Pēdējā laikā Latvijā novērojami divi būtiski faktori narkotiku aprites problemātikā. Pirmais no tiem ir pieaugoša narkotiku lietošana jauniešu vidū. Ziņojumi par desmit pārdozējušiem pusaudžiem vienā vakarā tirdzniecības centra “Origo” apkārtnē norāda uz nopietnu sociālu un veselības problēmu. Daudzas Eiropas valstis, piemēram, Čehija, ir legalizējušas marihuānu, kas padara to vieglāk pieejamu. Tomēr marihuānas vājās iedarbības dēļ to bieži apstrādā ar sintētiskām vielām vai sajauc ar “spaisu” (sintētisko marihuānu), kas padara to daudz bīstamāku.[1] Arvien biežāk parādās brīdinājumi, ka marihuānai tiek piejaukts opiāts fentanils, kas ir ļoti spēcīga narkotika.[2]

Izplatoties šādiem sajaukumiem, zūd robeža starp tā saucamajām stiprajām narkotikām (hard drugs) un vieglajām narkotikām (soft drugs). Pazīstamākie vieglo narkotiku piemēri ir halucinogēni – marihuāna, meskalīns, psilocibīns, LSD. Lai gan šīs narkotikas neizraisa tik lielu atkarību kā stiprās narkotikas, tās skata kā bīstamas un nevēlamas. Vieglās narkotikas arī uzskata par izplatītu “ceļu” uz stiprajām narkotikām. Pazīstamākās stiprās narkotikas ir metamfetamīns, kokaīns, kā arī opijs un opiāti – morfijs, heroīns, fentanils. Tās izraisa spēcīgu atkarību, un ir liela iespēja, ka pārdozēšanas gadījumā iestāsies nāve, kas ir būtiska stipro narkotiku pazīme.[3] Pastāvot iespējai, ka, iegādājoties vieglās narkotikas, tās patiesībā ir “bagātinātas” līdz stipro narkotiku bīstamības pakāpei, rodas jauni izaicinājumi ne tikai citās valstīs, bet arī Latvijā, kur šāda veida narkotikas tiek izplatītas.

Otrs būtisks faktors ir diskusija par veidu, kādā vajadzētu cīnīties pret narkotiku lietošanu. Ārsti un organizācijas, piemēram, LĀB un “OPEN Radošais centrs”, aicina dekriminalizēt nelegālo narkotiku lietošanu Latvijā. Uzskata, ka tā varētu veicināt atkarības problēmu prevenciju, mazināt stigmu un palīdzēt cilvēkiem saņemt nepieciešamo palīdzību.[4] Diskusijas par dekriminalizāciju ir plašas un spraigas visā pasaulē, un Latvijas politiķu adekvāta reakcija uz šo aicinājumu ir nozīmīga sabiedrības veselības un drošības kontekstā.

Pamatjautājums ir, vai tiešām dekriminalizācija un sociālās stigmas mazināšana var samazināt narkotiku lietotāju skaitu vai tomēr efektīvāka ir stingra narkotiku apkarošanas politika. Lai to noskaidrotu, nepieciešams aplūkot narkotiku lietošanas vēsturi, vēsturiskos piemērus to ierobežošanā un dekriminalizācijas pasākumu efektivitāti. Dekriminalizācijas modeļi ir dažādi. Piemēram, ASV pavalstī Oregonā marihuānas tirdzniecība ir ne tikai dekriminalizēta, bet pat legalizēta. Mazos daudzumos personiskām vajadzībām Oregona mēģināja arī dekriminalizēt stipro narkotiku fentanilu.[5] Savukārt Eiropā fentanils nelielos daudzumos ir dekriminalizēts Portugālē.[6]

Vienlaikus daudzas Āzijas valstis, piemēram, Filipīnas, Singapūra, Saūda Arābija, Irāna, Ķīna, Indonēzija, Malaizija un Taizeme piekopj ļoti stingru narkotiku ierobežošanas politiku un uzskata, ka viņu modelis ir efektīvāks.[7] Šīs rakstu sērijas ietvaros aplūkosim plaši izplatīto stipro narkotiku – opija un opiātu – lietošanas vēsturisko pieredzi un dažādus mūsdienās pastāvošos narkotiku apkarošanas modeļus.

Opija lietošanas īpatnības Antīkajā pasaulē

Visizplatītākā narkotika, kas Eiropā ir pazīstama kopš seniem laikiem, ir opijs. Opija magone, zinātniski pazīstama kā Papaver somniferum, ir ziedošs augs, kas kalpo kā opija, morfīna, kodeīna un citu svarīgu alkaloīdu avots. Opija magone tikusi kultivēta tūkstošiem gadu. Antīkās civilizācijas, piemēram, ēģiptieši, grieķi un romieši lietoja opiju medicīniskiem nolūkiem un reliģiskos rituālos.

Nelielos daudzumos opiju var izmantot gan terapeitiski, gan eiforijas radīšanai. Opijs darbojas kā spēcīgs pretsāpju līdzeklis, mazinot sāpes, kavējot nervu signālu pārraidi smadzenēs. Nelielas opija devas var izraisīt eiforijas sajūtu, radot pacilātu garastāvokli un labsajūtu. Lielas opija devas izraisa daudz smagāku un bīstamāku iedarbību, kas var apdraudēt veselību un dzīvību. Šie efekti ietver izteiktu miegainību, apātiju un vispārēju letarģiju, dzīvībai bīstamu elpošanas nomākšanu, apziņas zudumu. Pārdozēšanas gadījumā var iestāties nāve. Regulāra opija lietošana izraisa fizisku un psiholoģisku atkarību. Pārtraucot lietošanu, rodas smagi abstinences simptomi, piemēram, nemiers, muskuļu sāpes, bezmiegs, caureja un vemšana. Ilgstoša lietošana var izraisīt depresiju, trauksmi un citas psiholoģiskas problēmas.[8]

Antīkās Grieķijas un Romas civilizācijas atstājušas nozīmīgas liecības par opija izmantošanu, kas palīdz izprast tā lomu un ietekmi šajā laikmetā. Magoņu audzēšana bija izplatīta prakse. No magoņu galviņām ieguva opija sulu, kuru pēc tam žāvēja un izmantoja. Dažreiz opiju importēja no citām teritorijām, kur magoņu audzēšana bija vēl izplatītāka, piemēram, no Ēģiptes un Vidusāzijas.

Opiju izmantoja medicīnā kā efektīvu līdzekli pret sāpēm. Grieķu ārsts Hipokrats ieteica opiju dažādu sāpju mazināšanai, arī dzemdībās un ārstējot traumas. Opiju arī izmantoja kā nomierinošu līdzekli miega veicināšanai un nemiera mazināšanai.

Izplatīta bija arī opija izmantošana rituālos. Magoņu augu bieži saistīja ar auglības dievietēm, piemēram, Dēmetru un Persefoni, kuras simbolizēja dzīvības un nāves ciklu. Magoņu attēli parādās šo dievību attēlojumos. Uzskata, ka opijs varēja tikt izmantots reliģiskos rituālos un ceremonijās, lai radītu transa stāvokli. Homēra Odisejā ir atsauces uz narkotisku vielu (nēpenthés phármakon – grieķu val.), kura varētu būt opijs, ko pievienoja vīnam, lai tā mazinātu ciešanas un nomierinātos.[9]

Savā darbā Dabas vēsture Plīnijs Vecākais piemin opija magones un to pielietojumu, norādot uz opija atzīto ārstniecisko vērtību. Viņš arī iesaka ievērot piesardzību tā lietošanā, ierosinot neformāla regulējuma veidu, kura pamatā ir medicīniskās zināšanas un sabiedrības normas. Grieķu ārsts Dioskorids, uz kura zināšanām plaši atsaucās romieši, grāmatā De materia medica aprakstīja opiju kā spēcīgu narkotiku sāpju mazināšanai, norādot, ka tā lietošana jākontrolē zinošiem praktiķiem. Romiešu ārsti apzinājās opija ļaunprātīgas izmantošanas un atkarības potenciālu. Senie teksti bieži ietver brīdinājumus no pārmērīgas opija lietošanas, uzsverot nepieciešamību opiju rūpīgi dozēt, lai izvairītos no nevēlamām sekām.

Ēģiptē un Tuvajos Austrumos audzētā opija lietošana bija statusa simbols Romas elitei, tā parādot viņu iespējas piekļūt luksusa precei. Tas norāda uz to, ka opijs nebija pieejams lielākajai iedzīvotāju daļai.[10]

Lai gan juridiski opija lietošanas ierobežojumi antīkajās civilizācijās nav pietiekami dokumentēti, var uzskatīt, ka šo civilizāciju kulturālā izpratne par pārmērīgas apreibināšanās briesmām ir netieši regulējusi tā lietošanu. Senajā Grieķijā un Romā izplatītajā stoicisma filozofijā tika uzsvērta personas pašsavaldība un mērenība. Seneka un citi stoiķi kritizēja pārmērīgu baudu meklēšanu kā ceļu uz degradāciju. Arī epikūrisma filozofija uzsvēra mērenību.

Būtiska nozīme opija lietošanas mērenībā bija arī apstāklim, ka antīkajā pasaulē opijs netika ražots industriālā apjomā un pastāvēja personiska saikne starp zāļu izgatavotāju un lietotāju. Aptiekāri jeb farmaceiti paši sagatavoja zāles, ieskaitot opija devas, un personiski bija atbildīgi par zāļu iedarbību. Tolaik farmācijas profesija vēl nebija tik specializēta un regulēta kā mūsdienās, un farmaceiti lielākoties paši bija ārsti. Personiskā atbildība un rūpes par savu reputāciju vietējā kopienā nodrošināja atbildīgu opija izmantošanu ārstēšanā.

Opija lietošanas īpatnības Rietumu pasaulē

Viduslaikos nozīmīgākās opija audzēšanas vietas nonāca arābu kontrolē un Eiropā opijs izplatījās ar arābu starpniecību. Visbiežāk ar opija izmantošanu nodarbojās ebreju ārsti, kuri tirgojās ar arābiem un tulkoja viņu medicīniskās grāmatas, praktizējot arī opija lietošanu medicīniskām vajadzībām. Bet līdz ar mēra epidēmiju 14. gadsimtā opijs uz divsimt gadiem no Eiropas pazuda. Kā Austrumu medicīnas sastāvdaļu opiju sāka uzskatīt par bīstamu. Tā kā domāja, ka Melnā nāve atnākusi no Austrumiem, viss austrumnieciskais tolaik radīja noraidošu attieksmi.

Opijs Rietumu pasaules medicīnā atgriezās tikai renesanses laikmetā 1527. gadā, kad ārsts un alķīmiķis Paracelzs, pilnā vārdā Filips Aureols Teofrasts Bombasts fon Hohenheims, (Philippus Aureolus Theophrastus Bombastus von Hohenheim) radīja opija tinktūru, kuru sauca par Paracelza laudanumu (laudanum).[11]

18. gadsimtā Rietumu pasaule no jauna atklāja, ka opijs ir labs līdzeklis pret nervu traucējumiem. Šo īpašību dēļ to izmantoja, lai nomierinātu pacientus, kuriem bija psihoze, palīdzētu pret vājprātu un bezmiegu. Tomēr, neraugoties uz tā ārstniecisko lietderību, tika atzīmēts, ka psihozes gadījumos opijs var izraisīt dusmas vai depresiju un zāļu eiforiskās iedarbības dēļ izsaukt vēl lielāku depresijas slimnieku nomāktību pēc ietekmes izzušanas.[12]

Lielbritānijā opijam bija “kritiska” loma dažādu sāpju, klepus, dizentērijas un caurejas ārstēšanā. 19. gadsimta sākumā opijs kļuva par medicīnas panaceju. Jebkura persona brīvi un legāli varēja iegādāties opija tinktūru.[13] Lai gan sākotnēji opiju lietoja medicīniskiem mērķiem, pamazām Rietumos sāka rasties arī no opija atkarīgi cilvēki, kuri narkotiku lietoja bez medicīniskas vajadzības. Britu aristokrātijā opijs un tā atvasinājumi, piemēram, laudanums, pakāpeniski radīja kultūru, kurā narkotiskā viela bija cieši saistīta ar izsmalcinātu dzīvesveidu, intelektuālo izpēti vai dekadentu izklaidi. Augstākajā sabiedrībā bieži tika rīkotas tikšanās salonos, kurās piedalījās gan aristokrāti, gan tajā laikā populārie romantisma virziena rakstnieki. Opijs bija eksotiska viela, kas saistīta ar austrumu kultūrām un nereti tika izmantota, lai “stimulētu” diskusijas un radošo procesu.

Romantisma rakstnieki aprakstīja savu pieredzi ar opiju, bieži pievēršoties baudas aspektiem un šādi piesaistot atkarībai arī citus cilvēkus, kuriem aprakstītā pieredze šķita saistoša. Tomasa De Kvinsija 1822. gadā izdotajā grāmatā Angļu opija ēdāja atzīšanās, kas ir viens no pirmajiem un slavenākajiem literārajiem darbiem par opija atkarību no atkarīgā viedokļa, autors sīki izklāsta narkotiku priekus un briesmas. Grāmatā viņš ar zināmu pārākumu salīdzina sevi un opija lietotājus turkus: “Šaubos, vai no visiem turkiem, kas jebkad iekļuvuši opija ēdāju paradīzē, kāds ir guvis kaut pusi no manas baudas.”[14] Angļu romantisma dzejnieka Semjuela Teilora Kolridža 1816. gadā publicētā poēma Hans Hubilajs (Kubla Khan) arī tiek uzskatīta par opija pieredzes daiļdarbu. Kolridžs sāka lietot opiju 1791. gadā dzeltes un reimatiskā drudža dēļ un kļuva pilnīgi atkarīgs pēc smagas slimības lēkmes 1801. gadā, katru dienu izdzerot 80–100 pilienus laudanuma tinktūras.[15]

Opija ražošana industriālā apjomā sākās 19. gadsimta otrajā pusē, kad Eiropas koloniālās varas, it īpaši Lielbritānija, sāka intensīvi izmantot un ražot opiju, lai nodrošinātu piegādi gan vietējam, gan starptautiskajam tirgum. Rūpnīcās sāka lietot sava laikmeta modernās tehnoloģijas, lai opiju efektīvāk iegūtu un attīrītu. Tas būtiski palielināja tā pieejamību un popularitāti. Amerikas pilsoņu kara laikā Savienības armija izmantoja 175 000 mārciņu (80 000 kg) opija tinktūras un pulvera un aptuveni 500 000 opija tablešu. Šajā lielajā opija popularitātes laikā lietotāji opiju sauca par “paša Dieva zālēm” (God’s own medicine).[16]

Amerikāņu neirologs Džordžs Millers Bērds (George Miller Beard) 1869. gadā radīja savu neirastēnijas teoriju, norādot, ka šo slimību raksturo hronisks nogurums, vājums, depresija, trauksme, bezmiegs un dažādi fiziski simptomi. Bērds uzskatīja, ka slimība ir saistīta ar straujo dzīves tempu, īpaši pilsētu vidē. Neirastēnija bieži skarot izglītotus, urbānus un profesionālus vīriešus, kuri cīnoties ar pārmērīgu intelektuālo un emocionālo spriedzi. Šī slimība esot “civilizācijas” sekas, un tā apdraudot vīriešu spēju piemēroties tradicionālās vīrišķības standartiem. Lai cīnītos pret neirastēniju un “vīrišķības krīzi”, Bērds vīriešiem rekomandēja fiziskās aktivitātes un atgriešanos pie dabas.

19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā ASV strauji pieauga neirastēnijas diagnožu skaits, kas skāra gan vīriešus, gan sievietes. Šajā periodā neirastēnija kļuva par visbiežāk diagnosticēto psihosomatisko traucējumu – sava veida “modes slimību”. Šādu diagnozi bieži noteica, ja nevarēja atrast citu veselības problēmu cēloni. Sievietes atzina par neirastēniķēm nesamērīgi biežāk, jo 19. gadsimta medicīna uzsvēra viņu īpašo emocionalitāti un fizisko vājumu. Opijs un tā atvasinājumi bija populāri kā universāls līdzeklis pret sāpēm, bezmiegu un dažādiem nervu traucējumiem.[17] Laudanumu bieži un aizvien biežāk lietoja, piemēram, Anna Kareņina Ļeva Tolstoja romānā ar tādu pašu nosaukumu (1878), kas, retrospektīvi raugoties, vismaz daļēji var izskaidrot gan viņas dusmu lēkmes, gan depresiju, kas noveda pie pašnāvības romāna beigās. Laudanums kā ikdienišķs līdzeklis un mājas aptieciņas vai pat ikdienas rutīnas daļa minēts daudzos 19. gadsimta literāros tekstos un vēstulēs.

Neirastēnijas diagnoze bija diezgan prestiža, kas veicināja tās izplatību. Pieaugot diagnozes popularitātei, patentēto zāļu ražotāji izmantoja sabiedrības noskaņojumu un “modes slimību” kā ērtu mārketinga instrumentu. Netieši mudinot patērētājus veikt pašdiagnozi, patentēto zāļu uzņēmumi izplatīja bezmaksas izglītojošas brošūras, minot visneskaidrākos neirastēnijas simptomus: nogurumu, bažas, apātiju, neapmierinātību. Patentētie opija preparāti, piemēram, “Paregoric”, “Mrs. Winslow’s Soothing Syrup” un “Ayer’s Cherry Pectoral” bija plaši pieejami aptiekās bez receptes.[18]  

Trīsdesmit gadu laikā, pamatojoties uz apšaubāmu diagnozi un ārstēšanas metodi, ASV būtiski pieauga no opija atkarīgu personu skaits, īpaši sieviešu vidū. 19. gadsimta beigās ASV dzīvoja no 150 000 līdz 200 000 atkarīgo lietotāju, un ap trīs ceturtdaļas no šiem narkomāniem bija sievietes. Tā kā ASV iedzīvotāju skaits tolaik bija 76 miljoni, tas būtu aptuveni 0,2–0,3% no visiem iedzīvotājiem.[19] (Mūsdienās no opiātiem atkarīgo skaits ASV ir sasniedzis 3,8% no pieaugušajiem iedzīvotājiem,[20] bet šo attīstību analizēsim nākamajā raksta daļā.)

Ārstu un medicīnisko preparātu ražotāju nekritiskā pieeja opija preparātu lietošanai, it īpaši neirastēnijas ārstēšanā, spēlēja būtisku lomu opija atkarības izplatībā Rietumos. Kad opija atkarība pacientiem radīja jaunas veselības problēmas un sarežģījumus, tos nereti atzina tieši par neirastēnijas simptomiem vai tās “progresēšanu”. Jāpiezīmē, ka mūsdienu Rietumu pasaules medicīniskajā praksē “neirastēnija” vairs netiek diagnosticēta. Šāda diagnoze nav atrodama arī Pasaules Veselības Organizācijas ICD-11 klasifikācijas sistēmā.

Opija lietošanas īpatnības Ķīnā

Īpaša vieta pasaules opija lietošanas vēsturē ir Ķīnai. Tur kopš 1483. gada opiju oficiāli izmantoja gan medicīnā, gan izklaidei un atpūtai. Ķīnā pastāvēja vietējā opija audzēšana, īpaši Juņnaņas provincē. Tradicionālās ķīniešu medicīnas praktiķi uzskatīja, ka opijs palīdz ārstēt seksuālo disfunkciju un palielina vīrišķo dzimumtieksmi. 1578. gadā farmaceits Li Šidžens (Li Shizhen) savā medicīniskajā enciklopēdijā Ben Cao Gang Mu, ko Rietumos pazīst ar nosaukumu Materia medica, uzskaitīja opija standarta lietojumus medicīnā, rakstot arī, ka “cilvēki to izmanto miesas baudu mākslai”. Nepamatotā opija saistība ar uzlabotu potenci Ķīnas sabiedrības apziņā saglabājās vismaz līdz 20. gadsimtam. Patiesībā ilgstoša opija lietošana parasti rada pretējas sekas, samazinot libido un seksuālo sniegumu, jo opijs būtiski ietekmē cilvēka hormonālo līdzsvaru un nervu sistēmu.

17. gadsimtā Ķīnā no Dienvidaustrumāzijas izplatījās prakse sajaukt rafinētu biezas konsistences opiju ar tabaku, lai vielu smēķētu, tā radot daudz lielāku pieprasījumu pēc apreibinošā produkta. Drīz vietējā Ķīnas opija vairs nebija pietiekami un pakāpeniski attīstījās opija imports, ar ko nodarbojās portugāļu, arābu un indiešu tirgotāji. Opija smēķēšana aizsākās kā elites privilēģija un bija liela greznība 19. gadsimta sākumā. 1861. gadā ķīniešu publicists Van Tao (Wang Tao) rakstīja, ka opiju lieto pat bagāti zemnieki un nelielos ciematos līdztekus rīsu veikalam ir arī veikals, kurā tirgo opiju.[21] Ķīnā opija lietošana izklaidei sākotnēji bija izkopts rituāls, kas līdzinājās Austrumāzijas tējas ceremonijai. Pulcēšanās vietās kā sasveicināšanās un pieklājības žestu nereti piedāvāja opija porcijas. Bieži tās pasniedza kopā ar tēju īpašos un smalkos traukos un pīpēja no skaisti izgrebtām koka pīpēm. Jo turīgāks bija smēķētājs, jo smalkāki un dārgāki bija ceremonijā izmantotie aksesuāri.[22]

Cjinu dinastijas laikā Ķīna atvērās ārējai tirdzniecībai caur Guandžou (Kantonas) ostu, un 1690. gadā ostu apmeklēja Britu Austrumindijas kompānijas tirgotāji, kuri atveda uz Ķīnu Indijas kokvilnu un britu sudrabu, bet aizveda uz Lielbritāniju Ķīnas tēju un citas Ķīnas preces. 18. gadsimtā un 19. gadsimta sākumā tirdzniecības bilance bija ļoti labvēlīga Ķīnai. Viens no galvenajiem liela pieprasījuma iemesliem bija britu patērētāju aizraušanās ar ķīniešu tēju, kā arī citām precēm, piemēram, porcelānu un zīdu. Taču Ķīnā nebija līdzvērtīga pieprasījuma pēc Lielbritānijā ražotām precēm. Šīs tirdzniecības nelīdzsvarotības dēļ Lielbritānijai arvien vairāk nācās izmantot sudrabu, lai samaksātu par pieaugošajiem Ķīnas preču iepirkumiem. 1700. gadu beigās Lielbritānija mēģināja mainīt savu negatīvo ārējās tirdzniecības bilanci, aizstājot kokvilnu ar opiju, ko audzēja britu kontrolē esošajā Indijā. Ekonomiskā ziņā Lielbritānijai tas bija panākums – līdz 1820. gadam tirdzniecības bilance tika pavērsta par labu Lielbritānijai, un ķīniešiem tagad bija jāmaksā ar savu sudrabu par britu opiju. Indijā opija audzēšanu, kā arī ražošanu un pārvadāšanu uz Ķīnu uzraudzīja Britu Austrumindijas kompānija, kurai bija ekskluzīvs Lielbritānijas valdības opija monopols.[23]

Pirmais liela mēroga opija aizlieguma mēģinājums notika 1729. gadā. Ķīnas imperators Cjins Jongžengs (Cjin Yongzheng), ko satrauca opija smēķēšana galmā un šis izklaides pretrunas ar konfūciešu tikumiem, oficiāli aizliedza opija pārdošanu, izņemot nelielu daudzumu medicīniskiem nolūkiem. Aizliegums sodīja pārdevējus un “opija midzeņu” turētājus, bet ne vielas lietotājus. Opiju Ķīnā pilnībā aizliedza 1799. gadā, sākot vajāt arī opija lietotājus, un šis aizliegums bija spēkā līdz 1860. gadam.[24]

1836. gadā Ķīnas valdība sāka nopietnāk pievērsties opija aizlieguma īstenošanai. Neskatoties uz valdības aizliegumiem, korupcija un likuma izpildes trūkumi ierobežoja efektīvu cīņu pret opiju. Daudzi ierēdņi ņēma kukuļus, lai pievērtu acis uz opija tirdzniecību, padarot valdības centienus neefektīvus. Bija izplatīti nelegāli opija saloni un tirgi, kur šis produkts bija viegli pieejams. Opiju lietoja dažādu sabiedrības slāņu pārstāvji, un opija lietošanu joprojām uzskatīja par izsmalcinātības un augsta statusa pazīmi. Lai gan Ķīnas valdība aizliedza opija importu un lietošanu, stāvokli pasliktināja britu veiktā opija kontrabandas tirdzniecība. Britu tirgotāji nevēlējās pazaudēt savu pozitīvo tirdzniecības bilanci un izmantoja Ķīnas piekrastes pilsētas un ostas, lai nelegāli ievestu opiju Ķīnā.

Imperators 1838. gadā aicināja Ķīnas amatpersonas apspriest, kā vislabāk tikt galā ar krīzi. Viedoklis polarizējās divās nometnēs. Viena puse izvēlējās pragmatisku pieeju, ignorējot jautājuma morālo aspektu. Šī pieeja koncentrējās uz opija lietotājiem, nevis opija ražotājiem. Šie ierēdņi apgalvoja, ka opija ražošana un pārdošana ir jālegalizē un pēc tam jāapliek ar nodokļiem. Narkotiku aplikšana ar nodokli, viņuprāt, tās padarītu tik dārgas, ka cilvēki smēķētu mazāk vai nemaz. Viņi arī apgalvoja, ka nauda, ​​​​kas iekasēta no nodokļiem, palīdzēs Ķīnas valdībai samazināt ieņēmumu deficītu un sudraba aizplūšanu.

Otra puse kategoriski nepiekrita “pragmatiskajai” pieejai. Lins Zeksu (Lin Zexu), ļoti spējīga un ambicioza Ķīnas valdības amatpersona, apgalvoja, ka opija tirdzniecība ir morāls jautājums un ļaunums, kas jāapkaro visiem iespējamiem līdzekļiem. Viņš kopā ar saviem atbalstītājiem daiļrunīgi deklarēja, ka, ja neizdosies izskaust opija lietošanu un tirdzniecību, tad Ķīnas impērijā vairs nebūs zemnieku, kas apstrādās zemi, nebūs pilsētnieku, kas maksātu nodokļus, nebūs studentu, kas mācītos, un nebūs karavīru, kas cīnītos. Viņš apgalvoja, ka ar vietējo opija lietotāju vajāšanu nepietiks – jāsoda arī britu kontrabandisti, kas importēja un pārdeva vielu Ķīnā. 

Britiem piederošā opija iznīcināšana lielā apjomā, ko vadīja Lins Zeksu, cenšoties apturēt opija kontrabandu, izraisīja Pirmo opija karu (1839–1842). Briti opija iznīcināšanu uztvēra kā cieņas un brīvās tirdzniecības koncepcijas aizskārumu. Daudzi britu tirgotāji, kontrabandisti un Britu Austrumindijas uzņēmums gadiem ilgi bija apgalvojuši, ka Ķīnai nav adekvāta kontakta ar “civilizētām” valstīm, kuras praktizē brīvo tirdzniecību un uztur “normālas” starptautiskās attiecības, izmantojot konsulārās amatpersonas un līgumus. Viņu skatījumā tas tagad pierādījies praksē, jo viņu peļņa tika “brutālā veidā” iznīcināta. Notikušais Lielbritānijas politiķiem deva ieganstu rīkoties stingrāk, paplašinot Lielbritānijas impēriskās intereses Ķīnā.

Karš izcēlās 1839. gada novembrī, kad notika Ķīnas karakuģu sadursme ar britu tirgotāju kuģiem. Nākamo divu gadu laikā britu spēki bombardēja ķīniešu fortus un sagrāba ķīniešu pilsētas. Ķīnas karaspēks, izmantojot novecojušus ieročus un lielgabalus, kā arī ierobežotu jūras spēku kuģu skaitu, lielākoties pret britiem bija neefektīvs.[25] Stāvokli vēl vairāk pasliktināja tas, ka daudzi ķīniešu karavīri lietoja opiju un nespēja adekvāti izpildīt savus tiešos pienākumus kaujas laukā.[26]

Desmitiem ķīniešu virsnieku izdarīja pašnāvību, redzot, ka nespēj atvairīt britu jūras kājniekus un moderno tvaikoņu kara floti. Pirmais opija karš beidzās 1842. gadā, kad Ķīnas amatpersonas ar Lielbritāniju parakstīja Naņdzjinas līgumu. Līgums sniedza britiem ārkārtas priekšrocības, iegūstot dziļūdens ostu Honkongu, milzīgu kompensāciju, kas bija jāizmaksā Lielbritānijas valdībai un tirgotājiem, piecas jaunas brīvās tirdzniecības ostas Ķīnā un eksteritorialitāti Lielbritānijas pilsoņiem, kas dzīvo šajās līguma ostās. Tas nozīmēja, ka uz viņiem attiecas Lielbritānijas, nevis Ķīnas likumi.

1856. gadā sākās Otrais opija karš, kas turpinājās līdz 1860. gadam, kad briti un franči ieņēma Pekinu un uzspieda Ķīnai jaunu nevienlīdzīgu līgumu kārtu, materiālas kompensācijas un vēl 11 brīvās tirdzniecības ostu atvēršanu. Ķīna bija spiesta legalizēt opiju. Tas izraisīja plašu vietējās opija audzēšanas un ražošanas attīstību, kas drīz vien būtiski pārsniedza importētā opija apjomu.[27]

Opija imports sasniedza maksimumu 1879. gadā – 6700 tonnas. Līdz 1906. gadam Ķīna pati ražoja 85% no pasaules opija, aptuveni 35 000 tonnas. 27% pieaugušo ķīniešu vīriešu regulāri lietoja opiju. Kopumā ķīnieši patērēja līdz 39 000 tonnām opija gadā.[28] Uzskata, ka 19. gadsimta beigās 40 miljoni cilvēku jeb 10% Ķīnas iedzīvotāju bija atkarīgi no opija.[29] Vietām atkarīgo koncentrācija bija vēl lielāka – dažos Ķīnas apgabalos pat 80% ciematu iedzīvotāju bija regulāri opija lietotāji. Šajos apgabalos pārtikas kultūras tika izskaustas, lai atbrīvotu vietu opijam, tā veicinot badu, kā arī pārtikas deficītu citos apgabalos.[30]

Valsts smago stāvokli izdevās atrisināt tikai pēc varas nonākšanas Ķīnas komunistiskās partijas rokās. Lai gan sākumā komunisti izmantoja ienākumus no opija tirdzniecības savas varas stiprināšanai, kļuva skaidrs, ka ļaunums no opija sabiedrībai ir lielāks nekā iegūtie materiālie labumi. Ķīnas revolūcijas līdera Mao Dzeduna valdībai izdevās panākt opija patēriņa un ražošanas izskaušanu 1950. gados, izmantojot plašas represijas un sociālās reformas. Desmit miljonu atkarīgo piespieda ārstēties, tirgotājiem izpildīja nāvessodu un opija ražošanas platības apstādīja ar lauksaimniecības kultūrām.[31]

Britu rīcība 19. gadsimtā, uzspiežot opija tirdzniecību Ķīnai, bija dziļi neētiska. Šī politika kalpoja peļņas gūšanai uz citas tautas ciešanu rēķina, neņemot vērā cilvēku dzīvības un labklājību. Šāda rīcība ir pretrunā ar morāles principiem, kas paredz aizsargāt un cienīt katras tautas suverenitāti un labklājību. Opija lietošanas izplatība Ķīnā 19. gadsimtā kalpo arī kā brīdinājums mūsdienu sabiedrībām, cik postoša var būt narkotiku normalizācija sabiedrībā. Šī vēsturiskā pieredze uzskatāmi parāda, kā plaša narkotiku pieejamība un lietošana var novest pie nopietnām sociālām, ekonomiskām un politiskām sekām.  

Izpratne par narkotiku aizliegšanas nepieciešamību

19. gadsimta beigās, pieaugot no narkotikām atkarīgo cilvēku skaitam, visā pasaulē pakāpeniski pieauga izpratne par nepieciešamību ierobežot narkotisko vielu lietošanu. Bija radītas pirmās sintētiskās narkotikas. 1803. gadā no opija tika sintezēts morfijs, un to plaši izmantoja sāpju mazināšanai. 1874. gadā no morfija sintezēja heroīnu. Uzņēmums Bayer ieviesa heroīnu kā “atkarību neizraisošu” morfīna aizstājēju 1898. gadā. Amerikas Medicīnas asociācija (AMA), turpinot Rietumu medicīnas tradicionālo paļaušanos uz opiātu medikamentiem, sākotnēji apstiprināja, ka jaunās zāles ir drošs elpceļu slimību ārstēšanas līdzeklis.[32] Citu sintētisko narkotiku – kokaīnu no kokas lapām izdalīja Alberts Nīmans 1860. gadā. Kokaīna lietošanu medicīnā popularizēja psihoterapeits Zigmunds Freids.[33]

Kopumā opija patēriņš ASV no 1840. līdz 1890. gadam pieauga vairāk nekā četras reizes, bet Lielbritānijā patentētu opija medikamentu pārdošana no 1850. līdz 1905. gadam palielinājās gandrīz septiņas reizes. Būtiski, ka vidējais opija patēriņš uz 1000 iedzīvotājiem palielinājās no 1,3 mārciņām (0.589 kg) 1827. gadā līdz vairāk nekā 10 mārciņām (4.54 kg) 50 gadus vēlāk.

Saskaroties ar lielo atkarīgo personu skaitu, medicīnas zinātne ASV sāka vērsties pret masveida opiātu un citu narkotiku izrakstīšanu un brīvu izmantošanu pašārstēšanās veidā. Arvien lielāks skaits ārstu gan Lielbritānijā, gan ASV dokumentēja atkarības briesmas. Sabiedriskā doma sāka apjaust narkotiku bīstamību, un pasaules valstu valdības sāka apsvērt pasākumus narkotiku pieejamības ierobežošanā.[34]

1909. gadā Šanhajā notika Starptautiskā opija komisija, kurā piedalījās 13 valstis, reaģējot uz pieaugošo opija tirdzniecības kritiku. Starptautisko opija konvenciju, kas tika parakstīta Hāgas Starptautiskās opija konferences beigās 1912. gada 23. janvārī, uzskata par pirmo starptautisko narkotiku kontroles līgumu. To reģistrēja Tautu Savienības līgumu sērijā 1922. gada 23. janvārī. Līgumu parakstīja Vācija, ASV, Ķīna, Francija, Lielbritānija, Itālija, Japāna, Nīderlande, Persija, Portugāle, Krievija un Siāma.[35]

Aplūkojot vēsturiskos piemērus, redzams, ka labākā sabiedrības aizsardzība pret narkotiku lietošanu ir kultūras normas, kas izslēdz narkotiku lietošanu kā sociāli nepieņemamu. Lai izvairītos no narkotiku lietošanas sabiedrībā un ar to saistītajiem sociālajiem satricinājumiem, ir svarīgi saglabāt un stiprināt noraidošu attieksmi pret lietošanu. Sabiedrības kultūra ir spēcīgs instruments cīņā pret narkomāniju, ja tā veicina veselīgu paradumu un vērtību sistēmu, kas attur no narkotiku lietošanas. Šādās sabiedrībās cilvēki mazāk tiecas izmantot narkotikas personīgo problēmu risināšanai, izklaidei vai spilgtu piedzīvojumu meklēšanai, jo doma par šādu rīcību viņiem ir ētiski nepieņemama. Ja narkotiku lietošanu uztver kā neētisku un nepieņemamu, papildu motivācija var būt vēlēšanās izvairīties no sociālām sekām, tādām kā nosodījums vai sociālā izolācija.

Lielākais apdraudējums ir narkotiku lietošanas normalizācija sabiedrībā. Kā liecina opija preparātu plašā izmantošana neirastēnijas “ārstēšanā”, palielināta narkotikas saturošu medikamentu pieejamība bez atbilstoša regulējuma veicina to ļaunprātīgu lietošanu un masveida atkarības rašanos. Turklāt plaša narkotiku lietošana slimību ārstēšanā ir viens no soļiem, kas psiholoģiski atvieglo narkotiku izmantošanu kā personisko problēmu risināšanas līdzekli ikdienā. Nākamais solis attieksmes maiņā, kā redzams no Ķīnas parauga, ir tāds, ka plaši sabiedrības slāņi redz narkotikas kā daļu no socializācijas vai izklaides. Tas var veicināt plašu narkotiku normalizāciju un pieņemšanu sabiedrībā, tādējādi strauji palielinot no narkotikām atkarīgo cilvēku skaitu.

Kriminālatbildības noteikšana ne tikai par narkotiku tirdzniecību, bet arī par to lietošanu nav vienkārši “konservatīvu politiķu untums”. Šāda nepieciešamība rodas, ja būtiski pieaug narkotiku lietotāju skaits valstīs, kur šāda kriminalizācija iepriekš nav bijusi. Kriminālatbildības noteikšana ir svarīgs elements cīņā pret narkotiku izplatīšanos sabiedrībās, kuras būtiskā apmērā ir zaudējušas kultūras normas, kas iepriekš izslēdza narkotiku lietošanu kā sociāli pieņemamu uzvedību.

[1] “Narkotiku epidēmija jauniešu vidū. Mediķi vienā vakarā glābj 10 pusaudžus”: https://zinas.tv3.lv/latvija/sabiedriba/narkotiku-epidemija-jauniesu-vidu-mediki-viena-vakara-glabj-10-pusaudzus/

[2] W. Gallagher, “Fentanyl-Laced Marijuana on the Rise”: https://www.claudiablackcenter.com/fentanyl-laced-marijuana-on-the-rise/

[3] “Commonly Used Drugs Charts”: https://nida.nih.gov/research-topics/commonly-used-drugs-charts

[4] “Ārsti aicina Latvijā dekriminalizēt nelegālo narkotiku lietošanu”: https://www.delfi.lv/193/politics/120034846/arsti-aicina-latvija-dekriminalizet-nelegalo-narkotiku-lietosanu

[5] “Oregon’s drug decriminalization law rolled back as homelessness, overdoses on the rise”: https://abcnews.go.com/US/oregons-drug-decriminalization-law-rolled-back-homeless-overdoses/story?id=107841625

[6] “Drug decriminalisation in Europe may be slowing down”: https://www.economist.com/europe/2024/03/21/drug-decriminalisation-in-europe-may-be-slowing-down

[7] “Amnesty International – Drug Policy Reform”: https://www.amnesty.org/en/what-we-do/drug-policy-reform/

[8] D. Pendell, Pharmako-Poeia (Plant Vowers, Poisons and Werb Craft), San Francisco: Mercury House, 1995.

[9] R. Porter, M. Teich, Drugs and Narcotics in History, Cambridge: Cambridge University Press, 1995, pp. 5-12.

[10] J. Scarborough, “Drugs and Medicines in the Roman World”: https://www.penn.museum/sites/expedition/drugs-and-medicines-in-the-roman-world/

[11] D. Pendell, Pharmako-Poeia (Plant Vowers, Poisons and Werb Craft), San Francisco: Mercury House, 1995.

[12] J. C. Kramer, “Opium Rampant: Medical Use, Misuse and Abuse in Britain and the West in the 17th and 18th Centuries”, British Journal of Addiction, 1979, 74, pp. 377–389.  https://onlinelibrary.wiley.com/doi/10.1111/j.1360-0443.1979.tb01367.x

[13] F. Dikotter, Narcotic Culture: A History of Drugs in China. Chicago: The University of Chicago Press, 2004, p. 3.

[14] T. de Quincey, Confessions of an English Opium-Eater (1821), Wordsworth Editions, 1994, p. 188.

[15] D. Hubble, “Opium Addiction and English Literature”, Medical History, October 1957, 1 (4): pp. 323–335.

[16] D. Young, “Scientists examine pain relief and addiction”: https://web.archive.org/web/20071206030522/http://www.ashp.org/s_ashp/article_news.asp?CID=167&DID=2024&id=19461

[17] Y. Jung, “Neurasthenia as a White American Malady”: https://www.medhist.or.kr/journal/view.php?number=2403

[18] A. Soth, “When civilisation made people sick”: https://wellcomecollection.org/articles/XIu5yBAAAMp0DRYZ

[19] R. E. Taylor, “Death Of Neurasthenia and its Psychological Reincarnation”: https://www.cambridge.org/core/services/aop-cambridge-core/content/view/CBF3F9183ED6368E940BB0F0AB327482/S0007125000160131a.pdf/death-of-neurasthenia-and-its-psychological-reincarnation-a-study-of-neurasthenia-at-the-national-hospital-for-the-relief-and-cure-of-the-paralysed-and-epileptic-queen-square-london-18701932.pdf

[20] https://www.webmd.com/mental-health/addiction/opioid-use-statistics

[21] Y. Zheng, “The Social Life of Opium in China, 1483–1999”: https://www.semanticscholar.org/paper/The-Social-Life-of-Opium-in-China%2C-1483%E2%80%931999-Zheng/cd2b63d6775a1b2a8f839315ef9a25bab07c08bc

[22] F. Dikotter, Narcotic Culture: A History of Drugs in China. Chicago: The University of Chicago Press, 2004.

[23] “The Opium Wars In China”: https://asiapacificcurriculum.ca/learning-module/opium-wars-china

[24] C. A. Trocki, “Opium as a Commodity and the Chinese Drug Plague”: https://web.archive.org/web/20080720075013/http://www.humanities.qut.edu.au/research/socialchange/docs/conf_papers2002/TrockiCarl.pdf

[25] “The Opium Wars In China”: https://asiapacificcurriculum.ca/learning-module/opium-wars-china

[26] W. Travis Hanes III, Frank Sanello, The Opium Wars: The Addiction of One Empire and the Corruption of Another. Naperville: Sourcebooks Inc., 2002.

[27] “The Opium Wars In China”: https://asiapacificcurriculum.ca/learning-module/opium-wars-china

[28] A. W. McCoy, “Opium History, 1858 to 1940”:  https://web.archive.org/web/20070404134938/http://www.a1b2c3.com/drugs/opi010.htm

[29] “Objects of Addiction: Opium, Empire, and the Chinese Art Trade”: https://harvardartmuseums.org/article/objects-of-addiction-opium-empire-and-the-chinese-art-trade

[30] “Qing China’s Internal Crisis: Land Shortage, Famine, Rural Poverty”: https://afe.easia.columbia.edu/special/china_1750_demographic.htm

[31] S. Xiao, M. Yang, L. Zhou, W. Hao, “Transition of China’s drug policy: problems in practice”: https://onlinelibrary.wiley.com/doi/10.1111/add.12689

[32] A. W. McCoy, “Opium History, 1858 to 1940”:  https://web.archive.org/web/20070404134938/http://www.a1b2c3.com/drugs/opi010.htm

[33] L. Lawrenz, “What You May Not Know About Freud and His Biggest Addiction”: https://psychcentral.com/health/freud-and-his-biggest-addiction#freuds-experimentation

[34] A. W. McCoy, “Opium History, 1858 to 1940”:  https://web.archive.org/web/20070404134938/http://www.a1b2c3.com/drugs/opi010.htm

[35] League of Nations Treaty Series, vol. 8, pp. 188–239.