Olga

Lielās lietus lāses skaļi krita uz vecā skaidu jumta. Skaņa bija tāda, it kā zirņus bērtu uz pannas. Šur un tur lietus tērcītes atrada ceļu lejup un tecēja mazās straumītēs pustumšajā lauku mājas palīgtelpā, kura vismaz desmit gadus nebija redzējusi saimnieku. Pēteris stāvēja, piespiedis pie tumšās baļķu sienas jaunu sievieti. Jumts bija vecs un bezgalīgi caurs, tāpēc nācās vēl pameklēt kādu vietiņu, kur pērkona lietus netecētu uz galvas. Kad likās, ka tāda droša vieta ir atrasta, viņš apskāva sievieti ap pleciem un piespiedās viņai klāt. Tā bija viņa sieva, un viņi nebija kopā pirmo dienu, taču šoreiz Pēteris juta spēcīgu saviļņojumu. Cilvēka dzīvē ir brīži, kad ir sajūta, ka notiekošo nekad neaizmirsīsi. Abi klusēja un domāja savas domas. Pēteris sajuta sievas ķermeņa siltumu. Viņas slapjie mati spēcīgi smaržoja. Pēkšņā jūtu uzplūdā viņš piekļāva viņu sev klāt, un arī sieva, ļaudamās viņa emocijām, apskāva viņa muguru ar rokām. Pēteris paskatījās sāņus un caur vecās koka mājas tukšo loga aili vēroja ūdens straumes, kas lija no jumta. Negaidīti visa telpa uzliesmoja un tūlīt atskanēja varens pērkona grandiens. Likās, ka baismīgais skaņas sprādziens sašūpoja visu veco māju. Sieva bailēs sarāvās, un Pēteris piekļāva viņu vēl ciešāk. Caurumā sienā, kur agrāk bija logs, bija redzams aizaudzis dārzs ar pāris ogu krūmiem. Daži vēl bija balti no pavasara ziedēšanas, kaut gan ziedēšana visumā jau bija beigusies. Pērkona lietus slānīja maigo pavasara zaļumu ar ūdens strūklām, un krūmi locījās vēja brāzmās.    

Nu i ļjot! (Līst gan!) – Pēteris klusi teica krieviski. Sieva neatbildēja, tikai viņas brūnās acis paskatījās uz augšu. Tad viņa pacēla roku un ar pirkstiem noslaucīja lielu ūdens tērci no Pētera pieres. Ik pa brīdim kaut kur atkal kārtējā straumīte atrada ceļu caur izčākstējušo jumtu un uzmeta abiem uz galvas siltu ūdens šalti. Klusums ieilga, bet arī Pētera sieva Olga sajuta mirkļa burvību un nesaplosīja to ar kādu muļķīgu jautājumu. Zibens vēlreiz kārtīgi ieblieza kaut kur tuvumā esošajos kokos, bet tad vētra pakāpeniski sāka pierimt.

– Kā ir negaiss ukrainiski? – Pēteris klusi jautāja.

Burja! – Olga atbildēja.

– Ā, tas ir kā poliski – buža!

– Apmēram! Krieviski “burja” nozīmē ko citu. – Un, pēc pauzes. – Šeit dzīvoja tava Pelšu māte?

– Jā! Tur aiz tām durvīm ir dzīvojamās istabas. Šeit, kur stāvam, kādreiz, visticamāk, bija kūts zem viena jumta ar dzīvojamo māju. Siltuma taupīšanai. Tā parasti bija vecās mājās. Gan jau pie jums Ukrainā arī tāpat… – Pēteris jutās mazliet neērti par savu senču vienkāršumu.

– Ne tikai tā! Bija vēl trakāk! – Olga skanīgi pasmējās. Abi atkal apklusa, klausīdamies rimstošajā negaisā. Pēteris noglāstīja sievas miklo vaigu, atstumdams tumši brūno matu šķipsnu, tad pielika plaukstu sievas vaigam.

– Cik tev silta roka! Kur tev tik karstas rokas? Nevienam tādas neatceros! – viņa smiedamās jautāja.

– Kam nevienam? – Pēteris pajautāja ar tēlotu ironisku akcentu.

Olga nodūra galvu.

– Tu taču zini. Nejautā! Vispār nevienam! – viņa sāpīgi pasmējās.

– Labi, viss labi! Es jau tāpat. Pajokoju! – Pēteris iesmējās varbūt asāk un skarbāk nekā vajadzētu.

Nu i smešok u tebja! (Tev nu gan ir smiekli!) – Olga novērsās, taču bez ļaunuma. Pēteris sajutās vainīgs un mēģināja kaut kā izlīdzināt situāciju.

– Armijā biedēju visu kazarmu! Man bieži teica, Petrovič, ir nu gan tev smiekliņš! Kā Mefistofelim! Naktī kā pasmejos, tā visa rota augšā. It kā es pat domāju par sevi, ka neesmu ļauns, bet redzi, kas nāk ārā! Varbūt es īstenībā esmu nelabā iemiesojums? – Pēteris atkal apskāva sievu ap pleciem un noskūpstīja viņu uz deniņiem, likdams sajust, ka nevēlas nekādus asumus.

Pērkons pamazām rimās. Lielie grāvieni kļuva retāki un intervāli starp zibeni un grandienu arvien lielāki. Dārzā pamazām sāka vīterot putnu orķestris.

– Nāc! Iesim! – Pēteris teica un paņēma sievu aiz rokas. Olga mīļi pasmaidīja un sekoja.

– Redzi, tur tas ķiršu koks? Kādreiz viņš bija pavisam mazs un bija vienīgais ķirsītis dārzā. Katru reizi, kad atnācu pie kaimiņiem, pie Pelšu mātes, es visā nopietnībā prasīju: ir jau ķirši gatavi? Man parasti atbildēja – nē, vēl nav gatavi! Viņiem nebija mazu bērnu, un neviens no viņiem šos ķiršus neaiztika. Kad nu beidzot atskanēja: ir gatavi, es metos uzbrukumā un neviens ķirsis, ne gatavs, ne pusgatavs tur vairāk nepalika. Tikai tukšs krūms un pāris nolauzti zari. Par nolauztajiem zariem man bija kauns, un es vienkārši aizbēgu uz mājām. Bet neviens neturēja uz mani ļaunu prātu. Nākamajā dienā vecāku atkal nebija mājās. Es mierīgi atnācu un pajautāju: tu pankūkas cep? Zini, es viņus ļoti mīlēju. Ļoti stipri! Tā, kā tikai bērns var mīlēt!

– Labi, neraudi! – Olga iesmējās. – Kas ar viņiem pēc tam notika?

– Nezinu! Biju atbraucis pirms armijas, kaut ko man stāstīja, bet neko vairāk neatceros. Pelšu māte palika šai mājā pēdējā. Viņa bija visai vārga. Visas mēbeles bija pazudušas, bija palicis tikai sienas pulkstenis un krēsls. Viņa nolika uz palodzes šķīvi un ielēja tajā saldu tēju, tad salauza tur baltmaizes gabaliņus. Tas bija viss cienasts, ko viņa varēja man piedāvāt. Nebija jau nez ko garšīgi, bet es saņēmos un ēdu. Es būtu krupi apēdis un pasmaidījis, lai tikai viņa justos labi. Drusku parunājām, un es sapratu, ka viņa vienkārši gaida nāvi. Kad gāju prom, atskatījos. Pie sienas tikšķēja pulkstenis, skaitot viņas dzīves pēdējās dienas. Pelšu māte sēdēja uz krēsla tukšās istabas vidū, saliekusies uz priekšu, laikam kādu kuņģa sāpju mocīta. Viņa bija ļoti veca, deviņdesmit gadi vismaz. Bet tāpat cilvēks… Man tik žēl, ka nevaru atrast viņas kapu. Es pat nezinu, kā viņu īstenībā sauca. Pelšu māte un viss. Tagad eju pa kapsētu un meklēju. Pelšu tur daudz, – Pēteris domīgi apklusa.

– Jā! Tas laikam katram savs, – Olga domīgi novilka. – Man tante bija tāda, tēva māsa. Bet nu tas katram savs, – viņa vēlreiz uzsvēra.

Un bija pirmā diena.

Viss bija beidzies. Viņš smagi elsoja, it kā tikko būtu noskrējis simts metrus. Organisms tikko bija sasprindzis līdz pēdējam un atdevis labāko, ko vien varēja dot. Sirds smagi dauzīja ribas, un sviedru lāse no pieres iekrita Olgas tumšajos matos. Apmulsis viņš mēģināja to noslaucīt ar plaukstu, bet bija jau par vēlu. Gaišā lāsīte ieripoja dziļi matu biezoknī. Olga jautājoši lūkojās caur pieri no apakšas uz augšu. Tā bija pirmā reize, kad viņi bija bijuši kopā.

– Tagad tu esi mana sieviete! – Pēteris teica tādā tonī, kādā runā cilvēki, kuriem noteikti kaut kas jāsaka. Olga saklausīja viņa balsī ironiju, tāpēc tikai paskatījās un neko neatbildēja. Satrauktā Pētera elpa sāka pierimt. Olga ilgi klusēja, un Pēteris arī īpaši nezināja, ko teikt. Pauze ieilga, tomēr nebija mokoša. Klusumā tikšķēja vecmodīgais sienas pulkstenis, virtuvē tikko dzirdami pīkstēja mazs radioaparāts. Daudzstāvu mājas pagalmā čaloja bērni, un kāpņu telpā kāda sieviete rāja kaķi. Beidzot Olga pacēlās uz elkoņiem un cieši noskūpstīja Pēteri uz lūpām.

– Celšos, sataisīšu ko paēst, – viņa piecēlās no sajauktās gultas. Olgai bija skaists jaunas sievietes augums.

– Cikos tev vilciens? – viņa jautāja, pagriezusies durvīs. Mugurā viņai bija garš, puķains halāts no bieza kokvilnas auduma. Kad viņa gāja, kailās kājas pavedinoši parādījās halāta šķēlumā.

– Vienpadsmitos vakarā! – Pēteris norūpējies atbildēja. Priekšā bija tāls ceļš no Maskavas uz Rīgu.

– Tad mums astoņos jāizbrauc! Kamēr tiksim no mūsu Železnodorožnajas piepilsētas līdz centram, tad vēl līdz Rīgas stacijai. Ja nokavēsi, būs jāsēž stacijā līdz rītam, – viņa pasmējās.

– Tu pavadīsi?

– Nu, protams! Kā tad es varu nepavadīt savu vīrieti?

– Rīt tev uz darbu?

– Tu zini, neiešu! Samelošu kaut ko priekšniekam. Tāds lāga vecītis, papurp drusku, bet mēs neņemam galvā. Sirms profesors. Jaunās sievietes viņu rīko, kā grib.

– Rokas arī uzliek?

– Nu kā tad bez tā? – Olga smējās. – Bet nav bezkaunīgs, tāds mīļš. Kas tad tur, tāds nieks.

Olga bija uztaisījusi olu kulteni ar gaļas gabaliņiem. Abi sēdēja mazajā virtuvē, un Pēteris ēda. Olga sēdēja pretī un skatījās, kā viņš ēd. Pēteris gandrīz aizrijās, tad atklepojies steigšus noslaucīja muti dvielī.

– Tev žēl? – viņš smiedamies prasīja.

– Ko tu? Man patīk skatīties, kā vīrietis ēd. Mans vīrietis! – viņa koķeti pasmaidīja. – Man jau likās, ka tu nekad nesaņemsi dūšu man tuvoties. Kur tu tāds nedrošs? – viņa smaidīdama saņēma Pētera roku. – Tā daudz zaudēsi dzīvē.

Paēduši viņi turpināja sēdēt virtuvē. Olga izņēma no sekcijas armēņu konjaku un ielēja Pēterim glāzīti. Glāzītes saturs pazuda kā burvju mākslinieku trikos. Pēc brīža Pēteris aicinoši padauzīja pa glāzītes malu ar nagiem.

– Labi, bet tikai vēl vienu! – norūpējusies teica Olga. – Sofija man stāstīja, ka tev patīkot šī lieta. Ja mēs būsim kopā, tev kaut kas man jāapsola.

– Nu?

– Es pati tev ieliešu tik, cik uzskatīšu par pieļaujamu. Tikai es pati. Pats tu nedzersi nevienu vienīgu glāzi! Saprati? Nevienu vienīgu! – Olga cieši skatījās Pēterim acīs. – Ja tu man to nevari apsolīt… , ja ne…, tad saproti pats! Es jau pamēģināju ar vienu dzērāju. Jā, pamēģināju, Pēteri! To nav iespējams izturēt! Ja arī tu gribi lakt, kad tev ienāk prātā, labāk aizmirsti mani uzreiz! Sarunāts? – Olgas skatiens bija tumšs un ass.

– Vispār jau es neesmu nekāds dzērājs. Tad jau Sofija dzērājus nav redzējusi. Nē, nu labi, bet tā uzreiz, Olga, nezinu. Vai tad galīgi neliesi?

– Labi, šo pudeli dzersim! – Olga izvilka korķi, ielēja Pēterim glāzīti, tad piestūma pudeli tuvāk viņam, likdama saprast, ka viņš pats var sev liet, cik grib. Līdz izbraukšanai bija vēl četras stundas. Pēteris gan nedzēra daudz, jo, gadiem ejot, viņam bija parādījušies kaut kādi atbildības sajūtas aizmetņi. Tā viņi sēdēja virtuvē, gaidīdami astoņus. Pēteris turēja Olgu klēpī un viņi dziedāja padomju patriotiskās dziesmas. Īpaši izjusti izdevās “Orļonok” (Ērglēns). Pēteris pat nobirdināja asaru. Olga viņam to noslaucīja un smiedamās aplaizīja pirkstu.

Un bija otrā diena.

Pēc pāris nedēļām, braukdams autobusā no darba uz mājām, Pēteris sajuta neizturamas ilgas pēc Olgas. Viņš nezināja, vai tā ir mīla vai vienkārši kaislība, bet viņš noteikti zināja, ko tūlīt darīs. Iegājis dzīvoklī, viņš izņēma no biezās poļu–latviešu vārdnīcas vairākas violetas naudas zīmes, kas bija akurāti saliktas starp lapām. Kopā sanāca simts rubļi. Māte un patēvs bija darbā. Izrāvis no klades lapu, viņš uzrakstīja zīmīti. “Aizbraucu uz Maskavu. Būšu atpakaļ svētdienas vakarā.” No bērnības viņš zināja, ka nedrīkst atstāt māju, nepasakot, uz kurieni dodies un kad plāno būt atpakaļ.

Muļķiem spīd laime. Nepieejot pie piepilsētas autobusa pieturas, viņš pamanīja taksometru ar zaļu uguntiņu. Tie, kas ir dzīvojuši Padomju Savienībā, zina, ko nozīmē šī zaļā uguntiņa. Brīvs taksometrs bija neticama veiksme. “Taksis” bija tikko izlaidis pasažieri, un vairāki cilvēki nekavējoties metās pie mašīnas. Pēteris bija jaunākais un veiklākais. Pirmais viņš ielēca blakus šoferim un apmierināti nokomandēja: “Uz lidostu!” Pārējie censoņi virināja durvis. “Vai var vismaz līdz centram?” – “Cilvēki! Es uz lidostu! Tas nav uz centru!” – Pēteris skaidroja.

Lidosta sagaidīja Pēteri ar lielu žogu, TU-134 astēm un modernu halli. Rīgas lidosta bija labākā Sovdepijas Eiropas daļā. Šodien Pēterim neticami veicās. “Tā ir zīme,” viņš pat nodomāja. Pie kasēm bija tikai nedaudzi cilvēki.

Mņe Moskvu, na pervij reis! (Man uz Maskavu! Uz pirmo reisu!)

Požaluista! Čerez dvadcat minut. Srazu na reģistraciju! S vas 21 ruboļ. Bagaža ņet? (Lūdzu! Pēc divdesmit minūtēm. Uzreiz ejiet uz reģistrāciju. No jums 21 rublis. Bagāžas nav?)

– Ir! Bet nav sverama! – Pēteris atļāvās pajokot.

– Nu tad ir vai nav? – pasmaidīja kasiere.

– Nav, nav! – Pēteris laimīgs paķēra biļeti un devās pie reģistrācijas galdiņa. Lidostas darbiniece pārbaudīja pasi, tad lika iet caur kontroli uz “prijomņiku”. Kontrolē pasažieri uz slīdošās lentes nolika savu rokas bagāžu, ja tāda bija. Lenta slīdēja, un čemodāni iebrauca ar iesvinotas gumijas strēlēm aizsegtā kamerā, kur to caurskatīja. Jebkuru aizdomīgu priekšmetu tūlīt apskatīja dzīvē. Paši pasažieri tajā laikā devās caur metāla rāmi. Spalgā skaņa atsvieda Pēteri atpakaļ. “Kas tas?” viņš pārsteigts nodomāja. “Tak, vykladyvajem vsjo iz karmanov na stol! (Tā, izliekam visu kabatu saturu uz galda),” nokomandēja jauna sieviete, tērpta nonēsātā milicijas formā. Pēteris paklausīja, un uz galda bez pārējiem niekiem parādījās arī pamatīgs saliecamais nazis. Apsardzes darbiniece uzreiz paņēma to rokā un atvāza. Tad pielika asmeni pie plaukstas. Tas lika Pēterim sarauties bailēs. Ja naža asmenis būs garāks par plaukstu, tas būs aukstais ierocis. Un tad Pēteris dosies ne uz lidmašīnu, bet uz citām iestādēm, kuras ir tuvāk, nekā liekas. Asmenis bija pāris centimetrus garāks. Jaunā miliču dāma fiksēja šo faktu, rādot nazi uz plaukstas un izteiksmīgi skatoties Pēterim acīs. Pētera sejā parādījās izmisīgs lūgums. “Es kaut kā aizmirsu. Man tas darbā vajadzīgs,” viņš izmisīgi taisnojās.

Nedaudz pāri sešiem Pēteris jau bija Maskavā. Vēl stunda elektriskajā vilcienā, tad satraukts zvans pie durvīm un bezgala pārsteigtā Olgas seja. “Jā! Tu esi tieši tāds kadrs, kādu Sofija man aprakstīja!” Olga satriekta izdvesa. Bet tad aplika rokas viņam ap kaklu. Neviena cita dzīvoklī nebija, un tas Pēterim patika. Viņš ļoti centās būt labs.

Pēc tam viņi dzēra kafiju. Svētdienas vakarā atvadoties Olga iedeva līdzi uz datora izdrukātu lapu kaudzīti. Tās bija sadrukājuši Maskavas Universitātes studenti, Olgas prakses biedri. Tur bija romāns Meistars un Margarita, Visocka un Brodska dzejas. Visocki Pēteris bija daudz klausījies, bet Brodskis viņam nepatika. “Kaut kāds īdētājs,” viņš notaksēja. Toties Bulgakova romānu viņš izlasīja neatraujoties divdesmit četrās stundās. Kad māte ienāca viņa istabā piecos no rīta un jautāja: “Tu neesi slims? Nu ka marš gulēt!”, Pēteris varonīgi atrauca: “Ej tu…!” un saviebies turpināja lasīt par Ponciju Pilātu un Ješua ha Notsri.

Un bija trešā diena.

Viņi bija norunājuši tikties Kijevā. Uz centrālās stacijas perona tikos un tikos. Pēteris lidoja ar lidmašīnu, bet Olga brauca no Maskavas ar vilcienu. Olga bija nopirkusi biļetes iepriekš un nokļuva Kijevā ar vilcienu bez problēmām. Pēteris norunātās tikšanās laikā nervozi staigāja pa Gomeļas lidostu, kur bija nosēdināta lidmašīna Rīga–Kijeva. Kijeva to nepieņēma. Laiks neļāva. Pēc diennakts sēdēšanas Pēteris beidzot parādījās uz Kijevas stacijas perona, bet, pats par sevi saprotams, ieraudzīja tikai pāris garlaikotus nesējus ar ratiņiem. “Nu ir vakars,” Pēteris nodomāja. Brauciens taču bija iecerēts kā bildināšanas vizīte. Ko tagad? Viņš satraukti staigāja pa Kijevas dzelzceļa staciju. Pēkšņi viņš atcerējās, ka kādreiz pie Olgas uz galda bija redzējis vēstuli. Tur bija atpakaļadrese. “Tin, vecais, filmu, tin atpakaļ!” viņš izmisīgi domāja pie sevis. Un jā, tiešām atmiņā sāka ataust ar roku rakstītais teksts. “Nu vēl, vēl drusku!” viņš sasprindzinājās tā, ka galva sāka sāpēt. Diez vai kāds noticēs, ka viņš sāka redzēt šo atpakaļadresi tā, it kā tā viņam būtu uzrakstīta priekšā, bet tā patiešām bija. Pienācis pie kases, viņš palūdza biļeti. “Jā!” kasiere mundri atbildēja. Līdz Kameņec–Podoļskai ar vilcienu, tālāk ar autobusu kalnos iekšā.

Un bija ceturtā diena.

Borivkas pastā Pēteris krieviski pajautāja, kur var atrast tādu jaunavu. Par lielu pārsteigumu, pastniece sāka ar viņu runāt ukrainiski. Un runāja tikai ukrainiski. Ja Pēteris nebūtu pašmācībā mācījies poļu valodu, viņš būtu smagā situācijā. Bet, noklausījies desmit gadus no vietas poļu “Jedynku” (kādreiz tā bija pirmā Polijas radio programma), viņš bez pūlēm saprata praktiski visu. Tad nu bija tāds dīvains dialogs. Pēteris runāja krieviski, bet viņam atbildēja ukrainiski. Ukraiņu nesatricināmā pārliecība, ka katram normālam cilvēkam ir jārunā ukrainiski, ir īpašas apceres vērta. Nedaudz vēlāk Pēteris pārliecinājās, ka tieši tāda pati īpašība piemīt arī poļiem. Olga vairāk nebrīnījās, kad Pēteris parādījās mājas durvīs. “Es zināju! Tu esi tāds!” viņa smējās.

– Māt, tas ir Pēteris! Zini, es dzīvē neesmu redzējusi otru līdzīgu cilvēku. Reizēm es nevaru saprast, kas viņš ir. Vai eņģelis vai pats nelabais? Bet muļķis viņš nav, un tāpēc viņš būs mans vīrs! – paziņoja Olga. No blakus istabas iznāca Olgas tēvs, pavecs kara veterāns. Viņš sniedza Pēterim roku, un viņi uzreiz kļuva draugi. Viņš bija viens no sirsnīgākajiem cilvēkiem, kādu Pēteris savā neilgajā mūžā bija sastapis. Saimnieks izraka dārzā no zemes trīslitru “gorilkas” burku, jo bija Gorbačova “sausais likums” un tādas lietas nedrīkstēja turēt mājās. Līgavas māte aizņēmās no kaimiņiem cienastu. Uz galda bija lasis un pat sarkanie ikri. Pēteris nodomāja, cik gan viņiem tas viss izmaksājis, bet tad izrāva “gorilkas” glāzi. Vienu, tad otru un pēc tam atjēdzās tikai gultā. Nogurums un izsalkums darīja savu. “Nāc šurp!” Olga novilka pavisam sašļukušajam Pēterim bikses.

Atpakaļceļā bija pārpildīta stacija, kur nepārdeva biļetes ne uz kurieni, bet neviens tādēļ vien negāja prom. Kad pienāca kārtējais vilciens, skaļrunī atskanēja čērkstoša balss: “Kijev dva!”. Ļaudis stāvēja ap kasi blīvā, kādus divdesmit cilvēkus biezā pusaplī. Pēteris mēģināja pabīdīties kases virzienā, bet tūlīt saņēma lielu pretsparu un pēc diviem spēcīgiem elkoņu triecieniem pa liesu un aknām aizgāja “atkačāties” uz stacijas sola. Ļaudis te bija skarbi. Situāciju izglāba Olgas tētis. Viņš paņēma labajā rokā kaut kādu sarkanu grāmatiņu, bet kreisajā savu kruķi: “Propustite veterana voiny! (Palaidiet kara veterānu!)” viņš iekliedzās tā, ka tuvāk stāvošie neviļus pieliecās. Vīrieši atkāpās, redzot sarkano veterāna grāmatiņu, bet sievietes pietiekami nobiedēja kruķis. Ticis pie kases, viņš atskatījās, kur ir Pēteris. “Nāc taču ātri šurp!” – viņš ar pēdējiem spēkiem uzsauca galīgi nesaprātīgajam znotam.

Un bija piektā diena.

Tās bija Pētera kāzas. Ciemiņu nebija daudz. Cik nu vien varēja uzņemt mazais piepilsētas dzīvoklis. Tomēr te bija visi tie, kurus Pēteris gaidīja. Māsa ar vīru, Sofija ar savu “Sofijas vīru”, abu pušu vecāki un Pētera krustmāte. Bija grūti. Ne līgava, ne viņas vecāki ne vārda nesaprata latviski. Pētera krustmāte atteicās runāt krieviski un ik pa brīdim uzsauca ekstrēmus tostus, kurus Pēteris pārtulkoja pilnīgi savādāk. Krustmāte tikai nozibināja acis, bet citādi nevarēja. Negribējās pārvērst jau tā problemātiskās kāzas par pilnīgu bezjēdzību. Pēteris sēdēja pie galda, un tikai viena doma nedeva viņam mieru. Tā skanēja izsmējīgi: “Tās ir tavas kāzas, vecīt!”

Tālāk bija slikti. Kaut cik mierīga līdzās pastāvēšana bija tikai trīs dienas. Dzīvošana šaurajā piepilsētas dzīvoklī ar kopēju virtuvi un tualeti izrādījās pilnīga utopija. Valodas un kultūras barjera un pārspīlētā mātes mīlestība pamazām darīja savu. Dzīvoklis pamazām, bet ļoti konsekventi pārvērtās par trako nama palātu. Pēteris ļoti centās. Viņš pat nedzēra ne lāsi sešus mēnešus. Pat ne alu. Neticēja nevienam sliktam vārdam ne no mātes, ne krustmātes puses. Visu laiku izmisīgi meklēja dzīvokli. Padomju Savienībā ar to nebija tik vienkārši. Oficiāli neko izīrēt nedrīkstēja. Viss īres tirgus bija neoficiāls. Pēteris gandrīz dabūja īres namiņu Jūrmalā, bet tikko īpašnieki uzzināja, ka sieva ir krieviete, tūlīt atteica. Uz argumentu, ka viņa nav krieviete, bet gan ukrainiete, skanēja atbilde: “Jūs tur redzat kādu starpību?” Tas notika Padomju Savienībā 1986. gadā.

Pēterim piedāvāja “Alfas” kopmītni. Viņš aizgāja uz turieni ar lielām cerībām, bet izgāja kā dabūjis ar cirvi pa pieri. Koridors. Pa labi un pa kreisi netīri darba apavi, bērnu ratiņi. Visur dramatiska netīrība. Katras durvis daudzas reizes izlauztas. Labotas un atkal izlauztas. Dušas telpas un kopēja tualete. Vīriešu tualetes podiem vāku nav. Uz malas redzamas zābaku zoļu pēdas. Neaprakstāma smirdoņa. “Ak, Dievs!” viņš skumji nodomāja.

Tā kā Pēteris nebija slikts speciālists, viņu uzrunāja cilvēki no “īpašās nodaļas”. Lai nākot pie viņiem, dzīvokļa jautājumu ātri atrisināšot. Pēteris atteicās. Viņam bija principi. To uzzinājusi, sieva viņam nolasīja kārtīgu lekciju par principiem un to nozīmi ģimenes dzīvē, kaut gan beigās sabruka dzīvesbiedra skavās un apraudājās. “Es zinu, ka tu esi tāds! Bet ko mēs darīsim? Lūdzu, izdomā kaut ko!” Bet Pēterim nekas neizdevās. Kā speciālists viņš nebija slikts, taču praktiskajā dzīvē, kur bija “jāgrozās”, “jāatrod”, kur valdīja “tu man, es tev”, viņš bija nevarīgs kā bērns.

Pēc tam notika vissliktākais. Olga pamēģināja pati risināt šo jautājumu. Viņa strādāja Rīgā, tajā pašā KASMONā, kur Pēteris ar Sofiju viņu bija iekārtojuši. Pamazām sāka pienākt satraucošas ziņas. Pēteris sākumā neticēja, bet tad, kad kāds labs draugs no šīs nodaļas sāka taisīt neglītus mājienus, Pēteris juta, ka tas ir viss. Viņa cīņa bija galā.

Un bija sestā diena.

Viņš visu bija izlēmis. Braukdami uz tiesu, kas šķirs viņu laulību, abi stāvēja apskāvušies piepilsētas autobusā un raudāja. Bet abi saprata, ka viss ir beidzies.

Pēteris atgriezās dzimtajā ciemā. Mugurā viņam bija oranžs lietusmētelis, vidū pārsiets ar jostu, bet galvā skaista melna hūte, kas pašam ļoti patika. Bet tā arī bija visa viņa mantība trīsdesmit gadu vecumā. Dzīve sākās vēlreiz no jauna.



Vēlos saņemt apkopojumus uz norādīto adresi: