Pagastvecene Vormsi salā

Manis ievēlēšana par pagasta vecāko nebija gara politiska ceļa rezultāts. Līdz kārtējām vēlēšanām bija atlicis gads, esošo priekšsēdētāju gaidīja vilinošs izaicinājums un sala meklēja no savstarpējām attiecībām iespējami neatkarīgu personu. Vēlams, praktisku. Vēlams, ar salu pazīstamu. Mūsu ģimene jau labu laiku bija, tā teikt, ar vienu kāju uz salas. Mums tur bija savs bizness, sava iedzīve, un par vietējiem apstākļiem bijām lietas kursā. Tā es vienu gadu biju Igaunijai piederošās Vormsi salas Saimniece jeb pagastvecene.

Laika un telpas dimensijas uz salas uztver savādāk. Parasti saka, ka tās rādās kā greizajā spogulī. Laiks var pilnībā pārņemt telpu, un telpa savā salas ierobežotībā var likties bezgalīga.   

Vormsi salas fiziskajā un mentālajā telpā dzīvojošos var iedalīt četrās nosacītās grupās. Indivīdu ceļi dažkārt mijiedarbojas un krustojas, bet principā katra grupa ir pati par sevi un nejūt izteiktu vajadzību komunicēt ar pārējiem.

Vienā grupā ir tie, kas uz salas dzīvoja vai te ienāca laikā no 1943. līdz 1945. gadam (un viņu pēcnācēji). Tobrīd praktiski visi zviedri no salas jau bija aizbraukuši. Zviedri no salas neaizbrauca gluži tā, kā igauņi vai latvieši 1944. gadā. Zviedrus no salas izveda organizēti 1943. gada rudenī, pāris dienu laikā. Iniciators bija vienpadsmit gadus Igaunijā nodzīvojis zviedru žurnālists Karls Motanders, kurš visu šo neticamo operāciju aprakstījis savā grāmatā Zviedru karaļa baltā laiva.[1] Exodus laikā karš ritēja pilnā sparā un par lauku saimniecības patvaļīgu pamešanu draudēja nāvessods. Tāpēc aizbraucošie zviedri uz ātru roku savās mājās iekārtoja attālus radus. Vai pierakstīja kā māju pagaidu saimniekus kādus no tiem 65, kuri atteicās aizbraukt. Vai kādus no tiem apmēram 150 igauņiem, kuri tolaik te dzīvoja. Bet 1944. gadā salā ienāca bēgļi, kurus no mājām bija padzinusi padomju armija. Starp bēgļiem bija arī daudzi ižori un vepsi.

Otrā grupā ir tie, kuri uz salu tika nosūtīti (un viņu pēcnācēji). Kad beidzāt tehnikumu vai profesionālo skolu, jūs nosūtīja trīs gadus kaut kur obligāti atstrādāt. Daudzi aizbrauca pie pirmās iespējas, bet daudzi palika. Ar aizbraukšanu bija (un arī tagad ir) tā: brīdī, kad pienāk nota no šejienes aizbraukt, jūrā var būt vētra vai salūzis prāmis. Un, kad vētra ir pārgājusi vai prāmis salabots, prombraukšanas spīts var būt pārgājis.

Varbūt šobrīd varētu pieņemt, ka “pirmā” grupa un “otrā” ir stipri pietuvojušies viena otrai, tomēr “pirmie” pat domās nebija plānojuši nekur bēgt.

Pēc neatkarības atgūšanas ļoti daudziem, kuri pastāvīgi dzīvoja uz salas un kuriem bija sava saimniecība, bija iespēja privatizēt līdz 50 hektāriem zemes.

Trešajā grupā ir pēdējo trīsdesmit līdz četrdesmit gadu iebraucēji vasarnieki. Padomju okupācijas laikā Vormsi sala, kā daudzas militarizētās robežzonas, kļuva par vilinošu atpūtas vietu. Klusums, neskarta daba, romantiska vēsture. Uz salas atpūšas vairāki ievērojami igauņu kultūras darbinieki un lielo uzņēmumu īpašnieki vai vadītāji. Starp tiem ir arī viens no Igaunijas Republikas vēstniekiem Latvijas Republikā, vairāki rakstnieki, dzejnieki un komponisti. Atpūšas arī viens no Igaunijas lielākā elektroenerģijas ražotāja “Eesti Energia” vadītājiem. Viņš, starp citu, dzīvo ciemā, kurā vēl aizvien nav ievilkta elektrība.

Ir daudzi, kuri šeit reiz pabijuši skolas vai darba ekskursijā. Sala tos savulaik tā apbūrusi, ka pie pirmās iespējas viņi atraduši ceļu atpakaļ. Lai nu ko katrs darītu uz kontinenta, uz salas to parasti neizrāda. Visi vasarnieki, ar ārkārtīgi retiem izņēmumiem, ir pārliecināti “zaļie”. Viņu lielākās nesaskaņas ar pārējiem rada salas mežu izciršana. Mežu masīvus izcērt ne tikai igauņi, kuri atmodas laikos privatizēja desmitiem hektāru, – tos izcērt arī zviedri. Diemžēl Vormsi sala ar saviem 193 kvadrātkilometriem kaut kā izrādījās par lielu, lai to kopumā pasludinātu par dabas liegumu. Uz salas ir 9 biotopi, kas kopumā noklāj 2423 hektārus. Pārējā daļā valda tikai viens papildus noteikums: izcirtumi nedrīkst būt lielāki par 2 hektāriem un nedrīkst savā starpā robežoties.   

Visbeidzot, zviedri. Īstenībā tos vajadzētu minēt kā pirmo grupu, nevis ceturto. Taču tie zviedri, kuri pēc 1990. gada sāka atgriezties, nav tie paši, kuri 1943. gadā aizbrauca. Paaudzes ir nomainījušās, un toreizējie bērni kļuvuši sirmgalvji. Zviedriem vispār ir raksturīga dziļa interese par senatni. Tāpēc daudzām ģimenēm atvaļinājums uz salas ir kā atvaļinājums “tēmas parkā”. Salas zviedru vēsture būtiski atšķiras ne tikai no igauņu vēstures, bet arī no Zviedrijas zviedru vēstures. Ja ar kaut ko to varētu salīdzināt, tad tie būtu kuršu ķoniņi.[2] Līdz 1920. gadiem uz salas pastāvēja kolektīvais īpašums. Apmēram tā, kā vecajos Livonijas pergamentos bija rakstīts: “No turienes vai turienes nākošajām šīm un tām ģimenēm un viņu pēcnācējiem ir tiesības tur un tur dzīvot un par to maksāt tādus un tādus nodokļus.” Ciemus vislabāk raksturo vācu vārds Haufendorf. Tos var pielīdzināt sādžām, ar tādu atšķirību, ka katrai zviedru sētai bija savs vārds un sava māju zīme. Taču zeme, sevišķi aramzeme, bija sadalīta strīpās un vēl tā, lai katrai ģimenei būtu kāds augstāks un kāds zemāks gabals. Nevar jau iepriekš zināt, kur un cik augs dotajā gadā, un visiem vajag vienādus apstākļus. Tāpat kā pie ķoniņiem, arī te veco dzīves kārtību izjauca 1920. gadu zemes reforma, kas nerēķinājās ar iesakņojušos dzīvesveidu. To pašu zemes reformu rezultātā vairākas sētas tika pārdotas igauņiem, kuriem savukārt bija ļoti grūti iedzīvoties salā.

Grūti pateikt, kurai grupai pieskaitīt tos retos zviedrus un viņu pēcnācējus, kuri uz salas palika 1943. gadā. Tie ir ļoti personiski stāsti.

Visi salinieki bez izņēmuma ir pārliecināti un karstasinīgi Vormsi patrioti. Viņi ir arī individuālisti jeb savpatņi. Savstarpējās attiecībās valda izteikta pietāte – pēc iespējas vairāk cienīt privāto telpu. Visi rēķinās ar to, ka viņus šeit pievilcis klusums un neskartā daba, tātad arī citiem tā ir. Līdz 1943. gadam uz salas dzīvoja apmēram 2600 iedzīvotāju. Tagad salas pieraksts ir 415 pilsoņiem, pa ziemu te paliek 241. Vietai tā kā vajadzētu visiem pietikt.

Laiks uz salas rit periodos. Piemēram, ir ledus ceļa laiks. Bet standarta “periods” ir no prāmja līdz prāmim. Starp citu, tas nav raksturīgi visām salām. Kihnu iedzīvotāji, teiksim, daudz retāk ceļo uz kontinentu. Vormsieši dzīvo ar vienu kāju uz salas. Nav tā, ka tikai vasarnieki būtu tie, kas daudz braukā. Braukā arī “otrie”. Ja kādam vajag ātri nokļūt uz salas vai tikt no tās prom un kaut kāda iemesla dēļ nav prāmja, tad laiks šķiet pārņēmis visu telpu. Ja nav ledus ceļa, tad ziemas periods izvēršas sevišķi garš. Prāmis ziemas periodā kursē retāk un, ja vēl ir ledus putra, tad arī lēnāk. Arī no tiem saliniekiem, kuri oficiāli dzīvo uz salas visu gadu, daudzi strādā citur. Strādā, piemēram, Hāpsalā vai uz kuģiem. Hāpsalā strādājošiem parasti arī ir vieta, kur Hāpsalā pārnakšņot: vai nu savs, vai bērnu, vai vecāku dzīvoklis. Uz lielajiem prāmjiem daudzi strādā divu nedēļu ciklā – divas darbā, divas mājās. Tās divas nedēļas mājās gribas izbaudīt līdz pēdējam mirklim.  

Kā jau visā Ziemeļigaunijā, arī uz salas vasarā diena ilgst 18 stundas, bet ziemā sešas. Jūnijā un jūlija sākumā ir baltās naktis, un tiešām var izteikties dzejnieces Deboras Vārandi vārdiem: “Mijkrēslis ausmu sveic.”[3] Ziemā toties ir maz gaismas. Ja vēl ir mākoņains un nav sniega, kas atstarotu retos ārējos gaismas avotus, tad ir ļoti tumšs. Ledus ceļš ir ļoti gaidīts laiks. Tas pietuvina kontinentam par 35 minūtēm un savas eksistences laikā atbrīvo no prāmja atkarības. Salinieki nav īpaši ieinteresēti oficiālajā ledus ceļā, jo tāds noteikti garantētu tikai divas nepatīkamas lietas: tūrisma pieplūdumu un policijas kontroli kontinenta pusē. Neoficiālais ledus ceļš ir lietojams, personīgi uzņemoties atbildību kā par sevi, tā par savu auto. Nekāda apdrošināšana nogrimušu mašīnu neapmaksās. Ar neoficiālo ledus ceļu drīzāk riskēs cilvēki, kuri ir vecāki par četrdesmit gadiem. Tas ir dīvains paradokss, kas, šķiet, balstās trenētās izjūtās. Jo vecāks kļūsti, jo labāk izjūti un saproti vidi sev apkārt un zini, kad var “droši riskēt”.

Tautisku nesaskaņu uz salas nav. Tos procesus, kas uz salas notiek, varētu nosaukt par sapņu kolīzijām. Katrs tuvāko un tālāko nākotni ir iedomājies savādāku, un salas laiks un telpa ļauj samērā ilgi un netraucēti nekoriģēt savus pieņēmumus. Bet, kad tie reiz saduras, tad vilšanās un rūgtums arī ir proporcionāli lielāks.

1990. gada jūlijā bijušie salinieki bija nofraktējuši laivu “Baltic Star”. Tā izmeta enkuru Saksbijas līcī, un, izmantojot glābšanas laivas, zviedri izsēdās krastā, lai apmeklētu savu tēvzemi. Padomju robežsargi krastā uzstādīja improvizētu robežpunktu, kur apzīmogoja zviedru pases un, liekas, pat paturēja tās, līdz viņi atgriezās uz kuģa. Šis notikums radīja milzīgu sapņu kolīziju. Zviedri savā apziņā salu bija iztēlojušies pavisam citādāku, nekā tā reāli izskatījās. Atbraucējus pārsteidza vispārējā salas nolaistība. Jo īpaši iznīcinātās mājas. Daudzu apdzīvoto ēku kaimiņu sētas bija vienkārši nokurinātas malkā. Daudzi smagajos pēckara apstākļos izvēlējās nevis iet mežā un ar rokas zāģi mēģināt sazāģēt sev kaut ko sausu, bet gan klusi nokurināt tukšās kaimiņu ēkas. Tas radīja šoku, ka taisni tavu tēvu sētu ir nokurinājuši un tu ar savām acīm redzi cilvēkus, kuri, ļoti iespējams, paši arī ir dedzinājuši.

Bet arī tālaika salinieki Zviedrijas zviedrus bija iedomājušies pavisam atšķirīgus. Viņi, šķiet, gaidīja, ka zviedri viņus adoptēs. Nu tā, kā daudzas somu ģimenes bija savdabīgi adoptējušas igauņu ģimenes: sūtījušas viņiem kafiju un našķus, aicinājušas ciemos un tamlīdzīgi.  

Neņemos spriest, vai visi rūgtumi ir norīti. Daudzās zviedru ģimenēs noteikti ir palikusi neapmierinātība, ka noteiktus zemes masīvus izdevās privatizēt igauņiem. Daži zviedri, kuru atgūtajās mājās dzīvoja laika rata salauzti salinieki, ir ļāvuši viņiem tur palikt un no savas puses viņus pat finansiāli atbalsta. Šie salinieki savukārt ir kā māju sētnieki un sargi. Viss, protams, nav idilliski, bet ir apmierinoši.

Tā kā uz salas nav pastāvīgas policijas, salu uzskata par neierobežotu tusiņu vietu. Reizi pa reizei robežsargu kuteris atved policistus un viņi izdara zināmas korekcijas.

Pirms pašvaldību reformas, tas ir, pirms mazo pagastu apvienošanas Vormsi sala bija sestā bagātākā pašvaldība Igaunijā. Pagasta ienākumus veido piereģistrēto pilsoņu ienākumu nodokļi un zemes nodoklis. Jāuzsver, ka viens no nopietnākajiem pamatojumiem pašvaldību reformai bija mazo pagastu nespēja sevi uzturēt. Pēc iedzīvotāju skaita Vormsi pagastam noteikti vajadzēja apvienoties ar kādu citu, bet salas statuss ir devis iespēju palikt kā atsevišķam pagastam.[4] Lauvas daļu no zemes nodokļa maksā Zviedrijas pilsoņi, kuriem arī pieder lielākā daļa salas. Savukārt ienākumu nodokļa lielākā daļa nāk no salā pierakstītajiem turīgajiem vasarniekiem. Šie līdzekļi galvenokārt tiek izmantoti sociālajiem mērķiem un infrastruktūras uzturēšanai un attīstībai. Tie, kas maksā nodokļus, un tie, kas tos tērē, nav vieni un tie paši. Salas vecākā gadagājuma pilsoņi un bērnudārzs īstenībā tiek uzturēti par vasarnieku naudu.

Apstāklis, ka rūmes jeb Lebensraum ir tik daudz, reizi pa reizei veicina visatļautību. Dažam īstenam saliniekam ir licies, ka vasarniekiem un zviedriem caur pagasta budžetu viņu vajadzētu pilnībā uzturēt. Tieši un tikai tāpēc, ka viņš te dzīvo visu gadu. Dažam vasarniekam savukārt ir licies, ka sala ir muļķu zeme. Atmiņā palicis advokāts, kurš izšiverēja atļauju savai piejūras mājai kā laivu un tīklu šķūnim. 

Rohukilas osta, no kurienes atiet prāmis uz Vormsi, ir tikai 100 kilometru attālumā no Tallinas. Hāpsalu – Rohukilas šoseja ir teicamā kārtībā, un brauciens no Igaunijas galvaspilsētas līdz ostai paņem stundu un divdesmit minūtes. Prāmis – 40 minūtes. Tas īstenībā ir ļoti, ļoti tuvu, un daudziem jaunajiem saliniekiem ir liela vēlme pastāvīgi dzīvot uz salas un katru dienu braukt uz darbu Tallinā. Hāpsalā strādājošie vormsieši jo īpaši gribētu katru dienu tikt uz mājām. Daudzi iegādājušies vēl vienu automašīnu, kuru tur uz salas, un parasti pārceļas kā kājāmgājēji, lai nebūtu tik atkarīgi no prāmja. Pieraksts salā reiz deva priekšroku automašīnas vietas rezervēšanai uz prāmja; tas vēl aizvien dod biļeti par puscenu.

Ilgu laiku vasarnieki apmierinājās ar lētākajām biļetēm. Braukāja, atpūtās, priecājās un baudīja neskarto dabu, un vēlēšanās balsoja par kādu, ko pazina un kam uzticējās. Tā viss gāja līdz brīdim, kad vienam vasarniekam, īstam biznesmenim, ienāca prātā doma mēģināt pārvērst salu par lielu vēja turbīnu parku. Tas bija “manā” gadā. Pēkšņi acu priekšā sāka rēgoties iespēja, ka mēs turpmāk skatīsimies uz mastu kātiem un klausīsimies tehnisko spārnu dūkoņu.

Igaunijas likumi paredz, ka visādi projekti ir jāapstiprina vietējai pašvaldībai. Nebija šaubu, ka esošie deputāti par vēja parku nekad nenobalsos. Bet vēlēšanu laiks bija pēc pāris mēnešiem, un pagasta valdē mēs katru dienu reģistrējām nepieredzēti daudz jaunu iedzīvotāju. Dučiem. Sapratām, ka vēlēšanās balotēsies jauni, mazpazīstami kandidāti, kuriem tiek organizēts elektorāts. Tikpat saprotams bija fakts, ka jaunā pašvaldība var izrādīties pilnīgi neprognozējama. Un te nu jāsaka paldies Igaunijas likumdošanai: mazajām salām ir dota vēl viena papildus iespēja – salas kopsapulce. Tas ir salas referendums – gandrīz vai zibakcija. Kopsapulci nav pienākums organizēt katru gadu vai tajā noteikti piedalīties. Tā domāta ārkārtas gadījumiem. Lai kopsapulce būtu lemtspējīga, tajā jābūt pārstāvētai vismaz pusei no balsstiesīgajiem iedzīvotājiem, no kuriem savukārt vismaz pusei jānobalso par vai pret. Šāda sapulce dod iespēju novērst manipulācijas ar vietējo pašpārvalžu deputātiem, ja pastāv reāla iespēja, ka pēdējie aizmirst, kurš un kāpēc viņus ir ievēlējis. Mēs pielikām lielas pūles, piezvanot katram salas iedzīvotājam, informējot viņu par gaidāmo sapulci un par viņa personīgās balss svaru. Kopsapulce sanāca, tā bija lemtspējīga un tā nobalsoja pret vēja turbīnu parku.

Kopsapulci vajadzēja vēl vienam lēmumam. Jau ilgu laiku bijām cīnījušies, lai prāmja mājas osta būtu uz salas. Vispārējo drošības sajūtu stiprinātu mūsu, Svibijas, ostā noenkurots prāmis. Piemēram, ja steidzami būtu vajadzīgs transports uz slimnīcu. Rēderi uzstāja, ka prāmim jāpaliek Rohukilas pusē. Gadiem ilgi bijām šo prāmja enkurvietas tematiku apsprieduši gan ļoti diplomātiski, gan ārkārtīgi kareivīgi. Rēderiem patīk redzēt prāmi pie kontinenta piestātnes – tur notiek fraktēšana, tehniskā apkope un tamlīdzīgi. Bet mūs interesēja mierinošā sajūta braukt garām ostai, redzēt tur noenkuroto prāmi un zināt, ka mēs neesam atgriezti no pasaules. Tā mēs kopsapulcē nobalsojām, ka prāmim turpmāk jābūt noenkurotam uz salas. Šo lēmumu turpmāk nekādi nevarēs apstrīdēt, piemēram, nākošais valsts izvēlētais rēderis vai viņa noalgots firmas vadītājs.

Toreiz mēs nebijām pilnīgi pārliecināti, ka salai izdosies saglabāt savu statusu kā atsevišķam pagastam. Baidījāmies, ka mūs vienkārši kādam pievienos, un tad “lielā katlā” pazudīs gan mūsu salīdzinoši lielie ienākumi, gan mūsu vēlmes. Darījām visu, lai maksimāli izmantotu status quo: piedalījāmies visos projektos, kuri deva iespēju pašvaldībai saņemt kā valsts, tā ES papildus investīcijas infrastruktūrai. Eiropas Savienība ļoti labprāt atbalsta visādas palīgdarbības, taču ārkārtīgi reti tiešās investīcijas. Saņēmām visu, kā pagastveči to sauc, “betonam” prasīto naudu: pabeidzām centrālā, Hullo, ciemata ūdens un kanalizācijas sistēmas izveidi, atjaunojām skolas apkures sistēmu un fasādi, izremontējām kultūras namu. Un dabūjām naudu mūsu vecā pagastnama pilnīgai rekonstrukcijai. “Lielu” naudu tik maziņam pagastam.

Manā laikā pagasta pārvalde atradās tā sauktajā “jaunajā” pagastnamā. Savulaik tas bija bijis kolhoza kantorim pielāgots dzīvojamais nams. Pirmajā stāvā vienā pusē bija caurstaigājama sekretāres istaba un mans kabinets, otrajā pusē – sociālās darbinieces, zemes un infrastruktūru speciālista kabineti un kafijas stūrītis. Otrajā stāvā bija arhīvs. Apkurei – divas lielas krāsnis. Ūdens no akas. Kad ritēja ciemata ūdensapgādes izveides darbi, pēkšņi konstatējām, ka esam aizmirsuši par sevi – pagastnamam nav ūdens apgādes. Kārtējās sēdes laikā lūdzām deputātus apstiprināt izdevumus arī pagastnamam. Liels bija mūsu pārsteigums, kad seši no deviņiem nobalsoja pret, noraidījumu pamatojot ar to, ka tekošs ūdens un WC ir lieks luksuss par tautas naudu.

Par laimi, īstajā brīdī nāca palīgā gadījums. Jau ilgāku laiku bijām no privātpersonas īrējuši labiekārtotas telpas ārstam un medmāsai. Tā kā šī persona pēkšņi vēlējās palielināt īri, nākamās sēdes laikā lūdzām deputātiem līdzekļus nevis īrei, bet medicīnas punkta iekārtošanai pagastnamā. Tas atrisināja ūdensapgādes problēmu.

Savās pirmajās pagastvecenes dienās meklēju pa atvilktnēm trīs aploksnes: “Nelaime”, “Krīze” un “Katastrofa”, proti, darbības plānus visādiem negadījumiem. Neatradu. Sākumā likās, ka slikti meklēju, un es kaunējos apvaicāties gan darbiniekiem, gan citiem, pieredzējušiem pagastvečiem. Vēlāk sapratu, ka krīzes plānu kā tādu uz vietas nav. Nekur nav. Ārkārtas apstākļi ir valsts kompetencē, un uz kontinenta, liekas, valsts arī spēj uz tiem adekvāti reaģēt. Bet, kā tas reāli būtu uz salas, man, paldies Dievam, nevajadzēja piedzīvot.

Labu laiku pēc manas aiziešanas no amata uz salas beidzot tika uzcelts moderns ugunsdzēsēju depo un atjaunota helikopteru nosēšanās vieta. Ir arī elektroauto uzlādes punkts un degvielas uzpildes stacija. Jaunajā “vecajā” pagastnamā ir mūsu plānotais krēsls–lifts uz otro stāvu. Viss ir ziemeļnieciski funkcionāli, ieturēti un moderni. Senos laikus tagad atgādina spaiņa ķēdes skaņa, kad tā tinas ap Hullo akas bomi. Ciema akas ūdeni uzskata par vislabāko, un daudzi, pat ja viņiem ir sava aka, atbraucot uz veikalu, pie viena piepilda vairākas pieclitrīgās pudeles dzeramajam ūdenim.

Es reizēm ilgojos pēc sava kabineta, kur ziemā bija silti, vai nu piespiežoties pie krāsns, vai zem trīs plediem priekšnieces krēslā ar augsto atzveltni. Toziem uzadīju sev melnu fraku–mēteli, kas eleganti piederējās visiem apģērba gabaliem un, galvenais, pieļāva iespēju arī vairāk vai mazāk eleganti ietīties arktiskākos brīžos.

Daudzi paziņas man ir jautājuši, kāpēc mani nepārvēlēja. Pirmkārt, tāpēc, ka tajā brīdī grupai biznesmeņu vēl eksistēja vāji slēpta vēlme kaut kā tomēr pārvērst salu par turbīnu parku. Lieki teikt, ka es šo plānu neatbalstīju. Otrkārt, toreiz Igaunija aktīvi gatavojās pašvaldību reformai un… Teiksim tā, vēlēšanu skrējienam tika izlikti jauni paliktņi starta pozīcijai un te nu es vairs nekotējos fināla skrējienam.

Nedz manai ievēlēšanai, nedz nepārvēlēšanai nebija nekāda sakara ar tautiskiem iemesliem. Visa Vormsi sala ar savu vēsturi, ar savu ļoti dažādo nacionālo sastāvu ieņem pēdējo vietu “ksenofobijā”. Tur vispār neviens nepievērš uzmanību nacionālajai piederībai. Ja kam ir kāda nozīme, tad pierakstam vēlēšanām un prāmja biļetēm.

1980. gadā Olevs Neulands par Vormsi salu uzņēma dokumentālo filmu Pagaidu cilvēki.[5] Filma nelišķēja padomju varai un tāpēc palika “uz plaukta”. Ja tā būtu bijusi neitrālāka vai atkal tīri sociāli etnogrāfiska kā Marka Sosāra daudzās filmas par Kihnu salu, tad varbūt latvieši tagad vairāk zinātu par krasta zviedriem nekā par Kihnu brašajām sievām.

Krasta zviedru savdabīgā kultūra tiek aktīvi atdzīvināta. Minimālā mērā tā bija uz salas saglabājusies, bet tagad to atjauno, balstoties etnogrāfiskos pētījumos. Vecās un jaunās salenieces darina sev melnos brunčus–sarafānus, nopietni izsverot, vai drīkst moderni plisēt vai tie tomēr jākroko kā senāk – zem tikko izceptiem maizes klaipiem. Vormsi sievietes var pazīt gan pēc melnajiem svārkiem, gan pēc baltajām kokvilnas jaciņām ar sīkiem rožu musturiem, gan pēc sarkanajiem rūtotajiem lakatiem un sarkanajiem kāju autiem. Vormsi sievietei reizē esot bijuši trīs brunči: vieni mugurā, vieni lādē baznīcai un vienus viņa darināja. Sava mūža laikā viņa spējusi novalkāt četrus no šiem melnajiem svārkiem, kuros sakrokoti trīs metri vadmalas. Balto kokvilnas audumu ar sīko rožu rakstiņu vienmēr pirka kolektīvi – veselu baķi. Kura šūdināja sev jaunu, tā nogrieza gabalu. Neradās problēma, ka citām meitām ir tāda pati. Drīzāk otrādi: šeit izpaudās krasta zviedriem tik raksturīgā piederības sajūta. Vormsi meitenēm paticis un vēl arvien patīk, ka viņas atpazīst pa gabalu. Vienmēr uz rokas ir adījumu tarbiņa ar iesāktu zeķi, jo, kā saka, sievietes rokām un zirga zobiem un ir jābūt mūžīgā kustībā. Tautastērpus aktīvi nēsā. Ne katru dienu, bet pie svinīgākas iespējas.

Svinīgākā iespēja ir Olafa diena, 29. jūlijs. Svētais Olafs vai Olavs ir iemīļots skandināvu svētais. Viņam veltītas daudzas baznīcas, ieskaitot Vormsi salas baznīcu.[6] Olafs dzīvoja praktiski precīzi tūkstots gadus pēc Pestītāja – no 995. gada 29. jūlija līdz 1030. gadam, un abu laicīgais mūžs bija vienādi garš. Olafs bija apdāvināts un enerģisks karalis, kurš pabeidza Norvēģijas kā vienotas valsts izveidi un pievēršanu kristietībai. Viņu sauc par Norvēģijas “mūžīgo karali” – Rex perpetuus Norvegiæ. Olafs krita Stiklestādes kaujā, un viņa nāves diena arī tiek atzīmēta.

Ja salas zviedri un viņu pēcnācēji jūt savas saknes, tad viņi noteikti mēģinās jūlija beigās būt te. Olafa dienu pasākumiem ir vesela programma, kura atkārtojas gadu no gada. 28. jūlija pusdienas laikā ir kopēja pastaiga pa vienu no 13 ciemiem. Tā ir nesteidzīga ekskursija, kurā kāds no vecākiem stāsta par ciema vēsturi; tā beidzas ar kafiju vienā no zviedru sētām. Precīzi 23.00 sākas nakts dievkalpojums, ko notur igauņu un zviedru mācītāji. Puse no teiktā ir vienā, puse – otrā valodā. Pārējo var izlasīt izdalītajās dziesmu lapās. Pusnaktī, ja vien ugunsdrošība atļauj, draudze pieceļas un, pa pāriem sadalījusies, ar svecēm rokās dodas uz kapiem, dziedot “Tas Kungs ir mana stiprā pils”. Tur vēlreiz tiek noturēts īss aizlūgums un degošās sveces atstāj uz piederīgo kapu kopiņām. Tā ir īpaša sajūta. 29. jūlijā notur vēl vienu dievkalpojumu. Pēcpusdienā visa kompānija muzejā ēd biezo zupu, ogu plātsmaizi un dzer kārtējo kafiju. Satiekas radi, draugi un viesi. Viesu pulkā ir draugu draudzes un mācītāji no Somijas un Zviedrijas, kultūras interesenti un politiķi. Kaut kur kādā brīdī noteikti spēlēs Hījumā kokli “talharpa”. Būs maziņi gadatirgi un ciemu sapulces. Reizēm salas pašpārvalde organizē zaļumballi, bet ar tādu aprēķinu, lai visi gribētāji varētu paspēt uz baznīcu. Baznīcā pirms dievkalpojumiem ir nelieli klasiskās vai garīgās mūzikas koncerti.    

Olafa dienas netiek afišētas. Sala vienkārši nespēj uzņemt visus interesentus – un kur nu vēl prāmis tos visus pārvadāt. Zviedri tos uzskata par vienīgi saviem svētkiem. Neaicinātus ciemiņus ārā gan nemet, ja viņi godbijīgi uzvedas. Tautastērps atver visas durvis.

Vormsi salas bērniem bija pašiem savs tautastērps. Dzeltenās kleitiņas ar nostrādāto aizdari ir aizņēmušies daudzi bērnu kori. Viena piezīme: uz salas bērnu kleitiņas tika aiztaisītas uz muguras. Un īsti vormsieši viegli nosarkst, redzot ačgārni apģērbtos igauņu bērnus.

Tā “uz urrā” neviens zālē iekšā nebrien. Ne velti salas vārds tulkojams kā Čūsku vai Odžu sala. Gandrīz zem katra pakša dzīvo zalktis vai odze. Tas gan neattur ne saliniekus, ne dienas tūristus no meža: sala ir slavena ar savām sēņu un ogu vietām. Gailenes, baravikas, bet visvairāk rudmieses un cūcenes. Daudz melleņu un brūkleņu. Un izcirtumos meža zemenes. Te nu salas mežu īpašniekiem patīk atgādināt, ka bez izcirtumiem nebūtu zemeņu un “Tad, kad te dzīvoja 2500 cilvēku, mežu vispār nebija.” Tik un tā absolūtais vairākums salinieku uzskata, ka mežus nedrīkstētu aiztikt un Vormsi vajadzētu palikt zaļai un neskartai.  

Beigu piezīme īpaši latviešiem. Jirgens Beijers norāda, ka Rūdolfs Blaumanis savā novelē “Nāves ēnā” izmantojis stāstu par Vormsi zviedru izglābšanos 1796. gada Lieldienās.[7] Nota bene! Šajā vēsturiskajā notikumā visi palika dzīvi un viss beidzās tikai ar izbīli.



[1] Carl Axel Mothander, Svenske kungens vita skepp: det äventyrliga spelet om Estlandssvenskarna, 1949.

[2] Skat. Agris Dzenis, Leimaņi, brīvnieki, brīvzemnieki Igaunijā, Latgalē un Vidzemē 13.–20. gs. Rīga: Domas spēks, 2019.  

[3] Populārās dziesmas “Sāremā valsis“ ceturtais pants skan šādi:
Just sellisel heinamaal peamegi pidu,
kus hämarik koidule ulatab käe.
On kõikide mõtteid ja toiminguid sidund
see tööde- ning rõõmudeküllane päev.

Skat. https://www.laulud.ee/laul/saaremaa_valss-243.aspx. Latviski gan ceturtais pants nav tulkots: https://www.dziesmas.lv/d/12245

[4] Igaunijas pagastam vajadzētu būt vismaz 5000 iedzīvotāju lielai kopienai. 

[5] “Ajutised inimesed”: https://www.efis.ee/et/filmiliigid/film/id/897

[6] Vormsi salā ir arī Marijas Magdalēnas Igaunijas Apustuliskā Pareizticīgo baznīca Hullo ciemā (praktiski drupās) un darbojas baptistu lūgšanu nams Relbi (Rälby) ciemā.  

[7] Jürgen Beyer, “Whom Should One Thank for a Narrow Escape? Lessons Drawn from a Perilous Journey from Vormsi and Noarootsi to Finland in 1796”, Pro Ethnologia, 17, pp. 175–193: https://www.erm.ee/sites/default/files/17.pdf

Print Friendly, PDF & Email

Vēlos saņemt apkopojumus uz norādīto adresi: