Netālu no universitātes, tieši pretī stacijai, atradās iestāde ar lepnu nosaukumu – restorāns “Kaukāzs”. Tas bija pagrabstāvā. Mēs tur nebijām bijuši, bet Uldis gan, tāpēc viņš vienkārši komandēja – ej tur, pagriezies pa labi, ej tur pie galdiņa un gaidi!

Ne līgava, ne viņas vecāki ne vārda nesaprata latviski. Pētera krustmāte atteicās runāt krieviski un ik pa brīdim uzsauca ekstrēmus tostus, kurus Pēteris pārtulkoja pilnīgi savādāk. Krustmāte tikai nozibināja acis, bet citādi nevarēja. Negribējās pārvērst jau tā problemātiskās kāzas par pilnīgu bezjēdzību. Pēteris sēdēja pie galda, un tikai viena doma nedeva viņam mieru. Tā skanēja izsmējīgi: “Tās ir tavas kāzas, vecīt!”

Kā pirmie nelielajā laukumiņā iznāca baletdejotāji. Viņi mani maz iespaidoja. Es vairāk skatījos uz putekļaino, netīro grīdu, redzēju, kā viņus traucē ierobežotā telpa, un domāju, ka dabūs gan viņi mazgāt savas baltās kurpītes.

Vilciena “plackartes” nodalījumā pabāzu zem sola savu čemodānu ar dokumentiem. “Lai skatās, ja kādam vajag! Lai kaut nosper, man vienalga!” – nodomāju pie sevis. Nodalījuma kaimiņi arī brauca uz Rīgu. Tā bija kāda krievu ģimene. Māte, tēvs virsnieks un ne visai izteiksmīga jaunākā meita. Vilciens vēl nebija sakustējies, kad mazais galdiņš pie loga jau bija noklāts ar ēdieniem.

Vienīgo reizi dzīvē trīcēja ceļgali. Pēc tam izgāju armiju, visādi piedzīvojumi bija arī vēlāk. Ne reizi vien biju mata tiesu no nāves. Nekad netrīcēja ceļgali, bet toreiz trīcēja. Atskanēja zvans, atsprāga durvis un skolēni sanāca klasē.

Bija skaidra mēness nakts, viss zaigoja vienā sudrabā. Klusu šļakstēja airi, meitene bija apklususi un kaut ko saspringti domāja. Izgāztie koki nokarājās no stāvajiem krastiem, lielās siekstas rēgojās no ūdens kā pasaku briesmoņu pirksti. Nebija pat odu, bija nereāls klusums. Likās, visa daba ir pamirusi, tikai mūsu airi cilājas sudrabotajā ūdenī.

Otrajā mēnesī sāka uzkrāties dažādas nepatikšanas. Konflikti ar biedriem. Es biju citāds kā viņi un piedevām vēl iecirtīgs. Tāpēc zem acīm sāka parādīties zilumi. Pirmo reizi tos ieraudzījusi, Aleksandra Ivanovna tūlīt metās man klāt: “Saki, kurš tas bija?” Es klusēju, jo sapratu, ka krieviem nav lielāka grēka kā uzrādīt pāridarītāju.

Pēc kāda laika viņa aizbrauca uz Izraēlu. Tas bija pašā “perestroikas” sākumā. Es jau biju laukos, strādāju jaunā darbā, sāku jaunu dzīvi. Viss kapitāls bija viens lietusmētelis un hūte. Bet jutos brīvs. Kādu nakti redzēju spilgtu sapni. Es stāvu Šeremetjevas lidostā. Uz iekāpšanu ved garš koridors. Durvīs, kas ved uz šo koridoru, stāv Sofija.

Pēc vācu iebrukuma Pēteris iekārtojās darbā uz dzelzceļa un iesaukums viņu neskāra. Bet Vladislavu 1943. gada vasarā paaicināja uz pagastmāju un piedāvāja “brīvprātīgi pieteikties cīņai pret žīdisko boļševismu lielā vācu vadoņa Adolf Hitler vadībā”. Dižā vadoņa vārdu nedrīkstēja locīt kaut kādā tur bauru mēlē, un tā arī bija jāsaka “dižais vadonis Adolf Hitler”.

Biju tiešām nobijies. Bet netaisījos lūgt nekādu žēlastību. Vienkārši sabāzu rokas kabatās, skatījos ugunī un domāju: kas notiks, lai notiek! Zeki iznāca krietnā pulkā, arī sastājās ap ugunskuru. Es stāvēju un gaidīju naža dūrienu. Zeki stāvēja man aiz muguras, jutu viņu elpas. Nemēģināju lūgties. Kas būs, tas būs. Valdīja baigs klusums.

Cits cilvēks, izgājis tādu elli, nebūtu vairāk nekad dzīvē sitis otru cilvēku. Bet tādi nederēja paaugstināšanai. Derēja tikai tādi, kas paši kļuva nikni kā suņi. Žurku iznīcinātāju audzināšana bija devusi savus rezultātus. Pietiek nodauzīt, pazemot cilvēku savus sešus mēnešus, lai pēc tam, to nedaudz izceļot, iegūtu uzticīgu sišanas sistēmas turpinātāju.

Es būtu viņu ļoti mīlējis, ja vien nebūtu tās nevajadzīgās nežēlības. Es nebiju dumjš un visu jau sapratu tāpat – kur es biju kļūdījies un ko izdarījis nepareizi. Visumā es biju prātīgs un paklausīgs zēns.

Negaidīti grūts izrādījās karoga jautājums. Nevienam mājās nebija ne šūšanas, ne krāsošanas darbnīcas. Rajona centra apģērbu veikaliņā nepārdeva līdzīgu drēbi, neko īpašu pasūtīt nebija iespējams un, ja es to mēģinātu, par to rajonā centrā zinātu visi. Sapratu, ka būs jāiztiek ar purpursarkano padomju karogu. Pie tā arī palikām.

Reiz nelielā baļķu būdiņā meža vidū atradām kādu sakšu dezertieri. Vecs, pieredzējis karavīrs, viņš bija Rīgā kaut ko nelabu sastrādājis, un, lai izvairītos no soda, vienkārši iemucis mežā. Neviens viņu, protams, nemeklēja. Tā viņš tur dzīvoja, drusciņ medīdams un zvejodams zivis netālajā upītē. Uz ziemu viņš taisījās iet uz Lietuvu, pie poļiem.

Aiznesu āpsi līdz upei un uzliku viņa sastingušo ķermeni uz plosta. Pārcēlāmies uz Salu, un tur es apglabāju viņu kādā krūmu malā. Aizbērdams bedri, domāju, cik neglīti esmu izrīkojies un svēti nosolījos nekad vairāk neaiztikt nevienu dzīvnieku. Aizkustinājumā gribēju pat atdot militāro godu, bet tad atcerējos, ka to nedara bez cepures.

Viss jau būtu lieliski, bet pašā vidū bija liels zars, kuru jāteniski nu nekādi neapiet. Nācās vien celties uz trīcošajām kājelēm un, piekļaujoties zaram kā mammītei, lēnām pārrāpties otrā pusē. Stāvokli vēl pasliktināja lielā slaucene, kura visu laiku pinās pa kājām.

Atskan komanda “Apkaklītes!”. Es padevīgi atpogāju āķīti un izplešu savu apkakli. Pienāk Mogiļenko. “Ā, tā jau domāju! Latvijas nacionālais varonis ir netīrelis”, viņš ņirdzot saka.