Par dabisko likumu

Filips Melanhtons (1497–1560) bija profesors Vitenbergas Universitātē, Mārtiņa Lutera cīņubiedrs laikā, kad Vācijā notika Baznīcas Reformācija. Viņš ir autors darbam Augsburgas ticības apliecība – vienai no svarīgākajām luterāņu ticības apliecībām. Kopā ar Mārtiņu Luteru Melanhtons aktīvi iesaistījās Vācijas skolu sistēmas reorganizācijā, kā rezultātā ieguva goda titulu Praeceptor Germaniae (Vācijas skolotājs). Melanhtons ir pazīstams arī ar pirmo luterāņu sistemātiskās dogmātikas rokasgrāmatu, 1521. gadā izdoto darbu Loci Communes. Šajā grāmatā, lai organizētu Bībeles zināšanu kopumu, sakārtoti 11 teoloģijas pamatjautājumi jeb tēmas – katrs savā vietā jeb “loci”. Šīs tēmas pārsvarā tiek aplūkotas pēc apustuļa Pāvila kristīgās mācības izklāsta viņa Vēstulē romiešiem. Loci Communes pirmais izdevums tika publicēts 1521. gadā Vitenbergā, tāpēc 2021. gadā, kad tika svinēta darba 500 gadu jubileja, Luterisma mantojuma fonds to izdeva Kaspara Bankovska tulkojumā no latīņu valodas.[1] Tā kā Telos savā darbā ne reizi vien nācies saskarties ar neizpratni, mēģinot tādu Rietumu kultūrā gadu tūkstošos labi aprobētu nojēgumu kā dabiskais likums iestrādāt Latvijas publiskajā telpā, pārpublicējam divus nelielus fragmentus no Melanhtona grāmatas tieši par dabisko likumu.[2] Zīmīgs ir Melanhtona pieļāvums, ka cilvēki bez Svētā Gara palīdzības dabisko likumu īsti nevar saprast, kaut gan apustulis Pāvils Vēstulē romiešiem norāda, ka dabiskā likuma pamati ir pieejami arī pagāniem bez īpašas Dieva atklāsmes starpniecības.

Es neesmu vēl manījis, ka par dabiskajiem likumiem kāds būtu uzrakstījis kaut ko ievērības cienīgu, vienalga, vai tie būtu teologi vai ­juristi. Tā kā šie likumi tiek saukti par dabiskajiem, tad to principi mums ir jārod ar cilvēka prāta palīdzību dabiska siloģisma ceļā. Un es nekad vēl neesmu redzējis, ka kāds to būtu paveicis, un nemaz nezinu, vai tas vispār ir iespējams, jo cilvēka prāts ir tik ļoti sagūstīts un sists ar aklumu.

Taču Pāvils māca, ka mūsos ir dabiskais likums, apbrīnojami precīzi un pamatoti vēstules romiešiem 2. nodaļā spriezdams šādi: pagāniem ir sirdsapziņa, kas viņus vai nu aizstāv, vai apsūdz par viņu darbiem. Tas tātad ir likums. Jo kas gan cits ir sirdsapziņa, ja ne spriedums par mūsu darbiem, kas sakņojas kādā likumā vai vispārējā principā? Tātad dabiskais likums ir tāds vispārējs spriedums, kam visi cilvēki vienlīdz piekrīt un ko Dievs ir ierakstījis ikviena sirdī, lai tas būtu par tikumu pamatu. Tāpat kā teorētiskajās zinātnēs, piemēram, matemātikā, pastāv zināmi vispārēji principi jeb kopējas atziņas un pieņēmumi (kā, piemēram, tas, ka veselais ir lielāks par tā daļu), tā arī morāles jomā pastāv zināmi vispārēji principi un vispārpieņemti secinājumi (un pedagoģisku iemeslu dēļ man šeit jālieto sholastiķu terminoloģija), kas kalpo par mērauklu visiem cilvēku darbiem. Marks Cicerons savā darbā “Par likumiem”, sekojot Platona piemēram, likumu veidošanas principus aizgūst no cilvēka dabas. Kaut gan es nenosodu šādu pieeju, man tā nešķiet īsti precīza. Turklāt šajā Cicerona darbā ir arī ļoti daudz bezdievību. Tā notiek bieži, ja vairāk sekojam sava prāta metodēm un apsvērumiem, nevis Svēto Rakstu pavēlēm.

Spriedumi, kas balstīti cilvēka izpratnes spējā, lielākoties ir maldīgi mūsu iedzimtā akluma dēļ. Un, kaut arī mūsu sirdīs ir ierakstīta zināma apjausma par to, kas ir morāli pareizi, tomēr mēs spējam to aptvert ar lielām grūtībām. Bet, kad es apgalvoju, ka Dievs cilvēku sirdīs ir ierakstījis dabiskus likumus, es ar to gribu sacīt, ka šo likumu atziņa ir zināms līdzradīts stāvoklis (habitus concreatos), lietojot sholastiķu terminoloģiju. Šī likumu atziņa nav kāds mūsu prāta atklājums, bet tā ir mēraukla, ko Dievs mūsos ir ielicis, lai pēc tās mēs varētu izdarīt spriedumu par to, kas ir morāli pareizi. Un man nerūp, kā tas saskan ar Aristoteļa filozofiju. Kāda gan man daļa par šī strīdoņa uzskatiem?

Bet es izlaidīšu to, kas mums ir kopīgs ar dzīvniekiem, proti, visu to, kas attiecas uz vairošanos un rūpēm par dzīvību. Juristi šīs lietas iekļauj dabiskajā likumā, bet es tās saucu par dabiskajām tieksmēm, kas visām dzīvām būtnēm ir vienādi iedzimtas. Bet svarīgākie likumi, kas īpaši attiecas uz cilvēkiem, manuprāt, ir šādi:

I. Mums ir jāgodā Dievs.

II. Tā kā esam dzimuši dzīvei noteiktā sabiedrībā, mēs nedrīkstam nevienam darīt pāri.

III. Dzīve cilvēku sabiedrībā pieprasa, lai visas lietas būtu kopīgā lietošanā.

Pirmo likumu, ka mums ir jāgodā Dievs, mēs aizgūstam no vēstules romiešiem 1. nodaļas, kur apustulis bez šaubām to ir iekļāvis starp dabiskajiem likumiem, sacīdams, ka jau kopš pasaules radīšanas Dievs visiem cilvēkiem ir atklājis Savu varenību (Rm 1:19–20). Bet mēģinājumi izsecināt Dieva esamību cilvēcisku siloģismu ceļā vairāk piedienas ziņkārībai nekā dievbijībai, vēl jo īpaši tāpēc, ka spriedelēt par šādām lietām nav droši cilvēka prātam, kā jau es norādīju šī kompendija sākumā.

Otrais likums, kas brīdina nedarīt nevienam pāri, bez šaubām, ir atvasināms no vispārējas nepieciešamības, jo mēs visi esam piedzimuši saistībās un attiecībās cits ar citu. Uz to norāda arī Raksti, sakot, ka nav labi cilvēkam būt vienam, bet tam jādod piemērots palīgs (1Moz 2:18). Tātad šis likums pavēl, ka nevienam nedrīkstam nodarīt pāri, tas ir, lai mēs dedzīgi mīlētu cits citu un ikviens varētu piedzīvot mūsu labvēlības un laipnības pilno kalpošanu. Tā šis likums ietver arī Dieva baušļus par to, ka mums nebūs nokaut, mums nebūs zagt citam piederošo mantu utt.

Iespējams, tu jautāsi: kāpēc tad likumsargi nogalina noziedzniekus? Mana atbilde ir šāda. Tā kā kopš Ādama grēkākrišanas mēs visi esam apzīmēti ar grēka zīmi, tad cilvēku attiecības ir tādas, ka ļaunie bieži nodara pāri labajiem. Tāpēc šim likumam ir jāatbalsta cilvēku sabiedrība, apspiežot, ierobežojot un nogalinot tos, kas traucē sabiedrības mieru un dara pāri nevainīgajiem. Tā, atbrīvojot sabiedrību no ļaundariem, likums spēj pasargāt vairāk cilvēku. Tas pats likums arvien paliek spēkā: “Nedari nevienam pāri.” Bet, ja kādam jau ir nodarīts pāri, tad sabiedrība ir jāatbrīvo no šī pāridarītāja, lai neciestu vēl vairāk cilvēku. Svarīgāk ir pasargāt visu cilvēci, nevis to vai citu atsevišķu cilvēku. Tāpēc tiek nogalināts tas, kurš tādā vai citā veidā ar savu ļauno piemēru apdraud visu sabiedrību. Tamdēļ arī valstī ir likumsargi, kas soda noziedzniekus, un tamdēļ arī tiek vesti kari. Juristi šīs visas lietas attiecina uz tautu tiesībām.

Trešais likums, par kopīgajām lietām, protams, pamatots cilvēku sabiedrības raksturā. Ja dažu draugu starpā valda princips, ka “draugiem viss ir kopīgs” (τὰ τῶν φίλων κοινὰ), tad kāpēc tas pats princips nevarētu valdīt starp visiem cilvēkiem? Visiem cilvēkiem taču būtu jābūt savstarpējā saskaņā, tāpat kā brāļi ir saskaņā ar brāļiem, bērni ar vecākiem un vecāki ar bērniem. To pavēl likums, kas aizliedz citam kaitēt. Bet, tā kā cilvēciskā alkatība nespēj samierināties ar to, ka viss tiek lietots kopīgi, tad šo likumu mums vajag izlabot, proti, tā, lai nevienam netiek nodarīts kaitējums. Lietām ir jābūt kopīgā lietošanā vienīgi tik lielā mērā, cik to atļauj sabiedrības miers un ļaužu labklājība. Vispārīgi ņemot, pār zemākajiem likumiem valda augstākie likumi un koplietošana ir jātur zināmās robežās.

Tāpēc trešais likums ir jāaizstāj ar kādu citu, proti: īpašums cilvēku starpā ir jāsadala tā, lai tas nekaitē vispārējai sabiedrības labklājībai. Un, tā kā cilvēku attiecībās tiek pieņemts, ka vismaz daļējam kop­īpašumam ir jābūt (jo pēc dabas visam būtu jābūt kopīgam), tad ir iekārtots tā, ka lietas tiek nodotas citu lietošanā ar līguma palīdzību – pērkot, pārdodot, nomājot, īrējot utt. Šeit tu redzi, no kurienes cēlušies līgumi. To saprata arī Platons, kurš savā darbā “Likumi” 5. grāmatā saka, ka vislabākā ir tāda valsts pārvalde, kur, cik vien tas ir iespējams, tiek ievērots princips “draugiem viss ir kopīgs”. Un šajā valstī ne tikai īpašums būtu kopīgs pilsoņu starpā, bet arī ikviena locekļi – acis, rokas, kājas, mute – kalpotu visas sabiedrības kopējam labumam. Mēs nevaram atrast labāku valsts pārvaldes piemēru par to, kurā tiktu ievērots princips, ka draugiem viss ir kopīgs, tāpēc ir izgudroti līgumi, ar kuru palīdzību mēs nododam savu īpašumu citu lietošanā, lai vismaz kaut kādā mērā būtu iespējama šī īpašuma kopība.

To, ko esam šeit runājuši par vispārējiem dabas likumiem, tu vari apkopot šādi:

I. Godā Dievu.

II. Nedari nevienam pāri, bet ikvienam kalpo un palīdzi, jo mēs esam dzimuši dzīvei kādā noteiktā sabiedrībā.

III. Ja nav iespējams panākt, ka pilnīgi nevienam netiek kaitēts, tad jācenšas izdarīt tā, ka tiek kaitēts pēc iespējas mazākam daudzumam cilvēku. Sabiedrība ir jāatbrīvo no nemiera cēlājiem, tamdēļ tiek iecelti likumsargi un tiek sodīti noziedznieki.

IV. Lai nodrošinātu sabiedrības mieru, ar īpašumu ir jādalās. Ar savstarpēju līgumu starpniecību ir jāmazina trūkums.

Kas vēlas, pie tā klāt var pievienot arī kādus dzejnieku, oratoru un vēsturnieku izteikumus, uz kuriem ierasts atsaukties, runājot par tautu tiesībām, kādus šur un tur var lasīt par laulību un tās pārkāpšanu, par pateicību un nepateicību, par viesmīlību, par preču maiņu un citām līdzīgām tēmām. Man šķita pietiekami norādīt tikai uz pašām vispārīgākajām dabiskā likuma formām. Turklāt mums nevajadzētu neapdomīgi par likumu pieņemt kuru katru pagānu autoru viedokli. Lielum lielais vairums šo viedokļu atspoguļo mūsu dabas samaitātību, nevis pauž īstenus likumus. Tādas ir, piemēram, arī šīs Hēsioda rindas: “Mīli, kam pats esi mīļš; kas uzbrūk, tam savukārt uzbrūc! // Tam dod, kas tev ko ir devis; tam nedod, kas pats neko nedod!”[3] Šajās vārsmās Hēsiods draudzību vērtē, balstoties vienīgi izdevīgumā. Līdzīga doma pausta arī sakāmvārdā “Dots devējam atdodas”. Šeit varētu minēt arī rindas no Euripīda traģēdijas “Ions”, kur tiek sacīts, ka spēks ir jāatvaira ar spēku: “Ir labi krietnajam būt dievbijīgam. Bet, ja ienaidniekiem gribi darīt ļaunu, neviens likums lai nestājas tev ceļā.”

Arī tā saucamajā civilajā likumā ir daudz kā tāda, kas drīzāk atspoguļo cilvēku kaislības nekā dabisko likumu. Kas var būt vēl svešāks dabiskajam likumam nekā verdzība? Un daudzos līgumos tas, kas ir visbūtiskākais, tiek apslēpts ar viltu. Bet par šīm lietām runāsim citur. Krietns cilvēks pilsonisko kārtību dibinās uz taisnīgiem un labiem pamatiem, proti, saskaņā ar Dieva un dabiskajiem likumiem. Un it viss, kas tiek iedibināts pretēji šiem likumiem, nevar būt nekas cits kā netaisnība. Tik daudz būtu sacīts par dabiskajiem likumiem, kurus, ja vēlies, tu vari izkārtot arī precīzāk un ar lielāku rūpību.

[..] Kā varam pārliecināties no Rakstiem, Bauslību un Evaņģēliju Dievs mums nav atklājis kādā noteiktā laikmetā, bet tie parādās dažādos un nenoteiktos laikos. Tu redzi, ka līdzās dabiskajam likumam, kurš, kā man šķiet, ir ierakstīts cilvēku sirdīs, Dievs dažādās situācijās ir devis arī kādus īpašus likumus. Piemēram, Ādamam Viņš pavēlēja neēst no laba un ļauna atzīšanas koka augļiem. Kainam Viņš pavēlēja nedusmot uz savu brāli. Pēc tam Viņš deva likumu par to, ka grēko, kas nogalina Kainu. Šādi Dieva Gars ir nemitīgi cilvēkos atjaunojis dabiskā likuma atziņu, jo grēka dēļ cilvēka prāts ir kļuvis akls pret to. Man gandrīz gribētos sacīt, ka dabiskais likums nav kaut kas iedzimts, pēc dabas iedēstīts un ierakstīts cilvēku sirdīs, bet tie ir likumi, kas saņemti no tēviem un gluži kā no rokas rokā tie nodoti tālāk paaudžu paaudzēs. Kā Ādams ir mācījis saviem bērniem par pasaules radīšanu un Dieva pielūgšanu, tā viņš varētu būt arī brīdinājis Kainu, lai viņš nenogalina savu brāli, un līdzīgi arī citur.


[1] Sīkāk par darbu skat. šeit: http://www.lmf.lv/loci-communes-filips-melanhtons/

[2] Smalkāku ievadošu ieskatu luterāņu izpratnē par dabisko likumu var skatīt: https://latvijasluteranis.lv/2021/06/19/dabiska-dievatzina-un-dabiskais-likums-luteriskas-baznicas-maciba/

[3] Hēsiods, Darbi un dienas, 353.–354. rinda A. Ģiezēna atdzejojumā.

Sagatavoja Krišjānis Lācis. Paldies Kasparam Bankovskim par sadarbību.

Print Friendly, PDF & Email
close

Vēlos saņemt apkopojumus uz norādīto adresi: