Šī gada rudenī vairāki Saeimas deputāti bija iesnieguši priekšlikumus grozījumiem Seksuālās un reproduktīvās veselības likumā, aicinot Latvijā ieviest obligātas konsultācijas sievietēm, kas vēlas pārtraukt grūtniecību pēc savas vēlēšanās.[1]
Godīgi sakot, par šo priekšlikumu uzzināju, tikai pateicoties partijas “Progresīvie” saasinātajai un pārspīlētajai reakcijai sociālajos tīklos. “Progresīvie” ātri mobilizējās, metoties aizsargāt sievietes no informētas izvēles, dēvējot priekšlikumu par tumsonību un uzsākot parakstu vākšanu pret obligātām konsultācijām.[2] Šīs aktivitātes radīja nedaudz sirreālu sajūtu – mūsu ierēdnieciskajā “konsultē vispirms” valstī kāds sāk vākt parakstus pret konsultācijām! Faktiski radās absurda situācija, ka kustības “par izvēli” (pro–choice, angļu val.) pārstāvji iestājas pret iniciatīvu, kas reāli varētu nodrošināt, ka katra sieviete izdara informētu izvēli.
Tāpat likās pretrunīgi lasīt, ka arī Veselības ministrija noraida obligātās konsultācijas ideju, vienlaikus norādot, ka attiecībā uz abortu skaita samazināšanu “pozitīvu uzvedības maiņu un efektīvu profilaksi vislabāk sekmē izglītošana” un ka ministrija “iestājas par katras sievietes tiesībām pieņemt informētu lēmumu par savu reproduktīvo veselību”.[3]
Svarīgs lēmums īsā laikā
Kā steiga ietekmē lēmumu pieņemšanas procesu? Visi zinām, ka krāpnieki un veikalnieki izmanto triku, radot piedāvājumu, kas jāpieņem tūlīt vai nekad, jo pazīst cilvēka dabu un ierobežoto spēju īsā laikā lemt apdomīgi. Steigā pieņemtā lēmumā ievērojami pieaug lēmuma spontanitāte, impulsivitāte, lēmums var tikt pieņemts, vadoties no emocijām. Līdz ar to vēlāk, ar vēsu prātu un objektīvāk vērtējot savu izvēli, var rasties nožēla par nepareiza lēmuma izdarīšanu, it īpaši, ja tā sekas ir neatgriezeniskas.
Nopietni, dzīvi mainoši notikumi prasa garāku, vairākus mēnešus ilgu adaptācijas fāzi, bet sievietei, kas apsver abortu, īsā laikā jāpieņem ļoti būtisks lēmums, kas mainīs dzīvi. Jāņem vērā, ka grūtniecības gadījumā šī steiga ir nevis “par dzīvību” aktīvistu uzspiesta, bet fizioloģijas un dzīves realitātes diktēta.
Kāda ir loģiskā rīcība, ja pati realitāte, nevis krāpnieki, veikalnieki vai politiķi (šajos gadījumos loģiska rīcība būtu ignorēt provokāciju) pieprasa steidzami pieņemt lēmumu? Kā pārliecināties par to, ka nākotnē sev nepārmetīsi iepriekš pieņemtus lēmumus? Tieši tādēļ, ka lemšanas laiks ir tik īss, šim laikam jābūt intensīvam. Visādā ziņā labā prakse lēmuma pieņemšanā diez vai būtu “pārāk neiedziļināties, lai sevi nesatrauktu”. Tieši otrādi, labā prakse būtu izdarīt no savas puses visu (t. i., maksimāli daudz), lai saprastu lēmuma būtību un iespējamās sekas, neizmantojot strausa tehniku, bāžot galvu smiltīs, un nesakot kopā ar Skārletu: “Par to es domāšu rīt.” Domāju, ka pat bez atsauces uz zinātniskiem pētījumiem varam pieņemt, ka pastāv korelācija starp intensīvu piepūli lēmuma pieņemšanas posmā un pareiza lēmuma pieņemšanu.
Palīdz arī skats no malas, iespēja skaļi izteikt savas domas, formulēt argumentus balsī. Tieši ar to nodarbojas mūsdienās tik populārais koučings, supervīzijas un terapijas. Tieši par to ir arī konsultācija pirms mākslīgā aborta. Konsultācijā sievietēm tiek dota iespēja vēlreiz rūpīgi pārdomāt un apsvērt, ko abas iespējamās izvēles – grūtniecības pārtraukšana vai lēmums dzemdēt bērnu – nozīmētu viņu individuālajā situācijā.
Nepatīkamas emocijas – jā, tās var rasties, bet katrs psihologs un psihoterapeits apstiprinās, ka problēmas un sarežģījumi ir jāceļ gaismā un jārisina, tā mazinot emocionālo spriedzi, un ka problēmu noliegšana tikai novedīs pie jaunām problēmām. Neērtības un saspringšana lēmuma pieņemšanas laikā atsver potenciālo labumu – pārdomāta lēmuma pieņemšanu. Aborts nepadara bērna ieņemšanu par nebijušu faktu, tas liek par sevi atcerēties un liek sievietei par to domāt arī vēlāk, it īpaši, ja šis “mājasdarbs” nebija paveikts pirms lēmuma. Lai gan šo “mājasdarbu” var uzskatīt “par netiešu šķērsli, kas aizkavē vai apgrūtina piekļuvi abortam”,[4] tas tomēr ir visai tendenciozs apgalvojums. Tā kā lēmums ir tik nozīmīgs un neatgriezenisks, sievietes labākajās interesēs ir to rūpīgi apdomāt.
Par valsts tiesībām iejaukties pilsoņu dzīvē
Vispār – pretēji “Progresīvajiem” – es neaizstāvu lielu valsti, kas kā mamma apčubina savus pilsoņus un jaucas visās dzīves sfērās. Taču, ņemot vērā to, ka Latvijas normatīvie akti aizsargā pat retu putnu olas,[5] būtu liekulīgi teikt, ka valstij nedrīkst būt intereses aizsargāt cilvēka augli. Obligātā konsultācija var kļūt par “sarunu, kas izglābj dzīvību”,[6] lieta ir pārāk nopietna, lai kautrētos pārjautāt un pārliecināties, ka viss par iespējām un tiesībām ir saprasts pareizi – bez pārpratumiem vai spiediena no malas.
Visas sievietes, kas izvēlas abortu, var nebūt pilnībā informētas par augļa attīstības posmiem, iespējamiem fiziskiem un psiholoģiskiem riskiem, kā arī pieejamajām alternatīvām (piemēram, bērna nodošanu adopcijā). Tāpat obligātā konsultācija nodrošina, ka sieviete saprot medicīniskās sekas, riskus un iespējas, un konsultantam ir iespēja pārliecināties, ka lēmums ir brīvprātīgs, nevis pieņemts sociāla vai emocionāla spiediena rezultātā. Latvijas Krimināllikums kā noziedzīgu darbību atzīst piespiešanu izdarīt abortu.[7] Līdz ar to šāda obligātā konsultācija pirms aborta varētu būt viens no līdzekļiem, kā pārliecināties, vai konkrētajā gadījumā nav konstatējamas kādas ārēja spiediena pazīmes.
Valstij ir pozitīvs[8] pienākums aizsargāt cilvēka dzīvību, tostarp augļa dzīvību. Šis pienākums izriet no, piemēram, Satversmes 93. panta, kas nosaka: “Ikviena tiesības uz dzīvību aizsargā likums”.[9] No šī panta ir atvasināts ne tikai aizliegums patvaļīgi atņemt dzīvību, bet arī valsts pienākums izveidot tādu tiesisko un institucionālo ietvaru, kas nodrošina dzīvības aizsardzību (veselības aprūpi, drošības pasākumus u. tml.).
Obligātās konsultācijas priekšlikums pilnībā atbilst Reproduktīvā likuma mērķiem, kur cita starpā prasīts: “Noteikt tiesiskās attiecības seksuālās un reproduktīvās veselības jomā, lai aizsargātu nedzimušu dzīvību.”[10]
Arī tiesībsardze attiecībā uz starptautiskajām un ES tiesību normām negribīgi atzīst, ka “obligāta konsultācija pati par sevi nav automātiski aizliegta”[11] un “Eiropas Cilvēktiesību tiesa konsekventi atzinusi, ka valstij ir plaša rīcības brīvība”.[12] Šo rīcības brīvību var īstenot demokrātiski ievēlēti tautas priekšstāvji, pieņemot politiskus (vai, ja vēlaties – ideoloģiskus) lēmumus. Tomēr gandrīz nākamajā teikumā tiesībsardze, nu jau runājot kā politiķis, atņem Latvijai šo starptautiskajās tiesībās garantēto izvēles brīvību, patvaļīgi postulējot: “Tikai tādā gadījumā [ja konsultācija pirms aborta ir brīvprātīga] tiek nodrošināta sievietes patiesa autonomija un cieņa”[13] (šai tēzei sīkāk pievērsīšos vēlāk).
“Politiķi nedrīkst pieņemt politiskus lēmumus”
Protams, katram jādarbojas savas kompetences jomā un visiem jāņem vērā objektīvas empīriskās zinātnes normas, jo tām esam pakļauti neatkarīgi no mūsu politiskajiem uzskatiem. Piemēram, būtu absurdi un neizpildāmi, ja likumdevējs noteiktu kādu normu, ignorējot fizikas likumus. Līdz ar to likumdošanā pastāv labā prakse normatīvo aktu priekšlikumus pēc iespējas agrākā izstrādes stadijā nosūtīt attiecīgās jomas speciālistiem, lai apzinātu to viedokļus.
Viens no priekšlikumiem paredzēja ierakstīt Likumā normu, ka “cilvēka dzīvība sākas ar apaugļošanās brīdi”. Attiecībā uz šo normu vairākas saistītās organizācijas[14] vienotā vēstulē iebilda, ka “šāds formulējums nav zinātniski pierādāms un medicīniski nav nosakāms”.[15]
Empīriskā zinātne var precīzi konstatēt faktus par cilvēka attīstību mātes miesās – neironu aktivitāti, sirdspukstu uzsākšanos, apzinātām smadzeņu reakcijām, dzīvotspēju ārpus dzemdes u. tml. Savukārt filozofija cenšas definēt, ko nozīmē būt cilvēkam, bet reliģija un ētika konkrētāk risina morāles jautājumus. Un, visbeidzot, politika izvēlas, kur novilkt robežas, līdzsvarojot visas šīs jomas un nosakot uzvedības normas valsts iedzīvotājiem. Fakts, ka konkrēts brīdis, kad auglis kļūst par cilvēku, nav zinātniski definējams (kaut par to varētu strīdēties),[16] tikai apliecina, ka šī jautājuma risināšana ir politiskas izšķiršanās jautājums. Šis fakts pats par sevi nav iemesls priekšlikuma noraidīšanai. Sagatavotais grozījumu piedāvājums paģērē šo jautājumu lemt politiķiem, nevis aicina to darīt empīrisko zinātņu pārstāvjiem. Pārfrāzējot kritiķu iebildumu, tas ir šāds: “Mēs rosinām noraidīt priekšlikumu, jo tas prasa politiķiem pieņemt politisku lēmumu”. Konsultēšanās ar jomas pārstāvjiem ir neaizstājama, bet viņu kompetencē ir tehniskie, nevis politiskie (konceptuālie) jautājumi. Valsti nepārvalda zinātnieki.
Minētajā vēstulē organizācijas arī brīdina, ka, pieņemot priekšlikumu, Latvija vairs nebūs “moderna un demokrātiska valsts”. Attiecībā uz modernumu (lai ko tas nozīmētu) neesmu droša, vai no ekspertiem gaidīja komentārus par jaunākajām tendencēm, bet, par demokrātiju runājot, demokrātija tieši šādi arī izpaužas: politiķus ievēl tauta, viņi ir tās priekšstāvji un pieņem lēmumus, kas ietver arī tādus ētikas, morāles un filozofijas aspektus, par kuriem empīriskajām zinātnēm “nav viedokļa”.
“Trešā persona”
Viens no likuma grozījumu priekšlikumā visvairāk kritizētajiem punktiem[17] – un te jāatzīst, ne bez iemesla – bija ierosinājums obligātajā konsultācijā piedalīties arī ieņemtā bērna tēvam. Lai gan šis priekšlikums bija visneskaidrākais un tam nepieciešama detalizētāka un pārdomātāka izstrāde, tas būtu pilnveidojams un precizējams, bet ne atmetams.
Klausoties debates, novēroju, ka dažiem sākumā pat nebija skaidrs, kas ir domāts ar grozījumu kritiķu minēto “trešo personu”, kura atbilstoši priekšlikumam arī piedalītos obligātajās konsultācijās. Pašā likumprojektā nekāda “trešā persona” nebija minēta, jēdziens parādījās tikai kritiķu retorikā. Un tas ir ievērības cienīgs jautājums pats par sevi. Kā tik īsā laikā pēc bērna ieņemšanas “pirmā” persona šajā procesā pēkšņi kļuva par “trešo”, kas konsultācijā ir nevēlama un lieka?
Šeit atkal pārsteidza partijas “Progresīvie” loģika. Vācot parakstus pret likuma grozījumiem, viņi cita starpā argumentēja, ka obligātas konsultācijas noteikšana tikai novēršot uzmanību no patiesās sieviešu-māšu problēmas – uzturlīdzekļu nemaksāšanas.[18] Tā arī nekļuva skaidrs, kā priekšlikums, kurā paredzēta konsultācija ar bērna tēva piedalīšanos, veicinās alimentu nemaksāšanu. Varbūt radikālais feminisms ir tā izkropļojis adekvāta vīrieša tēlu un reakciju, ka atbildības uzņemšanās pat neietilpst starp iespējām? Vadoties pēc vispārpieņemtiem priekšstatiem par vīriešiem (vai pat vienkārši – cilvēkiem), vēl salīdzinoši nesen būtu licies tieši otrādi – ka ātrāka iesaiste projektā “jaunā ģimene” rada lielāku cerību uz atbildības uzņemšanos. Ja vīrietis jutīsies vajadzīgs un viņā tiks modinātas aizbildnieciskas jūtas, ir liela iespējamība, ka alimenti nebūs jāmaksā vispār, jo vecāki kopā audzinās savu kopīgo bērnu.
Lai arī līdz galam nenoslīpēta, likumprojekta ideja tiecas jauno dzīvību nepadarīt tikai par sievietes “problēmu”, bet pārvērst to arī par vīrieša un visas sabiedrības “problēmu”. Varbūt sieviete galu galā varētu pat just vismaz nelielu atvieglojumu – viņa vairs nebūtu viena ar šī grūtā lēmuma (aborta apsvēršanas) smagumu uz saviem pleciem, viņa būtu kopā ar ieņemtā bērna tēvu. Lai radītu bērnu, vajadzēja divus – vīrieti un sievieti. Sagatavojot jebkuru likumprojektu, valstij ir pienākums apdomāt un apzināt, cik vien iespējams, visas iesaistītās puses. Konsultācijā pirms aborta būtu grūti neiedomāties par vīrieti, tēvu, īpaši ņemot vērā to, ka priekšlikuma tvērums neietver vardarbīgus grūtniecības iestāšanās gadījumus.
Daži citi iemesli, kādēļ oponenti iebilst obligātai konsultācijai
Nepretendējot uz pilnu argumentu sarakstu, šeit īsumā pieminēšu vēl dažus, kurus izdevās apzināt, iepazīstoties ar publiski pieejamiem kritiķu iebildumiem.
- Priekšlikums nav saprasts vai ir pārprasts
No Veselības ministra[19] un tiesībsardzes[20] izteikumiem par priekšlikumu pirmšķietami var secināt, ka viņi nemaz nav ar to rūpīgi iepazinušies vai ir pārpratuši. Piemēram, abi izsaka nepamatotas bažas par obligātās konsultācijas piemērošanu ar vardarbību saistītos gadījumos, kaut arī priekšlikumā ir noteikts, ka konsultāciju būtu pienākums apmeklēt tikai tajos gadījumos, kad sieviete plāno pārtraukt grūtniecību pēc savas vēlēšanās (tātad Likuma 25. panta gadījumā). Savukārt grūtniecības pārtraukšanu medicīnisku indikāciju dēļ vai gadījumā, kad tā iestājusies izvarošanas rezultātā, kā arī grūtniecības pārtraukšanu pacientei, kura ir jaunāka par 16 gadiem, nosaka citi šī likuma panti (attiecīgi šī likuma 26. pants un 27. pants). No tā izriet, ka priekšlikums nemaz neparedz obligāto konsultāciju šajos gadījumos.
- Bažas par nedrošas abortu prakses veicināšanu
Dažas organizācijas[21] norāda, ka obligātā konsultācija var veicināt nedrošu abortu praksi.[22] Tomēr ir grūti iedomāties, ka konsultācija varētu būt pietiekams iemesls, lai sieviete mūsdienās legālas klīnikas vietā izvēlētos aborta procedūru savas kaimiņienes virtuvē. Šīs nu ir bažas, kuras parasti izsaka legāla aborta aizlieguma gadījumā. Nav godprātīgi, samērīgi un loģiski obligāto konsultāciju pielīdzināt aborta aizliegumam.
- “Nevēlamas grūtniecības pārtraukšana ir katras sievietes cilvēktiesības”
Tiesības uz abortu pašas par sevi netiek uzskatītas par “cilvēktiesībām”. Neviens no galvenajiem starptautiskajiem cilvēktiesību dokumentiem tieši neparedz “tiesības uz abortu”.
Eiropas Savienībā tiesības uz abortu ir dalībvalstu kompetencē. Lai gan Eiropas Parlaments vairākkārt aicinājis atzīt drošu un legālu abortu kā sieviešu pamattiesību sastāvdaļu, īpaši atsaucoties uz ES Pamattiesību hartas 1. pantu (cilvēka cieņa) un 3. pantu (tiesības uz personas neaizskaramību),[23] šis skatījums ir un paliek politiskā interpretācija, nevis juridiski saistoša norma.
- “Obligātā konsultācija ir pretrunā sieviešu pamattiesībām uz privātumu un veselību”
Tas nav viennozīmīgi. Obligāto konsultāciju ietekmi uz šīm pamattiesībām var interpretēt arī pozitīvā gaismā. Piemēram, privātā dzīve ietver arī tiesības[24] uz informētu izvēli un atbalstu lēmumu pieņemšanā. Savukārt, attiecībā uz Satversmē noteikto valsts pienākumu aizsargāt cilvēka veselību,[25] tas uzliek valstij pozitīvu pienākumu nodrošināt medicīnisku un psiholoģisku palīdzību, arī situācijās, kas saistītas ar reproduktīvo veselību. Medicīnas tiesībās informēta piekrišana ir pamatprincips jebkurā invazīvā procedūrā (un aborts tāda ir). Pacientam ir jāapzinās sekas, riski un alternatīvas. Tāpēc valsts var noteikt, ka konsultācija ir obligāta pirms aborta, līdzīgi kā pirms citām nopietnām medicīniskām manipulācijām (piemēram, sterilizācijas vai orgānu ziedošanas).
- “Obligātā konsultācija ir pretrunā ar sieviešu cieņas un pašnoteikšanās (autonomijas) principiem”
Jau esošais normatīvo aktu ietvars rāda, ka valstij ir tiesības samērīgi ierobežot savu pilsoņu pašnoteikšanos (autonomiju). Tas attiecas arī uz reproduktīvo jomu. Piemēram, Latvijā jau pastāv valsts noteikti ierobežojumi abortu veikšanā, kas nenoliedzami zināmā mērā ierobežo pašnoteikšanos reproduktīvajā jomā – piemēram, nosakot maksimālo augļa vecumu, līdz kuram drīkst veikt abortu. Tāpat jau ir paredzētas noteiktas procedūras un konsultācijas.[26] Objektīvs autonomijas indikators būtu atbilde uz jautājumu: kurš pēc konsultācijas pieņem gala lēmumu. Procedūra joprojām paredz, ka pēc obligātās konsultācijas sieviete pati pieņem galīgo lēmumu attiecībā uz abortu.
Savukārt, runājot par cieņu – ne jau pats “obligātums” kā tāds automātiski nonāk pretrunā cieņas principam (citādi starptautiskās tiesību normas nemaz neparedzētu tik plašu valstu izvēles brīvību šajā jomā!), bet gan konsultācijas mērķis, saturs, faktiskā pieejamība un konsultantu profesionalitāte. Visi šie jautājumi ir pakārtoti, nosakāmi MK noteikumos vai citās vadlīnijās, un nebūtu samērīgi noraidīt obligātu konsultāciju per se bažās par iespējamu nekvalitatīvu izpildījumu.
Jāpiebilst arī, ka tieši atbildīga un apdomāta lēmuma veicināšana, kas ir tiešs konsultācijas mērķis, pats par sevi labi atbilst cilvēka cieņas principam.
- “Abortu rādītāji Latvijā jau ir pietiekami zemi”
Kritiķi norāda, ka Latvijā abortu rādītājs (mākslīgie aborti uz 1000 reproduktīvā vecuma sievietēm) jau ilgstoši samazinās, savukārt ārpusģimenes aprūpē atrodas salīdzinoši daudz bērnu.[27] Šo faktu minēšana vienkopus, kā arī priekšlikuma konteksts (īpaši iespēja aizstāt abortu ar adopciju) rada cinisku vēstījumu, ka valsts nevar tikt galā ar jau dzimušajiem bērniem, tāpēc būtu bezatbildīgi šo skaitu vēl palielināt.
Jāpiemin arī fakts, ka citā statistikas griezumā mākslīgo abortu rādītāji Latvijā nemaz nav tik spoži. Salīdzinot mākslīgo abortu skaitu uz 100 dzīvi dzimušajiem, redzams, ka pēdējos gados (2022.–2024. gads) šis rādītājs ir pat nedaudz palielinājies.
Mākslīgo abortu skaits Latvijā uz 100 dzīvi dzimušajiem 2006.–2024. gadā[28]
- “Obligātā konsultācija var apdraudēt Latvijas kā demokrātiskas valsts starptautisko reputāciju cilvēktiesību jomā”
Par spīti šīm bažām Eiropas Savienībā ir virkne valstu, kur jau šobrīd, neskatoties uz draudiem sabojāt “demokrātiskas valsts starptautisko reputāciju cilvēktiesību jomā”,[29] ir noteikta obligāta konsultācija pirms aborta. Šīs valstis ir: Vācija (kuras piemērs arī iedvesmojis Latvijas deputātus un daļēji adaptēts priekšlikumā), Ungārija, Itālija, Beļģija, Nīdelande, Slovākija un Lietuva. Savukārt Polijā aborti vispār ir atļauti tikai ļoti ierobežotos gadījumos.[30]
Secinājumi
Par detaļām likuma grozījumu projektā var diskutēt, un piekrītu, ka ir nepieciešami uzlabojumi. Tomēr kopumā secināms, ka pats priekšlikums par obligāto konsultāciju pirms aborta kalpotu kopīgajam labumam, jo satur būtisku gan demogrāfisku, gan tikumisku un pilsoņu atbildību veicinošu komponenti. Priekšlikumam izteiktā asā kritika lielākoties ir vai nu neinformēta, vai faktiem neatbilstoša, vai ārkārtīgi pārspīlēta. Obligātā konsultācija, neskatoties uz dažu publisku personu reakcijām, nozīmē nevis aizliegumu, bet palīdzību izdarīt informētu un pārdomātu izvēli, kas ir sievietes un sabiedrības labākajās interesēs. Ņemot vērā iepriekš minēto, izsaku cerību, ka priekšlikums uzlabotā redakcijā atgriezīsies deputātu dienaskārtībā.
[1] LR Saeima, Grozījums Seksuālās un reproduktīvās veselības likumā. Pieejams tiešsaistē: https://titania.saeima.lv/LIVS14/saeimalivs14.nsf/webSasaiste?OpenView&restricttocategory=990/Lp14
[2] Vietnes manabalss.lv parakstu vākšana pret obligāto konsultāciju pirms aborta. Pieejams tiešsaistē: https://manabalss.lv/i/3765
[3] “Abu Meri kritisks par priekšlikumu ieviest obligātas konsultācijas pirms aborta”, skatīts 26.10.2025. Pieejams tiešsaistē: https://jauns.lv/raksts/zinas/678670-abu-meri-kritisks-par-priekslikumu-ieviest-obligatas-konsultacijas-pirms-aborta
[4] “Tiesībsardze kritizē opozīcijas deputātu iniciatīvu par obligātām konsultācijām pirms aborta”. Pieejams tiešsaistē: https://www.tvnet.lv/8346217/tiesibsardze-kritize-opozicijas-deputatu-iniciativu-par-obligatam-konsultacijam-pirms-aborta
[5] Sugu un biotopu aizsardzības likums, 11. pants. Pieejams tiešsaistē: https://likumi.lv/ta/id/3941#p11
[6] Asociācija Ģimene, “Saruna, kas glābj dzīvību – iesniegts priekšlikums paplašināt atbalstu grūtniecēm un aizsargāt nedzimušo bērnu”. Pieejams tiešsaistē: https://asociacijagimene.lv/saruna-kas-glabj-dzivibu-iesniegts-priekslikums-paplasinat-atbalstu-grutniecem-un-aizsargat-nedzimuso-bernu/?fbclid=IwY2xjawNnTxRleHRuA2FlbQIxMABicmlkETB2aHNDSkpENlFzcm9pOXV4AR4YOiBbL5pAQtBiTj1OU21JQCazDonGzmoTn_y1MeMrQTLfNUJyrNSDjeF9Tw_aem_t8e9wRNGvuGwmr90uWntnw
[7] Krimināllikums, 136. pants. Pieejams tiešsaistē: https://likumi.lv/ta/id/88966#p136
[8] Pozitīvais pienākums nozīmē, ka valsts uzdevumi neaprobežojas tikai ar cilvēka dzīvības “neaizskaršanu” (ar negatīvo pienākumu); valstij arī aktīvi jāveic pasākumi dzīvības aizsardzībai.
[9] Latvijas Republikas Satversme, 93. pants. Pieejams tiešsaistē: https://likumi.lv/ta/id/57980#p93
[10] Seksuālās un reproduktīvās veselības likums, 1. pants. Pieejams tiešsaistē: https://likumi.lv/ta/id/58982#p1
[11] “Tiesībsardze kritizē opozīcijas deputātu iniciatīvu par obligātām konsultācijām pirms aborta”. Pieejams tiešsaistē: https://www.tvnet.lv/8346217/tiesibsardze-kritize-opozicijas-deputatu-iniciativu-par-obligatam-konsultacijam-pirms-aborta
[12] Turpat.
[13] Turpat.
[14] Organizācijas, kas iesniedza vēstuli: Latvijas Ginekologu un dzemdību speciālistu asociācija, Latvijas Vecmāšu asociācija, Vecāku organizācija “Mammām un tētiem” un biedrība “Papardes zieds”.
[15] “Vairākas organizācijas skarbi kritizē iecerētās izmaiņas abortu veikšanā un vēršas pie amatpersonām”. Pieejams tiešsaistē: https://www.delfi.lv/193/politics/120092005/vairakas-organizacijas-skarbi-kritize-ieceretas-izmainas-abortu-veiksana-un-versas-pie-amatpersonam
[16] Starp biologiem, kurus varētu uzskatīt par vislabāk kvalificētajiem speciālistiem spriest par dzīvības sākumu, pastāv gandrīz pilnīga zinātniskā vienprātība – 96% (5337 no 5577) biologu no 1058 pētniecības institūtiem visā pasaulē uz jautājumu, kad sākas cilvēka dzīvība, atbild, ka tā sākas līdz ar sievietes dzimumšūnas apaugļošanās brīdi. Skat. S. A. Jacobs, “The Scientific Consensus on When a Human’s Life Begins”, Issues in Law & Medicine, 36(2), 2021, pp. 221-233.
[17] Visbiežāk dzirdamie kritikas punkti ir šādi:
- Valsts pati nevarēs pārliecināties, vai ieradies vīrietis tiešām ir gaidāmā bērna tēvs;
- Pastāv bažas, ka tas var traucēt valstij garantēt reproduktīvās veselības pakalpojumu konfidencialitāti;
- Pastāv bažas, ka sieviete būs atkarīga no trešās personas labās gribas apmeklēt šādu konsultāciju;
- Teorētiski iespējama situācija, ka sieviete pēc labākās gribas pati var nezināt, kurš ir īstais bērna tēvs u. tml.
Tie visi ir pamatoti jautājumi, kurus tehniski jārisina.
[18] “Progresīvo” uzsaukums parakstu vākšanai pret obligāto konsultāciju. Pieejams tiešsaistē: https://www.facebook.com/photo/?fbid=1155183156739583&set=pb.100067437289664-2207520000
[19] “Veselības ministrs atzīmē, ka īpaši svarīgi ir ņemt vērā situācijas, kad sieviete ir piedzīvojusi vardarbību. “Prasība piedalīties konsultācijā kopā ar bērna tēvu vai citu personu šādos gadījumos var radīt atkārtotu traumatizāciju, nevis sniegt atbalstu,” uzskata Abu Meri.” “Abu Meri kritisks par priekšlikumu ieviest obligātas konsultācijas pirms aborta”. Pieejams tiešsaistē: https://jauns.lv/raksts/zinas/678670-abu-meri-kritisks-par-priekslikumu-ieviest-obligatas-konsultacijas-pirms-aborta
[20] “Šāda prasība [obligātā konsultācija pirms aborta] turklāt var pakļaut sievieti riskam vardarbīgās attiecībās, ja viņa būtu spiesta iesaistīt personu, ar kuru nevēlas sazināties.”
“Tiesībsardze kritizē opozīcijas deputātu iniciatīvu par obligātām konsultācijām pirms aborta”. Pieejams tiešsaistē: https://www.tvnet.lv/8346217/tiesibsardze-kritize-opozicijas-deputatu-iniciativu-par-obligatam-konsultacijam-pirms-aborta
[21] “Organizācijas aicina nepieļaut rosinātās izmaiņas Seksuālās un reproduktīvās veselības likumā”. Pieejams tiešsaistē: https://www.tvnet.lv/8346638/organizacijas-aicina-nepielaut-rosinatas-izmainas-seksualas-un-reproduktivas-veselibas-likuma
[22] Turpat.
[23] “Eiropas Parlamenta Plenārsesija īsumā”, Brisele, 2024. gada 10.-11. aprīlis. Pieejams tiešsaistē: https://www.europarl.europa.eu/news/lv/agenda/briefing/2024-04-10/7/tiesibu-uz-abortu-atzisana-par-es-pamattiesibam
[24] Latvijas Republikas Satversmes 96. pants: “Ikvienam ir tiesības uz privāto dzīvi”. Pieejams tiešsaistē: https://likumi.lv/ta/id/57980#p96
[25] Latvijas Republikas Satversmes 111. pants: “Valsts aizsargā cilvēka veselību”. Pieejams tiešsaistē: https://likumi.lv/ta/id/57980#p113
[26] Seksuālās un reproduktīvās veselības likums, 25. pants. Pieejams tiešsaistē: https://likumi.lv/ta/id/58982#p25
[27] “Tāpat asociācijas norāda, ka Latvijā abortu skaits jau gadiem samazinās, un 2024. gadā tas bijis viens no zemākajiem Eiropas Savienībā – 6,3 aborti uz 1000 reproduktīvā vecuma sievietēm. Savukārt ārpusģimenes aprūpē atrodas vairāk nekā 5000 bērnu, kas uzskatāmi pierāda, ka likumdevēju uzdevums nav ierobežot sievietes izvēles iespējas, bet gan atbalstīt ģimenes, kuras bērnus audzina, uzskata organizācijas”, pieejams tiešsaistē: https://www.delfi.lv/193/politics/120092005/vairakas-organizacijas-skarbi-kritize-ieceretas-izmainas-abortu-veiksana-un-versas-pie-amatpersonam
[28] Slimību profilakses un kontroles centra statistikas dati. Pieejami tiešsaistē: https://statistika.spkc.gov.lv/pxweb/lv/Health/Health__Mates_berna_veseliba/MCH050_Aborti_vecums_veidi.px/
[29] “Vairākas organizācijas skarbi kritizē iecerētās izmaiņas abortu veikšanā un vēršas pie amatpersonām.” Pieejams tiešsaistē: https://www.delfi.lv/193/politics/120092005/vairakas-organizacijas-skarbi-kritize-ieceretas-izmainas-abortu-veiksana-un-versas-pie-amatpersonam
[30] Asociācija Ģimene. “Saruna, kas glābj dzīvību – iesniegts priekšlikums paplašināt atbalstu grūtniecēm un aizsargāt nedzimušo bērnu”. Pieejams tiešsaistē: https://asociacijagimene.lv/saruna-kas-glabj-dzivibu-iesniegts-priekslikums-paplasinat-atbalstu-grutniecem-un-aizsargat-nedzimuso-bernu/?fbclid=IwY2xjawNnTxRleHRuA2FlbQIxMABicmlkETB2aHNDSkpENlFzcm9pOXV4AR4YOiBbL5pAQtBiTj1OU21JQCazDonGzmoTn_y1MeMrQTLfNUJyrNSDjeF9Tw_aem_t8e9wRNGvuGwmr90uWntnw