies).

Tad tiesnešu vairākums pasludināja, ka iepriekš minētās “tiesības uz privātumu” ietver sevī “sievietes kvalificētas tiesības pārtraukt grūtniecību”. Šī atziņa tika pamatota ar šādiem vārdiem:

Kaitējums, kuru pavalsts radītu grūtniecei, pilnībā atņemot viņai šo izvēli, ir acīmredzams. Runa var būt par specifisku un tiešu medicīniski diagnosticējamu kaitējumu. Kļūšana par māti vai papildu pēcnācēju piedzimšana var uzspiest sievietei stresa pilnu dzīvi un nākotni. Psiholoģisks kaitējums var būt nenovēršams. Bērna audzināšana var iedragāt garīgo un fizisko veselību. Visas ieinteresētās puses var tikt pakļautas arī draudiem un problēmām, kas ir saistītas ar negribētu bērnu, un pastāv bērna audzināšanas problēma ģimenē, kas nespēj – psiholoģiskā vai citādā ziņā – par viņu parūpēties. Citos gadījumos – kā, piemēram, šajā – var tikt iesaistītas arī papildus grūtības vientuļajām mātēm un joprojām pastāvošā stigma, kuru viņas cieš. Visus šos faktorus sieviete un viņas atbildīgais ārsts noteikti apsvērs konsultācijas laikā.[10]

Līdz ar to, pēc toreizējo tiesnešu vairākuma domām, Četrpadsmitais labojums aizsargā grūtnieces tiesības uz abortu, un pavalstis nedrīkst to principiāli un vispārējā formā aizliegt (vai atļaut tikai mātes dzīvības potenciāla apdraudējuma gadījumā, kā tas bija noteikts apstrīdētajā Teksasas likumā). No otras puses, AT noraidīja pieteicējas advokāšu apgalvojumu, ka tiesības uz abortu esot absolūtas visā grūtniecības garumā un ka sievietei esot jāvar abortēt savu bērnu līdz pašam dzemdību brīdim, – turklāt jebkāda iemesla dēļ un ar jebkādiem līdzekļiem. AT tiesnešu vairākums atzina, ka pavalstīm var būt leģitīmas intereses aizsargāt gan sievietes veselību, gan “cilvēka dzīvības potenciālu” (potentiality of human life – angļu val.). Turklāt katra no šīm interesēm pieaug un kļūst svarīgāka, laikam ritot, jo tuvāk nāk paredzēto dzemdību brīdis. Šā jautājuma noregulēšanai AT sadalīja grūtniecību trijos trimestros (apmēram trīs mēnešu periodos) un noteica dažādus noteikumus katram no tām. Sprieduma oficiālais kopsavilkums (syllabus) tos rezumē šādi:

(a) Periodā pirms pirmo triju mēnešu aptuvenajām beigām lēmums par abortu un tā veikšana ir jāatstāj grūtnieces ārstējošā ārsta medicīniskā vērtējuma ziņā.
(b) Periodā pēc pirmo triju mēnešu aptuvenajām beigām, pavalsts, īstenojot savu interesi aizsargāt mātes veselību, drīkst, ja to vēlas, regulēt aborta procedūru tādā veidā, kas ir saprātīgi saistīts ar mātes veselību.
(c) Periodā, kad auglis ir kļuvis dzīvotspējīgs, pavalsts, īstenojot savu interesi aizsargāt cilvēka dzīvības potenciālu, drīkst, ja to vēlas, regulēt vai pat aizliegt abortus, izņemot gadījumus, kad tas saskaņā ar atbilstošu medicīnas darbinieka vērtējumu ir nepieciešams mātes dzīvības vai veselības saglabāšanai.”

Teksasas pavalsti pārstāvošie advokāti argumentēja, ka cilvēka dzīvība sākoties ar ieņemšanas brīdi, un tādēļ Teksasa esot valstiski ieinteresēta nepieļaut abortu nevienā no grūtniecības stadijām. AT vairākums šo argumentu noraidīja, sakot, ka vārds “person” (“persona” jeb “cilvēks”) Četrpadsmitajā labojumā uz nedzimušu bērnu (embriju, augli) neattiecas. Tālāk sekoja šajā kontekstā no abortu aizstāvjiem bieži dzirdamais arguments:

Mums nav jāatrisina sarežģītais jautājums par to, kad sākas dzīvība. Kad medicīnas, filozofijas un teoloģijas jomās izglītotie cilvēki nespēj sasniegt jebkādu konsensu, tiesu vara cilvēces zināšanu attīstības pašreizējā līmenī nav kompetenta spekulēt par iespējamo atbildi. Pietiek īsi atzīmēt plašu domu daudzveidību šajā tik ļoti jūtīgajā un sarežģītajā jautājumā.[11]

Pat pieņemot, ka nupat pateiktais ir patiesība, veselais saprāts mums it kā saka priekšā: šim būtu jābūt argumentam par labu abortu jautājuma atstāšanai atsevišķu pavalstu ziņā, kas pēc definīcijas atrodas tuvāk tautai. Tomēr tiesnešu vairākumam nez kādēļ šķita otrādi; iemeslu mēs laikam nekad neuzzināsim, jo šis moments vairākuma viedokļa tekstā nekādi netiek pamatots. Beigās AT piebilda, ka pavalstis paliek brīvas atļaut veikt abortus tikai attiecīgajā pavalstī licencētajiem ārstiem un aizliegt to darīt visiem pārējiem.

Noslēgumā AT pasludināja apstrīdēto Teksasas likumu par antikonstitucionālu un spēkā neesošu. Spriedums tika pieņemts ar septiņu balsu vairākumu pret divām. Iepriekš minēto vairākuma viedokli parakstīja visi septiņi vairākuma locekļi, trīs no viņiem vēl pievienoja savas atsevišķās piekrītošās domas, bet divi tiesneši, kuri bija balsojuši “pret”, pievienoja atsevišķās nepiekrītošās domas.

Jāsaprot, ka spriedums lietā Roe v. Wade bija ārkārtīgi revolucionārs un radikāls akts, kas nebūt neatspoguļoja visām ASV pavalstīm kopīgu tendenci vai pavalstu vairākuma nostāju. Šā sprieduma pasludināšanas brīdī trīsdesmit pavalstīs no piecdesmit (tātad absolūtajā vairākumā) aborts bija aizliegts jebkurā grūtniecības stadijā, bet apmēram trešdaļā pavalstu iepriekšējos gados bija notikusi likumu liberalizācija lielākas aborta pieļaujamības virzienā. AT spriedums visas šīs tendences un atšķirības ar vienu vēzienu “aizslaucīja atkritumos” un uzspieda visai amerikāņu nācijai ārkārtīgi radikālu proabortu režīmu, kas joprojām ir viens no radikālākajiem visas pasaules mērogā. Pēc Roe v. Wade sprieduma pasludināšanas visu piecdesmit pavalstu likumi abortu jomā pēkšņi izrādījās antikonstitucionāli. Pavalstu likumdevēju – un tātad katras atsevišķas pavalsts pilsoņu – iespējas neatkarīgi regulēt abortu jautājumu un aizsargāt nedzimušu bērnu dzīvības tika “apcirptas” līdz minimumam.

§ 18. Sprieduma lietā Roe v. Wade kritika. – Uzreiz pēc sprieduma pasludināšanas abortu aizstāvji – ideoloģiskie aktīvisti – protams, svinēja uzvaru, taču profesionālo juristu reakcija bija daudz rezervētāka. Roe v. Wade vēsturiski ir viens no visvairāk kritizētajiem ASV AT spriedumiem, turklāt prāva daļa kritikas nāca no cilvēkiem, kuri paši principiāli aizstāvēja tiesības uz abortu. Jo jebkuram daudzmaz izglītotam un intelektuāli godīgam juristam (neatkarīgi no viņa personīgās attieksmes pret izskatāmo jautājumu), izlasot vairākuma domas, ir gribot negribot jāsecina: Roe v. Wade bija ļoti slikts spriedums ar vāju, nekvalitatīvu un nepārliecinošu motivāciju. Tas ir ļoti tipisks šā raksta pirmajā daļā aprakstītās patvaļīgi teleoloģiskas motivācijas un infantila voluntārisma piemērs: tiesnešu vairākums nevis godprātīgi piemēro Konstitūciju, bet gan ideoloģiskās pārliecības dēļ cenšas panākt noteiktu iznākumu, un šā mērķa sasniegšanai tiek “aiz ausīm” pievilkts juridiskais pamatojums.

Jau pašas AT tiesnesis Bairons Vaits (Byron White) savās atsevišķajās nepiekrītošajās domās rakstīja:
Es neredzu Konstitūcijas tekstā vai vēsturē neko tādu, kas apstiprinātu Tiesas spriedumu. Tiesa vienkārši izveido un pasludina jaunas konstitucionālas tiesības grūtniecēm un, praktiski bez jebkāda autoritatīva pamatojuma šādai darbībai, piepilda šīs tiesības ar pietiekamu saturu, lai atceltu lielāko daļu pavalstīs spēkā esošo likumu abortu jomā. Gala iznākums ir tāds, ka piecdesmit pavalstu tautai un likumdevējām sapulcēm tiek konstitucionāli atņemtas tiesības izsvērt, no vienas puses, cilvēka augļa nepārtrauktās eksistences un attīstības svarīgumu, un no otras puses, dažādu seku kopumu, kas var iestāties sievietei. Šī ir rupja tiesu varas īstenošana. Varbūt Tiesa ir tiesīga darīt to, ko tā šodien izdarīja; taču, manuprāt, ar šo spriedumu tā neapdomīgi un ekstravaganti izmanto Konstitūcijas piešķirtās konstitucionālās kontroles pilnvaras.[12]

Pazīstams un autoritatīvs amerikāņu jurists, Jeilas universitātes profesors Džons Harts Īlijs (John Hart Ely) paziņoja: ja viņš būtu politiķis un likumdevējas sapulces loceklis, viņš noteikti būtu nobalsojis par likumu, kura saturs atbilstu spriedumam lietā Roe v. Wade, – taču tiesai šādu spriedumu noteikti nevajadzētu pieņemt. Pēc Īlija domām, šis spriedums bija “ļoti slikts” un vispār nebija konstitucionālo tiesību sastāvdaļa.[13]

Džefrijs R. Stouns (Geoffrey R. Stone), kurš 1973. gadā bija AT tiesneša Viljama Brennana (William Brennan) klerks (tieslietu referents), vēlāk atzina: “Visi Augstākajā tiesā – visi tiesneši, visi klerki – zināja, ka tas ir “likumdošanas [spriedums]” vai “patvaļīgs” spriedums.”[14]

Edvards Lezeruss (Edward Lazarus), kurš strādāja par klerku pie sprieduma Roe v. Wade tiesnešu vairākuma viedokļa autora, tiesneša Harija Blekmana (Harry Blackmun), vēlāk rakstīja:
“No Konstitūcijas interpretācijas un tiesas spriešanas metodes viedokļa “Roe” [spriedums] robežojas ar neattaisnojamo. Saku to kā cilvēks, kurš pilnībā atbalsta [sievietes] tiesības izvēlēties; kurš tic, ka šādas tiesības ir pamatotas Konstitūcijā – bet citur, nekā “Roe” [spriedums] tās ievietoja, un kurš mīlēja “Roe” [sprieduma] autoru kā vectēvu.
[…]
Kāda tieši ir “Roe” [sprieduma] problēma? Manuprāt, problēma ir tā, ka tam ir ļoti mazs sakars ar konstitucionālajām tiesībām, kuras tas it kā interpretē. Konstitucionālām tiesībām uz privātumu, kas ir pietiekami plašas, lai iekļautu abortu, nav jēgpilna pamata Konstitūcijas tekstā, vēsturē vai precedentos, – vismaz tad, ja šos avotus godīgi apraksta un saprātīgi piemēro.[15]

Sprieduma lietā Roe v. Wade kliedzoši patvaļīgais raksturs īpaši izpaudās grūtniecības sadalījumā trijos trimestros, kā arī neskaidrā “dzīvotspējības” kritērija ieviešanā. Kā to vēlāk norādīja vairāki AT tiesneši savās atsevišķajās domās kādā citā “abortu lietā”, nav īsti saprotams, no kurienes šāds lēmums bija nācis. Tas šķita patiešām “no zila gaisa pagrābts” un nevarēja būt leģitīms pamats grūtnieces un pavalsts attiecīgo interešu samērošanai.[16] Šāds sadalījums pēc definīcijas ir politisks, prudenciāls[17] lēmums, kuru varētu sagaidīt no likumdevēja – bet ne jau no tiesas.

§ 19. Spriedums lietā Planned Parenthood v. Casey (1992). – Jebkurš slikts tiesas spriedums rada vairāk problēmu, nekā atrisina, un ar spriedumu lietā Roe v. Wade bija tieši tāpat. Laikposmā starp 1973. un 1992. gadu ASV AT pasludināja veselu rindu dažādu spriedumu lietās par abortiem, piemērojot Roe v. Wade noteiktos standartus un vai nu pasludinot dažādus pavalstu likumus par nekonstitucionāliem, vai arī precizējot dažādu abortu regulējuma nianšu atbilstību ASV Konstitūcijai.[18]

Galu galā AT nācās Roe v. Wade lietā pasludinātos principus koriģēt, un tas notika 1992. gadā pasludinātajā spriedumā lietā Planned Parenthood v. Casey. Pirmais jautājums, uz kuru tiesnešiem bija jāatbild, bija principiāls: vai paturēt spēkā Roe v. Wade sprieduma pamatnormu, t. i., ka ASV Konstitūcijas Četrpadsmitais labojums aizsargā tiesības uz abortu “pirms augļa dzīvotspējas”? Ļoti zīmīgi, ka jau tad, 1992. gadā, veseli četri tiesneši no deviņiem iestājās par Roe v. Wade sprieduma pilnīgu atcelšanu. Divi AT locekļi, gluži otrādi, vēlējās pilnīgu šā sprieduma saglabāšanu. Savukārt triju atlikušo tiesnešu nostāja bija “radikāli centriska”. Viņi nepauda skaidru piekrišanu šā sprieduma motīviem; no viņu rakstveida viedokļa pat varēja noprast, ka vismaz viens no viņiem šaubījās par “tiesību uz abortu” esamību Konstitūcijā. Tomēr šie trīs tiesneši atsaucās uz šā raksta pirmajā daļā aprakstīto stare decisis principu, saskaņā ar kuru tiesai ir jārespektē iepriekšējās lietās taisītie spriedumi kā sev saistoši precedenti. Līdz ar to, viņuprāt, pat pieņemot, ka secinājums Roe v. Wade lietā bija aplams, tas bija jāpatur spēkā, – pretējā gadījumā tiktu apdraudēts tiesiskums un pašas AT cieņa. Otrās un trešās grupas tiesneši veidoja vairākumu (divi plus trīs), un viņu nostāja līdz ar to uzvarēja.

Lai gan AT atstāja spēkā Roe v. Wade sprieduma pamatnormu, tā tomēr pārskatīja un atcēla citus tā secinājumus (paradoksālā kārtā stare decisis princips tam netraucēja). Spriedums lietā Planned Parenthood v. Casey atmeta iepriekš noteikto “triju trimestru” shēmu un aizvietoja to ar citu kritēriju: pavalstīm tika aizliegts pieņemt jebkādas normas, kas uzliek “nepienācīgu slogu” (undue burden – angļu val.) – t. i., citiem vārdiem sakot, pārmērīgu šķērsli – sievietes tiesībām veikt abortu. Šeit diemžēl atkārtojās tā pati dubultā problēma, kas Roe lietā: pirmkārt, nebija skaidrs, no kurienes šis kritērijs ir ņemts; otrkārt, tiesneši nepaskaidroja, kāds slogs ir “pienācīgs” un kāds – “nepienācīgs”. Galu galā šis kritērijs izrādījās pavisam neskaidrs un izplūdis un vēl vairāk ierobežoja pavalstu iespēju jēgpilni regulēt abortu jomu.[19]

Trijiem tiesnešiem no pēdējās grupas, kuru tikko minēju, izrādījās izšķirošā balss, – kaut arī viņi bija mazākumā. Viņu kopējais rakstveida viedoklis saturēja diezgan pretenciozu deklarāciju: šie tiesneši pasludināja spriedumu lietā Planned Parenthood v. Casey par abortu konstitucionalitātes jautājuma galīgo atrisinājumu un aicināja Roe v. Wade sprieduma kritiķus un atbalstītājus, abortu piekritējus un noliedzējus “izbeigt savu nacionālā mēroga šķelšanos, akceptējot Konstitūcijā sakņoto kopējo mandātu”.[20] Šis uzsaukums paredzami cieta neveiksmi; ir ļoti nenopietni cerēt, ka vienkāršs kliedziens “Jautājums ir slēgts uz visiem laikiem!” attiecīgo jautājumu patiešām slēgs. Abortu tēma kā bija, tā palika ASV nāciju šķeļoša un nevajadzīgu spriedzi un konfliktus radoša.

Tāpat kā Roe v. Wade spriedumam, arī spriedumam lietā Planned Parenthood v. Casey sekoja vesela citu spriedumu virkne, kas pamatojās uz tā atziņām.[21] Jebkurā gadījumā, laikā no 1973. līdz 2022. gadam ASV valdīja tas, ko raksta pirmās daļas epigrāfā citētais AT tiesnesis Antonins Skalija asprātīgi nodēvēja par “Pax Roeana” (no vārda “Roe” un pēc analoģijas ar Pax Romana – apmēram 200 gadus ilgo relatīvā miera un stabilitātes periodu Romas impērijas vēsturē no Oktaviāna Augusta līdz Markam Aurēlijam).[22] Visu šo laiku AT spriedums lietā Roe v. Wade tika uzskatīts par tādu kā “superspriedumu” vai “svēto govi” – gandrīz vai kā ASV Konstitūcijas sastāvdaļu, – un ASV prezidenta izvirzītie AT tiesnešu kandidāti pirms apstiprināšanas tika pratināti un klaušināti Senāta Tieslietu komisijas sēdēs par viņu attieksmi pret šo konkrēto spriedumu. Atgādināšu, ka neomarksisti (ieskaitot ASV Demokrātu partijas vairākumu) uztver “tiesības uz abortu” kā kaut ko nevis vienkārši fundamentālu, bet burtiski svētu, un šo tiesību atzīšana viņu acīs ir salīdzināma ar reliģiskās ortodoksijas apliecinājumu.

VI 2022. gada spriedums un tā sekas

§ 20. Spriedums lietā Dobbs v. Jackson Women’s Health Organization (2022): lietas izskatīšanas apstākļi. – Tiesneša Skalijas definētais un gandrīz pusgadsimtu ilgušais “Pax Roeana” režīms izbeidzās 2022. gada Jāņos – 24. jūnijā –, kad AT ar sešu balsu vairākumu pret trim atcēla spriedumus gan Roe v. Wade, gan Planned Parenthood v. Casey lietās, atteicās saskatīt “tiesību uz abortu” esamību ASV Konstitūcijā un atzina pavalstis par kompetentām izlemt šo jautājumu. Lietas pamatā bija 2018. gadā Misisipi pavalstī pieņemtais likums, kas aizliedz aborta veikšanu, sākot ar grūtniecības piecpadsmito nedēļu – tātad pirms vispārēji pieņemtās “dzīvotspējas” robežas (24 nedēļām); vienīgie pieļautie izņēmumi ir neatliekama medicīniska vajadzība vai smaga augļa deformācija. Bija skaidrs, ka, pielietojot esošo judikatūru, šāds ierobežojums būtu jāatzīst par antikonstitucionālu. Izgājusi cauri divām federālo tiesu instancēm, lieta nonāca AT, kas piekrita izskatīt to pēc būtības.

Kā jau tas bija paredzams, AT locekļu balsojums notika stingri pēc tiesnešu ideoloģiskajām “līnijām”. Pieci tiesneši, kas parakstīja Tiesas – t. i., vairākuma – viedokli, pieder pie “konservatīvās” tiesnešu “nometnes”, proti:
– vairākuma viedokļa autors Semjuels Alito (Samuel Alito), kuru izvirzīja prezidents Džordžs Bušs jaunākais (republikānis) 2005. gadā;
– Klarenss Tomass (Clarence Thomas), kuru izvirzīja prezidents Džordžs Bušs vecākais (republikānis) 1991. gadā;
– Nīls Gorsačs (Neil Gorsuch), kuru izvirzīja prezidents Donalds Tramps (republikānis) 2017. gadā;
– Brets Keveno (Brett Kavanaugh), kuru izvirzīja prezidents Donalds Tramps (republikānis) 2018. gadā;
– Emija Konija Bareta (Amy Coney Barrett), kuru izvirzīja prezidents Donalds Tramps (republikānis) 2020. gadā.

Tiesas priekšsēdētājs Džons Robertss (John Roberts) balsoja kopā ar vairākumu par lietas iznākumu, taču nepiekrita viņu rakstveida viedoklim (concurred in judgment – angļu val.). Viņu izvirzīja prezidents Džordžs Bušs jaunākais (republikānis) 2005. gadā, un viņš tiek raksturots kā “centrists”. Konservatīvo kritiķu starpā Robertsam ir stingri nostiprinājusies “oportūnista” un “mīksta bezmugurkaulnieka” reputācija.

Savukārt “pret” vairākuma viedokli balsoja trīs t. s. “liberālie” tiesneši:
– Stīvens Braiers (Stephen Breyer), kuru izvirzīja prezidents Bils Klintons (demokrāts) 1994. gadā;
– Sonja Sotomajora (Sonia Sotomayor), kuru izvirzīja prezidents Baraks Obama (demokrāts) 2009. gadā;
– Elena Keigena (Elena Kagan), kuru izvirzīja prezidents Baraks Obama (demokrāts) 2010. gadā.

Gaidot sprieduma pasludināšanu, es pats biju paredzējis tieši šādu tiesnešu balsu izkārtojumu, ar vienu vienīgu izņēmumu: nezināju, kurai pusei piesliesies Robertss. Tomēr arī bez Robertsa balss pieci tiesneši veidotu AT vairākumu (majority), nevis tikai vairumu (plurality), – un, kā jau skaidroju šā raksta pirmajā daļā, viņu kopējam viedoklim tik un tā būtu pilnvērtīga saistoša precedenta spēks.

§ 21. Spriedums lietā Dobbs v. Jackson Women’s Health Organization (2022): sprieduma saturs. – Tiesnešu vairākuma viedoklis ir 79 lappuses garš (vai 108 lappuses, ja skaita kopā ar pielikumiem), taču pacentīšos to rezumēt tik īsi, cik iespējams. Kā jau vairākkārt uzsvēru, pamatjautājums šajā lietā bija šāds: vai ASV Konstitūcija garantē tiesības uz abortu? Un tātad – vai AT locekļu vairākums 1973. gadā  lietā Roe v. Wade bija pareizi atbildējis uz šo jautājumu? Vairākums Dobbs lietā atbildēja ar skaidru “nē”.

Atgādināšu, ka Konstitūcijas Četrpadsmitais labojums aizliedz pavalstīm “atņemt […] brīvību […] bez pienācīga tiesas procesa”. Pat pieņemot, ka šis labojums var tikt interpretēts kā kaut kādu jaunu atsevišķu tiesību avots, tiesnešu vairākums atteicās ielasīt “brīvības” jēdzienā tiesības uz abortu. Šajā sakarā viņi īpaši brīdināja:
Interpretējot, ko Četrpadsmitajā labojumā nozīmē “brīvība”, mums ir jāsargās no dabiskās cilvēciskās tieksmes sajaukt šā labojuma garantijas ar mūsu pašu kaismīgajiem viedokļiem par to, kāda brīvība būtu jābauda amerikāņiem. Tieši tādēļ Tiesa ilgu laiku ir bijusi “atturīga” tādu tiesību atzīšanā, kas nav minētas Konstitūcijā.”

Tas, ka aborts nav ne tieši, ne netieši minēts ne Tiesību bilā, nedz arī kaut kur citur ASV Konstitūcijā, ir neapstrīdams objektīvs fakts. Tātad vienīgais veids, kā šīs tiesības varētu ielasīt Četrpadsmitajā labojumā, būtu – pierādīt, ka šādas tiesības ir “dziļi iesakņotas amerikāņu nācijas vēsturē un tradīcijās” un pieder pie amerikāniskā “sakārtotās brīvības” jēdziena. Saskaņā ar vairākuma viedokli, tiesības uz abortu ļoti skaidri un neapšaubāmi tādas nav un nekad nav bijušas. Gluži otrādi: vēl dažus gadus pirms Roe v. Wade sprieduma neviena federālā vai pavalsts tiesa nebija atzinusi šādas “tiesības”. Arī tiesību zinātnieki savos akadēmiskajos rakstos un traktātos neko tamlīdzīgu nebija apgalvojuši. Vēl jo vairāk: pirms Roe v. Wade sprieduma pasludināšanas visas ASV pavalstis jau ilgu laiku principā atzina abortu par noziegumu. Šeit AT tiesnešu vairākums diezgan asi nokritizēja savus priekšgājējus, kuri 1973. gadā bija pamatojuši Roe v. Wade spriedumu ar aplamu, uz daļēji nepatiesiem faktiem balstītu vēsturisko analīzi. 1973. gadā vairākums apgalvoja, ka anglosakšu jeb Common Law tiesībās aborts tradicionāli nebija sodāms pirms brīža, kad grūtniece sajuta augļa kustības (quickening – angļu val.). Taču 2022. gadā vairākuma locekļi pierādīja, ka tā tas nebūt nebija: pat ja sākotnēji par kriminālnoziegumu patiešām tika atzīta augļa nodzīšana tikai vēlākā grūtniecības stadijā, sodāma tā daudzviet bija arī pirms tam – lai arī ar vieglākiem sodiem. Turklāt 19. gadsimta gaitā visās ASV pavalstīs bija vērojama skaidra tendence pastiprināt atbildību par abortu un atzīt to par kriminālnoziegumu jebkurā grūtniecības stadijā. 1868. gadā, Četrpadsmitā labojuma pieņemšanas brīdī, trīs ceturtdaļas no visām pavalstīm bija pasludinājušas abortu par noziedzīgu jebkurā brīdī. Tātad nekādas “tiesības uz abortu” amerikāņu tiesību tradīcijā nav “dziļi iesakņotas”.

Tāpat AT noraidīja mēģinājumu pasludināt abortus par vienu no “tiesību uz privātumu” aspektiem un tādējādi ielasīt tās Četrpadsmitajā labojumā pēc analoģijas ar tādiem AT agrāk izskatītiem jautājumiem, kā narkotiku vai kontracepcijas lietošana, nodarbošanās ar prostitūciju vai tml. Aborts no visiem šiem tematiem būtiski un radikāli atšķiras ar to, ka tas iznīcina, Roe v. Wade sprieduma vārdiem runājot, “cilvēka dzīvības potenciālu” (jeb, kā uzskata ļoti daudzi amerikāņi, “nedzimušu cilvēcisku būtni”). Nevienā no iepriekš minētajiem tematiem tik dziļa un kritiska morāla problēma nerodas.

Visbeidzot, AT pievērsās jautājumam par to, vai jau vairākkārt minētais stare decisis princips liek turēties pie precedentiem Roe v. Wade un Planned Parenthood v. Casey lietās un tos neatcelt, pat ja ir šaubas par to pamatotību. Pēc garas un detalizētas analīzes AT nonāca pie secinājuma, ka šīs konkrētās lietas apstākļos precedenta atcelšana un pretēja lēmuma pieņemšana būtu pilnīgi pamatota – kā AT jau daudzreiz savā vēsturē bija darījusi. Tiesnešu vairākums rakstīja:

“Stare decisis” doktrīna, uz kuru pamatojās izšķirošais [tiesnešu] viedoklis “Casey” lietā, neprasa bezgalīgu piekrišanu tiesu varas ļaunprātīgai izmantošanai “Roe” lietā. “Roe” [spriedums] bija kliedzoši aplams no paša sākuma. Tā motivācija bija ārkārtīgi vāja, un šim spriedumam bija graujošas sekas. Un tā vietā, lai panāktu abortu jautājuma galīgu noregulējumu nācijas līmenī, [spriedumi] “Roe” un “Casey” [lietās] tikai uzkurināja debates un padziļināja šķelšanos [sabiedrībā].

Ir pienācis laiks sekot Konstitūcijai un atdot abortu jautājumu tautas ievēlēto pārstāvju rokās. Abortu pieļaujamība un tai nosakāmie ierobežojumi ir izlemjami tā, kā tiek lemti svarīgākie jautājumi mūsu demokrātiskajā iekārtā: pilsoņiem mēģinot vienam otru pārliecināt un pēc tam balsojot. […] Tas ir tas, ko prasa Konstitūcija un tiesiskuma princips.
[…]
[…] Aborts ir dziļš morāls jautājums. Konstitūcija neaizliedz katras pavalsts pilsoņiem regulēt abortus vai tos aizliegt. [Spriedumi] “Roe” un “Casey” [lietās] ir uzurpējuši šīs pilnvaras. Mēs tagad šos spriedumus atceļam un atdodam šīs pilnvaras tautai un tās ievēlētajiem pārstāvjiem.”

Kā tas gandrīz vienmēr notiek šādas nozīmes lietās, vairāki tiesneši pievienoja spriedumam savas atsevišķās domas. Tiesneši Tomass un Keveno bija parakstījuši vairākuma viedokli, taču katrs no viņiem pievienoja arī savas piekrītošās domas, kurās izteica papildus apsvērumus par dažiem lietas aspektiem. Nocitēšu svarīgu fragmentu no Keveno viedokļa, kas, manuprāt, lieliski izskaidro lietas būtību:

Šajā Tiesā izskatāmais jautājums […] nav politika abortu jomā vai abortu morālā pieļaujamība. Šajā Tiesā izskatāmais jautājums ir: ko par abortu saka Konstitūcija. Konstitūcija aborta jautājumā nenostājas nevienā pusē. Konstitūcijas teksts neatsaucas uz abortiem un tos nesatur. Patiešām, šī Tiesa ir nospriedusi, ka Konstitūcija aizsargā arī tieši neuzskaitītas tiesības, kas ir dziļi iesakņotas šīs nācijas vēsturē un tradīcijās un pieder pie sakārtotās brīvības jēdziena. Taču tiesības uz abortu Amerikas vēsturē un tradīcijās nav dziļi iesakņotas, kā Tiesa to šodien ir izsmeļoši izskaidrojusi.

Līdz ar to abortu jautājumā Konstitūcija ir nedz “par dzīvību” [pro-life], nedz “par izvēli” [pro-choice]. Konstitūcija ir neitrāla un atstāj šā jautājuma izlemšanu tautai un tās ievēlētajiem pārstāvjiem demokrātiskā procesā, pavalstīs vai Kongresā – tāpat, kā daudzos citos sarežģītos Amerikas sociālās un ekonomiskās politikas jautājumos, kas Konstitūcijā nav noregulēti.

Tā kā Konstitūcija abortu jautājumā ir neitrāla, arī šai Tiesai ir jābūt stingri neitrālai. Deviņiem neievēlētajiem šīs Tiesas locekļiem nav konstitucionālu pilnvaru iejaukties demokrātiskajā procesā un uzspiest abortu politiku – “par dzīvību” [pro-life], vai “par izvēli” [pro-choice] – visiem 330 miljoniem Savienoto Valstu iedzīvotāju.” [23]

AT priekšsēdētājs Robertss arī šeit palika uzticīgs savai “centrista” reputācijai: balsoja kopā ar vairākumu, taču vairākuma viedokļa motīviem nepievienojās. Viņaprāt, AT šajā konkrētajā lietā būtu varējusi paturēt spēkā precedentus lietās Roe v. Wade un Planned Parenthood v. Casey un vienlaikus tomēr atzīt apstrīdēto Misisipi pavalsts likumu par Konstitūcijai atbilstošu.[24] Savukārt trīs mazākumā palikušie “liberālie” tiesneši pievienoja spriedumam kopīgas nepiekrītošās domas. To saturs arī ir visai paredzams: abu iepriekšminēto precedentu aizstāvība, apgalvojumi par aborta lielāko drošību salīdzinot ar dzemdībām un traģiski emocionālā tonī ieturēta šausmināšanās par “sieviešu likteni” un par iespējamo citu “progresīvo” tiesību atcelšanu.[25]

§ 22. Spriedums lietā Dobbs v. Jackson Women’s Health Organization (2022): sprieduma sekas. – Kā redzam, nupat pasludinātajā spriedumā nav absolūti nekā “ekstrēma” vai “radikāla”. AT viedokļa motivācija ir izsvērta, loģiska un metodoloģiski nevainojama, un tā pilnībā saskan ar ASV Konstitūcijas pamatā esošo federālisma ideju. Gluži otrādi: ekstrēms un radikāls bija spriedums lietā Roe v. Wade, kurā AT bija izmantojusi Konstitūciju ideoloģiskā aktīvisma nolūkos, darbojusies kā “superlikumdevējs” un tirāniskā veidā uzspiedusi savu “ultraprogresīvo” skatījumu visai amerikāņu nācijai. Tagad AT šo kļūdu ir beidzot labojusi.

Kā jau vairākkārt uzsvēru, spriedums Dobbs lietā nevis “aizliedz abortus visā ASV”, bet gan atzīst atsevišķu pavalstu kompetenci šīs jomas regulēšanā. Citiem vārdiem sakot, abortu jautājums tiek pārbīdīts no federācijas līmeņa uz pavalstu līmeni (kur tam vienmēr bija jābūt), un katras pavalsts tauta tagad varēs pati demokrātiskā ceļā šo jautājumu izlemt. Tas savukārt nozīmē divas lietas.

Pirmkārt, ir skaidrs, ka abortu ziņā pavalstu starpā turpmāk būs atšķirības: “konservatīvāk” noskaņotās pavalstis (piemēram, Alabama vai Teksasa) varēs abortus pilnīgi vai daļēji aizliegt, bet “liberālākās” (piemēram, Kalifornija vai Masačūsetsa) – atļaut pat vēl plašākos apmēros, nekā pašreiz. Un tas vienkārši godīgi atspoguļos gan dažādu ASV reģionu kulturālo dažādību, gan – diemžēl – arī amerikāņu nācijas pašreizējo ideoloģisko sašķeltību, nevis uzspiedīs visām pavalstīm vienotu mākslīgu standartu.

Otrkārt, gan abortu piekritējiem, gan to pretiniekiem tagad nāksies izcīnīt savu politisko cīņu ne vairs federālajā, bet gan pavalstu līmenī. Tas nozīmē, ka argumenti, ar kuriem viena un otra puse centīsies pārliecināt tautu un tiesnešus par savas nostājas pareizību, būs citi, nekā lietās Roe, Casey vai Dobbs lietotie. Strīdu pamatpriekšmets vairs nebūs par federālajā Konstitūcijā garantēto tiesību robežām, bet drīzāk par jautājuma būtību; paredzams, ka tas vairāk fokusēsies tieši uz nedzimuša bērna tiesību un tiesiskā statusa jautājumu.

Kā tas bija paredzams, sprieduma lietā Dobbs v. Jackson Women’s Health Organization pasludināšana ir izraisījusi varenu histērijas un trakošanas cunami no kreiso puses – jeb, precīzāk sakot, pastiprinājusi trakošanas vilni, kurš bija sācies jau pēc vairākuma viedokļa projekta nopludināšanas 2. maijā. Trako ASV Demokrātu partijas locekļi (ieskaitot ASV prezidentu Džo Baidenu), trako kreisie aktīvisti, trako kreisā “meinstrīma” prese un slavenības… Šajā ziņā ir jākonstatē viens ļoti zīmīgs fakts: neviens no trakotājiem un kritizētājiem pagaidām nav mēģinājis kritizēt AT spriedumu pēc būtības, t. i., argumentēti pierādīt, kādēļ tas, viņuprāt, ir juridiski nepareizs. Tas ir saprotami, jo, kā tikko teicu, sprieduma motivācija ir izsvērta, loģiska, metodoloģiski nevainojama un Konstitūcijai atbilstoša. Protestētāju bezspēcīgā un bezjēdzīgā emocionālā klaigāšana būtībā ir kompliments AT tiesnešu vairākuma gudrībai.

Starp citu, ja runājam par tiesnešu vairākumu, tad šeit būtu vietā divkārša pateicība. Pirmkārt, pret bijušo ASV prezidentu Donaldu Trampu var izturēties dažādi, bet gribot negribot jāatzīst viņa fundamentālais pienesums: tieši viņš bija izvirzījis apstiprināšanai AT tiesnešu amatos veselus trīs juristus – Gorsaču, Keveno un Baretu – kuri kopā ar Tomasu un Alito nodrošināja vairākumu šajā lietā. Otrkārt, pieciem vairākuma locekļiem (nu labi, un arī Robertsam – lai jau viņam svētku noskaņā arī tiek) pienākas patiess apbrīns un pateicība par drosmi, jo viņi burtiski riskēja (un, iespējams, līdz mūža beigām riskēs) ar savām dzīvībām. Kā jau teicu raksta pirmajā daļā, šā gada 8. jūnijā netālu no tiesneša Keveno mājas tika aizturēts bruņots vīrietis, kurš tika apsūdzēts mēģinājumā tiesnesi noslepkavot.[26] Zinot kreisā spārna aktīvistu vispārējo morālo ainu un agresivitāti, neesmu pārliecināts, ka šis mēģinājums ir bijis pēdējais. Būdami gudri un viedi cilvēki, tiesneši noteikti apzinājās, ka, iespējams, par šo uzdrīkstēšanos nāksies samaksāt ar savām dzīvībām – un tomēr izsprieda lietu atbilstoši savai pārliecībai par tiesiskumu un taisnīgumu. Daudzu citu valstu augstāko un konstitucionālo tiesu tiesnešiem šajā ziņā būtu jāmācās no saviem amerikāņu kolēģiem.

§ 23. Kas būs tālāk?  – Ko tagad var mēģināt darīt satracinātie ASV demokrāti (un, vispārīgi raugoties, abortu aizstāvji)? Te ir vairākas iespējas.  

Viens no variantiem ir sagaidīt AT locekļu sastāva maiņu un tad kādā citā lietā abortu jautājumu no jauna “pārtiesāt”, faktiski atdzīvinot Roe v. Wade precedentu. Kā rāda tiesneša Keveno slepkavības mēģinājums, agresīvie ekstrēmisti var būt gatavi arī šādai rīcībai (es saprotu, ka tas skan baisi un šaušalīgi, taču, lūdzu, nenovērtēsim par zemu pat augsti civilizētu valstu spēju strauji degradēties un pārvērsties par “banānu republikām”). Ja tādā vai citādā veidā atbrīvotos viena vai vairāku “konservatīvo” AT locekļu vietas, tajās varētu salikt jaunus, “liberālus” tiesnešus. Šim variantam ir viens milzīgs trūkums: AT viedoklis lietā Dobbs v. Jackson Women’s Health Organization ir tik spēcīgi un nevainojami motivēts, ka visi turpmākie mēģinājumi to atcelt būtu samāksloti un vāji argumentēti. Ja kāds reiz ir skaļi iekliedzies: “Karalis ir kails!” (kā Andersena pasakā), tad visi turpmākie stāsti par karaļa jaunā tērpa skaistumu vairs neskanēs pārliecinoši. Ja AT jaunajā sastāvā atceltu Dobbs spriedumu un atgrieztos pie iepriekšējā Roe režīma, visiem būtu simtprocentīgi skaidrs, ka tā ir vienkārša rupja spēka demonstrācija – vēl rupjāka un patvaļīgāka nekā Roe lietā. Un AT kā neatkarīgas un objektīvas tiesas reputācijai uz visiem laikiem pienāktu beigas.

Vēl viens variants ir tas, ko Demokrātu partijas politiķi apsver jau sen, proti, Tiesas piebāšana(court packing – angļu val.). Ko tas nozīmē? Kā redzējām raksta pirmajā daļā, ASV AT kopš 1869. gada sastāv no deviņiem tiesnešiem, – taču šis skaitlis nav noteikts Konstitūcijā, bet vienkāršā, Kongresa pieņemtā likumā. Tātad kāda no partijām (šajā gadījumā demokrāti), iegūstot vairākumu abās Kongresa palātās, varētu ar likumu palielināt AT tiesnešu amatu skaitu un jaunajos amatos iecelt “savējos”, tādējādi mainot spēku samēru šajā tiesā sev par labu. Problēma ir tā pati, kas iepriekšējā variantā: šāda rupja varas demonstrācija galīgi satriektu ASV AT kā neatkarīgas un objektīvas tiesas reputāciju. Kāda gan ir tiesas vērtība, ja to jebkurā brīdī var “piestūķēt” ar “saviem” tiesnešiem un panākt tādu rezultātu, kādu vēlas?

Ir arī citi varianti. Piemēram – un par to jau labu laiku tiek runāts –, demokrāti varētu mēģināt pieņemt Kongresā īpašu federālo likumu ar “abortu tiesību” garantijām. Šobrīd tas gan neizskatās reālistiski, ņemot vērā lielo amerikāņu nācijas un politiķu sašķeltību šajā konkrētajā jautājumā. Radikālākais variants, protams, būtu garantēt “tiesības uz abortu” ASV Konstitūcijā, pieņemot attiecīgu labojumu. Taču šāda iespēja ir daudz nereālistiskāka par iepriekšējo. Grozīt ASV Konstitūciju (t. i., precīzāk sakot, pievienot tai labojumu) ir ārkārtīgi grūti: lai šāds labojums stātos spēkā, tā projekts ir vispirms jāapstiprina vai nu divām trešdaļām katras Kongresa palātas locekļu, vai īpaši sasauktai nacionālai sapulcei, bet pēc tam vismaz trijām ceturtdaļām pavalstu tas ir jāratificē. Visā ASV vēsturē ir tikuši pieņemti un stājušies spēkā tikai 27 Konstitūcijas labojumi, turklāt desmit pirmos (tas ir tas pats jau iepriekš minētais ASV Tiesību bils) pieņēma kopā un vienlaicīgi. Trīs ceturtdaļas pavalstu aborta nostiprināšanai Konstitūcijā vismaz pagaidām noteikti nepiekristu.

Spriedums lietā Dobbs v. Jackson Women’s Health Organization neapšaubāmi ir viens no svarīgākajiem ASV AT vēsturē. Viena no tā galvenajām atziņām, kuru būtu vērts iegaumēt arī citu valstu augstāko un konstitucionālo tiesu tiesnešiem, ir šāda: atcerieties, ka tiesa ir instruments tiesiskuma un taisnīguma nodrošināšanai, nevis jūsu privātais spēļu laukums.



[1] Dobbs v. Jackson Women’s Health Organization 597 U.S. ___ (2022). Pilns sprieduma teksts kopā ar kopsavilkumu ir pieejams šeit: https://www.supremecourt.gov/opinions/21pdf/19-1392_6j37.pdf.

[2] Gitlow v. New York, 268 U.S. 652 (1925); Edwards v. South Carolina, 372 U.S. 229 (1963).

[3] R.A.V. v. St Paul,505 U.S. 377 (1992).

[4] Skat., piemēram (un daudzu citu spriedumu starpā) Allgeyer v. Louisiana, 169 U.S. 649 (1897) un Bolling v. Sharpe, 347 U.S. 497 (1954).

[5] Skat., piemēram, Dobbs v. Jackson Women’s Health Organization 597 U.S. ___ (2022), Thomas, J., concurring.

[6] Washington v. Glucksberg, 521 U.S. 702 (1997), ar atsaucēm uz vairākiem citiem spriedumiem.

[7] Skat., piemēram, Henly Burr, ““Penumbra”: The Roots of a Legal Metaphor”. Hastings Constitutional Law Quarterly, Vol.15, 1987,pp. 81–100, vai J. Christopher Rideout, “Penumbral Thinking Revisited: Metaphor in Legal Argumentation”. Journal of the Association of Legal Writing Directors, Vol. 7, 2010, pp. 155–191.

[8] Griswold v. Connecticut, 381 U.S. 479 (1965).

[9] Obergefell v. Hodges, 576 U.S. 644 (2015).

[10] Roe v. Wade, 410 U.S. 113 (1973), at p. 153. 

[11] Turpat, pp. 159-160.

[12] Šīs konkrētās atsevišķās domas bija pievienotas nevis pašam Roe v. Wade spriedumam, bet gan spriedumam ar to vienlaicīgi izskatītajā lietā Doe v. Bolton, – par šo pašu jautājumu, bet tikai Džordžijas pavalstī. Taču tam šajā gadījumā nav nozīmes, jo abas lietas būtībā bija identiskas un tiesneša Vaita domas tikpat labi attiecas arī uz Roe lietu. Skat. Doe v. Bolton, 410 U.S. 179 (1973), White, J., dissenting, at pp. 221-222.

[13] J.H. Ely, “The Wages of Crying Wolf: A Comment on Roe v. Wade”. Yale Law Journal, Vol. 82, 1973, pp. 920-949.

[14] Citēts pēc: Bob Woodward, “The Abortion Papers”. The Washington Post, 22 January 1989.

[15] Edward Lazarus, “The Lingering Problems With Roe v. Wade, and Why the Recent Senate Hearings on Michael McConnell’s Nomination Only Underlined Them”. FindLaw, 3 October 2002. Pieejams šeit: https://supreme.findlaw.com/legal-commentary/the-lingering-problems-with-roe-v-wade-and-why-the-recent-senate-hearings-on-michael-mcconnells-nomination-only-underlined-them.html

[16] City of Akron v. Akron Center for Reproductive Health, 462 U.S. 416 (1983), O’Connor, J., joined by White and Rehnquist, JJ., dissenting, at pp. 453-460.

[17] Par prudenciāla lēmuma jēdzienu skat. šā raksta pirmo daļu.

[18] Planned Parenthood of Central Missouri v. Danforth v. Danforth, 428 U.S. 52 (1976); Bellotti v. Baird, 428 U.S. 132 (1976); Colautti v. Franklin, 439 U.S. 379 (1979); Bellotti v. Baird II, 443 U.S. 622 (1979); H.L. v. Matheson, 450 U.S. 398 (1981); City of Akron v. Akron Center for Reproductive Health, 462 U.S. 416 (1983); Thornburgh v. American College of Obstetricians and Gynecologists, 476 U.S. 747 (1986), Webster v. Reproductive Health Services, 492 U.S. 490 (1989); Hodgson v. Minnesota, 497 U.S. 417 (1990); Ohio v. Akron Center for Reproductive Health, 497 U.S. 502 (1990).

[19] Planned Parenthood v. Casey, 505 U.S. 833 (1992).

[20] Turpat, pp. 866-867.

[21] Lambert v. Wicklund, 520 U.S. 292 (1997); Mazurek v. Armstrong,520 U.S. 968 (1997); Stenberg v. Carhart,530 U.S. 914 (2000); Ayotte v. Planned Parenthood of Northern New England, 546 U.S. 320 (2006); Gonzales v. Carhart,550 U.S. 124 (2007); Whole Woman’s Health v. Hellerstedt, 579 U.S. 582 (2016); Box v. Planned Parenthood of Indiana and Kentucky, Inc., 587 U.S. ___ (2019); June Medical Services, LLC v. Russo, 591 U.S. ___ (2020).

[22] Planned Parenthood v. Casey, 505 U.S. 833 (1992), Scalia, J., partly concurring in judgment and partly dissenting, joined by Rehnquist, C.J., and White and Thomas, J.J., at p. 996; Stenberg v. Carhart,530 U.S. 914 (2000), Scalia, J., dissenting, at p. 956.

[23] Dobbs v. Jackson Women’s Health Organization 597 U.S. ___ (2022), Kavanaugh, J., concurring.

[24] Turpat, Roberts, CJ., concurring in judgment.

[25] Turpat, Breyer, Sotomayor, and Kagan, JJ., dissenting.

[26] Skat., piemēram, Jan Wolfe, “Man Charged With Attempting to Assassinate Justice Brett Kavanaugh”. The Wall Street Journal, 16.05.2022. Pieejams pēc saites: https://www.wsj.com/articles/man-arrested-over-threat-to-kill-justice-brett-kavanaugh-faces-new-charge-11655392092.

Print Friendly, PDF & Email
close

Vēlos saņemt apkopojumus uz norādīto adresi: