Jaunās gejisma dogmas

Fragments no britu konservatīvā domātāja un publicista Daglasa Marija (Douglas Murray) grāmatas Pūļa neprāts, kas šī gada beigās iznāks izdevniecībā KODOKA. No angļu valodas tulkojusi Karīna Tillberga.

Šķiet, ka mūsdienās daudziem cilvēkiem ir grūti ievērot Džona Stjuarta Milla principus, katrā ziņā grūtāk nekā vienkārši aizstāt vienas dogmas ar citām. Pēdējos gados Amerikā, Lielbritānijā un lielākajā daļā citu Rietumu demokrātiju vispārpieņemtais viedoklis par geju tiesībām ir gandrīz neiedomājamā mērā mainījies uz labo pusi. Bet tas ir noticis tik strauji, ka vienu dogmu ir aizstājusi cita – gejiem adresētais morālais nosodījums nu tiek vērsts pret katru, kura viedoklis kaut nedaudz atšķiras no jaunās nostājas. Un tas neļauj mums izdzirdēt ne tikai aplamus viedokļus, bet arī argumentus, kas varētu būt vismaz daļēji patiesi. [..]

Seksualitātes jautājumos ir ieviesies ne mazums pieņēmumu, kas izrādījušies tikpat dogmatiski kā to aizstātie uzskati. 2015. gada jūnijā Izglītības ministre no britu Konservatīvās partijas paziņoja, ka homofobiski uzskati liecinot par potenciālu “ekstrēmismu” Lielbritānijas skolēnu vidū. BBC ziņoja, ka Nikija Morgana teikusi šādus vārdus: “Vēršanās pret britu pamatvērtībām vai izteikta neiecietība pret homoseksualitāti ir visai satraucošas uzvedības piemēri.” Tie liekot domāt, ka šos bērnus “savos tīklos ievilkuši” “ekstrēmisti”, un par skolēniem, kuri uzskata homoseksualitāti par “ļaunumu”, būtu jāziņo policijai.[1] Interesanti atzīmēt, ka 2013. gada maijā Morgana bija balsojusi pret geju laulībām, bet jau pēc gada paziņoja: ja likums jau nebūtu pieņemts, tagad viņa iestātos par laulībām. 2015. gadā viņa deklarēja, ka nostāja, kuru viņa pati bija paudusi pirms diviem gadiem, ir ne tikai “ekstrēmistiska”, bet pat pilnīgi nesavietojama ar britu pamatvērtībām.

1990. gados Hilarija Klintone atbalstīja sava vīra virzīto “Laulības aizsardzības likumu”, kura mērķis bija nepieļaut geju laulības Savienotajās Valstīs. Viņa mierīgi noskatījās, kā viņš iestājās par “nejautājiet un nestāstiet” politiku, kas nozīmēja, ka ikviens homoseksuāls kareivis, kas pastāstīs par savu orientāciju kaut vienam citam cilvēkam, var tikt nekavējoties izraidīts no armijas rindām. Kā Roberts Semjuelss rakstīja Washington Post: “Hilarijai Klintonei bija iespēja ierakstīt savu vārdu geju tiesību vēsturē. Viņa to neizmantoja.”[2] Taču 2016. gadā, kad viņa otro reizi piedalījās prezidenta vēlēšanu kampaņā un sabiedrības nostāja bija ievērojami mainījusies, Klintone teicās īpaši iestājamies par LGBT kopienu (tā tagad dēvē gejus). Politiķi nereti maina orientāciju, bet pēdējā laika pārmaiņu dinamika ir veicinājusi īpaši krasus pavērsienus šīs sabiedrības daļas nostājā.

Citi cilvēki un valstis veica vēl straujākus un efektīgākus pagriezienus par 180 grādiem. Kolīdz Vācija legalizēja viendzimuma laulības, to atzīšana kļuva par obligātu prasību, lai iegūtu Bādenes-Virtembergas pilsonību. Vakar tur valdīja viena dogma, šodien tā ir aizstāta ar citu.

Politiķi nav vienīgie, kas tik krasi mainījuši uzskatus pēdējos gados. Laikraksti, kas vēl nesen par homoseksuāļiem izteicās ļoti negatīvi, tagad ir iekļāvuši viendzimuma laulības sabiedrisko notikumu apskatos. Žurnālisti, kas vēl pirms pāris gadiem pauda sašutumu par vienādu piekrišanas vecumu heteroseksuāliem un homoseksuāliem dzimumsakariem, tagad nosoda cilvēkus, kuri neatbalsta viendzimuma laulības. 2018. gadā kanāla MSNBC raidījumu vadītāja Džoja Reida tika publiski kaunināta un spiesta atvainoties par desmit gadus veciem komentāriem, kuros viņa kritiski izteicās par geju laulībām; atgādināšu, ka tolaik pret tām bija noskaņoti teju visi cilvēki. Ja pārmaiņas notiek tik strauji, nākas labot ne vienu vien pagātnē pieļautu kļūdu, un atpalikušie uz žēlastību var necerēt.

Rodas iespaids, ka daži cilvēki, valdības un korporācijas uzskata par savu pienākumu atgūt nokavēto un uzbāzīgi virza geju tematiku, it kā geju tiesību atzīšana būtu obligāti jāpapildina ar programmu: “Tas nāks jums par labu”.

Tā vien šķiet, ka kopš 2018. gada BBC ir nolēmusi ne tikai informēt lasītājus par notikumiem geju aprindās, bet pat atvēlēt tiem centrālo vietu. Septembrī viens no dienas galvenajiem materiāliem korporācijas tīmekļa vietnē bija ūdenslīdēja Toma Deilija stāsts par to, ka savas seksuālās orientācijas dēļ viņš juties “nepilnvērtīgs”, bet tas rosinājis viņu gūt panākumus.[3] Šis stāsts tika publicēts piecus gadus pēc tam, kad Deilijs bija publiski atzinis savu orientāciju un kopš tā laika atklāti stāstījis par savu privāto dzīvi. Tomēr tas bija viens no galvenajiem materiāliem BBC tīmekļa vietnē, tūlīt pēc ziņām par zemestrīci un cunami Indonēzijā ar vairāk nekā 800 upuriem. Savukārt nākamajā dienā to aizstāja ziņa par otršķirīgas realitātes šova zvaigznes Olija Loka un viņa līgavaiņa Gareta Loka lēmumu pēc laulībām apvienot uzvārdus, kļūstot par Lokiem-Lokiem.[4] Līdzās šim jaunumam bija publicēta informācija, ka Indonēzijā zemestrīces upuru skaits ir ievērojami pieaudzis.

Varbūt tas ir jāpasaka cilvēkam, kurš pats ir gejs, bet reizēm šādas “ziņas” nemaz nelīdzinās jaunākajām ziņām. Drīzāk rodas iespaids, ka tas ir noteikts vēstījums sabiedrībai vai tiem cilvēkiem, kurus mediji uzskata par varas turētājiem. Šis signāls vairs nav kvalificējams tikai kā “Tas nāks jums par labu”, bet drīzāk tuvojas kategorijai: “Nu, ko, liekuļi, patīk?” Daždien neviļus nāk prātā jautājums, kāda ir heteroseksuāļu attieksme pret to, ka stāsti par gejiem aizvien uzstājīgāk tiek iepludināti visās ziņu jomās.

Ņemsim kaut vai The New York Times starptautisko izdevumu, kurš iznāca 2017. gada 16. oktobrī – gluži parastā vidusmēra dienā. Pieņemsim, ka lasītājs pēc viedokļu lappusēm vēlas pievērsties kam nopietnākam, teiksim, biznesa sadaļai. Todien tās pirmajā lappusē dižojās virsraksts “Japānas geji vairs nav neredzami”. Ļoti iespējams, ka The New York Times biznesa sadaļas lasītājs nekad nav interesējies par japāņu geju redzamību vai neredzamību un nu ir guvis iespēju uzzināt ko jaunu. Proti, to, ka apdrošināšanas kompānijas darbinieks Šunsuke Nakamura ir izmantojis rīta sanāksmi, lai paziņotu kolēģiem par savu seksuālo orientāciju. Turklāt jāņem vērā, ka japāņu attieksme pret homoseksualitāti allaž ir bijusi “drīzāk vienaldzīga nekā naidīga” (kā liecina rakstā citētie Tokijas Universitātes profesora vārdi). Tātad The New York Times biznesa sadaļas sākumā bija ielikts divas lappuses garš raksts par to, kā vīrietis bez negatīvām sekām paziņojis kolēģiem par savu orientāciju, turklāt tas noticis valstī, kurā gejiem nav īpašu problēmu. Tirgū bija jābūt neparasti mierīgai dienai, lai šis stāsts kļūtu par dienas svarīgāko materiālu biznesa sadaļā.

Kad pāršķiram lappusi, tēma turpinās ar jaunu virsrakstu: “Japānas uzņēmumi kļūst draudzīgāki gejiem”. Nu lasītājs jau varētu būt apmierinājis interesi par geju stāvokli Japānas uzņēmumos un slepus met skatienus uz nākamo – kultūras sadaļu. Un kāds ir tās ievadraksts? “Plašāka skatuve mīlestībai”.

Par raksta saturu ļauj spriest fotogrāfija puslappuses apmēros, kurā redzami divu vīriešu kārtas baletdejotāju savītie ķermeņi. “Balets mainās lēnāk nekā citi mākslas veidi,” laikraksts informē lasītājus un priecīgi turpina: “Bet pēdējās divās nedēļās Ņujorkas baleta teātris, kas ir viena no pasaules labākajām trupām, piedāvā divas izrādes ar nozīmīgiem viendzimuma duetiem.”

Šo ažiotāžu bija izraisījis balets Laiku skrējiens, kura jaunākajā uzvedumā Ņujorkas baleta teātrī sievietes partiju izpilda vīrietis. The New York Times paskaidroja, ka līdz šim izteikti heteroseksuālā baleta pasaule beidzot ir “atvērusies mūsdienu tendencēm un iekļāvusi tās baleta uzvedumā”. Horeogrāfs savā Instagram kontā solīja, ka uzvedums būs veltīts “dzimumneitralitātes pētīšanai”, un pievienoja ziņai haštagus “mīlairmīla”, “dzimumneitrāls”, “vienlīdzība”, “diversitāte”, “skaistums”, “lepnums” un “lepns”. Bargi par savu ķecerīgo viedokli tika nokritizēts kāds vienpatis horeogrāfs, kurš atļāvās pateikt, ka “tradicionālajā baletā lomas paredzētas noteiktiem dzimumiem” un, lai gan abi dzimumi “ir līdzvērtīgi”, tiem ir “atšķirīgi uzdevumi”. Ņujorkas baleta teātra zvaigznes un The New York Times bija citās domās.

Nevienu nepārsteidza, ka vairāki Ņujorkas baleta teātra trupas solisti ir geji. Viens no viņiem pastāstīja The New York Times, ka mēģinājumu sākumā viņa partneris esot teicis: “Ir tik patīkami just, ka es patiešām varētu iemīlēties cilvēkā, ar kuru dejoju, nevis tēlot princi, kurš ir iemīlējies princesē.” (Varētu gan piebilst, ka balets nav īstā profesija cilvēkam, kuram šķiet garlaicīgi tēlot princesēs iemīlējušos prinčus.) Gadījumam, ja ar šo diversitātes triumfu baletā būtu par maz, dienišķā morāles deva tiek papildināta ar apgalvojumu, ka tas “runā ne tikai par viendzimuma attiecībām, bet arī par rasu jautājumu”. Stāstot par vīriešu dueta radīto iespaidu, horeogrāfe izteicās, ka tas bijis vienkārši “satriecošs”. Nobeigumā raksta autors secina: “Beidzot viņi var būt tādi, kādi ir.” Nu lasītājs var pievērsties otram lielajam kultūras sadaļas rakstam par sieviešu kārtas komiķēm, kuras beidzot gūst panākumus ar saviem jokiem par grūtniecību un mātišķību.[5]

Nav jau slikti, ka šis laikraksta numurs veltīja geju tematikai ne tikai biznesa un kultūras sadaļas, bet arī lielu daļu jaunāko ziņu un viedokļu lappušu. Tomēr reizēm sāk likties, ka aiz tā visa slēpjas kas vairāk – varbūt tā ir vēlme atgūt nokavēto vai vienkārši parādīt vidējo pirkstu tiem, kuri netiek līdzi pārmaiņām laikmeta tikumos. Jebkurā gadījumā gaisā vibrē savādas un mazliet atriebīgas tieksmes.

Cilvēki, protams, mācās, attīstās un nereti maina savu nostāju. Lielākoties tas notiek nemanāmi, kad kāds cits jau ir paveicis melno darbu. Bet tik krasa sabiedrības nostājas maiņa ir saistīta ar kādu problēmu – aiz muguras paliek daudzi neizpētīti vai pat “neeksplodējuši” jautājumi un argumenti. “Kā jūs varat domāt, ka homoseksuālisms nav iedzimts?” – vaicāja Pīrss Morgans, izrādot neadekvātu pārliecību šajā vēl nenoskaidrotajā jautājumā. Bet neatkarīgi no tā, vai tas ir iedzimts un ikviens gejs ir tāds kopš dzimšanas, nekur nav teikts, ka homoseksuālisms ir iela ar vienvirziena kustību.

Šī ir viena no mūsdienu kultūras daudzajām dīvainībām. Ja kāds publiski atzīst savu homoseksualitāti, visi priecājas, ka viņš beidzot dzīvos saskaņā ar savu īsto dabu. Lielākoties sabiedrība atzinīgi novērtē to, ka šie cilvēki ir ieņēmuši savu dabisko un pareizo vietu un var droši būt tādi, kādi ir. Tāpēc vēl jo dīvaināk šķiet tas, ka par heteroseksuāli pārtapis gejs izraisa ne tikai aizdomas un izstumšanu, bet arī šaubas par to, vai viņš ir godīgs attiecībā pret savu īsto dabu. Ja heteroseksuālis atzīstas, ka ir gejs, viss ir labākajā kārtībā, bet pretējā nometnē pārgājis gejs kļūst par pastāvīgu aizdomu objektu. Vēl nesen strikti heteroseksuālā kultūra nu ir ieguvusi viegli homoseksuālu orientāciju.

Rasels T. Deivīzs, kurš 1990. gadu beigās uzrakstīja scenāriju revolucionārai geju drāmai Kvīru cilts, turpināja attīstīt šo tēmu TV seriālā Bobs un Roza (2001) – stāstā par geju, kurš iemīlas sievietē. Kā Deivižs tolaik vēstīja presei, galvenais impulss šim darbam bijis fakts, ka draugu loks daudz vairāk nosoda geju, kurš pievēršas sievietēm, nekā heteroseksuāli, kurš atzīstas, ka ir gejs.[6]

Varbūt tas ir viens no iemesliem, kāpēc šim “satiksmes virzienam” tiek veltīts tik maz uzmanības. Domu, ka seksualitāte ir kaut kas nepastāvīgs un var mainīt virzienu (ja reiz var uzkāpt augšā, var arī nokāpt lejā), daudzi abu dzimumu homoseksuāļi uztver gluži kā personisku apvainojumu. Un tam ir savs pamats, jo geji saklausa šajā pieņēmumā atskaņas no briesmīgās frāzes: “Tas ir tikai tāds periods.” Gejiem tā šķiet ļoti aizvainojoša un var nopietni kaitēt attiecībām ar tuviniekiem un citiem cilvēkiem, tāpēc labāk nepieminēt, ka dažos gadījumos tā var būt patiesa.

Mileniāļi un Z paaudze, kas nu ir sasniegusi vēlo pusaudzību, mēģina apiet šo problēmu, akcentējot seksuālās orientācijas nepastāvību. Kā liecina aptaujas, šie jaunieši vairs neuzskata, ka orientācija ir nemainīgs dotums; kāds 2018. gadā veikts pētījums liecina, ka tikai divas trešdaļas Z paaudzes pārstāvju uzskata sevi par “nemainīgi heteroseksuāliem”.[7] Lai gan divas trešdaļas ir vairākums, šis fakts liecina par ievērojamu atšķirību no iepriekšējo paaudžu nostājas.

Par mileniāļiem vecākām paaudzēm seksuālās orientācijas “plūstamība” ir sarežģīts un nereti sāpīgs jautājums. Daudziem ir lielākas pretenzijas pret cilvēkiem, kuri ir pievienojušies klubiņam un tad to pametuši, nekā tiem, kuri nekad nav bijuši tā biedri. Viņi var neparādīties aptaujās un viņiem noteikti nav nacionāla mēroga pārstāvju vai “kopienas līderu”. Tomēr daudzi geji pazīst šādus cilvēkus. Tie var būt draugi, kuri īsti nespēja iekļauties geju pasaulē; viņiem nepatika šī vide, bet viņi arī nevarēja atrast sev citu. Vai arī cilvēki, kuri pamēģināja, bet saprata, ka tas viņiem neder. Ir arī cilvēki, kuriem dzīvē ir citi mērķi – piemēram, bērni un laulības dzīves drošība –, tāpēc viņi ir gatavi pilnībā vai daļēji atteikties no homoseksuālām attiecībām. Ir arī tādi, kuri lielāko dzīves daļu deva priekšroku sava dzimuma partneriem, bet tad pilnīgi negaidīti (gluži kā Boba un Rozas galvenais varonis) iemīlējās pretējā dzimuma pārstāvī. Un neviens nezina, cik daudz ir šādu cilvēku.

Vai šādi uzvedības modeļi ies mazumā tagad, kad geji var ne tikai dzīvot civilpartnerībā un laulībā, bet arī adoptēt bērnus un pat kļūt par vecākiem? Vai cilvēki aizvien vairāk pārņems Z paaudzes seksuālās identitātes brīvību? Varbūt. Bet varbūt arī ne. Jo visi pazīst arī tādus cilvēkus, kuriem tas nav pieņemami. Cilvēkus, kuri ir skūpstījušies vai pat bijuši intīmās attiecībās ar sava dzimuma personu, bet pēc tam atgriezušies pie attiecībām ar pretējo dzimumu. Un tomēr vēl nesenā pagātnē šāds “geju skūpsts” tiktu uzskatīts par novirzi no normas, savukārt šodienas kultūrā tas ir patiesības atklāsmes mirklis.

Pēdējā laikā nez kāpēc valda viedoklis, ka cilvēks, kuram ir bijusi jelkāda homoseksuāla pieredze, melo sev un citiem. Daudzi ir pārliecināti, ka viendzimuma attiecībās cilvēks atveras savai īstajai iedabai, bet turpmāka heteroseksuāla dzīve ir tās noliegums. Tā nav īsti arī biseksualitāte. Tas ir pieņēmums, ka seksualitātes svaru kausi neatrodas līdzsvarā, bet nosliecas uz gejisma pusi. Ja iepriekšējā laika posmā tie nosliecās uz heteroseksualitātes pusi, tagad situācija ir tieši pretēja. Varbūt tā ir savdabīga kompensācija cerībā, ka agri vai vēlu svaru kausi nonāks līdzsvarā. Bet kā mēs varēsim zināt, ka tie ir sasnieguši pareizo stāvokli? Tāpat kā visās citās jomās, mēs risinām šos jautājumus un izdomājam atbildes procesa gaitā.

Pagaidām vecākās paaudzes, kā arī vairums mileniāļu uzskata, ka seksuālā identitāte ir daudzmaz konstants lielums – zināmā mērā droši vien tāpēc, ka skaidrība par citu cilvēku orientāciju palīdz šībrīža vai nākotnes attiecību veidošanas procesā. Bet tas, ka vienu fiksētu identitāti var aizstāt ar citu, tā nonākot līdz seksuālai fluiditātei, liecina ne tikai par ticības lēcienu no vienas dogmas pie nākamās. Tas norāda arī uz kādu būtisku un reti pieminētu faktu: mēs joprojām nezinām, kāpēc daļa cilvēku ir geji. Desmitiem gadu ilgi pētījumi nav snieguši atbildi uz šo svarīgo (un potenciāli destabilizējošo) jautājumu, kas ir cieši saistīts ar mūsdienās sludināto vērtību sistēmā tik nozīmīgo identitātes jēdzienu.

Zināms jūtīgums šajā sfērā ir gluži dabiska parādība. Galu galā, Amerikas Psihiatru asociācija tikai 1973. gadā nolēma, ka zinātnisku pierādījumu trūkuma dēļ homoseksualitāte nav uzskatāma par novirzi no normas, un izsvītroja to no sava psihisko traucējumu reģistra (šajā aizvien biezākajā sējumā ļoti reti kaut kas tiek svītrots). 1992. gadā tās piemēram sekoja Pasaules Veselības organizācija. Tas notika salīdzinoši nesen, tālab nav brīnums, ka jebkurā diskusijā par homoseksualitāti jaušas zināma neuzticība medicīnas vai psihiatrijas terminoloģijai un praksei.

Tomēr gejisma kā psihiskas slimības noraidījums nebūt nenozīmē, ka homoseksualitāte ir iedzimts un nemainīgs stāvoklis. 2014. gadā britu Karaliskā Psihiatru kolēģija Londonā publiskoja visai interesantu “paziņojumu par seksuālo orientāciju”, kurā ar slavējamu apņēmību nosodīja jebkurus geju stigmatizācijas mēģinājumus, piemetinot, ka jebkurā gadījumā netic iespējai mainīt cilvēka seksuālo orientāciju. KPK oficiāli atzina, ka nespēj padarīt geju par heteroseksuāli vai heteroseksuāli par geju, tomēr nāca klajā ar visai svarīgu atzinumu: “Karaliskā Psihiatru kolēģija uzskata, ka seksuālo orientāciju nosaka bioloģisku un postnatālās vides faktoru kombinācija.” Šis atzinums tika pamatots ar atsaucēm uz dažādiem avotiem,[8] kurām sekoja piebilde: “Pētījumi neko vairāk neļauj apgalvot, un nekas neliecina par to, ka seksuālā orientācija būtu saistīta ar brīvu izvēli.”[9]

KPK pauda viedokli, ka dažādas “konversijas terapijas” rada “aizspriedumiem un diskriminācijai” labvēlīgu vidi, ir “pilnīgi neētiskas” un vērstas pret parādību, kas “nav psihiski traucējumi”, tomēr piebilda:

Būtu maldīgi domāt, ka seksuāla orientācija ir iedzimta un nevar pieredzēt zināmas pārmaiņas cilvēka dzīves laikā, tomēr šķiet, ka lielākajai daļai cilvēku tā ir vai nu izteikti heteroseksuāla, vai homoseksuāla. Biseksuāliem cilvēkiem šajā ziņā ir izvēle – viņi var fokusēties uz savu hetero- vai homoseksuālo pusi. Savukārt cilvēkiem, kuri ir neapmierināti ar savu seksuālo orientāciju (vai tā būtu heteroseksuāla, homoseksuāla vai biseksuāla), varētu būt lietderīgi izmantot terapeitiskas iespējas, kas palīdzētu viņiem pieņemt savu seksuālo orientāciju, sadzīvot ar to un tā mazināt iekšējo diskomfortu.”[10]

Tam pilnīgi piekrīt Amerikas Psihologu asociācija, kuras jaunākajā rekomendācijā teikts:

Zinātniekiem nav vienota viedokļa, kāpēc cilvēkiem veidojas heteroseksuāla, biseksuāla vai homoseksuāla orientācija. Lai gan ir veikti daudzi pētījumi ar mērķi noskaidrot, vai un kā seksuālo orientāciju ietekmē ģenētiski, hormonāli, attīstības, sociāli un kultūras faktori, to rezultāti neļauj viennozīmīgi secināt, ka to nosaka kāds noteikts faktors vai faktori. Daudzi zinātnieki atzīst, ka nozīmīga loma ir gan iedzimtībai, gan vides ietekmei, savukārt lielākā daļa cilvēku uzskata, ka viņiem tikpat kā nav izvēles attiecībā uz savu seksuālo orientāciju.”[11]

Tie, protams, ir visnotaļ slavējami centieni mazināt diskrimināciju un neveiksmīgos mēģinājumus “heteroseksualizēt” gejus un lesbietes, tomēr fakts paliek fakts – mēs joprojām nezinām, kāpēc cilvēki dod priekšroku sava dzimuma partneriem. Likums ir mainījies, bet mums tikpat kā nav jaunu zināšanu par to, kāpēc cilvēks ir vai izvēlas būt homoseksuāls.

Nevar teikt, ka nav bijis pilnīgi nekādu lietderīgu atklājumu. 20. gadsimta 40. gados  seksologs Alfrēds Kinzijs veica tolaik pašu nopietnāko un plašāko pētījumu cilvēku seksuālās uzvedības jomā. Lai gan tika pieļautas daudzas metodoloģiskas kļūdas, viņa darba rezultātus vēl gadiem ilgi uzskatīja par visumā patiesiem. Pētījuma rezultāti tika apkopoti monogrāfijās Vīriešu seksuālā uzvedība (1948) un Sieviešu seksuālā uzvedība (1953). Kinzijs un viņa kolēģi paziņoja, ka 13% vīriešu vecumā no 16 līdz 55 gadiem ir “izteikti homoseksuāli” vismaz trīs gadu ilgā laikposmā un aptuveni 20% sieviešu ir bijusi seksuāla pieredze ar sava dzimuma pārstāvēm. Kinzija slavenā seksuālās pieredzes “skala” ļāva izteikt sensacionālo apgalvojumu, ka aptuveni 10% sabiedrības locekļu ir homoseksuāli. Kopš tā laika šie dati (tāpat kā daudz kas cits šajā sfērā) ir bijuši pastāvīgu diskusiju un asu strīdu objekts.

Reliģiskās grupas ar prieku uzņēma visas aptaujas, kas uzrādīja mazāku homoseksuāļu skaitu, piemēram, 1991. gadā veikto ASV nacionālo aptauju vīriešiem, saskaņā ar kuru “stabili homoseksuāls” bija tikai 1,1% vīriešu, un Lielbritānijas Nacionālās statistikas pārvaldes aptauju, kas pēc divdesmit gadiem publicēja tādus pašus datus. 1993. gadā Alena Gūtmahera institūts veica aptauju, kuras pamatā bija privātas intervijas, un publicēja sensacionālus datus – izrādījās, ka Amerikā ir tikai 1% geju. Šis skaitlis bija zemākais šāda veida aptauju vēsturē un izraisīja to pašu reliģisko grupu sajūsmu. “Pēdīgi ir atklāta patiesība,” triumfējoši paziņoja Tradicionālo vērtību koalīcijas priekšsēdētājs, bet kāds labējais radio raidījumu vadītājs piebalsoja viņam ar vārdiem: “Mēs esam reabilitēti.”[12]

Bet ne visi priecājas par statistiskiem pētījumiem, kas uzrāda ļoti mazu skaitu geju. Ir arī tādi, kas vēlas šo skaitli palielināt. Geju aktīvistu grupa Stonewall uzskata, ka “saprātīgs vērtējums” būtu 5–7% homoseksuāļu no visa iedzīvotāju skaita; tas ir daudz mazāk nekā Kinzija datos. Jaunās tehnoloģijas palīdz atrast atbildi uz šo jautājumu vai viest tajā vismaz kādu skaidrību. Šai metodei ir savi trūkumi tāpat kā statistikas pārvaldes mājsaimniecību aptaujai (šajā gadījumā problēmu rada latentu geju ietveršana), bet, tā kā tikai nedaudzi cilvēki regulāri melo savām pārlūkprogrammām, “Lielo datu” sniegtā informācija varētu būt gana uzticama. Bijušais Google datu analītiķis Sets Stīvens-Davidovics noskaidroja, ka interesi par sava dzimuma pārstāvjiem atzīst aptuveni 2,5% vīriešu kārtas Facebook lietotāju.

Pētot ar pornogrāfijas meklēšanu saistītos datus, Stīvens-Davidovics ieguva precīzākus skaitļus, ietverot arī tos cilvēkus, kuri slēpj savu seksuālo orientāciju. Pārsteidzoši ir tas, ka šie skaitļi ir aptuveni vienādi visās ASV pavalstīs. Tā, piemēram, lai gan Rodailendā ir divreiz vairāk Facebook lietotāju geju nekā Misisipi (daļēji to varētu izskaidrot ar geju migrāciju), pornogrāfijas meklēšanas dati atklāj ļoti līdzīgu ainu: Misisipi par geju porno interesējas aptuveni 4,8% pornogrāfijas meklētāju, bet Rodailendā – 5,2%. Ņemot vērā iespējamos kļūdu faktorus (teiksim, cilvēkus, kas paskatās geju porno ziņkārības dēļ) Stīvens-Davidovics secināja, ka ASV homoseksuāļu populācija ir aptuveni 5% no kopējā iedzīvotāju skaita.[13]

Tāpat kā visus pārējos statistikas datus, arī šos izmanto gluži kā futbola bumbu. 2017. gadā Nacionālā statistikas pārvalde paziņoja, ka geju, lesbiešu, biseksuāļu un transseksuāļu skaits Lielbritānijā pirmo reizi ir sasniedzis 1 miljonu cilvēku. Pink News nosauca to par “LGBT kopienai nozīmīgu skaitli”, piebilstot, ka tas ir “liels, bet nepietiekami liels”.[14] Gribētos zināt, kādam šim skaitlim, viņuprāt, vajadzētu būt?

Lai kādi būtu statistikas dati, sabiedrībai allaž ir savs viedoklis, un pēdējās desmitgadēs tas ir ievērojami mainījies. 1977. gadā tikai mazliet vairāk par 10% amerikāņu uzskatīja, ka homoseksualitāte ir iedzimta, bet 2015. gadā šādu viedokli pauda aptuveni puse ASV iedzīvotāju. Tajā pašā laikposmā uz pusi samazinājās to amerikāņu skaits (60%), kuri 1977. gadā uzskatīja, ka homoseksualitāte ir saistīta ar “audzināšanu un vidi”. Nav nejaušība, ka šajā periodā kardināli mainījās arī amerikāņu morālā attieksme pret homoseksualitāti. Saskaņā ar Gallupa aptaujām, kas veiktas no 2001. līdz 2015. gadam, ievērojami pieauga to amerikāņu skaits, kuri uzskata homoseksuālas attiecības par “morāli pieņemamām” – no 40% 2001. gadā līdz 63% 2015. gadā. Tajā pašā laikā no 53% līdz 34% samazinājās to cilvēku skaits, kuri uzskatīja tās par “morāli nepareizām”.[15] Saskaņā ar aptauju datiem šīs pārmaiņas veicināja galvenokārt tas, ka cilvēki personīgi pazina kādu geju – ģimenes locekli, draugu vai kolēģi. Šim faktoram ir bijusi nozīmīga loma arī citās cilvēktiesību kustībās. Otrs acīm redzams faktors bija geju aizvien pieaugošā redzamība publiskajā telpā.

Taču pats nozīmīgākais morālais faktors šīs jaunās attieksmes izveidē bija piesliešanās pārliecībai, ka homoseksualitāte ir nevis iegūta, bet gan iedzimta. Sapratne, cik liela nozīme tam bija geju gadījumā, lielā mērā ietekmēja cīņu par citu grupu tiesībām. Viens no mūsdienu morāles pamatakmeņiem ir atziņa, ka nav pareizi sodīt, pazemot vai nicināt cilvēkus par to, ko viņi nespēj mainīt. Varētu likties, ka tas ir pašsaprotams morāles princips, tomēr tas nedarbojās lielāko cilvēces vēstures daļu, kad cilvēki ļoti bieži cieta savu neizskaužamo iezīmju dēļ.

Mūsdienu pasaulē ir sākusi nostiprināties morāle, kas sakņojas iedzimto un iegūto iezīmju jeb “aparatūras” un “programmatūras” pretstatā. “Aparatūra” jeb iedzimtas iezīmes ir tas, ko cilvēks nevar mainīt, un tāpēc nebūtu loģiski viņu par to nosodīt. Savukārt “programmatūru” jeb visu iegūto var mainīt, un šim nolūkam tas ir jāizvērtē, arī no morāles viedokļa. Šāda sistēma neizbēgami rosina uzdot iegūto par iedzimto – galvenokārt tāpēc, lai viestu vairāk iecietības pret cilvēkiem, kuru problēmas drīzāk pieder pirmajai kategorijai.

Tā, piemēram, daudzi uzskata, ka alkoholiķiem un narkomāniem vajadzētu spēt cīnīties ar savu atkarību. Ja šie cilvēki to nespēj, pie tā vainojams viņu vājums, nespēja pieņemt pareizos lēmumus vai kāds cits morāls trūkums. No otras puses, ja uzskata, ka šie cilvēki nav ne pie kā vainojami, bet drīzāk kļuvuši par apstākļu upuriem vai nespēj ietekmēt savu uzvedību, tad viņi ir pelnījuši sapratni un iecietību. Nelabojams dzērājs var sagandēt dzīvi visiem apkārtējiem, bet, ja šo netikumu pasniedz kā iedzimtu noslieci vai, vēl labāk, “alkoholiķa gēnu”, viņu var uzlūkot pavisam citām acīm – nevis ar nosodījumu, bet zināmu līdzjūtību. Bet, ja alkoholisms būtu iegūts netikums, viņu uzskatītu par vāju vai pat amorālu cilvēku. Visumā mūsdienu sabiedrība ir iecietīgāka pret to, ko nevar mainīt, bet joprojām neatzīst vai nosoda tādu uzvedību, kuru uzskata par brīvu izvēli, it sevišķi tad, ja tā sagādā neērtības apkārtējiem. Homoseksualitāti var uzskatīt par nevēlamu parādību (piemēram, reproduktīvā ziņā), tāpēc sabiedrībai ir visas tiesības zināt, kas tā tāda īsti ir.

Galvenais faktors, kas palīdzēja mainīt Rietumu sabiedrības attieksmi pret homoseksualitāti, bija lēmums uzskatīt, ka tā ir iedzimta, nevis iegūta nosliece. Daļa cilvēku – galvenokārt konservatīvi ticīgie – turpina propagandēt pretēju viedokli šajā jautājumā. Daži no viņiem joprojām dēvē homoseksualitāti par “dzīvesveida izvēli”, vedinot domāt, ka geji paši izvēlas savas “programmatūras” iestatījumus.

Parasti šāda attieksme dominē valstīs un laikposmos, kur pret homoseksualitāti ir vērsti represīvi likumi. Tālab ir vērojama gluži saprotama tendence noliegt “dzīvesveida izvēles” versiju un veicināt viedokli, ka homoseksualitāte ir iedzimta; kā teiktu Lēdija Gaga, geji ir “tādi kopš dzimšanas”.

Jāsaka, ka toleranta attieksme pret homoseksualitāti pastāv pārāk īsu laiku pārāk mazā pasaules daļā, lai varētu nonākt pie ilgtspējīgiem secinājumiem, nemaz nerunājot par attiecīgas morālas teorijas izveidi. Skaidrs ir tikai viens – cilvēku attieksme pret netradicionālu seksuālo orientāciju ir cieši saistīta ar tās iedzimto vai iegūto dabu: ja cilvēki “izvēlas” būt geji, proti, tas ir iegūts ieradums, ir jābūt iespējai no tā atbrīvoties vai pat pasniegt to tā, ka neviens vairs negribēs to “izvēlēties”.

Pēdējos gados teorija, ka homoseksualitāte ir nevis “dzīvesstila izvēle”, bet iedzimta nosliece, ir guvusi plašu atbalstu ar zinātni nesaistītās sabiedrības daļās. Aizvien pamanāmākā geju klātbūtne publiskajā telpā un cilvēku dzīvē norāda uz to, ka viņi aizvien retāk uzskata par vajadzīgu slēpt savu orientāciju. Vienlaikus geju slavenību stāsti, it sevišķi par pieredzētajām bailēm, vajāšanu un diskrimināciju, ir gana pārliecinošs pierādījums tam, ka neviens labprātīgi neizvēlētos šādu likteni. Kurš bērns grib piesaistīt huligānu uzmanību ar savu gejismu? Kurš jaunietis grib padarīt vēl sarežģītāku jau tā gana sarežģīto dzīvi?

Tā nu laika gars šķiet pieņēmis iedzimtības versiju un vairās uzlūkot to mulsinošo faktu, ka vismaz pagaidām zinātne nespēj pamatot Lēdijas Gagas teoriju.

Zināms darbs ir veikts epiģenētikas jomā, meklējot gēnu variāciju, kas varētu būt homoseksualitātes cēlonis. Jaunākajos pētījumos izmanto metilgrupas, kas tiek pievienotas gēnu molekulām. 2015. gadā Kalifornijas Universitātes zinātnieki paziņoja, ka ir atklājuši noteiktās genoma daļās DNS modifikāciju, kas ir atšķirīga hetero- un homoseksuāliem brāļiem. Šis atklājums izraisīja cerīgu ažiotāžu masu medijos, tomēr nepietiekamu pierādījumu dēļ tika noraidīts; nepārliecinoši bija arī citi līdzīgi pētījumi.

Tas, ka “geju gēns” vēl nav atklāts, nenozīmē, ka tas nekad nenotiks, taču milzīgās cīņas, kas ap to plosās, ir pietiekami zīmīgas un daiļrunīgas. Kristiešu un citi fundamentālisti negrib par to ne dzirdēt, jo šāds atklājums nopietni iedragātu viņu pasaules skatījumu (“Dievs ir radījis gejus?!”) un nostāju šajā jautājumā. Savukārt homoseksuāļi ar abām rokām ir par “geju gēnu”, jo tas uz visiem laikiem atbrīvotu viņus no apsūdzībām iegūtos netikumos. Tāpēc pētījumi turpinās, lielākoties fokusējoties uz vīriešu dzimuma dvīņiem; interesanti, ka identiskiem dvīņiem parasti ir arī identiska seksuālā orientācija.

Varbūt būtu jāvelta vairāk uzmanības jautājumam, kas notiktu, ja virsroku gūtu “geju gēna” idejas piekritēji. Šajā ziņā ir vērojami daži bažīgi signāli. Pirms vairākiem gadiem neirozinātnieks Čaks Roselli no Oregonas Veselības un zinātnes universitātes pētīja aunus, kuri deva priekšroku sava dzimuma sugasbrāļiem. Viņa pētījuma rezultātu publicēšana izraisīja bažas (tās izprovocēja dzīvnieku tiesību aizstāvji, mēģinot iesaistīt savā kampaņā geju aktīvistus), ka tos varēs izmantot kā pamatu eigēniskiem centieniem izskaust homoseksualitāti. Roselli darba devējs saņēma desmitiem tūkstošus sūdzību ar prasību atlaist zinātnieku; sabiedrībā pazīstami geji un lesbietes, to vidū tenisa zvaigzne Martina Navratilova, vērsās pret Roselli un viņa darba devēju masu medijos. Pētniekam, protams, nebija šādu tālejošu nodomu,[16] bet, ja cilvēki tā reaģē uz aunu homoseksualitātes pētījumu, kāda būtu reakcija uz geju gēna atklāšanu cilvēku DNS? Vai vecāki tad gūtu iespēju savlaicīgi mainīt attiecīgos informācijas nesējus savu bērnu genomā? Un uz kāda pamata viņiem varētu to aizliegt?

Homoseksualitātes iespējamā saistība ar ģenētiku izraisa tādu ažiotāžu, ka pētnieki tikpat kā nevelta uzmanību citiem tās aspektiem. Tā, piemēram, tikpat kā nav pētīts jautājums, vai homoseksualitātei ir kāda loma evolūcijas procesos un kāda tā ir. 1995.–1996. gadā amerikāņu un britu zinātnieki publiski debatēja par šo jautājumu.[17] Kādā akadēmiskā izdevumā tika publicēta Gordona G. Gallupa (Ņujorkas pavalsts Universitāte Albānijā) un Džona Ārčera (Centrālās Lankašīras Universitāte) diskusija par to, vai negatīva attieksme pret homoseksuāļiem ir iedzimts dabiskās izlases instruments vai arī kultūras iepotēts aizspriedums. Šīs saistošās diskusijas centrā bija Gallupa pieņēmums, ka “pašā vienkāršākajā formā vecāki, kuri pievērsa uzmanību savu bērnu seksuālajai orientācijai, atstāja vairāk pēcnācēju nekā tie, kuriem tā bija vienaldzīga”. Gallups pauda arī domu, ka tā dēvētās “homofobijas” cēlonis varētu būt vecāku bažas par to, ka bērnu seksuālā attīstība varētu būt ārēji ietekmējams process. Par to liecina gan pastiprinātas raizes par homoseksuāļu nodarbināšanu ar bērniem saistītās profesijās, gan tas, ka vecāki daudz mazāk raizējas par bērnu saskarsmi ar homoseksuāliem cilvēkiem, kad bērni ir pieauguši.

Varbūt patiesi ir visi šie pieņēmumi, varbūt daži vai neviens. Gallupa pētījuma pamatā esošie dati ir iegūti pirms vairākiem gadu desmitiem, kad, kā jau noskaidrojām, attieksme pret homoseksualitāti krietni atšķīrās no pašreizējās. Interesanti tomēr, ka nopietnās biologu diskusijās vairs netiek aplūkota homoseksualitātes saikne ar evolūciju: kāda ir tās iespējamā loma šajā procesā, vai ir kāds evolucionārs izskaidrojums homoseksualitātei un zināmai nepatikai pret šo parādību. Privātās sarunās daži biologi atzīst, ka šāds jautājumu ierobežojums nenāk par labu viņu pētniecības laukam. Bet pēdējā laikā šo tematu ieskauj tik dziļi un bīstami ūdeņi, ka akadēmisko aprindu pārstāvji, kuri vēlas strādāt augstskolās, apiet tos ar lielu līkumu. Ja reiz esam noskaidrojuši, ar kādām atbildēm negribam saskarties (vai nespēsim tikt galā), jautājumus uzdot vairs nav jēgas.



[1] ‘Nicky Morgan says homophobia may be sign of extremism’, BBC News, 30 June 2015.

[2] Robert Samuels, Washington Post, 29 August 2016.

[3] ‘Desert Island Discs: Tom Daley felt “inferior” over sexuality’, BBC News website, 30 September 2018.

[4] ‘Made in Chelsea’s Ollie Locke to become Ollie Locke-Locke’, BBC News website, 1 October 2018.

[5] The New York Times (International Edition), 16 October 2017, pp. 15–17.

[6] Skat., piemēram, Russell T. Davies, ‘A Rose by any other name’, The Observer, 2 September 2001.

[7] Skat. ‘Generation Z – beyond binary: new insights into the next generation’, Ipsos Mori, 6 July 2018.

[8] B. S. Mustanski, M. G. Dupree, C. M. Nievergelt et al., ‘A genome-wide scan of male sexual orientation’, Human Genetics, 116 (2005), pp. 272–8; R. Blanchard, J. M. Cantor, A. F. Bogaert et al., ‘Interaction of fraternal birth order and handedness in the development of male homosexuality’, Hormones and Behavior, 49 (2006), pp. 405–14; J. M. Bailey, M. P. Dunne and N. G. Martin, ‘Genetic and environmental influences on sexual orientation and its correlates in an Australian twin sample’, Journal of Personality and Social Psychology, 78 (2000), pp. 524–36.

[9] Royal College of Psychiatrists’ statement on sexual orientation, Position Statement PS02/2014, April 2014 (https://www.rcpsych.ac.uk/pdf/PS02_2014.pdf).

[10] Ibid.

[11] The American Psychological Association, ‘Sexual Orientation & Homosexuality’ (http://www.apa.org/topics/lgbt/orientation.aspx) accessed August 2018.

[12] Bruce Bawer, A Place at the Table: The Gay Individual in American Society, Touchstone, 1994, p. 82.

[13] Seth Stephens-Davidowitz, Everybody Lies: What the Internet Can Tell Us About Who We Really Are, Bloomsbury, 2017, pp. 112–16.

[14] ‘This is why straight men watch porn’, Pink News, 19 March 2018.

[15] ‘Majority in U.S. Now Say Gays and Lesbians Born, Not Made’, Gallup, 20 May 2015.

[16] Skat. Alice Dreger, Galileo’s Middle Finger: Heretics, Activists, and One Scholar’s Search for Justice, Penguin, 2016, pp. 182–3.

[17] ‘Attitudes towards homosexuals and evolutionary theory’, in Ethology and Sociobiology. Vērtīgs kopsavilkums atrodams: Jesse Bering, Scientific American, 9 March 2011.

Print Friendly, PDF & Email
close

Vēlos saņemt apkopojumus uz norādīto adresi: