Šī gada 26. jūlijā Francijas galvaspilsētā Parīzē tika atklātas XXXIII vasaras olimpiskās spēles. Vērienīguma ziņā šai atklāšanas ceremonijai, šķiet, nav bijis līdzīgas. Tā sastāvēja no 12 daļām, kas katra bija nosaukta kādas vērtības vai ideāla vārdā (piemēram, “vienlīdzība”, “brīvība”, bet arī “māsiskums”), iemiesojot attiecīgo vērtību konkrētā performancē. Tomēr, iedziļinoties ceremonijas saturā, aiz cēlajiem principiem, skaļajiem saukļiem un patētiskajiem priekšnesumiem var pamanīt arī necieņu, noraidījumu un zaimus. Šajā rakstā centīšos uzrādīt divas satraucošas tendences, kas saskatāmas olimpisko spēļu atklāšanas ceremonijā: olimpisko pamatideālu nodošanu un mēģinājumus pārveidot Kristus personas identitāti un Viņa vēsts saturu, pielāgojot to LGBTQ+ kustības vajadzībām. 

Kas ir olimpisms?

Olimpiskā kustība, kas visredzamāk izpaužas tieši olimpiskajās spēlēs, ir balstīta noteiktos principos un ideālos. Tos visus vienā vārdā var dēvēt par olimpismu, kas saskaņā ar olimpiskās kustības pamatdokumentu Olimpisko hartu ir “dzīves filozofija, domāšanas veids, tiecība uz prāta, miesas un gara saskaņu”.[1] Tā ideāls ir “harmonisks cilvēks harmoniskā sabiedrībā”.[2] Tātad olimpisms nav saistīts tikai ar sportu kā fizisku aktivitāti. Tas ir integrāls cilvēka un sabiedrības dzīves redzējums un šīs dzīves īstenojums, kas ietver kā cilvēka fizisko (“miesa”), tā intelektuālo un garīgo (“prāts un gars”) attīstību.

Balstīdamās šajā dzīves filozofijā, olimpiskā kustība cenšas tajā izglītot arī jaunatni. Piemēram, Starptautiskās Olimpiskās komitejas mājaslapā norādīts, ka “olimpisms tiecas izkopt tādu dzīves veidu, kas balstās piepūles radītā priekā, laba piemēra izglītojošajā vērtībā, kā arī cieņā pret vispārīgiem ētiskiem pamatprincipiem”.[3] Šīs kustības mērķis ir “veicināt labākas un mierpilnas pasaules veidošanu, izglītojot jaunatni caur sportu un praktizējot to bez jebkādas diskriminācijas un olimpiskajā garā, kas paredz savstarpēju sapratni caur draudzību, solidaritāti un godīgu spēli”.[4] Rezumējot, olimpisms ir cilvēku integrāli attīstoša dzīves veida redzējums, kura popularizēšana un īstenošana ir olimpiskās kustības darbības mērķis.

Ātrāk, augstāk, spēcīgāk?

Olimpiskajām spēlēm Parīzē būtu jāseko šim olimpisma aprakstam, kā arī moto (kuru, starp citu, radīja dominikāņu tēvs Anrī Didons): Ātrāk, augstāk, spēcīgāk! Turklāt jau kopš atjaunoto spēļu sākotnes šie vārdi attiecas ne tikai uz sportu, bet arī uz morāli un estētiku.[5] Pēdējās dienās Parīzes spēļu atklāšanas ceremonijai pārmet tieši morāles un estētikas trūkumu.

Tiesa, reducēt šī gada Parīzes olimpiskās spēles tikai uz atklāšanas ceremoniju nav pareizi, jo pašas spēles vēl ir tikai priekšā. Tomēr atklāšanas ceremoniju var skatīt kā notikumu, kas nosaka toni (vai vismaz mēģina to darīt) visai pārējai olimpiādei un liecina par spēļu rīkotāju olimpisma redzējumu. Ja šādi raugāmies uz atklāšanas ceremoniju, par kādu toni, proti, par kādu olimpismu tā liecina?

To varam mēģināt nolasīt, pievēršoties atklāšanas ceremonijas daļām. To nosaukumi ir šādi: enchanté (aizrauts), synchronicité (sinhronitāte), liberté (brīvība), égalité (vienlīdzība), fraternité (brālība), sororité (māsiskums), sportivité (sportiskums), festivité (svētki), obscurité (tumsa) solidarité (solidaritāte), solennité (svinīgums), éternité (mūžība). Nepievēršoties ceremonijas saturam, bet tikai šiem nosaukumiem, var šķist, ka atklāšanas saturs pilnībā atbilda aprakstītajam olimpisma garam. Draudzīgas sacensības starp vienlīdzīgām un brīvām tautām, kas reizē ir svinīgi satikšanās svētki, – kas gan vēl labāk izsaka olimpisma garu?

Un tomēr – noteikti ceremonijas daļās iekļautie priekšnesumi šim garam un olimpiskās kustības mērķiem nepavisam neatbilda. Piemēram, pirmajā daļā ar Lady Gaga un viņas deju grupas pārjuteklisko priekšnesumu no skatītājiem mēģināja izvilināt nevis sajūsmu par gaidāmajām spēlēm un draudzības garu starp nācijām, kas piedalās spēlēs, bet drīzāk kvazi-erotisku aizrautību. Tad to aizstāja jau plašāks kankāna dejas izpildījums, ko veica liels skaits dejotāju. Vai šie priekšnesumi bija sportiski? Visnotaļ. Vai tie saturēja labus un izglītojošus piemērus jaunatnei, kas šodien no visām pusēm tiek vadīta erotisma un nesavaldītas iekāres virzienā, proti, garīgas verdzības virzienā? Diezin vai.

Iekustināti ar erotiskiem priekšnesumiem, skatītāji – tā droši vien iecerēja organizatori – bija gatavi jau kam nopietnākam. Tāpēc drīz vien priekšnesumā “Brīvība” tika apdziedāta asiņainā Franču revolūcija, kariķēti (un turklāt bez galvas) atveidojot gan noslepkavoto karalieni Mariju Antuaneti, gan varmācīgos revolucionārus. Šajā daļā arī varēja vērot ainu bibliotēkā, kurā trīs studējošo prātus pārņēma erotiska līksme un viņi, šķiet, pameta studijas, pirms tam cits citam rādot grāmatas par mīlestību un dzimumattiecībām. Vai minēto vēsturisko notikumu un erotisma apdziedāšana liecina par cilvēka cieņas vai citu ētikas pamatprincipu ievērošanu, kuru tālāknodošana ir olimpisma uzdevums? Vai varbūt varmācības kariķēšana veicina labākas un mierpilnākas pasaules izveidi?[6]

Atklāšanas ceremonijas erotizācija turpinājās arī daļā “Svinīgums”. Viena no tās sadaļām (“Vienoti dažādībā”) bija veltīta Eiropas Savienībai. Puskaili modeļi un modeles, nepārtraukta ķermeņa erotizācija un izcelšana, drag šovs, neprātīga kratīšanās apdullinošas mūzikas pavadībā – tas viss bija redzams šajā daļā. Vai tā ir tā vienotība dažādībā, ar ko parasti asociē Eiropas Savienību? Vai tā ir harmoniskā cilvēka un sabiedrības izpratne, kuras popularizēšana ir olimpiskās kustības mērķis? Man šis priekšnesums vairāk atgādināja dažādu elementu samešanu vienā traukā un nepārtrauktu trauka kratīšanu, elementiem neļaujot kustēties brīvi, bet pakļaujot tos spēcīgākai ārējai ietekmei. Ja tā, tad tā nav nekāda “vienotība dažādībā”, ne arī harmonija, kur katrs elements ieņemtu sev atbilstošo vietu veselumā. Tā ir brīvības ilūzija – būt “tam, kas tu esi”, lai gan īstenībā tevi vada paverdzinoši spēki.

Vērtības, kas iemiesotas šajā atklāšanas ceremonijā, varētu analizēt sīkāk un plašāk. Ar dažiem piemēriem mēģināju parādīt, ka ceremonija saturēja elementus, kuri nav savienojami ar olimpismu – filozofisko rāmējumu, kas satur kopā un vada olimpisko kustību. Harmoniskā ķermeņa un gara attīstība ir aizmirsta. Atklāšanas ceremonijā dominēja iekāres, varas un miesas kults. Noraidot gara attīstību, novārtā tika atstātas arī olimpismam raksturīgās ētiskās pamatnormas.

Pēdējais Vakarēdiens

Diemžēl ceremonijas daļa “Svinīgums” ietvēra vēl kādu ainu, kas savas nozīmības dēļ aplūkojama atsevišķi. Tā iesākās ar atsauci uz izcilā renesanses mākslinieka Leonardo da Vinči darbu “Pēdējais Vakarēdiens” (L’Ultima Cena), kurā attēlots viens no nozīmīgākajiem notikumiem Jēzus Kristus dzīvē: Euharistiskā Upura un ar to nesaraujami saistītās svētās priesterības iedibināšana.[7] Šo Upuri Dieva Dēls piepildīja, atdodams savu dzīvību uz krusta cilvēku atpestīšanai. Šī notikuma aktualizācija notiek ikkatrā Svētajā Misē, kas ir “visas kristīgās dzīves avots un virsotne” (Katoliskās Baznīcas katehisms, 1324).

Ņemot vērā atjaunoto olimpisko spēļu kristīgās saknes, spēļu atklāšanas ceremonijā būtu bijis pareizi pagodināt Viņu, kurš Sevi atdeva visu cilvēku pestīšanai un apvienošanai. Tā vietā notika pretējais: visu šo svēto ainu ar Kristu un Viņa apustuļiem, kuri gandrīz visi atdeva dzīvību par ticību Kristum, apšaubāmā veidā atveidoja dragkvīnu grupa.[8]

Daudzi, arī kristieši, saskārušies ar šīs ceremonijas ainas kritiku, izrāda neizpratni. Viņi jautā: kas šajā ainā tik sevišķs? Tā taču ir amizanta, smieklīga, asprātīga, turklāt Kristus arī esot sludinājis “iekļaujošās vērtības” un tā tālāk. Šī reakcija ļauj pārliecināties par dominikāņu tēva Pola Mareja vārdu patiesumu: “Lai gan no dienas dienā mēs pārliecināti varam sevi uzskatīt par Kristum ticīgajiem, var būt arī tā, ka gadu gaitā esam kļuvuši nejūtīgi pret krusta noslēpumu un nozīmi.”[9] Mēģināšu atbildēt tiem, kuriem nav skaidri ainas atveidojuma nepiemērotības iemesli.

Iebildumi

Ir vairāki iemesli, kāpēc Pēdējā Vakarēdiena atveidojums atklāšanas ceremonijā bija nevietā. Pirmkārt, konteksts ir pilnībā nepiemērots. Kas gan tik ļoti saista Pēdējo Vakarēdienu (kā nozīmīgu Kristus dzīves notikumu) ar olimpisko spēļu atklāšanu vai, vēl vairāk, ar attiecīgās ceremonijas daļas apšaubāmo saturu, lai pamatotu šādu atsauci? Tiesa, Kristus centās un cenšas apvienot izklīdinātos cilvēkus, un arī olimpiskās spēles kaut kādā nozīmē apvieno cilvēkus. Tomēr abas apvienošanas pēc būtības ir pārāk atšķirīgas un nav sapludināmas vai sasaistāmas.

Otrkārt, nepiemērots ir veids, kādā Pēdējo Vakariņu notikums ir attēlots. Kristus un apustuļi nebija sievietes, ne arī dragkvīnas, ne arī pa mēli staigājoši modeļi. Te nav runa par to, ka sievietes būtu kaut kādā ziņā mazvērtīgākas par vīriešiem. Runa ir par Kristus un apustuļu identitātes cienīšanu. Viņš bija Augstais priesteris paša iecelto jauno priesteru vidū; viendzimušais Tēva Dēls pieņemto dēlu vidū; Skolotājs mācekļu vidū; Izraēla Svētais svēto apustuļu vidū. Personas identitāte nosaka šīs personas reprezentācijas robežas. Interesantā kārtā šajā atklāšanas epizodē šī identitāte nav ņemta vērā, lai gan katras personas identitātes cienīšana it kā ir sekulārās kultūras ticības apliecības būtiskākais artikuls.

Treškārt un galvenokārt, pilnīgi nepieņemams un kļūdains ir vēstījums, ko mēģināja sniegt ar šo atklāšanas epizodi. Kristu šajā ainā atveido persona, kas izskatās pēc sievietes (konteksta dēļ par šī cilvēka patieso dzimumu nespriedīšu). Attēlojot Kristu, šī persona tur abu roku pirkstus sirds formā, savukārt pie plaukstu locītavām karājas sarautu ķēžu paliekas. Galvā tai ir grezna galvassega, kas atgādina kroni, no kura izstarojas gaismas stari.

Vēstījums ir gana skaidrs, un aptuveni to varētu raksturot šādi: Kristus ir mīlestības vēstnesis, tādas mīlestības vēstnesis, kas sarauj it visas ķēdes un robežas – vai tās būtu dzimumu vai kādas citas. Skatītājam jāsaprot, ka Kristus vēsts ir pilnīgā saskaņā ar pasaulīgo “mīlestības” vēsti, ko nes LGBTQ+ kustība. Ar šo ainu Kristus pat tiek padarīts par šīs vēsts sludinātāju – par nebrīvo un apspiesto atbrīvotāju.

Tālāko nav iespējams pārmērīgi uzsvērt: ja Kristus vēsti skaidro šādā veidā, tās būtība tiek pilnīgi sagrozīta. Kristus nenāca no Debesīm, no Tēva, lai pateiktu cilvēkiem: draugi, viss, ko jūs te darāt, sekojot savām iekārēm (“mīlot”), patiesībā ir lieliski, es atnācu tikai jūs paslavēt un pabūt ar jums. Nē un vēlreiz nē! Apustulis Pāvils viņa vēsti izteica šādi: “Ja jūs dzīvojat pēc miesas, jūs mirsiet, bet, ja jūs miesas darbus Garā nonāvējat, jūs dzīvosiet.”[10] (Rom 8.13)

Kā rakstīja pāvests Benedikts XVI grāmatā Jēzus no Nācaretes, Kristus savā personā ir atnesis pasaulei Dievu, kurš ir Mīlestība.[11] Šī Mīlestība, dievišķā Mīlestība, vislabāk atklājas pie krusta, pie kura Kristus piepilda Tēva gribu. Ja jau šāda mīlestība pasaulē būtu bijusi pieejama cilvēkiem pirms Kristus tikpat lielā mērā kā cilvēkiem pēc Viņa dzīves, kāpēc gan Dieva Dēlam būtu jāiemiesojas? Īsumā – visa šī situācija ir strīds par to, kas ir Kristus un Viņa mācība.

Ceturtkārt, jau vēlāk atklāšanas ceremonijā, taču joprojām paliekot tās pašas daļas ietvaros, uz “galda”, pie kura stāvēja Pēdējo Vakarēdienu attēlojošās personas, parādījās milzīga ēdiena plate ar vāku. Tajā atradās kāds vīrs, kurš, gandrīz pilnībā kails, atveidoja sengrieķu vīna dievu Dionīsu. Grūti spriest, vai tieši vīna dieva izvēle ir kaut kādā veidā saistīta ar iepriekš kariķētajām Pēdējām Vakariņām. Kā zināms, tajās īpaša funkcija bija tieši maizei un vīnam. Ceru, ka tā bija nejaušība un Dionīsu izvēlēja tikai kā tēlu, kuru parasti asociē ar svinībām. Pretējā gadījumā Kristu Pēdējo Vakariņu kontekstā attēlojošās personas priekšā uz paplātes gulētu vīna dievs Dionīss, ainu padarot neciešami zaimojošu.

Pat ja tā nav, varam novērot, ka vienā un tajā pašā ceremonijas daļā iekļautas atsauces uz diviem ļoti atšķirīgiem reliģiskiem motīviem – Svētā Vakarēdiena iedibināšanu un mitoloģisko vīna dievu Dionīsu. Tā noteikti nebija nejauša sakritība atklāšanas ceremonijas scenārijā. Šāda Kristus un Dionīsa iebāšana vienā mitoloģisku dievību maisā arīdzan ir pilnīgi nepamatota un nepiemērota. Taču tā visai labi saskan ar iepriekš uzrādītajiem mēģinājumiem pārinterpretēt Kristus personu un vēsti: vienā gadījumā Viņa vēsts tiek padarīta pilnībā cilvēciska, bet otrā gadījumā Kristus persona tiek pielīdzināta reliģiskās iztēles auglim. Taču te jāņem vērā būtiskas atšķirības: Kristus bija vēsturiska persona, Dionīss – izdomas auglis. Kristus bija un ir patiess Dievs un patiess cilvēks, bet Dionīss – ne viens, ne otrs.

Rezumējot jāsaka, ka būtiskākais iebildums nu jau bēdīgi slavenajai ainai saistās ar klusajiem mēģinājumiem sekularizēt Kristus personu un vēsti, padarot tās pilnībā cilvēciskas. Šī atklāšanas ceremonija “katehizē” ar pilnīgi sekularizētu un LGBTQ+ vajadzībām pielāgotu Kristu, kurš vienkārši sludina “iekļaujošas vērtības”. Laikā, kad Baznīca ir teju vienīgā balss, kas, sludinādama Kristus vēsti, stājas pretim valdošajiem gaistošo mācību vējiem, nav pieļaujams, ka šai “iekļaušanai” pakļauj arī tās Labo Vēsti.

Olimpiādes dievi

Runājot par sengrieķu Olimpa dievībām, parasti piemin, ka tās bija ļoti antropomorfiskas. Daudzas savas īpašības cilvēki piedēvēja dievībām, tikai daudz pilnīgākā mērā. Šos dievus veidoja pēc cilvēka tēla un līdzības. Tādā veidā attiecīgās sabiedrības ieguva ļoti spēcīgus, gudrus un reizē greizsirdīgus un izvirtušus dievus.

Šķiet, ka kaut kas līdzīgs ir noticis olimpiādē. Vērtības, kuras tiek apdziedātas 12 daļās un kuras varam aplūkot kā sekulārās kultūras “dievus”, skan iespaidīgi un vareni. Turklāt pēdējās daļas nosaukums ir “Mūžība”, kas visu ceremoniju it kā ietonē reliģiskā tonī. Taču šie “dievi” atklāšanas ceremonijā parādās ļoti cilvēciskoti un pretrunu pilni. Vienlīdzībai – jā! Taču ne visiem vienādi. Cilvēka cieņai – jā! Bet ne visiem cilvēkiem. Mieram – jā! Bet reizēm uz to var pievērt acis. Šķiet, ka olimpiādes rīkotāji, demonstrējot savu iekļaujošo kultūru, pat ir gatavi pieņemt Kristu. Tomēr ne tādu, kāds Viņš ir.

[1] Starptautiskā Olimpiskā komiteja. Olimpiskā harta. 9. lpp. Pieejams: https://loa.lv/wp-content/uploads/2011/06/Olimpiska_harta.pdf

[2] Turpat.

[3] https://olympics.com/ioc/olympic-values 

[4] Turpat.

[5] https://en.wikipedia.org/wiki/Olympic_symbols#Motto_and_creed

[6] Nesenā konferencē ASV par taisnīga kara izpratni Augustīna darbos, Akvīnas Toma rakstos un mūsdienu katoliskās Baznīcas maģistērija dokumentos, lektors Endrjū Hofers (Hofer) uzsvēra kādu atziņu, kas pazīstama kristīgajā intelektuālajā tradīcijā: vēlme pakļaut (libido dominandi) ir cieši saistīta ar iekāri (cupiditas). Ja tas ir tā, tad šķiet, ka olimpiādes atklāšanas ceremonija, kas veicina un popularizē iekāres brīvlaišanu, drīzāk rada priekšnosacījumus vardarbībai nekā mieram.

[7] Skat. Mateja evaņģēlijs 26:25-29; Marka evaņģēlijs 14:22-25; Lūka evaņģēlijs 22:19-13. Sal. Jāņa evaņģēlijs 6:53; 1. vēstule korintiešiem 11:23-32.

[8] Drag queen – persona (parasti vīrietis), kas izmanto dažādas kosmētikas, apģērba, aksesuāru un parūku kombinācijas, lai atdarinātu vai parodētu sievietes tēlu.

[9] Paul Murray, OP, Scars: Essays, Poems and Meditations on Affliction. Bloomsbury Publishing. Kindle Edition. Angliski: “Although, from one day to the next, we may confidently regard ourselves as believers in Christ, it may well be the case that, over the years, we have become insensitive to the mystery and meaning of the Cross.”

[10] Citēts pēc Latvijas Bībeles biedrības 2012. gada izdevuma.

[11] Šī atziņa, protams, atrodama jau Svētajos Rakstos, piemēram, Jāņa evaņģēlijā 1:18.