Padre nostro che sei nei cieli…

Šis būs smags stāsts. Smags tāpēc, ka tas uzplēš senu brūci. Līdz šim, stāstot par savu dzīvi, esmu noklusējis vienu lietu. Proti, no agras bērnības man stipri raustījās valoda. Es nevarēju pateikt: “Papu!”, es biju spiests teikt “A-papu!” Es nevarēju bez pūlēm pateikt “dusmas”, “pupa”, “purvs” un vispār visus vārdus, kas sākās ar skanīgajiem līdzskaņiem. Un, ja vēl tie zilbēs atkārtojās, tad bija pavisam slikti. Ja noteikti bija jārunā, es liku priekšā “a”, “nu” un dažādus citādus “priedēkļus”, kas padarīja runu grūti saprotamu. Ja mani sūtīja uz veikalu pēc pirkumiem, es domās sirsnīgi lūdzos, lai tur nebūtu vārda “trīs”, ko es galīgi nevarēju izrunāt. Ja to mēģināju darīt, sekoja tādas mokas, ka visi klātesošie tūlīt sāka uz mani līdzjūtīgi skatīties.

Ikdienā, runājot ar māsu un māti, tas izpaudās mazāk, bet cilvēkos, veikalā, skolā man bija ļoti grūti. Šī sērga nebija katru dienu vienāda, citreiz runāšana gāja tīri ciešami, bet citreiz… Bija gan viena iespēja, ko zināju tikai es pats. Ja man bija balsī jālasa, es dziļi ievilku elpu un izrunāju visus vārdus monotoni, nepārtraukti vienu aiz otra. Tas man palīdzēja negaidīti izcelties.

Pirmajā klasē mums bija ātrlasīšanas sacensības. Es lasīju labi, bet, saprotams, biju norūpējies par savu nejauko kaiti. Citi bērni bija nolasījuši savu minūti – dažam bija trīsdesmit, dažam četrdesmit vārdi. Priekšpēdējā lasīja skolas direktora meita Ludmila. Viņa bija pārliecināta par savu uzvaru un lasīja skaisti un ar izteiksmi, kā jau dižciltīgai meitenei pieklājas. Septiņdesmit pieci vārdi minūtē garantēja viņai uzvaru. Tas pēdējais stostiķis vai vispār varēs palasīt? Bet “tas stostiķis” pēkšņi uzņēma sasodītu tempu un, bērdams vārdus kā pupas, nolasīja simt divdesmit piecus vārdus! Visa klase smējās locīdamās, bet Ludmila pieprasīja revanšu. Viņa arī tā varot. Bet skolotāja saprātīgi neļāva konfliktam turpināties un pasludināja mani par uzvarētāju. Tā bija salda uzvara.

Nezinu, kad šī liga bija sākusies. Māte teica, ka agrā bērnībā man pagalmā uzbrucis gailis un es uzreiz pēc tam esot sācis stostīties. Neatceros to, bet, ja tas tiešām tā bija, tad varbūt tas bija sava veida liktenis. Ja gadījās stiprs satraukums, vispār nevarēju pateikt ne vārda. Vēlāk pārcēlāmies uz Stefanpoles mežsarga māju un sāku iet Riebiņu astoņgadīgajā skolā. Tajā pašā skaistajā pilī, kas tagad pārvērtusies par graustu. Skola bija pilna ar bērniem. Mūsu klasē bija trīspadsmit skolēni, bet paralēlajā krievu klasē – trīsdesmit. Atceros, kādā piektajā klasē matemātikas skolotāja izsauca mani klases priekšā atbildēt un man kaut kas tajā dienā vispār bija “aizkritis”. Nevarēju izteikt ne vārda. Skolotāja nobijusies sāka mani tincināt: “Kas noticis? Saki taču!”, līdz es vienkārši sāku raudāt. Klases biedri, cits vīpsnādams, cits ar tādu kā žēlumu, paskaidroja, ka man esot grūti ar runāšanu. Nesaprotu, kā skolotāja varēja tam nepievērst uzmanību, bet tā notika. Nākamajā stundā matemātikas skolotāja nolika man priekšā uzdevumus un vairāk nesauca pie tāfeles atbildēt. Mācījos es ļoti labi, pārsvarā tikai uz pieciniekiem, daudz lasīju, vēlāk piedalījos olimpiādēs. Bet visu laiku man gāja līdzi šis lāsts, un šī “ēzelīša nasta” man bija jānes katru dienu.

Gadījās, ka veikalā bija jānopērk trīs klaipi maizes. Tad es palūdzu “man divas rupjmaizes” un, it kā būtu aizmirsis, tūlīt piemetināju: “Un vēl vienu.” Lauku veikala pārdevēja, jauna labsirdīga sieviete, nākamo reizi, kad pirku divus klaipus, uzreiz pajautāja: “Un vēl vienu?” Abi pasmējāmies, un man uzreiz palika vieglāk ap sirdi.

Kamēr biju pusaudzis, braukāju ar plostu uz savu Salu, taisīdams tur raķetes savā improvizētajā ķīmijas laboratorijā, šī problēma man, protams, bija sāpīga, taču nelikās dramatiska. Īstās mokas sākās, kad pēkšņi paralēlās klases krievu meitenes Ļenas blondā “zirgaste” sāka rādīties sapņos. Mēģināju saņemt dūšu un iet klāt “drusku parunāt”. Bet, ja man jau pie mazākā stresa bija grūti runāt, tad tagad vispār nevarēju pateikt ne vārda, tikai stāvēju un īdēju kā teļš. Ļena pasmējās un aizskrēja. Ilgi tonakt nevarēju aizmigt, domādams par savu likteni. Tā arī neredzēju Ļenu sapnī.

Jā, tolaik visiem bija jādzied korī. Koris bija vienu dienu nedēļā pēc stundām. Mēs visi centāmies aizmukt, bet mūzikas skolotāja ienāca reizē ar pēdējās stundas zvanu. “Pēteri! Marš uz kori!”, viņa nokomandēja. Smagu sirdi devos uz putekļaino telpu aiz sporta zāles. Dziedāju trešo balsi, ja tā drīkst izteikties par necilo bubināšanas procesu. Skolotāja spēlēja uz klavierēm “Sotņa junyh boicov iz budjenovskih voisk na razvedku v poļa poskakala” (patrotiska komjauniešu dziesma), un mēs mēģinājām dziedāt līdzi. Bija nežēlīgi garlaicīgi, un mēs nevis dziedājām, bet drīzāk sērīgi gaudojām. Vienīgais mierinājums man bija fakts, ka dziedot man valoda neraustījās. Dziedot es varēju izdziedāt visu, pat “man, lūdzu, trīs baltmaizes batonus” un “traktors trīs reizes apbrauca ap transformatoru”. Varbūt man vajadzēja piegriezt lielāku vērību šim interesantajam faktam un kaut kā mēģināt to izmantot, tomēr dziedāt veikalā pie letes man likās pārāk aplami.

Neteikšu, ka kontakti ar biedriem būtu bijuši galīgi neiespējami. Jaunībā visi esam gaiši un viegli piedodam cits citam vājības. Tomēr visu laiku gadījās nepatīkamas situācijas, kas smagi nosāpēja. Noslēdzos sevī, sāku slepus izcelt sevi pār citiem, uzskatīdams sevi par gudrāku. Pašam klusībā pie sevis pārdomājot dzīvi, tas deva vismaz kaut kādu mierinājumu dvēselei. Reizēm mēģināju izlīdzēties ar žestiem, ar mīmiku, bet tas parasti radīja vai nu neizpratni, vai smieklu vētru. Reizēm man likās, ka šī ir pati jaunība, pati cepuru dalīšana, bet man kā sunim jāstāv malā. Neteiksim, ka biju gluži bez kādiem piedzīvojumiem, bet kaut cik pastāvīgas draudzenes man nebija. Man nepatika tās, kuras man izrādīja kādu pretimnākšanu, bet tās, pēc kurām es klusībā tvīku, ar mani neielaidās, uzskatīdamas sevi par labāka likteņa cienīgām. Un droši vien viņām bija taisnība. Daži uzskatīja mani par augstprātīgu. Tomēr, lai kā ir brieduma gados, vismaz jaunībā, lai noliktos garšļaukus, ir jābūt kaut kādai savstarpējai patikšanai, kādai odziņai, kādai dvēseles uzrunai. Varbūt man trūka laimes un es nesastapu savu īsto, varbūt tāds, kāds es biju, es vispār nebiju nekam derīgs. Kas to lai zina, un diez vai tagad tam ir kāda nozīme.

Universitātē bija vieglāk tajā ziņā, ka lekcijās neviens nelika iet pie tāfeles kaut ko atstāstīt. Vienkāršos dialogos biju jau iemācījies diezgan labi “tikt cauri”, mainot vārdus, lietojot sinonīmus, kurus varēju izrunāt, un visus savus paņēmienus, kurus biju samācījies šajos divdesmit divos gados. Ne katru dienu man valoda stipri raustījās, reizēm varēja tīri labi parunāt, bet gadījās arī smagi brīži.  

Trešajā kursā man ļoti patika viena meitene, vārdā Maruta. Bija skaista un jautra meitene. Viņa uzreiz lika saprast, lai neceru ne uz ko, bet studentu sadzīvē tomēr bijām kopā, bijām jautri un sirsnīgi viens pret otru. Marksistiskajā politekonomijā, kas toreiz bija obligātais ieskaites priekšmets fizmatiem, katram bija jāsagatavo referāts par noteiktu tēmu. Kādam, pēc pasniedzēja izvēles, savs referāts bija jānolasa priekšā. Pasniedzēja pazina mani kā iecirtīgu disidentu, kas vienmēr domāja ļoti neatkarīgi, un referāta nolasīšanai izvēlējās mani. Cilvēks pat iedomāties nevarēja, kas tagad notiks. Izgāju priekšā un pēkšņi sapratu, ka šodien man būs melnā diena. Drausmīgi stostījos, locījos un mocījos, izspiezdams katru vārdu. Nezinu, kā to varēja izturēt klausītāji. Kāda bija notiekošā jēga? Es pasniedzējas vietā tomēr būtu pārtraucis lasītāju, pateicies par darbu un licis nodot to rakstiski. Bet tas nenotika. Pasniedzēja bija nepatīkami pārsteigta un droši vien apjuka, nesaprazdama, ko darīt. Šī drausmīgā izrāde turpinājās veselu pusstundu. Kad spīdzināšanas seanss beidzās, viss nosvīdis, pilnīgi bez spēka, es sabruku solā. Paskatījos uz Marutu. Viņa ilgi skatījās uz mani ar savām lielajām tumšajām acīm. Tas ir viens no tiem skatieniem, ko nekad dzīvē neaizmirsīšu. Es saķēru plaukstās izmocīto, zili sarkano seju un nogūlos ar to uz sola virsmas, apņēmies rīt pat izņemt visus dokumentus un nekad vairs nerādīties universitātē.  

Vakarā aizgāju uz “Vīna pagrabu”, kas toreiz bija puspagrabstāvā pie Strēlnieku laukuma. Vīns toreiz bija lēts. Baltais portugāļu portvīns bija ļoti garšīgs, daudz garšīgāks nekā tagad, un simts gramu glāze maksāja tikai astoņdesmit kapeikas. Dzēru vienu glāzi pēc otras un domāju vienu domu: “Kā dzīvot tālāk?” Par spīti visam, turpināt mācības, beigt visus piecus kursus? Un tālāk? Cīnīties visu atlikušo mūžu Cietvielu fizikas institūtā par simtdivdesmit rubļiem mēnesī? Mums tur bija lekcijas, un es biju pietiekami saskatījies šī institūta darbiniekus decembrī plānos lietusmētelīšos salstam tramvaja pieturā. Nē! To noteikti nē. Biju iestājies universitātē ne tamdēļ, lai kāda nātrija hlorīda kristāla defekta pētīšanai ziedotu visu savu dzīvi.

Iet armijā gribējās vēl mazāk, jo īpaši ņemot vērā manu “trauksmaino jaunību” un konfliktu ar pretīgo kara komisāru. – “Ko tu man te esi sastrādājis?” viņš jautāja, lapodams manu personīgo lietu. – “Jums personīgi neko!” spītīgi atcirtu. – “Ak tu mums tāds? Nu, pagaidi! Gan tevi atcerēšos, kad būs jāiet dienēt! Varēsi lāpstot sniegu Novaja Zemļā. Sniega tur daudz…” viņš novilka ar ļaunu prieku. “Resns, stulbs krievu vepris” – lūk, mans vērtējums viņam.  

Atskatoties atpakaļ, tagad jau ar zināmu dzīves pieredzi, domāju, ka visumā nebiju tālu no patiesības. Ko tad? Mēģināt bēgt uz ārzemēm? Biju ilgi un daudz par šo varbūtību domājis, bet neredzēju nevienu reālu iespēju. Biju pārdomājis daudz ko, ieskaitot visus skarbākos scenārijus. Gan peldēšanu pāri Baltijas jūrai gumijas laivā, gan pārlidošanu gaisa balonā, gan dažādus transporta līdzekļu sagrābšanas variantus (jā!), bet tam visam vajadzēja vismaz kaut kādu tehniku, kaut kādus ieročus. Nebija nekā.

Ko tad? Strādāt rūpnīcā godīgu darbu, pats par sevi saprotams, kaut kā negribējās. Nu, un ko? A šovakar neko! Re, priekšā vīna glāze, esmu vēl jauns un fiziski vesels, bet manas galvas kaites ir manis paša darīšana. Gribēju palūgt oficiantam vēl vienu glāzi, bet vieglprātīgi iesāku ar vārdu “trešo”. Atskanēja: “Tr-tr-tre-tr…”. Oficiants brīdi satriekts skatījās. “Jums pietiks, jaunais cilvēk! Re, pat parunāt vairāk nevarat!” – viņš sašutis aizgāja. Pilnīgi satriekts, izgāju naksnīgajās Vecrīgas ielās. Lija vēss novembra lietutiņš. Gāju neapsegtu galvu un ik pa brīdim slaucīju seju ar plaukstu.

Piepilsētas autobuss, kā parasti vakaros, bija pārpildīts. Šoreiz es neatdevu savu sēdvietu sievietēm, kā biju vienmēr pieradis darīt. Ejiet jūs visi! Sēdēju pie loga, augstu uzrāvis jakas apkakli un skatījos, kā aiz slapjā loga slīd pelēcīgās Tallinas ielas mājas. Stingi blenzu lietainajā naktī un runāju ar Dievu. Pašmācībā biju mācījies itāļu valodu. Man ļoti patika lūgšana: “Padre nostro che sei nei cieli, sia santificato il tuo nome; venga il tuo regno; sia fatta la tua volontà,  come in cielo così in terra.” Zināju to no galvas un noskaitīju pie sevis. Tad tomēr pārgāju uz dzimto valodu: “Dievs, ja tu mani dzirdi! Nelūdzu tev neko citu, kā tikai vienu mazu lietu – ļauj parunāt kā cilvēkam ar cilvēkiem!” Asaras ik pa brīdim noritēja pa vaigiem. Tajās bija gan dziļš izmisums, gan arī portugāļu stiprinātais vīns. Labi, ka autobusā bija krēsla, bet vispār tajā vakarā mani maz interesēja, vai mani kāds redz, vai ne.

Vairāk negāju uz lekcijām. Saprotams, vecākus par šo faktu neinformēju. Vēl bija drusku naudiņa atlikusi no stipendijas, drusku iedeva arī vecāki. Rītos aizbraucu uz Rīgu, pavazājos pa kino seansiem, pasēdēju parkā. Kino biļetes uz dienas seansiem maksāja vien nedaudzas kapeikas, bet sēdēšana parkā vispār nemaksāja neko. Kādreiz kioskā pie Vērmanes dārza nopirku itāļu komunistu avīzi “L’Unita”. Tā bija neredzēti bieza, savas divdesmit lapas vismaz. Valodas man padevās, un jau pēc trim mēnešiem diezgan labi sapratu itāļu radio, ko izdevās sameklēt īsajos viļņos. Komisijas veikalā nopirku kādu “giallo romano” (“dzeltenais romāns”) un ar vārdnīcu lasīju pa vakariem.

Tagad nu atvēru parkā avīzi un lasīju. Nodomāju, ka daudzi noturētu mani par ārzemnieku, ja vien mani nenodotu prastās drēbītes. Vakarpusē iegriezos kādā kafejnīcā, visbiežāk “Ventā”, kur bija jauka oficiante Marika. Viņa vienmēr sāka smaidīt, mani ieraugot. – “Kas tad nu? Atkal nebiji uz lekcijām?” viņa mātišķi pajautāja. – “Nē! Neiešu vairāk uz turieni,” biju ļoti atklāts pret viņu. Nebija daudz cilvēku, kas ar interesi man ko jautātu. – “Domāju, ka tev nav taisnība. Sabojāsi savu dzīvi!” viņa līdzjūtīgi pamācīja. – “Viņa jau tāpat ir pagalam. Atnes, lūdzu, simts konjaku, Marika!” es palūdzu. – “Tikai simtu, un tad ātri uz mājām! Apsoli?” Alkohols tolaik nebija dārgs. Citreiz no rīta vispār nebraucu nekur un paliku guļot gultā. Uz vecāku jautājumiem atrunājos ar kaut kādām izdomātām blēņām. Reizēm tomēr it kā saņēmos un aizgāju kārtot kādu ieskaiti, bet bez īpašas mācīšanās un arī entuziasma.

Dažas dienas pēc sesijas beigām atnācu uz dekanātu, lai izlasītu pavēli par savu atskaitīšanu un izņemtu dokumentus. Tagad izvēle nebija liela, un vienu risinājumu ieteica māsa. Vispirms kārtīgi mani izlamājusi, teica, lai es ejot pastrādājot par skolotāju, tos armijā neņemot. Pēc trim gadiem atjaunošoties universitātē un pabeigšot. – “Bet kā es ar tādu runāšanu varēšu strādāt?” uzdevu visai saprātīgu jautājumu. – “Kaut kā jau tu parunāt vari, nez ko tur vairāk arī nevajag!” māsa pārliecināti atteica. Viņa bija tikko beigusi pedagoģisko institūtu, strādāja praksē un bija visai ciniska savos izteicienos par skolu. Lai kā es mēģinātu izdomāt ko citu, beigās atlika tikai šis variants.

Bija jāiet uz kādu lauku skolu, un vienkārši gadījuma pēc izvēlējos kādu Zemgales rajonu. Pavecās kundzes izglītības nodaļā mani sagaidīja kā eņģeli no debesīm. Lauku skolās tiešām trūka skolotāju. Un te tāds jauns un glīts, tikko no universitātes. Nodaļas priekšniece iznāca uz mani palūkoties, un es ar šausmām domāju tikai vienu domu – vai prasīs, cik kursus esmu beidzis. Tad būs jāsaka “trīs”, un izvairīties nekādi nebūs iespējams. Kā es tiku cauri, īsti neatceros, bet nodaļas priekšniece teica tā: ”Universitātes trīs kursi, tas ir tas pats, kas Daugavpils pedagoģiskais. Lai iet strādāt uz Ziedkalniem, tur taisni fiziķa trūkst.”

Tā es saņēmu norīkojumu uz Ziedkalniem. Nekas mani nebaidīja, izņemot vienu – kā es nostāšos klases priekšā. Kā es runāšu? Māsa teica, ka es nevarot tur izskatīties kā pēdējais jefiņš un man vajag normāli apģērbties. Padomju Savienībā to bija viegli pateikt, bet ne tik viegli izdarīt. Veikalos bija tikai pelēkas darba drēbes. Kaut cik spilgtākas drēbītes un normālus apavus pirka “aiz stūra”. Biju pilnīgi nepieredzējis šajā jautājumā. Nezināju nevienu “farcovščiku”, kā toreiz sauca importa mantiņu tirgotājus. Vienkārši iegāju Centrāltirgū un, pienācis pie pirmā tirgotāja, tieši viņam pajautāju: “Kur var nopirkt normālas šmotkas?” Pārdevējs izbrīnījies paskatījās, tad pasauca kādu čigānu. Čigāns apveda mani ap vienu mājas stūri, tad ap otru, tad lika gaidīt, līdz parādījās kāda padzīvojusi čigāniete. Izņēmusi no somas lakotu kurpju pāri, viņa man to slepus rādīja, piesegusi ar lakatu. Čukstus lielīja preci un taujāja, vai izmērs īstais? Man bija tas laimīgais vecums, kad 50% kurpju derēja uzreiz. Arī cena nebija tik liela – tikai četrdesmit rubļi.

Aiznesis mājās, aplūkoju kurpes tuvāk. Tās bija lakotas estrādes dziedātāju kurpes. Brūnā krāsā, uz augstiem kluču papēžiem. Vīriešu, protams. Nodomāju, ka tās būs īstās. Nepatika tikai pilnīgi gludās kurpju apakšas. Un, kā vēlāk izrādījās, ne bez pamata. Sniegotajā ziemā mēģināju ar tām panākt aizejošo piepilsētas autobusu. Lai gan biju labs skrējējs un kustējos cik jaudas, netiku ne no vietas un beigās nogāzos. Pārnācis atpakaļ mājās, iesviedu glaunās kurpes pagultē un uzvilku atkal pelēkās krievu ādenieces. Izskatījās atbaidoši, bet vismaz neslīdēja. Sociālisms šoreiz bija uzvarējis tirgus ekonomiku ar savu praktiskumu.

Tā nu toreiz uzposies, cik vien ļāva ģimenes rocība, ierados jaunajā darba vietā. Pirmajās sarunās ar kolēģiem valoda, ja arī drusku paraustījās, tad neviens nepievērsa tai lielu uzmanību. Bet es zināju, kāda ir īstenība, un ar lielu satraukumu gaidīju rītu, kad pirmo reizi dzīvē būs jāstājas klases priekšā. Nu jau kā skolotājam.

Rīts atausa pelēcīgs un auksts. Sirds pamira, domājot par to, kas notiks. Varbūt apmēram tā uz nāvi notiesātie gaida tikšanos ar giljotīnu. Rūpīgi saģērbies, lai būtu skaists, sagaidot visu, kas var notikt, apņēmīgi aizsoļoju skolas virzienā. Kad iegāju kabinetā, satraukums sāka pieaugt ar katru minūti. Ienāca latviešu valodas skolotāja Regīna. Nedaudz vecāka par mani, korpulenta, bet ļoti sirsnīga sieviete. – “Kā jūties?” viņa smiedamās jautāja. Parādīja, kas man jādara ar žurnālu, pāris vārdos pastāstīja, ko man darīt un kā izturēties. Gandrīz nedzirdēju, ko viņa saka. Sirds sita kā āmurs. Regīna novēlēja veiksmi un izgāja. Aiz durvīm jautri čaloja skolēni, gaidīdami stundu.

Es biju tuvu ģībonim. Vienīgo reizi dzīvē trīcēja ceļgali. Pēc tam izgāju armiju, visādi piedzīvojumi bija arī pēc tam. Ne reizi vien biju mata tiesu no nāves. Nekad netrīcēja ceļgali, bet toreiz trīcēja. Atskanēja zvans, atsprāga durvis un skolēni sanāca klasē. Notiekošais man likās kā melnbaltā filma. Skolēni pieklusa un pētoši raudzījās manī. Kaut ko jau vēl spēju saredzēt, bet ceļgali sāka kratīties tik stipri, ka pieķēros ar labo roku pie galda. Neraugoties uz briesmīgo fizisko stāvokli, minimālu sajēgu tomēr vēl spēju saglabāt. Skolēni pacietīgi stāvēja kājās blakus soliem un smīnēdami skatījās man tieši virsū. Drausmīgā īstenība mani biedēja, bet pamanīju arī dažas skaistas meitenes un tas piedeva man kādu lāsi vīrišķības.

– “Labdien!” – “La-abdien!” skolēni par atbildi novilka ar jūtamu ironiju balsīs. – “Sēdieties!” es atļāvu un iekrampējos galda stūrī vēl ciešāk, lai pats neapsēstos uz grīdas. Tad apņēmīgi spēru soli uz priekšu un stingri nostājos drošā, vīrišķīgā pozā. Drusku izplestām kājām, lai grīda nepieviļ, ja nu kas. Skaļā balsī teicu: “Mani sauc Pēteris Alksnis. Es mācīšu jums fiziku.” Šādu teatrālu izgājienu biju noskatījies no jaunā universitātes pasniedzēja Ulda Tīrona, kuram pirmā lekcija bija tieši mūsu grupā. Pabrīnījos, ka valoda neraustās. Saņēmu visu dūšu, visu drosmi un apņēmīgi turpināju runāt skaļā balsī. Stipri spiedu krītu pie tāfeles, lai tas nodevīgi neklaudz, rokai lēkājot. Droši rakstīju un zīmēju stundas vielu. Atcerējos no pedagoģijas dažus lektora paņēmienus un lietoju tos, cik nu labi mācēju. Pats brīnījos par savu spēcīgo krūšu balsi. Tā nāca it kā no plaušām. Nekad dzīvē nebiju tā runājis, bet tagad tas negaidīti izdevās. Pateicu “trīs koordinātu asis” kā nieku. Pa visu stundu valoda neaizķērās ne reizi. Uzdevu rēķināt kādu vieglu uzdevumu, lai iepazītos ar skolēniem un drusku pats nomierinātos. Pagāju starp soliem, no augšas ieskatījos burtnīcās. Skatiens iekrita arī kādā blūzes izgriezumā. Teiksim tā – nejauši.

“Oho!” nodomāju pie sevis. Aiz muguras atskanēja sajūsmināti čuksti: ”Kādas kurpes!” Meitenes skatījās ar neslēptu sajūsmu, jo uzskatīja mani par “baigo rīdzinieku”. Zēni skatījās piesardzīgi, taču bez vajadzīgās bijības, jo biju gandrīz viņu vienaudzis. Piedevām izskatījos ļoti zēnisks, tā ka vēlāk, skatoties izlaiduma klases fotogrāfijā, visi jautāja: “Un kur tad skolotājs? Tas knariņš? Ha-ha-ha!” Skolēnu zināšanu līmenis gan bija daudz zemāks, nekā gaidīju, un tas bija pirmais nepatīkamais pārsteigums. Bet strādāt bija vieglāk, nekā es biju iedomājies. Skolēni paklausīgi darīja, to, ko liku, neviens nemeta ar dzēšgumiju un neapsaukāja neglītos vārdos, kā to biju pieļāvis savos drūmākajos paredzējumos.

Atskanēja zvans. Skolēni izgāja no klases, turpat gaitenī sākdami jautri apspriest manu personu. Caur plānajām palīgtelpas durvīm visu varēju dzirdēt, un tas, ko es dzirdēju, mani uzjautrināja. Es biju paticis meitenēm. Bija milzīga, neaprakstāma atvieglojuma sajūta. Likās, ka esmu pamodies kādā rītā no ļauna murga. Iegāju blakus telpā, sameklēju kādu cilindrisku alumīnija trauciņu, kur birdināt pelnus, un uzvilku cigareti “Rīga”. Tolaik smēķēt kabineta palīgtelpā bija pati par sevi saprotama lieta. Pīpēt nedrīkstēja tikai klasēs. Dziļi ievilku dūmus un nodomāju: “Cik liels mirklis! Žēl, ka to neviens nesaprata un nevarēja novērtēt. Žēl arī, ka Maruta neredz. Bet tas viss ir tagad citā pasaulē.” Atcerējos savu lūgšanu autobusā. Jā, es biju uzklausīts un lūgšana bija palīdzējusi. Visnegaidītākajā veidā, bet tomēr palīdzējusi. Likās, it kā es būtu izspļāvis kādu korķi, un nekad vairāk neraustīju valodu. Pareizāk sakot, ļoti, ļoti reti, apmēram reizi mēnesī vēl kaut kas drusku aizķērās. Tad nospļāvos pie sevis – tfu!, ievilku elpu un droši turpināju. Nepārspīlēšu, ja teikšu, ka tas bija jaunas dzīves sākums.

Bija pagājuši trīsdesmit gadi. Man jau bija pāri piecdesmit, sen biju precējies. Es ienācu kādā mazā lauku veikalā, pasveicināju pazīstamo pārdevēju, kaut ko tur nopirku sev un ģimenei, tad paskatījos vitrīnā. Gribēju teikt: “Man “Ceļojuma desu””, bet pēkšņi sajutu – stop, nevaru! Izelpoju un ieelpoju, nomierinājos, bet vienalga nevarēju un nevarēju pateikt “Ceļojuma desa”. Pārdevēja sākumā lūkojās ar neizpratni, tad satraukumu, tad tumši nosarka un skatījās gandrīz jau ar šausmām. Viņa nevarēja saprast pēkšņās pauzes iemeslu. “Vai nu viņš tagad izvilks šaujamo un pieprasīs kasi, vai atzīsies mīlestībā un piedāvās ieiet noliktavā”, abi šie varianti pārdevējai likās gana biedējoši. Bet es stāvēju un stāvēju, līdz beigās tomēr izspiedu savu “Ce-ce!… Ce-ce-ceļojuma desu”. Tad pasmējos un vēl reizes trīs reizes skaļi atkārtoju šo vārdu. Vairāk neķērās. Tad pastāstīju to pārdevējai un abi izsmējāmies no sirds. Bērnība bija negaidīti atsūtījusi sveicienus.    



Print Friendly, PDF & Email
close

Vēlos saņemt apkopojumus uz norādīto adresi: