Vēl nekad vēsturē narkotikas nav bijušas pieejamas tik dāsnā klāstā, tik lēti un kvalitatīvi un ar tik uzticamu piegādes tīklu kā 2024. gada Londonā. Ikviens ieinteresēts klients, uzņemoties niecīgu personīgo risku, var ērti iegādāties jebkādu augu, sēni, pulveri vai medikamentu. Britu apetīte uz narkotikām pārsniedz viņu tējas un kafijas patēriņu.[1] Likumpārkāpēju skaits organizētajās grupās ir līdzvērtīgs liela valdības departamenta darbinieku skaitam.[2]
Izskatās, ka neviena cita pasaules pilsēta nepatērē tik daudz narkotiku kā Londona. Lielbritānija veido 36% no Eiropas Savienības narkotiku tirgus,[3] un Londonas patēriņš Apvienotajā Karalistē ir nesamērīgi augsts – Londona ir līderis līderībā. Publiskās debates par “dekriminalizāciju” ir ieguvušas sirreālu kvalitāti: Londona ir piesātināta ar narkotikām un bandām, un narkotiku glabāšana jau daudzus gadus ir nemanāmi dekriminalizēta.
Šīs pārmaiņas ir notikušas paralēli ar kriminālziņu izzušanu no medijiem. Budžetu apcirpšana nozīmēja, ka ziņu reportieri vairs nenonāk tiesu zālēs. Tiesnešu izgudrotie privātuma aizsardzības likumi aizliedza nosaukt aizdomās turēto personu vārdus, pirms viņiem tiek izvirzītas apsūdzības.[4] Mediju ētikai veltītās Levesona izmeklēšanas paliekošākais iespaids ir bijis tāds, ka tagad policija ir zaudējusi gandrīz visus ziņu pienesējus no Flītstrītas. Noziedzības apkarošanas dienests, neraugoties uz savu šokējošo nekompetenci, ir spējis izravēt ziņu apmaiņu no savu kadru rindām.[5] Tas, ko mūsdienās uzskata par kriminālziņām, parasti sastāv no oficiālu preses relīžu pārpublicēšanas. Attiecīgi likumpaklausīgie pilsoņi var tikai nojaust, kas reāli notiek, sajūtot marihuānas aromātu un šad tad ieraugot policijas dzelteno lentu, kamēr melnais tirgus netraucēti veido un pārveido mūsu pilsētu.
Nekur nav tik labi redzams multikulturālisms, kā aplūkojot narkotiku tirgu. Albāņu dominējošais stāvoklis kokaīna pulvera tirgū ir plaši dokumentēts. Lielbritānijas atvērtība Kosovas bēgļiem ir radījusi jaunu, nevēlamu etnisko mafiju. Kokaīna tirdzniecību viņi ir padarījuši par profesionālu nodarbi un tagad dominē visā piegādes ķēdē, no importa līdz patērētājam. Uzticams serviss klientiem tiek nodrošināts, metodiski pielietojot šaušalīgu vardarbību. Tomēr šī vardarbība nenonāk līdz iedzīvotāju apziņai: tā vietā, lai cits citu nodurtu uz galvenās ielas, viņi dod priekšroku nolaupīšanai, spīdzināšanai, slepkavībām un līķu sadalīšanai tālu no sabiedrības acīm. No patērētāja skatpunkta rezultāts ir teicams.
Līdzīgi kā citur Eiropā,[6] pēdējo desmit gadu laikā kokaīna cenas ir saglabājušās stabilas vai pat nedaudz kritušās, bet kokaīna tīrība ir ievērojami pieaugusi.[7] Piegādātāji ir viegli atrodami, ierakstot Telegram meklētājā. Ja vēlaties nopirkt kokaīnu pulksten trijos naktī, jums to ātri atvedīs kāds albānis ar neapdrošinātu BMW. Nav brīnums, ka, par spīti savam nelielajam skaitam Lielbritānijā, albāņi veido lielāko ārzemnieku kontingentu mūsu cietumos – pēc tam, kad daudzi no viņiem ir deportēti atpakaļ uz Albāniju, lai izciestu sodu.
Albāņu mafijas vara vēl nav sasniegusi savu apogeju. Albāņi arvien vairāk dominē arī kaņepju audzētavās, izspiežot no tām vjetnamiešus (pēdējiem vismaz ir manikīra saloni, kuros atgriezties). Kaņepju audzēšana ir tikai dažas desmitgades vecs jaunievedums. Izrādās, ka, ņemot vērā zemās enerģijas izmaksas (tai pieslēdzoties nelegāli), nodokļu neesamību un zemas (ļoti zemas!) darbaspēka izmaksas, Lielbritānijas vietējā ražošana var izkonkurēt importu no ārvalstīm. Par spīti zemes dārdzībai Londonā, audzēšanas fermas pārņem mājokļus, slepenas pazemes alas[8] un pamestus policijas iecirkņus.[9] Iespējams, ka šodien Londonā ar lauksaimniecību nodarbojas vairāk cilvēku nekā jebkad pagājušajā gadsimtā.
Un albāņi nav vienīgā etniskā mafija Londonā. Turkiem ir sava – tās firmas zīme ir heroīns, apšaudes un valsts ierēdņu uzpirkšana. Savukārt irāņi specializējas metamfetamīnā: Irānas Islāma Republika ir galvenais šīs narkotikas avots, un tās šeit izmanto gandrīz tikai geju seksa ballītēs. Parādās pat ķīnieši,[10] kas no savas dzimtenes importē visdažādākās ķīmiskās vielas un spēlē galveno lomu naudas atmazgāšanā (“Kartes nepieņemam, tikai skaidrā naudā”).
(Briti, ja viņi vispār kādreiz iedomājas par saviem ķīniešu kaimiņiem, vismaz nedaudz apjauš demogrāfisko dalījumu. Pirmkārt, ir kantoniešu dialektā runājošie honkongieši, kas lielākoties ieradās divos viļņos 1990. un 2000. gados un apmetās šeit uz pastāvīgu dzīvi. Tad ir mandarīnu valodā runājošie iekšzemes iedzīvotāji – parasti turīgi studenti, kas turas nomaļus un, šķiet, nekad tā arī nav sapratuši, kāpēc šeit atrodas. Bet vismazāk zināmi ir nabadzīgie fudzjaņieši, kas vienmēr redzami tikai virtuvēs un būvlaukumos. Viņu skaitu nav viegli noteikt, bet nelegālie ķīniešu imigranti Londonā nāk gandrīz tikai no Fudzjaņas provinces.)
Virzoties lejup pa piegādes ķēdi un nonākot pie mazāk rentablām vielām, mainās demogrāfiskā situācija un attiecīgi samazinās profesionalitāte. Atkarīgie un ielu lietotāji nesaņem pilnu “Wolt” pakalpojumu. Vietējie dīleri iepērk kokaīna pulveri un heroīnu, tad pirmo pārvērš krekā, izmantojot faktiski tikai karstumizturīgo stikla trauku un mikroviļņu krāsni. Šajā punktā oficiālais apzīmējums mainās no “organizētās noziedzības grupas” uz “ielu bandu”, lai gan šķēršļi iekļūšanai tirgū ir tik zemi, ka daži dīleri faktiski ir pašnodarbinātie. Mārketings ir primitīvs: izplatītākais paņēmiens ir vietējo narkomānu slānim katru dienu izsūtīt simtiem īsziņu. Šie ir paši redzamākie dīleri: stereotips par jaunu, melnādainu vīrieti treniņtērpā ar “Rembo nazi” somā tiešām ir sastopams tikai šajā līmenī. Šie dīleri uzņemas vislielāko risku – gan aizturēšanas, gan miesas bojājumu. Gaišas dienas laikā notiekošie uzbrukumi ar nažiem, kas kļuvuši par londoniešu ikdienas dzīves sastāvdaļu, tiek pastrādāti un ciesti šajā tirdzniecības līmenī. Policijai šos dīlerus ir visvieglāk notvert – lielā mērā tāpēc, ka šis demogrāfiskais segments narkotiku tirgošanu uzskata nevis par vienkāršu darbu, bet par dzīvesveidu, uz kuru tiekties. Normālam britam ir gandrīz neiespējami iztēloties tipiskā ielu tirgoņa aprobežotības līmeni. Londonas pašvaldību rajoni nav “kosmopolītiski” vai “pasaules vējos” – tie ir ārkārtīgi, ārkārtīgi izolēti. Ja pasaule ārpus Londonas apvedceļa nepastāv, var daudz labāk saprast, kāpēc tiek sadurts vēl viens bērns, kurš iemaldījies no cita rajona.
Ielu dīleris piedāvā arī marihuānu, izsūtot sava piedāvājuma karti WhatsApp ziņā. Ar šādiem klientiem noteikti ir patīkamāk kārtot darījumus. Apķērīgam klientam pēdējā laikā ir parādījusies vēl ērtāka iespēja. Ikviens, kas gājis pa Londonas ielām, būs pamanījis daudzos plakātus un uzlīmes, kas reklamē tīmekļa vietnes, kurās pārdod marihuānu. Tumštīkla tirgus laiki, kad klientam bija lejupjāielādē Tor un jāveic riskants pirkums ar kriptovalūtu, ir pagājuši. Mūsdienās, noskenējot kvadrātkodu, jūs novirzīs uz profesionālu tīmekļa vietni, kas tikpat labi varētu pārdot t-kreklus. Ielieciet preci grozā, pārbaudiet pasūtījumu un saņemsiet marihuānu nākamajā pasta sūtījumā. Vieglāk nekā Amazon!
Marihuānas legalizācija ASV pavēra durvis aizraujošiem ražotāju eksperimentiem: “Kam vēl mēs varam pievienot marihuānu?” Lielbritānijā marihuānas lietotājam ir pieejams satriecoši plašs produktu klāsts: eļļas, kristāli, vaski, šokolāde, ziepes, augļi – pat kožļājamās gumijas, kas ir ļoti populāras jaunāko klašu skolēnu vidū un dažkārt izraisa masveida hospitalizāciju.[11] Marihuānas smārds ir aizstājis Londonas smogu: vairāki ceļotāji no austrumiem man ir atzīmējuši, ka tas ir pats nepatīkamākais pilsētas aspekts. Vienlaikus pārliecinošie pierādījumi, kas konstatē marihuānas nomācošo iedarbību uz kognitīvo sistēmu, ir izdeldējuši veco stereotipu, ka marihuāna palielina radošumu. Satriecoši nekaunīgā reklāmas taktika, ko izmanto pārdošanas tīkli,[12] skaidri parāda, ka Noziedzības apkarošanas dienests nespēj vai nevēlas rīkoties.
Dekriminalizācija aizvien vairāk pastāv gan de jure, gan de facto. Ņemsim to pašu marihuānu. Ja jūs pieķers kā glabātāju, jūs saņemsiet administratīvo brīdinājumu: būtībā nekādas turpmākas darbības nesekos. Ja jūs pieķers otrreiz, jūs saņemsiet administratīvo sodu, kas ir maznozīmīgāks par autostāvvietas soda cedeli. Ja jūs pieķers trešo reizi, jums var nākties ierasties policijas iecirknī, lai saņemtu oficiālu policijas brīdinājumu. Tikai tad, ja jūs kā marihuānas glabātāju pieķers četras reizes, kas ir ārkārtīgi mazticams notikums, ņemot vērā to, ka policija neveic nekādas pret lietotājiem vērstas operācijas, jums draud kriminālvajāšana. Un pat tad, ja atgadītos šāds dīvains notikums, 97% gadījumu jūs no tiesas zāles iziesiet uz brīvām kājām.[13]
Pat piegādātāji aizvien biežāk konstatē, ka viņiem nav par ko uztraukties. Aizvien mazāk pārkāpēju tiek aizturēti,[14] un aizturētajiem aizvien retāk tiek izvirzītas apsūdzības.[15] Terēzas Mejas 2015. gadā pieņemtais Mūsdienu verdzības likums[16] (konkurence ir spēcīga, tomēr šis viennozīmīgi ir viens no sliktākajiem pēdējo desmit gadu laikā pieņemtajiem tiesību aktiem) ikvienam tirgotājam, kuram nepaveicās un kuru pieķēra, piešķīra kartīti, kas atbrīvo no cietuma. Pat Mūsdienu verdzības likuma komisijas pārstāvis,[17] kura mērķis bija aizstāvēt minēto likumu, konstatēja, ka:
“… likumā paredzētā aizsardzība noziedzniekiem dod iespēju izmantot citus cilvēkus, un viņi apmāca gan upurus, gan līdzdalībniekus ļaunprātīgi izmantot mērus, kuru mērķis ir pasargāt no cilvēktirdzniecības. Ir sasniegta kritiskā masa: motivēti cilvēktirgotāji, kuri māk gan izmantot neaizsargātus upurus, gan arī likumā paredzēto aizsardzību, un sistēmiskie trūkumi likumdošanā, kas viņiem ļauj to darīt.”
Tajā pašā ziņojumā bija minēti daži tipiski piemēri:
“15 gadus vecu jaunieti bieži arestē, bet viņš joprojām uz ielas pārdod narkotikas. Viņš ir atklāti teicis policijai, ka viņi “neko man nevar izdarīt”, kopš lietas izskatīšanas slēdziens [identificējot viņu kā Mūsdienu verdzības upuri] izbeidza kriminālvajāšanu. Pēc uzbrukuma ar mačeti viņš guva smagus ievainojumus…
Šī ir persona, kas senāk, 15 gadu vecumā, [tika identificēta kā Mūsdienu verdzības upuris], bet kopš tā laika ir turpinājusi attīstīt savu vietējo narkotīklu un tagad tiek turēta aizdomās par apgabala mēroga pārdošanas līnijas vadību. Problēma ir tāda, ka šis pasen pieņemtais lēmums joprojām tiek izmantots, kad šāda tipa personas nonāk mūsu uzmanības lokā, un tas apgrūtina krimināltiesisku risinājumu. Ir pamats domāt, ka šī persona (šobrīd 17 gadus veca) vairs nav pakļauta nekādai rīcībai piespiedu kārtā.”
Apsūdzētajiem, kas aizstāvas, apelējot pie “Modernās verdzības”, nav pienākuma informēt par saviem iespējamajiem priekšniekiem vai sniegt jebkādu informāciju, kas viņus identificētu. Bieži vien pietiek ar miglainu mājienu uz rīcību piespiedu kārtā, lai kriminālvajāšana tiktu izbeigta.
Pat ja dīlerim nepaveicas un viņš nonāk cietumā, viņš nereti atklāj, ka var turpināt līdzšinējo dzīvesveidu. Ieslodzījuma vietu dienests ir korupcijas saēsts: visiem ieslodzītajiem ir pieejami viedtālruņi, cietuma kameras smird pēc marihuānas un daudzas apsardzes darbinieces (ieskaitot apsardzes priekšnieces)[18] labprāt sniedz seksuālus pakalpojumus. Daži ieslodzīti narkotiku dīleri mierīgi turpina pārvaldīt savu piegādes tīklu, komandējot piegādātājus no Viņa Majestātes cietuma drošajām un ērtajām telpām.
Mēs esam nonākuši vissliktākajā no iespējamām pasaulēm: neierobežots pieprasījums un augošs vielu piedāvājums. Pēc pēdējiem aprēķiniem (pirms septiņiem gadiem) Anglijā un Velsā katru gadu narkotikām tiek iztērēti 9,4 miljardi mārciņu, kas ir trīs reizes vairāk nekā visu iedzīvotāju tēriņi tējai un kafijai. Sabiedrībai nodarītie zaudējumi narkotiku dēļ tiek lēsti 19 miljardu mārciņu apmērā. Laikā no 2012./2013. līdz 2017./2018. gadam 56% no Londonā notikušajām slepkavībām bija saistītas ar narkotiku lietošanu.[19]
Noziedzība viennozīmīgi atmaksājas: pat zema līmeņa dīleri saņem no nodokļiem atbrīvotu algu, kas var būt lielāka par to, ko saņem cienījami vidusšķiras strādājošie.[20] Dīleri var nodzīvot gadu desmitiem, policijas netraucēti. Netīrās naudas atmazgāšanu atvieglo Uzņēmumu reģistra ārkārtīgi vaļīgā uzņēmumu dibināšanas sistēma,[21] kas gandrīz neko neliek maksāt par reģistrāciju, neveic pilnīgi nekādu identitātes pārbaudi (proti, var vienkārši izmantot viltus identitāti), neprasa pierādīt, ka jums pieder reģistrētā biroja telpas vai ka jums ir tiesības tās izmantot, un īstenībā legāli nemaz nav tiesīgs pat mēģināt veikt naudas izcelsmes pārbaudi.[22] Galvenās grūtības parasti rodas, kad mēģina nopirkt māju: stingrākas (vismaz reāli pastāvošas) naudas atmazgāšanas apkarošanas pārbaudes šajā brīdī var nozīmēt, ka pat diezgan veiksmīgi dīleri joprojām paliek pierakstīti dzīvoklī, ko pašvaldība piešķīrusi viņu mammām vientuļajām mātēm, vai īres dzīvoklī kādā daudzstāveņu rajonā. Tomēr tiem, kas hierarhijā atrodas augstāk, parasti izdodas investēt privātmājās ārpus Londonas, dzīvokļos Dubaijā un villās savā dzimtenē. Indivīdiem barības ķēdes lejasgalā eksistence ir daudz drūmāka: tie ir nelegālie imigranti, kas ieslēgti noliktavā, kur laista kaņepju stādus, vai pusaudži, kuriem liek pārnēsāt vielas ķermeņa atverēs, piegādāt uz kādu Dieva aizmirstu pilsētu vai iznest no pagrīdes ražotnes.
Vēl vieglāk ir atmazgāt savu reputāciju. Reperis Digga D, kurš šī raksta tapšanas laikā atradās cietumā par narkotiku importu,[23] vēlāk jūlijā uzstāsies Wireless festivālā. Viņa vienaudzis Skrapz uzstāsies festivālā Redingā, lai gan pirms dažiem mēnešiem viņu notiesāja par slepkavības slēpšanu.[24] Žurnālistikas, kultūras un politikas meinstrīms ir piešķīris bīstamu kulta statusu profesionāliem noziedzniekiem.
Londonas organizētās noziedzības reālos apmērus ir grūti pat iztēloties. Taču dažkārt ieraugām to aprises. Pirms četriem gadiem Francijas un Nīderlandes policija uzlauza EncroChat – šifrētu saziņas tīklu, kuru izmantoja tikai organizētā noziedzība. Vairākus mēnešus viņi varēja lasīt un fiksēt šajā tīklā nosūtītās ziņas. Lielbritānijā vien pēc tam tika arestēti vairāk nekā 3000 cilvēki, un lietas turpina nonākt tiesā. Viens no arestētajiem bija Nana Opongs, kurš bija izmantojis saziņas vietni, lai plānotu konkurenta slepkavību. Opongs iepriekš bija tiesāts par trim slepkavībām[25] un ik reizi atbrīvots. EncroChat uzlaušana ir viena no gudrākajām un veiksmīgākajām operācijām policijas vēsturē, jo tā atklāja tūkstošus pasūtījuma slepkavu un mafijas bosu. Tomēr operācijas darbības joma bija šaura, jo izdevās piekļūt tikai vienam saziņas tīklam un tikai dažu mēnešu garumā. Ir baisi padomāt, cik daudzi gangsteri paliek nezināmi.
Stāvoklis ir slikts, un tas pasliktinās. Tomēr nevajadzētu pieņemt, ka mūsu problēmas ir neatrisināmas. Tāpat kā gandrīz visas Lielbritānijas nedienas, arī šis stāvoklis ir politisku lēmumu rezultāts. Nedrīkst arī ļauties pašaizsardzības mehānismam standarta frāzēs: “Visās valstīs pastāv noziedzība”, “Aizliegumi nedarbojas”, “Varēja būt vēl sliktāk – paskatieties uz [min citu valsti]!” Kā daudzas zemes jau ir pierādījušas, ir pilnībā iespējams samazināt narkotiku lietošanu un ar to saistīto noziedzību līdz minimālam līmenim. Stāvokli ir iespējams uzlabot.
Valdībai, kas būtu ieinteresēta šīs problēmas risināšanā, kopumā ir divi ceļi, no kuriem izvēlēties. Pirmais ir legalizācija: kontrolēta, regulēta narkotiku tirgus izveide. Mēs varētu atcelt virkni ANO līgumu, kas paredz aizliegumu, un atgriezties tajā Lielbritānijas situācijā, kāda bija pirms Pirmā pasaules kara, kad kokaīnu un opiju varēja nopirkt vietējā aptiekā. Šim ceļam ir zināma libertāriska pievilcība. Tas varētu arī nest finansiālus ieguvumus: policijas resursus varētu novirzīt citiem noziegumiem, un legalizētās narkotikas varētu aplikt ar lieliem nodokļiem, līdzīgi kā tabaku un alkoholu. Iespējams, ka ērti pieejami amfetamīni pat palīdzētu pret mūsu “produktivitātes kritumu”!
Tie ir daži ļoti reāli ieguvumi. Taču Ziemeļamerikā veiktie eksperimenti ar dekriminalizāciju ir parādījuši arī negatīvo pusi. Rietumu piekrastes pilsētu ielas tagad ir pilnas ar cilvēkiem, kas, dzīvi būdami, atrodas pūšanas un sadalīšanās stadijā. Iepriekšējo reizi, kad mūsu valstī narkotikas bija legālas, cilvēkiem bija lielāka atbildība par savu veselību, mājokli un uzvedību. Mūsdienās nodokļu maksātāji nespētu segt izmaksas, ko radītu neizbēgamais narkotiku patēriņa pieaugums. Legalizācija būtu jāapvieno ar radikālu mūsu sociālās drošības tīkla un krimināltiesību sistēmas pārveidi – un tas ir solis, kura speršana, lai arī nav neiespējama, tuvākajā laikā ir mazticama.
Alternatīva ir aizliegšana. Pretēji novecojušiem argumentiem par Aizlieguma ēru un Alu Kaponi, ir pilnībā iespējams izskaust narkotiku lietošanu. Nepieciešamā politika ir smagi sodi par vielu glabāšanu. Gadu desmitiem ilgi mūsu pieeja ir bijusi vērsta pret dīleriem – jo augstāk piegādes ķēdē, jo labāk. No morālā viedokļa šāda pieeja ir simpātiska. Atkarīgie parasti ir diezgan nožēlojami personāži, un šķiet pareizi novirzīt cīņu pret tiem, kuri gūst peļņu no cilvēku ciešanām. Taču šī pieeja ir bijusi pilnīga izgāšanās. Drakoniski sodi piegādātājiem ir nepieciešams, bet nepietiekams priekšnoteikums, lai gūtu panākumus. Aplūkojiet tirgus dinamiku. Pieprasījums nosaka piedāvājumu. Kad kāds dīleris izkrīt no aprites – nonāk cietumā, aizbēg uz Dubaiju vai tiek nodurts –, peļņas iespēja neizbēgami vilinās kādu citu ieņemt viņa vietu. Ja lietotājs pārtrauc lietot – soda, pārdozēšanas vai ieradumu maiņas dēļ –, tam nav ekvivalentas ietekmes. Jauns cilvēks varētu izvēlēties sākt tirgot heroīnu, ja vietējais dūzis nonāk cietumā. Bet nevienu tik ļoti nevilina narkotiku lietošana.
Vērsties pret narkotiku lietotājiem būtu radikāla kursa maiņa. Sākotnēji tā visdrīzāk būtu nepopulāra. Gadu desmitiem ir pieliktas reālas pūles, lai noņemtu stigmu no narkotiku lietošanas. Lietotāju likšana cietumā izraisīs NVO, mediju un juristu šķiras sašutumu, kas būs jāpārvar. Tiesas un policija, uz kuriem gulsies atbildība par šādas politikas īstenošanu, visticamāk, arī pretosies. No praktiskā viedokļa raugoties: kreka un heroīna lietotāju skaits vairāk nekā trīs reizes pārsniedz ieslodzīto skaitu, un cietumi jau tā pašlaik ir pārpludināti ar narkotikām. Jebkurai valdībai, kas vēlas atbrīvot Lielbritāniju no lietošanas ieraduma, ir nekavējoties jārisina cietumu problēma: pirmkārt, masveidā paplašinot cietumu kompleksus un, otrkārt, attīrot cietumu dienestu no korumpētajiem elementiem. Kreks un heroīns veido 86% no izmaksām, kas saistītas ar narkotiku lietošanu.[26]
Stratēģisku apsvērumu dēļ kampaņai ir jāsākas ar šo. Progresīvas valdības reformas pirmajam solim ir jābūt ilgiem sodiem par “sīkiem” piesavināšanās nodarījumiem, tādiem kā zādzības no veikaliem un ielaušanās – noziegumiem, kurus nospiedošā vairākumā pastrādā vissmagākie atkarīgie. Nākamajā posmā jāsāk sodīt par vispārīgāku antisociālu uzvedību, kas raksturīga narkomāniem. Jāpaplašina arī patversmes. Atjaunojot valsts kapacitāti, kampaņu var pakāpeniski paplašināt, lai sodītu arī par vienkāršu narkotisko vielu glabāšanu. Katra narkotika pēc kārtas būs jāstigmatizē un rindas kārtībā jāizskauž.
Kas notiks, ja mēs nemainīsim kursu, ieviešot vai nu legalizāciju, vai izskaušanu, bet turpināsim iesākto “dekriminalizācijas” ceļu? Šis ir ceļš, kuru gandrīz noteikti turpinās leiboristi: jaunais cietumu ministrs jau ir slavējis Nīderlandes pieeju ieslodzīšanai.[27] Nīderlande vienmēr ir bijusi Eiropas futūristiskākā zeme: visas tendences tur parādās pirmās. Tomēr priekšnojautas rāda drūmāko ainu. Nīderlandē tagad pastāv tiešām biedējoši organizētās noziedzības tīkli,[28] kurus valstij ir grūti savaldīt. Mēģinājumi saukt pie atbildības vienu mafijas bosu – Riduanu Tahi[29] prasīja blogeru,[30] žurnālistu,[31] liecinieku radinieku[32] un juristu[33] dzīvības. Dekriminalizācija nenovēršami ieber miljardiem mārciņu organizētās noziedzības kabatās un grauj sabiedrību no iekšienes. Nīderlande ir kļuvusi par narkovalsti[34] – bet vismaz cietumos ieslodzīto skaits ir mazāks nekā pie mums, vai pamanījāt?
Jebkurai politiskai kustībai apņemšanās apkarot noziedzību ir kā sitiens tukšos vārtos. Lielbritānijas sabiedrība, kad ir runa par noziedzniekiem, var būt diezgan asinskāra. Zaudējumi sabiedrībai ir milzīgi. Un, pats galvenais, tā ir pareiza rīcība. Savukārt narkotikas ir problēma, kuru ir vilinoši ignorēt. Ja sākat par to “cepties”, jūs izklausāties kā Pīters Hičinss kādā no viņa garlaicīgākajām dienām.[35] Daudzi cilvēki ir lietojuši narkotikas un izbaudījuši šo pieredzi. Taču ir svarīgi atrisināt šo problēmu – lai kāds būtu risinājums –, jo ir nepieciešams salauzt organizētās noziedzības varu un atgriezt Lielbritānijas iedzīvotājiem drošību. Viņiem pašiem un viņu īpašumam.
Tulkots un publicēts ar www.pimlicojournal.co.uk laipnu atļauju.
[1] https://assets.publishing.service.gov.uk/media/5eafffedd3bf7f65363e4fda/Review_of_Drugs_Evidence_Pack.pdf
[2] https://www.gov.uk/government/news/new-strategy-to-tackle-organised-crime
[3] https://assets.publishing.service.gov.uk/media/5eafffedd3bf7f65363e4fda/Review_of_Drugs_Evidence_Pack.pdf
[4] https://pressgazette.co.uk/media_law/why-news-uk-publishers-are-wary-of-reporting-police-investigations-before-charge/
[5] https://news.sky.com/video/dig-brunt-q-13013194
[6] https://www.ft.com/content/6046bf8e-5868-4460-acaa-1be7822857d9
[7] https://www.economist.com/britain/2017/12/07/britains-cocaine-glut
[8] https://metro.co.uk/2019/11/04/secret-tunnel-leads-40000000-cannabis-farm-old-victorian-theatre-11037980/
[9] https://www.standard.co.uk/news/crime/cannabis-farm-worth-millions-discovered-in-streatham-police-station-b1049191.html
[10] https://britsoccrim.org/volume12/pbcc_2012_Dees.pdf
[11] https://www.dailymail.co.uk/news/article-8809773/THC-laced-GUMMI-BEARS-13-north-London-schoolgirls-hospital-claims-parent.html
[12] https://www.itv.com/news/2022-10-28/how-cannabis-dealers-are-getting-away-with-advertising-on-tubes-and-billboards
[13] https://www.sentencingcouncil.org.uk/wp-content/uploads/Drugs-statistical-bulletin_1.pdf
[14] https://public.tableau.com/app/profile/metropolitan.police.service/viz/CustodyDashboard/Coversheet
[15] https://criminal-justice-delivery-data-dashboards.justice.gov.uk/quality-justice/police
[16] https://en.wikipedia.org/wiki/Modern_Slavery_Act_2015 (Tulk. piez.)
[17] https://www.antislaverycommissioner.co.uk/media/1478/the-modern-slavery-act-2015-statutory-defence-call-for-evidence.pdf
[18] https://www.dailymail.co.uk/news/article-10764345/Married-female-prison-governor-enjoyed-intimate-liaison-inmate-jailed-eight-months.html
[19] https://assets.publishing.service.gov.uk/media/5eafffedd3bf7f65363e4fda/Review_of_Drugs_Evidence_Pack.pdf
[20] https://www.vice.com/en/article/939zga/how-much-money-drug-dealers-make
[21] https://www.theguardian.com/business/2022/nov/08/companies-house-is-dysfunctional-and-facilitating-mps-told
[23] https://www.bbc.com/news/uk-england-lincolnshire-69069603
[24] https://www.dailymail.co.uk/news/article-12992449/Getaway-driver-killer-gunned-rapper-outside-chicken-shop-jail-guilty-murder.html
[25] https://news.sky.com/story/nana-oppong-drug-dealer-tried-four-times-for-murder-found-guilty-of-music-manager-fatal-shooting-13135002
[26] https://assets.publishing.service.gov.uk/media/5eafffedd3bf7f65363e4fda/Review_of_Drugs_Evidence_Pack.pdf
[27] https://x.com/krishgm/status/1809503192511602776
[28] https://www.theguardian.com/world/2022/jul/03/mob-style-killings-shock-netherlands-into-fighting-descent-into-narco-state
[29] https://www.dutchnews.nl/2024/02/mega-marengo-the-largest-criminal-trial-in-dutch-history/
[30] https://www.dailyrecord.co.uk/news/scottish-news/crime-boss-jailed-dutch-gangland-32256546
[31] https://en.wikipedia.org/wiki/Murder_of_Peter_R._de_Vries
[32] https://nltimes.nl/2019/12/16/28-years-appeal-murder-key-witness-brother
[33] https://en.wikipedia.org/wiki/Murder_of_Derk_Wiersum
[34] https://www.spectator.co.uk/article/how-the-netherlands-became-a-narco-state/
[35] Pīters Hičinss (Peter Hitchens) – britu rakstnieks un politiskais komentētājs, kurš veltījis simtiem sleju marihuānas lietošanas nosodījumam, valsts pieejas kritikai un sašutumam par britu policijas bezzobainību. Telos krātuvē lasāms viņa raksts: https://telos.lv/ka-es-atradu-dievu (Tulk. piez.)
No angļu valodas tulkoja A. Irbe.