Raksta pirmo daļu lasiet šeit: https://telos.lv/lendors-1

Amerikāņu dzejnieks un kritiķis Roberts Pinskis^[1] piedāvā versiju, kā saistībā ar Lendoru var kontekstualizēt Ezras Paunda izteikumus, ko citējām šīs esejas pirmajā daļā. Viņš raksta: “Dzejnieks, kurš ir sacerējis, iespējams, izcilākos no pašiem īsākajiem dzejoļiem angļu valodā, nodzīvoja visai garu mūžu. Kad Lendors bija bērns, viņa ciemā bija kāda veca sieviete, par kuru stāstīja, ka viņa pavisam agrā jaunībā esot runājusi ar Džonu Miltonu.^[2] Jauniņais Svinbērns^[3] devās vizītē pie sirmgalvja Lendora, lai izrādītu tam cieņu; līdzīgā veidā, apciemojot Svinbērnu, cieņu izrādīja jaunais Paunds. Tādējādi Lendoru var uztvert kā savveida saikni starp Miltonu un moderno laikmetu. [Lendora īsie dzejoļi] ir izjūtā dziļi romantiski, bet formas ekonomijas un tvēruma ziņā klasiski, tajos ir skulpturāla skaidrība, un tieši tas tā aizrāva Paundu.” Pinskis atceras: “Ir pašsaprotami, ka Lendors ir dzejnieku dzejnieks. Reiz biju klāt Elizabetes Bišopas^[4] sarunā ar Robertu Lovelu.^[5] Tās gaitā viņa Lovelam un man par pamācību nodeklamēja Lendora “Past Ruin’d Ilion”. “Lūk, šādu dzeju vajadzētu rakstīt mums visiem”, viņa kā kaut ko pārmetot teica Lovelam.”^[6]

Te dzejolis visbiežāk sastopamajā variantā:

Past ruin’d Ilion Helen lives,
      Alcestis rises from the shades;
Verse calls them forth; ’tis verse that gives
      Immortal youth to mortal maids.

Soon shall Oblivion’s deepening veil
      Hide all the peopled hills you see,
The gay, the proud, while lovers hail
      In distant ages you and me.

The tear for fading beauty check,
      For passing glory cease to sigh;
One form shall rise above the wreck,
      One name, Ianthe, shall not die.^[7]

Interesanti atzīmēt, ka Lendora Kopotajos rakstos dzejolim nav pēdējās četrrindes.^[8] Sniedzam dzejoļa parindeni:

“Kaut Īlija nopostīta, Helēna^[9] dzīvo, // Alkesta^[10] iznāk no ēnu valstības; // To paveic dzeja, tā ir dzeja, kas dāvā // Nemirstīgu jaunību mirstīgām sievietēm.

Jau drīz Aizmirstības visaptverošais plīvurs // Apslēps tevis skatīto ļaužu pilno pasauli, // Kā līksmos, tā lepnos, bet mīlētāji // Tālā nākotnē joprojām sveiks tevi un mani.

Nelej asaras par zūdošo skaistumu, // Apvaldi nopūtas par pārejošo krāšņumu; // Viens veidols pacelsies pār drupām, // Viens vārds, Iante,^[11] nekad nemirs.”

Kā redzam, šīs divpadsmit rindas ir pavisam vienkāršas: dzejnieks apzinās, varbūt pat pārāk ambiciozi, un neslēpj, ka tikai poēzijai ir pa spēkam saglabāt zudīgo reāliju tēlu nākamībai, jo laika plūdums aizslauka nebūtībā visu redzamo, taustāmo, jutekliski konstatējamo. It kā nekā oriģināla, tas teikts un rakstīts simtiem reižu. Tad kāpēc Ezra Paunds sava neiedomājami komplicētā (iespējams, pasaules poēzijā vissarežģītākā) darba Dziesmas 9. dziesmas finālā ievij tiešu asociāciju ar šo vienkāršo Lendora dzejoli – “… and in the stile “Past ruin’d Latium””?^[12] Atbildi atradu angļu dzejnieka Donalda Deivija^[13] rakstā kādā amerikāņu literārajā žurnālā: “Paunds mūs mudina tiekties uz to, ko senākā kritikā mēdza dēvēt par lapidaritāti, respektīvi iespaidu vai ilūziju, ka vārdi nav uzrakstīti vai nodrukāti uz papīra, bet iekalti akmens bluķī.”^[14]

Meksikā dzimušais britu dzejnieks, rakstnieks, izdevējs un rakstniecības pedagogs Maikls Šmits^[15] jau pieminētajā grāmatā Dzejnieku dzīves sniedz, manuprāt, lielisku Lendora īsdzejas (“akmenī iekalto”, nākamo paaudžu angliski rakstošo dzejnieku augstu vērtēto pantu) raksturojumu. Ja Iztēlotās sarunas prasa no lasītāja ārkārtīgu erudīciju, kādas mums diemžēl nav (nu labi, Ezram Paundam bija!), ja garie dzejojumi ir samudžināti un pat nesaprotami, tad īsdzeja ir pavisam kas cits. Šmits raksta: “… kontrasts [starp garo dzejojumu neskaidrību un nelielo dzejoļu skaidrību] atklāj kādu lielāku Lendora kā dzejnieka iztēles paradoksu. Viņā sadzīvo romantiķis un klasicists, radikālis un konservatīvais, un viņš runā pilnīgi atšķirīgās balsīs. /../ “Hellēnikās” viņā ir kaut kas no Katulla^[16] vienkāršības. Dzejoļi, kas veltīti Iantei un Rozei Eilmerai,^[17] ir starp pašiem labākajiem angliski rakstītajā lirikā. Viņš pārvaldīja valodas izteiksmes veidus un reģistrus.”^[18]

Vēl nedaudz par Džeimsu Džoisu. Pazīstamajā, bieži citētajā vēstulē Frenkam Badženam^[19] Džoiss izklāsta savus nodomus attiecībā uz Ulisa nodaļas “Saules vērši” saturisko un formālo uzbūvi un rakstīšanas tehniku, tostarp skaidro, kā romāna realitātes norišu atainojumam tiks izmantota tāda kā literatūras vēsture: stāstījuma stils secīgi mainīsies, sākot ar Sallustija^[20]–Tacita^[21] stila atdarinājumu, izejot cauri senangļu, vidusangļu, renesanses un turpmākajiem stiliem, līdz pat Lendora–Peitera^[22]–Ņūmena^[23] stilam un tā tālāk, līdz beidzot nodaļas valoda sairs angļu pidžinvalodas, nēģeru angļvalodas, koknija, īru mēles, bomžu murmulēšanas un vienkārši nesakarīgas vervelēšanas mistrojumā.^[24] Skaidrs, ka “Saules vērši”, kā daudzi uzskata, vissarežģītākā Ulisa nodaļa, ir saistošs darba lauks Džoisa pētniekiem (“Joyce scholars”) visā pasaulē, un šo pētnieku vārds ir leģions.

Iespējams, TELOS lasītājiem būs interesanti uzzināt, ka šādi pētnieki ir arī Latvijā. Piemēram, Liepājas Universitātes asociētā profesore Sigita Ignatjeva. Viņas 2021. gadā aizstāvētais promocijas darbs doktora zinātniskā grāda iegūšanai valodniecībā un literatūrzinātnē (darba zinātniskais vadītājs – profesors Dr. philol. Jānis Sīlis) tieši centrēts ap “Saules vēršiem” un to latviskojuma problēmām Dzintara Soduma veiktajā romāna tulkojumā.^[25] Tomēr autore, detalizēti iztirzājot “Dikensa fragmentu” un to, kā, to latviskojot, gājis Sodumam, Dikensa dēla krusttēvu Lendoru nepiemin. Un tas arī saprotams, jo ne Sodumam, ne Ignatjevai nav bijis iespējams piemeklēt latvisku analogu “Lendora fragmentam”. Lai vai kā, promocijas darbs ir lasīšanas vērts, saiti uz tā elektronisko versiju var atrast Liepājas Universitātes mājaslapā.

Tomēr Lendora vārds pazib kādā vēstulē Badženam, līdz ar to ir Džoisa pētnieki, kuri šim vārdam pieķērušies. Tā emeritētais Konektikutas koledžas profesors Džons Gordons ar sarežģītas 3D shēmas palīdzību mēģina pierādīt, ka “Lendora fragmenta” frāzes un izteikumi nosaka cita – De Kvinsija^[26] – fragmenta norises.^[27] Protams, šai ekvilibristikai nav nekāda sakara ar Lendora daiļradi un tās stilistiku, bet tā jau akadēmiķi nereti mēdz aizrauties. Tāpēc patīkami lasīt citas Džoisa pētnieces (viņa, starp citu, atstājusi iespaidu arī uz Sigitas Ignatjevas interpretatīvo skatījumu) Sāras Deivisones atskurbinošo atziņu, ka “Džoisa imitācijām pietrūkst dziļāka ieskata un precizitātes, jo ne jau pēc tās viņš tiecās. Angļu literatūras vēsturiskā attīstība viņu interesē tikai tiktāl, cik tā kalpo viņa paša mākslas mērķiem. Vārdiskojums, ko Džoiss izvēlas, nav nedz raksturīgs, nedz noskaņā atbilstošs oriģinālo autoru stilam. /../ Viņš radīja mākslu, pats savu mākslu, ko nedrīkstēja iegrožot hronoloģija vai pārmērīgi precīzi ad hominem pastiši.”^[28]

Tagad īsumā pievērsīsimies Lendoram ad hominem. Dzimis 1775. gada 30. janvārī Vorvikā ārsta ģimenē, zēns mācījās vienā no vecākajām Anglijas privātskolām Regbijā (vai Ragbī). Roberta Sapera^[29] sarakstītajā biogrāfijā lasām: “Tieši Regbijā Lendorā pamodās kaislība uz grāmatām un talants uz klasiskajām valodām, kas viņu izcēla savas paaudzes literātu vidū (šai ziņā viņam līdzināties varbūt varēja Šellijs^[30] un De Kvinsijs), un kas tā arī visu mūžu bija un palika noteicošā viņa intelektuālisma šķautne.”^[31]

Divpadsmit gadu vecumā Lendors jau brīvi rakstīja dzeju latīniski un vēlāk pat bija spiests atzīt (vēstulē Vērdsvērtam^[32]): “Es esmu vienisprātis ar jums, proti – modernajiem cilvēkiem ir taisnība tajā, ka visos gadījumos jālieto dzimtā valoda. Tomēr tas mazumiņš, ko es esmu uzrakstījis mūsu valodā, ir gauži nenozīmīgs. Man neizdodas sacerēt angliski neko tik jauku, kā to dažkārt paveicat jūs un Sautijs,^[33] taču es bez lielām grūtībām varu sacerēt tādu dzejoli latīņu valodā, kas man sagādā daudz vairāk gandarījuma nekā jelkas, kas sacerēts pēdējo astoņpadsmit gadsimtu laikā.”^[34] Tā bija viena Lendora puse – romiešu klasiķu stila tīrība, respektīvi skaidrs, dzidrs, pašpārliecināts klasicisms. Otra puse bija viņa dumpīgais gars, kas, tāpat kā klasicisms, pavadīja Lendoru līdz pat mūža beigām. Dumpis sākās jau Regbijā, no kuras nācās aiziet, skolu nebeidzot. Dumpis turpinājās Oksfordā, atkal nācās aiziet nesavaldīgā, pat pārāk nesavaldīgā rakstura dēļ (citi studenti viņu dēvēja par “trako jakobīni”). Bet par Lendora dzīves līčločiem var gana daudz izlasīt kaut vai Vikipēdijā, tāpēc daudz pie tiem nekavēšos.

Jaunieša rakstura ievirzi labi raksturo Sapera grāmatā lasāmais: “Reiz Lendors ar brāļiem un māsām sēdēja mātes istabā (tie bija Francijas revolūcijas gadi – PB) un izsaucās: “Kaut franči iebruktu Anglijā un palīdzētu mums pakārt [karali] Džordžu Trešo starp diviem citiem zagļiem – Kenterberijas un Jorkas arhibīskapiem!” Lendora kundze pielēca kājās, sarāva Volteru aiz ausīm un, kamēr pārējie bērni sēdēja gluži vai paralizēti no šausmām, kas nu būs, mātes soļi noskanēja pa ozolkoka parketu, un viņa pazuda aiz durvīm. “Zini ko, māt”, nobļāvās viņai pakaļ Volters, “nekad vairs nemēģini tā darīt!”^[35]

Jau agrā jaunībā Lendorā parādījās, no vienas puses, latinizējoša “olimpieša” poza, kas viņam daudzkārt ļāva sevi publiski dēvēt par konservatīvu, no otras – agresīvs, pat  ļaundabīgs radikālisms kombinācijā ar bezrūpīgu nerēķināšanos ar sekām. Tas izpaudās gan jaunībā, Napoleona karu laikā metoties uz Spāniju karot pret ”franču apspiedējiem” (tad jau franči viņa acīs bija kļuvuši par “sliktajiem”: “kas attiecas uz brīvību, tad nolādētā tauta (franči) ir iznīcinājusi to uz visiem laikiem”), gan visdažādākajos veidos visa mūža garumā. Tā, atgriezies no Spānijas, Lendors sadomāja kļūt par lauksaimnieku dzimtas muižā Velsā, taču pilnīgi neko nejēdza no lauksaimniecības, turklāt nicināja un pat ienīda savus zemkopjus velsiešus (zemnieki aizvien esot slinki un piedzērušies), pilnīgi nesaprata saimniecisko un finanšu darbību, lai gan pats visiem apgalvoja pretējo.

Par viņa “prasmi” saimniekot liecina kaut vai afēra ar zemes apmežošanu: Lendors iepirka 2000 Libānas ciedru čiekuru, rēķinot, ka katrā būs 100 sēklas (ar to vajadzēt pietikt vesela meža izveidei), bet neparūpējās par čiekuru saglabāšanu. Kad pienāca sēšanas laiks, pusi bija apēdušas peles vai sapūdējis mitrums.^[36] Izdzīvojušos stādus vēlāk bez žēlastības iznīcināja muižas pārvaldnieki, kas saimniekoja uz savu galvu, ievelkot Lendoru tiesas prāvās un citās nepatikšanās, kā rezultātā viņš, juristu un kreditoru vajāts, faktiski bija spiests glābties no Anglijas bēgšus kopā ar par sevi 20 gadus jaunāko sievu Džūliju (pēc biogrāfu domām, nav pamata uzskatīt, ka Lendors un Džūlija jelkad būtu viens otru mīlējuši).

Itālijā piedzima bērni, Lendors rakstīja, slēdza absurdus kontraktus ar izdevējiem, kā aizvien neko nesaprata no finansēm, kašķējās ar Itālijas valstiņu “priekšniecību” un nicināja vienkāršos ļaudis – nemaksāja logu mazgātājam par padarīto un spēra pa dibenu galdniekam, kas ieradies darbā ar desmit minūšu nokavēšanos. Tādu epizožu bija daudz, nereti tās arī Itālijā beidzās tiesas zālē. Viņš nemitīgi konfliktēja, kolekcionēja mākslas darbus, iedomājoties, ka ir eksperts, dīleri viņam, protams, iesmērēja gadījuma gleznas, uzdodot tās par lielo meistaru šedevriem. Un pamazām viņš kļuva par dzīvu klasiķi, pie kura Itālijā ciemojās Anglijas un Amerikas rakstnieki un mākslinieki. Lendors vairījās no zinātnes, sevišķi no eksaktajām zinātnēm, no itin visa, kas saistīts ar skaitļiem, izņemot gadskaitļus, kuros, pateicoties apbrīnojamajai atmiņai, bija nepārspējams. 1833. gadā pie Lendora Itālijā paciemojās Ralfs Valdo Emersons.^[37] Jaunais amerikānis nekādi nevarēja saprast, kā tik ļoti var neinteresēties par dabaszinātnēm – Lendors vispār nekad nebija dzirdējis par slaveno astronomu Viljamu Heršelu!^[38] Toties visu laiku bāzās virsū ar kaut kādu Sautiju, par kuru nekad nebija dzirdējis Emersons.

1835. gadā sešdesmitgadīgais Lendors aizbēga no sievas atpakaļ uz Angliju, no kurienes taču arī savulaik bija aizbēdzis. Iemesls bija Džūlijas publiski ne reizi vien atklāti paustā nepatika pret “trako nejēgu” dzejnieku. Sekoja samērā omulīgi gadi Velsā. Salonos un viesistabās skanēja viņa homēriskie, dārdošie smiekli. Septiņdesmit gadu jubilejā Lendors bija tikpat sprigans kā agrāk. Kad viņam jautāja, vai nav bail izaicināt veceni ar izkapti, Lendors atbildēja: “Es viņu neaicinu, bet, ja nāks, uzņemšu viesmīlīgi.”^[39]

Vecene ar izkapti vēl lika pagaidīt. Bija tik daudz kas rakstāms, tik daudz, par ko  strīdēties: viņš (rakstveidā) asi cīnījās par brīvību Itālijā, aicināja uz tiranicīdu visur, kur šķita, ka tirāni uzkundzējas, pauda pamatotas bažas par Krievijas bīstamību (Krimas kara laikā). Pa starpām vēl dzejojot un rakstot nebeidzamās Iztēlotās sarunas. Bet manuskripti kļuva aizvien haotiskāki, izdarības dīvainākas, ģērbšanās nekārtīgāka. Ar gadiem Lendora saprāts pamazām aizmiglojās.^[40] To 1857./1858. gadā izmantoja kāda afēriste, kura panāca, ka Lendors ar ievērojamām summām atbalsta viņas radinieci. Sekoja tiesāšanās, un nu jau gluži vecais un slimais dzejnieks bija spiests atkal bēgt uz Itāliju, kur 1864. gada 17. septembrī mira.

Viljams Vērdsvērts rakstīja: “Viņu var raksturot ar diviem vai trim vārdiem: vājprātis, ļaunprātis, bet tomēr ģēnijs, kā jau daudzi vājprātīgie.”

Savukārt Tomass Kārlails^[41]: “Diženais vecais Pagāns.”

[1] Robets Pinskis (Pinsky, 1940) – amerikāņu dzejas dzīvais klasiķis, trīskārtējs ASV Kongresa bibliotēkas dzejas konsultants, citiem vārdiem – Dzejnieks Laureāts, sarakstījis grāmatu Lendora poētika (1968).

[2] Džons Miltons (Milton, 1608–1674) – viens no būtiskākajiem angļu valodā jelkad rakstījušajiem dzejniekiem.

[3] Aldžernons Čārlzs Svinbērns (Swinburne, 1837–1909) – angļu rakstnieks un kritiķis.

[4] Elizabete Bišopa (Bishop, 1911–1970) – nozīmīga amerikāņu dzejniece, ASV Kongresa bibliotēkas dzejas konsultante 1949./1950. gadā.

[5] Roberts Lovels (Lowell, 1917–1977) – ievērojams amerikāņu dzejnieks, Elizabetes Bišopas draugs.

[6] https://www.carcanet.co.uk/cgi-bin/scribe?showdoc=50;doctype=2

[7] Poems to Ianthe by Walter Savage Landor. Arranged, with an Introduction and Notes, by Finley M. K. Foster. Newark: Craftsmen of Kells, 1922 (www.forgottenbooks.com)

[8] The Works of Walter Savage Landor in Two Volumes. Vol. II. London: Chapman and Hall, 193 Picadilly, 1868, p. 621. Reprint: La Vergne: Kessinger Publishing, 2009.

[9] No Homēra Īliadas zinām, ka Helēna bija Trojas (Īlijas) kara iegansts.

[10] Alkesta – (sengieķu mitoloģijā) valdnieka Admēta sieva.

[11] Iante (Ianthe) – vārds sastopams antīkajā mitoloģijā. Ovīdija Metamorfozēs ir stāsts par Ifisu un Ianti. Dieviete Izīda meiteni Ifisu, kas mīl Ianti, pārvērš par zēnu un tā abi jaunieši var apprecēties. Lendors par Ianti vēstulēs un daudzos jo daudzos dzejoļos sauca Sofiju Džeinu Sviftu, ar ko iepazinās Dienvidvelsā laikā starp 1795. un 1797. gadu, iemīlēja un klusi un platoniski mīlēja visu mūžu. Nav ticams, ka viņš Sofiju Džeinu nodēvēja par Ianti Ovīdija iespaidā. Kādā dzejolī viņš min vārda ‘Ianthe’ grieķisko cilmi – purpurkrāsas zieds. Bet iespējams, ka Iante ir viena no 3000 nimfām, titāna Okeāna meitām.

[12] The Cantos of Ezra Pound. New York: A New Directions Book, 1996, p. 41.

[13] Donalds Deivijs (Davie, 1922–1995).

[14] Donald Davie, “Ezra Pound”, The Sewanee Review, vol. 92, no. 3, 1984, pp. 421–432. JSTOR, http://www.jstor.org/stable/27544313.

[15] Maikls Šmits (Schmidt, 1947).

[16] Katulls (Catullus, ap 84. gadu p. m. ē. – ap 54. gadu p. m. ē.) – romiešu dzejnieks.

[17] Roze Eilmera (Aylmer, 1780–1800) – viena no Lendora jaunības mīlestībām.

[18] Michael Schmidt, Lives of the Poets. New York: Alfred A. Knopf, 1999, p. 388.

[19] Frenks Badžens (Budgen, 1882–1971) – angļu gleznotājs, rakstnieks un sociālistiskas pārliecības aktīvists, ilggadējs Džoisa paziņa.

[20] Sallustijs (Sallustius, 86–ap 35 p. m. ē.) – romiešu vēsturnieks un politliķis.

[21] Tacits (Tacitus, 56–120) – romiešu vēsturnieks.

[22] Volters Peiters (Pater, 1839–1894) – angļu esejists, mākslas un literatūras kritiķis.

[23] Džons Henrijs Ņūmens (Newman, 1801–1890) – katoļu baznīcas kardināls, angļu teologs, rakstnieks, vēsturnieks un filozofs.

[24] Selected Letters of James Joyce. Edited by Richard Ellmann. London: Faber and Faber, 1992, p. 251, 252.

[25] Sigita Ignatjeva. Tulkojumstilistikas problēmu risinājumi pastišā un parodijā: Džeimsa Džoisa romāna “Uliss” tulkojums latviešu valodā. Liepāja: Liepājas Universitāte, 2021.

[26] Tomass De Kvinsijs (De Quincey, 1785–1859) – angļu rakstnieks.

[27] John Gordon, “Tracking the Oxen.” Journal of Modern Literature, vol. 22, no. 2, 1998, pp. 349–357. JSTOR, http://www.jstor.org/stable/3831740

[28] Sarah Davison, “Joyce’s incorporation of literary sources in ‘Oxen of the Sun’”, Genetic Joyce Studies, Issue 9 (Spring 2009).

[29] Roberts Sapers (Super, 1926–2007) – amerikāņu lieratūrzinātnieks.

[30] Persijs Bišs Šellijs (Shelley, 1792–1822) – angļu romantiskās dzejas klasiķis.

[31] Robert Henry Super, Walter Savage Landor. A. Biography (turpmāk – Super). New York: New York University Press, 1954, p. 5.

[32] Viljams Vērdsvērts (Wordsworth, 1770–1850) – angļu dzejas klasiķis.

[33] Roberts Sautijs (Southey, 1774–1843) – angļu dzejnieks un prozaiķis.

[34] R. H. Super, “Landor’s Letters to Wordsworth and Coleridge”, Modern Philology, vol. 55, no. 2, 1957, p. 76. JSTOR, http://www.jstor.org/stable/435432

[35] Super, p. 12.

[36] Super, p. 101.

[37] Ralfs Valdo Emersons (Emerson, 1803–1882) – amerikāņu filozofs, esejists, dzejnieks.

[38] Viljams Heršels (Herschel, 1736–1822) – britu astronoms.

[39] Super, p. 355.

[40] Super, p. 433.

[41] Tomass Kārlails (Carlyle, 1795–1881) – britu esejists, vēsturnieks, filozofs.