“Muļķu sazvērestība” – lakmusa tests mūsu paškritikai

John Kennedy Toole, A Confederacy of Dunces, Baton Rouge: Louisiana State University Press, 1980, 405 pp.

When a true genius appears in the world, you may know him by this sign,
that the dunces are all in confederacy against him.
Jonathan Swift
(“Kad pasaulē parādās īsts ģēnijs, viņu var atpazīt pēc tā,
ka visi muļķi pret viņu sazvērējas
.” Džonatans Svifts)

Humora izjūta ir viena no morāli un psiholoģiski vesela cilvēka iezīmēm. Visi intuitīvi to saprot: neviens taču neuztver sev adresētu piezīmi “Tev nav humora izjūtas!” kā komplimentu, bet pretējo apgalvojumu kā apvainojumu. Ja atcerēsimies visus mums pazīstamos cilvēkus, kurus uztveram kā “jaukus”, “patīkamus” un “labestīgus”, tad atskārtīsim, ka viņiem visiem ir laba humora izjūta. Humora izjūta ir Pašam Dievam: lai pārliecinātos par to, aizejiet uz zooloģisko dārzu un piecas minūtes palūkojieties sejā strausam. Bībele ir ļoti nopietnu tekstu kopums, taču, ja apgūsim senebreju valodu un sāksim lasīt Veco Derību oriģinālā, atradīsim tur dažādas vārdu spēles, kalambūrus un satīriskus momentus.

Svarīgs humora izjūtas aspekts ir spēja pasmieties pašam par sevi. Kā teica sers Tomass Mors (1478–1535), Anglijas lordkanclers un Utopijas autors (kuru Katoļu baznīca ir pasludinājusi par svēto), “The Devill, the prowde Spirite, cannot endure to be mocked” (“Sātans, lepnais gars, nespēj paciest, ka viņu izsmej”). Spēja paironizēt pašam par saviem trūkumiem un vājībām pieder pie pazemības tikuma un galu galā ir laba cilvēka personības iezīme. Ekscentriskais angļu rakstnieks Gilberts Kīts Čestertons (1874–1936) savas dzīves laikā sagādāja satīriķiem daudz galvassāpju: viņi gribēja par Čestertonu pasmieties, taču nebija tāda joka, kuru Čestertons jau nebija izteicis pats par sevi.

Tā nu mēs nonākam pie mūsu pamatjautājuma: kā tad ir ar mums – tradicionālistiem un konservatīvajiem, kas cenšas būt kontrkulturāli un peldēt pret straumi? Vai mēs, pretēji mūsu progresīvajiem oponentiem, protam pasmieties paši par sevi? Vai vēlaties sevi notestēt? Tad jūsu rīcībā ir lakmusa papīrs – Džona Kenedija Tūla (1937–1969) lieliskais romāns Muļķu sazvērestība.

Uzreiz jāpaskaidro, ka šīs grāmatas autora liktenis ir bijis traģisks. Nespēdams panākt sava romāna izdošanu un dažādu psiholoģisku problēmu nomākts, Džons Kenedijs Tūls trīsdesmit viena gada vecumā izdarīja pašnāvību. Tikai pateicoties viņa mātes teju vai maniakālajai uzstājībai vairāku gadu garumā, romāns beidzot tika publicēts – 1980. gadā, tātad vienpadsmit gadus pēc autora nāves. Pretēji sākotnējai izdevēju skepsei, tas uzreiz kļuva ļoti populārs, nākamajā gadā saņēma prestižo Pulicera balvu, un kopš tā laika ir kļuvis par īstu “kulta grāmatu”.

Muļķu sazvērestība ir iekļauta ASV Dienvidu pavalstu literatūras kanonā, kopā ar Mārgaretas Mičelas Vējiem līdzi un Hārperes Lī Kas nogalina lakstīgalu. Jo romāna darbība patiešām notiek amerikāņu Dienvidos – konkrēti Ņūorleānā, Luiziānas pavalstī. Darbības laiks ir 1963. gads, kad Amerika un pārējā Rietumu pasaule jau ir ierautas kulturālās un seksuālās revolūcijas virpulī. Skan Bītlu dziesmas un Mārtina Lutera Kinga runas, bītniku paaudze gatavojas nodot stafeti hipijiem, Kubā saimnieko Fidels Kastro, bet godīgie pilsoņi dreb bailēs no padomju kodolieročiem un komunistu spiegiem.

Un tagad iepazīstieties: romāna galvenais varonis, Ignācijs Dž. Railijs! Kaut kas pa vidu starp aptaukojušos Donu Kihotu, intelektuālu Džonu Falstafu un šaušalīgi grotesku sv. Akvīnas Toma un Gilberta Kīta Čestertona karikatūru. Ignācijs ir trīsdesmit gadu vecs resns ūsains vīrietis ar maģistra grādu vēsturē. Neprecējies, bezdarbnieks, dzīvo Ņūorleānā kopā ar savu māti. Ignācijs ir patiesi erudīts un labi izglītots, un jebkurā dzīves situācijā runā kā no grāmatas lasīdams – tīrā, izkoptā, literārā angļu valodā. Taču vienlaikus viņš ir slinks, rijīgs, netīrīgs un cieš ne tikai no aptaukošanās, bet arī no pastāvīgām vārtnieka spazmām, par kurām stāsta visiem pa labi un pa kreisi. Ignācijs dzīvo no mātes pensijas un uzkrājumiem, un šāda situācija viņu visnotaļ apmierina. Ignācija mamma ir jau gados, sirgst ar mērenu alkoholismu un – vismaz romāna sākumā – izturas pret savu dēliņu kā pret mazu aprūpējamu zēnu.

Pēc literārā žanra Muļķu sazvērestība ir klasificējama kā pikareskais romāns. Pikareskais žanrs ir sākotnēji ticis raksturots kā “blēžu romāns”, taču īstenībā tas ir kaut kas daudz plašāks. To varētu definēt šādi: pikaresks sižets ir satīriski iekrāsots stāsts par kāda cilvēka piedzīvojumiem cīņā par izdzīvošanu un labklājību, kas vienlaikus atmasko un izsmej dažādus sabiedrībā valdošos trūkumus un netikumus. Pie šā žanra pieder gan Servantesa Dons Kihots, gan Ilfa un Petrova Divpadsmit krēsli un Zelta teļš, gan daudzi citi literārie darbi. Mēdz teikt, ka pikareskos sižetus var iedalīt divās kategorijās: “nenormāla varoņa piedzīvojumi normālā pasaulē” un “normāla varoņa piedzīvojumi nenormālā pasaulē”. Pie kuras no šīm kategorijām lai pieskaita mūsu Ignācija gaitas? No pirmā acu uzmetiena šķiet, ka pie pirmās. Bet vai mēs patiešām par to esam tik pārliecināti? Protams, pats Ignācijs domā, ka viņš ir normāls un pat izcils, bet visa pasaule ap viņu ir sajukusi prātā. Taču… vai viņš šajā ziņā pilnīgi alojas? Romānu lasot, pastāvīgi māc atskārsme, ka vismaz daļēji viņam ir taisnība: apkārtējā pasaule arī nav īsti normāla un jūk prātā arvien vairāk.

Jebkurā gadījumā, Ignācijs acīmredzami ir svešinieks, kurš savā laiktelpas segmentā absolūti neiederas. Kas viņš ir? Kā jau teicu: pirmām kārtām, Akvīnas Toma un Čestertona karikatūra – un ne tikai brangās miesasbūves dēļ. Ignācijs uzskata sevi par gudrāko un intelektuālāko klasisko filozofu; viņa mīļākā grāmata ir 6. gadsimtā dzīvojušā Boēcija darbs Par mierinājumu filozofijā (pēc dažu literatūrzinātnieku domām, pašas Muļķu sazvērestības struktūra ir veidota pēc šīs Boēcija grāmatas parauga).

Ignācijs bez apstājas purpina un sūdzas par modernās pasaules pagrimumu; pēc viņa vārdiem, tajā “pietrūkst teoloģijas un ģeometrijas”. Viņš sapņo uzrakstīt un izdot polemisku traktātu ar “apsūdzību modernajai pasaulei”, taču pacietības un iedvesmas katrreiz pietiek vien pāris lappusēm. Jo 20. gadsimts Ignācijam ļoti, ļoti nepatīk. Viņš uzskata sevi par konservatīvu katoli un pie mazākā “pārkāpuma” dzen savu māti pie priestera sūdzēt grēkus – taču pats jau ilgus gadus nav spēris kāju pār baznīcas slieksni. Viņš sapņo par “kārtīgu autoritāru pāvestu”, kurš beidzot “ieviestu kārtību”. Viņš ir studējis viduslaiku vēsturi, idealizē šo laikmetu un pats vislabprātāk būtu dzīvojis tieši tajā (vai drīzāk tādā, kādu viņš to iedomājas). Viņš lamā moderno kapitālistisko iekārtu, kurā viņu vajā šausmīgais bieds: nepieciešamība iekārtoties vismaz kaut kādā algotā darbā, lai palīdzētu finansiālās grūtībās nonākušajai mātei.

Darbs Muļķu sazvērestībā ir īpašs temats. Ignācijs mēģina strādāt par universitātes lektoru, par firmas lietvedi, par hotdogu pārdevēju, – un katrs no šiem mēģinājumiem pēc dažādu komisku un traģikomisku notikumu virknes beidzas ar skaļu izgāšanos. Protams, ne jau paša Ignācija vainas dēļ: kas tā par absurdu domu? Tas ir tādēļ, ka visi apkārtējie cilvēki – stulbeņi, pelēcības, “dauņi” (kā viņš pats tos sauc) – nespēj novērtēt viņa ģenialitāti un ir sazvērējušies pret viņu. No šejienes arī nāk romāna nosaukums (skat. šā raksta epigrāfā ievietoto citātu).

Otrkārt, kā jau minēju, Ignācijs ir kā Dons Kihots, tikai aptaukojies. Ikdienas dzīves notikumus viņš redz caur īpatnēju, personīgu, romantisku prizmu. Lietveža darbs viņa izpratnē nozīmē – izrotāt biroja telpas ar heraldiskiem simboliem, bet visu lietišķo saraksti kā nesvarīgu traucēkli var vienkārši izmest papīrkurvī. Reiz Ignācijs atrod pornogrāfisku fotoattēlu, kura kailā modele nekautrīgi pozē uz skolas klases fona ar filozofijas grāmatu rokā – un viņa sirdī iedegas bruņnieciska liesma. Tā noteikti ir nabaga filozofijas profesore, kas dzīves likstu dēļ ir spiesta strādāt šādu darbu, – bet drosmīgais Ignācijs steigsies viņai palīgā un viņu izglābs! Un daiļā un gudrā dāma dāvās viņam savu sirdi… un ne tikai to. Kas zina, varbūt viņas skavās cēlais glābējs beidzot zaudēs nevainību?

Par nevainību runājot – tāpat kā īstajam Donam Kihotam, arī Ignācijam ir sava Dulsineja: platoniska draudzenīte, bijusī kursa biedrene, vārdā Mērna Minkofa, kas dzīvo tālajā Ņujorkā. Kopš universitātes laikiem abi personīgi vairs nav tikušies, taču pastāvīgi sarakstās; Mērnas un Ignācija vēstules veido nozīmīgu romāna daļu. Šī turīgas un liberālas ebreju ģimenes atvase ir pilnīgs pretstats savam draugam: pustraka, ekstrēmi kreisa aktīviste, kas organizē dažādas akcijas, lai cīnītos pret visu veidu diskrimināciju un par visu veidu seksuālo brīvību. Apmāta ar freidisko psihoanalīzi, savu vēstuļu beigās Mērna mēdz pārliecināti noskaldīt: “Tas, kas tev vajadzīgs, Ignācij, ir labs, atbrīvojošs un terapeitisks sekss!” Un tomēr, kā zināms, pretpoli pievelkas. Par spīti visām atšķirībām, Ignācijs un Mērna nevar iztikt viens bez otra. No viņu sarakstes var skaidri noprast, ka abi bieži vien rīkojas nolūkā padižoties otra priekšā un izpelnīties otra atzinību.

Ignācijs ir līdzīgs arī Šekspīra seram Džonam Falstafam – tikai izglītotam un intelektuālam. Gatavo apģērbu fabrikā strādādams, viņš mēģina sadumpot melnādainos strādniekus, sarīkojot “Krusta karagājienu par mauru pašcieņu”. Iecere izgāžas, un Ignācijs skaidro mātei: “Mana izcilība viņus samulsināja”. Nu, protams. Vēlāk, hotdogu ratiņus stumdams, viņš plāno saorganizēt homoseksuāļu subkultūras pārstāvjus vienā grandiozā revolūcijā un masveidā iepludināt gejus armijas rindās, lai, karalaukā tiekoties, tie nāvējošas kaujas vietā sāktu virpuļot krāšņā deju karnevālā…

Un galu galā, Ignācijs ir un paliek liels bērns ar bērnišķīgiem kompleksiem. Vakaros viņš sēž televizora priekšā, kārām acīm skatās toreiz populāro pusaudžu un jauniešu deju šovu un laiku pa laikam iebrēcas: “Vai man ticēt šai totālajai perversijai, kuras liecinieks esmu?! Visi šie bērni būtu jānogalina gāzes kamerā!” Ir skaidrs, ka šovs Ignācijam ārkārtīgi patīk, – taču viņš par to sarkst gan sevis paša, gan citu priekšā un nemūžam to atklāti neatzītu. Citos vakaros Ignācijs dodas uz netālu esošo kinoteātri, kur līdzīgā veidā murmina un purpina katrreiz, kad ekrānā parādās skaista sieviete vai romantiska aina, pamatīgi krītot uz nerviem gan blakussēdētājiem, gan kinoteātra darbiniekiem. Šajā ziņā mūsu varonis iekšēji joprojām ir vienpadsmit vai divpadsmit gadu vecs.

Blakus Ignācijam, viņa mātei un Mērnai romānā ir daudz citu kolorītu personāžu, kuri savijas vairākās paralēlās humoristiskās sižeta līnijās. Par tām šoreiz nestāstīšu: ja šī nelielā recenzija jūs ir ieinteresējusi, tad atrodiet un lasiet grāmatu paši. Pietiks, ja pateikšu, ka viss romāns ir līdzīgs trekniem, sulīgiem triepieniem uzmestai Bosa vai Brēgela gleznai, – bet vai par krāšņo Ņūorleānu vispār ir iespējams rakstīt citādi? Tiešām pienākas apbrīnot Džona Kenedija Tūla literāro talantu. Viņš ir mācējis ietērpt savu stāstījumu precīzi piemeklētos vārdisko krāsu toņos: tie ir spilgti un skaļi, taču nešķērso to robežu, aiz kuras jau sākas pārspīlējums un mākslas darbs kļūst nogurdinošs.

Daudzu talantīgu literātu vārdi ir saistīti ar dažādām pilsētām, kuru īpatnējā noskaņa ir jūtama viņu darbos. Piemēram, Deglavs un Čaks ir nesaraujami saistīti ar Rīgu, Dikenss – ar Londonu, Dostojevskis – ar Sanktpēterburgu, Bulgakovs – ar Maskavu, Umberto Eko – ar Milānu. Tāpat arī no Džona Kenedija Tūla Muļķu sazvērestības strāvo īpašais Ņūorleānas kolorīts, kurā kā daudzkrāsainā paklājā savijas franču kreolu, melnādaino vergu pēcteču, spāņu, angloamerikāņu, itāliešu un citi dzīpari. Un ko lai saka par Luiziānas virtuvi, kuras ēdienu un dzērienu nosaukumi laiku pa laikam pavīd romāna tekstā? 2015. gadā tā pati izdevniecība, kas bija publicējusi pašu romānu, laida klajā Sintijas Ležēnas Noublzas sarakstīto Muļķu sazvērestības pavārgrāmatu (A Confederacy of Dunces Cookbook). Gambo zupa, pildīti baklažāni, vīna kūkas, kafija ar pienu… Nē, nevis vienkārša latviešu baltā kafija, bet Luiziānas “café au lait” (izrunā ar angļu akcentu: “kefei ou-lei”): stipri savārīta melnā kafija ar cigoriņiem, kura stāv kanniņā uz galda un kuru dzer, ielejot krūzē līdz pusei un pielejot klāt katliņā uzkarsētu pienu. Tieši tāda pati, kādu māte katru dienu gatavoja Ignācijam… Ja lasāt Muļķu sazvērestību, fiziski neatrodoties Ņūorleānā, ir iespējams lasīšanas gaitā virtuāli “izstaigāt” pilsētu GoogleMaps trīsdimensiju versijā; šādi var apskatīt romānā minētās vietas, ielas, namus, veikalus, bārus, to pašu kinoteātri, kurā Ignācijs bojāja nervus citiem skatītājiem… Vispār nebūtu slikti, ja kāds iztulkotu un izdotu Muļķu sazvērestību arī latviski. Protams, tulkošanas procesā pazustu krāšņais Ņūorleānas akcents, – bet tā diemžēl ir neizbēgama neērtība un visu šāda veida grāmatu liktenis.

Kā jau teicu, Muļķu sazvērestība ir iekļauta ASV Dienvidu pavalstu literatūras kanonā. Ņūorleānas pilsēta ir arī atzinusi Ignāciju par vienu no saviem simboliem. Kopš 1996. gada bronzā izlieta Ignācija Dž. Railija statuja stāv bijušā universālveikala “D.H. Holmes” priekšā pēc adreses 819 Canal Street – tieši turpat un tādā veidā, kā viņš stāvēja romāna pirmajās lappusēs, savu mammu gaidīdams. No viņa druknā stāva nokarājas bezformīgas maisveida drēbes, galvā ir uzstīvēta mednieka ausaine ar nagu, bet nīgro acu skatiens virs spurainajām ūsām nosodoši un pārmetoši pēta garāmgājējus, meklējot skandalozas bezgaumības viņu apģērbā un ārējā izskatā.

Ignācijs ir šaržs, parodija, karikatūra – par mums, tradicionāli vai konservatīvi domājošiem cilvēkiem ar humanitāru izglītību, kuri modernajā pasaulē nejūtas ērti. Es lasīju Muļķu sazvērestību ar pastāvīgu smaidu, – jo Ignācija tēlā daļēji atpazinu sevi pašu, tikai hipertrofētā formā. Es taču arī esmu klasiski izglītots tradicionālists un tomists, kurš domā radikāli antimoderni, uzskata moderno domāšanas paradigmu kopumā par greizu un ļaunu un galvenos intelektuālās iedvesmas avotus rod 13. gadsimtā. Es vienmēr ar lepnumu saku, ka domāšanas ziņā esmu “viduslaiku cilvēks” (kas tomēr nenozīmē vēlmi nodarboties ar vēsturisku rekonstrukciju un burtiski atjaunot 13. gadsimtu šodienas apstākļos). Un – sakiet, ko gribat, bet teoloģijas un ģeometrijas mūsu laikmetam patiešām ļoti pietrūkst, tāpat kā veselā saprāta un labas gaumes!

Tiktāl par mani pašu, bet ko Ignācija tēla satīriskās iezīmes var iemācīt mums visiem kopumā? Pirmkārt, to, ka modernās pasaules kļūdas, perversijas un pārmērības ir jākritizē, taču tas ir jādara veselā saprāta robežās un ar mēru, atdalot graudus no pelavām. Jebkurš sabiedrisko norišu un tendenču kritiķis ir pakļauts kārdinājumam izliet no vannas ūdeni ar visu bērnu, un tas nav labi. Esmu bieži sastapis un joprojām turpinu sastapt konservatīvos un tradicionālistus, kuri blakus patiesi nosodāmu lietu atmaskošanai izgāž žulti pār visnotaļ nevainīgām lietām un galu galā jau kritizē kritikas pēc. Dažkārt tas izskatās smieklīgi un diskreditē visu vēstījumu kopumā, ieskaitot patiesos un racionāli pamatotos pārmetumus. Šajā ziņā nebūsim kā Ignācijs!

Otrkārt, vēl viens tipiski “ignācisks” kārdinājums ir destruktīva kritika: mūžīga sūdzēšanās un purpināšana, nepiedāvājot nekādus konstruktīvus risinājumus apstrīdētās situācijas vietā. Jāsaprot, ka nevienu dzīvotspējīgu sistēmu nevar uzcelt tikai reaktīvi, t.i., galvenokārt reaģējot uz kaut ko sliktu un to noliedzot un apkarojot. Mums jābūt konstruktīviem un jāspēj piedāvāt pozitīvas un pārliecinošas alternatīvas modernajam neprātam.

Treškārt, moderno pasauli kritizēdams, Ignācijs idealizē viduslaikus – cik var noprast, ne jau barbariskos agros viduslaikus uzreiz pēc Rietumromas impērijas sagrāves, bet gan t.s. “sholastiskās renesanses” laiku (12. un 13. gadsimtu). Ja viņš varētu izvēlēties, viņš noteikti būtu dzīvojis tieši tad un nevis savas reālās dzīves laikmetā. Taču ikviens domājošs lasītājs saprot, cik bērnišķīgi naivas un muļķīgas ir šādas fantāzijas. No mūsu pašreizējā viedokļa raugoties, viduslaiku ikdienas dzīve bija ļoti smaga un pārbaudījumu pilna, un Ignācijs – šis izlepušais sliņķis – tajā ātri vien aizietu bojā. Ja viņš ar kaut kādas brīnumainas laika mašīnas palīdzību tiktu aizgādāts uz 13. gadsimtu, tad jau nākamajā dienā (ja ne tajā pašā), spalgi raudādams, prasītos atpakaļ pie Bītlu laikmeta komforta. Šo attieksmi un šo domu gaitu es ļoti labi atpazīstu: manu paziņu starpā ir vairāki šādi romantiķi, tikai daži no viņiem idealizē nevis viduslaikus, bet 19. gadsimta Eiropas aristokrātu un pilsonisko aprindu dzīvi. Mēs bieži pamatoti pārmetam kreisajiem “progresa nesējiem” centienus uzcelt paradīzi zemes virsū un atgādinām, ka tas nav reāli iespējams, – taču bieži arī paši to aizmirstam. Tikai “mūsējie” mēdz idealizēt pagātni, nevis nākotni. Atcerēsimies reizi pār visām reizēm: ideālu laikmetu cilvēces vēstures ritumā nav un nekad nebūs! Ja mēs redzam, ka kāda konkrēta laikmeta intelektuālais mantojums ir ticis aizmirsts un mūsu civilizācija tādēļ ir aizgājusi neceļos, ir jācenšas šo mantojumu atkal celt godā un atdot tam tā nepelnīti zaudēto vietu, – taču centieni burtiski restaurēt pagātni ir lemti neveiksmei.

Paskatīsimies uz mūsu progresīvajiem jauniešiem un jaunietēm, kas cīnās par mantojuma tiesību ierobežošanu, skraida šurpu turpu ar plakātiem, stāv uz ceļiem Brīvības pieminekļa priekšā “Black Lives Matter” atbalstam, varonīgi cīnās sociālo tīklu virtuālajos kaujas laukos, dzēš rasisma un aparteīda liesmas Latvijā un ar gluži velnišķīgu nopietnību dara citas ārkārtīgi aktuālas un nepieciešamas lietas, bez kurām mūsu sabiedrība nekādi nevarētu iztikt. Tomēr šeit es vēlos sevi palabot: ne tikai jauniešiem un ne tikai Latvijā. Humora izjūtas trūkums ir raksturīgs visu zemju un visu paaudžu revolucionāriem (atcerēsimies sākumā pieminēto Tomasa Mora citātu). Humora un satīras adatas joprojām ir spēcīgs ierocis, kas iedarbojas uz viņiem līdzīgi sudraba lodei dažādu tautu pasakās. Jo mēs spējam pavīpsnāt paši par sevi, bet viņi ne. Mēs vienmēr varam pateikt: “Mums ir Ignācijs Dž. Railijs, bet kas ir jums?



Print Friendly, PDF & Email
close

Vēlos saņemt apkopojumus uz norādīto adresi: